Sapņu staigātāja

13.VINA attĒls

Niku Nīgordu es pirmoreiz satiku, kad man bija deviņi gadi. Nākamreiz viņu ieraudzīju, būdama sešpadsmitgadniece.

Bija 2056. gada pavasara semestris, un mums, III-5 Aug­stas Raudzes Meiteņu skolas vienpadsmitās klases skolnie­cēm, bija sācies dzīves nozīmīgākais posms. Mēs varējām vēl divus gadus palikt skolā un gatavoties iestājai universitātē vai arī beigt mācības un meklēt darbu. Pūlēdamās pārlieci­nāt tās, kuras vēl nebija izlēmušas, skolas direktore bija noor­ganizējusi vairākas iedvesmojošu cilvēku lekcijas: pie mums nāca SSD aģenti, mediju stāstnieki un pat kāds Ārčonas poli­tiķis migrācijas ministrs. Tā diena bija veltīta medicīnas zinātnei. Mūs visas divsimt sadzina zālē; bijām ģērbušās mel­najos skolnieču kostīmos, baltajās blūzēs un sarkanām len­tēm matos. Uz paaugstinājuma uzkāpa ķīmijas skolotāja mis Briskina.

Labrīt, meitenes! viņa mūs uzrunāja. Man prieks jūs visas redzēt šajā spirgtajā, agrajā rītā. Daudzas no jums ir izteikušas interesi par karjeru zinātniskās pētniecības jomā… es neko tamlīdzīgu nebiju paudusi, …tāpēc šai vajadzētu būt vienai no tām lekcijām, kas izraisa visvairāk

pārdomu. Atskanēja pašķidri aplausi. Mūsu viesim jau ir bijusi ārkārtīgi aizraujoša karjera. Mani tas nepārliecināja.

- 2046. gadā viņš pārnāca uz šejieni no Saionas Stokholmas Universitātes, pabeidza studijas Londonā un tagad strādā SĪpZO vislielākajā pētniecības institūcijā centrālajā Iecirknī. Mēs jūtamies patiesi pagodināti, ka šodien viņš ir šeit pie mums. Priekšējās rindas saviļņojās pacilātās trīsās. Lūdzu, saņemiet mūsu runātāju dr. Niklasu Nīgordu!

Mana galva spēji pacēlās. Tas bija viņš.

Niks.

Viņš it nemaz nebija mainījies. Puisis izskatījās tieši tāds, kādu viņu atcerējos: garš, maigiem sejas vaibstiem, izskatīgs. Joprojām jauns, kaut arī acīs bija jaušams trauksmainas pie­augušo dzīves smagums. Nikam bija melns uzvalks un sar­kana kaklasaite kā visām Saionas amatpersonām. Mati bija atglausti atpakaļ ar pomādi tā, kā bija populāri Stokholmā. Kad viņš pasmaidīja, klases vecākās savos krēslos iztaisnojās.

- Labrīt, dāmas!

- Labrīt, doktor Nīgord!

- Paldies, ka mani šodien ielūdzāt. Viņš sakārtoja savus papīrus ar tām pašām rokām, kas bija sašuvušas manu ievai­noto roku toreiz, kad biju deviņus gadus veca. Niks paskatījās tieši uz mani un pasmaidīja. Man krūtīs salēcās sirds. Es ceru, ka šī saruna būs apgaismojoša, taču neapvainošos, ja jūs iesnaudīsieties.

Smiekli. Vairums amatpersonu tā nejokojās. Nespēju atraut no Nika acis. Septiņus gadus biju prātojusi, kur viņš varētu būt, un nu viņš bija atnācis uz manu skolu. Attēls no manām atmiņām. Viņš pastāstīja par saviem pretdabiskuma cēloņu pētījumiem un par pieredzēto studenta gados divās dažādās Saionas citadelēs. Niks jokoja un rosināja klausītājas piedalī­ties, uzdodams tikpat daudzus jautājumus, cik uzdeva viņam pašam. Viņam pat izdevās izvilināt direktores smaidu. Kad atskanēja zvans, es viena no pirmajām izgāju no zāles un devos uz gaiteni tās aizmugurē.

Man bija viņš jāatrod. Septiņus gadus es biju mēģinā­jusi saprast, kas notika tajā magoņu laukā. Nekāda suņa tur nebija. Viņš bija vienīgais, kurš man varēs pateikt, kas atstā­jis aukstās rētas uz manas rokas. Vienīgais, kurš varēs sniegt atbildes.

Es gāju pa gaiteni un paspraucos garām dažām astotklasniecēm. Tur viņš bija; Niks pašlaik stāvēja pie skolotāju istabas un sarokojās ar direktori. Mani ieraugot, puisim iemir­dzējās acis.

- Sveika! viņš sacīja.

- Doktor Nīgord… es tik tikko spēju parunāt. Jūsu stāstītais bija… ļoti iedvesmojošs.

- Paldies! Niks vēlreiz pasmaidīja un ar acīm ieurbās manējās. Viņš zināja. Viņš atcerējās. Kā tevi sauc?

Jā, viņš zināja. Man iekņudējās plaukstas.

- ŠI ir Peidža Mahounija, direktore atsaucās, uzsvēr­dama manu uzvārdu. Manu ļoti īrisko uzvārdu. Viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, ievērojot vaļīgo lenti un neaiz­pogāto žaketi. Tev jāiet uz klasi, Peidža. Mis Anvila pēdējā laikā ir ļoti neapmierināta ar tavu apmeklējumu.

Man vaigos iesitās karstums.

- Esmu pārliecināts, ka mis Anvila var atļaut Peidžai dažas minūtes palikt te. Niks veltīja direktorei neatvairāmu smaidu. Man ļoti gribētos mazliet pabūt ar viņu.

- Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, doktor Nīgord, bet Pei­dža pēdējā laikā ļoti daudz laika pavada pie medmāsas. Viņai ir jāiet uz visām stundām. Direktore pagriezās pret viņu un pieklusināja balsi: īriete. Tās skuķes bieži vien pašas izlemj, cik daudz viņām jāstrādā.

Mans redzeslauks it kā sašaurinājās. Galvā parādījās tāds spiediens, it kā tā tūlīt grasītos eksplodēt. Direktorei no deguna sāka tecēt asins urdziņa.

- Jūs asiņojat, mis, es sacīju.

- Ko? Direktorei paskatoties uz leju, asinis nopilēja uz viņas blūzes. Vai, kas… skat, ko es tagad esmu izdarījusi! Viņa aizsedza degunu. Nestāvi un neblenz, Peidža! Sadabū man kabatlakatiņu.

Man iesāpējās galva. Pelēks tīkls pārvilkās pār acīm, aizmiglojot redzi. Niks cieši raudzījās manī; viņš pasniedza direktorei paciņu salvešu. Varbūt jums vajadzētu apsēsties, kundze. Viņš uzlika plaukstu sievietei uz muguras. Es jums pēc mirkļa pievienošos.

Tiklīdz direktore bija prom, Niks pagriezās pret mani.

- Vai tavā klātbūtnē cilvēkiem bieži asiņo deguns?

Viņš runāja klusi. Pēc mirkļa vilcināšanās es pamāju ar galvu.

- Vai viņi ir to pamanījuši?

- Par pretdabisku es vēl neesmu nosaukta. Es meklēju viņa acis. Vai tu zini, kāpēc tā notiek?

Niks pameta skatienu pār plecu. Varbūt, viņš sacīja.

- Pastāsti man. Lūdzu!

- Doktor Nīgord? Mis Briskina pabāza galvu pa skolotāju istabas durvīm. Priekšniecība gribētu ar jums aprunāties.

- Es jau nāku. Kad skolotāja bija prom, Niks man ausī pateica; Es pēc dažām dienām atgriezīšos. Nepiesakies uni­versitātē, Peidža. Vēl ne. Uzticies man!

Viņš paspieda manu roku un tad nozuda tikpat ātri, cik bija parādījies. Strauji pukstošu sirdi, kaistošiem vaigiem un nosvīdušām plaukstām es paliku auklējam pie krūtīm piespiestās grāmatas. Nebija nevienas tādas dienas, kad es nebūtu domājusi par Niku un nu viņš bija atgriezies. Es saņēmos un devos uz stundu, vēl aizvien redzēdama un domādama tikai ar grūtībām. Viņš bija atcerējies manu vārdu. Viņš zināja, ka esmu tā pati mazā meitene, kuru viņš bija izglābis.

Es nedomāju, ka viņš patiešām atgriezīsies. Nevarēja taču būt, ka tagad, kad Niks bija guvis panākumus, es viņam vēl būtu svarīga. Taču pēc divām dienām viņš mani sagaidīja pie skolas vārtiem. Torīt bija noticis kaut kas savāds. Biju vaļā acīm sapņojusi par sudrabotu automašīnu. Sapnis manu acu priekšā uzplauka franču valodas stundā, un pēc tam man apšķebināja dūšu. Tagad tā pati automašīna stāvēja ārā; Niks ar saulesbrillēm uz deguna sēdēja šofera sēdeklī. Es kā mēnessērdzīga piegāju pie automobiļa loga, nostāk no pārē­jām meitenēm. Niks izliecās ārā no mašīnas.

- Peidža?

- Man šķita, ka tu neatgriezīsies, es sacīju.

- Tā asiņojošā deguna dēļ?

-Jā-

- Tieši tāpēc es te esmu. Viņš nostūma brilles pašā deguna galā tā, ka redzēju nogurušās acis. Ja gribi zināt vai­rāk, es tev varu pastāstīt; bet ne šeit. Vai brauksi man līdzi?

Pametu skatienu pār plecu. Neviena no skolniecēm nepie­vērsa mums uzmanību. Labi, es piekritu.

- Paldies!

Niks aizveda mani no skolas. Ceļā uz centrālo Iecirkni viņš ik pa laikam žigli uzmeta man acis. Es klusēju. Pamanī­jusi sevi sānskata spoguli, atskārtu, ka esmu pietvīkusi. Man tik ļoti gribējās ar viņu parunāties, bet es nespēju izdabūt nevienu sakarīgu teikumu. Pēc brīža Niks bilda: Vai esi stās­tījusi tēvam par to, kas notika tajā laukā?

- Nē.

- Kāpēc?

- Tu man piekodināji nestāstīt.

- Labi. Tas ir sākums. Nika rokas sažņaudza stūri. Es tev stāstīšu daudz ko tādu, ko tu nesapratīsi, Peidža. Tu neesi tāda, kāda biji pirms tās dienas, un tev ir jāzina, kāpēc.

Es skatījos tikai uz ceļu. Tas viņam nebija man jāstāsta. Es jau ilgi pirms notikuma magoņu laukā zināju, ka esmu citāda. Sajust cilvēkus spēju jau no bērna kājas. Dažreiz, kad kāds pa­gāja man garām, mani pārņēma tādas trīsas, it kā es būtu pieskārusies strāvai. Taču kopš tās dienas viss bija mainījies. Nu es spēju ne tikai sajust cilvēkus, bet arī nodarīt viņiem pāri. Varēju likt tiem asiņot, varēju izraisīt galvassāpes un acu aizmiglošanos. Dažreiz stundā iemigu un pamodos, izmirkusi aukstos sviedros. Medmāsa mani pazina labāk nekā jebkurš visā skolā.

Manī kaut kas norisinājās, un šis kaut kas gribēja izkļūt laukā pasaulē. Galu galā pasaule to ieraudzīs.

- Es tev varu palīdzēt kontrolēt notiekošo, Niks sacīja.

- Varu tevi pasargāt.

Reiz viņš jau bija mani pasargājis. Vai es tev joprojām varu uzticēties? Vēroju puiša seju es nekad to nebiju aiz­mirsusi. Niks mani uzlūkoja.

- Vienmēr, viņš atbildēja.

Mēs iegājām kādā lētā kafejnīcā Silkstrītā un malkojām ka­fiju. Tā bija pirmā reize, kad šo dzērienu nobaudīju, un klusībā nodomāju, ka tas garšo pēc dubļiem. Kādu brīdi mēs runājām par manu dzīvi. Izstāstīju par savu skolu un par tēva darbu; taču ne jau tāpēc mēs bijām šurp atnākuši, un abi to zinājām.

- Peidža, Niks sacīja, tu esi dzirdējusi par pretdabiskumu. Negribu tevi biedēt, bet tev ir pazīmes.

Man aizžņaudzās rīkle. Viņš taču strādāja Saionas labā!

- Neuztraucies. Viņš uzlika plaukstu uz manējās. Manas asinis atsila. Es tevi nenodošu. Es tev palīdzēšu.

- Kā?

- Es gribētu, lai tu atnāc parunāties ar kādu manu draugu.

- Kas viņš tāds ir?

- Cilvēks, kuram es uzticos. Cilvēks, kurš par tevi ļoti interesējas.

- Vai viņš ir…?

- Jā. Un es ari. Puisis paspieda manu roku. Tu pirms kāda brīža redzēji nomoda sapni. Tu redzēji manu automa­šīnu. Es apstulbusi blenzu uz viņu. Tas ir mans talants, Peidža. Es spēju sūtīt attēlus. Es varu cilvēkiem likt kaut ko ieraudzīt.

- Es… Man bija izkaltusi mute. Es ar viņu satikšos.

Atstāju ziņu tēva sekretārei, pavēstot, ka būšu mājās vēlu.

Niks mani aizveda uz nelielu franču restorānu Voksholā. Mūs sagaidīja garš smalkas miesasbūves vīrietis, kuram droši vien bija tuvu pie četrdesmit. Vīrieša acīs zalgoja tāda kā nemier­pilna inteliģence. Viņam bija vaskaini bāla āda, kupli, tumši mati un palsas, neiecietīgas lūpas. Vaigukauli izcēlās tik asi, ka uz tiem varētu asināt zīmuļus. Svešiniekam ap kaklu bija zeltaina kaklasaite un mugurā melna, izšūta veste ar kaba­tas pulksteni.

- Tu noteikti esi Peidža, viņš sacīja zemā, viegli uzjaut­rinātā balsī. Džeksons Hols.

Vīrietis pastiepa kaulainu roku. Es to satvēru.

- Sveicināti, es sacīju.

Viņa rokasspiediens bija auksts un stingrs. Niks apsēdās man blakus.

Kad pienāca viesmīlis, Džeksons Hols nepasūtīja neko ēdamu tikai glāzi meksa jeb bezalkoholiskā vīna. Tas bija dārgs padzēriens. Viņam bija izsmalcināta gaume.

- Man jums ir piedāvājums, mis Mahounij. Džeksons Hols saskalināja savu meksu. Vakar pie manis atnāca dok­tors Nīgords. Viņš mani informēja, ka jūs spējot izraisīt zinā­mas… medicīniskas anomālijas citos cilvēkos. Vai tas ir tiesa?

Es uzmetu skatienu Nikam.

- Pastāsti! Viņš man uzsmaidīja. Džeksons nav no Saionas.

- Neapvaino mani. Hols iemalkoja meksu. Es no Arhontiem esmu tālāk nekā šūpulis no kapa. Tiesa, tie abi patie­sībā nemaz nav tik tālu viens no otra, bet jūs jau saprotat, ko es ar to gribu teikt.

Par to es nebiju pārliecināta. Tomēr viņš pavisam noteikti neizturējās kā Saionas amatpersona.

- Jūs runājat par deguna asiņošanu, es iesāku.

- Jā, deguna asiņošana. Aizgrābjoši! Viņš salika rokas uz galda. Vai vēl kaut kas?

- Galvassāpes. Dažreiz migrēnas.

- Un kā tu jūties brīžos, kad tas notiek?

- Jūtos nogurusi. Man ir slikta dūša.

- Skaidrs. Viņa acis slīdēja man pār seju. Skatiens bija vēss, analītisks un šķita redzam kaut ko vēl aiz manis. Cik tev gadu?

- Sešpadsmit, es atbildēju.

- Tev gandrīz pienācis laiks pamest skolu. Ja vien, viņš piebilda, neesi uzaicināta mācīties universitātē.

- Diez vai tas notiks.

- Lieliski! Bet jauniem cilvēkiem citadelē patiešām ir grūti atrast darbu. Viņš ar pirkstiem bungoja pa galdu. Es gribētu tev piedāvāt darbu visam mūžam.

Savilku uzacis. Kas tas ir par darbu?

- Tāds, par kuru labi maksā. Tāds, kas tevi pasargās. Džeksons mani nopētīja. Vai tev ir kāda nojausma, ko no­zīmē gaišredzība?

Gaišredzība. Aizliegtais vārds. Es pārlaidu skatienu res­torānam, bet neviens uz mums neraudzījās. Un, šķiet, arī neklausījās.

- Pretdabiskums.

Džeksons sāji pasmaidīja. Tā to sauc Arhonti. Bet vai tu zini, ko nozīmē pats vārds? No franču vārdiem clair un voyance?

- Skaidru redzi. Ārpusmaņu uztveri. Spēju zināt to, kas ir apslēpts.

- Un kur tas ir apslēpts?

Es vilcinājos. Zemapziņā?

- Dažreiz jā. Vai arī dažreiz, viņš nopūta galdiņa vidū degošo sveci, ēterā.

Kā apburta raudzījos dūmos. Man krūtīs izpletās auk­stums. Kas ir ēters?

- Bezgalība. Mēs no tā nākam, mēs tajā dzīvojam, un tad, kad mirstam, mēs tajā atgriežamies. Bet ne jau visi vēlas šķir­ties no fiziskās pasaules.

- Džeks, iejaucās Niks, runādams pieklusinātā balsī,

- tam jābūt ievadam, nevis lekcijai. Viņai ir sešpadsmit gadu.

- Es gribu zināt! es uzstāju.

- Peidža…

- Lūdzu! Man bija jāzina.

Nika seja atmaiga. Viņš atlaidās pret krēsla atzveltni un iemalkoja ūdeni. Kā vēlies.

Džeksons bija mūs uzlūkojis ar paceltām uzacīm un nu savilka lūpas. Ēters ir augstāka eksistences pakāpe, viņš sacīja. Tas pastāv līdzās ķermeniskajai pakāpei. Gaišreģi tādi cilvēki kā mēs spēj ēteru izmantot.

Es sēdēju restorānā kopā ar diviem pretdabiskajiem. Kā?

- es jautāju.

- 0, ir neskaitāmi daudz veidu, kā to izdarīt. Esmu pava­dījis piecpadsmit gadus, mēģinot šīs personas iedalīt katego­rijās.

- Bet ko nozīmē “izmantot ēteru”? Uzdodot jautājumus par gaišredzību, es sajutu klusu, grēcīgu satraukumu.

- Tas nozīmē, ka tu spēj sazināties ar gariem, Niks paskaidroja. Ar mirušajiem. Dažādi gaišreģi to spēj dažādos veidos.

- Tātad ēters ir kā aizsaule?

- Šķīstītava, Džeksons izlaboja.

- Aizsaule, Niks precizēja.

- Piedodiet doktoram Nīgordam viņš mēģina izteikties smalkjūtīgi. Džeksons iemalkoja savu meksu. Diemžēl nāve nav smalkjūtīga. Es gribētu tevi izglītot par to, kas patie­sībā ir gaišredzība pretstatā Saionas bēdīgi greizajam skatīju­mam uz šo parādību. Tas ir brīnums, nevis perversija. Tas tev jāsaprot, mīļā, citādi viņi viens un divi apdzēsīs to jauko mir­dzumu.

Abi apklusa, kad viesmīlis atnesa man salātus. Es paska­tījos uz Džeksu.

- Pastāstiet man vairāk!

Džeksons pasmaidīja.

- Ēters ir “avots”, kuru Saionai dažreiz labpatīk piemi­nēt, viņš teica. Tā ir mirušo pasaule. Tas pats avots, kuram Asiņainais Karalis it kā esot piekļuvis seansa laikā un kura dēļ viņš pastrādājis piecas šaušalīgas slepkavības un uzrīdījis pasaulei gaišredzības epidēmiju. Tas viss, protams, ir pilnī­gas blēņas. Ēters vienkārši ir garīgā pakāpe, un gaišreģi ir tie, kuriem ir spējas tai piekļūt. Nekādas epidēmijas nav bijis. Mēs esam pastāvējuši vienmēr. Daži no mums ir labi; citi ir ļauni, ja vien ļaunums vispār pastāv. Lai nu kā, mēs neesam nekādi slimie.

- Tātad Saiona melo.

- Jā. Pierodi pie šīs domas. Džeksons aizkūpināja cigāru. Var jau būt, ka Edvards bija Džeks Uzšķērdējs, bet es ļoti šaubos, ka viņš vispār bija bijis gaišreģis. Tam viņš bija daudz par neveiklu.

- Mums nav ne jausmas, kāpēc to visu saistīja ar gaišre­dzību, Niks piebilda. Šo mistēriju izprot tikai Arhonti.

- Kā tas darbojas? Mana āda kņudēja un kaisa. Es var­būt biju pretdabiska. Es varbūt biju viena no viņiem.

- Ne visi gari mierīgi dodas uz ētera sirdi, kur, kā mēs domājam, iestājas tāda kā pēdējā nāve, Džeksons klāstīja. Es redzēju, ka viņš izbauda situāciju. Tie kavējas starp mie­sisko un garīgo pakāpi. Šādus garus mēs dēvējam par klejo­tājiem. Viņiem joprojām piemīt personība, un ar vairumu no tiem var sazināties. Šo garu brīvība ir nosacīta, un parasti viņi ar prieku palīdz reģiem.

-Jūs runājat par īstiem mirušiem cilvēkiem, es sacīju. -Jūs varat vienkārši paraustīt aukliņas, un viņi dejos?

- Pareizi.

- Bet kāpēc lai kāds no viņiem to gribētu?

- Jo tas nozīmē, ka gari var palikt kopā ar saviem mīļa­jiem. Viņš nošņaukājās tā, it kā viņam tas nebūtu sapro­tams. Vai arī ar cilvēkiem, ko vēlas vajāt. Gari upurē savu brīvo gribu un par to iegūst tādu kā nemirstību.

Ieliku mutē salātus un sāku košļāt. Bija tāda sajūta, it kā es ēstu slapjas vates piku.

- Protams, sākumā viņi nav gari. Džeksons ar pirk­stiem pabungāja man pa roku. Tev ir miesiskais ķermenis. Tu vari atrasties miesiskajā pakāpē. Bet tev ir ari pašai sava saikne ar ēteru. Mēs to saucam par sapņavu. Par cilvēka prāta ainavu.

- Paga, paga! Jūs visu laiku sakāt “mēs”, es pārtraucu.

- Kas tieši ir tie mēs? Gaišreģi?

- Jā. Tā ir ļoti dzīvīga kopiena. Niks man sirsnīgi uzsmai­dīja. Taču ļoti slepena.

- Reģus var identificēt pēc auras. Tāpēc Niks tevi atpa­zina, Džeksons skaidroja. Šķita, ka mana pieaugošā interese viņu uzmundrina. Redzi, sapņava ir ikvienam. Drošības ilūzija, tāda kā ločus amoenus [8] . tu jau saproti. es nejutos pārliecināta, ka tā patiešām ir. Reģiem ir krāsainas sapņavas. Pārējiem tās ir melnbaltas. Viņi savas sapņavas redz tad, kad sapņo. Nereģi tātad redz monohromus sapņus. Bet reģi…

- …redz krāsainus sapņus?

- Reģi nesapņo, manu mīļo meitenīt. Ne jau tā kā nereģi. Šī dīkā bauda paredzēta tikai nereģiem. Bet gaišreģa sapņa­vas krāsa spīd cauri viņa miesiskajam veidolam un rada auru. Viena tipa reģiem bieži ir ļoti līdzīgas auras. Tu iemācīsies tās sagrupēt.

- Vai es spēju redzēt auras?

Abi vīrieši pārmija skatienus. Niks pasniedzās un noņēma no acīm divas miglainas lēcas. Man pār muguru pārskrēja sal­tas tirpas.

- Ieskaties man acīs, Peidža!

Tas viņam nebija jāsaka divreiz. Es atcerējos šīs acis tik labi, it kā būtu tās redzējusi vakar. Piesātināto, pelēkzaļo toni un smalkās līnijas, kas tīklojās varavīksnenē. Taču nebiju pa­manījusi nelielu defektu atslēgas cauruma formā viņa labās acs zīlītē.

- Dažiem reģiem ir kaut kas līdzīgs trešajai acij. Niks atlaidās krēslā. Viņi spēj redzēt auras; viņi redz arī klejotā­jus. Ir iespējama pusredze, tā kā man ar vienu kolobomu -, vai arī pilnredze kā Džeksam.

Džeksons plati iepleta acis. Viņam tas pats defekts bija abās acīs.

- Man nekā tāda nav, es sacīju. Es tātad esmu gaiš­reģe, bet man nav trešās acs?

- Augstākajās kārtās bieži ir sastopams redzes trūkums. Lai sazinātos ar gariem, tev nav nepieciešams tos ierau­dzīt. Džeksons man uzmeta apmierinātu skatienu. Tu auras un klejotājus sajūti, bet neuztver vizuāli.

- Patiesībā tas nav nekāds trūkums. Niks papliķēja man pa roku. Tava sestā maņa bez vizuālās palīdzības būs daudz jutīgāka.

Kaut arī restorānā bija silti, man visā ķermeni izpletās aukstums. Es skatījos te uz vienu, te otru vīrieti, uz abu atšķi­rīgajām sejām. Kāda gaišreģe es esmu?

- Tieši to mēs gribam noskaidrot. Es gadu gaitā esmu kla­sificējis septiņas gaišreģu kārtas. Man šķiet, ka tu, meitenīt, esi no visaugstākās un tādējādi piederi pie viena no retāka­jiem gaišreģu veidiem mūsdienu pasaulē. Ja man izrādīsies taisnība, viņš izvilka no dārgās ādas somas mapi, tad es gribētu, lai tu paraksti darba līgumu. Džeksona acis rau­dzījās manējās. Es uz šī čeka varētu uzrakstīt visdažādākos skaitļus, Peidža. Cik vajadzēs, lai tevi paturētu?

Mana sirds dauzījās kā negudra. Iesākumam vajadzēs dzērienu.

Džeksons atlaidās krēslā.

- Nik, viņš sacīja, pasūti jaunajai lēdijai meksu! Viņa paliek.