Sapņu staigātāja

17.GRIBA

Pasteidzies, Pipa! Nāc!

Brālēns Finns pavilka stiprāk manu roku. Man bija seši gadi, un mēs atradāmies Dublinas aizsērēju­šajā sirdi; visapkārt klaigāja cilvēki. Finn, es netieku līdzi! es saucu, bet viņš mani ignorēja. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad brālēns manī neklausījās.

Bija spirgts 2046. gada februāra rīts, ziemas saule lēja zeltainu gaismu pār Laifijas upi, un mums bija jābūt kino. Es skolas brīvdienās ciemojos pie tantes Sandras. Viņa bija piekodinājusi Finnam mani pieskatīt, kamēr pati būs darbā, jo brālēnam nebija jāiet uz skolu. Es biju gribējusi noskatī­ties kādu filmu un tad paēst Temple Bar, bet Finns sacīja, ka mums esot jāizdara kas cits: jāapskata Mollijas Melounas sta­tuja. Viņš sacīja, ka tas esot svarīgi. Tik svarīgi, ka to nevarot laist garām. ŠI esot ļoti īpaša diena. Mēs rakstīsim vēsturi, Pipa, viņš solīja, paspiezdams manu mazo plaukstu dūrainī.

Kad brālēns to sacīja, es viegli saraucu degunu. Vēsture bija paredzēta skolai. Man ļoti patika Finns viņš bija garš un asprātīgs, un gudrs un, kad gadījās lieka sīknauda, pirka man saldumus -, bet Molliju es biju redzējusi simtiem reižu. Un zināju no galvas visus viņas dziesmas vārdus.

Mēs tuvojāmies statujai; apkārt visi dziedāja. Palūkojos augšup uz sarkani pietvīkušajiem cilvēkiem; viņi izskatījās pa pusei nobijušies un pa pusei priecīgi satraukti. Finns skaļi dziedāja man līdzi, un es pievienojos, kaut arī nesapratu, kāpēc mēs visi dziedam. Varbūt te notika ielas svētki.

Turējos Finnam pie rokas, kamēr viņš aprunājās ar drau­giem no Trīsvienības koledžas. Tie visi bija ģērbušies zaļās drēbēs un vicināja lielus plakātus. Es pratu lasīt pietiekami labi, lai saburtotu lielāko daļu vārdu, bet tur bija ari viens man nepazīstams: SAIONA. Tas bija rakstīts uz visiem plakā­tiem. Tie zibēja gar acīm augstu gaisā, ar uzrakstiem gan iru, gan angļu valodā. NOST AR MEIFĪLDU! ĒIRE GO BRĀCH! [10] dub­lina saka nĒ! es paraustīju finnu aiz piedurknes.

- Finn, kas te notiek?

- Nekas, Peidža, paklusē brītiņu… SAIONU NOST! SAIONU RATĀ! SAIONA PROM NO DUBLINAS KRATĀS!

Mēs atradāmies netālu no statujas; pūlis mūs stumdīja un grūstīja. Man Mollija vienmēr bija patikusi. Man šķita, ka viņai ir laipna seja. Bet šodien statuja izskatījās citādi. Kāds viņai galvā bija uzmaucis maisu un kaklā uzmetis virvi. Man acīs izsprāga asaras.

- Finn, man tas nepatīk.

- SAIONU NOST! SAIONU RATĀ! SAIONA LAUKĀ NO DUB­LINAS KRATĀS!

- Es gribu mājās.

Finna draudzene sarauktu pieri palūkojās lejup uz mani. Keja. Man viņa vienmēr bija patikusi. Viņai bija brīnumskaisti mati tumši kastaņbrūni ar vara spīdumu un cirtaini kā atsperes un bālas, vasarraibumainas rokas. Finns viņai bija uzdāvinājis claddagh [11] gredzenu, ko meitene valkāja ar sirds smaili uz savu pusi. keja bija ģērbusies viscaur melnā, un viņas vaigi bija nokrāsoti zaļā, baltā un oranžā krāsā.

- Finn, te var sākties vardarbība, viņa brīdināja. Vai tev nevajadzētu vest viņu mājās? Puisis neko neatbildēja, un Keja viņu iedunkāja. Finn!

- Kas ir?

- Ved Peidžu atpakaļ mājās! Dieva dēļ! Klīrijam mašīnā ir spridzekļi…

- Nekā nebija! Es šito ne par ko nelaidīšu garām. Ja tie izdzimteņi tiks iekšā, mēs viņus vairs nekad nedabūsim laukā.

- Viņai ir seši gadi. Viņai tas nebūtu jāredz. Keja saķēra mani aiz rokas. Es aizvedīšu viņu mājās, ja jau tu to nedari. Tava mamma kaunētos par tevi.

- Nē. Es gribu, lai viņa to redz.

Finns notupās man priekšā un noņēma cepuri. Viņa mati bija izspūruši. Brālēns izskatījās tāds pats kā mans tēvs, tikai viņam bija sirsnīga, atklāta seja un acis vasaras debesu zilumā. Viņš uzlika rokas man uz pleciem.

- Peidža Eva, viņš ļoti nopietnā balsī sacīja, vai tu zini, kas te notiek?

Papurināju galvu.

- Pāri jūrai šurp nāk slikti cilvēki. Viņi mūs ieslēgs mūsu pilsētā un neļaus nekur iet, un pārvērtīs šo pilsētu par tādu pašu cietumu kā viņējā. Mēs vairs nedrīkstēsim dziedāt savas dziesmas un nedrīkstēsim ciemoties pie cilvēkiem ārpus Īri­jas. Un tādi cilvēki kā tu, Pipa… tu viņiem nepatīc.

Ieskatījos Finnam acīs un sapratu, ko viņš ar to grib teikt. Brālēns zināja, ka es visu ko redzu. Man bija zināmas visu Dublinas spoku mītnes. Vai es tāpēc biju slikta? Bet kāpēc Mollijai galvā ir maiss, Finn? es jautāju.

- Tāpēc, ka sliktie cilvēki tā dara tad, kad viņiem kāds nepatīk. Tam galvā uzmauc maisu un kaklā virvi.

- Kāpēc?

- Lai viņus nogalinātu. Pat tādas mazas meitenes kā tu.

Es drebēju. Man sāpēja acis. Kaklā sariesās kamols, bet

es neraudāju. Es biju drosmīga. Biju drosmīga tāpat kā Finns.

- Finn, Kaja uzsauca. Es viņus redzu!

- SAIONU NOST! SAIONU RATĀ!

Mana sirds sitās pārāk strauji. Finns noslaucīja man asa­ras un uzmauca savu cepuri man galvā.

- SAIONA LAUKĀ NO DUBLINAS KRATĀS!

- Viņi nāk, Peidža, un mums ir viņi jāaptur. Brālēns sa­tvēra manus plecus. Vai tu man palīdzēsi viņus apturēt?

Es pamāju.

- Finn, ak Dievs, Finn, viņiem ir tanki!

Un tobrīd mana pasaule eksplodēja. Sliktie cilvēki bija pa­cēluši ieročus un raidīja pūlī uguns šautras.

Es atmodos ar šāvienu dārdoņu ausīs.

Mana āda bija mikla un auksta, bet iekšēji es vārījos. Atmiņas bija izēdušās cauri visam ķermenim. Joprojām acu priekšā redzēju Finnu ar naidā saviebtu seju Finnu, kurš mani sauca par Pipu.

Es nospārdīju guļammaisu. Pat vēl pēc trīspadsmit gadiem es dzirdēju tos šāvienus. Joprojām redzēju Keju guļam vaļē­jām, nāves šokā plaši ieplestām acīm. Asinis uz viņas blūzes. Viens šāviens sirdī. Tāpēc Finns metās virsū kareivjiem, pame­tot mani sakņupušu zem Mollijas ratiem. Es saucu un saucu, bet viņš neatgriezās.

Es viņu vairs nekad neredzēju.

Turpmāko īpaši neatcerējos. Zinu, ka mani kāds pārveda mājās. Zinu, ka šņukstēju par Finnu, līdz sāka sūrstēt rīkle. Un zinu, ka tēvs stingri aizliedza tantei Sandrai ar mani tikties līdz pat bēru dievkalpojumam. Pēc tam es vairs neraudāju. Asaras nespēja atgriezt cilvēkus. Es ar kreklu notrausu no pieres sviedrus. Es noteikti vēl aizvien atrados Magdalēnas teritorijā. Pagriezos uz sāna, tā nosalusi, ka nejutu savas kājas, un saritinājos kamolā.

Uguns laikam bija apdzisusi. Lija lietus, bet es nebiju samirkusi. Pasniedzos augšup. Pirksti atdūrās pret tādu kā audekla nojumi, pagaidu pajumti dabas stihiju laikā. Uzliku galvā jakas kapuci un izlīdu laukā.

- Aizbildni?

No refaīta nebija ne miņas. No stirnas ari ne. Un no uguns­kura ari ne.

Es jau tāpat drebinājos no aukstuma, bet tagad drebuļi kļuva vēl nejaukāki. Kur viņš bija palicis? Viņš taču noteikti vairs nebija I Šeolā. Mēs pat nebijām izgājuši no I Šeolas. Mag­dalēnas mītne līdz ar visu tās teritoriju piederēja pārējām pil­sētas ēkām. Mēs bijām labi ja jūdzi tālu no aukstuma punkta, varbūt pat mazāk.

Vējš pieņēmās spēkā. Es savilkos čokurā. Aizbildnim nebija nekāda iemesla atstāt mani vienu, tiešām nekāda. Varbūt es vienkārši biju gulējusi pavisam īsu brīdi. Uzvilku zeķes, uzāvu zābakus un vēlreiz pārbaudīju guļammaisu. Pārsteigta atradu dažas lietas: pāri cimdu, hipodermisku adrenalīna šļirci un aiz oderes garenu, sudrabainu kabatas lukturīti; turpat bija arī dzeltenīga aploksne. Uz tās bija rakstīts mans vārds. Atpazinu rokrakstu un atplēsu vēstuli.

Laipni lūgta Neitrālajā joslā! Tava pārbaude ir vienkārša atgriezies I Šeolā tik ātri, cik vien iespējams. Tev nav ne ēdiena, ne ūdens, ne kartes. Izmanto savu talantu. Uzticies saviem instink­tiem.

Un dari man to godu: izdzīvo. Esmu pārliecināts, ka nevēlies, lai Tevi glābj.

Labu veiksmi!

Es brīdi turēju zīmīti rokās, bet tad saplēsu to gabalos.

Es viņam parādīšu. Es viņam tūlīt parādīšu! Viņš mēģināja mani nobiedēt, bet es viņam nesagādāšu to prieku. “Izdzīvo”? Ko tas nozīmē? Šis laikam domā, ka esmu kaut kāda vārgule, ka nevaru paciest drusku vēja un lietus. Ja es varēju tikt galā Saionas Londonas nežēlīgajās ielās, tad man nekas nenotiks ari tumšā mežā. Un kāpēc lai man būtu vajadzīgs ēdiens? Viņš taču mani neatstātu nekurienes vidū. Vai ne?

Paskatījusies ārā, pie telts atradu koferīti, kas bija apzī­mēts ar Scionlde simbolu. Tā bija valdības militārās nodaļas zīme: divas vertikālas līnijas ar taisnu leņķi augšdaļā tās līdzinājās karātavām un trīs īsākas līnijas. Koferī bija vēl viena zīmīte.

Uzmanīgi ar šautriņām! Ja tās saplīsīs, šautriņās esošā skābe apturēs tavu sirdi. Ārkārtas situācijā izmanto signālraķeti. Tā izsauks sarkano mundieru vienību.

Neej uz dienvidiem.

Uzspīdināju lukturīti kofera saturam; tur bija pistole ar garu stobru, signālpistole, vecas Zippo šķiltavas, mednieku nazis un trīs hermētiskas, sudrabotas šautriņas. Tām uz sāna bija simboli, kas brīdināja par toksiskumu un korozijaktivitāti; turpat bija rakstīts HIDROFLUORSKĀBE (HF).

Šaujamais ar trankvilizatoru un saujiņa skābes šautriņu. Kāpēc viņš nevarēja vienkārši iedot manu pistoli? Taču bija jāsāk kustēt, ja negribēju palikt šajā klajumā visu nakti. Sari­tināju guļammaisu nelielā vīstoklī, bet telti atstāju turpat. Varēšu to izmantot kā zīmi, ka neeju pa apli.

Nometni kaut kas ieskāva. Baltu, sīciņu kristālu loks. Es pietupos, pieliku pirkstu un izbāzu mēli, lai tos pagaršotu.

Sāls.

Nometne bija ierīkota sāls aplī.

Paliku nekustīgi tupam. Reģu vidū klīda baumas, ka sāls spējot atvairīt garus viņi to dēvēja par halomantiju -, taču tas nebija tiesa. Poltergeistus tas pavisam noteikti neaizkavēja. Vai, visur izkaisot sāli, Aizbildnis mēģināja mani nobiedēt?

Uzlikusi galvā kapuci un līdz zodam aizvilkusi rāvēj­slēdzēju, es sakrāmēju savu trūcīgo mantību. Šautriņas un pistoli ieliku sainī uz guļammaisa un signālpistoli aizstūmu aiz jostas. Nazi iestūķēju zābakā, šļirci jakā. Es uzvilku cimdus.

Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu atpakaļ pie tā riebekļa. Iztēlojos, kā šis tagad skatās pulkstenī un skaita minūtes līdz manai pārnākšanai. Un sēž pie savas siltās, mīlīgās uguns.

Es viņam parādīšu! Mani nevarēs neņemt vērā. Es esmu Bālā Sapņotāja, un viņš redzēs, kāpēc tā. Viņš redzēs, kāpēc Džekss mani izvēlējās jo es, par spīti visiem apstākļiem, biju izdzīvojusi.

Aizvēru acis, mēģinot sajust ētera aktivitāti, bet tur nekā nebija. Nevienas sapņavas. Es biju viena. Kad atvēru acis, manu uzmanību piesaistīja debesis. Tīrā veiksme, ka biju pamodusies tieši tagad: zvaigznes teju, teju draudēja aprīt mākoņi, un, tā kā nebija saules, man nebija citu iespēju orien­tēties. Neredzēdama Sīriusu, es meklēju Oriona Jostu. No Nika kaismīgajiem stāstiem par astronomiju zināju: lai ari kur būtu Josta, ziemeļi atrodas tai pretējā virzienā. Zināju arī, kur atro­das Josta attiecībā pret I Šeolu. Atradu visas trīs zvaigznes un lēnām pagriezos, lai dotos ceļā. Priekšā pletās biezs mežs tumšs, dziļš un aizaudzis.

Mana sirds sitās kā negudra. Nekad neesmu baidījusies no tumsas, bet nu būšu spiesta paļauties uz sesto maņu, lai pamanītu jebko aizdomīgu. Droši vien tā ari bija domāts. Mani pārbaudīja.

Paskatījos pār plecu. Mežs ari otrā klajuma pusē bija tik­pat tumšs. Tur es ietu uz dienvidiem, prom no kolonijas.

Neej uz dienvidiem.

Zināju, kādu spēlīti viņš te spēlē. Viņš paļāvās uz to, ka paklausīšu, kā jau labs cilvēciņš. Kāpēc lai es ietu uz zieme­ļiem, ja ziemeļi mani aizvedīs atpakaļ verdzībā atpakaļ pie tā paša Aizbildņa, kurš mani te bija atvedis? Man viņam nekas nebija jāpierāda. Pagriezos ar seju pret Jostu. Iešu uz dienvidiem. Iešu prom no šī elles cauruma.

Vējš purināja lapas, saldējot manu miklo ādu. Tagad vai nekad. Kad būšu kārtīgi izdomājusi, kas tur uzglūn vai neuz­glūn, man vairs nebūs drosmes kustēties. Sakodu zobus un devos iekšā mežā.

Tumsa bija melna. Tik tumša, ka vai acī dur. Lietus bija izmērcējis zemi; tā bija uzburbusi mīksta un slapja kā sūk­lis. Ceļā cauri ozolu birzij mani soļi neradīja nekādu skaņu; gāju ātri, brīžiem laizdamās skriešus un ar rokām taustīdama ceļu gar pazarēm. Kabatas lukturīša vārajā gaismā saskatīju dūmaku, kas vijās ap koku stumbriem un kā plāns palags nosedza zemi, slēpjot manus zābakus. Nebija neviena dabis­kas gaismas avota. Pie sevis lūdzos, kaut lukturītim nebeig­tos baterijas. Uz tā bija Saionas simbols, lukturītis droši vien ņemts no NSD aprīkojuma. Tas bija zināms atvieglojums: Saionas ražojumi parasti tik lēti nepārstāja darboties.

Man iešāvās prātā, ka es taču noteikti atrodos ārpus I Šeolas parastajām robežām. Ne velti šo vietu sauca par Neitrālo joslu tā nevienam nepiederēja. Varbūt te bija Saionas zeme, bet varbūt ne. Man nebija ne jausmas, kur nonākšu, bet es zināju, ka Oksforda atrodas uz ziemeļiem no Londonas. Vir­zījos uz pareizo pusi. Mana jaka un bikses bija gana tumšas, lai apslēptu mani vērīgām acīm, un sestā maņa bija tik jutīga un modra kā vēl nekad. Es varētu palavīties garām refu sar­giem. Varētu pārkāpt pāri žogam vai izlīst tam pa apakšu. Un, ja kāds man uzbruktu, es varētu izmantot savas spējas. Es uzbrucēju sajustu pirmā.

Bet tad es atcerējos, ko Liza par šo vietu sacīja toreiz, kad biju tikko kā ieradusies: “Tur ir pamesti lauki. Mēs to saucam par Neitrālo joslu.” Tas mani varbūt būtu iedrošinājis, ja vien tad, kad es pajautāju, vai kāds ir mēģinājis bēgt uz dienvidu pusi, viņa nebūtu vēl ko piebildusi. “Jā,” Liza tikai sacīja. Vien­kārši jā. Nepārprotams apliecinājums tam, ka šajā ceļā draud briesmas. Te bija gājuši bojā citi reģi. Varbūt ari viņiem bija šādas pārbaudes? Vai īstais pārbaudījums bija pretoties kār­dinājumam bēgt? Es nosvīdu no šim domām. Tepat visapkārt bija kājnieku mīnas un slazdi. Iztēlojos kokos kameras, kas vēro katru manu kustību un tā vien gaida, kad uzkāpšu uz mīnas. To iedomājoties, es sāku iet lēnāk.

Nē, nē. Man jākustas. Es varu tikt no šejienes laukā. Šie taču paļāvās, ka es tā domāšu ka domāšu par savu drošību. Gandrīz vai pagriezos uz ziemeļiem, taču apņemšanās dzina mani tālāk. Neviļus iztēlojos, kā Aizbildnis, Deivids un virsuzraugs sēž pie kamīna un saskandina glāzes, noskatoties, kā uzkāpju uz mīnas. “Nu ko, džentlmeņi, iedzersim par sapņu staigātāju!” virsuzraugs sacītu. “Vislielāko muļķi, kādu jebkad esam atveduši uz I Šeolu!” Un ko rakstīs uz mana kapakmens? Vai tur būs PEIDŽA MAHOUNIJA vai ari vienkārši XX-59-40? Protams, ja no manis būs palicis pāri tik daudz, lai būtu, ko likt kapā.

Apstājos un atbalstījos pret koku. Tas bija neprāts. Kāpēc es to visu iztēlojos? Aizbildnis nevarēja ciest virsuzraugu. Aizmiedzu acis un iedomājos citu bariņu: Džeksonu, Niku un Elīzu. Viņi bija citadelē un gaidīja, meklēja mani. Ja vien es tikšu ārā no šī meža, gan ari nokļūšu atpakaļ pie viņiem.

Pēc brīža es atvēru acis. Un paskatījos, kas rēgojas zemē.

Kauli. Cilvēka kauli. Skelets saplosītā, baltā tunikā; no ceļ­gala uz leju tam nebija kāju. Es atkāpos, gandrīz paklupdama pār pašas kurpēm. Zem pēdas kaut kas nokrakšķēja. Galvas­kauss.

Blakus mironim mētājās soma. Ģindeņa roka vēl turēja siksnu. Izrāvu somu no tā pirkstiem; sausi nokrakstēja kauli. Pa miesas atliekām rāpoja mušas milzīgas, melnas, spalvai­nas mušas, uzblīdušas no barošanās ar maitu. Man paķerot somu no tās mirušā īpašnieka, kukaiņi pacēlās gaisā. Es uzspī­dināju lukturīti somas saturam tur bija gabals sapelējušas maizes un tukša pudele.

Mana āda kļuva auksta un mikla. Pavērsu lukturīti uz labo pusi. Dažas pēdas tālāk lapās glulēja kaut kāda kaste; to pa pusei bija pārplūdinājis lietus. Zemē mētājās kaula šķēpeles un mīnas čaula.

Te patiešām bija mīnu lauks.

Ar muguru atspiedos pret ozola stumbru. Es nevarēju tumsā lavierēt pa mīnu lauku. Pavirzījos tālāk no koka, pār­kāpdama pāri skeletam. Viss kārtībā, Peidža. Drebošām kājām pagriezos uz ziemeļiem un piesardzīgi devos atpakaļ. Nebiju aizgājusi tālu no klajuma. Gan man izdosies. Vairākas pēdas no kauliem es paklupu pār kādu sakni un nokritu zemē. Sa­springu, un mana sirds gandrīz izkāpa ārā pa muti, bet sprā­dziena nebija.

Atbalstījusies uz elkoņiem, es parakņājos jakas kabatā, izņēmu šķiltavas un ar īkšķi atvēru vāciņu. Uzsprakstēja sta­bila liesma. Ceļš uz ēteru. Es nebiju praviete, un uguns man nebija nekāda lielā draudzene, bet es varēju to izmantot ne­liela seansa vajadzībām. Man vajag ceļvedi, es čukstēju.

- Nāciet uz liesmu, ja vien te esat!

Ilgu laiku nekas nenotika. Liesmiņa raustījās un plīvoja. Tad mana sestā maņa atmodās, un no kokiem iznira kāds jauns gars. Es piecēlos kājās. Man jātiek uz manu nometni. Pastiepu šķiltavas garam tuvāk. Vai tu mani aizvedīsi?

Nedzirdēju, ka gars kaut ko sacītu, bet tas sāka slīdēt atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru es biju atnākusi. Jutu, ka tas ir mirušā baltā mundiera gars, un metos skriešus. Tam nebija nekāda iemesla mani mānīt.

Drīz kļuva redzams sāls aplis. Lietus apdzēsa šķiltavas, bet gars palika netālu no manis. Man vajadzēja dažas minūtes, lai savaldītos. Ar rūgtumu nācās vien atzīt, ka mana vienīgā izvēle ir doties uz ziemeļiem. Pārbaudīju, vai atstātās mantas vēl ir turpat, un atkal devos iekšā mežā ar lukturīti vienā rokā un šķiltavām otrā; gars sekoja man pa pēdām.

Aptuveni pēc pusstundu ilga gājiena kopā ar garu, kas tinās man ap pleciem kā virve, es apstājos pārbaudīt, vai Oriona Josta vēl ir turpat aiz muguras. Pirms atkal metos tumsā, mazliet pielaboju kursu. Ausis un deguns sūrstēja, un sestā maņa pāri ādai raidīja drebuļus. Es tikko spēju sajust kāju pirkstus. Apstājos un atbalstījos pret ceļgaliem, dziļi ievilkdama elpu, lai nomierinātos. Ieelpojusi uzreiz kaut ko saodu. Es pazinu šo smaku: tur smirdēja nāve.

Lukturīša gaismas kūlis raustījās. Pūstošas maitas dvaka uzvēdīja spēcīgāk. Vēl minūti gājusi tālāk, es atradu tās avotu. Vēl viens līķis.

Tā laikam bija bijusi lapsa. Šur tur rēgojās pa rudas spal­vas kumšķim, un acu dobuļos čumēja un mudžēja kāpuri. Paslēpu degunu un muti piedurknē. Smirdoņa bija derdzīga.

Lai kas to lapsu būtu nogalinājis, tas bija tepat mežā.

Kusties, Peidža! Kusties! Lukturīša gaisma noraustījās. Tikko biju sākusi iet, kad kaut kur nokrakšķēja zars.

Vai ari es to biju iztēlojusies. Nē, protams, ne. Ar manu dzirdi viss bija kārtībā. Dzirdēju ausis šalcam asinis. Piespiedu muguru kokam, cenzdamās neelpot pārāk skaļi.

Sargs. Kāds sarkanais mundieris iet nakts apgaitā. Bet tad es izdzirdēju smagus soļus pārāk smagus, lai gājējs būtu cilvēks. Izslēdzu lukturīti un ieslidināju to kabatā. Turēt luk­turīti rokās nebija nekādas jēgas; ieslēdzot gaismu, es tikai nodotu savu atrašanās vietu.

Klusums spieda ausīs. Redzēt es neredzēju pilnīgi neko, taču atkal saklausīju soļus nu jau tuvāk. Tad es dzirdēju šņakstus; kāds ar zobiem apstrādāja maitu. Kāds bija atradis lapsu.

Vai arī atgriezies pie tās.

Sakļāvu plaukstu ap šķiltavām. Mana sirds uzvedās ļoti savādi. Nevarēju saprast, vai tā sitas tik ātri, ka puksti pār­vērtušies vienmērīgā dūkoņā, vai ari nesitas nemaz. Gars aiz manis notrīsēja.

Aizritēja vairākas minūtes. Es gaidīju. Kaut kad man būs jāsāk kustēties, bet es zināju, zināju, ka tuvumā kāds ir.

Atskanēja trīs dobji klikšķi.

Mani muskuļi saspringa. Es elpoju caur degunu, cieši sakniebusi lūpas. Nezināju, kas tā bija par skaņu, bet tādu nekādā gadījumā nevarēja radīt cilvēks. Refi izdeva dažas dīvainas skaņas, bet nekad tādu nejauku, rupju troksni.

Pēkšņa vēja pūsma nopūta šķiltavas. Mans pavadonis aiz­bēga.

Mirkli manus pirkstus stindzināja saltas izbailes. Tad es atcerējos somā iebāzto pistoli. Nošaut to, kas man sekoja, būtu muļķa laime, bet varbūt es vismaz novērsīšu tā uzma­nību. Iegūšu laiku. Iedomājos, ka varētu uzkāpt kokā, bet tad šo domu atmetu. Kāpšana kokos nebija mana stiprā puse. La­bāk veiksies, ja atradīšu jaunu paslēptuvi. Bet uzmeklēt kādu augstāku vietu gan šķita gluži prātīga doma. Ja tikšu drošā vietā, varēšu uzspīdināt tam radījumam gaismu un paskatī­ties, kas tas tāds ir. Nobāzu šķiltavas un sāku rakņāties somā.

Kad pistole bija rokā, es ķēros pie šautriņas izķeksēšanas. Katra kustība šķita trokšņaina ik izelpa, ik jakas iečabēšanās. Beidzot es sajutu pirkstos šautriņas auksto, gludo cilindru. Zināju, kā pielādēt parastu ieroci, bet šādi tumsā un sasvīdušām rokām un visiem spēkiem cenšoties neradīt ne skaņas man bija vajadzīgs vairāk laika, lai pielādētu nepazīstamo šaujamo. Kad tas bija darīts, es pacēlu rokas, nomērķēju un izšāvu.

Pēc trāpījuma šautriņa uzsprakstēja kā karsti tauki pannā. Radījums metās turp. Tas izdeva ari pats savu skaņu. Dūca. Kā mušas.

Tas nebija dzīvnieks.

Mani pārņēma nelabums. Par emītiem biju dzirdējusi ļoti daudz, bet nekad nebiju tā īsti iztēlojusies, ka patiešām kādu no tiem satikšu. Pēc svinīgās uzrunas un pat pēc tam, kad tas sarkanais mundieris bija zaudējis roku, es jau gandrīz biju sākusi ticēt, ka emlti neeksistē. Līdz šim brīdim.

Tik tikko spēju noturēties stāvus. Man drebēja rokas un trīcēja lūpas. Nespēju elpot, nespēju domāt. Vai tas radījums dzird manus sirdspukstus? Vai saož manas bailes? Vai tam jau mutē sariesušās siekalas, kārojot manu miesu, vai arī man būtu jāatrodas tuvāk emītam, lai tas mani pamanītu?

Ielādēju vēl vienu šautriņu. Dūcējs apošņāja to vietu, kur biju iešāvusi. Es aizvēru acis un sniedzos ēterā.

Kaut kas nebija labi. Nepavisam nebija labi. Visi tuvējie gari bija aizbēguši, it kā tiem būtu bail bet kāpēc lai gari baidītos no būtnes, kas mīt fiziskajā pasaulē? Viņi taču neva­rēja nomirt vēlreiz. Lai nu kā, spietu te savākt nevarēja.

Aptvēru, ka vairs nedzirdu dūcēju. Manas plaukstas bija slidenas no sviedriem. Tik tikko spēju noturēt ieroci. Kuru katru brīdi varēju būt beigta. Pagalam.

Tas viss noteikti bija izplānots. Našira negribēja, lai es nopelnu jaunu uniformu. Viņa tikai gribēja, lai mirstu.

Šodien ne, es domāju. Šodien ne, Našira.

Izskrēju no koku aizsega. Manas zābakotās kājas nodipēja un sirds kā negudra plosījās krūtīs. Kur tas radījums bija? Vai tas mani jau bija ieraudzījis?

Kaut kas ietriecās man starp lāpstiņām. Mirkli tumsā atra­dos tādā kā bezsvara stāvoklī. Tad atsitos pret zemi. Mana plaukstas locītava atliecās otrādi un nokrakšķēja. Es mirkli par vēlu iekodu mēlē, lai nesāktu kliegt.

Ieroča vairs nebija. Tagad es to vairs nekādi neatradīšu. Es dzirdēju to radījumu tas bija pavisam tuvu, bija man virsū. Ar veselo roku pasniedzos zābakā un sameklēju mednieku nazi.

Aizmirsu par savu garu. Es iedūru kaut kādā mīkstā, putrainā masā. Pār roku notecēja slapjums. Bzz. Dūriens, divi dūrieni. Bzz. Bzz. Man pār seju nemitējās bungot kaut kādas lodītes mazas, apaļas lodītes. Aizsargājoties mirkšķināju acis un klepoju tās ārā no mutes. Gar kaklu skrāpējās pirksti, un vaigu apdvesa smirdoša, karsta elpa. Dūriens, dūriens. Bzz. Man turpat pie auss sacirtās zobi. Es dūru augšup, atpakaļ miesā un sasvēru nazi lejup. Asmens uzplēsa muskuļus un skrimšļus.

Tad radījums pazuda. Es biju brīva. Manas plaukstas klāja sīrupains, nejauki smirdošs šķidrums. Rīklē sakāpa žults, ap­svilinot muti un degunu.

Lukturītis gulēja zemē aptuveni desmit pēdas tālāk. Pie­spiedusi lauzto roku pie krūtīm, es rāpoju uz tā pusi. Šo pašu roku biju lauzusi jau agrāk tā sūrstēja pēc velna. Vilkos uz priekšu, atstumdamās ar vienu roku, turēdama nazi zobos un svīzdama sāļus sviedrus. Līķa dvaka žņaudza man kuņģi, un rīkle savilkās sāpīgos krampjos.

Paķēru kabatas lukturīti un pavēcināju to uz aizmuguri. Starp kokiem vīdēja tumši apveidi. Atkal dipēja soļi. Tur bija vēl citi dūcēji. Nē.

Galvā dunēja. Acu priekšā viss aizmiglojās. Es negribu mirt. Iemiesošanās taurenī bija mani novājinājusi daudz vairāk, nekā biju gaidījusi. Bēdz! Parakņājusies jakā, izvilku adatu. Mans pēdējais salmiņš. Signālraķete nebija nekāds glābiņš. Es to neizšaušu. Es nezaudēšu šajā spēlē.

Saionas ārstniecības divīzijas SciAid automātiskās injek­cijas adrenalīns. Daudz stiprāks par atšķaidīto medikamentu kokteili, ko Džekss man deva, lai es paliktu nomodā. Iegrūdu adatu caur biksēm ciskā.

Asas sāpes. Nolamājos, bet turēju adatu ciet. Muskuli kā atsperes sviesta iešāvās adrenalīna deva. Saionas adrenalīns bija paredzēts tam, lai atmodinātu visu organismu; ne tikai lai palīdzētu tam funkcionēt, bet lai izdzēstu sāpes un cilvēku padarītu stiprāku. Viņu policisti tādu lietoja visu laiku. Mani muskuļi kļuva vingri. Kājas kļuva stiprākas. Pielēcu kājās un metos skriet. Sesto maņu adrenalīns gan neietekmēja, bet man vienalga bija vieglāk koncentrēties uz ēteru.

Dūcējam bija tumša, plaša sapņava kā melns caurums ēterā. Ja lūkošu tajā ielauzties, necik tālu netikšu. Tomēr es mēģināju, pilnībā neatstājot savu ķermeni.

Mani aprija melns mākonis. Manis pašas sapņava satumsa un redzeslauks sašaurinājās. Man bija jāatvaira svešā sap­ņava. Ar vienu ātru lēcienu vajadzētu pietikt, lai to aizbie­dētu. Mans gars atrāvās no ķermeņa, iedragājot radījuma sapņavas malu. Tas šaušalīgi iebļāvās. Soļi aprāvās. Tajā pašā laikā apdullinošas sāpes iesvieda mani atpakaļ pašas sapņavā. Manas plaukstas atsitās pret zemi. Smagi elpodama, atkal uzrausos kājās.

Mežs kļuva retāks, pārejot atklātā pļavā. Es ieraudzīju Mājas tornīšu smailes. Pilsēta. Pilsēta.

Adrenalīns joņoja manās vēnās un aulekšoja manos mus­kuļos, liekot kustēties ātrāk. Roka ļengani kūļājās gar sānu; es kā tāda nožēlas pārņemta cietumniece skrēju atpakaļ uz savu celli. Labāk tupēt ķurķī nekā nolikt karoti.

Uz Mājas jumta bija sargtornis. Tur noteikti būs kāds apbruņots sarkanais mundieris. Tas varēs dūcēju apstrādāt, nogalināt to. Manas drēbes bija izmirkušas sviedros. Tagad ne. Sāpes es vēl nejutu, bet zināju, ka esmu pārrāvusi mus­kuli. Paskrēju garām aprūsējušai zīmei, kas vēstīja: ATĻAUTS PIELIETOT NĀVĒJOŠU SPĒKU. Labi. Man vēl nekad nebija tik ļoti vajadzējis nāvējošu spēku. Nu jau es redzēju sargtorni. Jau grasījos saukt palīdzību un vilkt laukā signālraķeti, kad piepeši atjēdzos: vairs nespēju pakustēties.

Tīkls. Man visapkārt bija tīkls no resnām drātīm noausts pinums. Es ieaurojos, cik spēka: Nē, nē, nogaliniet to! Cīnījos kā uz āķa uzmaukts tārps. Kāpēc mani bija noķēruši? Es nebiju ienaidnieks! Protams, tu esi, kāda balss man galvā sacīja, bet es vairs neklausījos. Man bija jātiek ārā no tīkla. Dūcējs tuvojās. Tas mani saplosīs tāpat kā bija saplosījis to lapsu.

Kaut kas notirkšķēja. Kāda balss izrunāja manu vārdu:

- Peidža, nomierinies, viss ir kārtībā, tagad tu esi drošībā. Bet es neuzticējos balsij. Tā bija balss, no kuras es baidījos. Es izķepurojos no tīkla un atkal mēģināju bēgt. Tobrīd kāds mani sagrāba un atmeta atpakaļ. Peidža, koncentrējies! Izmanto savas bailes, izmanto tās! Es nespēju sakopot domas. Biju gluži zaudējusi prātu no bailēm. Sirds sitās pārāk strauji, es netiku tai līdzi. Redze te bija, te tās nebija. Mute bija izkaltusi. Vai es vēl stāvēju kājās?

- Peidža, labajā pusē! Uzbrūc!

Paskatījos pa labi. Neredzēju, kas tieši tur atrodas, bet cil­vēks tas nebija. Manas bailes sasniedza apogeju. Es ielidoju ēterā. Nekurienē. Un tad kaut kurienē.

Pēdējais, ko redzēju, bija mans ķermenis, kas saļimst zemē. Bet to es neredzēju savām acīm. Es to skatīju stirnas acīm.