Sapņu staigātāja

24.SAPNIS

Es skrēju pāri jumtiem garām vecajai baznīcai un prom pa garo ceļu uz Magdalēnu. Kad tiku līdz mītnei, no kāda loga pastiepās roka un ierāva mani iekšā.

Aizbildnis. Viņš bija mani gaidījis. Refaīts, ne vārda netei­cis, ievilka mani pa kādām durvīm. Atpakaļ uz austrumu pagalmu. Iekšā tukšajos gaiteņos. Cauri krustejām, augšā pa kāpnēm. Neuzdrošinājos bilst ne vārda. Līdzko bijām tornī, saļimu uz grīdas pie kamīna. No maniem pirkstiem uz paklāja palika melni ziedputekšņi. Tie atgādināja sodrējus.

Ne mirkli nekavējies, Aizbildnis aizslēdza durvis, izslēdza gramofonu un aizvilka aizkarus abpus istabai. Dažas minū­tes viņš raudzījās ārā pa aizkaru spraudziņu austrumu puses logā, pētīdams ielu. Es ļāvu mugursomai novelties zemē. Len­ces bija iegriezušās man plecos.

- Es viņu nogalināju.

Aizbildnis uzmeta man skatienu. Ko tad?

- Krezu. Es viņu nošāvu. Es viscaur drebēju. Esmu nogalinājusi Sargasu. Viņa mani nogalinās. Jūs mani nogali­nāsiet…

- Nē.

- Kāpēc, pie velna, ne?

- Sargass man nav nekāds zaudējums. Viņš pameta ska­tienu uz logu. Tu esi pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir miris?

- Protams, viņš ir miris! Es viņam iešāvu sejā.

- Lodes mūs nespēj nogalināt. Tu noteikti izmantoji pu­tekšņus.

- Jā. Mēģināju elpot lēnām. Jā, izmantoju.

Viņš ilgi neko neteica. Es sēdēju pierādījumos; manas plaušas draudēja pārplīst. Ja cilvēks ir nogalinājis Sargasu, Aizbildnis beidzot sacīja, Našira noteikti nevēlēsies, ka pil­sētā par to paklīst runas. Mūsu nemirstību nedrīkst apšaubīt.

- Jūs patiešām neesat nemirstīgi?

- Mēs neesam neiznīcināmi. Viņš notupās pretī un ielū­kojās man acīs. Vai tevi kāds redzēja?

- Nē. Paga, jā Terebela.

- Terebela glabās tavu noslēpumu. Ja viņa bija vienīgā, tad mums nav, no kā bīties.

- Tur bija arī Tubāns. Kaut kas uzsprāga. Es paraudzījos uz viņu. Vai jums par to kaut kas ir zināms?

- Es jutu, ka esi briesmās. Pie mājas stāvēja savējais. Viņš parūpējās, lai tiktu novērsta uzmanība. Našira uzzinās tikai to, ka kāds bija atstājis sveci pārāk tuvu gāzes avotam.

Tas mani īpaši nenomierināja. Nu jau biju laupījusi trīs dzīvības neskaitot tās, kuras nebiju spējusi glābt.

- Tu asiņo.

Palūkojos vannasistabas spogulī, kas bija redzams pa atvēr­tajām durvīm. Man pār vaigu stiepās gara, sekla brūce. Tomēr tieši tik dziļa, lai pār ādu pludotu asinis. Jā, es sacīju.

- Viņš tevi ievainoja.

- Es tikai sagriezos uz stikla. Pieskāros sūrstošajai vā­tij. Vai jūs noskaidrosiet, kas notika?

Aizbildnis pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies uz manu vaigu. Refaīta acīs vīdēja kas tāds, kas mani pārsteidza: kaut kas tumšs un saspringts. Viņa domas bija kur citur. Viņš neskatījās man acīs; brūce viņu gluži vai apbūra.

- Ja to neapkopsim, tur paliks rēta. Viņš cimdotiem pirkstiem satvēra manu zodu. Es atnesīšu, ar ko brūci iztīrīt.

- Un noskaidrosiet par Krezu.

-Jā-

Mūsu skatieni pavisam īsu mirkli sastapās. Es savilku uzacis, un man uz lūpām jau bija jautājums.

Taču es to neuzdevu.

- Atgriezīšos, cik ātri varēšu. Aizbildnis piecēlās kājās.

- Iesaku tev sakopties. Tur ir drēbes.

Viņš norādīja uz skapi. Es paskatījos lejup uz savu uni­formu. Vesti klāja putekšņi kā apsūdzība manā nozie­gumā. Nūja, es teicu.

- Un lai tā brūce būtu tīra.

Viņš nozuda ātrāk, nekā es paguvu atbildēt.

Piecēlos kājās un piegāju pie spoguļa. Griezums uz ādas bija šokējoši košs. Vai Aizbildnis uztraucās, mani tādu redzot, pat pēc tā, ko bija izdarījis Džekss? Vai viņš, skatoties man sejā, domāja par paša rētām tām, kas viņam bija uz mugu­ras un ko viņš slēpa?

Man no matiem vēdīja riebīga dvaka. Putekšņi. Es aizslē­dzu vannasistabas durvis, norāvu drēbes un piepildīju vannu ar karstu ūdeni. Man trīcēja kājas. Kāpjot biju nobrāzusi celi. Iegremdējos kūpošajā ūdenī un izmazgāju matus. Zem ādas sūrstēja vecie zilumi, un pār tiem jau veidojās jauni. Nogai­dīju vairākas minūtes, līdz stīvajos muskuļos iesūcās siltums, un, paņēmusi svaigu ziepju gabalu, noberzu sviedrus un asi­nis, un putekšņus. Mans kārnais, izmocītais augums pat pēc visiem šiem pūliņiem neizskatījās labāk. Nomierinājos vien tad, kad ūdens bija iztecējis.

Vai man vajadzētu ar viņu aprunāties par vilcienu? Varbūt Aizbildnis mēģinās mani aizkavēt. Viņš mani atveda atpakaļ toreiz, kad būtu varējis palaist. Taču man bija jāzina, vai vil­ciens tiek apsargāts un kurā vietā pļavā ir ieeja. No treniņa es neko neatcerējos nebiju redzējusi ne lūku, ne durvis. Ieeja noteikti bija paslēpta.

Atgriezusies kambari, atradu skapi tīru, dzeltenu uni­formu. Putekšņi no paklāja bija noslaucīti. Es atslīgu uz tah­tas. Ar vienu šāvienu starp acīm biju aizsūtījusi pie tēviem refaītu asinsmantinieku Krezu Sargasu. Līdz šim biju domā­jusi, ka viņi ir pārāk spēcīgi, lai tos nogalinātu. Bet to noteikti paveica putekšņi lode tikai pabeidza iesākto. Kad devos prom no torņa, līķis manu acu priekšā jau sadalījās. Daži putekšņu graudiņi bija viņu pārvērtuši pīšļos.

Es iztrūkos, kad atvērās durvis. Atgriezās Aizbildnis. Viņa seja tumsa drūmāka par visām ēnām istabā.

Viņš pienāca man klāt un apsēdās blakus. Paņēmis vates tamponu, viņš pamērcēja to burciņā ar dzintarkrāsas šķidrumu un nosusināja man no vaiga asinis. Klusēdama raudzījos viņā, gaidot spriedumu. Krezs ir pagalam, viņš teica, neizpaužot nekādas emocijas. Mans vaigs noraustījās. Viņš bija asinsmonarhijas troņmantnieks. Ja notikušais tiks atklāts, tevi publiski spīdzinās. Par pazudušajiem krājumiem ir zināms, bet tevi neviens neredzēja. Durvju sarga atmiņas ir izdzēstas.

- Vai kāds mani tur aizdomās?

- Privāti varbūt, bet nekādu pierādījumu nav. Par laimi, tu Kreza nogalināšanai neizmantoji savu garu, citādi viss būtu skaidrs.

Drebuļi pieņēmās spēkā. Tipiski esmu nogalinājusi lielu dūzi, pat nezinot, kas viņš tāds ir. Ja Našira par to padzirdēs, es kļūšu par nāves masku. Paskatījos uz Aizbildni.

- Ko tie putekšņi ar Krezu izdarīja? Viņa acis… viņa seja…

- Mēs neesam tie, pēc kuriem izskatāmies, Peidža. Aiz­bildnis nenovērsās. Cik ilgs laiks aizritēja no viņa saskares ar putekšņiem un šāviena?

Šāviena. Nevis slepkavības. Viņš sacīja šāviens, it kā es uz visu būtu tikai noraudzījusies. Varbūt desmit sekundes.

- Ko tu tajās desmit sekundēs redzēji?

Mēģināju padomāt. Telpā virmoja biezi izgarojumi, un es biju sasitusi galvu. Izskatījās tā, it kā… it kā viņa seja… pūtu. Un viņa acis bija baltas. It kā būtu zaudējušas krāsu. Mirušā acis.

- Nu redzi nu.

Nespēju iedomāties, ko viņš ar to grib teikt. Mirušā acis.

Uguns sprakšķēja, piesildot istabu. Bija pārāk silts. Aiz­bildnis pacēla manu seju aiz zoda, lai gaismā redzētu brūci.

- Našira to redzēs, es teicu.

- Viņa zinās.

- To var izdziedināt.

- Kā?

Atbildes nebija. Ikreiz, kad es jautāju kā vai kāpēc, šķita, ka Aizbildni saruna garlaiko. Refaīts piegāja pie sava raks­tāmgalda un izņēma metāla stobriņu tik mazu, ka to varēja ielikt kabatā. Uz stobriņa sāna bija sarkans uzraksts: SciAid. Viņš izsaiņoja trīs plāksterus. Es paliku nekustīgi, kamēr viņš man tos uzlika.

- Vai sāp?

- Nē.

Aizbildnis noņēma roku no manas sejas. Piedūru pirkstus plāksteriem. Es Mājā redzēju karti, sacīju. Zinu, ka Portmedouvā pienāk vilciens. Man jāzina, kur ir ieeja tuneli.

- Un kāpēc tev tas būtu jāzina?

- Jo es gribu tikt prom. Iekams Našira ir mani nogalinā­jusi.

- Skaidrs. Aizbildnis atgriezās savā klubkrēslā. Un tu pieļauj, ka es ļaušu tev iet.

- Jā, pieļauju. Pacilāju viņa tabakdozi. Vai ari varat droši pieļaut, ka šis te atradis ceļu pie Naširas.

Simbols uzmirdzēja gaismā. Refaīts ar pirkstiem bun­goja pa krēslu. Viņš nemēģināja kaulēties, tikai lūkojās manī maigi kvēlojošām acīm. Tu nevari braukt ar vilcienu, viņš sacīja.

- Un kā vēl varu!

- Tu pārprati. Vilcienu var aktivizēt tikai Vestminsteras Arhontu mītnē. Tas ir ieprogrammēts kursēt noteiktos datu­mos un noteiktos laikos. Tos nevar mainīt.

- Tas noteikti ved šurp pārtiku.

- Vilcienu izmanto tikai cilvēku pārvadāšanai. Pārtiku pie­gādā kurjeri.

- Tātad tas vairs nepienāks līdz… es aizvēru acis, …nākamajai Kaulu ražai. 2069. gadā. Mans sapnis par vieglu bēgšanu saira. Tomēr būs jāšķērso mīnu lauks.

- Silti iesaku nemēģināt iet kājām, Aizbildnis teica, it kā būtu lasījis manas domas. Emīti mežus izmanto kā savu medību lauku. Pat tu ar savām spējām tur ilgi nenoturēsies. Ne pret veselu baru viņējo.

- Es nevaru gaidīt. Satvēru krēsla paroci tik cieši, ka mani pirkstu kauliņi kļuva balti. Man ir jātiek prom. Jūs zināt, ka viņa mani nogalinās.

- Protams, nogalinās. Tagad, kad tavs talants ir nobriedis, Našira alkst to iegūt. Jau drīz viņa uzbruks.

Es saspringu. Nobriedis?

- Tu citadelē iemiesojies Divpadsmit. Es tevi redzēju. Viņa gaidīja, kad tu sasniegsi pilnu potenciālu.

- Vai jūs viņai pateicāt?

- Viņa to uzzinās, bet ne no manis. Tas, kas tiks pateikts šajā istabā, šīs sienas neatstās.

- Kāpēc?

- Tā ir abpusējas uzticības uvertīra.

- Jūs izpētījāt manas atmiņas. Kāpēc lai es jums uzticētos?

- Vai tad es tev neparādīju savu sapņavu?

- Parādījāt, es teicu. Savu auksto, tukšo sapņavu. Jūs esat tikai tukša čaula, vai ne?

Refaīts negaidīti piecēlās kājās, piegāja pie grāmatplaukta un izņēma milzīgu, vecu sējumu. Mani muskuļi savilkās kā nospriegotas stiegras. Iekams paguvu bilst kaut vārdu, viņš izņēma no sējuma plānu brošūriņu un uzmeta to uz galda. Nespēju atraut no tās acis. “Par pretdabiskuma lietderīgumu”. Mans eksemplārs noklāts ar pierādījumiem par sindikātu. Pie viņa tas bija jau visu šo laiku.

- Manā sapņavā varbūt ir izsīkusi tās senākā dzīve, bet es neuzskatu, ka cilvēki būtu kārtojami rangos, kā uzskata šī pamfleta autors. Tur nav nekā par oneiromantiem. Nav par refaītiem. Es uz to visu tā neraugos. Aizbildnis ieskatījās man tieši acīs. Jau vairākus mēnešus dzīvoju kopā ar tevi. Es pazīstu tavu pagātni, kaut arī par to uzzināju pret tavu gribu. Man nebija nodoma ielauzties tavā privātajā dzīvē, tikai vēlē­jos redzēt, kāda tu esi. Vēlējos tevi iepazīt. Es negribēju pret tevi izturēties kā pret parastu cilvēku zemāku, nevērtīgu radību.

Tas bija negaidīti. Kāpēc ne? es jautāju, nenovērsda­mās no viņa. Kāpēc jums tas rūp?

- Tā ir mana darīšana.

Paņēmu grāmatiņu un piespiedu to pie krūtīm kā bērns rotaļlietu. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu izglābusi Džeksona dzīvību. Aizbildnis mani vēroja.

- Tev tavs reģukungs patiešām ir svarīgs, viņš noteica.

- Tu gribi atgriezties tajā dzīvē. Atgriezties sindikātā.

- Džeksons nav tikai tas, ko atklāj šis pamflets.

- Tā es iztēlojos.

Viņš pienāca un apsēdās man blakus uz tahtas. Dažas minūtes valdīja klusums. Cilvēks un refaīts tik dažādi kā diena un nakts -, ieslodzīti paši savā kupolā gluži kā vītu­šais zieds. Aizbildnis paņēma tabakdozi un nelielu amaranta pudelīti. Tu jūties viena. Viņš iztukšoja pudelīti kausā. Es to jūtu. Tavu vientulību.

- Es esmu viena.

- Tev pietrūkst Nika.

- Viņš ir mans labākais draugs. Protams, man viņa pie­trūkst.

- Viņš tev bija kas vairāk. Tavas atmiņas par viņu ir nepa­rasti detalizētas pilnas krāsām un dzīvības. Tu viņu dievi­nāji.

- Es biju jauna. Mana balss aizlūza. Šķiet, viņš bija apņēmies nemitīgi bikstīt mani visvārīgākajā vietā.

- Tu joprojām esi jauna. Viņš neatstājās. Es neesmu redzējis visas tavas atmiņas. Kaut kā trūkst.

- Nav nekādas jēgas kavēties atmiņās.

- Es tam nepiekrītu.

- Sliktas atmiņas ir katram. Kāpēc jūs interesē manējās?

- Atmiņas ir mana dzīvība. Mans ceļš uz ēteru tāpat kā sapņavas ir tavējais. Viņš ar cimdoto pirkstu pieskārās manai pierei. Tu lūdzi, lai ļauju tev iepazīt sevi caur savu sapņavu. Es apmaiņā lūdzu tavas atmiņas.

Man no viņa pieskāriena kļuva auksti. Es atrāvos. Aizbild­nis brīdi manī nolūkojās, vērtēdams reakciju, bet tad piecēlās un paraustīja zvana auklu. Ko jūs darāt? es nesapratu.

- Tev ir jāpaēd.

Viņš ieslēdza gramofonu un skatījās ārā uz ielu.

Maikls bija klāt ātrāk, nekā varētu paspēt izrunāt vārdu mēmais. Viņš uzklausīja Vadoņa rīkojumus. Pēc desmit minū­tēm zēns atgriezās ar paplāti, ko ielika man klēpī. Tur bija tieši tik daudz ēdiena, lai es atgūtu spēkus: krūze tējas ar pienu, cukurtrauks, tomātu zupa un silta maize. Paldies! es sacīju.

Zēns man žigli uzsmaidīja un parādīja Aizbildnim vairā­kas sarežģītas zīmes; viņš pamāja ar galvu. Maikls paklanījās un aizgāja. Refalts paskatījās uz mani, vai ēdīšu bez piespieša­nas. Iedzēru malku tējas. Atcerējos, kā vecmāmiņa toreiz, kad vēl biju pavisam maziņa, deva man tēju ikreiz, kad saslimu, viņa cieši ticēja tējas labajām īpašībām. Apēdu dažus kumo­sus maizes. Vai viņš mani pašlaik nolasa nolasa manas emocijas? Vai jūt, kā atmiņas mani nomierina? Mēģināju kon­centrēties uz viņu, izmantot zelta saiti, bet neko nejutu.

Kad biju paēdusi, Aizbildnis paņēma paplāti un, nolicis to uz kafijas galdiņa, atkal atnāca apsēsties man blakus. Es nokremšļojos.

- Ko Maikls teica?

- Našira izsaukusi uz savu mītni atlikušos Sargasus. Viņš ļoti labprāt noklausās svešas sarunas, Aizbildnis mazliet uzjautrinātā toni piebilda. Maikls man pavēsta daudz infor­mācijas par to, kas notiek viņas zālēs. Našira neredz Maiklu nākam un ejam, jo domā, ka viņš ir neredzīgs.

Tātad Maikls labprāt lodā apkārt. To es atcerēšos. Viņa tiem sacīs par Krezu. Es piespiedu pirkstus pie deniņiem.

- Nebiju domājusi viņu nogalināt. Es tikai…

- Viņš būtu nogalinājis tevi. Krezs loloja drausmīgu naidu pret cilvēkiem. Viņš plānoja tad, kad mums pienāktu laiks atklā­ties, ievilināt mūsu kontrolētajās pilsētās cilvēku bērnus. Viņš kāroja pēc to mazajiem, smalkajiem kauliņiem. Kleromantijai.

Man sametās gluži šķērmi ap dūšu. Kleromantijā bija jāizmanto metamie jeb zortes, ko gari sakārtoja attēlos vai pagrūda noteiktā virzienā. Izmantoja visdažādākās zortes adatas, metamos kauliņus, atslēgas. Viena grupa, ko dēvēja par osteomantiem, zilēja ar kauliem, bet, cienot mirušos, pa­rasti izmantoja ļoti vecus skeletus. Ja Krezs bija zadzis bērnu kaulus kleromantijas vajadzībām, tad es priecājos, ka esmu viņu nogalinājusi.

- Esmu pateicīgs par to, ka viņš ir miris, Aizbildnis sacīja. Viņš briesmīgi kaitēja šai pasaulei.

Es neatbildēju.

- Tu jūties vainīga, viņš secināja.

- Man ir bail.

- No kā?

- No tā, ko varu izdarīt. Es visu laiku… pārgurumā papu­rināju galvu. Es visu laiku nogalinu. Negribu būt ierocis.

- Tavs talants ir grūti kontrolējams, bet tas tevi notur pie dzīvības. Tas ir tavs vairogs.

- Tas nav vairogs. Tas ir kā ierocis. Es dzīvoju ar pirkstu uz gaiļa. Aplūkoju paklāja rakstus. Es daru pāri cilvēkiem. Tāds ir mans talants.

- Ne jau ar nodomu. Tu taču neesi vienmēr zinājusi, ko spēj.

Es tikai pasmējos. 0, es zināju gan, ka to spēju! Nezināju, kā, bet zināju, kas cilvēkiem liek asiņot. Zināju, kas cilvēkiem sagādā galvassāpes. Ikreiz, kad par mani ņirgājās, ikreiz, kad viņi sāka runāt par Mollijas dumpjiem, viņiem sāpēja. Un tikai tāpēc, ka es viņus garīgi pagrūdu. Man tas savā ziņā patika, es atzinos. Man tas patika pat toreiz, kad man bija tikai desmit gadu. Man patika atdarīt ar ļaunu. Tas bija mans mazais noslēpums. Aizbildnis nenovērsa no manis acis.

- Es neesmu tāda kā sensori vai mediji. Es neizmantoju garus vienkārši kompānijai vai pašaizsardzībai. Es esmu viena no viņiem. Vai saprotat? Es varu nomirt, kad man tā iegribas, varu kļūt par garu, kad man tā iegribas. Tāpēc cilvēki no manis baidās. Tāpēc es baidos no viņiem.

-Jā, tu no viņiem atšķiries. Taču tas nenozīmē, ka tev būtu jābaidās.

- Nozīmē gan. Mans gars ir bīstams.

- Tu nebīsties briesmu, Peidža. Man šķiet, ka briesmās tu jūties labi. Tu piekriti strādāt pie Džeksona Hola, zinot, ka tas ievērojami saīsinās tavu mūžu. Zinot, ka pastāv risks tikt notvertai.

- Man vajadzēja naudu.

- Tavs tēvs strādā Saionas labā. Tev nevajadzēja naudu. Šaubos, vai tu vispār esi tai pieskārusies. Briesmas tevi pie­tuvina ēteram, viņš sacīja. Tieši tāpēc tu izmanto ikkatru izdevību iekļūt bīstamā situācijā.

- Ne jau tāpēc. Es neesmu kaut kāds tur adrenalīna narko­māns. Gribēju būt kopā ar citiem reģiem. Manā balsī skanēja jau cits dusmu uzplūds. Negribēju dzīvot kā Saionas skolas skuķe ar izskalotām smadzenēm. Gribēju kaut kur iederēties. Gribēju būt svarīga. Vai jūs to nespējat saprast?

- Tie nebija vienīgie iemesli. Tu domāji par kādu konkrētu cilvēku.

- Nevajag. Man nodrebēja lūpas.

- Tu domāji par Niku. Viņa acis ne mirkli nenovērsās.

- Tu viņu mīlēji. Tu viņam būtu sekojusi vienalga kur.

- Es negribu par to runāt.

- Kāpēc ne?

- Tā ir mana darīšana. Tā ir privātā dzīve. Vai jums, oneiromantiem, vispār ir jebkāds priekšstats par to, ko nozīmē privātā dzīve?

- Tu to esi turējusi noslēpumā pārāk ilgi. Aizbildnis man nepieskārās, bet viņa skatiens bija gandrīz vai intīms.

- Es nevaru paņemt tavas atmiņas, kamēr esi nomodā. Bet, kad tu iemiedz, es lasu attēlus tavā prātā, un tu tos sapņo tāpat kā iepriekš. Tāds ir oneiromantu talants. Radīt kopīgu sapni.

- Varu derēt, ka jums nekad nav garlaicīgi. Mana balss pauda nicinājumu. Rakņājoties pa citu netīro veļu.

Viņš ignorēja dzēlienu.

- Protams, tu vari iemācīties mani neielaist, bet tad tev mans gars būtu jāpazīst gandrīz tikpat labi kā pašai savē­jais. Taču tik vecu garu kā manējais ir grūti iepazīt. Refaīts pieklusa. Vai ari tu sev varētu aiztaupīt nepatikšanas un ļaut man ieskatīties tevi.

- Kāds no tā labums?

- Šīs atmiņas ir barjera. Es tās jūtu apraktas dziļi tavā sapņavā. Viņa acis ne mirkli neatrāvās no manējām. Uz­veic tās, un tu atbrīvosies! Tavs gars būs brīvs.

Es dziļi ieelpoju. Tādam piedāvājumam nevajadzētu mani kārdināt.

- Jā. Es varu tev palīdzēt. Viņš izņēma no tabakdozes dažas brūnas lapas. Tas ir tas, kas bija tabletēs. Vai tu dzersi, ja es pagatavošu uzlējumu?

Paraustīju plecus. Ko gan nozīmē vēl viena deva?

Aizbildnis mani brīdi vēroja.

- Nu labi, viņš noteica.

Vīrietis izgāja no kambara. Laikam kaut kur lejā bija vir­tuve, kur strādāja Maikls.

Atbalstīju galvu spilvenos. Krūtīs lēni ielavījās saltas trī­sas, piepildot visu krūškurvi. Es biju ienīdusi Aizbildni spīvi un nevaldāmi, ienīdusi par to, kas viņš bija, un par to, ka viņš laikam mani saprata. Naids man bija devis spēku. Nu es viņam parādīšu savas vispersoniskākās atmiņas. Man šķita, ka zinu, kādas tās ir, bet nevarēju būt par to pārliecināta. Man būs tās jānosapņo.

Kad Aizbildnis atgriezās, manī bija uzbangojusi izaici­noša pārliecība. Es paņēmu stikla krūzīti no viņa rokām. Tā bija līdz malām pilna ar dzidru, okerdzeltenu šķidrumu kā atšķaidītu medu. Virspusē peldēja trīs lapiņas. Uzlējums garšo rūgti, viņš brīdināja, bet tas man ļaus saskatīt tavas atmiņas skaidrāk.

- Ko jūs redzējāt iepriekš?

- Fragmentus. Klusuma periodus. Atkarībā no tā, kā kurā brīdī tu juties un cik spēcīgas bija tavas izjūtas. Cik ļoti kon­krētā atmiņu daļa tevi vēl satrauca.

Es raudzījos tējā. Tad man šķiet, ka šo man nemaz neva­jadzēs.

- Tev tā būs vieglāk.

Droši vien viņam bija taisnība. Jau iedomājoties vien, ka būšu aci pret aci ar šīm atmiņām, man sāka drebēt rokas. Pacēlu tasi pie lūpām, juzdamās tā, it kā jau atkal grasītos noslēgt līgumu uz visu savu mūžu.

- Pagaidi!

Es apstājos.

- Peidža, tev nav man jārāda šīs atmiņas. Tevis dēļ es ceru, ka tu parādīsi. Es ceru, ka tu to spēj. Bet tu drīksti atteikties. Es respektēšu tavu personisko telpu.

- Tik nežēlīga nebūšu, es atteicu. Nav nekā ļaunāka par stāstu bez nobeiguma. Iekams viņš paguva atbildēt, es iedzēru tēju.

Aizbildnis bija melojis; tas šķidrums nebija vienkārši rūgts. Tā bija visnejaukākā dzira, kādu jebkad biju garšojusi; šķita, ka ierauju malku metāla šķembu. Tūlīt pat apņēmos drī­zāk dzert balinātāju nekā vēl kādreiz pieskarties salvijas tējai. Es ar to aizrijos. Refaīts saņēma manu seju rokās. Nespļauj ārā, Peidža. Nespļauj!

Es mēģināju. Daļa dzēriena nonāca atpakaļ tasē, taču vai­rums ielija man vēderā. Un tagad? es klepoju.

- Gaidi.

Ilgi nebija jāgaida. Es sarāvos čokurā un sāku trīcēt; cits pēc cita man pāri vēlās nelabuma viļņi. Garša bija tik uzmā­cīga, ka domāju tā nekad neatstās manu muti.

Un tad gaisma izdzisa. Atkritu spilvenos un grimu.