Sapņu staigātāja

1. Lāsts

Man patīk iztēloties, ka sākumā mūsu bija vairāk. Daudz jau droši vien ne. Bet vairāk nekā tagad.

Mēs esam pasaules nepieņemtais mazākums. Ja nu vienīgi mūs pieņem kā fantastikas elementus bet arī tad esam melnajā sarakstā. Mēs izskatāmies tādi paši kā visi citi. Dažreiz rīkojamies tāpat kā visi citi. Daudzējādā ziņā mēs esam gluži kā visi citi. Mēs esam visur, mēs mītam ikkatrā ielā. Mēs dzīvojam dzīvi, ko jūs uzskatītu par gluži normālu, ja vien pārāk cieši nepētītu.

Ne visi no mums zina, kas viņi tādi ir. Daži nomirst, tā arī to neuzzinājuši. Daži zina, un mūs nekad nenotver. Bet mēs esam.

Ticiet man!

Tajā Londonas daļā, ko kādreiz dēvēja par Islingtonu, es biju mitusi kopš astoņu gadu vecuma. Mācījos meiteņu pri­vātskolā un katru dienu pulksten četros devos uz darbu. Tas bija 2056. gadā. Jeb 127. S. ē. pēc Saionas kalendāra. No jau­niešiem toreiz sagaidīja, ka viņi paši, kā nu mācēs, nopelnīs sev iztiku; parasti pelnīšana notika aiz tādas vai citādas letes. Pakalpojumu sniegšanas industrijā bija pulka darbavietu.

Mans tēvs domāja, ka dzīvoju vienkāršu dzīvi, uzskatīja, ka esmu gudra, bet pieticīga un apmierinos ar tādu darbu, kādu nu dzīve man piespēlē.

Mans tēvs kļūdījās kā jau parasti.

Kopš sešpadsmit gadu vecuma es strādāju Saionas Londo­nas -jeb, kā mēs to ielās dēvējām, SaiLo nelegālajā pagrīdē. Es tur darbojos kopā ar citiem cietsirdīgās bandās apvieno­tiem reģiem, un ikviens no viņiem bija gatavs nolīdzināt ar zemi citus, lai tikai pats izdzīvotu. Šīs bandas piederēja sin­dikātam, kas bija izpleties visā citadelē un ko vadīja tā sauk­tais Pagrīdes kungs. Tā kā bijām nostumti pašā sabiedrības malā, mēs bijām spiesti kļūt par noziedzniekiem, lai tiktu pie labākas dzīves. Tāpēc naids pret mums kļuva vēl spīvāks. Mēs padarījām nostāstus par īstenību.

Man šajā haosā bija pašai sava maza vietiņa. Biju kāda reģukunga aizbilstamā viņa favorīte. Mans priekšnieks bija vīrs, vārdā Džeksons Hols, par 1-4 sektoru atbildīgais reģukungs. Viņa tiešā pakļautībā strādājām seši. Mēs sevi dēvējām par Septiņiem Zīmogiem.

Tēvam par to visu stāstīt nedrīkstēju. Viņš domāja, ka esmu izpalīdze kādā skābekļa bārā tāda nodarbe bija slikti apmaksāta, taču legāla. Sameloties bija vienkārši. Tēvs nesa­prastu, ja es izstāstītu, kāpēc pavadu laiku kopā ar noziedz­niekiem. Viņš nezināja, ka es viņu vidū iederos. Ka mana vieta drīzāk ir tur, nevis pie viņa.

Todien, kad visa mana dzīve mainījās, man bija deviņ­padsmit gadu. Tolaik mans vārds ielās jau bija pazīstams. Pēc smagas darba nedēļas melnajā tirgū biju ieplānojusi pavadīt nedēļas nogali kopā ar tēvu. Džeksam nepielēca, kāpēc man vispār vajadzīgas brīvdienas, jo viņa skatījumā ārpus sindi­kātā nekas neeksistēja; bet viņam jau nebija ģimenes tā kā man. Katrā ziņā nebija dzīvu radinieku. Bet man, kaut ari ar tēvu nekad nebijām bijuši tuvi, vienalga šķita, ka saikni vajadzētu saglabāt. Palaikam paēst kopā vakariņas, savureiz sazvanīties, pasniegt pa kādai dāvanai Novembra svētkos. Vienīgā neērtība bija nebeidzamā jautājumu straume. Kur strādāju? Ar ko draudzējos? Kur dzīvoju?

Es nedrīkstēju atbildēt. Patiesība bija bīstama. Ja tēvs zinātu, ko īstenībā daru, iespējams, pats mani aizsūtītu uz Tauerhilu. Varbūt vajadzēja izstāstīt patiesību. Varbūt tā būtu viņu nogalinājusi. Jebkurā gadījumā es nenožēloju pievieno­šanos sindikātam. Mans darbs nebija godīgs, taču ienesa labu naudu. Un, kā allaž sacīja Džekss, labāk būt noziedzniekam nekā atstiept kājas.

Todien lija. Bija mana pēdējā darbadiena.

Dzīvības nodrošināšanas sistēma fiksēja organisma svarī­gākos rādītājus. Es izskatījos mirusi un savā ziņā tāda arī biju: mans gars bija daļēji atvienots no ķermeņa. Tas bija nozie­gums, par kuru man draudēja karātavas.

Es teicu, ka strādāju sindikātā. Ļaujiet man paskaidrot. Es biju tāda kā hakere. Ne gluži domu lasītāja-, drīzāk kas līdzīgs prātu radaram, kas darbojas uz viena viļņa ar ēterā notiekošo. Es spēju sajust svešu sapņavu nianses un klaiņojošus garus. To, kas atradās ārpus manis. To, ko parasts reģis nejustu.

Džekss mani izmantoja kā novērošanas instrumentu. Mans pienākums bija uzraudzīt ētera aktivitātes viņa sek­torā. Bieži vien man lika pārbaudīt citus reģus, paraudzīt, vai tie kaut ko neslēpj. Sākumā bija runa tikai par cilvēkiem vienā istabā ar mani tādiem, ko varēju redzēt un dzirdēt, un sataustīt, taču jau drīz priekšnieks apķēra, ka varu ko vai­rāk. Es spēju sajust citur notiekošo: reģi, kas iet pa ielu, garus, kas pulcējas Gārdenā. Ja vien man bija dzīvības nodrošināša­nas sistēma, es varēju izpētīt ēteru jūdzes rādiusā no Sevendaialsas ielu krustojuma. Tāpēc ikreiz, kad Džeksonam savajadzējās kādas tenkas par 1-4 notiekošo, viņš, skaidrs kā diena, izsauca jūsu uzticamo draudzeni. Priekšnieks apgalvoja, ka man piemīt potenciāls iet vēl tālāk, bet Niks liedzās ļaut to pamēģināt. Mēs nezinājām, kas ar mani tad varētu notikt.

Gaišredzība, protams, vispār bija aizliegta, bet tāda gaiš­redzība, kas ienesa naudu, tika uzlūkota par vislielāko grēku. Tās apzīmēšanai bija īpašs termins: reģu noziegums. Tā dēvēja saziņu ar garu pasauli, īpaši finansiāla labuma gūšanas no­lūkos. Sindikāts balstījās tieši uz šādiem noziegumiem.

Tie, kas netika nevienā bandā, visai bieži nodarbojās ar gaišredzību, par to saņemot skaidru naudu. Mēs to saucām par mangošanu. Saiona to dēvēja par nodevību. Nāvessodu, kas oficiāli pienācās par šādiem noziegumiem, izpildīja, vai­nīgo nosmacējot ar slāpekli. Preparātu pārdeva ar zīmolu NiteKind, ko dēvēja par naitkaindu. Es vēl atminos avīžu virs­rakstus: SODS BEZ SĀPĒM SAIONAS JAUNĀKAIS BRĪNUMS. Runāja, ka sajūtas līdzinoties tām, kādas rodas, kad dodies pie miera vai ieņem tableti. Par valsts nodevību vainīgos mēdza ari publiski pakārt un savureiz paspīdzināt.

Es biju valsts nodevēja jau tāpēc vien, ka elpoju.

Bet atgriezīsimies pie tās dienas. Džeksons bija mani pie­slēdzis pie dzīvības nodrošināšanas sistēmas un aizsūtījis izlūkot sektoru. Es sekoju kādam tuvīnam prātam, kas bieži vien iegriezās 4. sektorā. Biju nopūlējusies ieraudzīt izseko­jamā gaišreģa atmiņas, bet tas nez kāpēc nekādi negribēja izdoties. Viņa sapņava nelīdzinājās nekam, ar ko biju saskā­rusies. Pat Džeksam trūka padoma. Sapņavu sedza tik daudz aizsardzības mehānismu kārtu, ka varētu domāt tās īpaš­niekam ir vairāki tūkstoši gadu; bet tā jau nevarēja būt. Tur slēpās kas cits.

Džeksam bija aizdomu pilna daba. Pēc tiesas un taisnības gaišreģim, kas pirmo reizi ienācis viņa sektorā, četrdesmit astoņu stundu laikā vajadzētu pieteikties pašam. Priekšnieks sprieda, ka te noteikti esot darīšana ar citu bandu, tomēr nevienai no 1-4 sastopamajām nebija tādas pieredzes, lai blo­ķētu manu izlūkošanu. Neviens nezināja, ka es kaut ko tādu spēju. Izsekojamais nebija apkaimes otrās lielākās bandas aizbildnis Dīdions Veits. Un arī nebija neviens no badīgajiem mangotājiem, kas bieži apgrozījās Sevendaialsā. Tas nebija arī neviens no sīkākajiem reģukungiem, kas specializējās ētera zādzībās. Tas bija kaut kas cits.

Man garām, tumsā sudrabaini uzplaiksnot, slīdēja sim­tiem prātu. Tie kustējās pa ielām tikpat žigli kā to īpašnieki. Es tos nepazinu. Viņu sejas neredzēju, tikai pašas prātu malas.

Nu es vairs nebiju Sevendaialsā. Bija nojauta, ka atrodos kaut kur tālāk uz ziemeļiem, tomēr nespēju saprast, kur tieši. Sekoju pazīstamajai briesmu nojausmai. Svešinieka prāts bija tepat tuvumā. Tas vilka mani tālāk ēterā kā malduguns, un šaudīdamies te pārlēca pāri citiem prātiem, te paspruka zem tiem. Tas kustējās ātri, it kā svešinieks mani sajustu. It kā viņš censtos bēgt.

Man nevajadzētu sekot tai gaismai. Nezināju, kurp tā mani aizvedīs, un jau tagad biju par daudz attālinājusies no Sevendaialsas.

Džeksons tev lika viņu atrast. Doma bija tāla. Viris dusmo­sies. Es devos tālāk, kustēdamās straujāk, nekā to jebkad spētu savā ķermenī. Pavilku pinekļus, kas kavēja manā fiziskās atra­šanās vietā. Tagad es šo prātu uztvēru. Tas nebija sudrabains kā citi, nē šis bija tumšs un auksts, ledus un akmens prāts. Es šāvos klāt. Viņš bija tik, tik tuvu… Tagad nevarēju viņu pazaudēt…

Ēters ap mani ietrisuļojās, un jau pēc viena sirdspuksta svešinieks bija prom. Viņa prāts atkal bija neaizsniedzams.

Kāds purināja manu ķermeni.

Mana sudraba saite savienojums starp manu miesu un garu bija ārkārtīgi jutīga. Tieši tāpēc es spēju jau pa gabalu sajust sapņavas. Ar saites palīdzību es arī varēju ielēkt atpa­kaļ savā čaulā. Kad atvēru acis, Danī vicināja man pie sejas lukturīti. Zīlītes reaģē, viņa pie sevis noteica. Labi.

Danika. Mūsu vietējais ģēnijs; vienīgais, ar ko viņa inte­lektuāli nespēja mēroties, bija Džekss. Danī bija trīs gadus vecāka par mani un bija tikpat nepārspējami šarmanta un iejūtīga kā negaidīts pliķis sejā. Kad meiteni nolīga, Niks sacīja, ka viņa esot sociopāte [1] . Džekss apgalvoja, ka viņai vien­kārši esot tāda personība.

- Labrītiņ rītiņā, Sapņotāj! Viņa iepliķēja manu vaigu.

- Laipni lūgta atpakaļ realitātē.

Vaigs sūrstēja; tā bija laba, kaut ari nepatīkama zīme. Pasniedzos augšup, lai atraisītu skābekļa masku.

Pamazām skaidri saskatīju mūsu midzeņa tumši spīguļo­jošās aprises. Džeksa miteklis bija slepena kontrabandas krā­tuve: te biezi noputējušos plauktos vienkopus rindojās gan aizliegtās filmas, gan mūzikas ieraksti, gan grāmatas. Tur bija vesels krājums par peniju dabūjamu šausmu gabalu, kādus nedēļas nogalē varēja paķert Gārdenā, un drukātu pamfletu burtnīciņu. Šī bija vienīgā vieta pasaulē, kur es varēju lasīt un skatīties, un darīt visu, ko vien gribas.

- Tev nevajadzētu mani tā modināt, es aizrādīju. Danika zināja noteikumus. Cik ilgi es tur sabiju?

- Kur?

- Un kā tu domā?

Danī uzsita knipi. Ā, pareizi. Nu protams ēterā. Pie­dod! Es nepiefiksēju.

Diez vai. Danī vienmēr visam seko.

Ieskatījos ierīces zilajā Nixie hronometrā. To Danī pati izgatavoja. Viņa to dēvēja par Mirušo Reģu Stiprināšanas Sistēmu jeb MRS2 . Sistēma uzraudzīja un kontrolēja dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas tad, kad iztaustīju ēteru lielā attā­lumā. Ieraugot ciparus, man nodrebēja sirds.

- Piecdesmit septiņas minūtes. Paberzēju deniņus. Tu man ļāvi stundu palikt ēterā?

- Varbūt.

- Veselu stundu?

- Rīkojums ir rīkojums. Džekss teica, ka gribot, lai tu līdz krēslai uzlauz to noslēpumaino prātu. Vai tu to izdarīji?

- Mēģināju.

- Tātad izgāzies. Nekāda bonusa nebūs. Meitene iemal­koja savu espreso. Joprojām nespēju noticēt, ka izlaidi no rokām Annu Neilori.

Dani jau nebūtu Dani, ja to nepieminētu. Pirms dažām dienām mani aizsūtīja uz izsoļu namu, lai atgūtu kādu garu, kas pēc taisnības piederēja Džeksam: slaveno Feringdonas spoku Annu Neilori. Mani pārsolīja.

- Neilori mēs tāpat nebūtu dabūjuši, es atcirtu. Dldions nemūžam neļautu āmuriņam krist. Ne jau pēc tā, kas notika pagājušo reizi.

- Kā teiksi. Nemaz nezinu, ko Džekss vispār būtu iesācis ar poltergeistu. Dani pavērās mani. Viņš teicās tev iedevis brīvu nedēļas nogali. Kā tev tas izdevās?

- Psiholoģiski iemesli.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka tu un tavas uzpariktes beidz manus nervus.

Meitene meta man ar tukšo tasīti. Es par tevi rūpējos,

paklīdene tāda! Manas uzpariktes nedarbojas pašas no sevis. Es varētu ņemt un iziet pusdienas pārtraukumā un ļaut tavām nožēlojamajām smadzenēm vienkārši sačervelēties.

- Tās varēja sačervelēties.

- Ņaudi vien. Tu zini kārtību: Džekss dod rīkojumu, mēs klausām un dabūjam skanošo. Ja tev tas nepatīk, ej strādāt pie Hektora.

Dots pret dotu.

Dani nošņaukājās un pasniedza manus nodriskātos ādas zābakus. Uzāvu tos kājās. Kur visi ir?

- Ellza guļ. Viņai gadījās epizode.

Jēdziens epizode tika izmantots tikai tad, kad kādam bija gadījusies gandrīz nāvējoša sadursme ar gariem. Elīzas gadī­jumā tas nozīmētu, ka viņā kāds bija iemiesojies neaicināts. Pametu acis uz viņas gleznošanas istabas durvīm. Vai ar Elīzu viss kārtībā?

- Gan izgulēsies, un būs labi.

- Niks, jādomā, viņu apskatīja.

- Es viņam zvanīju. Viņi ar Džeksu vēl ir Chat’s. Niks teica, ka pussešos aizvedīšot tevi pie tēta.

Chateline’s bija viena no ļoti nedaudzajām vietām, kur varējām paēst ārpus midzeņa; tas bija lielisks grilbārs Nīlsjārdā. īpašniekam ar mums bija vienošanās: mēs viņam devām labas dzeramnaudas, bet viņš neteica Sardzei, kas mēs tādi esam. Šīs dzeramnaudas izmaksāja sālītāk par pašu mal­tīti, bet ārpus midzeņa pavadīts vakars bija tā vērts.

- Tātad viņš kavējas, es secināju.

- Droši vien viņu aizkavēja.

Danī pasniedzās pēc telefona. Nepūlies. Sabāzu matus cepurē. Es negribētu traucēt viņu čubināšanos.

- Tu nevari braukt ar vilcienu.

- Vispār varu gan.

- Tu ņemsi nelabu galu.

- Gan būs labi. Līnija nav pārbaudīta jau vairākas nedē­ļas. Es piecēlos kājās. Vai pirmdien paēdīsim brokastis?

- Varbūt. Varētu zvēram palikt parādā kādas virsstun­das. Viņa uzmeta skatienu pulkstenim. Bet labāk ej. Ir jau gandrīz seši.

Danī bija taisnība. Man bija mazāk nekā desmit minūtes laika, lai nokļūtu stacijā. Paķēru jaku un metos uz durvīm, žigli uzsaucot garam stūrī: Sveiks, Pīterl Uzrunātais par atbildi iemirdzējās ar maigu, garlaikotu spīdumu. Dzirksteli es neredzēju, bet sajutu. Pīters atkal bija iekritis depresijā. Dažreiz viņš pārāk ņēma pie sirds to, ka ir miris.

Saskarsme ar gariem notika pēc zināmas shēmas vismaz mūsu sektorā. Piemēram, Pīters viens no mūsu palīgiem jeb, ja gribat tehnisko apzīmējumu, mūzām. Elīza ļāva viņam sevī iemiesoties uz aptuveni trim stundām dienā, un šajā laikā viņa uzgleznoja meistardarbu. Kad tas bija gatavs, es devos uz Gārdenu un paslepšus pārdevu gleznu kādam neuzmanī­gam mākslas kolekcionāram. Bet ņemiet vērā, ka Pīters bija temperamentīgs. Dažreiz aizritēja vairāki mēneši, līdz tikām pie kādas bildes.

Tādā midzenī kā mūsējais nebija vietas ētikai. Tā notiek, ja mazākumu iedzen pagrīdē. Tā notiek, kad pasaule ir nežēlīga. Tur neko nevarēja darīt, tikai dzīvot tālāk. Mēģini, izdzīvo, nopelni drusku naudas. Plauksti Vestminsteras Arhontu ēnā.

Mans darbs mana dzīve noritēja Sevendaialsas ielu krustojumā. Saskaņā ar Saionas unikālo pilsētdalīšanas sis­tēmu tas atradās I Iecirkņa 4. sektorā jeb 1-4. Ielu savienojumā slējās kolonna ar sešām [2] saules pulksteņu ciparnīcām.

Katrā sektorā bija savs reģukungs vai reģukundze. Kopā tie veidoja Pretdabisko Asambleju, kas teicās vadām sindikātu, tomēr paši savos sektoros darīja, ko vien vēlējās. Sevendaialsa atradās centrālajā Iecirknī, kur sindikāts bija visspēcīgākais. Tāpēc Džekss to izvēlējās. Tāpēc mēs palikām. Niks bija vienī­gais, kam bija pašam savs miteklis tālāk uz ziemeļiem Merilebounā. Mēs viņa mājas izmantojām tikai ārkārtas gadīju­mos. Trīs gados, kopš es strādāju pie Džeksona, tāda ārkārtas situācija bija gadījusies tikai vienu reizi, kad NSD veica kratī­šanu Sevendaialsas apkaimē, meklējot jebkādas norādes uz gaišreģiem. Kāds kurjers mūs par to brīdināja aptuveni divas stundas iepriekš. Mēs paspējām izvākties vēl uz pusi ātrāk.

Ārā bija slapjš un auksts. Tipisks marta vakars. Es jutu garu klātbūtni. Laikā pirms Saionas ēras Sevendaialsa bija graustu rajons, un ap kolonnu joprojām klimta nožēlojamas dvēseles jauna mērķa gaidās. Pasaucu kādu spietu pie sevis. Druska aizsardzības allaž noderēja.

Saiona bija lielākā autoritāte nereģu drošības sistēmā. Bija aizliegtas jebkādas atsauces uz pēcnāves dzivi. Frenks Vīvers uzskatīja mūs par pretdabiskiem un mācīja Londonu mūs nīst tāpat kā bija mācījuši daudzie Lielinkvizitori pirms viņa. Ja nebija īpašas vajadzības, mēs devāmies ārā tikai dro­šajās diennakts stundās. Tas bija laiks, kad NSD gulēja un kon­troli pārņēma Dienas Sardzes Divīzija. DSD kārtībnieki nebija reģi. Viņiem nebija atļauts rīkoties tik nežēlīgi kā viņu naksnī­gajiem līdziniekiem. Vismaz ne atklātībā.

NSD bija citādi. Tie bija gaišreģi uniformās. Nolīgti kalpot trīsdesmit gadus; pēc tam viņiem veica eitanāziju. Daži tādu līgumu sauca par velnišķu paktu, bet šiem gaišreģiem vismaz bija garantēti trīsdesmit ērtas dzīves gadi. Vairumam reģu nebija tā paveicies.

Londona vēsturiski bija piedzīvojusi tik daudz nāves, ka bija grūti atrast kādu vietu, kurā nebūtu garu. Tie veidoja drošības tīklu. Taču bija ari jācer, ka tie, kurus dabūsi, būs labi gari. Ja izmantoja vārgu rēgu, tas apstulbināja uzbrucēju tikai uz dažām sekundēm. Vislabākie bija to ļaužu gari, kas bija piedzīvojuši vētrainu mūžu. Tāpēc jau dažus noteiktus garus varēja tik labi pārdot melnajā tiigū. Ja kāds iespētu atrast Džeku Uzšķērdēju, par viņu varētu dabūt vairākus mil­jonus. Daži joprojām zvērēja, ka Uzšķērdējs esot bijis tas pats Edvards VII kritušais princis un Asiņainais Karalis. Saiona apgalvoja, ka viņš esot bijis pats pirmais gaišreģis, bet tam es nekad nebiju ticējusi. Man labpatika domāt, ka mēs esam bijuši vienmēr.

Ārā satumsa. Debesis laistījās saulrieta zeltā; tajās bāli smīnēja mēness. Zemāk tumsa citadele. Skābekļa bārs The Two Brewers ielas pretējā pusē bija stāvgrūdām piebāzts ar nereģiem. Normālajiem cilvēkiem. Reģi sacīja, ka viņi esot neredzlbas sisti tāpat kā apgalvoja, ka mūs situsi gaišre­dzība. Dažreiz normālos dēvēja par tukšačiem.

Man tas vārds nepatika. Izklausījās, it kā tiem cilvēkiem būtu kāds sakars ar trūdēšanu. Tāda izrunāšanās bija mazliet liekulīga, jo mēs paši taču galu galā bijām tie, kas sarunājās ar mirušajiem.

Aizpogāju jaku un uzstīvēju cepuri pār acīm. Skatiens nodurts, acis vaļā. Tam likumam es pakļāvos. Nevis Saionas likumiem.

- Nākotnes pareģošana par šiliņu. Tikai šiliņu, kundze! Labākais orākuls Londonā, apsolu, kundze. Kādu drusku na­baga mangotājam?

Balss piederēja izdilušam vīram tikpat izdilušā jakā. Es jau ilgāku laiku nebiju redzējusi nevienu mangotāju. Centrālajā iecirkni, kur vairums reģu piederēja sindikātam, tādi uzradās reti. Nolasīju viņa auru. Šis te vispār nebija nekāds orākuls, bet gan zīlnieks; ļoti stulbs zīlnieks reģukungiem bija uzspļaut mangotājiem. Es devos viņam taisni klāt. Ko, pie velna, tu dari? Saķēru šo aiz apkakles. Esi galīgi nojūdzies?

- Lūdzu, jaunkundz. Esmu izsalcis, viņš sacīja no atūdeņošanās aizsmakušā balsī. Sejas muskuļi raustījās kā skābekļa atkarīgajam. Man nav naudas. Nesakiet Saistītājam, jaun­kundz. Es tikai gribēju…

- Nu tad vācies! Iespiedu viņam rokā dažas bankno­tes. Man vienalga, kur tu ej tikai tinies prom no ielas. Atpūties! Un, ja tev rīt obligāti jāmango, dari to VI Iecirknī, nevis te. Saprati?

- Lai Dievs jūs svēti, jaunkundzi

Viņš savāca savu nabaga mantību, kurā ietilpa arī stikla bumba. Tāda bija lētāka par kristāla lodi. Noskatījos, kā viņš aizskrien, nozuzdams Soho virzienā.

Nabaga vīrs. Ja viņš to naudu izšķiedīs skābekļa bārā, tad viens divi būs atpakaļ uz ielas. Tā darīja daudzi pieslēdzās aparātam un stundām elpoja gaisu ar dažādām gāršām. Cita­delē tas bija vienīgais legālais apreibināšanās veids. Lai nu kā, šis mangotājs bija izmisis. Varbūt viņu bija izmetis sindikāts vai atraidījusi ģimene. Es to nejautātu.

Neviens tādas lietas nejautāja.

I-4B stacijā parasti valdīja liela rosība. Nereģiem nebija iebildumu pret vilcieniem. Viņiem nebija auru, kas tos nodotu. Vairums reģu izvairījās no sabiedriskā transporta, taču daž­reiz vilcienos bija drošāk nekā uz ielas. NSD spēku citadelē bija pamaz. Pēkšņas pārbaudes gadījās reti.

Katrā no sešiem Iecirkņiem bija seši sektori. Ja gribēji atstāt savu sektoru, īpaši naktī, bija vajadzīga atļauja pārbraucienam un veiksme. Pēc tumsas iestāšanās sāka darboties Zemsargi. Viņi bija Naktssardzes Divīzijas apakšvienība reģi ar standarta dzīvības garantiju. Zemsargi kalpoja valstij, lai paliktu pie dzīvības.

Es nekad nebiju apsvērusi iespēju strādāt Saionas labā. Reģi spēja būt nežēlīgi cits pret citu tiem, kas pavērsās pret savējiem, es mazliet spēju just līdzi -, taču vienalga jutu pret viņiem simpātijas. Es noteikti nespētu nevienu arestēt. Tomēr dažreiz, kad biju divas nedēļas smagi strādājusi un Džekss aizmirsa man samaksāt, izjutu kārdinājumu.

Noskenēju savus dokumentus, kad līdz vilciena atieša­nai bija atlikušas vien divas minūtes. Tikusi garām barjerām, atlaidu savus pavadoņus. Gariem nepatika, ka tos aizved pā­rāk tālu no iemīļotajām vietām, un, ja piespiedīšu tos sekot ar varu, viņi man nepalīdzēs.

Galvā dunēja sāpes. Medikamenti, ko Dani bija iešļircinā­jusi manās vēnās, sāka zaudēt iedarbību. Stunda ēterā… Džeksons mani tiešām izdzina līdz pēdējam.

Uz perona luminiscējoši zaļš tablo rādija vilcienu sarakstu; citādi gaismas bija maz. No skaļruņiem atskanēja Skārletas Bēmišas balss ieraksts:

- Šis vilciens pietur visās I Iecirkņa 4. sektora stacijās, vir­ziens uz ziemeļiem. Lūdzu, sagatavojiet braukšanas kartes pār­baudei. Vērojiet drošības ekrānus tur būs šīvakara ziņojumi. Paldies un patīkamu jums vakaru!

Mans vakars it nemaz nebija patīkams. Nebiju ēdusi kopš rītausmas. Džekss man deva pusdienas pārtraukumu tikai tad, kad bija īpaši labā omā, un tā savukārt bija aptuveni tik­pat reta parādība kā zili āboli.

Ekrānos parādījās jauna ziņa. RUT: RADIĒZISKĀ UZTVER­ŠANAS TEHNOLOĢIJA. Pārējie braucēji nepievērsa ziņojumam uzmanību. Šo reklāmu rādīja visu laiku.

“Tik blīvi apdzīvotā citadelē kā Londona ir gluži ikdie­nišķi iedomāties, ka varbūt jums blakus brauc pretdabisks indivīds.” Uz ekrāna parādījās silueti pilsoņu reprezentāci­jas. Viens iekrāsojās sarkans. “SciSORS šobrīd izmēģina RUT uztvērējvairogus Pedingtonas stacijas kompleksā un Arhontu mītnē. Līdz 2061. gadam esam paredzējuši uzstādīt vairogus astoņdesmit procentos centrālā Iecirkņa staciju, ļaujot sama­zināt metro dienējošo pretdabisko kārtībnieku darbinieku skaitu. Lai iegūtu jaunāko informāciju, dodieties uz Pedingtonu vai vaicājiet DSD darbiniekiem.”

Reklāmas turpinājās, bet tā viena atkārtojās manā prātā. RUT bija lielākais drauds reģu kopienai citadelē. Saskaņā ar Saionas sniegto informāciju ar šo tehnoloģiju auru varot uz­tvert līdz pat divdesmit pēdu lielā attālumā. Ja plānos nera­dīsies kāda nopietna aizķeršanās, mēs līdz 2061. gadam bū­sim spiesti pārtraukt darboties. Reģukungi sev raksturīgajā kūtrumā nekādu risinājumu nebija izdomājuši. Tikai saķildo­jušies. Un vēlreiz saķildojušies. Un tad vēl saķildojušies par savām ķildām.

Virs manis ielā trīsuļoja auras. Biju kā toņdakša, kas tā vien žūžoja no uztvertās enerģijas. Gribēdama domāt par ko citu, es ar īkšķi nobraucīju savu identifikācijas karti. Uz tās bija redzama mana fotogrāfija, rakstīts vārds, adrese, dzimša­nas vieta un nodarbošanās, kā ari uzdrukāti pirkstu nospie­dumi. Mis Peidža E. Mahounija, naturalizējusies 1-5 iedzī­votāja. Dzimusi 2040. gadā Īrijā. 2048. gadā īpašu apstākļu dēļ pārvākusies uz Londonu. Pārvietošanās atļauju saņēmusi tāpēc, ka strādā kādā skābekļa bārā 1-4 sektorā. Blondi mati. Pelēkas acis. Augums: piecas pēdas un deviņas collas. Nekādu īpašu pazīmju, tikai tumšas lūpas droši vien no smēķēšanas.

Nekad mūžā nebiju smēķējusi.

Manu plaukstas locītavu saķēra mikla delna. Es iztrūkos.

- Esi man parādā atvainošanos.

Nikni paglūnēju augšup uz tumšmati ar katliņu galvā un netīru, baltu kaklasaiti ap kaklu. Man šo tipu būtu vajadzē­jis pazīt jau pēc smakas vien: tas bija Heimārketas Hektors viens no mūsu ne īpaši tīrīgajiem sāncenšiem. Viņš allaž oda kā īsta ateja. Diemžēl viņš bija ari Pagrīdes kungs sindikāta lielais priekšnieks. Šamējā teritoriju dēvēja par Velna Akru.

- Mēs spēlē uzvarējām. Skaidri un godīgi. Atbrīvoju roku. Vai tev galīgi nav nekā darāma, Hektor? Iesākumam nekaitētu iztīrīt zobus.

- Varbūt tev spēlē derētu mazliet tīrības, kūmiņ. Un mā­cies cienīt savu Pagrīdes kungu.

- Es nekrāpjos.

- 0, es domāju, ka krāpies gan. Viņš runāja klusi. Lai arī kā tas jūsu reģukungs tēlotu smalko un slietu degunu gaisā, jūs visi septiņi esat prasti krāpnieki un meļi. Dzird runas, ka tu melnajā tirgū esot pati veiklākā, manu mīļo

Sapņotāj. Bet gan tu pazudīsi. Viņš ar vienu pirkstu pieskā­rās manam vaigam. Beigu beigās visi pazūd.

- Tu tāpat.

- Gan redzēsim. Drīz. Nākamos vārdus viņš izdvesa man ausi: Lai tev ļoti drošs brauciens mājup, lellīt. Viņš nozuda izejas tuneli.

Ar Hektoru man bija jāpiesargās. Kā Pagrīdes kungam viņam gan nebija nekādas īstas varas pār citiem reģukungiem, jo šī amata vienīgā funkcija bija rīkot sanāksmes, taču viņam bija daudz sekotāju. Hektors turēja uz mums ļaunu prātu kopš tās reizes, kad mana banda uzveica šamā rokaspui­šus taroči spēlē; tas notika divas dienas pirms Neilores izso­les. Hektora ļaudīm nepatika zaudēt. Tas, ka Džeksons viņus kaitināja, arī nenāca par labu. Vairumam no manas bandas bija izdevies izvairīties no nokļūšanas viņu melnajā sarakstā, galvenokārt nemaisoties šiem pa kājām, bet mēs ar Džeksu bijām pārāk izaicinoši. Kaut kur viņu novācamo sarakstā bija Bālā Sapņotāja tā mani dēvēja ielās. Ja tie tipi mani kādreiz iedzīs stūrī, ar mani būs cauri.

Vilciens piebrauca ar minūtes kavēšanos. Es atkritu tukšā sēdeklī. Vagonā vēl bija tikai viens cilvēks kāds vīrietis, kas lasīja Daily Descendant. Viņš bija reģis medijs. Es saspringu. Džeksam netrūka ienaidnieku, un daudzi reģi zināja, ka esmu viņa aizbilstamā. Viņi zināja ari to, ka pārdodu mākslas darbus, kurus nekādi nebūtu varējis uzgleznot īstais Pīters Klāss.

Es izvilku savu standarta planšetdatoru un izvēlējos mīļāko legālo romānu. Tagad, kad mani nesargāja garu spiets, vienīgais, kas varēja gādāt par manu drošību, bija izskatīties tik normālai un neredzīgai, cik vien iespējams.

Šķirstot lappuses, es vēroju vīrieti. Jutu, ka viņš ir mani pamanījis, taču neviens no mums abiem neteica ne vārda. Tā kā svešinieks vēl nebija mani sagrābis pie rīkles un piekāvis līdz nemaņai, nospriedu, ka viņš droši vien nav kāds nesen piešmaukts mākslas entuziasts.

Riskēju uzmest aci viņa Descendant eksemplāram; tā bija vienīgā skrejlapa, ko joprojām masveidā drukāja uz papīra. Papīru bija pārāk vienkārši izmantot nepareizajiem mērķiem datu planšetes toties nozīmēja, ka var lejupielādēt tikai nedau­dzos cenzoru atzītos medijus. Man pretī nikni glūnēja tipis­kās ziņas. Divi jaunieši pakārti par valsts nodevību, 3. sektorā slēgts aizdomīgs tirdzniecības centrs. Bija garš raksts, kura autors noliedza “pretdabisko” iedomu, ka Britānija atrodo­ties politiskā izolācijā. Žurnālists dēvēja Saionu par “impēriju embrija stadijā”. Tādas runas klīda jau tik ilgi, cik vien spēju atminēties. Ja Saiona vēl bija embrijs, es jau nu negribēju gadīties nekur tuvumā tad, kad tas nāks ārā no klēpja.

Kopš Saionas rašanās bija aizritējuši gandrīz divi gadsimti. Tā radās kā atbildes reakcija uz šķietamu draudu impērijai. Šo draudu dēvēja par epidēmiju gaišredzības epidēmiju. Oficiā­lais sākuma datums bija 1901. gads, kad Edvardam VII piedē­vēja piecas šaušalīgas slepkavības. Apgalvoja, ka Asiņainais Karalis esot atvēris durvis, ko vairs nekad nevarēšot aizvērt; viņš esot palaidis pasaulē gaišredzības mēri un viņa sekotāji esot visur, tie vairojoties un nogalinot, smeļoties spēku no lielā ļaunuma avota.

Pēc tam radās Saiona republika, kas tika veidota, lai iznīdētu sērgu. Turpmāko piecdesmit gadu laikā Saiona kļuva par reģu medīšanas mašinēriju, kurā ikviens politiski nozī­mīgs lēmums bija saistīts ar pretdabiskajiem. Slepkavības vienmēr izdarīja pretdabiskie. Vardarbības uzliesmojumi, zādzības, izvarošanas, ļaunprātīgas dedzināšanas tas viss notika pretdabisko dēļ. Gadu gaitā citadelē iedibinājās reģu sindikāts, radot organizētu pagrīdes pasauli un sniedzot gaiš­reģiem patvērumu. Kopš tā laika Saiona vēl vairāk nopūlējās mūs iznīdēt.

Kad uzstādīs RUT, sindikāts sabruks un Saiona kļūs visuredzoša. Mums bija divi gadi laika, lai rīkotos, bet šķita: kamēr vien Pagrīdes kungs būs Hektors, nekas nenotiks. Viņa valdī­šana nebija devusi neko, tikai padziļinājusi pagrimumu.

Vilciens bez starpgadījumiem nobrauca trīs pieturas. Biju nupat beigusi lasīt nodaļu, kad nodzisa gaisma un tas apstā­jās. Es aptvēru notiekošo sekundes simtdaļu ātrāk par otru pasažieri. Viņš savā vietā stīvi iztaisnojās.

- Vilcienu pārmeklēs.

Mēģināju kaut ko sacīt, apstiprināt viņa bažas, bet mēle šķita pārvērtusies salocītā drēbes gabalā.

Izslēdzu savu planšeti. Tuneļa sienā atvērās durvis. Va­gona tablo ieslēdzās uzraksts: UZMANĪBU, DROŠĪBAS PĀR­BAUDE. Es zināju, kas tagad notiks; apgaitu veiks divi zemsai^i. Viens vienmēr bija vadošais parasti tas bija kāds medijs. Es vēl nekad nebiju piedzīvojusi pēkšņu pārbaudi, bet zināju, ka tikai nedaudzi reģi tādās tiek cauri sveikā.

Krūtīs strauji sitās sirds. Paskatījos uz otru pasažieri, mēģinot novērtēt viņa reakciju. Viņš bija medijs, taču ne īpaši spēcīgs. Es pati nekad tā īsti nesapratu, kā to zinu, vienkārši līdzīgos brīžos bija kaut kāda jocīga sajūta.

- Mums jātiek ārā no vilciena. Viņš piecēlās kājās. Kas tu esi, mīļā? Orākuls?

Es klusēju.

- Zinu, ka esi reģe. Viņš paraustīja durvju rokturi.

- Nāc, mīļā, nesēdi tā. Noteikti ir kāda izeja. Viņš ar pie­durkni noslaucīja pieri. Lai nu kurā dienā gadītos pēkšņa pārbaude… vienīgajā dienā…

Es nepakustējos. Izglābties nekādi nebija iespējams. Logi bija no rūdīta stikla, durvis noslēgtas ar drošības slēdze­nēm; un mums vairs nebija laika. Vagonā iespīdēja divu luk­turīšu gaismas kūļi.

Sēdēju gluži nekustīgi. Zemsargi. Viņi noteikti bija saju­tuši, ka vagonā ir zināms skaits reģu, citādi nebūtu izslēguši gaismas. Zināju, ka zemsargi redz auras, bet viņi noteikti gri­bēs noskaidrot, tieši kādi reģi mēs esam.

Viņi ienāca vagonā. Izsaucējs un medijs. Vilciens turpināja braukt, bet gaismas neieslēdzās. Vispirms piegāja pie vīrieša.

- Vārds?

Viņš izslējās. Linvuds.

- Brauciena iemesls?

- Biju apciemot meitu.

- Apciemot meitu. Vai esi pārliecināts, ka neesi ceļā uz seansu, medij?

Tie abi meklēja kašķi.

- Man ir nepieciešamie dokumenti no slimnīcas. Meita ir smagi slima, Linvuds sacīja. Man ir atļauts viņu apciemot katru nedēļu.

- Ja vēl virināsi žaunas, tad vispār vairs nedrīkstēsi viņu apciemot. Runātājs pagriezās pret mani un uzrēja: Tu. Kur tava karte?

Izvilku karti no kabatas.

- Un braukšanas atļauja?

Pasniedzu to viņam. Viņš mirkli lasīja.

- Tu strādā 4. sektorā?

-Jā-

- Kas izdeva šo atļauju?

- Mans uzraugs Bils Banberijs.

- Skaidrs. Bet man jāredz kas cits. Viņš pavērsa luktu­rīša staru man acīs. Paliec rāma.

Es nepakustināju ne vaibstu.

- Tu neesi redzīga, viņš noteica. Laikam esi orākuls. Tas nu ir kas jau ilgāku laiku nedzirdēts.

- Neesmu redzējis pupainu orākulu kopš četrdesmitajiem gadiem, otrs zemsargs ierunājās. Šitā viņiem patiks.

Priekšnieks pasmaidīja. Katrā aci viņam bija pa kolobomai zīme, ka viņam piemīt pastāvīgas garu saredzēšanas spējas.

- Tu mani pataisīsi stāvus bagātu, jaunkundzīt, viņš sacīja. Ļauj man vēlreiz apskatīt tās acis.

- Es neesmu orākuls, iebildu.

- Protams, neesi. Aizveries un taisi tik vaļā prožektorus!

Vairums reģu domāja, ka esmu orākuls. Tā kļūdīties bija

viegli. Auras mums bija līdzīgas patiesībā pat vienā un tajā pašā krāsā.

Sargs ar pirkstiem atpleta manas kreisās acs plakstiņu. Kamēr viņš pētīja acābolu, tajā meklējot neesošo caurumiņu, otrs pasažieris metās uz vaļējām durvīm. Izcēlās jezga, kad bēglis meta zemsargiem virsū garu savu sargeņģeli. Otrs zemsargs iebļāvās, kad eņģelis viņā ietriecās, sagraujot visas maņas, kā putojamā slotiņa sakuļ jēlas olas.

Pirmais zemsargs bija pārāk ātrs. Iekams kāds paguva pa­kustēties, viņš jau bija izsaucis bariņu poltergeistu.

- Nekusties, medij.

Linvuds blenza pretī. Viņš bija sīka auguma vīrs vecumā ap četrdesmit gadiem, kalsns, bet stiegrains, ar brūniem, pie deniņiem iesirmiem matiem. Es neredzēju poltergeistus un lukturīša gaismas dēļ vispār gandrīz neko, bet tie mani no­vārdzināja tā, ka nespēju pakustēties. Saskaitīju trīs. Nekad nebiju redzējusi kādu kontrolējam vienu poltergeistu, kur nu vēl trīs. Man uz skausta izsprāga auksti sviedri.

Kad eņģelis atkal pagriezās atpakaļ, lai uzbruktu otrreiz, poltergeisti sāka riņķot ap zemsargu. Nāc līdzi ar labu, medij, tas sacīja, un mēs priekšniecībai lūgsim, lai tevi nespīdzina.

- Dariet, ko gribat, džentlmeņi. Linvuds pacēla roku.

- Eņģeļu sabiedrībā es no cilvēkiem nebaidos.

- Tā jau visi saka, mister Linvud. Tikai tas mēdz piemirsties, ieraugot Taueru.

Linvuds svieda savu eņģeli pāri vagonam. Sadursmi es neredzēju, bet tā it kā noplaucēja visas manas maņas. Pie­spiedu sevi piecelties kājās. Trīs poltergeistu klātbūtne izsūca manu enerģiju. Linvuds runāja bravūrīgi, bet es zināju, ka viņš tos jūt; viņš pūlējās stiprināt savu eņģeli. Kamēr izsau­cējs valdīja poltergeistus, otrs zemsargs skandēja atvadvārdus: vārdu virknes, kas lika gariem mirt pavisam, aizsūtot tos uz reģiem neaizsniedzamu vietu. Eņģelis notrīsēja. Lai to izraidītu pavisam, vajadzētu zināt eņģeļa pilno vārdu, taču, kamēr vien skandēšana turpināsies, tas būs par vāju, lai sar­gātu savu saimnieku.

Man ausis šalca asinis. Rīkle bija aizžņaugta, pirksti kļu­vuši nejutīgi. Ja stāvēšu malā, mūs abus aizturēs. Ieraudzīju sevi Tauerā: kā mani spīdzina, ved pie karātavām…

Es šodien nemiršu.

Mirklī, kad poltergeisti metās virsū Linvudam, kaut kas notika ar manu redzi. Fokusējos uz zemsargiem. Abu prāti trīsuļoja blakus manējam kā divi pulsējoši enerģijas apļi. Dzirdēju, kā mans augums nobūkšķ uz grīdas.

Biju domājusi viņus tikai dezorientēt, lai man būtu laiks aizbēgt. Manā pusē bija pārsteigums. Mani nebija ņēmuši vērā. Orākuliem bija vajadzīgi gari, lai tie kļūtu bīstami.

Bet man ne.

Mani apņēma melns baiļu vilnis. Gars izlidoja ārā no mana ķermeņa tieši virsū pirmajam zemsargam. Pat neap­tvērusi, ko daru, es ietriecos viņa sapņavā. Nevis uzskrēju tai virsū, bet ietriecos iekšā, izšāvos tai cauri. Izmetu zemsarga garu ārā ēterā, ķermeni atstājot tukšu. Iekams viņa Aizbildnis bija paguvis ievilkt elpu, viņu piemeklēja tāds pats liktenis.

Mans gars ielēca atpakaļ ķermenī. Aiz acīm eksplodēja sāpes. Vēl nekad dzīvē nebiju izjutusi tādas mokas; sāpes graizīja galvaskausu kā ar nažiem, plosījās ikkatrā smadzeņu šūnā kā uguns, tik karsta, ka nespēju ne redzēt, ne kustēties, ne padomāt. Neskaidri apjautu, ka vaigs ir piespiests pie lipī­gās vagona grīdas. Lai ari ko es nupat biju izdarījusi, vairs nekad to nedarīšu steigā.

Vilciens šūpojās. Laikam tuvojās nākamā stacija. Es atbal­stījos uz elkoņiem, muskuļiem piepūlē ietrīcoties.

- Mister Linvud?

Klusums. Aizrāpos pie gulošā vīrieša. Vilcienam braucot garām tuneļa apkalpošanas gaismai, es ieraudzīju viņa seju.

Miris. Poltergeisti bija izdzinuši viņa garu no ķermeņa. Zemsarga identifikācijas karte mētājās turpat uz grīdas. Vil­jams Linvuds. Četrdesmit trīs gadi. Divi bērni, viens no tiem slimo ar cistisko fibrozi. Precējies. Baņķieris. Medijs.

Vai viņa sieva un bērni zināja par ģimenes tēva slepeno dzīvi? Vai arī viņi bija nereģi un neko nenojauta?

Man bija jānoskaita atvadvārdi, citādi Linvuds mūžīgi mūžos klīdīs pa šo vagonu. Viljam Linvud, es sacīju,

- dodies prom ēterā. Viss ir nokārtots. Visi parādi ir nolīdzi­nāti. Tev vairs nav jāmīt dzīvajo vidū.

Linvuda gars kavējās tepat tuvumā. Ēters nočabēja; viņš un viņa sargeņģelis pazuda.

Ieslēdzās gaismas. Man aizžņaudzās rīkle.

Uz grīdas gulēja vēl divi līķi.

Pieķēros pie stangas, lai tiktu kājās. Sasvīdusī plauksta tik tikko spēja mani noturēt. Pēdu tālāk gulēja zemsargs, kurš bija miris pirmais; vīrieša sejā vēl kavējās pārsteiguma izteiksme.

Es biju viņu nogalinājusi. Biju nogalinājusi zemsargu.

Viņa biedram nebija tā paveicies. Tas gulēja uz muguras, acīm stingi veroties griestos; vīrietim pār zodu vijās slienu tērcīte. Kad pienācu tuvāk, zemsargs noraustījās. Man pār muguru pārskrēja salti drebuļi un rīkles galu apsvilināja žults. Nebiju aizgrūdusi viņa garu pietiekami tālu. Tas vēl kavējās prāta tumšākajos nostūros slepenajos, klusajos kaktos, kur nevajadzētu būt ne ziņai, ne miņai no gara. Viņš bija zaudējis prātu. Nē. Es biju pazudinājusi viņa prātu.

Sakodu zobus. Nevarēju viņu tā vienkārši atstāt pat zemsargs nebija pelnījis tādu likteni. Uzliku savas aukstās rokas viņam uz pleciem un saņēmu drosmi pastrādāt žēlsir­dības ierosinātu slepkavību. Viņš iekunkstējās un čukstēja:

- Nogalini mani.

Man bija tas jādara. Biju to viņam parādā.

Bet es nespēju. Es vienkārši nespēju viņu nogalināt.

Vilciens piestāja I-5C stacijā, un es jau gaidīju pie durvīm. Kad nākamie pasažieri atrada līķus, jau bija par vēlu, lai mani notvertu. Es biju augšā uz ielas un novilku cepuri zemāk, lai paslēptu seju.