Sapņu staigātāja

2.MELE

Ieslīdēju dzīvokli un pakāru jaku. Goldenkresentas ēku kompleksā pilnā slodzē strādāja apsargs, vārdā Viks, taču bridi, kad es ienācu, viņš bija devies apgaitā. Viks nere­dzēja manu nāves bālo seju un drebošās rokas, kas pasniedzās pēc atslēgkartes.

Tēvs sēdēja dzīvojamā istabā. Redzēju viņa čībās ieau­tās kājas, uzstutētas uz soliņa. Viņš skatījās ScionEye ziņu kanālu, kam bija apraide visās Saionas citadelēs; Skārleta Bēmiša ekrānā pašlaik ziņoja, ka nupat esot slēgta metro sa­tiksme I Iecirknī.

Es ikreiz notrīsēju, izdzirdot tās sievietes balsi. Bēmišai bija tikai aptuveni divdesmit pieci gadi; viņa bija visu laiku jaunākā Lielstāstniece Lielinkvizitora izpalīdze, kuras balss un asprātības kalpoja Saionai. Ļaudis Bērnišu saukāja par Vīvera palaistuvi varbūt viņiem skauda. Jaunajai sievietei bija veselīga āda un ļoti pilnīgas lūpas, un viņai patika apvilkt acis ar treknu sarkana acu zīmuļa līniju. Tā bija pieskaņota izsmalcinātā mezglā uz augšu saspraustajiem matiem. Bēmišas kleitas ar augstajām apkaklēm man allaž lika domāt par karātavām.

- Ārzemju ziņas. Francijas Republikas Lielinkvizitors Benuā Menārs šā gada Novembra svētkos viesosies pie inkvizitora Vīvera. Līdz vizītei atlikuši astoņi mēneši, un Arhontu mītnē jau tagad notiek sagatavošanas darbi apciemojumam, kas, kā izskatās, būs īsts uzmundrinājums.

- Peidža?

Es noņēmu cepuri. Sveiks!

- Nāc, apsēdies.

- Acumirkli.

Devos taisnā ceļā uz vannasistabu. No uztraukuma nezi­nāju, kur dēties, ko darīt.

Es biju nogalinājusi cilvēku. Es patiešām biju nogalinājusi cilvēku. Džekss allaž sacīja, ka es to spējot nogalināt bez asinsizliešanas -, bet es viņam neticēju. Tagad biju slepkava. Vēl ļaunāk: es biju atstājusi liecinieku, izdzīvojušo. Man ari vairs nebija planšetes, bet to taču viscaur klāja mani pirkstu nospiedumi. Nē, tas vis nebūs nekāds naitkainds tā būtu pā­rāk viegla nāve. Mani noteikti sagaida spīdzināšana un karā­tavas.

Tikko tikusi vannasistabā, es tā izvēmos podā, ka iekšas teju izgriezās otrādi. Kad biju izvēmusi visu, izņemot iekšē­jos orgānus, mani sāka kratīt tādi drebuļi, ka gandrīz nespēju nostāvēt kājās. Norāvu drēbes un iegāju dušā. Verdošs ūdens bungāja man pa ādu.

Šoreiz biju aizgājusi par tālu. Pirmo reizi es biju iebrukusi svešā sapņavā. Ne tikai pieskārusies tai.

Džeksons būs sajūsmā.

Manas acis aizvērās. Vagona incidents vēl un vēlreiz aizzibēja acu priekšā. Nebiju domājusi tos sargus nogalināt, es gribēju viņus pagrūst vien tik daudz, lai tiem piemestos migrēna vai varbūt sāktu asiņot deguns. Lai izraisītu apju­kumu.

Tomēr kaut kas mani iedzina šaušalas. Bailes no tā, ka mani atradis. Bailes no tā, ka kļūšu par vēl vienu anonīmu Saionas upuri.

Iedomājos par Linvudu. Reģi nekad cits citu neaizstāvēja, ja vien nepiederēja pie vienas bandas, tomēr vīrieša nāve mani nomāca. Pievilku ceļus pie zoda un ar abām rokām turēju sāpošo galvu. Ja vien es būtu rīkojusies ātrāk! Tagad divi cilvēki bija pagalam, viens bija zaudējis prātu, un es, ja vien man ļoti nepaveiksies, būšu nākamā.

Piespiedusi ceļus pie krūtīm, es ierāvos dušas stūrī. Neva­rēju te slēpties mūžīgi. Beigu beigās visus vienmēr atrada.

Bija jāpadomā. Saionai tādiem gadījumiem bija sava īpaša procedūra. Kad stacija būs tukša un būs aizturēti visi iespē­jamie liecinieki, izsauks specu ētera narkotiku speciālistu, kurš liks lietā zilo asteri. Tā uz laiku atjaunos mana upura atmiņas, ļaujot tām kļūt redzamām. Kad visas svarīgās epi­zodes būs ierakstītas, vīrieti eitanazēs un viņa līķi atdos mor­gam II-6 sektorā. Tad viņa atmiņas pārskatīs, meklējot slepka­vas seju. Un tad mani uzmeklēs.

Aresti ne vienmēr notika naktīs. Dažreiz kādu noķēra gaišā dienas laikā uz ielas. Gaismas stars acīs, adata kaklā, un viss. Par pazušanu neviens neziņoja.

Pašlaik es nespēju domāt par nākotni. Galvaskausu plosīja jauns sāpju vilnis, atsaucot mani tagadnē.

Izvērtēju savas iespējas. Varēju doties atpakaļ uz Sevendaialsu un kādu laiku noslēpties midzeni; taču varētu gadī­ties, ka sargi mani meklē. Aizvest viņus pie Džeksa… tā rīko­ties nedrīkstēju. Turklāt tagad, kad stacijas bija slēgtas, es nekādi nevarēju tikt atpakaļ uz 4. sektoru. Taksīti, kas vestu pretdabiskos, būs grūti atrast, un drošības sistēmas nakti dar­bojās ar desmitkāršu spēku.

Varētu palikt pie kāda drauga, bet visi mani draugi, kas nebija no Sevendaialsas, bija nereģi kaut kādas meitenes no skolas, ar kurām es tikpat kā nesazinājos. Ja sacīšu, ka mani vajā slepenpolicija, jo esmu kādu nogalinājusi ar savu garu, viņas domās, ka esmu nojūgusies. Viņas arī, visticamāk, par mani ziņotu.

Ietinusies vecā halātā, es basām kājām iegāju virtuvē un uzliku uz plīts katliņu ar pienu. Mājās es tā vienmēr darīju; nevajadzētu izjaukt ierasto kārtību. Tēvs bija atstājis manu mīļāko krūzi to lielo ar uzrakstu TVER DZĪVI AIZ KAFIJAS. Nekad nebiju aizrāvusies ar Saionas alternatīvu alkoholam aromatizēto skābekli jeb Floxy®. Kafija vēl bija legāla. Vēl no­tika pētījumi par to, vai kofeīns izraisa gaišredzību vai ne. Taču sauklis TVER DZĪVI AIZ AROMATIZĒTĀ SKĀBEKĻA no­teikti neizklausītos tik dzīvīgi.

Tas, ka biju izmantojusi savu garu, bija kaut ko nodarījis manai galvai. Tik tikko spēju noturēt vaļā acis. Lejot pienu, es lūkojos ārā pa logu. Attiecībā uz telpu iekārtojumu manam tēvam bija nevainojama gaume. Protams, izkoptu gaumi parādīt palīdzēja ari fakts, ka viņam pietika naudas, lai sa­maksātu par augstas drošības pakāpes mitekli ekskluzīvajā Bārbikenas nekustamo īpašumu kopā. Dzīvoklis bija svaigi remontēts, plašs un gaišs. Gaiteņos smaržoja pēc kaltētiem, aromātiskiem augiem un tīras veļas. Katrā istabā bija lieli, stūraini logi. Vislielākais bija dzīvojamās istabas logs tas pletās pa visu rietumu sienu un turpinājās arī griestos, bet logam blakus atradās izsmalcinātas, viscaur stiklotas durvis uz balkonu. Bērnībā es pa šo logu bieži vēroju saulrietu.

Ārpusē mutuļoja rosīgā citadele. Augstāk par mūsu kom­pleksu slējās trīs brutālisma stilā būvētie Barbican Estate torņi, kuros dzīvoja Saionas ierēdņi. Loderdeilas torņa galā bija 1-5 pārraižu ekrāns. No tā svētdienu vakaros projicēja publis­kās pakāršanas. Pašlaik tajā bija redzams Saionas sistēmas parastais attēls sarkans, enkuram līdzīgs simbols un viens

melniem burtiem rakstīts vārds SAIONA uz sterili balta fona. Un vēl tas drausmīgais sauklis: DROŠĀK NAV NEKUR.

Drīzāk droši nav nekur. Mums nav.

Malkoju pienu un kādu brīdi nolūkojos uz simbolu, domās sūtīdama to pie visiem velniem. Tad izmazgāju krūzi, ielēju glāzi ūdens un devos uz guļamistabu. Bija jāpiezvana Džeksonam.

Gaitenī mani pārtvēra tēvs.

- Peidža, pagaidi!

Es apstājos.

Mans tēvs dzimis īrs ar ugunīgi sarkanu matu ērkuli strādāja Saionas zinātniskās izpētes divīzijā. Brīvajos brīžos viņš savā planšetē rakstīja kaut kādas formulas un aizrautīgi stāstīja par klīnisko bioķīmiju vienu no divām jomām, kurās bija ieguvis grādu. Mēs it nemaz nelīdzinājāmies viens otram.

- Sveiks, es sasveicinājos. Piedod, ka es tik vēlu. Pastrādāju dažas virsstundas.

- Tev nav jāatvainojas. Viņš pamāja, lai ienāku dzīvo­jamā istabā. Ļauj man tev pagādāt ko ēdamu. Tu izskaties novājējusi.

- Viss kārtībā. Esmu tikai nogurusi.

- Zini, es šodien lasīju par vienu skābekļa iestādījumu. IV-2 noticis šausmīgs negadījums. Darbiniekiem esot maksāts daudz par maz, skābelis bijis netīrs, klientiem sākušies kram­pji ļoti nepatīkami.

- Centra bāriem nav ne vainas, goda vārds! Klienti sa­gaida kvalitāti. Es noskatījos, kā tēvs uzklāj galdu. Kā sokas darbā?

- Labi. Viņš pacēla acis uz mani. Peidža, par to tavu darbu bārā…

- Kas ir? es jautāju.

Meita, kas strādā citadeles zemākajos slāņos. Nekas ne­spētu vēl vairāk apkaunot vīrieti ar mana tēva stāvokli

sabiedrībā. Viņš noteikti jutās ļoti neērti, kad kolēģi apvai­cājās par bērniem, gaidot, ka viņa pēctecis būs ārsts vai jurists. Visi noteikti sāka sačukstēties, aptvēruši, ka es tiešām strādāju bārā, nevis tikai tur izklaidējos pēc darba advokātu birojā. Meli bija neliela žēlastība. Viņš nemūžam nespētu pār­ciest patiesību ka es esmu viena no pretdabiskajiem, turklāt noziedzniece.

Un slepkava. No šis domas vien man metās šķērmi.

- Zinu, ka man tur nav teikšanas, bet man šķiet, ka tev vajadzētu apdomāt, vai nepieteikties vēlreiz uz vietu universi­tātē. Tam darbam nav nākotnes. Alga ir maza, un nav nekādu izaugsmes iespēju. Bet universitātē…

- Nē. Mana balss izskanēja skarbāk, nekā biju iecerē­jusi. Man patīk mans darbs. Tā bija mana izvēle.

Joprojām atcerējos, kā skolas direktore man iedeva atzīmju izrakstu: Žēl, ka izvēlējies nepieteikties universi­tātē, Peidža, viņa sacīja, taču varbūt tā ir labāk. Tu pārāk daudz esi kavējusi skolu. Tas jaunai dāmai nepiederas. Viņa pasniedza man plānu ādas mapi ar skolas simbolu. Te būs rekomendācija darbam no taviem skolotājiem. Tur atzīmēta tava apdāvinātība fiziskajā pilnveidē, franču valodā un Saionas vēsturē.

Man tas bija vienaldzīgi. Skola man vienmēr bija riebu­sies: gan tās formas tērpi, gan dogmas. Mācību pabeigšana bija manu pusaudzes gadu izcilākais notikums.

- Es varētu kaut ko izkārtot, tēvs sacīja. Viņam tik ļoti bija gribējies izglītotu meitu. Tu varētu pieteikties vēlreiz.

- Saionā draugu būšana nedarbojas, es aizrādīju. Tev tas būtu jāzina.

- Man nekādas izvēles nebija, Peidža. Tēva vaigā noraus­tījās muskulis. Man nebija tādas greznības.

Man negribējās šo sarunu. Negribējās domāt par to, ko bijām atstājuši pagātnē.

- Vai tu vēl dzīvo kopā ar draugu? viņš apvaicājās.

Meli par draugu bija kļūda. Kopš es viņu izdomāju, tēvs

visu laiku prasīja, kad varēšot manu puisi satikt. Mēs izšķī­rāmies, es attraucu. Viņš nebija īstais. Bet tas nekas. Sjūzetei dzīvoklī ir brīva vieta atceries?

- Sjūzijai no skolas?

-Jā-

Man runājot, galvā kā šķēps iedūrās asas sāpes. Es neva­rēju gaidīt, līdz tēvs uztaisīs vakariņas. Bija jāpiezvana Džeksonam un jāizstāsta par notikušo. Tūlīt.

- Vispār man drusku sāp galva, es atzinos. Vai tev nebūs iebildumu, ja agri iešu gulēt?

Viņš pienāca klāt un ar vienu roku saņēma manu zodu.

- Tevi vienmēr moka galvassāpes. Tu esi pārgurusi. Tēvs pārlaida īkšķi manai sejai, tumšajiem lokiem zem acīm. Rādīs labu dokumentālo filmu, ja gribi paskatīties; es tev sagatavošu vietu uz dīvāna.

- Varbūt rīt. Saudzīgi pastūmu viņa roku nost. Vai tev ir kādas pretsāpju zāles?

Viņš pēc mirkļa pamāja. Vannasistabā. Es no rīta uztai­sīšu angļu brokastis, labi? Gribu dzirdēt visu, kas tev jauns, seillean[3].

Es pablenzu. Tēvs man nebija gatavojis brokastis jau kopš laika, kad man bija aptuveni divpadsmit gadi; tāpat viņš mani nebija uzrunājis tajā vārdā, kopš vairs nedzīvojām Īrijā. Des­mit gadus. Veselu mūžību.

- Peidža?

- Labi, es sacīju. Tiksimies no rīta.

Es atbrīvojos no viņa tvēriena un devos uz savu istabu. Tēvs vairs neko neteica. Viņš atstāja durvis pavisam vaļā kā vienmēr, kad es biju mājās. Viņš nekad īsti nezināja, kā manā klātbūtnē izturēties.

Viesu guļamistabā bija tikpat silti kā vienmēr. Mana vecā guļamistaba. Biju pārvākusies uz Sevendaialsu uzreiz pēc skolas, bet tēvs tā ari nebija pieņēmis īrnieku viņam tāds nebija vajadzīgs. Oficiāli es joprojām dzīvoju te. Bija vienkār­šāk atstāt reģistros visu tā, kā ir. Atvēru durvis uz balkonu starp manu istabu un virtuvi. Mana āda vairs nebija auksta, bet dega kā ugunis; acis mocīja kaut kāds dīvains sasprin­gums, it kā es būtu vairākas stundas skatījusies spožā gaismā. Es redzēju tikai sava upura seju un tukšumu un neprātu tā vīrieša vaibstos, kuru atstāju dzīvu.

Ļaunums bija noticis dažu sekunžu laikā. Mans gars nebija tikai izlūks; tas bija ierocis. To Džeksons ari gaidīja.

Sameklēju savu telefonu un piezvanīju uz Džeksona istabu mūsu midzenī. Tikko atskanēja signāls, viņš jau pacēla klausuli.

- Paskat, paskat! Man šķita, ka esi mani uz nedēļas nogali pametusi. Kas tad nu svilst, bitīt? Esi pārdomājusi par brīvdie­nām? Tev taču patiesībā tādas nemaz nevajag, vai ne? Tā jau es domāju. Es nekādi nevaru uz divām dienām zaudēt savu staigātāju. Esi taču žēlīga, dārgā! Lieliski! Priecājos, ka pie­kriti. Starp citu, vai dabūji Džeinu Ročfordu? Ja vajag, es tev pārskaitīšu vēl dažus tūkstošus. Tikai nesaki, ka tas īrisdeguna izdzimtenis Dīdions nogrāba Annu Neilori un…

- Es kādu nogalināju.

Klusums.

- Ko? Džeksons izklausījās savādi.

- Zemsargu. Viņi mēģināja aizturēt mediju.

- Un tāpēc tu nogalināji zemsargus?

- Es nogalināju vienu.

Viņš asi ierāva elpu. Un otrs?

- Es viņu iemetu viņa dziļāko dzīļu zonā.

- Paga, tu to izdarīji ar savu… Kad es neatbildēju, viņš sāka smieties. Dzirdēju, kā šis uzplāj ar plaukstu pa galdu. Beidzot. Beidzot. Peidža, tu mazā brīnumdare, tu to paveici! Seansos tavas spējas tikai izšķiežas pa tukšo, nudien. Tātad tas tur tas saīgs tagad patiešām ir dārzenis?

- Jā. Es pieklusu. Vai esmu atlaista?

- Atlaista? Pie caitgaista, nolāpīts, protams, ne! Es jau ga­diem ilgi gaidu, kad tu liksi lietā savu talantu. Tu esi uzplau­kusi kā ambrozijas pilns zieds, kāds tu arī esi, manu kaprīzo brinumbērn. Iztēlojos viņu uzvaras priekā ievelkam dūmu no sava cigāra. Paskat, paskat, mana sapņu staigātāja bei­dzot ir iekļuvusi svešā sapņavā. Un vajadzēja tikai trīs gadus! Tagad pasaki man: vai tu izglābi to reģi?

- Nē.

- Nē?

- Viņiem bija trīs geisti.

- Nu izbeidz! Neviens medijs nespētu kontrolēt trīs pol­tergeistus.

- Nu, šis medijs to varēja. Viņš domāja, ka esmu orākuls.

Džeksons klusi iesmējās. Amatieri.

Paskatījos ārā pa logu uz torni. Tur bija parādījusies jauna ziņa: LŪDZU, ŅEMIET VĒRĀ NEPAREDZĒTUS TRAUCĒJUMUS METRO SATIKSMĒ. Ir slēgts metro, es sacīju. Mani cen­šas atrast.

- Mēģini nekrist panikā, Peidža. Tā neklājas.

- Nu, tu labāk kaut ko izdomā. Viss tīkls ir slēgts. Man ir jātiek prom no šejienes.

- Vai, par to tu nesatraucies! Pat tad, ja šie mēģinās izvilkt viņa atmiņas, tā sarga smadzenes ir tikai tāda kartu­peļu pankūka. Vai esi pārliecināta, ka aizgrūdi viņu līdz pat dziļāko dzīļu zonai?

-Jā-

- Tādā gadījumā viņiem vajadzēs vismaz divpadsmit stun­das, lai tiktu pie viņa atmiņām. Mani pārsteidz, ka tas džeks vēl bija dzīvs.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Es gribu teikt, ka tev jāpaliek, kur esi, lai neieskrietu nagos ķērājiem. Pie sava Saionas tētuka tu esi lielākā drošībā nekā šeit.

- Viņiem ir šī adrese. Nevaru te sēdēt un gaidīt, kad mani arestēs.

- Tevi nearestēs, o, burvīgā! Ļauj sevi apvārdot. Paliec mājās, izguli raizes, un es no paša rīta aizsūtīšu tev pakaļ Niku ar mašīnu. Ko teiksi?

- Man tas nepatīk.

- Tev tam nav jāpatīk. Ej, izgulies, lai būtu smuka. Tev gan tam nav vajadzīga gulēšana, viņš piebilda. Starp citu, vai tu varētu izdarīt man pakalpojumu? Iegriezies rīt Grabstritā un paņem no Mintijas Donna elēģijas, ja? Nespēju noti­cēt, ka viņa gars ir atgriezies, tas ir pilnīgi…

Es noliku klausuli.

Džekss bija nelietis. Jā, ģēnijs, bet vienalga tāds pats liš­ķis, sīkstulis un cietsirdis kā pārējie reģukungi. Tomēr kam vēl lai es lūgtu palīdzību? Ar tādām spējām kā manējās es vie­natnē būšu ievainojama. Džekss bija tikai mazākais no diviem ļaunumiem.

To iedomājoties, es neviļus pasmaidīju. Ja Džeksons Hols bija mazākais ļaunums, tas daudz ko izteica par pasauli.

Es nedrīkstēju gulēt. Man bija jāsagatavojas. Kādā atvilk­tnē, noslēpta zem drēbju kaudzītes, glabājās neliela pistole. Turpat bija viena Džeksona pamfleta “Par pretdabiskuma lietderīgumu” pirmizdevums. Tur bija saraksts ar visiem galvenajiem reģu tipiem saskaņā ar Džeksona veikto izpēti. Manu eksemplāru izraibināja viņa piezīmes jaunas idejas, reģu kontaktnumuri. Pielādējusi pistoli, izvilku no pagultes mugursomu. Tā bija sagatavota ārkārtas gadījumiem jau pirms diviem gadiem dienai, kad man būs jābēg. Iebāzu pamfletu priekškabatā. To nedrīkstēja atrast tēva mājās.

Pilnīgi apģērbusies es gulēju uz muguras, mana plauksta atdusējās uz pistoles. Kaut kur tālumā tumsā iedudnājās pērkons.

Laikam biju iemigusi. Kad pamodos, kaut kas šķita nepa­reizi. Ēters bija pārāk atvērts. Ēkā, kāpņu telpā bija reģi. Tā nebija vecā misis Hērone augšstāvā, kura pārvietojās ar stat­nēm un vienmēr brauca ar liftu. Tur dipēja aresta vienības zābaki.

Bija atnākuši pēc manis.

Beidzot viņi bija klāt.

Es tūlīt uzlēcu kājās, uzrāvu pāri kreklam jaku un drebo­šiem pirkstiem uzvilku bezpirkstu cimdus un apāvu kurpes. Niks bija mani apmācījis tādiem gadījumiem: jāņem kājas pār pleciem. Ja mēģinātu, es varētu tikt līdz stacijai, taču tad mani spēki arī būtu galā. Lai tiktu uz 4. sektoru, man būs jāuzmeklē un jānobalso taksītis. Nelegālie taksisti par dažiem grašiem bija gatavi uzņemt jebkuru, vai nu tas būtu bēgošs reģis, vai ne.

Uzmetu mugurā somu, jakas kabatā iebāzu pistoli un atvēru balkona durvis. Vējš bija tās aizcirtis ciet. Lietus bun­gāja pa manām drēbēm. Es šķērsoju balkonu, uzkāpu uz virtu­ves palodzes, saķēru jumta malu un ar vienu spēcīgu rāvienu biju augšā. Kad vajātāji sasniedza dzīvokli, es jau biju metu­sies skriet.

Blīkš! Tās bija durvis nebija nekādu klauvējienu vai brī­dinājumu. Vēl pēc mirkļa nakts mieru iztraucēja šāviens. Es piespiedu sevi turpināt skriet. Atgriezties nevarēju. Nereģus nekad nenogalināja bez iemesla vismaz ne Saionas darbi­niekus. Visticamāk, izšāva kaut kādus nomierinošos līdzekļus, lai tēvs netraucētu mani arestēt. Lai uzveiktu mani, šiem vaja­dzēs kaut ko daudz, daudz stiprāku.

Ēkā bija kluss. Es vērīgi paskatījos pār jumta malu. Sargu nemanīja; tas laikam atkal bija devies apgaitā. Jau pēc īsa brīža es ievēroju stāvvietā kruķu mašīnu furgonu ar tumši tonētiem stikliem un spoži baltiem priekšējiem lukturiem. Ja kāds ieskatītos vērīgāk, tad ieraudzītu uz aizmugurējām dur­vīm Saionas simbolu.

Pārkāpu pāri spraugai un biju uz dzegas. Bīstami slidens. Kurpēm un cimdiem bija laba saķere, bet būs jāuzmanās. Pie­spiedu muguru pie sienas un lēnām virzījos uz avārijas kāp­nēm; lietus pielīmēja matus pie sejas. Uzkāpu līdz balkonam ar vītas dzelzs margām nākamajā stāvā, kur atspiedu vaļā nelielu logu. Izdrāzos cauri tukšajam dzīvoklim, lejā pa trim kāpņu posmiem un izmetos pa ēkas galvenajām durvīm. Man bija jātiek laukā un jānozūd kādā tumšā sānieliņā.

Sarkanas gaismas. Turpat ārā bija NSD; pa turieni izbēgt nevarēja. Es strauji apgriezos un aizcirtu durvis, aktivizējot drošības atslēgu. Drebošām rokām izņēmu ugunsdzēsēju cir­vīti, izsitu kādu pirmā stāva logu un ielēcu nelielā pagalmā, sagriežot rokas uz stikliem. Tad jau atkal biju lietū un kāpu pa notekcaurulēm un palodzēm, tik tikko spēdama noturēties, līdz nonācu uz jumta.

Viņus ieraugot, man apstājās sirds. Ēkas ārpusē čumēja un mudžēja vīri sarkanos kreklos un melnās žaketēs. Uz manu pusi nāca vairākas komandas ar lukturiem rokās, spīdinot spožo gaismu acīs. Manas krūtis sažņaudzās. Nekad vēl nebiju Londonā redzējusi tādu uniformu vai viņi būtu no Saionas?

- Paliec, kur esi!

Tuvākais nāca man klāt. Viņa cimdotajā rokā bija ierocis. Es atkāpos, sajūtot ļoti košu auru. Šo kareivju Aizbildnis bija ļoti spēcīgs medijs. Gaismās parādījās liesa seja, skarbas acis un plāna, plata mute.

- Nebēdz, Peidža! viņš uzsauca pāri jumtam. Varbūt nestāvēsi te lietū?

Es pārlaidu žiglu skatienu apkārtnei. Blakusnams bija noplukusi biroju ēka. Lēciens būtu liels savas divdesmit pē­das, un zemāk bija iela ar dzīvu satiksmi. Tik lielu attālumu vēl nekad nebiju mēģinājusi pārlēkt, bet, ja vien negribēju uzbrukt medijam un pamest savu ķermeni, man būs jāmē­ģina.

- Iztikšu, es atcirtu un atkal metos prom.

Kareivji izkliedza trauksmi. Es nolēcu uz zemāka jumta posma. Medijs metās man pakaļ. Es dzirdēju viņa soļus dipam uz jumta vien nieka sekundes aiz sevis. Tādām vajāšanām es biju trenēta. Apstāties nevarēja ne mirkli. Es biju viegla un slaida un varēju izlīst cauri margām un palīst zem žogiem, tomēr ari mans sekotājs bija tāds pats. Kad izšāvu pār plecu, viņš neapstājies izvairījās. Vējš aiznesa viņa smieklus, tāpēc nevarēju noteikt, cik tuvu viņš ir.

Iegrūdu pistoli atpakaļ jakā. Šaut nebija nekādas jēgas; es netrāpīšu. Izliecu pirkstus, gatavojoties pieķerties notekai. Visi muskuļi bija nokaitēti, un plaušas, šķiet, teju vai plīsa. Sāpes potītē brīdināja par ievainojumu, bet bija jāturpina ceļš. Cīnies vai bēdz. Bēdz vai mirsti.

Medijs žigli un līgani kā ūdens šalts pārlēca pāri karnīzei. Manās dzīslās ieplūda adrenalīns. Kājas traucās uz priekšu, un acis piešķieda lietus. Lēcu pār plastmasas cauruļu līkumiem un ventilācijas šahtām, arvien uzņemot ātrumu un mēģinot ar sesto maņu pievērsties medijam. Viņa prāts bija spēcīgs un kustējās tikpat ātri kā viņš pats. Es nespēju to notvert, nespēju pat ieraudzīt. Manos spēkos nebija viņu aizkavēt.

Man arvien pieliekot soli, adrenalīns notrulināja svilino­šās sāpes potītē. Pretī vērās aiza piecpadsmit stāvu dziļumā. Otrā pusē pie ēkas bija notekcaurule un vēl gabaliņu tālāk ugunsdzēsēju kāpnes. Ja es tiktu tur lejā, varētu nozust 5. sektora rosīgajās artērijās. Es varēju aizbēgt. Jā, man varēja izdoties. Galvā skanēja Nika balss, mudinot traukties uz priekšu: Ceļus pie krūtīm. Neatrauj acis no piezemēšanās vietas. Tagad vai nekad. Es atspēros uz pirkstgaliem un metos pāri bezdibenim.

Mans augums ietriecās viengabalainā ķieģeļu mūri. Lūpa bija pušu, bet es saglabāju samaņu. Pirksti sagrāba noteku. Kājas spārdīja sienu. Saņēmu visus atlikušos spēkus un vilku sevi tai klāt, notekas skārdam dziļi iespiežoties plaukstās. No jakas izkrita sīknaudas gabals un pazuda tālu lejā tumšajā ielā.

Manai uzvarai nebija ilgs mūžs. Kad sāpošām, jēlām plaukstām rāpos lejā, muguru uzplēsa mokošas sāpes. Šokā gandrīz palaidu rokas vaļā, taču ar vienu tomēr noturējos pie jumta. Staipīju kaklu, mēģinot paskatīties pār plecu. Man krustos rēgojās gara, tieva šautriņa.

Flukss.

Viņiem bija/fukss.

Narkotikas izplūda manos asinsvados. Sešu sekunžu laikā tās jau cirkulēja visā asinsritē. Es iedomājos divas lietas: pirmkārt, Džeksons mani nogalinās un, otrkārt, tam nav nozī­mes es vienalga miršu. Es palaidu jumtu vaļā.

Nekā.