Sapņu staigātāja

5.VIENALDZĪBA

PA logu iespīdēja sarkana saule. Gaisma mani atmodi­nāja no dziļa miega. Mutē bija nelāga garša. Mirkli man šķita, ka esmu atkal savā guļamistabā 1-5 prom no Džeksa un prom no darba.

Tad es atcerējos. Kaulu ražas. Refalti. Šāviens un līķis.

Es pavisam noteikti neatrados 1-5.

Miegā nogrūstie spilveni mētājās uz grīdas. Piecēlos sē­dus, lai paskatītos apkārt, un paberzēju stīvo sprandu. Man smeldza krusti un sāpīgi dunēja galvā. Bija sākušās manas “paģiras”, kā to dēvēja Niks. Arktūru Aizbildni nekur nemanīja.

Gramofons joprojām vilka savu gaudu dziesmu. Es uzreiz ar izbīli atpazinu Sensānsa “Dance Macabre”; īpaši kašķīgā ga­rastāvoklī to klausījās Džekss parasti pie glāzes sena vīna. Man no tā gabala vienmēr skrēja šermuļi pār kauliem. Izslēdzu gra­mofonu, atvilku aizkarus un paskatījos lejup uz austrumpuses pagalmu. Pie milzīgām ozolkoka durvīm stāvēja refaītu sargs.

Uz gultas bija izklāta tīra uniforma. Uz spilvena es atradu trekniem, melniem kursīva burtiem rakstītu zīmīti.

Gaidi zvanu.

Atsaucu atmiņā svinīgo uzrunu. Nekāds zvans netika pie­minēts. Es saņurcīju zīmīti un iemetu krāsni, kur jau gaidīja citas drazas.

Vairākas minūtes pētīju istabu, pārbaudīdama ikvienu stūrīti. Pie logiem nebija restu, taču tos nevarēja atvērt. Sie­nās nebija nekādu slepenu šuvju vai slidošu plākšņu. Bija vēl divas durvis; vienas atradās aiz bieziem, sarkaniem aizkariem un bija aizslēgtas. Otras veda uz lielu vannasistabu. Neat­radusi gaismas slēdzi, es ienesu tur vienu no eļļas lampām. Vanna bija no tāda paša melna marmora kā bibliotēkas grīda, un to iekļāva caurspīdīgi aizkari. Vienu sienu gandrīz pilnībā nosedza spogulis zeltītā rāmī. Tam es piegāju vispirms, ziņ­kārīgi vēlēdamās noskaidrot, vai manā sejā ir redzams dzīves postošais pavērsiens.

Nekā tamlīdzīga. Ja neņēma vērā pārplīsušo lūpu, es izskatījos tieši tāpat kā pirms notveršanas. Sēdēju tumsā un domāju.

Refaīti bija noslēguši savu līgumu 1859. gadā, tieši pirms diviem gadsimtiem. Ja pareizi atcerējos skolā mācīto, toreiz pie varas bija lords Palmerstouns. Tas bija vēl ilgi pirms monarhijas gala 1901. gadā, kad varu pārņēma jauna Angli­jas Republika un tika pieteikts karš pretdabiskumam. Gandrīz trīs desmitgades šī republika nodarbojās ar valsts ideoloģisku apstrādāšanu un propagandu, bet tad 1929. gadā visbeidzot tika pārdēvēta par Saionu. Tad izvēlēja Pirmo Inkvizitoru, un Londona kļuva par pirmo Saionas citadeli. Tas viss man lika domāt, ka refaītu ierašanās kaut kādā veidā bija izraisījusi Saionas rašanos. Visas tās muļķības par pretdabiskumu viss bija izdomāts tikai tāpēc vien, lai apmierinātu šo no nekurie­nes ieradušos radījumu apetīti.

Dziļi ievilku elpu. Tur jābūt kam vairāk, noteikti jābūt. Gan es to kaut kā sapratīšu. Vissvarīgākais bija tikt laukā no šejienes. Bet līdz brīdim, kad varēšu to paveikt, es šeit meklēšu atbildes. Tagad zināju, kurp sūta visus reģus; nu es vairs nevarēju tā vienkārši aiziet. Nevarēju aizmirst visu dzir­dēto un redzēto.

Vispirms es uzmeklēšu Sebu. Neredziba to puiku darīja nezinošu un iebiedētu, tomēr viņš bija tikai bērns. Viņš nebija to pelnījis. Kad būšu atradusi Sebu, sadzīšu pēdas Džuliānam un pārējiem XX Kaulu ražas gūstekņiem. Gribēju uzzināt vai­rāk par emītiem, bet, kamēr atgriezīsies mans uzraugs, pārē­jie gūstekņi būs mans vienīgais informācijas avots.

Ārā tornī iedunējās zvans; tā skaņas atbalsoja skaļāka zvanīšana kaut kur tālumā. Gaidi zvanu. Te laikam bija ko­mandantstunda.

Noliku lampu uz vannas malas. Apšļakstījusi seju ar auk­stu ūdeni, es apsvēru savas iespējas. Pagaidām vislabāk būs piespēlēt refaītiem. Ja gana ilgi pamanīšos izdzīvot, mēģi­nāšu sazināties ar Džeksu. Džekss mani savāks. Viņš nekad nepameta nevienu reģi. Vismaz ne tādu, kurš pie viņa strādā. Mangotājus gan ne vienu reizi vien bija gadījies redzēt, kā Džekss tādus atstāj nomirt.

Kambarī sabiezēja tumsa. Atvilku rakstāmgalda vidējo atvilktni. Tur bija trīs paciņas ar tabletēm. Es negribēju tās dzert, bet nojauta vēstīja, ka viņš tās varbūt pārskaitīs, lai būtu pārliecināts, ka esmu paklausījusi. Ja nu es zāles vien­kārši izsviestu?

Izspiedu pa vienai tabletei no katras paciņas. Sarkana, balta un zaļa. Nevienai nebija nekādu apzīmējumu.

Šajā pilsētā bija pārpilnām būtņu, kas nebija cilvēki, pār­pilnām visa kā man vēl nesaprotama. Varbūt šīs tabletes bija domātas, lai pasargātu mani no kaut kā toksiska, no radiā­cijas tā piesārņojuma, par kuru mūs brīdināja Saiona? Varbūt tie nebija meli? Varbūt man vajadzētu tās tabletes ieņemt? Galu galā, kad viņš atgriezīsies, man tāpat tas būs jādara.

Bet pašlaik viņa te nebija. Viņš mani neredzēja. Aizska­loju visas trīs tabletes izlietnē. Lai pats grauž savas ripas un aizrijas.

Paraustot durvis, es atklāju, ka tās nav aizslēgtas. Nokāpu pa akmens pakāpieniem atpakaļ krustejās. Mītne bija milzīga. Pie durvīm, kas veda uz ielu, vairs nestāvēja zēns sarkanā; viņa vietā tur bija kaulaina meitene ar sārtu degunu un blon­diem, netīriem matiem. Kad pienācu tuvāk, viņa pacēla galvu no letes.

- Sveika, meitene mani uzrunāja. Tu laikam esi jau­niņā.

-Jā-

- Nu, tavs ceļš ir sācies lieliskā vietā. Laipni lūgta Mag­dalēnā I Šeolas vislabākajā mītnē! Es esmu naktssardze XIX-49-33. Kā varu palīdzēt?

- Tu varētu izlaist mani ārā.

- Vai tev ir atļauja?

- Nezinu. Man arī bija vienalga.

- Labi. Es pārbaudīšu. Meitenes smaids kļuva sa­springts. Vai pateiksi man savu numuru?

- XX-59-40.

Meitene ielūkojās kādā žurnālā. Atradusi īsto lappusi, viņa platām acīm pavērās manī. Tu esi tā, kuru uzņēma Aiz­bildnis.

Nūja, to varētu saukt ari par uzņemšanu.

- Viņš nekad agrāk nav uzņēmis nevienu cilvēku, mei­tene sacīja. Magdalēnā to nedara gandrīz neviens. Pārsvarā te mīt tikai refī un daži viņu izpalīgi. Zini, tev ir ļoti paveicies, ka esi apmetusies pie viņa.

- Tā man teica, es atbildēju. Man ir daži jautājumi par šo vietu, ja tev nebūtu iebildumu.

- Klāj tik vaļā!

- Kur dabūt ēdienu?

- Aizbildnis par to atstāja zīmīti. Viņa iebēra man plaukstā sauju trulu adatu, lētu skārda gredzenu un uzpirk­steņu. Ņem! Tās ir nūmas. Pēc tām vienmēr ir pieprasījums. Ārā ir bodītes, kur tās var apmainīt pret ēdamo. Tur ir tāda kā klaidoņu apmetne, bet ēdamais nav diez cik labs. Es tavā vietā gaidītu, kad tevi pabaros tavs uzraugs.

- Vai tā varētu notikt?

- Varbūt.

Nu ko, tiktāl bija skaidrs. Kur ir tā apmetne? es jau­tāju.

- Uz Dižceļa. Izejot no Magdalēnas, pagriezies pa labi un tad pirmajā ielā pa kreisi. Tad jau ieraudzīsi. Meitene pie­vērsās jaunai lappusei savā žurnālā. Atceries, ka nedrīkst bez atļaujas sēdēt publiskās vietās un iet iekšā mītnēs. Un mugurā velc tikai savu uniformu. Un vēl tev obligāti jāat­griežas pirms rītausmas.

- Kāpēc?

- Nu, dienā refi guļ. Pieļauju, ka tu zini pēc saulrieta gari ir vieglāk saskatāmi.

- Tāpēc ir vieglāk trenēties.

- Tieši tā.

Man tā skuķe tiešām nepatika. Vai tev ir uzraugs?

- Jā, ir. Viņš šobrīd ir prom.

- Kur tad?

- Nezinu. Bet esmu pārliecināta, ka viņam ir kādas svarī­gas darīšanas.

- Saprotu. Paldies!

- Nav par ko. Lai tev jauka nakts! Un atceries, viņa pie­bilda, ka nedrīkst iet tālāk par tiltu.

Te nu gan vienai bija izskalotas smadzenes. Es viņai uz­smaidīju un devos prom.

Man izejot no mītnes, jau bija tik vēsi, ka redzēju elpas mākonīšus; sāku prātot, kur esmu iekūlusies. Sargātājs. Viņa vārdu nočukstēja kā lūgsnu, kā solījumu. Kāpēc šis atšķīrās no pārējiem? Ko nozīmēja asinslaulātais? Es sev nosolījos vēlāk to izpētīt. Pagaidām paēdīšu. Tad sameklēšu Sebu. Man vis­maz bija, kur gulēt, kad atgriezīšos. Zēnam varbūt nebija tā paveicies.

Bija nolaidusies plāna migliņa. Izskatījās, ka pilsētā nav elektrības. Pa kreisi bija akmens tilts, ko no abām pusēm ieskāva gāzes laternas. Tas noteikti bija tas pats tilts, kam es nedrīkstēju iet pāri. Ceļu starp pilsētu un ārpasauli bloķēja rinda sarkanā ģērbušos sargu. Es nekustējos, un visi desmit nomērķēja uz mani savus šaujamos. Tie bija Saionas šauja­mie. Kaujas ieroči. Devos uzmeklēt pilsētiņu, un visi desmit acu pāri palika piekalti man pie muguras.

Iela stiepās gar Magdalēnas teritoriju, un no mītnes to atdalīja augsts mūris. Es pagāju garām trim smagām koka durvīm; pie katrām stāvēja cilvēks sarkanā tunikā. Mūra augš­malā slējās dzelzs pīķi. Es gāju nodurtām acīm un sekoju Trīsdesmit trešās norādēm. Nākamā iela bija tikpat pamesta kā pirmā, un manu ceļu arī neizgaismoja gāzes lampas. Kad gluži vai jēli pārsalušām rokām izniru no tumsas, attapos tādā kā pilsētas centrā. Kreisajā pusē slējās divas augstas ēkas. Tuvākā bija greznota ar kolonnām un krāšņu frontonu tāpat kā Lielais muzejs I Iecirknī. Pagāju būvei garām un iznācu uz ceļa. Tur uz katra pakāpiena un karnīzes spīguļoja tējas svecī­tes. Naktī atbalsojās sadzīviski cilvēku radīti trokšņi.

Ielas vidū bija uzslieti šķobīgi stendi un ēdienu tirgotavas, ko izgaismoja netīras laternas. Bieži tie bija tikai laternu kar­kasi ar nespodru gaismu. Abās pusēs slējās no rievota skārda, finiera un plastmasas sameistarotas primitīvas būdas, šķūneļi un teltis īsts graustu rajons pilsētas centrā.

Un sirēna. Vecs, mehānisks modelis ar vienu platu tauri. Nevis kā tās stropiem līdzīgās elektriskās ierīces NSD poste­ņos, kas bija paredzētas valsts mēroga trauksmes izziņošanai.

Es cerēju, ka nekad nedzirdēšu skaņu, kas spēj izlauzties no tiem rotoriem. Pēdējais, kas man vajadzīgs, bija kaut kāds slepkava-cilvēkēdājs, kas mestos man pa pēdām.

Ceptas gaļas smarža mani vilināja tuvāk graustiem. Vē­ders bija sažņaudzies no izsalkuma. Sekoju degunam un iegāju tumšā, šaurā ejā. Izskatījās, ka būdas savieno daudzi ar metāla un drēbes gabaliem salāpīti finiera tuneļi. Logu bija maz; gaismu deva sveces un parafīna lampas. Vienīgi man šeit bija balta tunika. Visi ļaudis valkāja netīras drēbes. Ari apģērba krāsas nedarīja pievilcīgākas ne bālās sejas, ne asi­nīm pieplūdušās acis. Neviens no šejieniešiem neizskatījās veselīgs. Tie laikam bija aktieri cilvēki, kas nebija izturējuši pārbaudījumus un tika nolādēti visu mūžu un droši vien arī visu pēcnāves dzīvi uzjautrināt refaītus. Vairums no tiem bija zīlnieki vai pareģi visparastākie reģi. Daži uzmeta man pa skatienam, bet jau drīz devās tālāk savās gaitās. Šķita, ka viņi negrib aizskatīties par ilgu.

Smarža virmoja no plašas, stūrainas telpas ar rievotā skārda jumtā izgrieztu caurumu, pa kuru izplūda dūmi un garaiņi. Apsēdos kādā tumšā stūri, cenzdamās nepievērst sev uzmanību. Gaļu pasniedza vafeļplānās šķēlītēs, vidū tā vēl bija sārta un maiga. Aktieri padeva apkārt šķīvjus ar gaļu un dārzeņiem un pasmēlās krējumu no sudraba terīnēm. Ļaudis cīnījās par ēdienu, stūķēja to mutēs un laizīja karstās sulas no pirkstiem. Iekams paguvu palūgt, kāds gaišreģis jau iespieda man rokās šķīvi. Devējs bija kaulains, un viņa apģērbs bija mazliet kas vairāk par skrandām. Biezās acenes bija viscaur saskrāpētas.

- Vai Meifīlds vēl šefo?

Es pacēlu vienu uzaci. Meifīlds?

- Jā, Eibels Meifīlds. Viņš izrunāja vārdus pa zilbei. Vai viņš vēl sēž Arhontā? Vai viņš vēl ir Lielinkvizitors?

- Meifīlds nomira pirms vairākiem gadiem.

- Un kas tagad ir viņa vietā?

- Frenks Vīvers.

- Ā, nūja. Tev jau nav “Pēcnācēja” eksemplāra, ko?

- Viņi visu konfiscēja. Paskatījos apkārt, vai neredzēšu vietu, kur apsēsties. Vai tiešām tu iedomājies, ka Meifilds vēl ir Inkvizitors? Nebija iespējams nezināt, kas ir Inkvizitors. Ja izslēdza Skārletu Bērnišu, Vīvers bija Saionas sirds un dvēsele.

- Labi, labi, neslien nu degunu gaisā! Kā tad es to varēju zināt? Mēs kaut ko jaunu uzzinām tikai reizi desmit gados. Viņš saķēra manu roku un aizveda kādā stūrī. Vai Roaring Boy atjaunoja?

- Nē. Mēģināju atraisīties, bet gaišreģa tvēriens bija spēcīgs.

- Vai Sinatra vēl ir melnajā sarakstā?

-Jā.

- Žēl. Un kā ar Flīpitu? Vai to atrada?

- Kiril, meitene te tikko atnāca. Man šķiet, viņa grib paēst.

Kāds bija pamanījis manu kļūmīgo situāciju. Kirils pagrie­zās pret runātāju jaunu sievieti, kura stāvēja sakrustotām rokām un gaisā paslietu zodu. Tu nu gan esi viena stulba, smirdīga veča, Raimora! Vai šodien atkal izvilki zobenu des­mitnieku?

- Aha, kad domāju par tevi!

Kirils nikni paglūnēja un, paķēris šķīvi, aizlasījās. Mēģi­nāju viņu noķert aiz krekla, bet šis bija žigls kā žurka. Meitene papurināja galvu. Viņas sīko sejiņu ieskāva melnas, nespodras cirtas. Sarkani krāsotā mute izcēlās spilgta kā svaiga vāts.

- Tev vakar bija svinīgā uzruna, mazo māšel. Viņa neskaidri izrunāja “r”. Tavs vēders to nepanestu.

- Es ēdu vakar no rīta, sacīju. Nebiju pārliecināta, vai vajadzētu smieties par to, ka šī sīkā meitene mani nosauca par mazo māšeli.

- Tici man, pie vainas ir flukss. Tas tev ir sačakarējis sma­dzenes. Viņa pārlaida skatienu telpai. Ātri! Nāc man līdzi.

- Uz kurieni?

- Man ir savs kakts. Varēsim aprunāties.

Man diez ko nepatika doma par sekošanu svešiniecei, bet ar kādu bija jārunā. Devos viņai nopakaļ.

Šķita, ka mana pavadone te pazīst visus. Viņa sarokojās ar vairākiem cilvēkiem, vienmēr paturēdama mani acīs, lai būtu droša, ka joprojām sekoju. Viņas drēbes izskatījās labā­kas nekā pārējiem aktieriem: plāna blūze ar platām zvanveida piedurknēm un bikses, kas viņai bija par īsu. Viņai noteikti šausmīgi sala. Meitene pašķīra skrandainu aizkaru. Ātri! viņa mudināja. Citādi kāds ieraudzīs.

Aiz aizkara bija patumšs, bet parafīna krāsniņa kliedēja ēnas. Es apsēdos. Kaudze notraipītu palagu un spilvens vei­doja primitīvu guļvietu. Vai tu vienmēr pievāc klaidoņus?

- Dažreiz. Es zinu, kā ir tad, kad esi tikko ieradies. Mei­tene apsēdās pie krāsniņas. Laipni lūgta ģimenē!

- Es piederu pie ģimenes?

- Tagad jā, māšel. Un šī ģimene nekādi nav saistīta ar kultu, ja tu kaut ko tādu iedomājies. Šī ir tikai ģimene, kas izveidota, lai aizsargātos. Viņas pirksti darbojās ap krāsni.

- Spriežu, ka tu esi no sindikāta.

- Varbūt.

- Es ne. Centrā tādi kā es nebija vajadzīgi. Meitenes lūpās pavīdēja viegls smaids. Es te ierados pērnajā Kaulu ražā.

- Pirms cik ilga laika tas bija?

- Pirms desmit gadiem. Man bija trīspadsmit gadi. Viņa pastiepa aprepējušu roku. Es pēc mirkļa to paspiedu. Līza Raimora.

- Peidža.

- XX-59-40?

-Jā.

Liza ievēroja manu sejas izteiksmi. Piedod, viņa atvai­nojās. Ieraduma spēks. Vai ari man varbūt ir izskalotas sma­dzenes.

Paraustīju plecus. Kāds ir tavs numurs?

- XIX-49-l.

- Kā tu zināji manējo?

Meitene ielēja krāsni mazliet metilspirta. Ziņas tik mazā pilsētā izplatās ātri. No ārpuses līdz mums nenonāk nekas. Viņi negrib, ka mēs zinātu, kas notiek brīvajā pasaulē. Ja Saionu vispār var dēvēt par “brīvu”. Uzliesmoja zila ugun­tiņa. Tavs numurs ir visu mutēs.

- Kāpēc?

- Vai tad nedzirdēji? Arktūrs Mezartlms vēl nekad nav pie­ņēmis nevienu cilvēku. Patiesībā viņš vispār nekad nav izrā­dījis interesi par cilvēkiem. Ar nožēlu jāteic, ka te tas ir varens jaunums. Tā notiek, kad nav pieejamas lētās avīzes.

- Vai tu zini, kāpēc viņš mani izvēlējās?

- Vienīgais, ko varu iedomāties tu esi iekritusi acis Naširai. Arktūrs ir asinslaulātais viņas līgavainis. Mēs nemaisā­mies viņam pa kājām. Viņš gan nekad neiziet no tā torņa. Liza uzstutēja uz krāsniņas tūristu kanniņu. Pirms sākam runāt, ļauj man tev sadabūt kaut ko ēdamu. Piedod! Mēs, artisti, jau gadiem ilgi neesam ēduši pie galdiem.

- Artisti?

- Tā mundieri saukā aktierus. Mēs šiem diez ko nepatī­kam.

Meitene sasildīja mazliet viras un ielēja to bļodiņā. Piedā­vāju viņai dažus gredzenus, bet viņa papurināja galvu. Lai iet uz mana rēķina.

Iemalkoju virumu. Tas ne pēc kā nesmaržoja, bija caurspī­dīgs un ar nelāgu garšu, bet vismaz silts. Līza noskatījās, kā izēdu bļodiņu līdz pēdējam pilienam.

- Ņem. Viņa pasniedza man ņuku saziedējušas mai­zes. Vira un aizdars. Gan pieradīsi. Vairums uzraugu veikli aizmirst, ka mums ir regulāri jāēd.

- Tur bija gaļa. Es pamāju uz centrālo telpu.

- Tas tikai tāpēc, ka svin XX Kaulu ražu. Šito zupu es uzvārīju no suliņām, kas pirmīt palika pāri. Viņa ielēja ari sev. Lai nenomirtu badā, mēs esam atkarīgi no tukšačiem. Šitās grabažas ir no virtuvēm, viņa pastāstīja, pamājot uz krāsniņu un kannu. Viņi drīkst gatavot ēdienu tikai sarka­najiem mundieriem, bet šo to iedod arī mums, kad vien var. Jāņem vērā, ka viņi vairs īpaši negrib palīdzēt kopš tās reizes, kad vienu meiteni pieķēra.

- Kas notika?

- Tukšaci nopēra. Tas reģis, ko viņa baroja, dabūja četru dienu miega aizliegumu. Kad viņu izlaida, šis bija gandrīz no­jūdzies.

Miega aizliegums! Tā bija novitāte. Reģu prāts darbojās divos līmeņos dzīves un nāves. Tas nogurdināja. Četrās die­nās bez miega reģis sajuktu prātā. Kā pilsētai piegādā pār­tiku?

- Nav ne jausmas. Varbūt ar vilcienu. Tas brauc no Lon­donas līdz I Šeolai. Neviens, protams, nezina, kur ir ieejas tunelī. Meitene piebāza kājas tuvāk krāsniņai. Kā tev šķiet, cik ilgi turpinājās smadzeņu drudzis?

- Mūžību ilgi.

- Tās bija piecas dienas. Noķertajiem ļauj piecas dienas ciest elles mokas un tad iedod pretindi.

- Kāpēc?

- Lai viņi pēc iespējas ātrāk saprastu savu vietu. Ja neno­pelnīsi krāsas, tu te būsi tikai numurs. Līza sev ielēja bļo­diņā buljonu. Tu tātad dzīvo Magdalēnā.

-Jā-

- Tev droši vien jau metas nelabi, to dzirdot, bet uzskati, ka tev ir paveicies. Magdalēna cilvēkam ir viena no drošāka­jām mītnēm.

- Cik to ir?

- Cilvēku?

- Mītņu.

- Ā, nūja. Nu, katra mītne ir kā mazs rajons. Cilvēki dzīvo septiņās: Beliola, Kristus miesas, Ekseteras, Mērtona, Orielas, Karalieņu un Trīsvienības mītnēs. Našira dzīvo Sizerēnu mītnē tur, kur jums bija svinīgā uzruna. Tad vēl mazliet uz dienvidiem ir Māja un vēl Pils, kur atrodas Aizturēšanas izolators, un šī izgāztuve Midzenis. Ielu sauc par Dižceļu. Paralēlo ielu sauc par Magdalēnas taku.

- Un kas ir tālāk?

- Pamesti lauki. Mēs tos saucam par Neitrālo joslu. Tur ir pilns ar mīnām un slazdiem.

- Vai kāds ir mēģinājis tos laukus šķērsot?

-Jā.

Meitenei saspringa pleci. Iedzēru vēl malku viruma.

- Kā bija Tauerā?

Paskatījos uz viņu. Es nebiju Tauerā.

- Vai tu piedzimi ar sudraba karoti mutē, vai? Es saraucu pieri, un Līza pašūpoja galvu. Reģus Kaulu ražai vāc desmit gadus. Daži pirms nokļūšanas šeit visus desmit pavada Tauerā.

- Tu joko! Nu bija izskaidrojams tā nabaga sacītais par deviņiem Tauerā pavadītiem gadiem.

- Ne-e. Kad mūs jāpataisa rātnus, šie rīkojas visai pedan­tiski. Viņi zina visas mūsu vājās vietas. Zina, kā mūs salauzt. Desmit gadi Tauerā salauztu ikvienu.

- Kas viņi tādi ir?

- Nav ne jausmas. Bet cilvēki tie nav. Meitene virā pamērcēja maizes gabalu. Viņi uzvedas kā dievi. Un viņiem patīk, ka pret viņiem atbilstoši izturas.

- Un mēs esam viņu pielūdzēji.

- Ne tikai viņu pielūdzēji. Mēs viņiem esam parādā savu dzīvību. Viņi nekad neļauj aizmirst, ka sargā mūs no dūcējiem un ka verdzība ir “mūsu pašu labā”. Viņi saka: mēs labāk gribot vergot nekā mirt. Vai arī kļūt par Inkvizitora upuriem ārpusē.

- Dūcējiem?

- Emītiem. Tā mēs viņus saucam.

- Kāpēc?

- Mēs vienmēr esam viņus tā saukuši. To izdomāja sarka­nie mundieri. Viņi ir tie, kam ar šiem jācīnās.

- Cik bieži?

- Atkarībā no gadalaika. Ziemā emīti uzbrūk biežāk. Ausies, vai nedzirdēsi sirēnu. Viens signāls izsauc sarkanos mundie­rus. Ja sirēnas skaņa sāk mainīties, pazūdi telpās. Tas nozīmē, ka viņi tuvojas.

- Joprojām nesaprotu, kas viņi tādi ir. Nolauzu gabalu maizes. Vai viņi ir tādi kā refaīti?

- Esmu dzirdējusi tikai nostāstus. Sarkanajiem mundie­riem patīk mūs biedēt. Meitenes sejā rotaļājās liesmu atspīdumi. Viņi apgalvo, ka emīti pieņemot dažādus veidolus. Cilvēks varot mirt no tā vien, ka gadās tiem tuvumā. Daži teic tie spējot izraut garu no miesas. Citi tos dēvē par pūs­tošajiem milžiem; nezinu, kā to saprast. Un vēl runā, ka viņi esot kā staigājoši kauli, kam vajadzīga āda, ar ko apsegties. Nezinu, cik no tā visa ir patiesība, bet cilvēku miesu gan viņi pavisam noteikti ēd. Viņi ir no tās atkarīgi. Nebrīnies, ja redzēsi cilvēkus bez kāda locekļa.

Man vajadzētu mesties šķērmi, taču es jutos apdullusi. Šķita nekas no šī visa nav īsts. Liza pasniedzās sakārtot aiz­karus, paslēpjot mūs no pārējo acīm. Man acis iekrita kau­dzīte krāsainu zīda stērbeļu.

- Tu esi akrobāte, es sacīju.

- Vai tev patika?

- Ļoti.

- Tā es te nopelnu iztiku. Man paveicās, ka ātri iemanī­jos, kādreiz mangoju pie lēta cirka. Viņa nolaizīja lūpas.

- Vakar redzēju tevi ar Pleioni. Visi runāja par tavu auru.

Es neko neatbildēju. Par auru bija bīstami runāt, īpaši tāpēc, ka biju šo meiteni tikai nupat satikusi.

Līza mani nopētīja. Vai tu esi redzīga?

- Nē. Tā bija taisnība.

- Par ko tevi arestēja?

- Es kādu nogalināju. Zemsargu. Taisnība.

- Kā?

- Ar nazi, es atteicu. Mirkļa dusmas. Meli.

Līza mani ilgi uzlūkoja. Meitenei bija absolūtā redze zīl­niekiem tas bija raksturīgi. Manu sarkano auru viņa redzēja tikpat skaidri kā seju. Ja viņa bija kaut ko par to lasījusi, tad zinās, pie kādas kategorijas esmu pieskaitāma.

- Nedomāju vis. Viņa ar pirkstiem bungoja pa grīdu.

- Tik daudz asiņu tu neesi izlējusi.

Kaut arī tikai zīlniece, viņa bija spējīga.

- Tu neesi orākuls, viņa teica vairāk sev nekā man.

- Orākulus es esmu redzējusi. Tu esi pārāk mierīga, lai būtu fūrija, un pavisam noteikti neesi medijs. Tātad tu noteikti esi… viņas acīs atausa apjausma, …sapņu staigātāja. Viņa atkal ieskatījās man acīs. Vai tā ir?

Es nenovērsos. Līza atsēdās uz papēžiem.

- Nūja, tad jau viss skaidrs.

- Kas tad?

- Kāpēc Arktūrs tevi paņēma. Našira vēl nekad nebija atradusi nevienu staigātāju, bet viņa tādu ļoti grib. Viņa grib skaidri zināt, ka esi drošībā. Ja būsi pie Arktūra, neviens tev ne pirkstu nepiedurs. Ja Našira pieļauj kaut vismazāko varbū­tību, ka esi staigātāja, viņa tevi nožmiegs.

- Kā tā?

- Tev tas nepatiks.

Es šaubījos, ka vēl kaut kas varētu mani pārsteigt.

- Naširai ir spējas, Līza pastāstīja. Vai pamanīji, kāda viņai ir savāda aura? Es pamāju. Viņai nepiemīt tikai viens talants viens. Našira ēterā var nokļūt pa dažādiem ceļiem.

- Tas nav iespējams. Mums visiem ir pa vienam talantam.

- Tu pazīsti realitāti? Aizmirsti to! I Šeolā ir savi notei­kumi. Pieņem to jau tagad, un viss kļūs vienkāršāk. Meitene pievilka nobrāztos ceļgalus pie zoda. Naširai ir pieci sarg­eņģeļi. Viņai kaut kā izdodas tos piespiest palikt pie sevis.

- Vai viņa ir saistītāja?

- Mēs nezinām. Reiz viņa noteikti ir tāda bijusi, bet viņas aura ir cietusi.

- Kā?

- To izdarījuši eņģeļi. Es saraucu pieri, un meitene nopū­tās. Tā ir tikai teorija. Mēs domājam, ka viņa var izmantot tās spējas, kas viņiem piemitušas dzīves laikā.

- To nespēj pat saistītāji.

- Tieši tā! Meitene uzmeta man skatienu. -Ja gribi dzir­dēt manu padomu, es teiktu tā: turies zemāk par zāli. Neļauj nevienam nojaust, kas esi. Ja viņa uzzinās, ka esi staigātāja, no tevis paliks pāri slapja vieta.

Es neļāvu sejā izpausties nekādām emocijām. Trīs sin­dikātā pavadītie gadi bija mani norūdījuši, bet te viss bija citādi. Būs jāiemācās izvairīties no jauniem draudiem. Kā lai es neļauju viņai to uzzināt?

- Tas būs grūti. Tevi pārbaudīs, lai noskaidrotu tavas spē­jas. Tāpēc tunikām ir dažādas krāsas tie, kas iztur pirmo pārbaudi, dabū rozā tuniku, bet tie, kas iztur arī otro, iegūst sarkanu.

- Taču tu pārbaudes neizturēji!

- Par laimi. Tagad man jāatskaitās virsuzraugam.

- Kas bija tavs uzraugs?

Liza novērsās un paskatījās uz krāsniņu. Gomeisa Sargass.

- Kas viņš tāds ir?

- Otrs asinsvaldnieks. Viņu vienmēr ir divi viens vīrietis un viena sieviete.

- Bet Arktūrs ir…

- Jā, viņi ar Naširu ir saderināti. Bet viņš nav no “asi­nīm”, Līza ar riebumu paskaidroja. Kroni var dabūt tikai Sargasu ģimene. Asinsvaldnieki nevar būt pāris tas būtu incests. Arktūrs ir no citas ģimenes.

- Tātad viņš ir tāds kā valdnieces dzīvesbiedrs?

- Asinslaulātais. Tas ir tas pats. Gribi vēl zupu?

- Būs labi. Paldies! Noskatījos, kā viņa iemet bļodiņu taukaina ūdens baļļā. Kā tu izkriti pārbaudēs?

- Paliku cilvēks. Viņa viegli pasmaidīja. Refi nav cil­vēki. Lai cik ļoti viņi ārēji līdzinātos mums, viņi nav tādi kā mēs. Viņiem te nekā nav. Viņa piesita sev pie krūtīm. Ja refi grib, lai sadarbojamies, viņiem jātiek vaļā no mūsu dvēselēm.

- Kā?

Iekams viņa paguva atbildēt, kāds parāva malā aizkaru. Ejā stāvēja slaids refaītu vīrietis.

- Tu! viņš uzrēca Līzai. Meitene ar rokām saķēra galvu.

- Celies! Ģērbies! Slinkā sušķe! Un tev ir viešņa? Vai tu esi kāda karaliene, vai?

Līza piecēlās. Viss viņas spēks bija pagaisis; meitene izska­tījās sīka un trausla. Viņas kreisā roka drebēja. Piedodiet, Suhaīl, viņa atvainojās. Četrdesmit te ir jauniņā. Gribēju izskaidrot I Šeolas noteikumus.

- Četrdesmit jau vajadzētu zināt I Šeolas noteikumus.

- Piedodiet man!

Viņš pacēla cimdoto roku, it kā gatavodamies sist. Pa­ņem savus zīdus.

- Man šķita, ka es šovakar neuzstāšos. Viņa atkāpās būdas stūri. Vai jūs esat runājis ar virsuzraugu?

Es kārtīgi nopētīju Līzas pratinātāju. Viņš bija garš un zel­tainu ādu tāpat kā pārējie refaīti, bet acīs nebija tā visu citu iecienītā tukšuma. Ik krunciņa vīrieša sejā pauda naidu.

- Man nav jārunā ar virsuzraugu, tu sīkā, raustāmā lelle! Piecpadsmit joprojām nespēj piedalīties. Sarkanie mundieri gaida, ka viņu aizvietos iecienītā muļķīte. Viņš atieza zo­bus. Tu uzstāsies pēc desmit minūtēm ja tikai nevēlies viņam pievienoties izolatorā.

Liza sarāvās. Meitenes pleci šļaugani sakumpa uz priekšu, un viņa novērsās. Saprotu, viņa sacīja.

- Kas par klausīgu verdzeni!

Ejot ārā, viņš norāva aizkaru. Es palīdzēju Līzai to pacelt. Meitene drebēja fiziski drebēja.

- Kas tas tāds bija?

- Suhaīls Čertāns. Virsuzraugs vienmēr biezi nosmiņķējas, bet vienalga var redzēt, ka ir uztraucies; ja mēs kaut ko izdarām slikti, viņam par to jāatbild Suhaīlam. Meitene ar piedurkni nosusināja acis. Piecpadsmit ir tas, kuram neļāva gulēt. Džordans. Viņš ir otrs akrobāts.

Es izņēmu aizkaru Līzai no rokām. Viņas piedurkni iekrā­soja tumšas asinis. Vai tu sagriezies?

- Tas nekas nav.

- Nav tiesa. Asinis vienmēr bija kaut kas.

- Viss kārtībā. Liza noslaucīja seju, zem acīm atstājot sarkanas švīkas. Viņš tikai paņēma drusku mana mirdzuma.

- Ko viņš izdarīja?

- Viņš no manis pabarojās.

Biju pārliecināta, ka neesmu pareizi saklausījusi. Viņš pabarojās no tevis, es atkārtoju.

Līza pasmaidīja. Vai viņiem piemirsās pateikt, ka refi barojas no aurām? Tas šiem vienmēr izkrīt no prāta.

Meitenes seju klāja asins svītras. Man sažņaudzās iek­šas. Tas nav iespējams! Aura nesatur dzīvības spēku, es sacīju. Tā satur gaišredzību, nevis…

- Tā satur viņu dzīvības spēku.

- Bet tas nozīmētu, ka refi nav tikai gaišreģi vien. Tad viņiem būtu jābūt ētera iemiesojumiem.

- Varbūt viņi tādi arī ir. Līza savilka ap pleciem izdilušo segu. Tam arī ir paredzēti artisti. Mēs esam tikai auru mašī­nas. Refu barība. Bet jūs, mundieri, no jums nebarojas. Tā ir jūsu priekšrocība. Līza paskatījās uz krāsniņu. Ja vien jūs neizgāžaties pārbaudījumos.

Es brīdi klusēju. Domu par to, ka refaīti barojas no auras, vienkārši nebija iespējams aptvert. Aura bija saikne ar ēteru katram reģim tā bija unikāla. Es nespēju iztēloties, kā viņi to varētu izmantot izdzīvošanai.

Bet jaunās ziņas padarīja skaidrāku I Šeolas nozīmi. Tad tāpēc te uzņēma reģus. Tad tāpēc aktierus neizmeta pavisam, pat ja viņi nespēja cīnīties ar emītiem. Refaīti negribēja tikai to, lai viņi dejo. Kāpēc lai viņi to vēlētos? Tās bija vien muļķī­gas izklaides, lai šiem nekļūtu garlaicīgi no lielās varas. Mēs nebijām tikai viņu vergi vien mēs bijām iztikas avots. Tāpēc par cilvēku maldīšanos maksājām mēs, nevis nereģi.

Ja tā padomā, vēl pirms nedaudzām dienām es biju Lon­donā un dzīvoju savu dzīvi Sevendaialsā, pat nezinot, ka šāda kolonija eksistē.

- Kādam viņi ir jāaptur, es sacīju. Tas ir vājprāts.

- Viņi te ir bijuši divsimt gadus. Vai tev nešķiet, ka nu jau kāds būtu viņus apturējis?

Es aizgriezos; man dunēja galva.

- Piedod! Līza paskatījās uz mani. Negribu tevi biedēt, bet es te esmu jau desmit gadus. Esmu redzējusi, kā cilvēki uzsāk cīņu, esmu redzējusi tādus, kas gribēja atpakaļ veco dzīvi, un viņi visi bija pagalam. Beigās tu vienkārši vairs nemēģināsi.

- Vai tu esi pareģe? Zināju, ka meitene tāda nav, bet gribēju pārbaudīt, vai viņa melos.

- Kāršu licēja. Tas bija pasens kartomantu apzīmē­jums desmit gadus vecs ielu slengs. Viss bija skaidrs jau pirmajā reizē, kad nolasīju kārtis.

- Ko tu ieraudzīji?

Mirkli man šķita, ka meitene nav mani dzirdējusi. Tad viņa šķērsoja būdu un nometās ceļos pie nelielas koka lādes. Viņa izņēma ar sarkanu lenti pārsietu taro kāršu kavu un vienu kārti pasniedza man. Āksts.

- Vienmēr esmu zinājusi, ka mans liktenis ir nīkuļot padi­benēs, viņa noteica. Man bija taisnība.

- Vai vari nolasīt kārtis man?

- Citreiz. Tev ir jāiet. Liza izņēma no lādes rozīņu kēksu.

- Atnāc drīz mani apraudzīt, mās. Pasargāt tevi es nevaru, bet esmu te sabijusi desmit gadus. Varbūt spēšu tevi paglābt no ieskriešanas nāvei ķetnās. Viņa man gurdi uzsmaidīja.

- Laipni lūgta I Šeolā!

Līza man izstāstīja, kā aiziet līdz nereģu mājai, kurp Sebu bija aizvedis Pelēkais uzraugs refs, kurš pieskatīja nedau­dzos nereģu strādniekus. Viņa vārds bija Grafiass Šeratāns. Meitene iedeva man drusku maizes un gaļas, ko paslepus atdot Sebam. Nerādies acīs Grafiasam, viņa brīdināja.

Četrdesmit minūšu laikā es biju uzzinājusi daudz jauna. Visuztraucošākais atklājums bija tas, ka Našira ir mani noska­tījusi; īpaši nekāroju kļūt par viņas vergojošo garu mūžīgi mūžos. Allaž biju baidījusies no tā, ka es varētu uzreiz neno­kļūt ētera sirdī, kur viss mirst. Man derdzās doma par to, ka es varētu būt nemiera apsēsts gars, munīcijas rezerve, ko reģi varētu visādi izmantot un tirgot. Tomēr tas man nekad nebija traucējis pašai izsaukt garus, lai aizsargātos, vai arī Džeksa vārdā solīt par ļoti nikno Annu Neilori, nogalinātu jaunas mei­tenes gados.

Un Lizas bildinājums laupīja man drosmi. Beigās tu vien­kārši vairs nemēģināsi.

Viņa kļūdījās.

Nereģu māja atradās ārpus galvenā mītņu tīkla. Lai tur nokļūtu, man bija jāiziet pa vairākām tukšām ielām. Biju re­dzējusi pilsētas karti kādā vecā Roaring Boy izdevumā arī tā bija viena no piemiņas lietām, ko Džekss bija izkrāpis Dīdionam Vaitam, un vismaz aptuveni zināju, kur atrodas svarīgākās vietas. Devos uz ziemeļiem pa galveno ceļu. Pie ēkām stāvēja pa kādam sarkanajam mundierim, bet tie man uzmeta tikai paviršu skatienu. Laikam mūsu bēgšanu kavēja kaut kāda barjera un vēl mīnas Neitrālajā joslā. Cik reģu bija miruši, mēģinot to šķērsot?

Ēku es atradu jau pēc dažām minūtēm. Tā bija neuzkrī­toša un pieticīga, neliela, ar dzelzs restēm aizkaltu lodziņu virs vārtiem. Kādreiz iekaltos vārdus nu bija nomainījis nosau­kums: NEREĢU MĀJA. Apakšā bija uzraksts latīniski: DOMUS STULTORUM. Es negribēju zināt, ko tas nozīmē. Palūrēju caur restēm… un sastapos ar refaītu sarga skatienu. Viņam bija tumši, cirtaini, pār pleciem krītoši mati un pilnīga, untumaini uzmesta apakšlūpa. Tas noteikti bija Grafīass.

- Ceru, tev ir kāds labs iemesls atrasties pie Nereģu mā­jas, viņš sacīja no nicinājuma piesmakušā balsī.

Man no galvas pagaisa visas domas. Šī radījuma tuvums saldēja līdz pat kaulam.

- Nē, es atteicu, bet man ir šie te.

Pastiepu savas nūmas gredzenus, uzpirksteņus, adatas. Grafīass man uzmeta tik naidīgu un pretīguma pilnu ska­tienu, ka es sarāvos. Es nepieņemu kukuļus. Un man nav vajadzīgas kaut kādas bezvērtīgas cilvēku grabažas, lai pie­kļūtu ēteram.

Iebāzu bezvērtīgās cilvēku grabažas atpakaļ kabatā. Stulba iedoma. Protams, viņi neņem tās nolāpītās drazas. Tā bija ubagu valūta.

- Piedodiet, es atvainojos.

- Atgriezies savā mītnē, baltais mundieri, citādi pasaukšu tavu uzraugu, lai tevi disciplinē.

Viņš izsauca garus. Es pagriezos un neatskatīdamās izgāju pa vārtiem, kur viņš mani vairs nevarēja redzēt. Tajā pašā mirkli, kad jau grasījos ņemt kājas pār pleciem, kaut kur virs galvas atskanēja klusa balss.

- Pagaidi, Peidža!

Caur otrā stāva loga restēm pasniedzās roka. Man atvieg­lojumā saguma pleci. Sebs.

- Vai viss kārtībā?

- Nē. Izklausījās, ka zēnam kaklā ir kamols. Lūdzu, Peidža, lūdzu, dabū mani laukā no šejienes! Man ir jātiek laukā. Es… man žēl, ka nosaucu tevi par pretdabisku, piedod…

Pametu skatienu pār plecu. Uz manu pusi neviens neska­tījās. Es pakāpos augšā pa ēkas sānu sienu, pasniedzos un iedevu Sebam ēdiena sainīti. Es tevi atbrīvošu. Caur res­tēm paspiedu puikas ledaino roku. Darīšu, ko varēšu, lai tevi dabūtu laukā, bet tev jādod man laiks.

- Viņi mani nogalinās. Sebs drebošiem pirkstiem attina ēdienu. Es būšu pagalam, iekams tu mani dabūsi laukā.

- Ko tev izdarīja?

- Viņi man lika berzt grīdas, līdz sāka asiņot rokas, un tad bija jāšķiro stikla lauskas, meklējot tīrus gabalus viņu orna­mentiem. Ievēroju, ka zēna rokas ir no vienas vietas sagrai­zītas. Brūces bija dziļas un netīras. Rīt man jāsāk strādāt mītnēs.

- Kas tev būs jādara?

- Vēl nezinu. Negribu zināt. Vai viņi domā, ka es esmu… ka es esmu viens no jums? Zēna balss čerkstēja. Kāpēc viņi mani grib?

- Nezinu. Seba labā acs bija aiztūkusi un pieplūdusi asi­nīm. Kas lēcies tavai acij?

- Viens no viņiem man iesita. Es neko neizdarīju, tiešām, Peidža! Viņš teica, ka es esot cilvēku pabiras. Viņš teica…

Zēns nokāra galvu; viņam nodrebēja lūpa. Sebs te bija tikai vienu dienu, bet viņu jau izmantoja par boksa maisu. Kā viņš izdzīvos kaut nedēļu, kaut mēnesi? Vai desmit gadus tā kā Līza?

- Apēd. Es sakļāvu viņa plaukstas ap ēdienu. Mēģini rīt atnākt uz Magdalēnu.

- Vai tu tur dzivo?

- Jā. Mana uzrauga droši vien nebūs. Varēsi nomazgāties vannā un varbūt dabūsi ko ēdamu. Ja?

Sebs pamāja. Zēns šķita kā neprātīgs; viņš neapšaubāmi bija apdullis. Viņam vajadzēja slimnīcu un kārtīgu ārstu. Bet šeit nekādu ārstu nebija. Sebs visiem bija vienaldzīgs.

Šovakar es viņa labā vairs neko nevarēju darīt. Viegli paspiedu zēna delmu un, nolēkusi zemē, devos atpakaļ uz iekšpilsētu.