Sapņu staigātāja

27.GADADIENA

ija 2059. gada pirmais septembris. Divsimt gadu, kopš debesis bija šķērsojis savādu gaismu viesulis. Div­simt gadu, kopš lords Palmerstons bija noslēdzis savu līgumu ar refaītiem. Divsimt gadu, kopš bija sākusies gaišre­dzības izpēte. Un vēl svarīgāk divsimt gadu, kopš bija dibi­nāta I Šeola un dižā Kaulu ražas tradīcija.

Man pretī stāvēja kāda meitene; viņa vērās manī no apzel­tītā spoguļa. Iekrituši vaigi un apņēmīgs, saspringts zods. Mani vēl aizvien pārsteidza, ka šī skarbā, saltā seja ir mana seja.

Mans augums bija ietērpts baltā kleitā ar piedurknēm līdz elkoņiem un stūrainu izgriezumu. Elastīgais audums cieši apklāva niecīgos atlikušos apaļumus. Kaut arī Aizbildnis mani baroja, cik spēdams, vienmēr nemaz nebija, ko dot, un dodot viņš riskēja radīt aizdomas. Pārējā laikā es kopā ar artistiem pārtiku no plānas viras un sakaltušas maizes.

Našira mani vairs nebija lūgusi uz mielastiem.

Es nogludināju kleitu. Mani īpaši bija atbrīvojuši no dzel­tenās tunikas, lai es piedalītos ceremonijā. Našira teica tas esot viņas labās gribas apliecinājums. Es gan zināju, kā ir patiesībā. Biju gatava. Aiz izgriezuma man bija paslēpts

Aizbildņa dotais karulis. Tas bija nogulējis neskarts vairākas nedēļas, bet šovakar varētu noderēt. Vienā baltajā zābaciņā bija paslēpts neliels nazis. Es tādos apavos tik tikko varēju paiet, bet refaiti gribēja, lai mēs izskatāmies stipri, nevis uzveikti un vāji. Šovakar mums vajadzēja stāvēt stalti.

Kambari valdīja klusums; vienīgo gaismu dāvāja svece. Aizbildnis kopā ar citiem refaltiem bija aizgājis sagaidīt aģen­tus. Viņš man bija atstājis pret gramofonu atbalstītu zīmīti. Apsēdos pie viņa rakstāmgalda un pārlaidu pirkstus pār rak­stīto.

Laiks ir zināms. Meklē mani Ģildē.

Es iemetu papīriņu kvēlošajās kamīna oglēs. Pustumsā uzgriezu gramofonu un uzliku adatu uz plates. Tā būs pēdējā reize, kad dzirdēšu to spēlējam. Lai kas ari šovakar notiktu, es vairs nekad neatgriezīšos Dibinātāja torni.

Telpa pielija klusu atbalšu pilna. Pārbaudīju ieraksta nosaukumu: “I’U Be Home”. Jā, tā būs gan. Ja viss noritēs, kā plānots, es no rīta būšu mājās. Man bija līdz kaklam noska­tīties, kā artisti dzīvo nabadzībā, un tas, ka man viņi jāsauc par “artistiem”. Man bija līdz kaklam noskatīties, kā Liza ēd taukus un sausu maizi, jo viņai nav nekā cita. Man bija noriebušies sarkanie mundieri un emīti. Man bija apnicis, ka mani sauc par Četrdesmit. Man bija apnikusi šī nolādētā vieta un visi, kas te bija. Es te nespēju izturēt vairs nevienu nakti.

Uz paklāja nošvīkstēja papīrs. Es nometos uz ceļgala pie durvīm un pacēlu zīmīti, kas bija iestumta pa durvju apakšu.

Aizbildņa zīmītes mani bija iedvesmojušas. Biju iedroši­nājusi Džuliānu saorganizēt tādu pašu kurjeru grupu, kāda Džeksonam bija citadelē, un apziņot mītņu iedzīvotājus, sūtot zīmītes ar nereģu starpniecību.

Orfejam izdevās. Viss ir sagatavots.

Laimīgais

Atļāvos pasmaidīt. Fēlikss. Biju likusi viņam sūtījumos izmantot izdomātu vārdu. Orfejs bija Maikls.

Nebija grūti pārliecināt Augļotāju atklāt mums viņa īpa­šās zināšanas. Es un Džuliāns piedraudējām izstāstīt Naširai par viņa narkotiku bodīti (“0 nē, lūdzu, pažēlojiet tak nabaga večuku!”) un piespiedām vīru sagatavot pārsteigumu sarka­najiem mundieriem. Kaut ko tādu, kas palēninās viņu reakciju brīdī, kad mēs sacelsimies pret refaītiem. Augļotājs ar zināmu vilcināšanos paklausīja (“Jums tas nemūžam neizdosies, jūs sakapās gabalos tāpat kā to pirmo baru!”). Violetās asteres pulveris kopā ar miegazālēm. Nevainojami.

Līdzko viss vajadzīgais bija gatavs, es ar sauju viņa paša baltās asteres izdzēsu vira atmiņas. Man nepatika gļēvuļi.

Maisījumu mēs iedevām Maiklam. Viņš ar prieku sazāļoja vīnu, ko sarkanajiem mundieriem pasniegs viņu Divsimtga­des dzīrēs. Ja viss izdotos, neviens no viņiem nebūtu spējīgs aizstāvēties.

Paskatījos ārā pa logu. Aģenti bija ieradušies astoņos, ģēr­bušies savās vislabākajās drēbēs un bruņotu sargu pavadībā. Šie Saionas vīri un sievas bija atbraukuši šurp, lai kļūtu par jaunas vienošanās Lielā Teritoriālā Akta lieciniekiem. Tas ļāva refaītiem dibināt kontroles pilsētu Parīzē pirmo ārpus Anglijas. II Šeolu.

Saiona vairs nebūtu impērijas embrijs. Tā piedzimtu. Tā dzīvotu.

Un tas bija tikai sākums. Ja refaīti visus reģus ieslēgs savās soda kolonijās, pārējai cilvēcei nebūs nekādu iespēju pret viņiem cīnīties. Ēters bija mūsu vienīgais ierocis. Ja neviens to nevarēs izmantot, mēs kļūsim par vieglu mērķi. Mēs visi.

Bet šovakar man tas bija vienalga. Man bija svarīgi nokļūt atpakaļ Sevendaialsā. Pie korumpētā sindikāta. Pie manas bandas. Pie Nika. Tobrīd tas bija viss, ko vēlējos.

Gramofons spēlēja un spēlēja. Apsēdos pie rakstāmgalda un pa logu nolūkojos uz mēnesi. Tas nebija pilnmēness; debe­sīs mirdzēja sirpis. Zvaigžņu nebija.

Mēs ar Līzu un Džuliānu pēdējās nedēļās pilsētā bijām sējuši nesaskaņu sēklu, drošo paslēptuvi izmantojot par savu midzeni. Tur Suhaīls un virsuzraugs mūs nevarēja sadzirdēt. Līza bija pilnībā atguvusies no traumas un ar jaunu apņēmību izdzīvot aktīvi kūdīja artistus. Viņa nervozēja, taču tad kādu nakti padevās. Es vairs nevaru tā dzīvot, Līza sacīja. Un es nevaru aizkavēt jūsu dumpošanos. Vienkārši rīkosimies!

Tā mēs arī izdarījām.

Vairums jauno rekrūšu un aktieru bija piekrituši mums palīdzēt. Tie, kuri bija redzējuši, kā Aizbildnis izdziedina Līzu, bija pārliecinātāki. Viņi jutās droši, ka refaīti mūs kaut cik atbalstīs. Nedēļām ritot, noteiktos kontrolpunktos bijām savā­kuši visus savus krājumus. Daži artisti bija apzaguši atmiņu zaudējušo Augļotāju, nolaupot viņam sērkociņus un alkohola želejas bundžas. Pāris drosmīgu balto mundieru bija mēģinā­juši iekļūt Mājā, bet kopš Kreza nāves tur bija pastiprināta apsardze. Neviens netika Mājai ne tuvumā. Tāpēc mums bija jārokas atkritumos. Pa visiem nebija daudz ieroču, bet mums nevajadzēja ieročus, lai nogalinātu.

To, kur būs vilciens, zināja tikai Džuliāns, Līza un es. Mēs nebijām to teikuši nevienam citam. Tas būtu pārāk riskanti. Citi zināja vien to, ka būs izeja. Lai to iezīmētu, mēs izmanto­sim signālraķeti.

Nocēlu kājas no gultas. Pa vannasistabas durvīm redzēju spoguli. Mazliet atgādināju porcelāna lelli, bet varēja būt arī ļaunāk. Es būtu varējusi izskatīties kā Aivija. Pēdējo reizi, kad meiteni redzēju, viņa kopā ar vēl kādu vilkās nopakaļ

Tubānam tik netīra un izkāmējusi, ka tik tikko viņu pazinu. Taču Aivija neraudāja. Tikai soļoja uz priekšu. Klusēdama. Biju pārsteigta, ka viņa vēl ir dzīva pēc tā, kas bija noticis Mājā.

Aizbildnis nebija pieļāvis, ka es kļūstu tāda. Septembrim tuvojoties, viņš aizvien mazāk runāja. Spriedu, ka tas ir baiļu dēļ. No bailēm, ka viņa sacelšanās izgāzīsies tāpat kā iepriek­šējā. Dažreiz tas bija kas vairāk par bailēm. Atskārtu, ka viņš dusmojas. Dusmojas par to, ka zaudēs mani. Zaudēs cīņā ar Naširu.

Nopurināju tādas domas. Aizbildnis tikai gribēja nosargāt manu talantu tāpat kā visi citi.

Nebija nekādas jēgas vilkt garumā. Man bija jāsaņemas un jādodas uz Ģildi. Piecēlos kājās un vēlreiz uzgriezu gra­mofonu. Mani kaut kādā ziņā mierināja tas, ka mūzika vēl spēlē dziesma kādu laiku piepildīs istabu, lai arī kas notiktu ārpusē. Es aizvēru aiz sevis torņa durvis.

Naktssardze nupat bija sākusi savu maiņu. Meitenes mati bija ievīti spīdīgā šinjonā un lūpas uzkrāsotas ar rožainu lūpukrāsu. XX-40, viņa mani uzrunāja, tevi pēc desmit minūtēm gaida Ģildē.

- Jā, paldies! Es zinu. It kā virsuzraugs man to nebūtu bez mitas atkārtojis.

- Mani lūdza tev atgādināt, kādi ir rīkojumi šim vakaram. Tev nav atļauts sarunāties ar vēstniekiem vai Saionas sponso­riem, ja vien tev nav refaītu pavadoņa. Izklaides sāksies vien­padsmitos. Tavs skatuves iznāciens būs pēc lugas.

- Skatuves iznāciens?

- Vai, ēe… Viņa vēlreiz ieskatījās savā žurnālā. Nē, nekas. Atvaino! Šī ziņa bija paredzēta kādam citam.

Mēģināju ieskatīties, bet viņa aizsedza lapu. Tiešām?

- Labs vakars!

Es pacēlu skatienu. Deivids. Viņš bija ģērbies uzvalkā ar sarkanu kaklasaiti un gludi skuvies. Man sažņaudzās iekšas. Deivids neizskatījās sazāļots. Maikls to izdarīja, viņš to noteikti izdarīja.

- Mani atsūtīja, lai aizvedu tevi uz Ģildi. Puisis sniedza man roku. Asinsvaldniece vēlas, lai tūlīt dodies turp.

- Man nav vajadzīgs eskorts.

- Viņi domā, ka ir.

Deivids nerunāja neskaidri. Viņš nebija ne pieskāries Aug­ļotāja mikstūrai. Paspraucos viņam garām, ignorēdama pie­dāvāto roku, un devos prom pa ielu. Šis nebija labs sākums.

Pilsētā bija aizdegtas laternas visa ceļa garumā. Ģilde atradās netālu no Mājas; tās vārds bija aizgūts no NSD gal­venās ēkas Londonā. Uz Divsimtgadi bija lūgti tie, kas bija dabūjuši rožainās vai sarkanās tunikas, kā arī īpaši talan­tīgi artisti. Našira bija lielījusies, ka tā esot balva par labu uzvedību. Viņiem ļaus ēst un dejot ar citiem cilvēkiem. Par to būs ne tikai skaidri jāparāda, ka viņiem patīk pavadīt laiku kopā ar saviem uzraugiem, bet ari jādemonstrē pateicība par savu “rehabilitāciju”. Jāparāda -ļ viņiem patīk, ka tos slēpj no sabiedrības pretīgā soda kolonijā. Viņiem patīk, ka emīti tiem norauj locekļus.

Vairumam nemaz nebūtu jāizliekas. Karls jutās laimīgs. Visi sarkanie mundieri bija apmierināti. Viņi šajā kolonijā bija atraduši savu vietu, bet es to nekad neatradīšu. Es tīšos prom no šejienes.

- Veikls triks, Deivids izteica uzslavu. Ar to vīnu.

Neuzdrošinājos uz viņu paskatīties.

- Jūsu zēns piešāva drusku par daudz. Es pazīstu asteri, ja to saožu. Bet neuztraucies uz vairumu nostrādāja. Es jau nu neiešu bojāt pārsteigumu.

Pa ielu šurp skrēja divi artisti. Abi izskatījās aizelsušies. Viņi nesa auduma baķus un ieslīdēja ielā starp veco baznīcu un Sizerēnu mītni. Pa to ceļu viņiem būtu jāiet, lai nodedzinātu

Istabu. Viņi laikam tur lika sērkociņus. Sērkociņus un para­fīnu.

Džuliāns bija ierosinājis pielaist uguni ēkām pilsētas cen­trā. Viņš, izrādās, bija sasodīti labs taktiķis. Artisti parūpē­sies par to, lai tiktu novērsta uzmanība un pārējās ielas būtu brīvas, un mēs varētu doties uz ziemeļiem uz pļavu. To viņi paveiks pirmajās stundās pēc pusnakts, kad aģenti sāks pagurt. Viņi nebrauks mājās daudz vēlāk par diviem, viņš bija sacījis. Ja mēs to darīsim pusnakti, mums būs pilnīgi pietiekami laika, lai visu iekustinātu. Mēs visu kontrolēsim. Un labāk par agru nekā par vēlu. Es nesūdzējos. Viss nori­tēja, kā plānots. Bet šī atjautīgā sarkanā mundiera varā bija to visu iznīcināt.

- Kam tu esi pateicis? es jautāju Deividam.

- Ļauj man tev dot mazliet vielas pārdomām, viņš sacīja, ignorēdams jautājumu. Vai tev šķiet: Saionai patīk, ka refaīti viņus komandē?

- Protams, ne.

- Bet tu tici Naširai, kad viņa apgalvo, ka tos kontrolē. Vai tev nešķiet, ka Saionas vēsturē kāds būs iedomājies ar viņiem cīnīties?

- Kas tie par mājieniem?

- Vienkārši atbildi uz jautājumu.

- Nebūtu iedomājies. Viņi visi pārāk baidās no emītiem.

- Varbūt tev ir taisnība. Vai arī varbūt arhontiem vēl ir atlicis kāds saprāta grauds.

- Ko tas nozīmē? Puisis neatbildēja, un es nostājos viņam ceļā. Kāds, pie velna, arhontiem ar to visu sakars?

- Vistiešākais. Viņš pastūma mani malā. Rīko vien savu cietumnieku izlaušanos, ielu princese! Nelauzi galvu par mani.

Viņš nozuda aiz Viktorijas laika stila halles sanākušajā pūlī ātrāk, nekā es paguvu atbildēt. Man pār muguru pārskrēja skudriņas. Man nebija vajadzīgs tāds nepakļāvīgs sarkanais mundieris, īpaši tik noslēpumains kā Deivids. Viņš varbūt ienīda refaītus, bet arī es viņam, šķiet, nepatiku. Deivids varēja Naširai izstāstīt par vīnu. Viņa uzreiz saostu ko nelāgu. Ļoti, ļoti nelāgu.

Ģildē bija aizdedzināts tūkstošiem sveču. Līdzko pārkāpu pār slieksni, Maikls kopā ar kādu balto mundieri steigšus uzveda mani pa kāpnēm, atstājot Deividu meklēt pārējos kaulračus. Refi bija uzdevuši Maiklam gādāt, lai neviens neiz­skatītos sadauzīts vai netīrs, tas bija nevainojams aizbildi­nājums, lai mēs vēl pēdējoreiz apspriestos. Ienākot galerijā, es pagriezos pret viņiem.

- Gatavi?

- Un gaidām, atsaucās kāds baltais mundieris. Čārlzs kriomants no Terebelas uzraugāmajiem. Viņš pameta ar galvu lejā, kur refaīti bija iejukuši starp aģentiem. Kaulrači jau sāk klanīties. Kad refi to pamanīs, būs par vēlu.

- Labi. Es dziļi ievilku elpu, lai apvaldītu satraukumu.

- Labi pastrādāts, Maikl!

Maikls bija ģērbies vienkāršā, pelēkā uzvalkā. Viņš pa­smaidīja.

- Vai tev ir mana soma?

Viņš uz to norādīja. Mana mugursoma atradās zem galeri­jas soliem piebāzta ar medikamentiem. Tagad es to nevarēju paņemt, bet artisti zināja, ka soma te ir ja nu savajadzētos. Tā bija viena no daudzajām krātuvēm.

- Peidža, Čārlzs jautāja, cikos izšaus signālraķeti?

- Es vēl gaidu ziņu. Vienu es izšaušu uzreiz, kad atradīsim ceļu.

Čārlzs vēlreiz pamāja ar galvu. Es vēlreiz palūkojos lejup zālē.

Tik daudzi tūlīt riskēs ar savu dzīvību. Līza, kura sākumā tā baidījās. Džuliāns, kurš bija tik daudz darījis, lai man palī­dzētu. Artisti. Baltie mundieri.

Un Aizbildnis. Tagad es sapratu, ko viņam nozīmēja uzti­cēšanās man. Ja es viņu nodošu, tāpat kā bija nodevis tas cil­vēks, tad viņu ne tikai iezīmēs, bet noslepkavos. Ši bija Aiz­bildņa pēdējā izdevība.

Bet mums bija jārīkojas tagad, kamēr refaītos vēl bija kāda līdzjūtības dzirksts. Ja iezīmētie ies bojā, cerība būs zudusi.

Galerijas durvis atsprāga vaļā. Tajās nostājās Suhaīls. Viņš sagrāba Čārlzu aiz tunikas un izrāva ārā kāpnēs. Asinsvaldniecei nepatīk, ka viņai liek gaidīt, salašņa! viņš man uzrēja. Tev ir aizliegts uzturēties galerijā. Kāp lejā!

Suhaīls aizgāja tikpat ātri kā bija atnācis. Maikls pameta skatienu uz durvīm. Ir laiks, es teicu un paspiedu viņa roku. Veiksmi! Atceries: izturies neuzkrītoši un vēro, kad tiks izšauta signālraķete.

Maikls pamāja ar galvu.

- Dzīvo, viņš tikai pateica.

Nolaistu galvu šķērsoju Ģildes pirmo stāvu. Neviens neie­vēroja mani ienākam.

Saionas sistēmu izmantoja deviņās Eiropas valstīs, ieskai­tot Angliju. Tomēr pārējām atšķirībā no Anglijas nebija, kurp izraidīt savus gaišreģus. Aģentus gan bija atsūtījušas visas deviņas valdības. Viens delegāts pat bija no Dublinas vis­jaunākās un pretrunīgākās Saionas pilsētas; viņus pārstāvēja Ketals Bells, sens mana tēva draugs. Viņš bija nervozs, neiz­lēmīgs vīrelis, kuru nomāca viņa amata pienākumi. Ketalu ieraugot, man krūtīs iespurdza cerība varbūt viņš varētu mums palīdzēt -, taču tad atcerējos, ka Bells nav mani redzē­jis, kopš biju piecus vai sešus gadus vecs skuķēns. Viņš mani nepazītu, un te man nebija vārda. Turklāt Bells bija vājš. Viņa partija bija zaudējusi Dublinu.

Ģilde izskatījās iespaidīgi. Griestus rotāja grezni ģipša ornamenti, no tiem karājās lustras, un apakšā pletās plaša grīda. Tumsā mirguļoja sveces un skanēja Šopena mūzika. Delegātiem tika parādīta visa iespējamā laipnība. Viņi drīk­stēja mieloties ar dažnedažādiem gardiem ēdieniem un tēr­zēt pie meksa glāzēm. Sūtņu neredzīgums bija privilēģija, viņu tiesības. Gardumus pasniedza nereģu vergi (ari Maikls), kuriem lika izskatīties tā, it kā viņi labprātīgi piedalītos reha­bilitācijas programmā. Pārējie nereģi laikam bija pārāk izkā­mējuši, lai te parādītos.

Augstu gaisā virs dejotāju grupiņas galvām zīda strēme­lēs karājās Līza, ieņemdama dažādas pozas kā lidojoša bale­rīna. Tikai pašas spēks neļāva viņai nokrist un zaudēt dzīvību.

Pārlaidu skatienu pār telpu, mēģinot sazīmēt Vīveru. Lielinkvizitoru nekur nemanīja. Varbūt viņš kavējās. Citām val­stīm piedotu, ja tās neatsūtītu savus inkvizitorus, bet ne jau Anglijai. Ieraudzīju vairākas pazīstamas Saionas amatperso­nas, kuru vidū bija ari Sardzes komandieris Bernards Hoks. Viņš bija īsts milzis ar pliku pakausi un pārlieku spēcīgiem kakla muskuļiem; viņam ļoti labi padevās reģu uzošņāšana patiesībā mani vienmēr bija mākušas aizdomas, ka viņš ir ošņātājs. Pat šobrīd viņa nāsis bija iepletušās. Es domās atzī­mēju, ka viņš jānogalina ja to spēšu.

Kāds nereģis man piedāvāja glāzi baltā meksa. Es atteicos. Nupat biju pamanījusi Ketalu Bellu.

Bells turēja rokā glāzi un nemitīgi piekārtoja kaklasaiti. Viņš sarunājās ar Serbijas migrācijas ministra vietnieku Radmilo Arežinu. Es pie sevis pasmaidīju. Arežina bija muļķīgā kārtā autorizējis Danī pārcelšanu uz Londonu. Piegāju pie abiem.

- Mister Bell?

Vīrietis iztrūkās un izšļakstīja vīnu. Jā?

Uzmetu skatienu Arežinam. Atvainojiet, ka pārtraucu, ministr, bet vai es varētu mirkli aprunāties ar misteru Bellu?

Arežina noskatīja mani no galvas līdz kājām. Viņa augšlūpa izliecās.

- Atvainojiet, mister Bell, viņš sacīja. Man jāatgriežas pie savas grupas.

Vīrietis devās prom drošībā pie savējiem. Es paliku aci pret aci ar Bellu, kurš pūlējās notīrīt no žaketes sarkano traipu. Ko tu gribi, pretdabiskā? viņš stomījās. Man bija ļoti svarīga saruna.

- Nu, bet tagad jums būs cita. Paņēmu viņa glāzi un iemalkoju no tās. Vai atceraties Iebrukumu, mister Bell?

Bells apstulbis sastinga. Jā, ja tu domā 2046. gada Iebru­kumu. To es, protams, atceros. Viņam trīcēja pirksti. Kau­liņi bija violeti un pietūkuši kā artrīta slimniekam. Kāpēc tā jautā? Kas tu tāda esi?

- Todien arestēja manu brālēnu. Gribu zināt, vai viņš vēl ir dzīvs.

- Tu esi īriete?

-Jā-

Viņš paglūnēja uz mani. Kā tevi sauc?

- Manam vārdam nav nozīmes. Mana brālēna vārdam gan ir. Finns Makārtijs. Viņš mācījās Trīsvienības koledžā. Vai pazināt viņu?

- Jā. Atbilde nekavējās. Makārtijs kopā ar pārējiem studentu līderiem bija Kerikfergusā. Viņam piesprieda nāves­sodu pakarot.

- Un vai to izpildīja?

- Es… es nepārzinu detaļas, bet…

Manī sarosījās tumšas, vardarbīgas jūtas. Es pieliecos pie vīrieša un dvesu viņam ausī: Ja manam brālēnam izpildīja nāvessodu, mister Bell, es jūs personiski saukšu pie atbildī­bas. Jūsu valdība zaudēja Īriju. Jūsu valdība padevās.

- Es ne, Bells noelsās. Viņam sāka asiņot deguns. Ne­dari man pāri…

- Ne jau jūs, mister Bell. Tikai jūsējie.

- Pretdabiskā, viņš izgrūda. Vācies! Es iejuku pūli, atstājot viņu slaukām asiņaino degunu.

Jutu, ka trīcu. Paķēru vēl glāzi meksa un izdzēru to vienā rāvienā. Vienmēr biju domājusi, ka Finns noteikti ir miris, bet kaut kādā mērā vēl biju pieķērusies atmiņām, domai par to, ka viņam jābūt dzīvam. Varbūt tā arī bija, bet no Ketala Bella es to neuzzināšu.

Ieraudzīju Naširu; valdniece stāvēja pie paaugstinājuma. Viņai blakus Aizbildnis sarunājās ar grieķu aģentu. Pirms pasākuma viņš bija saņēmis pirmo amaranta devu vairāku mēnešu laikā; daži pilieni dziedinošā līdzekļa bija viņu pār­vērtuši. Aizbildnis bija ģērbies melnā un zeltā, viņam pie apkakles bija piestiprināts hiacints un acis zvēroja spoži kā lampas. Es pazinu ļaudis, kas stāvēja Naširai vistuvāk, tā bija viņas sargu elite. Viena no sargiem Amēlijas aizvieto­tāja mani pamanīja un, spriežot pēc viņas lūpu kustībām, informēja savu priekšnieci.

Našira palūkojās pār savu sargu galvām. Viņai paspruka klusi smiekli. Tos izdzirdīs, Aizbildnis pagriezās. Viņa acis mirklī karsti iekvēlojās.

Našira man pamāja, lai nāku pie viņas. Es tuvojos, pa ceļam pasniegdama savu tukšo glāzi kādam nereģim.

- Dāmas, kungi! valdniece uzrunāja tos, kas bija sapul­cējušies ap viņu. Gribētu jūs iepazīstināt ar XX-59-40. Viņa ir viena no mūsu apdāvinātākajām gaišreģēm.

Delegātu vidū izcēlās murmināšana; daži bija ieintriģēti, citus pārņēma pretīgums.

- Šis ir Francijas Lielstāstītājs Alol Mīnā. Un Saionas cita­deles Stokholmas Sardzes priekšniece Birgita Tjēdere.

Minā bija neliela auguma vīrs ar stīvu stāju un neizteik­smīgiem sejas vaibstiem. Viņš pamāja ar galvu.

Tjēdere tikai klusējot pablenza. Zviedriete bija vecumā ap trīsdesmit pieciem gadiem; viņai bija biezi, blondi mati un acis, kuru krāsa atgādināja olīveļļu. Niks šo sievieti allaž bija saucis par žagatu viņas valdīšana Stokholmā bija bēdīgi sla­vena. Redzēju Tjēdere nespēj izturēt, ka viņai jāatrodas tik tuvu man; bālās lūpas atsedza zobus, it kā viņa grasītos kost. Arī man viņas klātbūtne diez ko nepatika.

- Negribu, ka viņa stāv man blakus, Tjēdere paziņoja, apstiprinot manas aizdomas.

- Bet vai tad nav labāk, ka viņi ir šeit pie mums, nevis jūsu ielās? Našira jautāja. Šeit viņi nevar nodarīt nekādu ļaunumu, Birgit. Mēs viņiem to neļaujam. Kad būs nodibināta III Šeola, jums vairs nekad nebūs jāskatās uz gaišreģiem.

Trešā soda kolonija? Vai viņiem bija plāni ari par Stok­holmu? Man negribējās domāt par III Šeolu, kuras sagādātāja būtu Žagata.

Tjēdere nenolaida no manis ne acu. Sievietei nebija auras, taču katra viņas sejas colla pauda naidu.

- Nevaru vien sagaidīt, viņa noteica.

Pianists pārtrauca spēlēt, un visi aplaudēja. Dejojošie pāri pašķīrās. Našira pavērās augšup lielā pulkstenī. Drīz būs laiks.

Viņas balss izskanēja pavisam klusi. Atvainojiet, Tjē­dere sacīja. Pagriezusies viņa aizsoļoja atpakaļ pie pārējiem zviedriem, starp mani un Aizbildni atstājot brīvu vietu. Neuz­drošinājos ieskatīties viņam acīs.

- Man jāuzrunā aģenti. Našira paraudzījās uz skatuvi.

- Arktūr, paliec kopā ar Četrdesmit! Pēc kāda laika man viņa būs nepieciešama.

Tātad Našira tomēr plānoja mani nogalināt publiski. Es skatījos uz vienu, tad uz otru. Aizbildnis pamāja ar galvu.

- Jā, manu valdniec. Viņš skarbi satvēra mani aiz delma.

- Nāc, Četrdesmit!

Iekams refaīts bija paguvis mani aizvest, Našira piepeši strauji atskatījās un, sagrābusi manu delmu, atkal pievilka sev klāt.

- Vai esi savainojusies, Četrdesmit?

Plāksteru uz mana vaiga sen vairs nebija, bet tajā vietā, kur biju sagriezusies ar stiklu, vidēja gandrīz nemanāma rētiņa. Es viņai iesitu. Aizbildnis cieši turēja manu roku.

- Viņa mani nepaklausīja. Es viņu sodīju.

Stāvēju kā lupatu lelle; abas manas rokas atradās viņas rokās. Labi, Našira noteica. Pēc visiem šiem gadiem tu beidzot esi iemācījies, ko nozīmē būt manam laulātajam.

Viņa uzgrieza Aizbildnim muguru un devās prom pūlī, pašķirot savā priekšā aģentus.

Nepazīstamais mūziķis sāka spēlēt labi izvēlētus klavieru akordus, ko pavadīja rēgains vokāls. Biju pārliecināta, ka pazīstu dziedātāja balsi, bet nespēju atcerēties, kam tā pieder. Aizbildnis paveda mani zāles malā, garajā ejā zem galerijas, un pieliecies pavērās manī. Vai viss gatavs?

Es pamāju.

Mūziķim tiešām bija skaista balss tāds apgarots falsets. Manī vēlreiz modās sajūta, ka to pazīstu. Mēs ar sabiedrota­jiem vakar sarīkojām seansu, Aizbildnis tik tikko dzirdamā balsī sacīja. Būs gari, kam pavēlēt. Cilvēku gari no XVIII Kaulu ražas. Viņi drīzāk nostāsies jūsu, nevis refaītu pusē.

- Un kā ar NSD? Vai viņi ir te?

- Viņu ļaudīm nav atļauts atrasties Ģildē, ja vien viņus šurp neaicina. Viņi ir izvietojušies pie tilta.

- Cik viņu ir?

- Trīsdesmit.

Es vēlreiz pamāju. Visiem aģentiem bija vismaz pa vienam miesassargam, bet tie bija no SSD. Aģenti negribēja, ka viņus apsargā pretdabiskie. Mums par laimi, SSD nespēja iesaistīties garu cīņā.

Aizbildnis palūkojās augšup uz griestiem, kur Līza kāpaļāja pa savām zīda virvēm. Šķiet, Līza ir atlabusi.

-Jā-

- Tad mēs esam norēķinājušies. Viss ir kārtībā.

- Visi parādi ir nomaksāti, es teicu. Atvadvārdi miruša­jiem. Tie lika man iedomāties par to, kas vēl gaidāms. Ja nu Naširai izdodas mani nogalināt?

- Viss noritēs, kā plānots, Peidža. Tev nevajadzētu atmest cerību. Aizbildnis paskatījās uz skatuvi. Tieši cerība mūs visus vēl var glābt.

Sekoju viņa skatienam. Stikla kupols un nedzīvais zieds stāvēja uz apsegta podesta. Kāda cerība?

- Uz pārmaiņām.

Mūzika izskanēja, un deju grīdas malās nošalca aplausi. Man gribējās paskatīties uz pianistu, taču pāri aģentu galvām es viņu neredzēju.

Uz skatuves uzkāpa kāds sarkanais mundieris. Divdesmit divi. Šķobīgā gaita vēstīja par izdzerto Augļotāja maisījuma daudzumu. Dāmas un kungi, viņš iesāka, diž… diženā valdniece Našira Sargasa refaītu cilts asinsvaldniece!

Mundieris nosteberēja lejā. Es apvaldīju smaidu. Vismaz par vienu potenciāli apgrūtinošu sarkano mundieri mazāk.

Našira aplausu pavadībā uzkāpa uz paaugstinājuma. Viņa paskatījās uz mums. Aizbildnis raudzījās viņai pretī.

- Dāmas un kungi, valdniece sacīja, nenovērsdama acis no sava laulātā, laipni lūgti Saionas galvaspilsētā I Šeolā! Es gribētu jums pateikties par jūsu klātbūtni.

Kopš mūsu ierašanās Britānijā ir aizritējuši divsimt gadi. Kopš 1859. gada ir noiets tāls ceļš. Kā redzat, mēs neesam taupījuši spēkus, lai padarītu pirmo mūsu kontrolēto pilsētu par vietu, kurā valda skaistums, cieņa un pirmām kārtām līdz­cietība. Mūsu rehabilitācijas sistēma ļauj jauniem gaišreģiem apmesties mūsu pilsētā un saņemt vislabāko iespējamo dzī­ves kvalitāti. Kā lopiem zvērnīcā. Par gaišredzību, kā jau zinām, nevar vainot tās upurus. Gaišredzība uzklūp nevainī­gajiem gluži kā sērga. Tā inficē tos ar pretdabiskumu.

Šodien I Šeola atzīmē divsimt krietna darba gadus. Kā redzat, projekts ir veiksmīgs, un tā ir pirmā no daudzām sēk­lām, ko vēlamies iesēt. Apmaiņā pret jūsu sapratni esam ne tikai gādājuši par humānu veidu, kā nošķirt gaišreģus no parastās sabiedrības, bet arī novērsuši simtiem emītu uzbru­kumu citadelei. Mēs esam bāka, kas viņus pievilina kā vēsta paruna par uguni un naktstauriņiem. Naširas acis tumsā arī spīdēja kā bākas. Taču emītu kļūst jo dienas, jo vairāk. Ar šo koloniju aizsardzībai vairs nepietiks. Emīti ir manīti Francijā, Īrijā un pavisam nesen ari Zviedrijā.

Īrijā. Tad tāpēc Ketals Bells bija te. Tāpēc viņš izskatījās tik nervozs un nobijies.

- Ir ārkārtīgi svarīgi nodibināt II Šeolu, iedegt vēl vienu uguni, Našira runāja. Mūsu metode ir izmēģināta un pār­baudīta. Ceram, ka ar jūsu un jūsu pilsētu palīdzību beidzot varēs uzplaukt mūsu savienības zieds!

Aplausi. Aizbildņa zobi bija cieši sakosti. Bija baisi uzlūkot viņa sejas izteiksmi. Niknu. Nežēlīgu. Slepkavīgu.

Vēl nekad nebiju viņu tādu redzējusi.

- Ir atlikušas dažas minūtes līdz izrādei, kuras scenārija autors ir cilvēku virsuzraugs. Pagaidām es gribētu jūs iepazīs­tināt ar savu partneri otro asinsvaldnieku, kurš gribētu kaut ko paziņot. Dāmas un kungi Gomeisa Sargass!

Valdniece izstiepa roku. Ātrāk, nekā es paguvu ieraudzīt, ka tur kāds ir, viņas plaukstu saņēma cita, lielāka.

Man aizrāvās elpa.

Refaīts bija ģērbies melnās drānās ar apkakli, kas slējās līdz pat ausu galiem. Viņš bija garš un slaids, ar zeltainiem matiem un kalsniem sejas vaibstiem. Lūpas liecās lejup, it kā tās vilktu prāvo ameņu virkņu rindas viņam ap kaklu. Vīrie­tis šķita vecāks par pārējiem refaītiem. Par to liecināja kaut kas nenosakāms viņa stājā un viņa sapņavas neiedomājamais apjoms. Gomeisa Sargasa sapņava manī radīja tādu sajūtu, it kā mans galvaskauss būtu sadūries ar sienu. Es ēterā nekad nebiju jutusi neko tik senu un briesmīgu.

- Labvakar!

Gomeisa skatījās uz mums ar refaltiem raksturīgo neit­rālo izteiksmi kā bezkaislīgs novērotājs. Viņa aura bija kā plauksta, kas aizsedz sauli. Nebija nekāds brīnums, ka Liza no viņa tik ļoti baidījās. Meitene klusi un nekustīgi karājās, ietinusies savās lentēs. Pēc mirkļa viņa nolaidās galerijā.

- Es atvainojos I Šeolas iemītniekiem par to, ka tik bieži un ilgstoši esmu bijis prom. Esmu refaītu pirmais sūtnis Vestminsteras Arhontu mītnē. Tādējādi daudz laika pavadu gal­vaspilsētā kopā ar inkvizitoru, apspriežoties par to, kā visla­bāk palielināt šīs soda kolonijas efektivitāti.

Kā jau Našira sacīja, šodien mēs svinam jaunu iesākumu. Aust jauns laikmets: laikmets, kuru iezīmēs nevainojama sadarbība starp cilvēkiem un refaltiem divām rasēm, kas pārlieku ilgi bijušas šķirtas. Mēs pieminam vecās pasaules galu, kurā valdīja nezināšana un tumsa. Mēs zvēram dalīties ar jums mūsu gudrībā tāpat, kā esat ar mums dalījuši savu pasauli. Mēs zvēram jūs aizsargāt tāpat, kā esat devuši mums patvērumu. Un es jums apsolu, draugi: mēs nepieļausim, ka mūsu vienošanās izirst. Šeit ar dzelzs nūju valda šķīstība. Un grēka zieds paliks novītis.

Es uzmetu skatienu novītušajam ziedam stikla kupolā. Gomeisa paskatījās uz to kā uz pretīgu gliemi.

- Un nu, viņš noslēdza, pietiks moralizēt. Lai sākas uzvedums!