Sapņu staigātāja

11.PAR RAUDĀŠANU

ES slikti gulēju. Man pārāk stipri sāpēja galva sāpes dūra kreisajos deniņos. Gulēju palagos un vēroju, kā izdeg svece.

Aizbildnis mani uzreiz neaizsūtīja uz istabu. Viņš man piedāvāja mazliet ēdiena un ūdens, ko es arī izdzēru, jo biju pavisam atūdeņojusies. Tad viņš apsēdās pie uguns un ska­tījās liesmās. Man vajadzēja krietnas desmit minūtes, lai sa­ņemtos pajautāt, vai šodien esam beiguši; viņa atbilde bija strupa, bet apstiprinoša.

Augšstāvā bija auksti. Logu stikls bija plāns kā papīrs, un no kaut kurienes vilka caurvējš. Es drebēdama ievīstījos palagos. Pēc kāda laika iesnaudos. Ausīs trīsuļoja Aizbildņa vārdi: manās acīs esot nāve un ledus. Ik pēc dažām minūtēm uzplaiksnīja manā sapņavā iespiedušies XX-12 rādītie attēli. Es jau agrāk biju redzējusi dažas orākula sūtītas ainas. Niks man reiz bija rādījis bildi ar to, kā es nokritu no zema jumta un salaužu potīti; pēc nedēļas tā ari notika. Es vairs nekad neapšaubīju Nika pareģojumus par gaidāmajiem laikapstāk­ļiem.

Divpadsmit bija mani izsaucis uz tikšanos pusnaktī. Nere­dzēju nevienu iemeslu neiet.

Kad pamodos, pulkstenis sita vienpadsmit. Es nomazgā­jos un saģērbos, tad nokāpu lejā Aizbildņa istabā. Tur valdīja klusums. Aizkari bija atstāti vaļā, telpā paloja mēnesgaisma. Pirmo reizi pēc vairākām dienām atradu uz rakstāmgalda zīmīti no viņa.

Izdibini visu, ko vari, par emītiem.

Man pārskrēja salti drebuļi. Ja man bija jāpēta dūcēji, tas nozīmēja, ka būs jāstājas tiem pretī. Tas ari nozīmēja, ka drīkstu satikties ar Divpadsmit. Savā ziņā es klausīšu pavēlei. Divpadsmit nupat bija piedzīvojis otro pārbaudi. Es prātoju, ko gan viņš šonakt jau ir redzējis. Beidzot uzzināšu noteik­tus faktus par emītiem protams, ja vien Divpadsmit nebūs apēsts.

Tieši pirms pusnakts es nokāpu lejā pa kāpnēm un aiz­vēru aiz sevis durvis. Laiks pildīt mājasdarbus.

Pagāju garām naktssardzei. Viņa ar mani nesasveicinā­jās. Kad paprasīju nūmas, meitene iedeva prasīto, bet deguns palika vīzīgi izsliets gaisā. Viņa joprojām bozās par to starp­gadījumu ar sirēnu.

Ārā bija vēsi un gaisā virmoja lietus migliņa. Aizgāju uz Midzeni un sarūpēju sev brokastis buljonu papīra krūzītē. Par to šķiros no dažām adatām un gredzeniem. Piespiedusi sevi izdzert malku vai divus, devos uz ēku, ko artisti dēvēja par Hauksmoru, tā bija celtne, kurā atradās bibliotēka ar iekšpagalmu.

Divpadsmit mani gaidīja aiz kāda pīlāra; viņam mugurā bija tīra, sarkana tunika. Vaigā vīdēja griezta brūce. Pamanījis manu krūzīti, puisis pacēla vienu uzaci.

- Tu to ēd?

Es iemalkoju. Un ko tad tu pats ēd?

- To, ko man dod mans uzraugs.

- Ne jau visi ir kaulrači. Starp citu apsveicu!

Viņš pastiepa roku, un es to paspiedu. Deivids.

- Peidža.

- Peidža. Puiša tumšā acs ieurbās manī. Otra izskatījās mazāk fokusēta. Iedomājos, ka varētu ar tevi mazliet pastai­gāties, ja tev nav labāka veida, kā pavadīt laiku.

- Pastaigāties tā kā ar suni?

Viņš iesmējās, nekustinot lūpas.

- Uz šo pusi, viņš sacīja. Ja kāds kaut ko jautās, teik­sim, ka vedu tevi uz nopratināšanu par kādu starpgadījumu.

Mēs kopā aizgājām pa šauru ieliņu uz to pusi, kur bija Sizerēnu mītne. Deivids bija aptuveni divas collas garāks par mani; viņam bija garas rokas un spēcīgs torss. Puisis necieta badu kā artisti.

- Tas ir drusku riskanti, vai ne? es pajautāju.

- Kas tad?

- Ar mani sarunāties. Tagad tu esi sarkanais mundieris.

Puisis pasmaidīja. Nebiju domājis, ka tu būsi tik viegls

medījums. Tu jau tagad esi gandrīz iekšā viņu slazdā, vai ne?

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Segregācija, Četrdesmit. Tu redzi, ka esmu sarkanais mundieris, un domā, ka man ar tevi nevajadzētu sarunāties. Vai tā tev teica tavs uzraugs?

- Nē. Tā vienkārši ir.

- Redzi nu! Tāda arī ir šīs vietas jēga izskalot mums sma­dzenes. Likt mums justies kā zemākiem radījumiem. Kā tu domā, kāpēc cilvēkus gadiem ilgi tur Tauerā? Kad es neko neat­bildēju, Deivids pašūpoja galvu. Padomā pati, Četrdesmit! Spīdzināšana slīcinot, izolācija, dienām ilga mērdēšana badā. Pēc tam cilvēks pat tādos apstākļos kā šie jūtas kā paradīzē. Viņam bija zināma taisnība. Tev vajadzētu paklausīties, ko gvelž virsuzraugs! Šis domā, ka refiem vajadzētu pār mums valdīt, ka viņiem vajadzētu kļūt par jaunajiem monarhiem.

- Kāpēc lai šis tā domātu?

- Tāpēc, ka viņš ir ideoloģiski apstrādāts.

- Cik ilgi viņš te jau ir?

- Cik varu spriest, tikai kopš XIX Kaulu ražas, bet viņš ir uzticams kā suns. Viņš mēģina sameklēt sindikāta labos reģus.

- Tātad viņš ir sagādnieks.

- Viņš nav ļoti spējīgs. Našira grib jaunu. Tādu, kas spētu sajust ēteru augstākā līmenī.

Es jau grasījos jautāt vēl, bet aprāvos. Caur plāno, pelēcīgo dūmaku ieraudzīju apaļu ēku ar milzīgu kupolu. Tā masīva un traucējoša kluknēja pamestā laukumā iepretim Sizerēna mīt­nei. Logos atspīdēja nespodra dzintardzeltena gaisma.

- Kas tas ir? Es palūkojos augšup uz celtni.

- Artisti to dēvē par Istabu. Mēģināju noskaidrot, kam tā paredzēta, bet šķiet, ka nevienam nepatīk par to runāt. Cilvē­kiem tur nav atļauts iet iekšā.

Deivids devās uz priekšu, uz ēku pat nepaskatījies. Es skrēju, lai viņu panāktu. Tu teici, ka viņš mēģina dabūt reģus no sindikāta, es sacīju. Kāpēc?

- Neuzdod pārāk daudz jautājumu, Četrdesmit.

- Domāju, ka tieši tāda ir šī randiņa jēga.

- Varbūt. Vai ari tu man vienkārši esi iepatikusies. Tā, esam klāt!

Mūsu mērķis izrādījās sena baznīca. Reiz tā noteikti bija bijusi ļoti krāšņa, bet nu pamazām pārvērtās drupās. Logos nebija stiklu, no zvanu torņa bija palicis vien karkass, un dienvidu lievenis bija aizsists koka dēļiem. Es pacēlu vienu uzaci.

- Vai tā ir laba doma?

- Esmu to darījis jau iepriekš. Turklāt, viņš palīda zem dēļa, spriežot pēc tā, ko man stāstīja virsuzraugs, tu esi radusi pie nedrošām būvēm. Viņš palūkojās man pār plecu.

- Ātri! Pelēkais uzraugs!

Es ieslīdēju starp dēļiem. Tieši laikā, jo garām ieejai pagāja Grafiass un aiz viņa trīs izkāmējuši nereģi. Sekoju Deividam cauri baznīcai. Liels gabals griestu bija iegāzies iekšā kapelā. Koka sijas un betons bija nolīdzinājuši solus līdz ar zemi, un visu grīdu klāja stikla lauskas. Lēniem soļiem soļoju pa gruve­šiem. Kas te notika?

Deivids neatbildēja. Līdz augšai ir simt divdesmit četri pakāpieni, viņš sacīja. Vai esi gatava?

Puisis nozuda, iekams paguvu atbildēt. Sekoju viņam uz kāpnēm.

Es biju pieradusi kāpt. I Iecirknī biju uzkāpusi simtiem ēku. Vairums pakāpienu šeit bija neskarti; šķita, ka esam uzkāpuši augšā vienā acumirklī. Manus matus sagrāba stiprs vējš un atglauda tos no sejas. Bija jūtama spēcīga, piesāti­nāta deguma smaka. Deivids ar rokām atbalstījās pret akmens balustrādi.

- Man te patīk. Viņš izvilka no piedurknes balta papīra rullīti un ar sērkociņu to aizdedzināja. Stratēģiski izdevīga vieta.

Mēs stāvējām uz balkona tieši zem grūstošā zvanu torņa. Margu pa daļai nebija, un turpat bija zīme, kas brīdināja par būves nestabilitāti. Es pavēros augšup zvaigznēs. Tu izturēji savu otru pārbaudi, es teicu. Ja gribi runāties, pastāsti man par emītiem.

Puisis aizvērtām acīm izpūta dūmus. Viņam bija notraipīti pirksti. Ko tieši tu gribi zināt?

- Kas viņi tādi ir?

- Nav ne jausmas.

- Tu taču kādu noteikti redzēji.

- Neko daudz es neredzēju. Mežā ir tumšs. Zinu, ka tas līdzinājās cilvēkam. Visādā ziņā emītam bija galva un rokas, un kājas, bet tas kustējās kā dzīvnieks. Vēl tas smirdēja kā miskaste. Un pēc tādas arī izklausījās.

- Kā var izklausīties pēc miskastes?

- Miskaste izklausās pēc mušām, Četrdesmit. Bzzzz.

Dūcējs.

- Un aura? es nerimos. Vai emltam bija aura?

- Es tādu neredzēju. Bija sajūta, it kā ēters sagrūtu, Deivids stāstīja. It kā tam ap sapņavu būtu melnais caurums.

Izklausījās, ka ar tādu radījumu es negribētu satikties. Paskatījos lejup uz pilsētu. Vai tu to nogalināji?

- Mēģināju. Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, puisis no­spieda savu zilās asteres smēķi. Mūs turp aizsūtīja bariņā; visi bijām rožainie mundieri. Bija divas grupas. Līdzi nāca divi sarkanie Trīsdesmit un Divdesmit pieci. Katram iedeva nazi un sacīja, lai meklējam dūcēju, kā vien mākam. Trīsdesmit uzreiz pateica, ka naži esot domāti tikai tam, lai mēs jus­tos drošāk. Tam radījumam vislabāk varot sadzīt pēdas caur ēteru.

Viens no ražīgajiem bija rabdomants, tāpēc mēs uztaisī­jām dažus zaru komplektiņus. Trīsdesmit mums iedeva pudeli asiņu no viena tipa, kurš bija sakosts tā mēs viņu varējām izmantot kā jautātāju. Iemērcām zarus asinīs, un rabdo­mants tos uzmeta. Zari rādīja uz rietumiem. Mēs visu laiku tik metām zarus un mainījām virzienu. Dūcējs, protams, arī kustējās, tāpēc mēs nekur netikām. Divdesmit Viens ierosi­nāja atvilināt to pie mums. Mēs iekūrām uguni un sarīkojām seansu, izsaucot no meža garus.

- Vai to tur ir daudz?

- Kā tad! Sarkanie teica tie esot tie paši idiņi, kas mēģi­nājuši aizmukt pāri mīnu laukam.

Es apspiedu trīsas.

- Dažas minūtes pasēdējām. Gari pagaisa. Izdzirdējām skaņas. No meža sāka lidot ārā mušas un rāpoja man pa rokām. Tad kā no zila gaisa uzradās šis kaut kāds milzīgs, uzblīdīs neradījums. Pēc divām sekundēm šis bija sagrābis mutē Deviņpadsmit matus. Gandrīz norāva līdzi arī ādu, Deivids piemetināja. Šī kliedz, sākas haoss. Tas tur izrauj viņai kušķi matu un metas virsū Viens.

- Karlam?

- Nezinu, kā viņus sauc. Nu, šis iekviecas kā sivēns un mēģina tam radījumam iedurt. Nekas nenotiek. Puisis aplū­koja sava smēķa gruzdošo galu. Uguns sāka izdzist, bet es šo vēl redzēju. Mēģināju izmantot pret viņu bildi. Domāju par baltu gaismu un centos to uzlīmēt dūcēja sapņavai, lai šo apžilbinātu. Pēc mirkļa attapos ar tādu sajūtu, it kā man brauktu pāri galvai, un ēterā viss izskatījās tā, it kā būtu izli­jusi nafta. Viss bija tumšs un pagalam. Visi tuvumā esošie gari mēģina aizmukt no tās jezgas. Divdesmit un Četrpadsmit ņem kājas pār pleciem. Trīsdesmit bļauj pakaļ, ka šie dabūšot dzeltenos mundierus, bet tie abi ir pārāk noraustījušies, lai atgrieztos. Desmit met nazi un trāpa Pieci. Tas pakrīt. Nieka divās sekundēs viņam uzklūp dūcējs. Uguns nodziest. Piķa melna tumsa. Pieci sāk saukt pēc palīdzības.

Visi ir kļuvuši akli. Es izmantoju ēteru, lai saprastu, kur tas neradījums ir palicis. Pieci ēd nost. Viņš jau ir miris. Sagrābju neradījumu aiz čupra un atrauju no līķa. Man rokās paliek tāda beigta, slapja miesa. Lops metas virsū man. Tumsā redzu baltas acis; šis blenž uz mani. Jau nākamajā brīdi es aizlidoju pa gaisu, asiņodams kā aizkauta cūka.

Deivids pavilka lejup tuniku un paknibināja nost apsēju. Zem tā bija četras dziļas vātis. Āda apkārt krāsojās pienainā, asiņu izvagotā pelēkumā. Izskatās pēc poltergeista brū­cēm, es sacīju.

- Nemāku spriest. Puisis sakārtoja pārsēju. Tātad nevaru pakustēties. Neradījums jož man virsū un pilina uz manis asinis. Desmit pirms tam mēģināja palīdzēt Pieci, bet nu pieceļas. Viņam ir sargeņģelis vienīgais gars, kas nav aiz­mucis. Viņš met to virsū dūcējam. Es tajā pašā brīdī sūtu vēl vienu attēlu uz šamā sapņavu. Tas iebļaujas. Pa īstam iebļau­jas. Sāk līst projām ar kaut kādu drausmīgu skaņu, vilkdams līdzi gabalu no Pieci. Tikmēr Divdesmit Viens ir aizdedzinājis zaru. Viņš met to pakaļ dūcējam. Es saožu degošu miesu. Pēc tam es atslēdzos. Pamodos Orielā vienos apsējos.

- Un jums visiem piešķīra sarkanās tunikas.

- Divdesmit un Četrpadsmit ne. Šie dabūja dzeltenās. Un viņiem bija jāsavāc tas, kas bija palicis pāri no Pieci.

Dažas minūtes mēs klusējām. Es spēju domāt tikai par Pieci; viņu tajā mežā apēda dzīvu. Es nezināju viņa īsto vārdu, bet cerēju, ka kāds būs norunājis atvadvārdus. Cik drausmīga aiziešana!

Pametu skatienu tālāk. Redzēju nelielu gaismu no šejie­nes tā nebija lielāka par sveces liesmu.

- Kas tas ir?

- Sārts.

- Kam tas?

- Tur dedzina dūcēju līķus. Vai arī cilvēku līķus atkarībā no tā, kas uzvarējis. Puisis aizmeta smēķi. Man šķiet, kau­lus izmanto kaut kādai pareģošanai.

Tajā brīdī, kad viņš to pateica, man turpat gar acīm noplīvoja pelnu plēksnīte. Es to notvēru uz pirksta. Pravieši pie­skārās ēteram ar dabas zīmju palīdzību caur ķermeni, caur dabā sastopamo, caur elementiem. Džeksona acīs tā bija viena no zemākajām kārtām. Varbūt uguns viņus pievilina, es prātoju. Viņi taču teica, ka šī pilsēta esot bāka.

- Tā ir ētera bāka, Četrdesmit. Te ir daudz reģu un garu, un refū. Padomā kā darbojas ēters?

- Kā, pie velna, tu par to tik daudz zini? Es pagriezos pret Deividu. Tu neesi no sindikāta. Kas tu tāds esi?

- Skaitlis. Tāpat kā tu.

Es apklusu un griezu zobus.

- Tev vēl ir jautājumi, viņš pēc klusuma mirkļa sacīja.

- Vai esi pārliecināta, ka gribi tos uzdot?

- Nemaz nesāc.

- Ko tad?

- Teikt man priekšā, ko es gribu zināt. Es gribu atbil­des. Vārdi izlauzās ātri un dedzīgi. Gribu zināt visu par vietu, kurā man jādzīvo atlikušais mūžs. Vai tu nespēj to sa­prast?

Mēs pāri balustrādei nolūkojāmies uz Istabu. Es pūlējos pā­rāk neatspiesties uz akmeņiem, baidoties, ka tie var sadrupt.

Tāpēc es pavaicāju: Vai varu uzdot savus jautājumus?

- Šī nav nekāda galda spēle, Četrdesmit. Neesmu te nācis uzspēlēt “Divdesmit jautājumus”. Atvedu tevi šurp, lai paska­tītos, vai tiešām tu esi sapņu staigātāja.

- Pati personīgi, es atteicu.

- Izklausās, ka tā nav vienmēr. Dažreiz tu no tās perso­nības izlec laukā. Viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām.

- Tevi nomedīja centrālajā Iecirknī. Sindikāta iekšējā svētnīcā. Tu laikam neuzmanījies.

- Uzmanījos gan. Man tikai nepaveicās. Nenovērsdamās lūkojos viņam pretī. Kas šiem vajadzīgs no sindikāta?

- Tas patur visus labos reģus sev. Paslēpj visus saistītājus un sapņu staigātājus, un orākulus visas augstākās kārtas, ko Našira grib savā kolonijā. Tas viņiem ir vajadzīgs no sindi­kāta, Četrdesmit. Tāpēc viņi parakstīs to jauno Aktu.

- Kas tajā teikts?

- Naširai ir grūtības dabūt pienācīgus reģus. Tos visus sargā bandas. Kamēr nav izdomāts, kā izformēt reģukungus Londonā, vienīgā iespēja tikt pie labākiem kadriem ir izples­ties. Aktā solīts, ka divu gadu laikā tiks nodibināta II Šeola, kuras raža nāks no Saionas Parīzes citadeles. Puisis pārvilka pirkstus brūcei uz krūtīm. Un kas tad apturēs refaītus? Emīti mūs nogalinās, ja to mēģināsim.

Mani pārņēma savāds saltums.

Našira sindikātu uzskatīja par apdraudējumu. Tas man bija jaunums. Reģukungus es pazinu kā baru melīgu, savtīgu egoistu vismaz galvenie bija tieši tādi. Pretdabiskās Asam­blejas tikšanās nebija notikušas jau vairākus gadus; reģukungiem viņu sektoros bija ļauts darīt visu, kas ienāk prātā, jo Hektors bija pārāk aizrāvies ar maukām un azartspēlēm, lai tos savaldītu. Un tomēr tālu I Šeolā refaītu asinsvaldniece bai­dījās no šiem noziedzīgajiem salašņām.

- Tu tagad esi viens no viņas uzticamajiem sekotājiem. Uzmetu skatienu Deivida sarkanajai tunikai. Vai tu viņiem palīdzēsi?

- Es neesmu uzticams, Četrdesmit. Es tikai viņiem tā saku. Puisis pavērās mani. Vai esi kādreiz redzējusi refu asiņojam?

Nezināju, ko lai atbild.

- Viņu asinis sauc par ektoplazmu. Tā ir Augļotāja lie­lākā apsēstība. Refi ir tādi kā ētera iemiesojumi. Viņu asinis ir ēters šķidrā veidā. Skatoties uz ektoplazmu, tu redzi ēteru. To iedzerot, tu kļūsti par ēteru. Tāpat kā viņi.

- Vai tas nenozīmētu, ka nereģi varētu lietot ēteru? Viņiem vajadzētu tikai pieskarties drusciņai ektoplazmas.

- Pareizi! Teorētiski tukšačiem ektoplazma būtu tāds kā auras aizvietotājs. īslaicīgs, protams. Blakusefekti ilgst tikai aptuveni piecpadsmit minūtes. Un tomēr ja padarbotos ar zinātni un visu mazliet nogludinātu, esmu gatavs saderēt, ka jau pēc dažiem gadiem varētu sākt tirgot “tūlītējas gaišredzī­bas” tabletes. Viņš nolūkojās uz pilsētu. Kādu dienu tā notiks, Četrdesmit. Mēs eksperimentēsim ar tiem izdzimte­ņiem, nevis otrādi.

Refi bija rīkojušies muļķīgi, iedodot šim puisim sarkano mundieri. Bija skaidrs kā diena, ka viņš tos ienīst.

- Vēl viens jautājums, Deivids sacīja.

- Labi. Es mirkli klusēju, bet tad iedomājos par Lisu.

- Ko tu zini par XVIII Kaulu ražu?

- Es jau prātoju, vai tu par to pajautāsi. Viņš pavirzīja sāņus kādu līstīti, atsedzot izsistu logu. Nāc! Es tev kaut ko parādīšu. Sekoju puisim iekšā pa logu.

Telpā bija gari. Vēlējos, kaut varētu redzēt, cik; man šķita aptuveni astoņi vai deviņi. Gaisā jautās pelējuma smārds ar šķebinošu vītušu ziedu piesmaku. Stūrī bija ierīkota svētnīca. Tur bija primitīvs metāla ovāls, kam apkārt saliktas pieticī­gas veltes: sveču gali, salauzti vīraka kociņi, savītis timiāna zariņš, zīmītes ar vārdiem. Pašā vidū bija neliels gundegu un liliju pušķis. Smarža dvesa no lilijām. Tās gan bija svaigas. Deivids izvilka kabatas lukturīti.

- Aplūko cerības gruvešus.

Es ieskatījos tuvāk. Metālā bija ieskrāpēti vārdi:

KRITUŠAJIEM

2039. GADA 28. NOVEMBRĪ

- 2039, es sacīju. XVIII Kaulu raža.

Gads pirms manas dzimšanas.

- Todien novembra svētku laikā notika sacelšanās. Dei­vids ar lukturīti izgaismoja svētnīcu. Grupiņa refu sadum­pojās pret Sargasiem. Viņu pusē bija vairums cilvēku. Viņi mēģināja nogalināt Naširu un evakuēt cilvēkus uz Londonu.

- Kuri refi tie bija?

- To neviens nezina.

- Kas notika?

- Kāds cilvēks viņus nodeva. XVIII-39-7. Viens vājš posms pamatos un viss plāns sagruva. Našira vainīgos refus spīdzi­nāja. Tā, ka palika rētas. Visus cilvēkus nogalināja emlti. Klīst baumas, ka, izņemot Augļotāju, esot izdzīvojuši tikai divi no tiem nodevējs un sīkais.

- Sīkais?

- Augļotājs man visu izstāstīja. Viņu apžēlojuši, jo viņš bijis tāds dzeltenais mundieris, kurš nedumpojās. Uz ceļiem izlūdzies sevi saudzēt. Augļotājs man teica, ka togad šurp esot atveduši mazu bērnu četrus piecus gadus vecu. XVlII-39-0.

- Kāda velna pēc vest šurp bērnu? Man vēderā iegūla ledus klucis. Bērni nevar cīnīties pret dūcējiem.

- Nav ne jausmas. Viņš domā, ka šamie esot gribējuši pamēģināt, vai bērns izdzīvos.

- Protams, ne! Četrgadīgs bērns nevar dzīvot tādā zaņķi.

- Tieši tā.

Man sagriezās iekšas. Bērns nomira.

- Augļotājs zvēr, ka līķi neesot atraduši. Viņam bija jāaiz­vāc līķi, Deivids stāstīja. Tas piederēja pie vienošanās par paša izdzīvošanu. Viņš apgalvo, ka meitenīti neesot atradis, bet šis te gan vēsta ko citu.

Puisis uzspīdināja lukturīti vienai no veltēm. Tas bija netīrs rotaļu lācītis ar pogu acīm. Ap kaklu tam bija zīmīte. Es pacēlu to pie gaismas.

XVIII-39-0

Neviena dzīve nav veltīga

Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai tālas zvanu skaņas. Es noliku lācīti atpakaļ starp ziediem.

- Kas šo visu izveidoja? Runāt bija sāpīgi. Kas radija šo svētnīcu?

- Artisti. Un rētainie. Noslēpumainie refi, kuri sacēlās pret Naširu.

- Vai viņi vēl ir dzīvi?

- To neviens nezina. Bet es sliecos domāt, ka ne. Kāpēc lai Našira ļautu šiem staigāt pa pilsētu, zinot, ka viņi ir node­vēji?

Man drebēja pirksti. Paslēpu tos piedurknēs.

- Esmu gana redzējusi, es sacīju.

Deivids mani pavadīja atpakaļ uz Magdalēnas mītni. Līdz rītausmai vēl bija vairākas stundas, bet es vairs negribēju nevienu satikt. Ne šonakt.

Kad kļuva redzams tornis, pagriezos pret Deividu. Ne­zinu, kāpēc tu ar mani runāji, es sacīju, bet paldies tev par to!

- Par ko?

- Par to, ka parādīji man svētnīcu.

- Nav par ko. Viņa seja slēpās ēnās. Tu drīksti uzdot vēl vienu jautājumu. Bet tikai tad, ja varēšu atbildēt mazāk nekā minūtes laikā.

Es padomāju. Man vēl bija ļoti daudz jautājumu, bet viens man nelika mieru jau vairākas dienas.

- Kāpēc tās sauc par Kaulu ražām?

Puisis pasmaidīja.

- Nezinu, vai esi to dzirdējusi, bet bone savulaik nozīmēja “labs” jeb “laimīgs”. No franču vārda bonne. Ielās to vēl savureiz var dzirdēt. Tāpēc to tā nosauca: par Labo ražu, par Lai­mīgo ražu. Viņi to uzskata par sava atalgojuma saņemšanu, par lielisku noteikumu līgumā ar Saionu. Cilvēkiem, protams, ir cits viedoklis. Viņiem bone nozīmē tikai kaulus [7] . badu. Nāvi. Tāpēc mūs sauc par kaulračiem. Jo mēs palīdzam vest cilvēkus nāvē.

Nu man bija pavisam auksti. Daļēji man bija gribējies palikt te ārā. Tagad gribējās doties prom.

- Kā tu to visu zini? jautāju. Refi taču tev noteikti neko nestāstīja.

- Baidos, ka jautājumi ir beigušies. Es jau tāpat esmu pateicis par daudz.

- Varbūt tu melo.

- Nemeloju.

- Es varētu par tevi izstāstīt refiem. Nelikos mierā.

- Varētu viņiem pateikt, ko tu zini.

- Tad tev būtu ari jāpasaka, ko zini tu pati. Deivids man uzsmaidīja, un es sapratu, ka esmu zaudējusi. Vari man palikt parādā pakalpojumu par informāciju. Ja nevēlies norē­ķināties uzreiz.

- Kā?

Atbilde kļuva skaidra, kad viņš pieskārās manai sejai. Roka piespiedās pie mana gurna. Es saspringu.

- To ne, es sacīju.

- Nu izbeidz. Viņa roka slīdēja augšup un lejup pa manu vidukli un seja tuvojās manējai. Tu izvēmi tableti, vai?

- Tu gribi samaksu? Es viņu skarbi atgrūdu. Ej ellē, sarkanais!

Deivids nenolaida no manis skatienu.

- Izdari man pakalpojumu, viņš sacīja. Šo es atradu Mertona mītnē. Paraugi, vai varēsi tur kaut ko saprast. Tu esi gudrāka, nekā biju domājis. Viņš kaut ko iespieda man saujā. Aploksni. Saldus sapņus, Četrdesmit!

Puisis aizgāja. Es bridi stāvēju, juzdamās pavisam stīva un nosalusi, un tikai tad atspiedos pret sienu. Man nevaja­dzēja turp doties kopā ar viņu. Es taču zināju, ka nedrīkst tumsā iet līdzi svešiniekiem. Kur ir mani instinkti?

Vienā naktī biju uzzinājusi par daudz. Līza nebija pie­minējusi, ka refi refi daļēji bijuši atbildīgi par sacelšanos XVIII Kaulu ražā. Varbūt viņa to nezināja.

Rētainie. Man vajadzētu viņus meklēt uzmeklēt tos, kuri bija mums palīdzējuši. Vai arī nelēkt acīs un dzīvot savu jauno dzīvi. Tas bija droši. Tas bija viegli.

Es gribēju Niku. Es gribēju Džeksu. Gribēju atpakaļ savu veco dzīvi. Jā, es biju noziedzniece, toties atrados draugu vidū. Mans favorītes stāvoklis bija mani pasargājis no tādiem cilvēkiem kā Deivids. Manā teritorijā neviens nebija uzdroši­nājies man pieskarties.

Bet te nebija mana teritorija. Te man nebija varas. Pirmo reizi man gribējās aizsardzību, kādu dāvāja Magdalēnas mīt­nes akmens mūri. Man gribējās drošību, kādu nodrošināja Aizbildņa klātbūtne kaut arī man tā riebās. Iebāzu papīru kabatā un devos uz durvīm.

Ienākot Dibinātāja tornī, domāju, ka atradīšu istabu tukšu. Bet es atradu asinis.

Refu asinis.