Sapņu staigātāja

14.SAULE AUST

Dažas turpmākās naktis mēs ar Aizbildni nesarunājā­mies; arī treniņi nenotika. Ik nakti es gāju prom, tik­līdz bija noskanējis zvans, un pa ceļam uz refaītu pat nepaskatījos. Viņš uz mani noraudzījās, bet ne reizi neaizka­vēja. Man gandrīz vai gribējās, lai viņš to darītu vienkārši tāpēc, lai es varētu izgāzt dusmas.

Kādu nakti es mēģināju aiziet apraudzīt Līzu. Ārā lija, un es ilgojos pēc krāsniņas siltuma. Taču es nespēju. Nespēju pēc tā, kas bija noticis starp mani un Aizbildni. Es nespētu ska­tīties viņai acīs pēc nu jau otrās reizes, kad biju palīdzējusi ienaidniekam.

Drīz es atradu jaunu paslēptuvi, vietu, ko varēju saukt par savu, slēgtu arku Hauksmoras kāpnēs. Šķiet, šī ēka reiz bija bijusi majestātiska, bet nu tās grandiozie apmēri būvi vērta traģisku tā bija auksta un smagnēja un malās drupa, gaidot laikus, kuri varbūt vairs nekad nepienāks. Šī vieta kļuva par manu slēpni. Es turp devos katru nakti. Dažreiz, ja vien nepatrulēja kaulrači, iezagos pamestajā bibliotēkā un pārnesu uz savu stūri kaudzi grāmatu. Bibliotēkā bija tik daudz nelegālu romānu, ka es sāku prātot, vai tikai Saiona tās visas nesūta uz šejieni. Džeksons būtu gatavs pārdot savu dvēseli, lai tikai

varētu piekļūt tādam krājumam. Ja viņam būtu dvēsele, ko pārdot.

Kopš asinsnolaišanas bija pagājušas četras naktis. Jopro­jām nesapratu, kāpēc biju viņam palīdzējusi. Kas tie bija par nekrietniem trikiem? Man kļuva nelabi, jau domājot vien, ka manas asinis ir viņā. Nespēju izturēt domas par to, ko biju izdarījusi.

Logs bija vaļā. Ja kāds te nāks, es to dzirdēšu. Neļaušu nevienam man pielavīties kā toreiz 1-5. Kādā grāmatplauktā biju atklājusi sējumu ar nosaukumu “Skrūves pagrieziens” [9] . Lietus gāza kā ar spaiņiem; biju izlēmusi palikt iekšā biblio­tēkā. Apgūlos zem kāda galda un aizdedzināju nelielu eļļas lampiņu, lai varētu saskatīt lappuses. Ārā valdīja klusums. Vairums artistu bija sākuši vingrināties Divsimtgades svinī­bām. Klīda baumas, ka ieradīšoties pats Lielinkvizitors. Tam, kā mēs vadām savas dienas jaunajā dzīvē, bija jāatstāj uz viņu iespaids, citādi viņš varēja lauzt īpašo vienošanos. Kaut gan nekādas īpašās izvēles jau viņam nebija. Taču mums vienalga bija jāparāda, ka esam noderīgi kaut vai izklaidei. Ka mēs esam vērti kaut nedaudz vairāk par to, ko izmaksātu mūsu nobendēšana ar naitkaindu.

Izņēmu Deivida doto aploksni. Tajā bija saplēsts, nodzel­tējis fragments no piezīmju grāmatiņas. Biju to izpētījusi jau vairākas reizes. Papīrs izskatījās tā, it kā uz tā būtu uzkri­tusi svece, stūri bija sacietējuši no vaska un pašā vidū bija izdedzis liels caurums. Lapas stūri aizņēma izplūdusi skice savulaik tur laikam bija attēlota kāda seja, bet nu zīmējums bija izbalojis un nesaprotams. Varēja salasīt tikai pa kādam vārdam.

Refaīti ir… radījumi. Tur, kur … robežās … spēj … neierobe­žotu laiku, bet …jauna forma, kas… izsalkuši, nekontrolējami un … enerģija, kas ietver nozīmīgo … sarkans zieds, vienīgais paņē­miens … daba … un tikai tad var…

Es vēlreiz mēģināju salikt vārdus kopā un saskatīt tajos kaut kādu kopsakaru. Nebija grūti izprast saikni starp frag­mentiem par izsalkumu un enerģiju, bet es nespēju iedomā­ties, ko varētu nozīmēt sarkans zieds.

Aploksnē bija vēl kaut kas. Izbalojis dagerotips. Tam stūri bija ieskrāpēts gadskaitlis 1842. Ilgi raudzījos uz attēlu, bet nespēju tur neko saskatīt tikai baltus pleķus uz melna fona. Iebāzu aploksni atpakaļ tunikā un paskrubināju gabalu aiz­dara. Kad man nogura acis, nopūtu eļļas lampu un saritinājos embrija pozā.

Mans prāts bija kā mudžeklis, no kura ārā vīdēja daudzi gali. Aizbildnis un viņa ievainojumi. Pleione, kas viņam atnesa Seba asinis. Deivids un viņa interese par manu labklājību. Un Našira ar savām visuredzošajām acīm.

Piespiedu sevi domāt tikai par Aizbildni. Iedomājoties par Seba asinīm pudelē, ar etiķeti, gatavām lietošanai man joprojām nāca vēmiens. Cerēju, ka asinis bija iegūtas, zēnam vēl dzīvam esot, nevis no līķa. Un Pleione! Viņa atnesa asinis, tātad zināja, ka Aizbildnim sāksies nekroze, vai ari vismaz zināja, ka tāda varētu sākties. Viņai acīmredzot bija jāgādā par to, lai viņš dabūtu cilvēka asinis, iekams nav par vēlu. Pleione aizkavējās, un Aizbildnis dzēra manas asinis. Bija skaidrs, ka Pleione zina, ar ko viņš nodarbojas lai kas tas arī būtu.

Aizbildnim bija noslēpums. Un man arī bija. Es slēpu savu saistību ar pagrīdes pasauli saikni, par kuru Našira, bez šau­bām, gribēja izdibināt. Es varēju sadzīvot ar Aizbildņa klusē­šanu, ja viņš varēja sadzīvot ar manējo.

Viegli aptaustīju pārsieto roku. Brūce kā negribēja, tā negribēja dzīt. Manās acīs tā bija tikpat riebīga kā iededzinātā zīme. Ja paliks rēta, es nekad neaizmirsīšu to kaunu un bailes, ko sajutu tobrīd, kad sev iegriezu. Šīs bailes bija loti līdzīgas tām, kuras mani pārņēma, kad pirmo reizi saskāros ar garu pasauli. Bailes no tā, kas esmu. Kas es varētu būt.

Laikam biju iesnaudusies. Asas sāpes vaigā lika man at­jēgties.

- Peidža!

Mani purināja Līza. Manas acis bija apsarkušas un pietū­kušas.

- Peidža, ko tu te, ellē ratā, dari? Ir jau rīts! Tevi meklē kaulrači.

Es miegaini pavēros viņā. Kāpēc?

- Tāpēc, ka Aizbildnis viņiem lika tevi meklēt. Tev jau pirms stundas vajadzēja būt atpakaļ Magdalēnā.

Meitenei bija taisnība. Debesis jau kļuva zeltainas. Līza uzrāva mani kājās. Labi gan, ka tevi neatrada te! Te nedrīkst nākt.

- Bet kā tu mani atradi?

- Es pati kādreiz šurp nācu. Līza satvēra mani aiz ple­ciem un ieskatījās tieši acīs. Tev ir jālūdz Aizbildņa piedo­šana. Ja tu lūgsies, varbūt viņš tevi nesodīs.

Gandrīz iesmējos. Man jālūdzas?

- Tā ir vienīgā iespēja.

- Es viņam neko nelūgšu.

- Viņš tevi sitīs.

- Es vienalga nelūgšos! Kaulračiem būs mani pie viņa jāaizved. Es paskatījos ārā pa logu. Vai tev būs nepatikša­nas, ja mani atradīs tavā kaktā?

- Tas būs labāk, nekā ja viņi tevi uzies šeit. Līza saķēra mani aiz rokas. Nāc! Drīz viņi te meklēs.

Es paspēru eļļas lampiņu un grāmatu zem plaukta, noslēp­dama pierādījumus. Mēs skrējām pa tumsā slīgstošajām akmens trepēm un izbrāzāmies ārā. Gaiss bija svaigs un smar­žoja pēc lietus.

Liza mani aizkavēja, līdz bija droši. Mēs pārslīdējām pāri pagalmam, izlavījāmies pa tumšo tuneli un izgājām uz ielas. Ēkas apspīdēja saule. Līza parāva sānis divas vaļīgas finiera plāksnes, un mēs ielīdām Midzenī. Viņa vadīja mani garām artistu bariņiem. To nabadzīgās mantas bija izmētātas gaite­ņos, it kā būdas būtu apgrieztas kājām gaisā. Kāds zēns stā­vēja, atbalstījies pret sienu; viņam asiņoja acis. Visi mums aiz muguras sačukstējās.

Es ieniru Midzenī. Tur jau gaidīja Džuliāns ar viras bļo­diņu uz ceļa. Mums ienākot būdā, viņš pacēla skatienu.

- ’brīt!

Es apsēdos. Vai priecājies mani redzēt?

- Laikam jau. Viņš pasmaidīja. Kaut vai tāpēc, ka tas man atgādina, cik ļoti noderētu modinātājpulkstenis.

- Vai tev nevajadzētu atrasties iekšā?

- Jau grasījos tīties, bet tagad atnāci tu, un aiziedams es justos tā, it kā būtu palaidis garām visu ballīti.

- Jūs abi! Līza glūnēja uz mums. Komandantstunda jāuztver ļoti nopietni, Džul! Jūs abus kārtīgi noslānīs.

Es izlaidu pirkstus caur mitrajiem matiem. Pēc cik ilga laika mūs atradīs?

- Drīz. Kuru katru brīdi visas istabas pārbaudīs vēlreiz. Meitene apsēdās. Varbūt vienkārši ej prom?

Līzas augums bija saspringts līdz pēdējam muskulim.

- Viss kārtībā, Līza, es viņu mierināju. Es pārdzīvošu brā­zienu.

- Kaulrači ir nežēlīgi. Viņi neklausīsies. Un es tev jau tagad pasaku, ka Aizbildnis tevi nogalinās, ja…

- Man vienalga. Līza saķēra galvu. Es paskatījos uz Džuliānu. Viņš vairs nebija ģērbies kā jauniņais; tagad viņam mugurā bija rožaina tunika. Kas tev bija jādara?

- Našira jautāja, kas es esmu, puisis atbildēja. Sacīju, ka zīlēju pēc plaukstas līnijām, bet bija acīm redzams, ka no viņas rokām neko nesaprotu. Našira ieveda kādu nereģu mei­teni un lika viņu piesiet pie krēsla. Es atcerējos par Sebu un palūdzu, vai drīkstu izmantot ūdeni, lai tajā ieskatītos.

- Vai tu esi hidromants?

- Nē, bet es negribu, lai viņa zina, kas es esmu. Tas vien­kārši bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Džuliāns paber­zēja pakausi. Viņa piepildīja zelta bļodu un lika man meklēt kaut kādu tur Antuaneti Kārteri.

Es saraucu pieri. Antuanete Kārtere bija četrdesmito gadu sākuma īru slavenība. Atcerējos viņu kā tievu pusmūža dāmu tikpat trauslu, cik noslēpumainu. Viņai bija savs tele­vīzijas raidījums “Toni’s Truths”, ko rādīja katru ceturtdienas vakaru. Tajā viņa pieskārās cilvēku rokām un apgalvoja, ka redzot viņu nākotni, ko pēcāk pavēstīja dobjā, labi nostādītā balsī. Pēc 2046. gadā notikušā Iebrukuma, kad Īriju ieņēma Saiona, raidījumu atcēla, un Kārtere nogāja pagrīdē. Viņa jopro­jām vadīja nelegāla pamfleta izdošanu, tā nosaukums bija “Stingy Jack". Pamfletā Kārtere nosodīja drausmīgās Saionas izdarības.

Džeksons mums pārējiem nezināmu iemeslu dēļ bija palū­dzis kādu skrīveri, vārdā Leons (viņš specializējās ziņu nosū­tīšanā ārpus Saionas), sazināties ar Kārteri. Par turpmāko es neko nezināju. Leons bija prasmīgs, bet viņam bija vajadzīgs laiks, lai tiktu garām Saionas drošības sistēmām.

- Viņa ir bēgle, es sacīju. Kādreiz viņa dzīvoja Īrijā.

- Nu, tagad viņas Īrijā vairs nav.

- Ko tu redzēji? Man nepatika Džuliāna sejas izteiksme.

- Ko tu Naširai pateici?

- Tu nepriecāsies. Redzēdams manu sejas izteiksmi, puisis nopūtās. Teicu, ka redzu saules pulksteņus. Atcerējos, ka Karls teicās tos redzējis, un iedomājos: izklausīsies ticami, ja atkārtošu viņa sacīto.

Es novērsos. Našira meklēja Džeksonu. Agrāk vai vēlāk viņa izpētīs, kur tie saules pulksteņi atrodas.

- Piedod! Es varētu iespert pats sev pa pakaļu. Džuliāns paberzēja pieri. Kāpēc tie pulksteņi ir tik svarīgi?

- To es nevaru tev teikt. Atvaino! Bet, lai kas arī notiktu, es pametu skatienu uz būdas durvīm, Našira vairs nekad nedrīkst par tiem kaut ko dzirdēt. Tas pakļautu briesmām dažus manus draugus.

Līza savilka ap pleciem segu. Peidža, viņa bilda, man šķiet, tavi draugi mēģināja ar tevi sazināties.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Gomeisa mani uz bridi aizveda uz Pili. Meitenes vaibsti sastinga. Biju savā cellē un kārtoju kavu, lai nola­sītu viņam kārtis, un pēkšņi mani piesaistīja Pakārtais. Kad paņēmu kārti, tā izrādījās apvērsta. Es ieraudzīju ēteru. Tur bija kāda vīrieša seja. To redzot, man bija jādomā par sniegu.

Niks. Zīlnieki, ieraugot Niku, allaž teica, ka viņš līdzinoties sniegam. Ko viņš atsūtīja?

- Telefona attēlu. Man šķiet, viņš mēģina noskaidrot, kur tu esi.

Telefons. Nu protams viņš jau nezināja, kur es atrodos. Banda nezināja, ka mani ir notvērusi Saiona, kaut gan nu jau noprata ko nelāgu. Niks gribēja, lai es viņam piezvanu un pasaku, ka viss ir kārtībā.

Viņam noteikti bija vajadzīgas vairākas dienas, lai ēterā atrastu īsto ceļu. Ja viņš mēģinās vēlreiz, seansa laikā, tad varbūt varēs man atsūtīt ziņu. Es nespēju saprast, kāpēc Niks to bija nosūtījis Līzai. Viņš pazina manu auru; to varēja atrast daudz vieglāk. Varbūt pie vainas bija tabletes vai kaut kāda iejaukšanās no refu puses. Taču tam nebija nozīmes. Niks bija mēģinājis mani atrast. Viņš nepadosies.

Manās domās ielauzās Džuliāna balss. Vai tu patiešām pazīsti citus lēcējus, Peidža? Kad es paskatījos, puisis tikai paraustīja plecus. Biju domājis, ka septītā kārta ir visretākā.

Lēcēji. Daudznozīmīgs vārds. Lēcēji bija tāda pati gaišreģu kārta kā zīlnieki un pareģi. Es piederēju pie šīs kategorijas tās reģi spēja ietekmēt ēteru vai tajā iekļūt. Džekss lielo reģu šķirošanu bija uzsācis trīsdesmitajos gados, kad bija aptuveni manā pašreizējā vecumā. Viss sākās ar “Pretdabiskuma liet­derību”, kas gaišreģu pagrīdē izplatījās kā mēris. Tajā Džeksons nošķīra septiņus gaišredzības paveidus: zīlniekus, pra­viešus, medijus, sensorus, fūrijas, sargus un lēcējus. Pēdējie trīs saskaņā ar viņa rakstīto bija krietni pārāki par citiem. Šāds skatījums bija kā svaiga vēsma pastāvošajos uzskatos par gaišredzību, jo tā nekad iepriekš nebija iedalīta katego­rijās, taču “zemākās” kārtas to neuztvēra labvēlīgi. Rezultāts bija bandu cīņas divu asiņainu gadu garumā. Džeksa izdevēji pamfletu visbeidzot atsauca, bet joprojām atradās tādi, kas uz viņu turēja ļaunu prātu.

- Jā, es atbildēju. Tikai vienu. Viņš ir orākuls.

- Tev laikam ir augsts rangs sindikātā.

- Diezgan.

Līza ielēja man bļodiņu viruma. Ja arī viņai bija kāds vie­doklis par pamfletu, meitene to neizpauda. Džul, viņa ieminējās, vai varu dažas minūtes aprunāties ar Peidžu?

- Protams, Džuliāns atsaucās. Skatīšos, vai nenāk sar­kanie.

Puisis izgāja no būdas. Līza skatījās uz krāsniņu. Kas noticis? es jautāju. Viņa savilka ciešāk segu.

- Peidža, meitene sacīja. Es baidos par tevi.

- Kāpēc?

- Man vienkārši ir nelāga priekšnojauta par to pasā­kumu nu, par Divsimtgades svinībām. Es varbūt neesmu orākuls, bet vienalga šo to redzu. Viņa paņēma kāršu kavu. Vai ļausi man nolasīt tev kārtis? Man dažreiz rodas vēlme nolasīt tās konkrētiem cilvēkiem.

Es vilcinājos. Kārtis līdz šim biju turējusi rokās, tikai spē­lējot taroči. Ja tu tā vēlies.

- Paldies! Līza nolika kavu starp mums. Vai tev jau agrāk kāds ir kaut ko nolasījis? Kāds zīlnieks vai pravietis?

- Nē. Man daudzreiz bija jautāts, vai vēlos, lai to dara, bet es nekad nebiju jutusies pārliecināta par to, ka būtu labi ielūkoties nākotnē. Niks mēdza dot mājienus, bet es viņam parasti neļāvu stāstīt sīkumus.

- Labi. Dod man roku!

Es pastiepu labo plaukstu. Iiza to satvēra. Meitenes seju pārņēma saspringtas koncentrēšanās izteiksme, un viņa pie­skārās kavai. Paņēmusi septiņas kārtis, viņa tās ar attēliem uz leju salika uz grīdas.

- Es izmantoju elipses izklājumu. Nolasu auru, tad pa­ņemu septiņas kārtis un tās skaidroju. Ne visi šejienieši vie­nādi interpretē vienu un to pašu kāršu nozīmi, tāpēc pārāk nedusmojies, ja dzirdēsi kaut ko tādu, kas tev nepatiks. Līza palaida manu roku vaļā. Pirmā norādīs uz tavu pagātni. Es redzēšu daļu tavu atmiņu.

- Tu redzi atmiņas?

Iiza atļāvās viegli pasmaidīt. Viņa joprojām lepojās ar to.

- Kāršu lasītāji gan izmanto priekšmetus, bet patiesībā mēs neiederamies nevienā kategorijā. Tas bija atzīts pat tajā ga­balā “Par gaišredzības lietderīgumu”. Es uzskatu, ka tas ir labi.

Viņa apgrieza pirmo kārti. Kausiņu piecnieks, mei­tene sacīja. Līzas plaksti aizvērās. Maza būdama, tu kaut ko pazaudēji. Tur ir vīrietis ar kastaņbrūniem matiem. Viņa kausi ir izlijuši.

- Tas ir mans tēvs, es sacīju.

- Jā. Tu stāvi viņam aiz muguras un runā ar viņu. Viņš neatbild. Viņš skatās uz kādu attēlu. Līza acīm ciet apgrieza nākamo kārti. Tā gulēja ačgārni. Tā ir tagadne, viņa sacīja. Nūju kungs, otrādi. Meitenes sārtās lūpas savil­kās. Viņš tevi kontrolē. Tu pat tagad nespēj izrauties no viņa tvēriena.

- Aizbildnis?

- Nedomāju vis. Bet viņam ir vara. Viņš no tevis pārāk daudz gaida. Tev no viņa ir bail.

Džeksons.

- Nākamā ir nākotne. Līza apgrieza kārti. Viņa spēji ievilka elpu. Nelabais. Šī kārts nozīmē bezspēcības, ierobe­žojumu, baiļu enerģiju, bet tu pati esi tai atdevusies. Ir kāda ēna, ko Nelabais reprezentē, bet es neredzu tās seju. Lai kāda vara šim cilvēkam pār tevi būtu, tu spēsi izbēgt. Viņš liks tev domāt, ka esi ar viņu saistīta uz mūžu, bet tā nebūs. Tu tikai domāsi, ka tā ir.

- Vai tu domā partneri? Man krūtīs iegūla aukstums.

- Puisi? Vai ari tas ir Aizbildnis?

- Varētu būt. Nezinu. Meitene piespieda sevi pasmai­dīt. Neuztraucies! Nākamā kārts tev pateiks, kas darāms, kad pienāks īstais bridis.

Es palūkojos uz ceturto kārti.

- Mīlētāji?

- Jā. Līzas balss kļuva monotona. Es neko daudz nere­dzu. Tur ir spriedze starp garu un miesu. Pārāk liela sprie­dze. Viņas pirksti zagās pēc nākamās kārts. Arējās ietek­mes.

Nezināju, vai vēl spēšu daudz izturēt. Pagaidām Līza bija pateikusi tikai vienu pozitīvu lietu, un pat tā sāpēs. Bet es pavisam noteikti nebiju gaidījusi Mīlētājus.

- Nāve, ačgārni. Nāve reģiem ir parasta parādība. Vis­biežāk tā parādās pagātnes vai tagadnes pozīcijās. Bet šeit, turklāt vēl otrādi… neesmu pārliecināta. Meitenes acis zem plakstiņiem notrīsēja. Tādā attālumā mana redze sāk migloties. Viss ir neskaidri. Zinu, ka pasaule ap tevi mainīsies un tu darīsi visu, kas tavos spēkos, lai tam pretotos. Pati nāve nāks dažādos veidos. Kavējot pārmaiņas, tu paildzināsi savas ciešanas.

Sestā kārts. Tavas cerības un bailes. Līza pacēla kārti un pārlaida tai īkšķi. Zobenu astotnieks.

Uz kārts bija attēlota sieviete paslietu zobenu ielokā. Viņai bija aizsietas acis. lizas āda vizēja sviedros. Es tevi redzu. Tev ir bail. Meitenes balss iedrebējās. Es redzu tavu seju. Tu nevari paspert ne soli ne uz vienu pusi. Tu vari palikt uz vietas un ieslodzīta vai arī sajutīsi zobenu radītās sāpes.

Tas noteikti bija visnegatīvākais izklājums, kādu Līza jeb­kad bija redzējusi. Es nevarēju sagaidīt, kad ieraudzīšu pēdējo kārti.

- Un gala iznākums. Līza pasniedzās pēc pēdējās kārts izklājumā. Noslēdzošā kārts.

Es aizvēru acis. Ēters trīsuļoja.

Kārti es tā arī neieraudzīju. Būdā iebruka trīs cilvēki, un Līza iztrūkās. Kaulrači bija mani atraduši.

- Skat, skat, skat! Izskatās, ka esam uzoduši bēgli. Un viņas slēpēju. Viens no iebrucējiem saķēra Līzu aiz rokas un uzrāva viņu kājās. Vai lasīji savai viešņai kārtis?

- Es tikai…

- Tu tikai izmantoji ēteru. Privātām vajadzībām. Naidpilnie vārdi nāca no kādas sievietes mutes. Tu drīksti lasīt tikai savam uzraugam. Viens!

Es piecēlos kājās. Man šķiet, ka jums esmu vajadzīga es.

Visi trīs pagriezās un paskatījās uz mani. Meitene šķita mazliet vecāka par mani; viņai bija gari, pinkaini mati un plata piere. Abi jaunekli noteikti bija brāli tik līdzīgi viņi izskatījās.

- Tiesa. Tu esi tā, kas mums ir vajadzīga. Garākais jau­neklis pagrūda Līzu malā. Vai nāksi ar labu, Četrdesmit?

- Tas atkarīgs no tā, kurp jūs mani gribat vest.

- Uz Magdalēnu, tu bālais ķēms! Jau ir rīts.

- Es aiziešu pati.

- Mēs tevi pavadīsim. Tāda ir pavēle. Meitene man uz­meta ļoti nepatīkamu skatienu. Tu esi pārkāpusi noteikumus.

- Vai jūs mani aizturēsiet?

Līza papurināja galvu, bet es viņu ignorēju. Skatījos tai meitenei tieši virsū. Viņa sakoda zobus.

- Tev būs tas gods, Sešpadsmit!

Uzrunātais bija īsākais no abiem jaunekļiem, bet viņš bija drukns. Viņš pasniedzās un sagrāba mani aiz plaukstas locīta­vas. Es zibens ātrumā pagriezu roku pa labi. Uzbrucēja pirksti noslīdēja. Ar dūri iebelzu šim pa rīkli, uzgrūžot virsū brālim.

- Es teicu, ka aiziešu pati.

Sešpadsmit saķēra savu rīkli. Otrs puisis metās man virsū. Es izvairījos no viņa rokas un atvēzējusies iespēru pa neaiz­sargāto vēderu. Mans zābaks iegrima mīkstos taukos, aizsi­tot uzbrucējam elpu. Meitene pārsteidza mani nesagatavotu; viņa sagrāba mani aiz matiem un parāva. Mana galva ietrie­cās metāla sienā. Sešpadsmit sēcoši iesmējās; viņa brālis pie­spieda mani pie zemes.

- Man šķiet, tev jāieborē kaut cik cieņas, viņš rūca un elsdams ar plaukstu aizspieda man muti. Tavam uzraugam nebūs iebildumu, ja es tev došu ašu mācību. Viņa jau tāpat nekad nav uz vietas.

Puisis ar brīvo roku gramstījās man ap krūtīm. Viņš rēķi­nājās ar vieglu medījumu, bezpalīdzīgu meitēnu. Nevis ar favorīti. Ar pieri iebelzu šim tieši pa degunu. Viņš nolamājās. Meitene saķēra manas rokas. Es viņai iekodu, un viņa ieklie­dzās: Tu sīkā padauza!

- Nost no viņas, Katrīn! Līza saķēra meitenes tuniku, atraujot viņu no manis. Kas tev lēcies? Vai Krezs tevi patai­sījis tik nežēlīgu?

- Es kļuvu pieaugusi. Negribu būt tāda kā tu un nīkt savos mēslos. Katrīna viņai uzspļāva. Tu esi nožēlojama! Nožēlojama artistu paklīdene!

Manam uzbrucējam stipri asiņoja deguns, bet viņš nepa­devās. Puiša asinis pilēja man sejā. Viņš parāva manu tuniku, pārplēšot vīli. Es grūdu viņu nost; mans gars jau lauzās ārā no ķermeņa. Visiem spēkiem apspiedu vēlmi uzbrukt tā, ka acīs izsprāga asaras.

Pēkšņi man blakus uzradās Džuliāns. Viena puiša acs bija pieplūdusi asinīm un vaigā rēgojās svaiga brūce. Tie viņu lai­kam bija piekāvuši, lai tiktu iekšā būdā. Džuliāns apmeta roku puisim ap kaklu. Vai tā jūs, kaulrači, ķerat kaifu? Tā bija pirmā reize, kad redzēju viņu saniknotu. Jums patīk, ka mei­tenes pretojas?

- Ar tevi ir cauri, Divdesmit seši, uzbrucējs izgrūda.

- Pagaidi vien, kad par šito padzirdēs tava uzraudze!

- Nu pasaki viņai! Es tevi izaicinu!

Drebošām rokām saraustīju uz leju tuniku. Sarkanais pa­cēla rokas, lai aizstāvētos. Džuliāns gāza viņam pa žokli. Asi­nis pašķīda uz puiša tunikas, iekrāsojot to par toni tumšāku. Viņam no mutes izsprāga zoba gabaliņš.

Katrīna atvēzējās. Viņas plaukstas virspuse ķēra Līzas vaigu, un meitenei pār lūpām izlauzās kliedziens. Tas mani iztrūcināja. Tieši tāpat bija kliedzis Sebs tikai šoreiz nebija par vēlu. Es uzrausos kājās no grīdas, nolēmusi apstrādāt Katrīnu, bet Sešpadsmit mani sagrāba aiz vidukļa. Viņš bija medijs, bet neizmantoja garus. Viņš gribēja asinis.

- Suhaīl! viņš ieaurojās.

Jezgā bija sanācis noskatīties bariņš artistu. To vidū stā­vēja viens baltais mundieris. Es viņu pazinu; tas bija tas puika ar sapītajiem matiem, mēļotājs. Meklē rokā Suhaīlu, sīkais ņerga! Katrīna pavēlēja. Viņa bija sagrābusi Līzu aiz matiem. Sameklē viņu -fiksi\

Zēns nepakustējās. Viņam bija lielas, tumšas acis ar garām skropstām. Tās tagad nebija iekaisušas. Es papurināju galvu.

- Nē, viņš teica.

Sešpadsmit iegaudojās: Nodevējs!

Daži artisti aizbēga, to padzirdot. Es grūdu Sešpadsmit prom; man zem tunikas lija sviedri. Ar acs kaktiņu pamanīju kaut kādu spīdumu.

Krāsns. Apstulbusi palūkojos uz liesmām, kas lodāja pa dēļiem.

Līza izrāvās no Katrīnas tvēriena un pagrūda Sešpadsmit. Džuliāns aizvilka viņu prom no mums.

Būdu piepildīja plāna dūmu migliņa. Līza sāka vākt savas kārtis, pirksti kašāja kopā kavu. Katrīna piespieda viņas galvu pie grīdas, neļaujot pakustēties. Līzai paspruka slāpēts klie­dziens.

- Eu, paskaties! Katrīna parādīja man kārti. Man šķiet, šitā bija tavējā. Četrdesmit!

Attēlā bija redzams uz mutes gulošs vīrietis, kuru bija caurdūruši desmit zobeni. Līza mēģināja paņemt kārti. Nē! Tā nebija…

- Aizver žaunas! Katrīna piespieda viņu pie zemes. Es locījos Sešpadsmit tvērienā, bet viņš bija sagrābis mani aiz skausta. Tu nekam nederīgā šļupstētāja kuce! Domā, tev ir grūta dzīve? Domā, ir grūti dancot, kamēr mūs tur ārā dzīvus aprij dūcēji?

- Tev nebija jāatgriežas, Keitij…

- Aizveries! Katrīna trieca Līzas galvu pret grīdu. Viņa bija tā pārskaitusies, ka nelikās ne zinis par uguni. Es katru nakti esmu mežā un redzu, kā cilvēkiem norauj rokas un tas viss tikai tāpēc, lai emīti netiktu te iekšā un nevarētu pārplēst tavu nevienam nevajadzīgo rīkli! Viss tikai tāpēc, lai tu varētu te tupēt kā tāda Ērkšķrozīte un spēlēties ar kārtīm un bantēm.

Es vairs nekad nebūšu tāda kā tu vai dzirdi? Refi mani ierau­dzīja ko VAIRĀK!

Džuliāns izvilka Sešpadsmit ārā. Es mēģināju paķert kār­tis, bet Katrīna mani apsteidza. Laba doma, Četrdesmit, viņa teica, no niknuma jau gandrīz histēriska. Lai tā dzel­teno mundieru pabira dabū mācību!

Viņa iemeta visu kavu ugunī.

Efekts bija tūlītējs. Līza izgrūda drausmīgu, asinis stindzi­nošu kliedzienu. Nekad nebiju dzirdējusi, ka cilvēciska būtne izdod tādu skaņu. Man mati saslējās stāvus. Kārtis dega kā sausas lapas. Meitene mēģināja vienu satvert, bet es apķēru viņas roku. Ir par vēlu, Līz!

Taču viņa neklausījās. Līza bāza pirkstus liesmās, atkal un atkal šņukstēdama: Nē, nē!

Aprijusi izlijušo parafīnu, uguns drīz apdzisa. Liza palika turpat; nometusies ceļos, viņa skatījās uz nodeguļiem. Meite­nes plaukstas bija apdegušas spīdīgi sarkanas, seja bija pelē­cīga un lūpas krāsojās violetas. Viņa šūpojās uz papēžiem, izšņukstēdama salauztas sirds skumjas. Es piekļāvu viņu sev klāt, truli raudzīdamās liesmās. Līzas sīkais augumiņš cilājās elsās.

Bez kārtīm Līza vairs nevarēs nodibināt saikni ar ēteru. Viņai būs jābūt stiprai, lai pārdzīvotu tādu šoku.

Katrīna sagrāba manu plecu. Tas nebūtu noticis, ja tu būtu nākusi mums līdzi. Viņa noslaucīja asiņaino degunu.

- Celies!

Paskatījos uz meiteni un ar savu garu pavisam viegli pie­skāros viņas prātam. Viņa parāvās nost.

- Nenāc klāt, es bildināju.

Dūmi koda acīs, bet es nenovērsos. Katrīna mēģināja smieties, bet viņai sāka asiņot deguns. Tu esi krople! Kas tu tāda esi kaut kāda fūrija?

- Fūrijas nespēj ietekmēt ēteru.

Viņas smiekli aprāvās.

Ārā atskanēja slāpēts kliedziens. Suhaīls ienāca būdā, pa­grūzdams malā visus pārbiedētos artistus. Viņš uzlūkoja pos­tažu dūmus, nekārtību. Katrīna nometās uz viena ceļa un nolieca galvu.

Stāvēju gluži nekustīgi. Suhaīls pasniedzās un, sagrābis mani aiz matiem, pievilka manu seju pie savas. Tu, viņš draudēja, šodien mirsi.

Viņa acis sarkani iekvēlojās.

Tā es atskārtu, ka viņš runā nopietni.