Zīme

50 Bostonas nomale, Masačūsetsas štats

- Skan loģiski, - Čaba secināja aizrautīgā balsī. - Viņam ir nau­da un tehniskas iespējas dabūt gatavu kaut ko tādu. Un viņš ir

kaismīgs apkārtējās vides sargātājs. - Čaba papurināja galvu. Seja pauda koncentrēšanos. - Atliek vien noskaidrot, kā viņš to dara.

- Vienalga, - Mets attrauca.

Viņi jau bija uz cietzemes, brauca pa Salemas maģistrāli pilsē­tas virzienā. Čaba izstāstīja Metam visu, ko zināja par Raidelu: kā viņš cīnījies par alternatīvās enerģijas projektiem visā pasau­lē, cik kaismīgi Vašingtonā lobējis nepieciešamību nopietni uztvert klimata izmaiņas, kā atbalstījis politiķus un biedrības, kas izrā­dīja pretestibu - lielākodes neveiksmīgi - iepriekšējās adminis­trācijas vienaldzīgajai attieksmei pret vides problēmām. Ikviens vārds papildināja arvien skaidrāko ainu, kas veidojās Metam prā­tā, - kā viņš satiekas ar Raidelu aci pret aci un no pirmavota uz­klausa, ko viņi izdarījuši ar Deniju.

- Kā tu tik daudz zini par Raidelu? - Mets jautāja.

Čaba greizi palūkojās uz viņu un sacīja:

- Vecīt, nopietni, kur tu visu laiku esi dzīvojis?

Mets paraustīja plecus.

- Tātad viņš nopietni tic, ka var iedibināt jaunu "zaļo" reliģi­ju? Vai tā?

- Mēs jau no pirmās minūtes esam ieprogrammēti ticēt, vecit. - Čaba atplauka platā smaidā. - Tādā pasaulē mēs piedzimstam. Un cilvēki tic visādām muļķībām. Pavei, ko spēj saražot trešās šķi­ras zinātniskās fantastikas rakstnieks! Un visi zina, ka viņš to da­rījis tikai tādēļ, lai kļūtu bagāts. Raidels… Tā ir pavisam cita līga. Viņa rīcībā ir modernas tehnoloģijas un nauda. Un viņš nav muļ­ķis. Satriecoša kombinācija.

Sapratis Mets palocīja galvu.

- Un viņš to visu darījis, lai glābtu pasauli?

- Ne jau pasauli. Mūs. Kā teica Džordžs Kārlins? Ar pasauli viss būs kārtībā. Tā pārcietusi ari daudz briesmīgākas nelaimes par tām, ko varam sagādāt mēs. Tā pastāvējusi krietni pirms mums un paliks arī pēc mums. Jāglābj ir mūs.

Neticīgi papurinājis galvu, Mets paskatījās ārā pa logu. Sa­tiksme uz maģistrāles jau bija daudz dzīvāka, jo nācijas artēri­jas pamazām aizsprostoja tie, kas steidzās mājup svinēt Ziemas­svētkus.

- Domā, viņi visi zināja, kādā projektā ir iesaistījušies? - viņš jautāja Čabam. - Denijs, pārējie… Domā, Rīss un Raidels viņiem visu izstāstīja?

- Nezinu… Manuprāt, viņi apzinājās, kādu spēku rada. -Ča- ba iesānis paraudzījās uz Metu. - Nav jau svarīgi tikai tas, vai viņiem viss tika pateikts. Daudz svarīgāk ir saprast, vai viņi to zināja jau pašā pirmajā dienā. Vai viņi strādājot apzinājās, kā­dam mērķim izmantos viņu darba augļus. - Nevēloties piekrist, Mets atkal papurināja galvu, tādēļ Čaba vilcinādamies piebilda: - Denijs bija tavs brālis, vecīt. Kā tu domā? Vai viņš varēja iesais­tīties tādā lietā?

Mets brīdi apsvēra atbildi.

- Tādā apmānā? Miljoniem cilvēku apkrāpšanā? - Viņš vēl­reiz papurināja galvu. - Nedomāju vis.

- Pat tad, ja, viņaprāt, mērķis būtu labs?

Uz tādu jautājumu atbildēt bija daudz grūtāk. Par spīti ve­cāku pūliņiem, Denijs nebija reliģiozāks par Metu, tātad par ticību runāt neklātos. Lai arī Denijs bija augstsirdīgs cilvēks, ar taisnu muguru, Mets nespēja atcerēties kaut reizi, kad brā­lis būtu par vides problēmām bažījies vairāk, nekā daudz lasī­jis vidusmēra cilvēks. Viņam šajā jautājumā nebija mesijas ap­ziņas. Taču viņi daudz laika pavadījuši šķirti, jo Mets iemanījies pasēdēt aiz restēm. Tātad - cik labi viņi viens otru patiesībā pazinuši?

Čaba vērīgi pētīja viņu, nebūdams pārliecināts, vai vajadzētu vēl ko teikt. Mets to pamanīja.

- Kas ir? - viņš jautāja.

- Es nezinu, vecīt. Neesmu sajūsmā, ka tas jāsaka, taču izska­tās bēdīgi. Pagājuši divi gadi. Ja Denijs nav pats inscenējis savu pazušanu, lai iesaistītos projektā, tad es tomēr neticu, ka viņiem ir izdevies visu šo laiku noturēt viņu gūstā. Viņš noteikti būtu at­radis iespēju sazināties ar kādu, paust kādu vārdiņu, ko?

- Bet viņi varbūt zina, ko dara.

- Divi gadi, vecīt! - Čaba atkārtoja, mazliet saviebies.

Skatīdamies taisni uz priekšu, Mets sarauca pieri. Pēkšņi viņš

sajuta žņaugšanu pakrūtē. Izrādījās, ka viņš nezina, kas būtu la- bak - atklāt, ka Denijs patiešām jau ir miris, vai ari noskaidrot, ka viņš šajā projektā iesaistījies labprātīgi. Projektā, kura dēļ no­galināts viņa labākais draugs un slepkavībā apsūdzēts brālis.

- Diez vai, - Mets beidzot novilka. - Viņš nemūžam negribētu piedalīties tādā lietā. Ja zinātu, kas patiešām notiek, tad nemū­žam.

- Lieliski, - Čaba noteica un aizgriezās.

Kad viņi bija nobraukuši vēl kādu jūdzi, Mets ierunājās:

- Pārbaudi vēlreiz Medoksa mašīnas atrašanās vietu, ja?

- Labi, taču šo mums noteikti nevajadzētu izmantot, - Čaba brīdināja, izņemdams no kabatas savu iPhone.

- Strādā tieši tik ilgi, cik, tavuprāt, ir droši. Tev taču piedek ar četrdesmit sekundēm, vai ne?

- Lai būtu trīsdesmit, - Čaba sacīja un negribīgi palocīja gal­vu. Viņš atvēra trekera mājaslapu. Numuru ierakstīt vairs nevaja­dzēja, jo tas bija saglabāts sīkdatnē. Pāris sekunžu nogaidījis sig­nālu, viņš palielināja kartes attēlu.

- Stāv uz vietas. Kaut kādā Henskomfīldā, - Čaba ziņoja. - Pag! - Viņš atvēra vēl kādu mājaslapu un kaut ko ierakstīja, tad dažas sekundes pagaidīja augšupielādi. - Tā ir neliela lid­osta starp Bedfordu un Konkordu. Beigšu, iekams viņi mūs uz­ķēruši. - Čaba izslēdza tālruni, paskatījās rokas pulkstenī, seci­nāja, ka strādājis divdesmit sešas sekundes, un pagriezās pret Metu.

Mets iegrima domās. "Neliela lidosta. Interesanti, ko Me­dokss tur dara? Varbūt vajadzētu pārsteigt Medoksu un parādī­ties blakus vietā, kur puisis tik ērti nejūtas?" Viņš pievērsās au­tomobiļa panelī iebūvētajam pulkstenim. "Nav tālu, ari rosīgā satiksme nebūtu šķērslis. Pietiktu ar pusstundu, varbūt četrdes­mit minūtēm."

- Tā atrodas netālu no deviņdesmit piektās maģistrāles, vai ne?

Čaba saguma.

- Jā, - viņš noteica, paraustījis plecus.

- Pēc piecpadsmit minūtēm paskaties vēlreiz, ja? Pārliecinies, ka viņš joprojām ir tur.

Drūmi palocījis galvu, Čaba iegrima sedeklī, dziji ievilka elpu un sagatavojās Jaunākajam.

Medokss beidza runāt ar savu paziņu Nacionālajā drošības pār­valdē un sarauca pieri. Ieraduma mudināts, viņš nopētīja debesis, gaidīdams lidmašīnu, taču prātu nodarbināja pavisam citas domas.

Viņam bija piezvanījuši trīs cilvēki pēc kārtas. Pirmais zvans bija visnotaļ nekaitīgs - programmatūra darbojās nevainojami, ob­jekti atradās uz ziemeļiem no pilsētas un brauca turp. Otrais zva­nītājs pavēstīja, ka objekti mainījuši virzienu un pa Konkordas maģistrāli dodas uz rietumiem, taču neizraisa nekādās bažas. Sa­vukārt trešais satrauca ne pa jokam. Nonākuši uz deviņdesmit piektās starpštatu maģistrāles, objekti bija nogriezušies uz zieme­ļiem un atradās piecu jūdžu attālumā no lidostas.

Un tās bija nopietnas problēmas, jo Medokss neticēja aklai lai­mei gluži tāpat kā nejaušai sakritībai. "Vienas dienas laikā Me­tam jau otrreiz izdevies noskaidrot, kur esmu. Vai nu Mets ir gaiš­reģis, vai arī viņa rīcībā ir kaut kas tāds, par ko man nav ne jausmas. Pagaidām."

Veikli apdomājies, Medokss atcerējās visu, kas noticis kopš brī­ža, kad viņš pirmoreiz sastapies ar Metu Šērvudu. Viņš nolika malā visas detaļas, ko uzskatīja par nebūtiskām, un koncentrējās uz cēloniskām saitēm, kas vienoja abu pirmo tikšanos un pašrei­zējo brīdi. Atlika vien ņemt vērā Metam piemītošās prasmes.

Apkopotā informācija mudināja Medoksu pievērsties savam automobilim.

Viņš paspēra pussoli tuvāk tam un uzmanīgi nopētīja, lai gan instinkti jau ziņoja par iespējamo vainīgo.

Un Medokss sarauca pieri. Viņam nebija laika to pārbaudīt. Tātad nāksies auto pamest lidostā. Un tas kaitināja vēl vairāk, jo viņam tiešām patika šī mašīna. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Lidmašīna tūdaļ būs klāt.

Lidostā, kā vienmēr, valdīja klusums. Lieliski. Medokss nolē­ma, ka ir laiks pielikt punktu Meta Šērvuda radītajiem negaidīta­jiem traucējumiem, un pamāja ar roku diviem saviem vīriem, kas kavējās tuvumā.

- Manuprāt, mums drīz bus ciemiņi, - Medokss sacīja.

Un tad izstāstīja, kas vīriem darāms.