Sapņu staigātāja

22.TRĪSKĀRŠA muļķe

Laiks pārvērtās mirkļu virknēs, kur brīžiem pazibēja tuk­šums. Dažreiz atplaiksnlja gaismas. Citreiz bija dzirda­mas balsis. Bija tāda sajūta, it kā es kādu laiku atrastos mašīnā; jutu tādu kā šūpošanos.

Atjēdzos, ka man kāds pārgriež kreklu. Mēģināju uzmācī­gās rokas atgrūst, taču mans ķermenis dumpojās. Es pazinu medikamentu blīvo miglu. Nākamreiz atžirbu, pacelta uz kreisā sāna Aizbildņa gultā. Mani mati bija slapji. Jutos tā, it kā man būtu salauzītas visas maliņas.

- Peidža?

Balss skanēja kā zem ūdens. Es izdvesu vāru skaņu pa pusei šņukstu, pa pusei gārdzienu. Krūtis dega ugunī. Un roka tāpat. Nik! Es sāku akli taustīties.

- Maikl, ātri! Kāda roka saķēra manējo. Turies, Peidža!

Laikam atkal zaudēju samaņu. Pamodusies sev šķitu

smaga, vilnaina un bezveidīga kā pēlis. Labā roka bija gandrīz nejutīga. Elpot bija sāpīgi, bet es varēju atvērt muti. Krūtis smagi cilājās.

Atbalstījos uz elkoņa, apveļoties uz kreisā sāna, un pār­laidu mēli pār zobiem. Viss bija savās vietās.

Aizbildnis sēdēja savā krēslā un skatījās uz gramofonu. Man gribējās sašķaidīt to kasti. Šīm balsīm nebija nekādu tie­sību izklausīties tik moži. Pamanījis, ka kustos, refaīts piecē­lās kājās.

- Peidža.

Viņu ieraugot, sirds man krūtīs sāka smagi sisties. Atspie­dos pret galvgali, atceroties viņa briesmīgās acis tumsā. Vai jūs viņu nogalinājāt? Noslaucīju no augšlūpas sviedrus.

- Vai jūs… vai jūs nogalinājāt to orākulu?

- Nē. Viņš vēl ir dzīvs.

Aizbildnis lēnām, vērojot manu seju, palīdzēja man apsēs­ties. Kustoties es sajutu katetru vēnā. Es īsti labi neredzu. Mana balss čerkstēja, bet vismaz varēju parunāt.

- Tev ir periorbitālā hematoma.

- Kas?

- Melnā acs.

Pārlaidu pirkstus pār maigo ādu virs vaigukaula. Džekss mani tiešām bija pamatīgi apstrādājis. Visa labā sejas puse bija pietūkusi.

- Tātad, es bildu, mēs esam atpakaļ.

- Tu mēģināji aizbēgt.

- Protams, es mēģināju aizbēgt. Nespēju apspiest rūg­tumu balsī. Jums šķiet, ka es gribu nomirt šeit un mūžīgi mūžos pavadīt Naširu? Aizbildnis tikai raudzījās uz mani. Kaklā brieda kamols. Kāpēc jūs man neļāvāt iet mājās?

Viņa acīs lēnām dzisa vāri zaļgana gaisma. Laikam viņš bija barojies no Elīzas. Tam ir iemesls, viņš sacīja.

- Atruna.

Viņš ilgi klusēja. Un, kad ierunājās, neko neminēja par to, kāpēc ir mani atvilcis atpakaļ uz šo ateju. Tev ir iespaidīga ievainojumu kolekcija. Viņš atbalstīja mani spilvenos. Džeksons Hols ir daudz nežēlīgāks, nekā bijām paredzējuši.

- Lūdzu, pilnu sarakstu!

- Melnā acs, divas lauztas ribas, plīsusi lūpa, plēsta auss, zilumi, griezta brūce labajā rokā, šauta brūce torsā. Man šķiet neticami, ka pēc pirmajiem ievainojumiem vēl spēji aizskriet līdz tiltam.

- To darīja adrenalīns. Fokusēju skatienu uz viņa seju.

- Vai esat ievainots?

- Skramba vien.

- Tad jau par boksa maisu izmantoja tikai mani.

- Tu cīnījies ar vairākiem ārkārtīgi spēcīgiem gaišreģiem un izdzīvoji, Peidža. Nav jākaunas par to, ka esi stipra.

Bija gan jākaunas. Mani uzveica Elīza, sašāva Niks un pie­kāva Džekss. Par stipru mani nevarēja dēvēt. Aizbildnis pie­lika man pie lūpām ūdens glāzi. Es negribīgi iemalkoju. Vai Našira zina, ka mēģināju bēgt?

- 0 jā!

- Ko viņa ar mani darīs?

- Tava sarkanā tunika ir anulēta. Aizbildnis nolika glāzi uz naktsgaldiņa. Tagad tu esi dzeltenais mundieris.

Gļēvuļu krāsa. Man izdevās izspiest asu smiekliņu, bet no tā iesāpējās ribas. Man ir gluži vienalga, kādā tunikā viņa mani bāž. Našira grib mani nogalināt ar vai bez sarkanā mundiera. Man drebēja pleci. Vienkārši vediet mani pie viņas! Nodariet vienreiz to lietu.

- Tu esi nogurusi un ievainota, Peidža. Varbūt, kad at­spirgsi, viss nerādīsies tik drūmās krāsās.

- Kad tas būs?

- Rīt, ja vēlēsies, tu drīkstēsi izkāpt no gultas.

Es saraucu pieri, bet aprāvos, kad sejā iesmeldzās visi muskuļi. Rīt?

- Pirms aizbraukšanas no Londonas es palūdzu šoferi paņemt no SciSORS ēkas saimorfiju un zāles pret iekaisumu. Pēc divām dienām tu būsi pilnībā atlabusi.

Saimorfijs. Tās zāles bija pasakaini dārgas. Vai jūs SciSORS satikāt manu tēvu?

- Es pats negāju iekšā ēkā. Par mūsu eksistenci zina tikai saujiņa Arhontu politiķu.

Viņš pievērsās katetram manā rokā. Ar allaž ādas cimdos tērptajiem pirkstiem Aizbildnis pārbaudīja, vai tas vēl turas.

- Kāpēc jūs valkājat tos cimdus? Manī iekvēlojās dusmu dzirksts. Vai cilvēki ir pārāk netīri, lai tiem pieskartos?

- Tāda ir Naširas pavēle.

Mani vaigi zem zilumiem pietvīka. Aizbildnis man ļoti nepatika, bet laikam taču bija pavadījis vairākas stundas, mani lāpot. Kas notika ar pārējiem? es apvaicājos.

- Viens un Divpadsmit ir sveiki un veseli. Situlu neitrali­zēja, bet viņa ir atkopusies. Viņš pieklusa. Trīsdesmit ir mirusi.

- Mirusi? Kā?

- Noslīkusi. Atradām viņu strūklakā.

Jaunā ziņa iesūcās manī, un man kļuva salti. Amēlija man nebija diez ko patikusi, taču viņa nebija pelnījusi nāvi. Intere­santi, kurš no bandas to izdarīja. Un kas notika ar Kārteri?

- Viņa aizbēga. Iekams Kārteri paguva arestēt, viņu trans­portlīdzeklī aizveda no tilta.

Vismaz Kārtere aizmuka. Lai arī kādas būtu viņas spējas, es nevēlējos, lai Našira tās dabū. Un Zīmogi?

- Viņi aizbēga. Nekad neesmu redzējis Naširu tik pārskai­tušos.

Mani pārņēma pilnīgs atvieglojums. Ar viņiem viss bija kārtībā. Banda ļoti labi pazina 1-4, visus sektora nostūrus un slēptuves; viņiem noteikti bija pavisam viegli nozust, pat ar ievainotajiem Nadīni un Zeķu. Visi sektora reģi bija Džeksa pakļautībā. Viņus noteikti aizveda Džeksa kurjeri. Es uzmetu skatienu Aizbildnim.

- Jūs mani izglābāt.

Vīrietis nopētīja manu seju. Jā.

- Ja jūs tam orākulam piedūrāt kaut pirkstu…

- Es viņam neko nenodarīju. Es viņu palaidu.

- Kāpēc?

- Jo zināju, ka viņš ir tavs draugs. Aizbildnis apsēdās uz gultas malas. Es zinu, Peidža. Zinu, ka tu esi trūkstošais Zīmogs. Tikai galīgs muļķis to nesaprastu.

Es nenovērsu skatienu. Vai jūs to pateiksiet Naširai?

Refaīts ilgi, ilgi manī raudzījās. Aizritēja visgarākās sekun­des manā dzīvē.

- Nē, viņš atbildēja, taču Našira nav muļķe. Viņai jau sen ir aizdomas par tevi. Viņa noteikti zina.

Man no uztraukuma sažņaudzās iekšas. Aizbildnis piecē­lās kājās un aizsoļoja pie kamīna.

- Ir radušies sarežģījumi. Viņš noraudzījās liesmās.

- Mēs ar tevi esam izglābuši viens otru no pirmās nāves. Mēs esam viens otram parādā pateicību, mūs saista dzīvības parāds. Tādiem parādiem ir sekas.

- Dzīvības parāds? Pārlapoju atmiņas, cīnoties ar pēdē­jām morfija paliekām. Kad tad es izglābu jūsu dzīvību?

- Tu to izglābi trīsreiz. Tu iztīrīji manas brūces tajā pir­majā naktī, un es ieguvu laiku, lai uzmeklētu palīdzību. Tu man devi savas asinis, neļaujot sasirgt ar pusdziņu. Un toreiz, kad Našira tevi uzaicināja pie sava galda, tu mani aizsargāji. Ja tu būtu teikusi patiesību, mani nonāvētu. Es esmu pastrā­dājis daudz miesas noziegumu, par kuriem pienākas nāves­sods.

Es nezināju, ko nozīmē miesas noziegums, bet arī neko nejautāju. Un jūs nupat izglābāt dzīvību man.

- Es tavu dzīvību esmu izglābis vairākas reizes.

- Kad?

- Šo informāciju es labprātāk neizpaustu. Bet vari ticēt: tu man savu dzīvību esi parādā vairāk nekā trīs reizes. Tas nozīmē, ka mēs ar tevi vairs neesam tikai uzraugs un mācekle un neesam ari kungs un verdzene.

Es papurināju galvu. Ko?

Viņš uzlika roku uz kamīna dzegas, nolūkodamies uguni.

- Ēters mūsos ir atstājis savu zīmi. Tas ir pamanījis mūsu noslieci vienam otru sargāt, un tagad mēs esam nolemti sar­gāt viens otru mūžīgi. Mūs saista zelta saite.

Man gribējās smieties par šo nopietno toni, tomēr šķita, ka Aizbildnis nejoko. Refi nemēdza jokot. Zelta saite.

-Jā.

- Vai tai ir kāds sakars ar sudraba saiti?

- Protams. Tas man bija izkritis no prāta. Jā, droši vien ir kāda kopsakarība, taču sudraba saite ir personiska, unikāla katram indivīdam. Zelta saite rodas starp diviem gariem.

- Kas, pie velna, tā tāda ir?

- Es pats par to gandrīz neko nezinu. Aizbildnis ielēja sev glāzē kādas pudelītes tumšo saturu. Cik noprotu, zelta saite ir tāda kā septītā maņa, kas rodas, diviem gariem vie­nam otru vismaz trīsreiz paglābjot no pirmās nāves. Refaīts pacēla glāzi un iemalkoja. Mēs ar tevi tagad vienmēr viens otru apzināsimies. Es spēšu tevi atrast, lai ari kur pasaulē tu būtu. Caur ēteru. Viņš pieklusa. Vienmēr.

Aizritēja vien dažas sekundes, līdz es aptvēru viņa vārdu jēgu. Nē, izgrūdu. Nē, tad… tas nav iespējams. Viņš iemalkoja savu amarantu; es pacēlu balsi: Pierādiet! Pierā­diet, ka tā “zelta saite” pastāv!

- Ja nu tu tā uzstāj. Aizbildnis nolika glāzi uz kamīna malas. Mirkli iztēlosimies, ka atkal esam Londonā. Ir nakts, un mēs atrodamies uz tilta. Taču šoreiz sašauts esmu es. Es saukšu tevi palīgā.

Nogaidīju. Tas ir vienkārši… es iesāku, bet uzreiz aprā­vos, jo kaut ko sajutu. Tādu kā vieglu sanoņu kaulos pavisam vieglu vibrāciju. No tās man viscaur uzmetās zosāda. Prātā materializējās divi vārdi: tilts, palīgā.

- Tilts, palīgā, es vāri atkārtoju. Nē!

Tas nu bija par traku. Es pagriezos un raudzījos ugunī. Nu viņam bija pašam sava personiskā zvana aukla, ar kuru mani izsaukt. Šoks acumirklī pārvērtās dusmās. Man gribējās sašķaidīt viņa pudelītes, kraut šim pa ģīmi… darīt visu, tikai lai mūs nevienotu tāda saite. Es nemūžam netikšu no viņa vaļā, ja mani varēs izsekot ēterā.

Un tā bija mana vaina. Mana jo biju viņu izglābusi.

- Nezinu, kā vēl saite mūs abus iespaidos, Aizbildnis sacīja. Varbūt tu spēsi uzņemt spēku no manis.

- Es negribu jūsu spēku. Gribu tikai tikt vaļā no tās saites. To pārraut.

- Lai pārrautu ētera saites, ir vajadzīgs kas vairāk par vār­diem.

- Jūs zinājāt, kā mani pasaukt ar tās palīdzību. Mana balss trīsēja. Jūs noteikti zināt, kā to pārraut.

- Šī saite ir noslēpums, Peidža. Man nav ne jausmas.

- Jūs to izdarījāt ar nodomu! Man kļuva slikti, un es viņu atgrūdu. Jūs izglābāt man dzīvību, lai radītu šo saiti. Vai ne?

- Kā gan es būtu spējis ko tādu izdomāt, ja nekādi neva­rēju zināt, vai tev kaut sapņos rādītos izglābt man dzīvību? Tu ienīsti refaītus. Kāpēc lai tu mēģinātu kādu no viņiem glābt?

Tas bija labs jautājums. Nevar gan teikt, ka man būtu vajāšanas mānija, es atcirtu.

Atslīgu spilvenos un paslēpu seju rokās. Aizbildnis atkal pienāca un apsēdās man blakus. Viņam pietika prāta man nepieskarties. Peidža, refaīts sacīja, tu no manis nebai­dies. Man šķiet, ka tu mani ienīsti, bet no manis nebaidies. Tomēr tu baidies no šīs saites.

- Jūs esat refaīts.

- Un tāpēc tu mani tiesā. Par to, ka esmu Naširas saderi­nātais.

- Viņa ir asinskāra un ļauna. Bet jūs vienalga viņu izvē­lējāties.

- Vai patiesi?

- Nu tad piekritāt.

- Sargasi savus partnerus izvēlas paši. Mums pārējiem tādu privilēģiju nav. Viņa balss pieklusa līdz ņurdienam.

- Ja gribi zināt es viņu ienīstu. Man derdzas katrs viņas elpas vilciens.

Es skatījos uz Aizbildni, vērtējot viņa seju. Vaibsti bija drū­mi it kā nožēlā. Viņš uztvēra manu skatienu un nodūra acis.

- Skaidrs, es noteicu.

- Nekas tev nav skaidrs. Tu nekad neesi to sapratusi.

Aizbildnis novērsās. Es nogaidīju. Viņš nekūstlgi sēdēja,

un es pārtraucu klusumu:

- Es gribētu saprast.

- Nezinu, vai varu tev uzticēties. Gaisma viņa acīs apdzisa. Man šķiet, ka esi uzticama. Tu acīmredzami esi lojāla cilvēkiem, kas tev patiešām ir svarīgi. Būtu žēl, ja zelta saite vienotu mani ar būtni, kurai es nevaru uzticēties un kura neuzticas man.

Tātad Aizbildnis gribēja man uzticēties. Un lūdza mani uzticēties sev. Apmaiņa. Pamiers. Šobrīd es viņam varētu pra­sīt jebko pilnīgi jebko -, un viņš to izdarītu.

- Ielaidiet mani savā sapņavā, es sacīju.

Jāatzīst, viņš neizskatījās pārsteigts. Tu vēlies redzēt manu sapņavu.

- Nevis vienkārši redzēt, bet tajā iekļūt. Ja zināšu, kas ir jūsu prātā, tad varbūt spēšu jums uzticēties. Es jūs redzu. Un man gribējās ielūkoties refaīta sapņavā. Aiz daudzajām barjerām noteikti būs kaut kas redzēšanas vērts.

- Tur vajadzētu tādu pašu uzticēšanos no manas puses. Man būtu jātic, ka tu neko nenodarīsi manam saprātam.

- Tieši tā.

Šķiet, viņš to apdomāja. Nu labi, izskanēja lēmums.

- Tiešām?

- Jā, ja tu jūties tam pietiekami spēcīga. Aizbildnis pagriezās pret mani. Vai morfijs ietekmēs tavas spējas?

- Nē. Es uztrausos sēdus. Varbūt nodarīšu jums sāpes.

- Gan pacietīšos.

- Es ar savu sapņu staigāšanu esmu nogalinājusi.

- Zinu.

- Un kā tad jūs zināt, ka nenogalināšu jūs?

- To es nezinu. Man ir jāriskē.

Rūpīgi saglabāju neitrālu sejas izteiksmi. Šī bija mana izde­vība viņu salauzt, sašķaidīt viņa sapņavu kā mušu uz sienas.

Tomēr es izjutu ziņkārību pat ko vairāk nekā tikai ziņkā­rību. Vēl nekad nebiju pa īstam redzējusi kāda cita sapņavu vien īsus zibšņus un ainiņas ēterā. Bet zaigojošais dārzs tajā taurenī kaut ko tādu es gribēju redzēt vēlreiz. Es gribēju būt iekšā. Un Aizbildnis man piedāvāja savu prātu.

Būs aizraujoši apskatīt sapņavu, kura ir veidojusies vairā­kus tūkstošus gadu. Un pēc pēkšņās atzīšanās par Naširu man gribējās uzzināt ko vairāk par refaīta pagātni. Man gribējās zināt, kāds Arktūrs Mezartlms izskatās iekšpusē.

- Labi, es sacīju.

Aizbildnis apsēdās man blakus. Viņa aura skāra manējo, satricinot manu sesto maņu.

Ielūkojos viņam acīs. Dzeltenas. Tik tuvu blakus redzēju, ka viņam nav kolobomu. Viņš taču nevarēja būt neredzīgs.

- Cik ilgi tu vari palikt? viņš jautāja.

Jautājums mani pārsteidza nesagatavotu. Ilgi ne, es atbildēju. Nu, ja nu vienīgi jums te būtu aizķēries kāds auto­mātiskais skābeklis. Aizbildnis samiedza acis. Tā ir tāda kā skābekļa maska. Tā gādā par mākslīgo elpināšanu tad, kad mans ķermenis pārstāj elpot.

- Skaidrs. Un, ja tev ir tāda ierīce, tu vari “dreifēt” ilgāku laiku?

- Teorētiski. Nekad neesmu to mēģinājusi kāda sapņavā. Tikai ēterā.

- Kāpēc viņi spiež tevi to darīt?

Mums abiem bija skaidrs, kas tie ir par viņiem. Instinkts brīdināja neko neteikt, bet Aizbildnis zināja, ka strādāju pie Džeksona Hola. Jo tā sindikāts darbojas, es paskaidroju.

- Reģukungi par aizsardzību gaida samaksu.

Aizbildņa aura mainījās. Skaidrs. Viņš nolaida savas barjeras, atverot man vārtus. Esmu gatavs.

Magoņu lauks izskatījās kā izplūdusi glezna. Viss it kā kusa un virmoja morfija dēļ, kas bija manās asinis. Es bridu pa puķēm turp, kur bija ēters. Nonākusi līdz pēdējai robežai, izgrūdu rokas tai cauri un noskatījos, kā mana ķer­meņa iluzorā forma acu priekšā izgaist. Sapņavā tu līdzinies sev tikai tad, ja sevi tieši tā ari uztver. Tajā pašā mirkli, kad pametu savu sapņavu, es ieņēmu savu gara veidolu. Plūstošu, amorfu. Biju mirdzums bez sejas.

Jau agrāk biju redzējusi Aizbildņa sapņavu no ārpuses, un tā vēl aizvien man uzdzina šermuļus. Tā izskatījās pēc melnas marmora bumbiņas, ko ētera klusajā tumsā tik tikko varēja samanīt. Man tuvojoties, sapņavas virsma ieviļņojās. Viņš atvēra visas bruņu kārtas, ko bija uzkrājis gadsimtu gaitā. Paslīdēju garām sienām iekšā viņa dziļāko dzīļu zonā. Šo vietu biju sasniegusi ari mūsu treniņos, bet tikai dažos asos izrāvie­nos. Nu varēju doties tālāk. Es slīdēju pa sarūkošo tumsu uz viņa prāta centru.

Man gar seju noplīvoja pelnu plēksnes. Kad uzdrošinājos spert kāju svešajā teritorijā, mana iztēlotā āda iekņudējās. Refalta prātā valdīja pilnīgs klusums. Parasti ārējie loki bija cilvēka baiļu un nožēlas radītu mirāžu un halucināciju pār­pilni, bet te nebija nekā. Tikai klusums.

Aizbildnis mani gaidīja savā saules zonā ja vien to varēja dēvēt par saulainu; drīzāk tajā valdīja tāda kā mēnesgaisma. Viņu klāja rētas, un viņa ādai bija zudusi jebkāda krāsa. Tādu viņš sevi redzēja. Prātoju, kāda gan izskatos es pati. Tagad es biju Aizbildņa sapņavā un spēlēju pēc viņa noteikumiem. Redzēju, ka manas rokas izskatās tādas pašas, tikai mazliet vizošas. Mans jaunais sapņu veidols. Bet vai viņš redzēja manu īsto seju? Es varēju izskatīties jebkādi: padevīga, neprātīga, naiva, nežēlīga… Man nebija ne jausmas, ko viņš par mani domā, un to es nekad neuzzināšu. Sapņavās nav spoguļu. Es nekad neredzēšu to Peidžu, kādu viņš bija radījis.

Iznācu kailā smilšu laukumiņā. Nezinu, ko biju gaidījusi, bet ne jau ko tādu. Aizbildnis pielieca galvu.Laipni lūgta manā sapņavā! Piedod, ka te ir tik pieticīgi iekārtots, viņš sacīja, bezmērķīgi soļodams. Man reti kad ir viesi.

- Te nekā nav. Mana elpa aukstumā veidoja garaiņus.

- Pilnīgi nekā.

Tas nebija pārspīlējums.

- Savās sapņavās mēs jūtamies visdrošāk, refaīts at­teica. Varbūt es visdrošāk jūtos tad, kad nedomāju ne par ko.

- Bet arī tumšajās daļās nekā nav.

Viņš neatbildēja. Es pagājos tālāk miglā.

- Man te nav, ko redzēt. Tas liek man domāt, ka jūsos nekā nav. Ne domu, ne sirdsapziņas. Ne baiļu. Pagriezos pret viņu. Vai visiem refaītiem ir tukšas sapņavas?

- Es neesmu sapņu staigātājs, Peidža. Varu tikai minēt, kā izskatās citu sapņavas.

- Kas jūs esat?

- Es spēju cilvēkiem likt nosapņot viņu pašu atmiņas. Varu saaust tās vienā, radīt ilūziju. Varu redzēt ēteru caur sapņavu lēcu un ar sapņu zālītes palīdzību.

- Oneiromants. Nespēju atraut no viņa ne acu. Jūs esat miegareģis.

Džekss vienmēr bija apgalvojis, ka tādiem ir jābūt. Oneiromantiem. Tos viņš bija nošķīris kā kategoriju pirms vairākiem gadiem, ilgi pēc pamfleta “Par lietderīgumu” iznākšanas, bet tā ari nevarēja atrast nevienu tādu gaišreģi, kas pierādītu viņa teoriju, gaišreģi, tādu, kas spētu iztirzāt sapņavu, izvēlē­ties atmiņas un sasaistīt tās secībā, ko nereģi dēvēja par sap­ņiem. Jūs man likāt sapņot. Dziļi ievilku elpu. Es kavē­jos atmiņās jau kopš ierašanās šeit. Kā es kļuvu par sapņu staigātāju, kā Džeksons mani atrada. Tas bijāt jūs. Jūs mani piespiedāt to sapņot. Tā jūs uzzinājāt, vai ne?

Aizbildnis uztvēra manu skatienu.

- Tā bija trešā tablete, viņš sacīja. Tajā bija zālīte, ko sauc par salviju, tā lika tev nosapņot atmiņas. Salvija man palīdz pieskarties ēteram. Mana nūma tavās asinīs. Pēc vai­rākām tabletēm es pēc patikas varēju piekļūt tavām atmiņām.

- Jūs mani sazāļojāt… es tik tikko spēju izdabūt vārdus pār lūpām, …lai iekļūtu manā prātā.

-Jā. Tāpat kā tu vēroji sapņavas Džeksona Hola uzde­vumā.

- Tas bija citādi. Es nesēdēju tāpat vien pie kamīna un neskatījos atmiņas tā, it kā… it kā tās būtu kaut kāda filma. Es lēni atkāpos no viņa. Tās atmiņas ir manējās. Tās ir pri­vātas. Jūs apskatījāt pat… jūs noteikti esat redzējis visu! Pat to, ko es jutu pret… pret…

- Niku. Tu viņu mīlēji.

- Aizverieties. Nolādēts aizverieties!

Viņš paklausīja.

Mans sapņu veidols saira. Iekams paguvu izkļūt ārā pati, mafii izmeta no viņa sapņavas tik ātri kā vēja nestu lapu. Pamodusies savā ķermenī, es atspiedu plaukstas Aizbildnim pret krūtīm un viņu pagrūdu.

- Vācieties prom no manis!

Man galvā pulsēja asinis. Nespēju uz refaitu pat paskatī­ties, kur nu vēl atrasties viņa tuvumā. Kad mēģināju piecel­ties, katetrs manā rokā nospriegojās.

- Man žēl, viņš sacīja.

Man vaigos iesitās dusmu karstums. Biju viņam mazliet uzticējusies, tikai pavisam mazliet, bet viņš bija paņēmis visu, kas man bija. Viņš bija pievācis septiņus gadus atmiņu. Viņš bija pievācis Finnu. Viņš bija pievācis Niku.

Minūti Aizbildnis palika uz vietas. Varbūt gaidīja, ka sacīšu vēl kaut ko. Man gribējās kliegt uz viņu tik ilgi, līdz es aizsmaktu, bet es to nespēju. Tikai vēlējos, lai viņš pazūd. Es neizkustējos no vietas, un Aizbildnis aizvilka smagos gultas aizkarus, atstājot mani tumšā, šaurā būri.