Atgriezos mītnē pirms rītausmas. Šveicars sarkanā man iedeva Aizbildņa istabas rezerves atslēgu. Atstāj to uz viņa rakstāmgalda, viņš brīdināja. Pat nedomā pievākt!
Es neatbildēju. Devos augšā pa tumšajām kāpnēm, izvairīdamās no abiem sargiem. No tā, kā viņu acis tumsā spīdēja kā īsti prožektori -, man tirpas skrēja pār kauliem. Un šī esot droša mītne. Nespēju iztēloties, kādas tad ir pārējās.
Tornī zvanīja zvani, aicinot ļaudis atpakaļ uz viņu cietumiem. Ienākusi istabā, es aizslēdzu durvis un noliku atslēgu uz rakstāmgalda. No Aizbildņa nebija ne ziņas, ne miņas. Atvilktnē atradu kastīti sērkociņu un iededzu dažas sveces. Tajā pašā atvilktnē bija trīs vienādi pāri melnu ādas cimdu un plats sudraba gredzens ar sarkanu dārgakmeni.
Pie sienas stāvēja,tumša rožkoka vitrīna. Atverot stiklotās durvis, man iekņudējās sestā maņa. Vitrīnā atradās vesela dažādu instrumentu kolekcija. Dažus es pazinu no melnā tirgus. Bija dažas nūmas. Vairums priekšmetu bija tikai kaut kādas drazas: planšete, gabals krita, garu tāfelīte gluži bezjēdzīgi seansu piederumi, kādus nereģi histēriski saistīja ar gaišredzību. Citus, piemēram, kristāla lodes, zīlnieki varēja
izmantot, lai ielūkotos ēterā. Es nebiju zīlniece; man nevarēja noderēt neviena no vitrīnā esošajām lietām. Tāpat kā Grafiasam, man nebija vajadzīgi objekti, lai saskartos ar ēteru.
Man bija vajadzīga dzīvības nodrošināšanas sistēma. Iekams nebūšu atradusi kādu skābekļa aparātu, būs jāuzmanās ar to, cik bieži atdalu garu. Tā es paplašināju savas spējas sajust ēteru varēju izstumt garu no tā dabiskās atrašanās vietas līdz pat vistālākajiem sapņavas nostūriem. Nelaime tikai tāda: ja tas ieilga, man pārstāja darboties elpošanas reflekss.
Kaut kas piesaistīja manu uzmanību. Tā bija neliela, stūraina lādīte ar vākā iegravētu stilizētu ziedu. Astoņas ziedlapiņas. Es atvēru aizdari un pacēlu vāku. Iekšā bija četras grubuļainas pudelītes ar biezu šķidrumu tik tumši sarkanā krāsā, ka tās gandrīz izskatījās melnas. Aizvēru lādīti. Man negribējās neko zināt.
Acī iedūrās trulas sāpes. Nekur neredzēju nekādas naktsdrēbes. Nezinu, kāpēc vispār biju ko tādu gaidījusi. Viņam bija vienalga, ko velku mugurā un cik labi guļu. Viņam rūpēja tikai tas, lai velku savu dzīvību.
Nospēru no kājām zābakus un apgūlos uz tahtas. Bez uguns istaba bija ledusauksta, bet es neuzdrošinājos pieskarties palagiem uzrauga gultā. Uzliku vaigu uz samta pagalvja.
Flukss mani bija padarījis vārgu un gurdu. Aizmiegot mans gars klīda iekšā un ārā no ētera. Slīdēju garām sapņavām, uztverot atmiņu viļņus. Visās bija jūtamas asinis un sāpes. Mītnē bija vēl citi refi, bet viņu prāti bija tikpat nepieejami kā vienmēr. Cilvēku domas bija atvērtākas; viņu aizsardzību vājināja bailes. No sapņavām plūda spilgta, raustīga gaisma satraukuma pazīme. Beidzot es iemigu.
Atmodos no grīdas dēļu čīkstoņas. Atvērusi acis, ieraudzīju pa durvīm ienākam Aizbildni. Vienīgā gaisma plūda no divām vēl degošajām svecēm un viņa acīm. Vīrietis šķērsoja istabu un nāca uz manu stūri. Izlikos guļam; gulēju gluži nekustīgi. Beidzot, kā šķita, pēc veselas mūžības, viņš aizgāja. Šoreiz soļi vairs nebija tik piesardzīgi, un pēc to skaņas es nopratu, ka viņš stipri pieklibo. Vannasistabas durvis aizcirtās šim aiz muguras.
Kas varētu ievainot tādu radījumu kā refalts?
Viņš bija prom dažas minūtes. Visu šo laiku es varēju piefiksēt katru savu sirdspukstu. Kad durvīs pagriezās atslēga, atkal nolaidu galvu uz rokām. Aizbildnis pavisam kails iznāca laukā. Es aizvēru acis.
Turpināju izlikties; viņš devās uz gultu, pa ceļam notriekdams zemē stikla lodi. Ēters saviļņojās. Viņš aizvēra baldahīna aizkarus, noslēpjoties no mana skatiena. Tikai tad, kad viņa prāts norima, es atvēru acis un piecēlos sēdus. Ne kustības.
Es basām kājām piegāju pie gultas un ieslidināju pirkstus starp aizkariem, pavisam viegli tos pašķirot, lai paraudzītos uz refaītu. Viņš gulēja zem palagiem uz sāna; āda pustumsā vizēja. Raupjie, brūnie mati bija samudžinājušies pār seju. Man tā noskatoties, caur palagu aptuveni tajā vietā, kur bija Aizbildņa labā roka, iespīdēja nespodra gaisma.
Es pieskāros viņa sapņavai. Kaut kas bija citādi. Neko daudz es nesaskatīju, bet kaut kas nebija gluži tā, kā vajadzētu būt. Katrai sapņavai piemita tāda kā neredzama gaisma iekšējs mirdzums, ko nereģu maņas nespēja uztvert. Bet Aizbildņa gaisma šobrīd dzisa.
Vīrietis gulēja nekustīgi kā mironis. Palūkojusies lejup uz palagiem, pamanīju, ka tie ir notraipīti ar viegli vizošu, dzeltenzaļu šķidrumu. No tā vēdīja viegli metāliska smarža. Es jutos tā, it kā manu sesto maņu ķidātu, it kā es ieelpotu pašu ēteru. Pavilku smago gultas veļu malā.
Vīrieša rokas iekšpusē bija kodums, no kura sūcās šķidrums. Es apvaldīju satraukumu. Redzēju tik tikko saskatāmus zobu nospiedumus, dusmu neprātā saplosītu ādu. No brūces ritēja gaismas pērles. Asinis.
Tās bija viņa asinis.
Viņš taču noteikti pateica pārējiem refaltiem, ka kaut kur dosies. Gan jau tie zināja, ka viņš ir nodomājis darīt ko bīstamu. Ja Aizbildnis nomirs, pārējie nekādi nevarēs atrast pierādījumus tam, ka vainīga esmu es.
Tad es atcerējos, ko man būdā sacīja Liza. Refi nav cilvēki. Lai cik ļoti viņi mums līdzinātos, viņi nav tādi kā mēs.
Varētu domāt, ka viņus interesēs pierādījumu trūkums. Viņi tādus var safabricēt. Viņi var teikt, kas vien ienāk prātā. Ja Aizbildnis nomirs gultā, refi viegli varēs apgalvot, ka esmu viņu nosmacējusi. Un Naširai būs iegansts mani nogalināt ātrāk.
Varbūt arī vajadzētu tā darīt. Man bija izdevība tikt no viņa vaļā. Es jau biju nogalinājusi. Varēju to izdarīt atkal.
Man bija trīs iespējas. Varēju sēdēt un noskatīties, kā Aizbildnis mirst, varēju viņu nogalināt un varēju mēģināt viņa nāvi aizkavēt. Man gan gribējās noskatīties, kā viņš mirst, tomēr apjautu, ka varbūt būs labāk šo izglābt. Magdalēnā bija samērā droši. Pārvākties es pašlaik it nemaz nekāroju.
Pagaidām Aizbildnis nebija darījis man pāri, bet tas notiks. Lai es viņam piederētu, mani būs jāpakļauj, jāspīdzina un jāpiespiež klausīt, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus. Ja tagad nogalināšu Aizbildni, varbūt vēl izglābšos. Mana roka pastiepās pēc spilvena. Es to varēju es varēju viņu nosmacēt. Jā, nu taču, nogalini viņu! Saliecu pirkstus un satvēru kokvilnas audumu. Nogalini viņu!
Es to nespēju. Viņš taču pamostos. Pamostos un apgrieztu man sprandu. Un, pat ja tā nenotiks, es vienalga nevarēšu izglābties. Ara sargi mani nožmiegs par slepkavību.
Man bija viņš jāglābj.
Kaut kāda nojauta liedza man pieskarties palagiem. Tas šķidrums šķita aizdomīgs. Spīdums brēktin brēca radioktīvs!, un es nespēju aizmirst Saionas brīdinājumus par piesārņojumu. Piegāju pie atvilktnes un uzvilku viņa cimdus. Tie bija milzīgi, jo bija šūti refaītu rokām. Maniem pirkstiem pietrūka izveicības. Saplēsu vienu no tīrākajiem palagiem. Tie bija gluži plāni, siltumu tādi nedotu. Tagad man bija dažas garas strēmeles; aiznesu tās uz vannasistabu un samērcēju karstā ūdenī. Varbūt tas nelīdzēs, bet varbūt dos viņam dažas stundas laika pamosties un sameklēt citu refaītu palīdzību. Ja viņam paveiksies.
Atgriezusies istabā, es nocietināju nervus. Aizbildnis izskatījās miris; arī pieskaroties šķita, ka tā ir mirusi miesa. Man caur cimdiem sūcās aukstums. Viņa ādai bija pelēcīga nokrāsa. Izgriezu ūdeni no palaga strēmeles un ķēros pie brūces apkopes. Sākumā piesargājos, taču viņš nepakustējās. Viņš nemodīsies.
Ārā aiz loga saules staru rotaļa sāka mainīties. Es tecināju uz vāts ūdeni, notīrīju asinis un izlupināju no saplosītās miesas netīrumus. Šķita, ka bija aizritējušas vairākas stundas, kamēr man izdevās brūces kaut cik sakopt. Redzēju, kā Aizbildņa krūtis ceļas un krīt; rīklē klusi svelpa gaiss. Paņēmu vēl vienu palagu, lai aizspiestu brūci, piesēju improvizēto pārsēju ar savas tunikas jostu un pārvilku segu pāri rokai. Tagad izdzīvošana bija atkarīga no viņa paša.
Pamodos pēc dažām stundām.
Pēc klusuma telpā kļuva skaidrs, ka te neviena nav. Gulta bija saklāta. Palagi bija apmainīti. Aizkari bija atsieti ar izšūtām lentēm, un mēnesnīca apspīdēja sienas, piešķirot tām vaskainu vizmu.
Aizbildņa nebija.
Logi bija norasojuši. Aizgāju apsēsties pie kamīna. Nevarēja būt, ka es visu notikušo būtu tikai iztēlojusies ja vien mani joprojām nemocīja fluksa radītie murgi. Bet es taču biju ieņēmusi pretindi! Manas asinis bija tīras. Tas nozīmēja, ka Aizbildnis kaut kāda iemesla dēļ atkal ir aizgājis.
Uz gultas bija izklāta tīra uniforma un tai blakus gulēja otrā zīmīte. Tā bija rakstīta tajā pašā treknajā rokrakstā un vēstīja tikai vienu:
Rīt.
Tātad viņš nebija nomiris miegā. Un mana apmācība bija atlikta uz vēl vienu dienu.
Cimdu vairs nebija. Viņš būs tos paņēmis. Iegāju vannasistabā un noberzu rokas ar karstu ūdeni. Pārvilku uniformu, izņēmu no paciņām trīs tabletes un aizskaloju tās izlietnē. Šodien es noskaidrošu vairāk. Man bija vienalga, ko saka Līza, mēs nevarējām tā vienkārši samierināties. Mani neinteresēja, vai refi te ir sabijuši divus simtus vai divus miljonus gadu, es viņiem neļaušu izmantot savu gaišredzību. Es nebiju viņu zaldātiņš, un Līza nebija viņu pusdienas.
Naktssardze pierakstīja, ka izeju no mītnes. Devos uz Midzeni un nopirku bļodu biezputras. Tā garšoja tikpat nelāgi kā izskatījās un tā izskatījās pēc cementa -, bet es piespiedu sevi to apēst. Kāda aktrise pačukstēja, ka apkārt slapstoties Suhaīls; es nedrīkstēju apsēsties un ēst. Taču pajautāju sievietei, vai viņa nezina, kur meklēt Džuliānu, un aprakstīju puisi tik smalki, cik vien varēju. Aktrise man ieteica paskatīties centrālajās mītnēs un atklāja to nosaukumus un atrašanās vietas; tad viņa atkal pievērsās savai parafīna krāsniņai.
Nostājos tumšā stūri. Ēdot vēroju, kā man apkārt drūzmējas ļaudis. Visiem bija tas pats nedzīvais skatiens. Košās drēbes šķita gandrīz aizvainojošas kā kapakmenim uzķellēts grafīti.
- Nelabi metas, vai ne?
Es pacēlu skatienu. Tā bija tā pati čukstētāja, kas bija mani aizturējusi pirmajā naktī. Sievietei ap roku bija netīrs apsējs. Izskatoties garlaikota, viņa apsēdās man blakus.
- Tilda.
- Peidža.
- Zinu. Dzirdēju, ka beigās tu esot tikusi Magdalēnā. Viņai rokā bija papīra vīkšķis. Tam no gala kūpēja biezi dūmi, kas smaržoja pēc garšvielām un smaržām. Atpazinu violetās asteres smaržu buķeti. Ņem.
- Es nesmēķēju, paldies.
- Nu izbeidz, tas tak tikai tāds omas uzprišinātājs! Labāks nekā tinktūra.
Tinktūra opijs bija to nereģu iemīļots netikums, kuri gribēja riskēt mainīt savu prāta stāvokli. Floxy nebija visu gaumē. Laiku pa laikam kādu nereģi arestēja, turot aizdomās par pretdabiskumu, bet tad NSD atklāja, ka viņš tikai ir indējies ar tinktūru. Reģiem tā neko lielu vis nelīdzēja viela nebija gana stipra, lai ielauztos mūsu sapņavās. Tilda to laikam smēķēja tāpat vien.
- Kur tu to dabūji? es jautāju. Nespēju iztēloties, ka refi atļautu lietot ētera narkotikas.
- Te ir viens specs, kas to tirgo veselām čupām. Sakās te esam jau kopš XVI Kaulu ražas.
- Viņš te ir četrdesmit gadus?
- Kopš divdesmit viena gada vecuma. Pirmīt sāku ar viņu runāties. Šķiet, šim nav ne vainas. Viņa piedāvāja savu smēķi. Tu tiešām negribi ievilkt?
- Atturēšos. Mirkli pieklusu un vēroju viņu smēķējam. Tildai bija asteru pīpmanes veiklās rokas viņi paši sevi sauca par galminiekiem; tikai mārciņas viņi dēvēja par “čupām”. Varbūt Tilda varēs man palīdzēt? Kāpēc tu netrenējies?
- Uzraugs kaut kur noziedējis. Un kāpēc pati netrenējies?
- Tā paša iemesla dēļ. Kas ir tavs uzraugs?
- Terebella Šeretāna. Visā visumā viņa laikam ir tīrā kuce, bet noslānīt vēl nav mēģinājusi.
- Skaidrs. Skatījos, kā sieviete smēķē. Vai tu zini, kas ir tajās tabletēs, ko mums dod?
Tilda pamāja. Mazā baltā ir parasta pretapaugļošanās tablete. Esmu pārsteigta, ka neesi tādas redzējusi jau agrāk.
- Pretapaugļošanās tablete? Kam tā vajadzīga?
- Lai novērstu mūsu vairošanos, protams! Un asiņošanu. Nu, vai tad tu gribētu te laist pasaulē sīko?
Viņa runāja prātīgi. Sarkanā?
- Dzelzs aizvietotājs.
- Un zaļā?
- Kas?
- Trešā tablete.
- Nekādas trešās tabletes nav.
- Tā ir kapsula, es neatstājos. Tāda kā olīvzaļa. Ar rūgtu garšu.
Tilda papurināja galvu. Piedod, bet man nav ne jausmas. Ja tu man tādu atnesīsi, es paskatīšos.
Man sažņaudzās iekšas. Atnesīšu, es apsolīju. Viņa jau grasījās ievilkt dūmu, kad jautāju: Tu aizgāji kopā ar Kārlu, vai ne? Pēc svinīgās uzrunas.
- Man ar to nodevēju nav pa ceļam. Pacēlu vienu uzaci. Tilda izpūta violetus dūmus. Vai tad tu nedzirdēji? Šamais ir sūdzmanis. Tā plaukstreģe Aivija tā tur ar zilajiem matiem -, viņš šo pieķēra ņemam ēdienu no viena tukšača. Aizskrēja pie uzrauga. Tev būtu vajadzējis redzēt, ko ar to meiču izdarīja.
- Stāsti!
- Viņu sita. Noskuva viņai matus. Negribu par to runāt. Sievietes roka viegli notrīsēja. Ja tā ir jārīkojas, lai šiten izdzīvotu, labāk sūtiet mani pa taisno uz ēteru! Es pat neiepīkstēšos.
Klusums ieilga. Tilda aizmeta savu kāsi.
- Vai zini, kurā mītnē ir Džuliāns? es pēc brīža iejautājos. Divdesmit seši.
- Tas plikpaurainais? Man šķiet, ka trīsvienībā. Vari palūrēt pa pagalma puses vārtiem; tur jauniņie zālienā trenējas. Tikai saigies, lai tevi neierauga kāds no viņiem.
Es viņu atstāju aizsmēķējam jaunu kāsi.
Asteres bija nāvējošas. Droši vien tās bija visļaunprātīgāk izmantotais augs ielās. Tādās vietās kā Džeikobsailenda atkarība zēla un plauka. Asterēm bija balti, zili, sārti un violeti ziedi, un katram no tiem bija citāda ietekme uz sapņavu. Elīza gadiem ilgi bija atkarīga no baltās asteres viņa pati man tā stāstīja. Pretēji zilajai, kura atjaunoja atmiņas, baltā puķe radīja efektu, ko dēvēja par tīrīšanu daļēju atmiņas zudumu. Vienulaik viņa esot aizmirsusi pašas uzvārdu. Vēlāk Elīza aizrāvās ar violeto asteri, apgalvojot, ka tas nākot par labu viņas mākslai. Viņa bija mani piespiedusi zvērēt, ka nekad pat nepieskaršos nevienām ētera narkotikām, un es neredzēju nekādu iemeslu, kāpēc lai šo solījumu lauztu.
Mani izbiedēja tas, ka man dod papildu tableti. Bet varbūt neparasti bija tas, ka Tildai ir divas. Būs jāpajautā kādam citam.
Trīsvienības mītne no ielas puses bija apsargāta. Es lavījos gar graustu rajona robežām, izmantojot savas ierobežotās zināšanas par pilsētu; man bija jāsaprot, kur atrodas mītnes pagalma puse. Beigās nonācu palisādē, kas ieskāva plašo teritoriju. Tildai bija taisnība: zālienā atradās bariņš balto mundieru, kurus komandēja refa. Balto mundieru vidū bija Džuliāns. Refa zaļā apgaismojumā ar nūjām gaisā grūstīja garus. Sākumā man šķita, ka nūjas ir nūmas priekšmeti, caur kuriem var plūst ēters un no kuriem zīlnieki smeļas savu spēku, bet vēl nekad nebiju redzējusi kādu izmantojam priekšmetus, lai kontrolētu garus.
Ļāvu savai sestajai maņai pārņemt vadību. Cilvēku sapņavas ēterā turējās kopā vienā bariņā, bet refa bija tāda kā riteņa rumba. Tā viņus pievilka kā lampa kukaiņus.
Tobrīd refa izdomāja ieriebt Džuliānam. Viņa novēcināja savu nūju, puiša virzienā raidot saniknotu garu. Viņš apstulbis nokrita uz muguras zemē.
- Celies kājās, Divdesmit seši!
Džuliāns nepakustējās.
- Celies!
Viņš to nespēja. Protams, nespēja viņam nupat tieši sejā bija ietriecies pārskaities gars. Neviens reģis nevarētu pēc kaut kā tāda vienkārši piecelties.
Džuliāna uzraudze spēcīgi iespēra puisim pa deniņiem. Pārējie baltie mundieri atsprāga nost, it kā varētu kļūt par viņas nākamajiem upuriem. Sieviete uzmeta bariņam saltu skatienu un tad aizpeldēja uz mītni, melnajai kleitai viļņojot aiz muguras. Visi pārmija skatienus un sekoja. Neviens nepalika palīdzēt Džuliānam. Puisis gulēja zālē, saritinājies embrija pozā. Mēģināju atvērt vārtus, bet tos turēja ciet smaga ķēde.
- Džuliān! es saucu.
Viņš noraustījās un pacēla galvu. Mani ieraudzījis, Džuliāns ar grūtībām uzslējās kājās un pienāca pie vārtiem. Viņa seja spīdēja sviedros. Laternas aiz muguras izdzisa.
- Es viņai ļoti patiku, viņš sacīja. Puiša mute savilkās greizā smaidā. Esmu viņas labākais skolēns.
- Kas tas bija par garu?
- Tikai kaut kāds vecs spoks. Viņš paberzēja apsārtušās acis. Piedod, man joprojām rādās.
- Ko tu redzi?
- Zirgus. Grāmatas. Uguni.
Rēgs bija atstājis savas nāves iespaidu. Tas bija nepatīkamāks aspekts cīņai ar gariem.
- Kas tā bija par refu? pajautāju.
- Viņu sauc Aludra Čertāna. Nezinu, kāpēc viņa pieteicās par uzraudzi. Mēs viņai riebjamies.
- Mēs viņiem visiem riebjamies. Pametu skatienu uz zālienu. Aludra nebija atgriezusies. Vai vari iznākt laukā?
- Varu mēģināt. Džuliāns pacēla roku pie galvas un saviebās. Vai tavs uzraugs jau ir no tevis barojies?
- Gandrīz neesmu viņu redzējusi. Man bija nojauta, ka nevajadzētu pieminēt iepriekšējās nakts notikumus.
- Aludra vakar barojās no Fēliksa. Atjēdzies viņš nevarēja vien beigt drebināties. Un viņa vienalga lika Fēliksam trenēties.
- Vai ar viņu viss bija labi?
- Viņš bija pārbijies! Divas stundas nespēja just ēteru.
- Viņi ir ķerti, ka tā izrīkojas ar reģiem. Es paskatījos pār plecu, vai tur nav sargu. Es viņiem neļaušu no sevis baroties.
- Varbūt tev nebūs izvēles. Džuliāns noāķēja no vārtiem gaismekli. Tavs uzraugs ir baigā slavenība. Tu saki gandrīz neesi viņu redzējusi?
- Viņš mūždien kaut kur aiziet.
- Kāpēc?
- Nav ne jausmas.
Džuliāns ilgi manī nolūkojās. Tuvumā es redzēju, ka viņam ir absolūta redze tāpat kā Līzai. Tie, kuriem bija tikai puse, varēja savu garu redzi ieslēgt un izslēgt, bet Džuliāns bija spiests visu laiku raudzīties smalkajos enerģijas pavedienos.
- Iznākšu laukā, viņš sacīja. Neesmu ēdis kopš vakarrīta. Kopš vakara. Vienalga.
- Vai vari dabūt atļauju?
- Varu palūgt.
Noraudzījos, kā puiša ēna nozūd mītnē. Man ienāca prātā, ka viņš var arī vairs neiznākt.
Gaidīju netālu no graustiem. Jau grasījos padoties, kad manīju pazibam baltu tuniku. Pa kādām nelielām durvīm, turēdams roku priekšā sejai, iznāca Džuliāns. Es pamāju.
- Kas notika?
- Neizbēgamais. Viņš izklausījās aizsmacis. Viņa pateica, ka es varot ēst, bet ēdiena smaržu nejutīšot. Un garšu arī ne.
Viņš noņēma roku no sejas. Es spēji ierāvu elpu. Pa puiša zodu tecēja biezas, tumšas asinis. Zem acīm sāka veidoties zilumi. Deguns bija sarkans un uztūcis; to izraibināja pārplīsušu asinsvadiņu tīmeklis. Tev vajag ledu. Aizvilku viņu aiz kādas finiera sienas. Nāc! Aktieriem būs kaut kas, ar ko to apstrādāt.
- Viss kārtībā. Šķiet, nekas nav lauzts. Džuliāns pieskārās deguna pamatnei. Mums jāaprunājas.
- Runāsim ēdot.
Kopā ar Džuliānu līkumojot starp graustiem, es lūkojos, vai neieraudzīšu kādu ieroci. Derētu kaut visprimitīvākais asa matadata, stikla vai metāla šķemba. Acīs nekas neiekrita. Ja aktieri patiešām bija neapbruņoti, viņiem nebija nekādu iespēju aizstāvēties, ja nu emīti iekļūtu pilsētā. Viņu vienīgie sargi bija refi un sarkanie mundieri.
Ēdambūdā es piespiedu Džuliānu izēst bļodu viruma un ieēst aizdaru un tad iešķiebu savas atlikušās nūmas kādam zīlniekam, tās apmainot pret nozagtu acetaminofena paciņu. Viņš man neteica, kam un kā to nozadzis, un pazuda pūlī, līdzko adatas bija rokā. Viņš laikam bija īsts akultomants. Iebīdīju Džuliānu tumšā stūrī.
- Iedzer tās, es teicu. Tā, lai neviens neredz.
Puisis neko neatbildēja. Viņš izņēma divas kapsulas un iedzēra. Kādā tukšā būdā es sameklēju lupatu un mazliet ūdens. Džuliāns noslaucīja asinis, kas jau sāka sakalst.
- Tātad, viņš mazliet dobjā balsi iesāka, ko mēs zinām par emītiem?
- Manā galā nekā jauna nav.
- Ja tevi tas interesē, esmu šo to noskaidrojis, kā te viss notiek.
- Protams, interesē!
- Dažas dienas baltie mundieri apgūst pamatus. Pārsvarā ciņu ar gariem ir jāparāda, ka tu spēj savalgot vairākus, un tamlīdzīgi. Pēc tam ir pirmā pārbaude. Tad ir jāpierāda savs talants.
- Jāpierāda?
- Jāparāda, ka tas ir noderīgs. Zīlniekiem ir kaut kas jāpareģo. Medijiem jādemonstrē iemiesošanās. Nu tādā garā.
- Ko viņi uzskata par noderīgu?
- Ir jāizdara kaut kas tāds, kas pierādīs tavu lojalitāti. Es par to runāju ar Trīsvienības durvju sargu. Viņš neko daudz negribēja stāstīt, bet pateica, ka viņa pareģojums esot kādu atvedis uz I Šeolu. Ir jārāda viņiem tas, ko viņi grib redzēt, pat ja tas pakļauj briesmām citu cilvēku.
Man aizžņaudzās rīkle. Un otrā pārbaude?
- Tai ir kaut kāds sakars ar emītiem. Droši vien tie, kas izdzīvo, dabū sarkano mundieri.
Mans skatiens klīda pa būdu. Starp aktieriem bija daži dzeltenās tunikās. Paskaties, Džuliāns klusiņām sacīja.
- Tā tur stūrī. Viņas pirksti.
Sekoju viņa skatienam. Kāda jauna sieviete ēda virumu un sarunājās ar slimīga paskata vīrieti. No trim pirkstiem bija palikuši tikai stumbeņi. Vēlreiz pārlaidusi skatienu telpai, es pamanīju vēl citus ievainotos; vienam trūka rokas, citu izraibināja kodienu pēdas, vēl kādam bija tādas kā nagu švīkas uz rokām un kājām.
- Laikam jau viņiem tiešām garšo cilvēka miesa, es noteicu. Līza nebija melojusi.
- Tā rādās. Džuliāns sniedza man savu bļodu. Gribi izēst?
- Nē, paldies.
Brīdi mēs sēdējām klusēdami. Es neskatījos, bet nespēju mitēties domāt par šo cilvēku pārciestajiem ievainojumiem. Viņi bija apgrauzti kā vistas kauliņi un tad izmesti atkritumos. Šajā nožēlojamajā, neaizsargātajā graustu rajonā viņiem vienmēr draudēja briesmas.
Negribēju, ka refaīti zina, kas es esmu. Lai izturētu pirmo pārbaudi, man būs tas viņiem jāparāda.
Vai es gribēju izturēt pārbaudījumus? Domājot izlaidu pirkstus caur matiem. Man būs jānogaida un jāparaugās, ko pēc savas atgriešanās gribēs Aizbildnis. Mans liktenis ļoti lielā mērā bija viņa rokās.
Dažas minūtes vērojusi aktierus, es ieraudzīju pazīstamu seju. Karls. Iestājās klusums. Aktieri nodurtām acīm pašķīra viņam ceļu. Pastiepu kaklu, lai paskatītos pāri viņu galvām, un ieraudzīju, uz ko visi skatās: viņam mugurā bija rožaina tunika. Ko viņš darīja graustu rajonā?
- Tilda man pastāstīja, ka viņš esot izturējis pirmo pārbaudi, sacīju Džuliānam. Kā tev šķiet, kas viņam bija jāizdara? Tikai jāiegāž Aivija?
- Karls ir zīlnieks. Droši vien viņam vienkārši bija tējas tasē jāatrod sava mirusī tante, puisis noteica.
- Tā dara gaišreģi. Un vai tad tu neesi zīlnieks?
- Nekad neesmu teicis, ka esmu zīlnieks. Viņš viegli pasmaidīja. Ne jau tev vienīgajai ir maldinoša aura.
Nu man bija jāapdomājas. Zīlniekus uzskatīja par reģu zemāko pakāpi; tie pavisam noteikti bija visbiežāk sastopamie viņš tādu apzīmējumu varētu uztvert kā apvainojumu. Varbūt reģu identificēšana man tomēr nepadevās tik labi, kā apgalvoja Džekss.
Džekss. Nez ko viņš dara? Vai raizējas par mani? Protams, viņš par mani raizējas es biju viņa sapņu staigātāja, viņa aizbilstamā. Es nezināju, kā viņš mani atradis. Varbūt Dani vai Niks kaut ko izdomās. Viņi strādāja Saionas darbos. Ārčers noteikti kaut kur slēpa ieslodzīto datubāzi.
- Viņu mēģina piekukuļot. Džuliāns vēroja divus aktierus. Tie sniedza Karlam nūmas un kaut ko sacīja. Droši vien domā, ka viņam tagad ir kāda ietekme uz refiem.
Tā izskatījās. Karls atgaiņājās, un aktieri atkāpās.
- Džuliān, ierunājos. Cik tabletes tu dabū?
- Vienu.
- Kāda tā izskatās?
- Apaļa un sarkana. Šķiet, tas ir dzelzs. Viņš norija savu virumu. Kāpēc jautā? Cik tad tu dabū?
Nu protams! Saiona gan ražoja vīriešu pretapaugļošanas injekcijas, bet nebija jēgas sterilizēt abus dzimumus. No atbildes mani izglāba Karls.
- Un tad es ieskatījos akmenī, viņš klāstīja kādam baltajam mundierim, vairākiem aktieriem noskatoties, un izlēmu pameklēt viņas vēlmes. Izrādās, viņa ļoti grib atrast to Balto Saistītāju, un, protams, līdzko es ieraudzīju viņa seju, skaidri zināju, kur viņš atrodas. Kā rādās, viņš ir 1-4 reģukungs.
Mani pārņēma saltas šausmas. Tas bija Džeksons.
- Peidža? Džuliāns sacīja.
- Viss kārtībā! Tūlīt nākšu.
Iekams paguvu apzināties, ko daru, es devos taisnā ceļā pie Karla. Puiša acis gandrīz izlēca no dobumiem, kad sagrābu šo aiz tunikas un ievilku stūrī.
- Ko tu redzēji?
Jautājums izskanēja kā šņāciens. Karls blenza uz mani tā, it kā man būtu izaugusi otra galva. Ko?
- Ko tu viņai pateici par Balto Saistītāju, Kari?
- Mani sauc XX-59-l.
- Man vienalga. Pasaki, ko tu redzēji!
- Nezinu, kas tev tur par daļu. Viņš nopētīja manu balto tuniku. Izskatās, ka neesi progresējusi tik ātri, kā visi domāja. Vai liki savam īpašajam uzraugam vilties?
Pieliecos viņam tik tuvu, ka mana seja bija kādas divas collas no viņējās. Tuvumā viņš vēl vairāk atgādināja žurku.
- Es te nespēlēju spēlītes, Kari, klusi sacīju. Un pārbēdzēji man nepatīk. Pasaki man, ko tu redzēji.
Tuvāko laternu gaisma noraustījās. Šķiet, neviens to neievēroja aktieri jau bija pievērsušies citām lietām bet Karls gan pamanīja. Viņa acīs spīgoja bailes. Skaidri es viņa atrašanās vietu neredzēju, viņš atzinās, bet saules pulksteni gan.
- Tu to ieraudzīji?
-Jā-
- Ko viņa grib no Saistītāja? Es sagrābu tuniku ciešāk.
- Nezinu. Es tikai darīju, ko viņa lika. Karls atrāvās.
- Kāpēc tu to visu jautā?
Man ausīs šalca asinis. Tāpat vien. Palaidu viņu vaļā.
- Piedod! Es tikai nervozēju par pārbaudēm.
Karls atmaiga, juzdamies glaimots. Tas ir saprotami. Esmu pārliecināts, ka drīz vien tu dabūsi savu nākamo krāsu.
- Un kas notiek pēc tam?
- Pēc tam kad esam dabūjuši rožaino tuniku? Tad mēs, protams, pievienojamies bataljonam! Nevaru vien sagaidīt, kad tie pretīgie dūcēju izdzimteņi tiks man nagos. Es viens un divi kļūšu par sarkano.
Karls jau tagad bija apmāts. Jau bija kareivis topošs slepkava. Es piespiedu sevi pasmaidīt un aizgāju.
Karlam bija iemesls lepoties. Viņš bija labs zīlnieks. Viņš bija izmantojis Naširu, lai saskatītu cilvēku, lai ieraudzītu to savas iecienītās nūmas spīdīgajā virsmā. Tā bija zīlnieku un dažu gaišreģu spēja. Viņi varēja saskaņot savas spējas ar kāda cita cilvēka jautātāja vēlmēm, lai redzētu viņu nākotni. Kartomanti un plaukstreģi tā darīja ļoti bieži. Un, lai ko ari teiktu Džeksons, bieži vien tas izrādījās noderīgi. Ēters bija tāds pats kā Saionas tīmeklis sapņavu tīklojums ar dažādu informāciju, kam varēja piekļūt, nospiežot pogu. Jautātājs bija kā meklēšanas rīks veids, kā skatīties klīstošu garu acīm.
Karls Naširā bija atradis nevainojamu jautātāju. Viņš ne tikai bija redzējis Džeksu, bet ari norādi par viņa atrašanās vietu. Vienu no sešiem saules pulksteņiem uz kolonnas.
Man Džekss jābrīdina. Drīz. Es nezināju, ko Našira no viņa grib, bet negrasījos pieļaut, ka viņa atved Džeksu šurp.
Džuliāns sekoja man līdzi ārā. Peidža? Puisis saķēra mani aiz piedurknes. Ko viņš tev teica?
- Neko.
- Tu izskaties bāla.
- Viss kārtībā. Tikai pamanījusi puiša rokā aizdaru, es atcerējos par Sebu. Vai tu to ēdīsi?
- Nē. Gribi?
- Sev ne. Sebam.
- Kur tu viņu atradi?
- Nereģu mājā.
- Skaidrs. Tātad Londonā ķurķī met reģus, bet te nereģus?
- Varbūt viņiem šī sistēma ir skaidra. Iebāzu aizdaru kabatā. Tiksimies rit. Mijkrēslī?
- Mijkrēslī. Džuliāns saminstinājās. Ja tikšu ārā.
Kad es ierados, Nereģu māja slīga tumsā. Pat lampas ārā bija nodzēstas. Man nenāca ne prātā mēģināt kaut ko sarunāt ar Grafiasu; es vienkārši taisnā ceļā uzrāpos pa noteku.
- Seb?
Istabā nebija gaismas. Es saodu telpas miklo, auksto gaisu. Zēns neatbildēja.
Sagrābu restes un notupos uz karnīzes. Seb! es šņācu. Vai tu tur esi?
Bet viņa tur nebija. Šajā istabā nebija nevienas sapņavas. Pat nereģiem bija sapņavas, tikai tās bija melnbaltas. Nekādu emocionālu nianšu, nekādas garu aktivitātes. Sebs bija izgaisis.
Varbūt viņu bija aizveduši uz kādu mītni strādāt. Varbūt viņš atgriezīsies.
Vai arī šis varbūt bija slazds.
Es izvilku no piedurknes aizdaru, iebāzu to starp restēm un nokāpu lejā pa noteku. Tikai nokļuvusi uz zemes, sajutos drošībā.
Bet ne uz ilgu laiku. Kad pagriezos atpakaļceļam uz iekšpilsētu, mana roka tika sagrābta kā spīlēs. Manī iezīdās divas svelmainas, cietsirdīgas acis.