Sapņu staigātāja

21.IZDEDZIS KUĢIS

Nekad neaizmirsīšu Aizbildņa seju tajā brīdī, kad viņš mani ieraudzīja sarkanajā tunikā. Pirmoreiz es viņa acīs pamanīju bailes.

Tā bija tikai sekundes daļiņa, bet es patiešām vienu mir­kli to redzēju Aizbildņa acīs vāri kā sveces liesmiņa plaik­snīja nedrošība. Devos uz savu istabu, un viņš noskatījās man pakaļ.

- Peidža.

Es apstājos.

- Kā tev gāja inaugurācijas mielastā?

- Tas bija apgaismojoši. Ar pirkstu novilku pa sarkano enkuru uz vestes. Jums bija taisnība. Viņa tiešām uzdeva dažus jautājumus par jums.

Iestājās īss saspringta klusuma brīdis. Visi muskuļi refaīta sejā bija sastinguši. Un tu uz tiem atbildēji. Tagad balss bija salta; tik saltu to vēl nekad nebiju dzirdējusi. Ko tu viņai pateici? Man tas jāzina.

Aizbildnis nelūdzās. Viņš bija lepns. Refaīta zobi bija sa­kosti un lūpas skarbi sakniebtas. Es prātoju, kas rosās viņa prātā. Kuru brīdināt, kurp bēgt. Ko tagad darīt?

Cik ilgi varēju likt viņam ciest?

- Našira pateica ko tādu, kas mani ieinteresēja. Apsē­dos uz tahtas. Asinslaulātajam esot aizliegts iesaistīties sadursmēs ar emltiem.

- Tā ir. Tas ir stingri aizliegts. Viņš ar pirkstiem bungoja pa krēsla paroci. Tu viņai izstāstīji par ievainojumiem.

- Es viņai neko neizstāstīju.

Aizbildņa sejas izteiksme izmainījās. Pēc mirkļa viņš no karafes ielēja glāzē amarantu. Tad es esmu tev parādā dzī­vību, viņš teica.

- jūs dzerat daudz amaranta, es sacīju. Vai rētu dēļ?

Viņa skatiens pazibēja uz manu pusi. Rētu?

- Jā, rētu dēļ.

- Es dzeru amarantu pats savu iemeslu dēļ.

- Kas tie ir par iemesliem?

- Veselība. Es tev jau teicu. Senu ievainojumu dēļ. Aiz­bildnis nolika glāzi atpakaļ uz galda. Tu izlēmi nestāstīt Naširai par to, ka esmu pārkāpis aizliegumu. Mani interesē, kāpēc.

- Nodevība nav manā stilā. Man nepaslīdēja garām viņa izvairiba. Rētas un seni ievainojumi bija viens un tas pats.

- Saprotu. Aizbildnis paraudzījās uz tukšo pavardu.

- Tātad tu noklusēji informāciju, bet tev piešķīra sarkano tuniku.

- Jūs tā ieteicāt.

- Jā, bet es nezināju, vai Našira piekritīs. Man ir aizdo­mas, ka viņai ir kādi savi motīvi.

- Man rit ir uzdevums ārpus I Šeolas.

- Citadelē? viņš minēja. Tas ir pārsteidzoši.

- Kāpēc?

- Dīvaini, ka Našira sūta tevi turp pēc tam, kad tā nopūlē­jās, lai tevi no turienes izdabūtu.

- Viņa grib, lai es izvilinu atklātībā vienu no Londonas bandām Septiņus Zīmogus. Našira domā, ka pie viņiem ir sapņu staigātāja un es atpazīšu sev līdzīgo. Nogaidīju, bet Aizbildnis nereaģēja. Vai viņš tur mani aizdomās? Mēs dosi­mies ceļā rītvakar kopā ar trim sarkanajiem mundieriem un vēl vienu refaītu.

- Kuru?

- Jūsu māsīcu.

- A, jā. Aizbildnis saspieda kopā pirkstu galus. Situla Mezartīma ir Naširas visuzticamākā algotne. Mums viņas klātbūtnē jābūt piesardzīgiem.

- Tātad jūs pret mani atkal izturēsieties kā pret verdzeni.

- Tas būs nepieciešams, taču ne ilgstoši. Situla man nav nekāda draudzene. Viņai noteikti ir uzdots mani pieskatīt.

- Kāpēc?

- Pagātnes grēki. Viņš uztvēra manu skatienu. Būs labāk, ja tu par to neko nezināsi. Tev jāzina tikai tas, ka es nenogalinu, ja tas nav absolūti nepieciešams.

Pagātnes grēki. Seni ievainojumi. Tas varēja nozīmēt tikai vienu, un mēs abi to zinājām tomēr tas negarantēja, ka viņam tagad var uzticēties. Pat tad, ja viņš bija viens no iezī­mētajiem.

- Man jāpaguļ, es sacīju. Rīt mijkrēslī mēs tiekamies pie viņas mītnes.

Aizbildnis pamāja ar galvu, uz mani nepaskatījies. Pa­ņēmu zābakus un devos uz savu istabu, atstājusi viņu malko­jam dziedniecisko dziru.

Lielāko dienas daļu tajā laikā, kad man būtu vajadzējis gulēt, es izdomāju visus iespējamos scenārijus par gaidāma­jiem notikumiem Londonā. Saskaņā ar instruktāžu, kas notika pēc mielasta, mums bija jāgaida, līdz Kārtere būs nonākusi pie Nelsona kolonnas, kur tiksies ar kādu Zīmogu pārstāvi. Tad mēs viņus ielenksim un uzbruksim ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Našira, šķiet, domāja, ka mēs tā vienkārši tur aiziesim, nošausim Kārteri, saņemsim gūstekņus un vēl pirms dienas zvana atvalsēsim atpakaļ uz I Šeolu.

Es zināju, ka tā vis nebūs. Es pazinu Džeksu. Viņš savas investīcijas sargāja. Džekss nemūžam nesūtītu uz tikšanos ar Antuaneti tikai vienu pārstāvi tur būs visa banda. Nakts laikā ielās bija sargi, un viņi pieprata vienkāršākos garu cīņas paņēmienus. Mums būs jārēķinās arī ar skatītājiem, un ielās būs reģi; beigu beigās varbūt būs jāizcīna liela kauja. Kauja, kurā es būšu ģērbusies kā vienas puses pārstāve, bet patie­sībā atbalstīšu otru pusi.

Nemierīgi grozījos. Šī bija mana iespēja aizbēgt vai vis­maz nodot kādu ziņu. Man kaut kā jātiek līdz Nikam, ja tikai viņš mani uzreiz nenogalinās. Vai arī nepadarīs aklu ar savām vīzijām. Tā bija mana vienīgā iespēja.

Beigās es atmetu ar roku centieniem iemigt. Iegāju vannasistabā, apšļakstīju seju ar ūdeni un saņēmu matus Psīhes mezglā. Mati bija dažas collas atauguši un sniedzās man līdz pleciem. Pa logiem bungoja lietus. Apģērbos tajā pašā uni­formā ar sarkano nodevējas tuniku un nokāpu lejā kambarī. Vecais pulkstenis vēstīja, ka ir gandrīz septiņi. Apsēdos pie kamīna. Kad pulkstenis nosita stundu, izmirkušiem matiem un drēbēm ienāca Aizbildnis.

- Ir laiks.

Es pamāju. Viņš izlaida mani pa durvīm, aizslēdza tās un kopā ar mani nokāpa pa akmens pakāpieniem.

- Tā arī nepateicu tev paldies, viņš sacīja, kad šķērsojām krustejas. Par klusēšanu.

- Vēl neko nesakiet.

Ielās valdīja klusums. Zem maniem zābakiem kraukstēja kūstoši krusas graudi. Kad nonācām pie mītnes, divi refi mūs pavadīja uz bibliotēku, kur gaidīja Našira. Viņa un Aizbildnis veica savu sasveicināšanās rituālu: viņš uzlika roku Naširai uz vēdera un piespieda lūpas pie pieres. Šoreiz es ievēroju vēl arī ko citu. Viņš kustējās pavisam stīvi, ne reizes neielūkojās refai acīs, bet viņa izlaida pirkstus Arktūram cauri matiem, uz viņu pat nepaskatoties. Tas man atgādināja suņa un saimnieces attiecības.

- Priecājos, ka abi varējāt mums šonakt pievienoties, viņa teica. It kā mums būtu bijusi izvēle. Četrdesmit, šī ir Situla Mezartīma.

Situla bija gandrīz tikpat gara kā Aizbildnis. Varēja saska­tīt ģimenisku līdzību: abiem bija vienādi pelēcīgi brūni mati, vienāda medus krāsas āda, vienādi spēcīgi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas acis. Sieviete pamāja Aizbildnim, kurš vēl bija nometies uz ceļgala.

- Māsīc! Aizbildnis nolieca galvu. Situlas acis pievērsās man. Zilas acis. XX-59-40, šovakar tu pret mani izturēsies kā pret savu otro uzraudzi. Ceru, tu to saproti.

Es pamāju ar galvu. Aizbildnis piecēlās kājās un palūkojās uz savu līgavu. Kur ir pārējie cilvēki?

- Gatavojas doties ceļā, protams. Viņa uzgrieza Arktū­ram muguru. Tev vajadzētu darīt to pašu, mans uzticamais.

Vīrieša aura apmācās, it kā viņa sapņavā briestu vētra. Viņš pagriezās un devās turp, kur bija piekārti smagi, tumš­sarkani aizkari. Viņam nopakaļ aizsteidzās nereģu meitene ar drēbju sainīti.

- Tu būsi pārī ar Viens, Našira man paziņoja. Jūs abi iesiet ar Arktūru. Situla ņems Trīsdesmit un Divpadsmit.

No aizkaru aizsega iznira biksēs, zābakos un vieglā bruņuvestē ģērbies Deivids. Viņu ieraugot, es iztrūkos. Puisis izska­tījās tieši tāpat kā virsuzraugs tajā naktī, kad mani sašāva.

- Labs vakars, Četrdesmit! puisis sacīja.

Turēju mēli aiz zobiem. Deivids pasmaidīja un pašūpoja galvu tā, it kā es būtu uzjautrinošs bērns. Pie manis pienāca kāds nereģis. Jūsu drēbes.

- Paldies.

Nepaskatījusies uz Deividu, es aiznesu savu sainīti aiz aiz­kariem. Tur bija telts tāda kā ģērbtuve. Nometu uniformu un uzvilku jauno tērpu: vispirms sarkanu garpiedurkņu kreklu, tad bruņas ar sarkanu enkuru tāpat kā vestei un melnu jaku ar sarkanu apsēju uz piedurknes. Pēc tam uzvilku bezpirkstu cimdus un bikses tas viss bija šūts no staipīga, melna auduma un savus izturīgos ādas zābakus. Šādā apģērbā es varēju skriet, kāpt un cīnīties. Jakā bija adrenalīna šļirce un fluksa pistole. Gaišreģu medībām.

Apģērbusies atgriezos tur, kur jau bija sanākuši pārējie trīs. Karls man uzsmaidīja.

- Sveika, Četrdesmit!

- Kari, es atņēmu sveicienu.

- Kā tev patīk jaunā tunika?

- Tā der ja to tu gribēji jautāt.

- Nē, es gribēju zināt, kā tev patīk būt sarkanajam mun­dierim.

Tagad uz mani lūrēja visi trīs. Lieliski, es pēc mirkļa atteicu.

Karls pamāja. Tas patiešām ir lieliski! Varbūt viņi rīkojās pareizi, dodot tev tik daudz privilēģiju.

- Vai arī kļūdījās, Trīsdesmit savāca kuplos matus virs apkaklītes. Viņa bija garāka par mani, ar platiem gurniem un pleciem. Gan ielās redzēsim.

Uzmetu Trīsdesmit skatienu. Pēc auras spriedu, ka viņa droši vien ir zīlniece bet ne no biežāk sastopamajām. Varbūt kleromante. īpaši retas tādas nebija. Viņa laikam bija uzkalpojusies.

- Jā, es teicu. Redzēsim gan.

Trīsdesmit nošņaukājās.

Aizbildņa atgriešanās atstāja satriecošu iespaidu uz viņas izturēšanos. Trīsdesmit smalki pakniksēja un nomurmināja: “Asinslaulātais.” Karls turpat blakus zemu paklanījās. Es tikai stāvēju, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Aizbildnis uzmeta ska­tienu savam fanu klubam, bet nekādi nereaģēja uz viņu cie­ņas apliecinājumiem. Viņš paraudzījās pāri telpai uz mani. Trīsdesmit izskatījās sarūgtināta. Nabaga, nabaga Trīsdesmit!

Jaunās drēbes bija pārvērtušas manu uzraugu. Vecmodīgo refaītu regāliju vietā viņš bija ģērbies kā turīgs Saionas pil­sonis kā viens no tiem, kam klāt neķertos neviens prātīgs zaglis.

- Uz I Iecirkni jūs aizvedīs divās automašīnās, Našira stāstīja. Jums atbrīvos ielas. Jāatgriežas līdz dienas zvanam.

Mēs četri cilvēki pamājām ar galvu. Aizbildnis uzmeta plecos mēteli un pagriezās uz durvīm. XX-40, XX-1! viņš pasauca.

Karls izskatījās tā, it kā priekšlaikus būtu pienākuši No­vembra svētki. Viņš metās pakaļ Aizbildnim, pa ceļam iegrū­žot jakā fluksa pistoli. Jau gatavojos viņam sekot, kad manu roku saķēra Naširas cimdotā plauksta. Es stāvēju pavisam mierīgi, pretodamās vēlmei rauties prom.

- Es zinu, kas tu tāda esi, valdniece sacīja, pieliekusies man klāt. Es zinu, no kurienes tu esi. Ja tu neatvedīsi sapņu staigātāju, es pieņemšu, ka man ir taisnība un tu esi Bālā Sap­ņotāja. Atklāsmes sekas jutīsim mēs visi. Paskatījusies uz mani tā, ka man kļuva auksti, viņa uzgrieza muguru un devās uz durvīm. Laimīgu ceļu, XX-59-40!

Arā gaidīja divi pilnīgi melni automobiļi ar tonētiem logiem. Pirms mūs tajos ieslēdza, mums četriem aizsēja acis. Es sēdēju tumsā kopā ar Kārlu un klausījos motora rūkoņā. Šamie laikam mocījās bailēs, ka mēs varētu iegaumēt ceļu prom no kolonijas.

Mūsu pavadīšanai pāri robežai bija atsūtīta kārtībnieku komanda, bet bija sarežģīti izlaist cilvēkus ārā no I Šeolas. Pilsēta bija soda kolonija, un noņemšanās bija tikpat liela kā tad, ja grasītos palaist brivsoli cietumniekus. Mums zem ādas iešāva čipus izsekošanai ja nu kāds mēģinātu bēgt un pār­baudīja mūsu pirkstu nospiedumus un auras. Man paņēma asinis, elkoņa līkumā atstājot izplūdušu zilumu. Beidzot šķēr­sojām pēdējo robežu un bijām atgriezušies Saionas Londonā. Atpakaļ reālajā pasaulē.

- Tagad varat noņemt acu apsējus, Aizbildnis sacīja.

Es savējo rautin norāvu.

0, mana citadele! Ar pirkstu galiem vilku pa stiklu, un man acis atspīdēja zilas gaismas. Mašīna ripoja caur Vaitsitiju II-3 un garām milzīgam iepirkšanās centram. Nekad ne­biju domājusi, ka man varētu pietrūkt netīro bronzas krāsas ielu, bet tagad tā bija. Man pietrūka garu izsoļu un taroči par­tiju, un kāpienu pa ēku sienām kopā ar Niku, lai noskatītos saulrietu. Gribēju izkāpt no mašīnas un mesties Londonas saindētajā sirdī.

Karls pirms brauciena bija sanervozējies, viņš nemitīgi plakšķināja pa kāju un ķimerējās ap fluksa pistoli, taču uz šosejas bija iemidzis. Karls man izstāstīja, ka Trīsdesmit kād­reiz esot saukta par Amēliju un viņas uzraudze esot kaut kāda Elnata Sarīna. Kā jau biju domājusi, Amēlija bija kleromante, īpaši spējīga darbā ar kauliņiem. Pēc ilgāka brīža atcerējos īsto vārdu: astragalomante. Es sāku ierūsēt. Savulaik Džekss mani katru dienu pārbaudīja, uzdodot jautājumus par septi­ņām gaišreģu kārtām.

Vēlreiz paskatījos uz Kārlu. Viņa mati prasīt prasīja maz­gāšanu. Pēc dziļajiem lokiem zem puiša acīm nopratu, ka viņš ir tikpat noguris kā es, bet uz viņa ādas zilumus nemanīju. Laikam būs izpelnījies drošību ar kārtējām nodevībām. It kā sajutis manu skatienu, Karls atvēra acis.

- Tikai nemēģini aizbēgt.

To viņš pateica čukstus. Es neatbildēju, un puisis pavirzī­jās man tuvāk.

- Tevi nelaidīs prom. Viņš nelaidīs. Karls caur stikla starpsienu uzmeta skatienu Aizbildnim. I Šeolā mums ir droši. Kāpēc tu gribi prom?

- Jo tur nav mūsu vieta.

- Tā mums ir vienīgā vieta. Tur mēs varam būs gaišreģi. Mums nav jāslēpjas.

- Tu neesi muļķis, Kari. Tu zini, ka tas ir cietums.

- Bet citadele nav?

- Nē. Nav.

Karla skatiens atgriezās pie ieroča. Es atkal raudzījos ārā pa logu.

Kāda manis daļa zināja, ko viņš grib sacīt. Protams, cita­dele bija cietums, jo Saiona mūs turēja ieslēgtus kā lopus, taču citadelē mēs nebijām spiesti noskatīties, kā citus piekauj, un neļāvām cilvēkiem ielās mirt.

Es piespiedu galvu pie stikla. Tas nebija tiesa. Hektors tā darīja. Džeksons tā darīja. Tā citadelē darīja ikkatrs reģukungs un reģukundze. Viņi nebija labāki par refaītiem. Viņi atalgoja tikai tos, kuri bija noderīgi. Pārējos izmeta renstelē sapūšanai.

Bet banda man bija kā ģimene. Citadelē man nevienam nebija jāklanās. Es biju 1-4 favorīte. Man bija vārds.

Drīz mēs iebraucām Mērilebounā. Aizbildnis skatījās ārā uz nepazīstamo citadeles teritoriju. Es prātoju, vai viņš agrāk ir bijis Londonā. Noteikti ir, ja jau viņš ir saticis iepriekšējos inkvizitorus. Mani stindzināja domas par to, ka refi ir atra­dušies ielās vienlaikus ar mani. Viņi ir bijuši Arhontu mītnē. Pat 1-4.

Šoferis bija kluss, drukns vīrs ar brillēm plānā stieples rāmītī un ģērbies uzvalkā ar sarkanu mutautiņu krūšu kabatā un sarkanu kaklasaiti. Kreisajā ausī viņam bija rācija, kas brīdi pa brīdim iepīkstējās. Nelāgi fascinējoši, cik labi viss bija noorganizēts. Saiona bija padomājusi par visu par I Šeolu neviens nevarēja uzzināt. Tā bija kā slēgts cietoksnis.

Aizbildnis norādīja šoferim, lai apstājas uz kāda ielas stūra. Tas pamāja un izlīda no mašīnas; atgriežoties viņam rokā bija liels papīra maiss. Aizbildnis to pa lūku pasniedza man. Pamodini viņu. Viņš pamāja ar galvu uz Kārlu, kurš atkal bija aizmidzis.

Maisā bija divas karstas kartona kārbas no Brekkabox citadeles iecienītākā ātrās ēdināšanas restorāna. Es piebik­stīju Karlam. Celies, miegamice!

Puisis iztrūcies pamodās. Es atvēru savu kārbu un atradu tur brokastu sviestmaizi, salveti un biezputras trauciņu. Atpakaļskata spogulī saskatījos ar Aizbildni, un viņš man tik tikko manāmi pamāja. Es novērsos.

Mašīna iebrauca 4. sektorā. Manā sektorā. Man uz pakauša izsprāga sviedri. Tēvs dzīvoja vien divdesmit minūšu brau­ciena attālumā no šejienes, un mēs tuvojāmies Sevendaialsai; bijām jau pārāk tuvu tai. Gandrīz vai gaidīju, ka saņemšu kādu ziņu no Nika, bet ēterā valdīja pilnīgs klusums. Manai sapņavai piespiedās simtiem citu, novēršot uzmanību no fiziskās pasaules. Koncentrējusies uz dažām tuvākajām sapņavām, es nesajutu neko neparastu, nekādus svaigus emociju viļņus. Šiem cilvēkiem nebija ne vismazākās nojausmas nedz par refaītiem, nedz par soda koloniju. Viņus neinteresēja, kur pretdabiskie paliek ja vien tos aizvāca kaut kur prom no acīm.

Mūsu mašīna apstājās Strendā, kur jau gaidīja kārtīb­nieks. Visi norīkotie būtībā bija vienādi: gara auguma, platiem pleciem un visbiežāk mediji. Es atstāju brokastu kārbas zem sēdekļa un izkāpu no mašīnas, vairīdamās no kārtībnieka ska­tiena.

Aizbildnis neparasti garš un briesmīgs it nemaz neju­tās nervozs. Labvakar, kārtībniek!

- Aizbildni! Kārtībnieks ar trim pirkstiem pieskārās pierei vienu novietoja vidū un abus pārējos virs acīm un pacēla roku sveicienā. Šī oficiālā zīme parādīja, ka viņš ir gaiš­reģis ar trešo aci. Vai varat apstiprināt, ka jūsu uzraudzībā ir Karls Dempsijs-Brauns un Peidža Mahounija?

- Apstiprinu.

- Identifikācijas numuri?

- XX-59-l un 40.

Kruķis to atzīmēja. Es prātoju, kas gan viņam licis uzgriezt muguru savējiem. Varbūt kāds nežēlīgs reģukungs?

- Jums abiem jāatceras, ka atrodaties uzraudzībā. Jūs esat šeit, lai palīdzētu refaītiem. Kad uzdevums būs galā, jūs uzreiz nosūtīs atpakaļ uz I Šeolu. Ja viens no jums mēģinās kādam atklāt I Šeolas atrašanās vietu, jūs nošaus. Ja viens no jums mēģinās nodibināt kontaktu ar apkārtējiem vai kādu no sindi­kāta locekļiem, jūs nošaus. Ja viens no jums mēģinās kaut ko nodarīt jūsu uzraugam vai kādam kārtībniekam, jūs nošaus. Vai es izteicos skaidri?

Nūja, viņš bija nolāpīti skaidri pateicis: lai ko mēs ari darītu, mūs nošaus. Mēs saprotam, es teicu.

Bet kārtībnieks vēl nebija pabeidzis. Viņš no savas jostas izņēma sudrabainu tūbiņu un pāri lateksa cimdu. Tikai ne vēl vienu adatu! Tu pirmā. Viņš saķēra mani aiz delma.

- Atver muti.

- Ko?

- Atver. Savu. Muti.

Gribēju paskatīties uz Aizbildni, bet no refaīta klusēšanas nopratu, ka viņam pret šo procedūru nekas nav iebilstams. Ātrāk nekā paguvu paklausīt, kruķis ar varu atvēra man muti. Gribējās tam izdzimtenim iekost. Viņš bīdīja plastmasas uz­gali man pār lūpām, pārklājot tās ar kādu aukstu, rūgtu vielu.

- Aizver.

Man nebija citas izvēles; es aizvēru muti. Kad mēģināju lūpas atkal pavērt, izrādījās, ka to nespēju. Iepletu acis. Nolā­dēts!

- Tā ir tikai dermāla saistviela. Kruķis pievilka sev klāt Kārlu. Pēc divām trim stundām tā izšķīdīs. Mēs negrasāmies riskēt jūs no sindikāta cits citu pazīstat.

- Bet es ne… Karls iesāka.

- Aizveries!

Un beidzot Karls patiešām bija spiests aizvērties.

- XIX-49-30 nav aizlīmēta. Pavēles dos viņa, kruķis rīkoja. Visādi citādi turieties pie mērķa!

Es grūdu mēli pret lūpām, bet labāk nekļuva nenieka. Tas kruķis gan laikam ir varen priecīgs, ka guvis pārsvaru pār bijušajiem sindikāta locekļiem.

Aizzīmogojis mums mutes, vīrietis militāri sveicināja Aiz­bildni un tad atgriezās skarbajā, pelēkajā ēkā, no kuras bija iznācis. Uz tās bija plāksne ar uzrakstu SAIONAS CITADELE LONDONA NSD KOMANDPUNKTS I IECIRKŅA 4. SEKTORS un karte, kurā bija attēlots sektors, par kuru šis komand­punkts atbildēja. Redzēju, ka ir atzīmēts kāds iepirkšanās centrs Koventgārdenā, zem kura rosīgi darbojās melnais tir­gus. Ja vien es varētu tur nokļūt! Varbūt es to vēl varēju.

Karls nervozi norija siekalas. Tādas plāksnes mēs bijām redzējuši gadiem ilgi, tomēr tās vienalga biedēja. Paskatījos uz Aizbildni. Situla ar saviem cilvēkiem tuvosies laukumam no rietumu puses, viņš teica. Vai esat gatavi?

Nezinu, kādu atbildi viņš gaidīja. Karls pamāja ar galvu. Aizbildnis iebāza roku jakā un izvilka divas maskas.

- Ņemiet, viņš mudināja, pasniegdams tās mums. Mas­kas noslēps jūsu identitāti.

Tās nebija parastas maskas. Tām bija neizteiksmīgi, vien­muļi vaibsti ar nelieliem caurumiem acīm un spraugām zem deguna. Uzmaucu savējo, un tā saplūda ar manu ādu. Uz tādu kā es neatskatītos neviens Saionas pilsonis, bet ari banda mani neatpazītu, un es pati ar aizzīmogotām lūpām nespēšu saukt palīgā.

Tas bija tik gudri.

Aizbildnis mirkli mani uzlūkoja un uzmauca savu masku. Viņa acu dobumos kvēloja savāda gaisma. Pirmo reizi priecā­jos, ka cīnos viņa pusē.

Mēs devāmies uz Nelsona kolonnu. Tā, tāpat kā kolonna Sevendaialsā, Piemineklis un vairums citu kolonnu atkarībā no drošības situācijas krāsojās vai nu sarkana, vai zaļa. Paš­laik tā bija zaļa un arī strūklaka svaidīja zaļas šļakatas. Turpat tuvumā patrulēja vienādos attālumos izvietoti kruķi; droši vien viņiem bija dots rīkojums mūs vajadzības gadījumā atbalstīt. Kad gājām garām, sargi mums uzmeta piesardzī­gus skatienus, bet neviens nepakustējās. Visi bija bruņoti ar M4 karabīnēm. NSD nekad neizpauda, kāds ir viņu patiesais uzdevums pilsētā, taču visi zināja, ka viņi ir kas vairāk nekā kārtībnieki. Tiem naktī nevarēja tā vienkārši pieiet klāt un par kaut ko pasūdzēties tā kā SSD kārtībniekiem. Viņus uzru­nāja tikai spiedīgas vajadzības dēļ vai arī nekad, ja biji reģis. Pat nereģiem nepatika tiem tuvoties. Šie sargi galu galā bija pretdabiskie.

Karls visu laiku lieca kabatās sabāztos pirkstus. Kā lai es izķepurojos no šīs situācijas, nenogalinot nevienu no savas bandas? Kaut kā taču noteikti varu viņiem parādīt, kas es tāda esmu. Man viņi jābrīdina citādi viņi pievienosies man soda kolonijā. Nedrīkstēju pieļaut, ka viņi nonāk Naširas nagos.

Trafalgara laukums bija mākslīgi izgaismots, tomēr te bija pietiekami tumšs, lai mūsu klātbūtne nebūtu uzkrītoša. Situla, Amēlija un Deivids tuvojās no otras puses. Visi trīs nozuda aiz vienas no četrām bronzas lauvu statujām, kas sargāja Nelsona kolonnu. Aizbildnis noliecās manu acu augstumā.

- Kārtere drīz būs klāt, viņš klusinātā balsī sacīja. Mums jāpaciešas, līdz viņa sazināsies ar Zīmogu. Nekādā gadījumā nepieļaujiet, ka jūs noķer. Karls pamāja. Kad viss būs tīrs, NSD mūs pavadīs atpakaļ uz mašīnu. Ja Zīmogi atstās I Iecirkni, jums jāpārtrauc vajāšana.

Es sāku svīst. Sevendaialsa atradās I Iecirkni. Ja banda mēģinās nokļūt atpakaļ izejas punktā, viņus tur sagūstīs kā zvērus alā.

Vēl divas minūtes, un Bigbens sitīs apaļu stundu. Aizbil­dnis aizsūtīja Kārlu apsēsties uz kolonnas pakāpieniem kā mierinātājs puisis bija visneuzkrītošākais. Kad Karls bija iekārtojies, Arktūrs mani aizveda gar strūklaku pie viena no statujas cokoliem. To bija septiņi pa vienam katram no cilvēkiem, kas bija veicinājuši Saionas nodibināšanu un ilgtspēju: Palmerstons, Selsberijs, Eskvits, Makdonalds, Zetlers, Meifīlds un Vīvers. Septītais cokols allaž atveidoja tobrīd val­došo inkvizitoru līdz ar viņa vai viņas moto.

Aizbildnis nostājās aiz statujas un pētīja manu maskēto seju. Piedod, viņš sacīja. Nezināju, ka tevi apklusinās.

Es nekādi neizrādīju, ka būtu viņu dzirdējusi. Man bija jākoncentrējas, lai elpotu caur degunu.

- Vēl neskaties. Kārtere, kā plānots, gaida kolonnas pa­kājē.

Man negribējās to darīt. Man gribējās, lai Antuanete pa­zūd no šejienes. Man gribējās ielauzties viņas sapņavā, lai piespiestu viņu bēgt.

Un tad es viņus sajutu.

Tie bija viņi, par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņi tuvo­jās no dažādām pusēm. Džekss acīmredzot bija mobilizējis visu bandu visus sešus atlikušos Zīmogus. Vai viņš manu auru atpazīs uzreiz vai arī pieņems, ka tuvējā apkaimē atro­das tāda iespēja gan bija pavisam niecīga vēl kāda sapņu staigātāja?

- Es jūtu mediju, Aizbildnis sacīja. Un čukstētāju.

Elīza un Nadīne. Es paraudzījos uz Nelsona kolonnas pa­kāji. Jā tur tiešām bija Antuanete.

Viņai mugurā bija vīriešu mētelis un galvā melna ce­pure ar platām malām. Uz ausīm krita rudu, iesirmu matu skupsnas. To mazumiņu sejas, ko redzēju, vagoja televīzijas šovā nemanāmas grumbas. Viņas pirkstos vīdēja cigarešu tinamais, sagatavots, lai uztītu kaut kādu zālīti, šķiet, violeto asteri. Antuanetei nu gan bija iekšas! Neviens sabiedriskās vietās nesmēķēja ētera narkotikas.

Man no nervozitātes sametās šķērmi, jau iedomājoties vien par kauju ar Toniju Kārteri. Tajā raidījumā viņu pirms pareģo­juma izteikšanas bieži sagrāba nevaldāma lēkme; šīs īpatnī­bas dēļ reitingi šāvās gaisā kā traki. Varēju tikai iztēloties, kā viņa cīnīsies. Niks raidīja domu, ka viņa varētu būt orākuls, bet orākuli nekad tā nezaudēja savaldīšanos.

Pirmā nāca Nadīne. Viņa bija ģērbusies svītrainā, vaļīgi aizpogātā žaketē. Tajā, bez šaubām, bija paslēpti ieroči. Cits pēc cita parādījās arī pārējie, taču neviens neizrādīja, ka šeit kādu pazītu. Pamanījusi Niku, domāju, ka tūlīt izplūdīšu asarās, smieklos vai dziesmā. Draugs bija pamatīgi nomas­kējies. Un tā tam arī jābūt, ņemot vērā viņa spožo karjeru Saionā. Nika matus sedza tumša parūka un cepure, bet acis slēpa tonētas brilles. Dažas pēdas atstatu savu spieķi klau­dzināja Džekss. Aizbildnis man blakus klusēja. Kad viens no mērķiem pietuvojās Antuanetei, Arktūra acis pietumsa. Elīza bija izvēlēta kā pirmā. Viņai uz papēžiem mina Danī ar drūmi sakniebtām lūpām. Arī viņa bija maskējusies.

Ja tur būtu es, tad sākumā domās “piebikstītu” Antua­netei, lai pārbaudītu, vai gaiss ir tīrs, bet Elīzai tādu spēju nebija. Ēters muļķoja viņu, nevis otrādi. Viņa pacēla četrus labās rokas un trīs kreisās rokas pirkstus un izlaida tos cauri matiem, it kā pārbaudītu, tieši kur tie ir savēlušies pinkās. Antuanete saprata. Viņa panācās Elīzai pretī un sniedza roku. Elīza to saņēma.

Situla uzbruka pirmā. Ātrāk nekā es paguvu attapties, viņa jau bija uzklupusi Antuanetei un žņaudza to. Aizbildnis devās pie Zeka, bet Karls tajā pašā laikā ar netālu esošu garu meta Elīzai. Tas noteikti bija laukuma spēcīgākais gars Nelsons: Ellza sakņupa pie viena no lauvām un sagrāba krūtis, aizžņaugtā balsi iesaukdamās: Es nevaldu pār vējiem un laiku, es nevaldu pār sevi nāvē! Nākamā uz priekšu metās Amēlija, bet viņu pārtvēra sadusmotais Niks, kurš pagaidām bija pamanījis tikai Elīzas sāpes. Deivids saķērās ar Džeksu vai mēģināja saķerties ar Džeksu Danī atvēzējās ar dūri un belza; puisim no mutes izšļācās asiņu strūkla. Bija aizritējušas mazāk nekā desmit sekundes, taču es biju palikusi vienīgā, kura vēl nebija iesaistījusies cīņā.

Man pret to nebija nekādu iebildumu. Džeksonam gan bija.

Viņš mani ieraudzīja uzreiz; es biju vēl viena ienaidniece maskā. Viņš savērpa spietā sešus garus un meta tos manā virzienā. Man bija jākustas, un ātri Trafalgara laukuma gari bija nopietns apdraudējums. Uzbrucēja virzienā raidīju fluksa šautriņu, taču nomērķēju krietni viņam virs galvas. Džekss vienalga pieliecās; spiets pajuka uz visām pusēm. Atšujies, es domāju. Neliec man tev uzbrukt!

Bet Džeksons nekad nepadevās. Viņš bija pārskaities līdz baltkvēlei. Mēs bijām sagandējuši viņa plānus. Džekss bruka man virsū, vicinādams spieķi. Mēģināju trāpīt ar kāju šim pa vēderu, lai atgrūstu nost, bet spēriens neizdevās pietiekami spēcīgs. Džeksons saķēra manu potīti un salieca roku, apme­tot mani otrādi. Sāpes. Kusties, kusties!

Tas nebija gana ātri. Džeksa zābaka purngals ar dzelzs apkalumu ietriecās man sānā, nometot uz muguras zemē. Viņa celis iespiedās man krūtīs. Dūre atvēzējās tik ātri, ka kustība izplūda, un kaut kas iecirtās manas sejas neaizsar­gātajā daļā. Kastete. Vēlreiz ribās. Kaut kas nokrakšķēja;

skaņu pavadīja sāpes. Un vēlreiz. Es pašāvu augšup roku, nobloķējot ceturto bliezienu. Džeksona acis asinskāri kvēloja. Viņš mani nogalinās.

Man nebija izvēles. Mans augums bija sasaistīts, un es liku lietā savu garu.

To Džekss negaidīja. Viņš nekoncentrējās uz manu auru. No belziena pa sapņavu Džeksons nokrita. Spieķis grabēdams novēlās zemē. Es uzķepurojos kājās. Sejā pulsēja sāpes, ribas plosīja graizes un labā acs nerādīja, kā pienākas. Satvēru savus ceļgalus un smagi vilku elpu caur degunu. Nemaz nezi­nāju, ka Džeksons spēj būt tik brutāls.

Manu uzmanību piesaistīja kliedziens. Netālu no strūkl­akām Nadīne bija metusi pie malas cīniņu ar gariem un spieda Amēliju pie zemes. Izvilku jakā paslēpto šļirci, asiņainiem pirkstiem to atvēru un iegrūdu adatu sev plaukstas locītavā. Pēc dažām sekundēm sāpes pierima līdz sūrstoņai. Redze noskaidrojās, bet tas man netraucēja darboties. Ar kreiso aci es redzēju labi.

Man uz krūtīm lēkāja sarkans ieroča tēmēkļa punktiņš. Uz māju jumtiem laikam bija snaiperi.

Bija jābūt kādai izejai.

Jaunā spēku uzplūdā metos uz strūklakām, kur Amēlija bezpalīdzīgi ķepurojās uzbrucējas tvērienā. Man gan ļoti gri­bējās, lai Nadīne viņu uzveic, tomēr nespēju noskatīties, kā mirst vēl kāds. Es klupu viņai virsū un, satvērusi meiteni aiz vidukļa, kopā ar viņu iegāzos tieši strūklakā. Ūdens iekrāsojās sarkans drošības signāls bija mainījis krāsu. Nadīne iznira pussekundi pēc manis. Viņas zobi bija sakosti, uz kakla iezī­mējās saspringti muskuļi. Es kāpos atpakaļ.

- Noņem to masku, kuce! viņa man uzbrēca.

Nomērķēju uz viņu savu fluksa pistoli.

Nadīne sāka mest lokus ap mani. Viņa pavēra mēteli un iz­ņēma nazi. Ieroči viņai vienmēr bija patikuši labāk par gariem.

Es visā augumā jutu savus sirdspukstus līdz pašiem pirkstgaliem. Metot nazi, Nadīne tikai retu reizi netrāpīja mērķī, un manas bruņas aizsedza vien daļu ķermeņa; ja viņa trāpīs augstāk par krūtīm, es būšu pagalam. Tobrīd sadomāja uzrasties Deivids. Tajā pašā mirklī, kad Nadīne jau gatavojās mest savu nazi, viņa izšautā fluksa šautriņa trāpīja meite­nei tieši starp lāpstiņām. Nadīnei acīs izsprāga asaras. Viņa sagrīļojās, klupa un gāzās pāri strūklakas malai. Deivids viņu izvilka no ūdens un saņēma meitenes galvu rokās. Mums bija piekodināts nenogalināt, bet viņš, šķiet, cīņas karstumā to bija aizmirsis. Cik tad svarīga varēja būt tāda šņācēja?

Es pat neapdomājos metu savu garu. Zeks man nemū­žam nepiedos, ja ļaušu viņa māsai mirt. Laiks vienam žiglam lēcienam.

Aizgāju par tālu. Mirklī, kad atrados Deivida galvā, es atrāvu viņa rokas no Nadīnas; jau nākamajā sekundē biju atpakaļ savā ķermenī un metos viņam virsū. Ar visu svaru uzklupu Deividam, un abi novēlāmies zemē.

Man acīs viss satumsa. Nupat biju iemiesojusies Deividā. Tikai acumirkli bet biju pakustinājusi viņa roku.

Es beidzot biju iemiesojusies cilvēkā.

Deivids ar rokām saķēra galvu. Nebiju bijusi saudzīga. Uztrausos kājās, mirkšķinādama acis, lai tajās beigtu plaiksnī­ties baltas zvaigznītes. Antuanete un Situla bija nozudušas.

Atstājusi Nadīni blakus Deividam, es metos prom no strūkl­akas; manas drēbes bija izmirkušas līdz pēdējai vīlītei. Uzrā­pos uz lauvas un pārlaidu skatienu visai šai ainai. Abas grupas bija izklīdušas pa visu laukumu. Zeks nebija nekāds cīnītājs un, redzot, ka uz viņa pusi dodas Aizbildnis, bija ar gudru ziņu pametis kuģi nolāpītie jūrnieku gari. Uzmaucis galvā laupītāja masku, viņš apmainījās sitieniem ar Amēliju. Aiz­bildnis tikmēr pievērsās Nikam, kurš bija apdullinājis Kārlu ar garu spietu. Viņus vērojot, man šķita, ka apstāsies sirds.

Mans uzraugs un mans labākais draugs. Baiļu pārņemta atkal nolēcu zemē. Man bija jāpalldz Nikam. Refalts varēja viņu nogalināt…

Tobrīd uzradās Elīza; viņa bija aizsvilusies. Man virsū no visām pusēm lidoja gari. Tie allaž nostājās mediju pusē. Manā sapņavā iebrāzās trīs franču jūrnieki. Es paklupu, apžilbusi no viņu atmiņām; apkārt krāca milzum augsti viļņi, rībēja muske­tes; uz “Ahilleja” klāja plosījās uguns, bija dzirdami kliedzieni, visapkārt valdīja haoss… Elīza mani pagrūda, un es nokritu. Pacēlu savas prāta barjeras, cenšoties padzīt iebrucējus.

Mirkli nespēju pasākt neko. Elīza mēģināja mani ar ceļiem piespiest pie zemes. Palieciet turpat, puiši!

Mana sapņava pārplūda. Tai cauri šāvās lielgabalu lodes. Tepat gar acīm krita degoši koka gabali. Elīzas rokas tuvojās, lai norautu man masku.

Nē, nē! Viņa nedrīkstēja mani ieraudzīt. NSD viņu nošaus. Ar milzīgu piepūli izgrūdu garus ārā un atmuguriski iespēru Elīzai, ar zābaku trāpot viņai pa zodu. Elīza iekliedzās. Manas iekšas žņaudza vainas apziņa. Es apcirtos otrādi īstajā brīdī, lai mana fluksa pistole sadurtos ar Džeksa spieķi.

- Paskat, paskat! Sapņu staigātāja uniformā, viņš klusi teica. Kur viņi tevi atrada? Kur tu slēpies? Viņš pieliecās man klāt, ar acīm ieurbdamies maskas acu caurumos. Tu taču nevarētu būt mana Peidža. Spieķis spieda manu roku atpakaļ. Mani muskuļi saspringa. Kas tad tu esi?

Iekams es paguvu kaut ko izdarīt, Džeksu svieda atpakaļ milzīgs spiets lielāks par visiem, kādus spētu savērpt cilvēks. Aizbildnis. Piecēlos kājās un sniedzos pēc ieroča, bet Džekss akli atvēzējās ar spieķi. Instinkts lika man paraut galvu pa kreisi. Par lēnu. Auss nosvila kā applaucēta: ass, precīzi tēmēts sāpju karstums. Nazis. Satvēru pistoli, bet Džeksa otrais bel­ziens izsita to man no rokām. Spieķī paslēptais asmens trāpīja man pa roku, pārgriežot jaku un dziļi iegrimstot miesā. Man rīklē uzmutuļoja mēms kliedziens. Roku sagrāba sāpes.

- Uz priekšu, staigātāja, liec lietā savu garu! Džekss smiedamies notēmēja uz mani ar spieķi. Izmanto sāpes! Aizmirsti brūces!

Amēlija meta Džeksam virsū vēl vienu spietu. Es biju viņu izglābusi; tagad viņa glāba mani. Niks devās pretuzbrukumā, un Amēlija sakņupa aiz lauvas. Zeks nekustīgi gulēja zemē. Tikai neesi miris, es domāju. Nepieļauj, ka viņi tevi uzveic!

Pazibēja rudi mati. Antuanete bija atgriezusies. Vējš bija nopūtis viņas cepuri, un kāds tur brīnums sieviete bija tādā kā cīņas transā. Acis raudzījās neprātīgi, nāsis bija plaši ieplestas, un gars dega spožās liesmās. Tas smējās par zila­jām citadeles ielu laternām, kas bija paredzētas satraukta prāta nomierināšanai. Dūres, kājas un gari vēlās virsū Situlai tik blīvā kamolā, ka pat nazi nekur nevarētu iespraust. Situla svieda pretī rēgu. Antuanete veikli izvairījās.

Un tad viņa bez jebkāda brīdinājuma metās prom. Aizbild­nis pamanīja, ka cilvēki kliegdami griež viņai ceļu.

- Apturiet viņu! Arktūrs uzkliedza.

Uzkliedza man. Es metos pakaļ Antuanetei. Tā bija mana izdevība.

Kārtībnieks, ieraudzījis manu uniformu, palaida mani garām, bet aizturēja nereģu sievieti. Kāds mēģināja satvert mani aiz jakas čukstētājs -, bet es joņoju pārāk ātri, un viņš palaida apģērba gabalu vaļā. Mans prāts bija kā tīras gais­mas šautra. Antuanete brāzās tieši uz Vestminsteras Arhontu mītnes pusi. Sieviete bija galīgi ķerta, ja joza tajā virzienā, bet viņas motīvi mani neinteresēja viņa man bija devusi nenovērtējamu iespēju. Pretī arhontiem atradās metrostacija. Tajā allaž čumēja un ņudzēja ne tikai zemsargi, bet ari parasti braucēji. Ja noņemšu masku un novilkšu jaku, tad varēšu izla­vīties cauri barjerām un nozust pūlī. Ārpusē esošie pīlāri mani pasargās no NSD, un man vajadzēs tikai pabraukt vienu pie­turu, lai nokļūtu Grīnpārkā. No turienes varēšu tikt uz Sevendaialsu. Ja neizdosies, skriešu uz Temzu. Es pratu peldēt. Es darītu visu, kas jādara, lai tikai aizbēgtu.

Es to varēju. Es to varēju.

Kājas nesa mani uz priekšu. Roku plosīja sāpes, bet es nedrīkstēju apstāties. Šķita, ka Antuanetes transs viņai pie­šķir ātrumu. Neviens cilvēks nespētu tā skriet, ja viņu neva­dītu gari. Manevrēju starp ļaužu bariem un mašīnām, mēģi­not noturēt garus zināmā atstatumā.

Priekšā Antuanetei nobremzēja taksometrs. Viņa un Situla metās tam garām katra pa savu pusi un iebrāzās taisni kājām­gājēju pūlī. Es izvēlējos taisnāko ceļu: skrēju uz priekšu, uz­lēcu uz mašīnas motora pārsega, atspēros pret jumtu un otrā pusē nošļūcu lejā. Antuanete vienā mirklī jau bija pūļa otrā pusē. Situla dažu sekunžu skrējiena attālumā cīnījās ar šķērš­ļiem cilvēku veidolā. Tie kliedza. Viens gāja bojā. Es nedrīk­stēju apstāties. Ja kaut mirkli mitēšos skriet, Antuanete un Situla vairs nebūs aizsniedzamas. Beidzot, kad man jau šķita, ka tūlīt plīsīs plaušas, mēs sasniedzām Vaitholas galu.

Saskaņā ar karti šeit bija citadeles centrs. I Iecirknis, 1. sektors. Reģi no šī sektora vairījās kā no mēra. Es palūkojos augšup uz Vestminsteras Arhontu mītni; man no pirkstiem pilēja asinis. Pulksteņa ciparnīca kvēloja sarkana un rādītāji un cipari izskatījās melni. Te dancoja Frenka Vīvera raustā­mās lelles. Ja es neatrastos tik bīstamā situācijā, labprāt būtu uzķēpājusi uz sienas kādu atbilstošu grafīti.

Metos uz Stārču. Situla skrēja tieši man priekšā. Nonākusi pie tilta, Antuanete pagriezās pret savu ienaidnieci. Sievietes āda šķita nostiepta pār kauliem kā plāna krāsas kārtiņa, cieši savilktās lūpas bija baltas.

- Tu esi ielenkta, orākul! Situla spēra soli viņai tuvāk.

- Padodies!

- Nesauc mani par “orākulu”, tu neradījum! Antuanete pacēla roku. Paliec, kur esi, un paskaties, kas es esmu!

Gaiss kļuva ledains.

Situla par draudiem nelikās ne zinis; viņai nebija, ko bīties no tādas niecības kā cilvēks. Viņa tuvojās Antuanetei. Iekams Situla bija ko pasākusi, kaut kas pacēla viņu gaisā un meta atpakaļ, gandrīz nosviežot no tilta. Es iztrūkos. Gars. Lauzējs. Ietiecos ēterā, mēģinādama to atpazīt. Tas bija kāds sargeņ­ģelis ļoti vecs un ļoti spēcīgs.

Erceņģelis. Tāds eņģelis, kas paliek pie vienas ģimenes vairākās paaudzēs pat tad, kad tas cilvēks, kuru viņš izglā­bis, jau ir miris. Bija zināms, ka šādus eņģeļus ir ārkārtīgi grūti izsaukt. Ja noskaitīja atvadu vārdus, tas pazuda tikai uz īsu brīdi.

Situla uzslējās atpakaļ kājās. Paliec mierā! Viņa spēra vēl soli. Ļauj mums izpētīt, kas tu esi.

Viņa pasniedzās pēc kāda garāmslīdoša gara, tad pēc vēl un vēl viena, līdz bija visus savērpusi trīsuļojošā spietā. Antuanetes roka palika izstiepta, bet seja sašķobījās, kad Situla sāka no viņas baroties. Antuanetes acis ieguva šauša­līgu, gandrīz sarkanu cinobra toni. Vienu mirkli man šķita, ka viņa kritīs. Sievietes kreisajā acī sanesās un pār vaigu noritēja asins lāse. Tad viņa novēzēja roku uz Situlas pusi, un erceņģe­lis metās tai virsū. Spiets devās tam pretī. Brīdī, kad pavērās ēters, es metos skriet.

Vairums kruķu bija redzīgi. Garu sadursme novērsīs viņu uzmanību. Mani viņi neredzēs. Mani nedrīkstēja ieraudzīt. Man bija jātiek atpakaļ uz Sevendaialsu. Es joņoju uz 1-1A sta­ciju.

Tilts zem maniem zābakiem vibrēja no enerģijas. Es neap­stājos. Otrā ielas pusē pamanīju zīmi virs stacijas. Nometu jaku un bruņuvesti. Tā varēšu paskriet ātrāk un, kad dabūšu nost to sasodīto masku, vairs neizskatīšos pēc sarkanā mundiera. Būšu tikai meitene sarkanā blūzē. Es nopētīju tuvē­jās ēkas, vai tur būtu, kur atbalstīt kājas. Ja neiekļūšu stacijā, būs jākāpj. Ja vien tikšu uz jumta, būšu drošībā.

Tad es apjautu vēl kaut ko.

Sāpes.

Es neapstājos, bet piepeši man kļuva grūtāk skriet. Ievai­nojums nevarēja būt ļauns. Erceņģelis man nebija bijis ne tuvumā. Tam rūpēja Situla drauds. Laikam biju sastiepusi muskuli.

Nākamajā mirklī man zem krūškurvja izplūda lipīgs sil­tums. Kad palūkojos lejup, sarkanais krekls jau krāsojās citādā sarkanā tonī un virs guma rēgojās apaļš caurumiņš.

Mani bija sašāvuši. Uz mani šāva tāpat, kā bija šāvuši uz īru studentiem.

Bija jāskrien tālāk. Es joņoju uz priekšu, mērķēdama uz ielu, kur no Embenkmenta puses joprojām plūda dzīva satiksme. Saņemies, Peidža, saņemies! Bēdz! Niks mani salā­pīs. Bija tikai jātiek līdz Sevendaialsai. Nu jau redzēju sta­ciju. Atskanēja vēl viens šāviens, bet šāvējs netrāpīja. Man bija jātiek tik tālu, lai lodes mani vairs nevarētu aizsniegt. Spiedu sevi turpināt kustēties, taču sāpes pieņēmās spēkā, un es nespēju balstīties uz visas ķermeņa labās puses. Mans grīļī­gais skrējiens pārgāja klibošanā. Pie stacijas bija pīlāri. Ja tikai tikšu līdz tiem, tad apturēšu asiņošanu un nozudīšu.

Patvēros aiz autobusa, izmantojot to kā aizsegu, un ieniru aiz pirmā pīlāra ielas otrā pusē. Locekļus pameta pēdējie spēki. Mēģināju doties tālāk, bet virs guma eksplodēja asas sāpes. Man saļima ceļi.

Nāve piezagās brīnumātri. It kā būtu mani gaidījusi jau gadiem. Fiziskā pasaule ietinās maigā dūmakā. Gar acīm aizņirbēja gaismas. Cīņas troksnis joprojām dārdēja tepat tuvumā, bet tas bija ēterā, nevis uz ielas.

Te nu bija sapņu staigātāja!

Man nebija daudz laika. Mani atkal varēja sašaut. Ierā­vos aiz viena no pīlāriem, kur nebiju saskatāma no staci­jas ieejas tur cilvēki, kas steidzās savās gaitās, mēģināja noskaidrot jezgas cēloni. Es sakņupu pie sienas. No brūcītes plūda asinis. Drebošām rokām spiedu to ciet. Manas lūpas saspringa, cīnoties ar līmi.

Es netikšu uz Sevendaialsu. Pat ja izdosies ielēkt vilcienā. Otrā galā mani arestētu. Asinis man uz rokām nepaliktu nepa­manītas.

Vismaz nebiju nomirusi I Šeolā. To es nespētu pārciest. Šeit Našira nespēja mani aizsniegt.

Piepeši man blakus kāds bija; viņš sagrāba manu delmu. Vispirms sajutu viņa smaržu. Kampars.

Niks.

Draugs mani nepazina. Viņš to nevarēja. Niks pagrūda manu zodu augšup un piespieda man pie kakla savu spalvu nazīti. Nolādētā nodevēja!

Nik. Ievainojums svila kā ugunī. Mana piedurkne bija pievilgusi asinīm.

- Paskatīsimies uz tavu seju, Niks teica. Nu viņa balss skanēja klusāk, kā nožēlojot. Tu visādā ziņā esi reģe. Lēcēja. Varbūt to atcerēsies, kad pēdējo reizi redzēsi gaismu.

Viņš nolobīja masku man no sejas. Mani ieraugot, Nikā kaut kas salūza. Peidža… viņš izmocīja. Peidža, ak nē… forlat mig [14] … Drauga plaukstas piekļāvās man pie krūš­kurvja, mēģinot apturēt asinis. Man žēl, man ļoti, ļoti žēl, es domāju… Džeksons lūdza… Nu protams! Džeksons bija gri­bējis sagūstīt sapņu staigātāju. Mani bija sašāvis Niks, nevis kāds no saioniešiem. Ko viņi tev ir nodarījuši? Viņam dre­bēja balss. Redzot Nika izmisumu, man lūza sirds. Viss būs labi, es apsolu! Peidža, paskaties uz mani. Skaties uz mani!

Man bija grūti vispār uz kaut ko skatīties. Plaksti bija tik smagi. Pacēlu pirkstus viņam pie krekla. Niks piekļāva manu galvu sev pie krūtīm. Viss ir labi, mīlulīt. Kur tevi aizveda?

Es papurināju galvu. Niks glāstīja manus sviedros izmir­kušos matus. Tas bija nomierinoši. Man gribējās palikt te. Es negribēju, ka mani ved atpakaļ uz to tur vietu.

- Peidža, neuzdrošinies aizvērt acis! Pasaki man, kur tie izdzimteņi tevi aizveda!

Vēlreiz papurināju galvu. To es viņam nekādi nevarēju pateikt; tam man bija vajadzīga balss.

- Saņemies, sotnos! Tev man jāizstāsta, kur tas ir. Lai es tevi atkal varētu atrast tāpat kā iepriekšējā reizē. Vai atce­ries?

Man bija viņam jāpasaka. Viņam bija jāzina. Nevarēju nomirt, nepateikusi Nikam, kur tas atrodas. Man bija jāglābj pārējie citi reģi zudušajā pilsētā. Bet nu es pamanīju silu­etu kāda cilvēka apveidu. Nē, tas nebija cilvēks.

Tas bija refaīts.

Mani pirksti bija asiņaini. Es pasniedzos pie sienas un uzvilku pirmos trīs burtus. Niks paskatījās.

- Oksforda, viņš saprata. Tevi aizveda uz Oksfordu?

Roka atkrita atpakaļ. Vīrietis bez sejas tumsā sakustējās.

Niks pacēla galvu.

- Nē. Viņa muskuļi saspringa. Es tevi ņemšu sev līdzi, viņš sacīja un sāka celt mani rokās. Neļaušu viņiem tevi atkal turp aizvest.

Niks izvilka no jakas pistoli. Es apliku roku viņam ap kaklu. Man gribējās, lai viņš mēģinātu un bēgtu, lai viņš mani izglābtu no vēl viena magoņu lauka… bet, ja to ļaušu, viņš mirs. Mēs abi mirsim. Ēna izsekos mūs līdz Sevendaialsai. Es raustīju Nika kreklu un purināju galvu, bet viņš mani nesa­prata. Pār mūsu ceļu pārkrita ēna. Niks satvēra ieroci cie­šāk; viņa pirkstu kauliņi kļuva balti, un viņš nospieda gaili.

Vienreiz, divreiz. Es aizzīmogotām lūpām iekliedzos. Nik, bēdz! Viņš nedzirdēja, viņš nezināja. Šaujamais izkrita viņam no rokām, un seja nobālēja. Drauga kaklu satvēra milzīga, cimdota roka. Pēdējiem spēkiem mēģināju pagrūst to prom.

- Viņa nāks ar mani. Tas bija Aizbildnis, un viņš izskatī­jās dēmonisks. Bēdz, orākul!

Es vairs nespēju noturēties pie dzīvības. Ausīs dunēja Nika sirds, viņa pirksti sakļāvās man uz muguras. Gaisma izdzisa. Nāve bija klāt.