Sapņu staigātāja

16.NODARBE

Aizbildnis man nepateica, kurp mēs dodamies. Viņš veda mani pa citu taku prom Magdalēnas atklātajā teritorijā. Es visapkārt jutu garus gan gaisā, gan ūdeni; tie bija to mirušo gari, kuri reiz bija šeit staigājuši. Es viņus nedzirdēju, bet, tā kā nepilnas jūdzes attālumā bija atvērts aukstuma punkts, garu klātbūtne bija jūtama tikpat spēcigi kā tad, ja viņi būtu dzīvi.

Neviļus turējos Aizbildņa tuvumā. Es jutu: ja kāds no gariem izrādītos ļaundabīgs, uzraugs to spētu atvairīt efek­tīvāk nekā es.

Mums dodoties tālāk, prom no Magdalēnas laternām, tumsa sabiezēja arvien melnāka. Aizbildnis klusēja; mēs šķēr­sojām mitru pļavu, kur maura vietā kuploja līdz ceļiem sa­augusi zāle un nezāles. Kur mēs ejam? es jautāju. Mani zābaki un zeķes jau bija izmirkuši.

Aizbildnis neatbildēja.

- Jūs teicāt, ka esmu jūsu skolniece, nevis verdzene, es atgādināju. Gribu zināt, kurp mēs dodamies.

- Tālāk.

- Kāpēc?

Atbilde atkal izpalika.

Nakts kļuva arvien aukstāka nedabiski auksta. Šķiet, aiz­ritēja vairākas stundas, lidz viņš apstājās un kaut kur rādija.

- Tur.

Sākumā es nepamanīju. Kad acis aprada, nespodrajā mēnesgaismā kļuva redzamas dzīvnieka aprises. Tam bija četras kājas, zīdains kažoks, sniegbalta pakakle un garajā, šaurajā purnā spīguļoja tumšas acis un neliels, melns deguns. Es prā­toju, kura no mums izskatās vairāk izbrīnīta.

Stirna. Stirnas es pēdējo reizi biju redzējusi Īrijā, kad vec­vecāki mani bija aizveduši uz Gaitī kalniem. Mani sagrāba gluži bērnišķš satraukums.

- Viņa ir skaista, es teicu.

Aizbildnis piegāja pie stirnas. Tā bija piesieta pie mie­tiņa. Viņu sauc Nuala.

- Tas ir Iru vārds.

- Jā, saīsinājums no “Fionnuala”. Tas nozīmē baltie pleci jeb gaišie pleci.

Paskatījos vēlreiz. Stirnai abās kakla pusēs bija pa lielam, baltam plankumam. Kas viņai deva vārdu? Saionā bija ris­kanti saukt mājdzīvniekus vai bērnus īru vārdos. Par to cil­vēku varēja sākt turēt aizdomās par simpatizēšanu Mollijas dumpja dalībniekiem.

- Es.

Viņš noņēma stirnai kaklasiksnu. Nuala viņam piebikstīja ar purnu. Gaidīju, ka viņa metīsies bēgt, bet tā palika stāvam un lūkojamies augšup uz Aizbildni. Viņš uzrunāja dzīvnieku savādā valodā, glāstīja tā balto pakakli, un stirna, šķiet, patie­šām klausījās. Tā bija kā apburta. Vai tu gribētu viņu paba­rot? Aizbildnis izslīdināja no piedurknes sarkanu ābolu.

- Viņa tos ļoti kāro.

Vīrietis pameta man ābolu. Nuala pievērsa skatienu man un viegli paraustīja degunu. Uzmanīgi, Aizbildnis brīdi­nāja. Viņu ir iztrūcinājis atvērtais aukstais punkts netālu.

Negribēju stirnu nobiedēt bet, ja Aizbildnis viņu nebie­dēja, kā lai es to spētu? Pastiepu roku, sniedzot viņai ābolu. Stirna apošņāja augli. Aizbildnis vēl kaut ko pateica, un viņa to paķēra.

- Piedod viņai. Viņa ir ļoti izsalkusi. Viņš papliķēja dzīv­nieka kaklu un iedeva tam vēl vienu ābolu. Man reti ir izde­vība viņu apraudzīt.

- Bet viņa taču dzīvo Magdalēnā.

- Jā, tomēr man ir jāuzmanās. Pilsētas robežās nav atļauts turēt dzīvniekus.

- Kāpēc tad jūs viņu turat?

- Kompānijas pēc. Un tev.

- Man? es brīnījos.

- Viņa tevi gaidīja. Refalts apsēdās uz plakana akmens, ļaudams Nualai aizklīst uz koku pusi. Tu esi sapņu staigā­tāja. Ko tev tas nozīmē?

Viņš mani bija te atvedis pabarot stirnu mazuli!

- Es esmu uz viena viļņa ar ēteru, es sacīju.

- Pastāsti vairāk.

- Es spēju no attāluma sajust citas sapņavas. Un ētera aktivitāti kopumā.

- Tieši tā. Tas ir tavs iedzimtais talants, tas, kas ir visa pamatā: paaugstināta jutība pret ēteru, uztvere, kāda vairu­mam gaišreģu nepiemīt. Tā nāk no tavas sudraba saites; tā ir elastīga. Tā ļauj tev pārvietot garu prom no tavas sapņavas centra paplašināt pasaules uztveri. Vairums gaišreģu, to darot, sajuktu prātā. Bet toreiz, kad mēs trenējāmies pļavā, es tevi mudināju grūst savu garu pret manu sapņavu. Uzbrukt tai. Viņa acis kvēloja tumsā. Tev piemīt potenciāls darīt kaut ko vairāk nekā tikai sajust ēteru. Tu vari to ietekmēt. Tu vari ietekmēt apkārtējos cilvēkus.

Es neatbildēju.

- Iespējams, tu jaunākos gados spēji nodarīt cilvēkiem pāri. Varbūt varēji iespaidot viņu sapņavas. Varbūt viņi pama­nīja kaut ko neparastu: kādam sāka asiņot deguns, citam aizmigloties redze…

-Jā-

Viņš jau zināja. Nebija nekādas jēgas to noliegt.

- Vilcienā kaut kas mainījās, Aizbildnis turpināja. Tava dzīvība bija briesmās. Tu baidījies, ka tevi arestēs. Un tas spēks, kas tev piemīt, toreiz tas izpaudās pirmo reizi tavā dzīvē.

- Kā jūs to uzzinājāt?

- Pienāca ziņojums, ka esot nogalināts zemsargs bez asinsizliešanas, bez ieročiem, bez vismazākās zīmes uz ķer­meņa. Našira uzreiz zināja, ka to ir pastrādājis sapņu staigā­tājs.

- Tas varēja būt poltergeists.

- Poltergeisti vienmēr atstāj zīmes. Tev tas būtu jāzina.

Bija tāda sajūta, it kā rētas man uz rokas kļūtu par dažiem

grādiem aukstākas.

- Našira gribēja tevi dabūt dzīvu, Aizbildnis stāstīja.

- NSD arestus veic neveikli un vardarbīgi, un tāpat rīkojas arī daļa mūsu sarkano mundieru. Apmēram puse aizturēšanu beidzas ar aizturamā nāvi. Ar tevi tā nedrīkstēja notikt. Tevi nedrīkstēja aiztikt. Tāpēc Našira sūtīja virsuzraugu gaišreģu sagādes speciālistu.

- Kāpēc?

- Jo viņa grib uzzināt tavu noslēpumu.

- Nekāda noslēpuma nav. Es esmu tas, kas esmu.

- Ari Našira grib to pašu. Viņa ilgojas pēc retām spējām, ari pēc tavām.

- Kāpēc tad viņa tās nepaņem? Toreiz, kad viņa noslepka­voja Sebu, viņa būtu varējusi nogalināt arī mani. Kamdēļ tik ilgi jāgaida?

- Jo Našira grib saprast, cik lielas spējas tev piemīt. Taču viņa negaidīs mūžīgi.

- Es jums nekādus trikus nerādīšu, es sabozos. Es vēl neesmu artiste!

- Es tevi nelūdzu man rādīt trikus. Kam tas vajadzīgs? Tavu talantu es redzēju toreiz kapelā. Tu ar garu iebruki Aludras prātā. Es to redzēju pļavā, kad tu uzbruki manam prātam. Bet saki man, Aizbildnis paliecās uz priekšu, acīm tumsā karsti kvēlojot, vai tu būtu spējusi kādā no mums iemiesoties?

Iestājās saspringts klusums, ko pārtrauca tikai pūces grie­zīgā ūjināšana. Skaņa lika man paskatīties. Es paraudzījos uz mēnesi, kas šūpojās dūmakainā mākoņu kausā. Vienu mirkli es atkal biju Džeksa birojā toreiz, kad pirmo reizi ierunājā­mies par iemiesošanos.

“Manu meitenīt,” viņš toreiz sacīja, “tu esi bijusi lieliska. Nē spoža! Tu visādā ziņā un neapšaubāmi esi paturama, zīmogs, kas teju, teju atvērsies, bet tagad es tev gribētu dot jaunu uzdevumu. Uzdevumu, kas pārbaudīs tavas spējas, taču arī piepildīs tevi.” Džekss mani palūdza iekļūt viņa prātā un pārbaudīt, vai varēšu pārņemt kontroli pār viņa ķermeni. Šī doma mani satricināja. Es negribīgi pamēģināju, bet Džeksa prāts bija tik sarežģīts, ka tas izrādījās neiespējami. “A, nu labi,” viņš noteica, pakšķinādams cigāru. “Bija vērts pamēģi­nāt, mana burvīgā. Bet nu taisies, ka tiec! Ir jāliek kārtis un jāspēlē spēles.”

Varbūt es būtu to spējusi. Varbūt tad, ja patiešām gribētu, es būtu varējusi iemiesoties Džeksa ķermenī un nospiest to nolādēto cigāru, bet tieši šī spēja mani biedēja. Kādu kontro­lēt tā bija nopietna atbildība, man par nopietnu. Pat neņe­mot vērā solīto algas pielikumu. Es biju ar mieru klīst pa Lon­donas prātu, bet ne jau sagrābt kontroli pār to. Ne par kādu naudu pasaulē!

- Peidža?

Izniru no atmiņām. Nē, es atbildēju. Es nebūtu varē­jusi iemiesoties Aludrā. Un jūsos ari ne.

- Kāpēc ne?

- Es nespēju iemiesoties cilvēkos. Un pavisam noteikti nespēju iemiesoties refos.

- Vai tu to gribētu?

- Nē. Jūs nevarat mani piespiest.

- Man nav nodoma tevi piespiest. Es tikai piedāvāju tev iespēju, kā jūs mēdzat izteikties, “paplašināt apvārsni”.

- Radot sāpes.

- Ja iemiesošanos izpilda veikli, tai nevajadzētu radīt ne­kādas sāpes. Es negaidu, lai tu iemiesojies cilvēkā. Šonakt noteikti ne.

- Ko tad jūs gribat?

Aizbildnis palūkojās pāri laukam. Es sekoju viņa skatie­nam. Stirna pašlaik ar kāju bikstīja kaut kādas puķes un vē­roja, kā tās klana galviņas. Nuala, es sacīju.

-Jā-

Skatījos, kā dzīvnieks noliec galvu un aposta zāles kušķi. Nekad nebiju apsvērusi iespēju vingrinoties izmēģināt iemie­sošanos dzīvniekos. Zvēru prāts ļoti atšķīrās no cilvēku prāta ne tik sarežģīts, ne tik apzināts -, bet varbūt tāpēc būs grūtāk. Varbūt manu cilvēka garu pat nebūs iespējams ietilpināt dzīvnieka ķermenī. Ja man būs dzīvnieka sapņava vai es domāšu kā cilvēks? Bija jāraizējas ari par ko citu: vai stirnai sāpēs? Vai tā pretosies manai ienākšanai vai ari uzreiz mani ielaidīs?

- Nezinu, es vilcinājos. Viņa ir pārāk liela. Var gadī­ties, ka es nespēšu viņu kontrolēt.

- Es atradīšu kaut ko mazāku.

- Ko tieši jūs gribat panākt? Aizbildnis neko neatbil­dēja, un es turpināju: Ņemot vērā apgalvojumu, ka jūs man piedāvājat izdevību, jūs tomēr esat visai uzstājīgs.

- Es gribu, lai tu izmanto šo izdevību. To es nenoliedzu.

- Kāpēc?

- Jo es gribu, lai tu izdzīvo.

Bridi es skatījos Aizbildnim acīs, mēģinot viņu izprast. Es to nespēju. Refaītu sejās bija kas tāds, kas neļāva uzmi­nēt viņu emocijas. Nu labi, es piekritu. Kādu mazāku dzīvnieku. Kukaini, grauzēju, varbūt putnu. Kaut ko tādu, kas nebūtu īpaši jutīgs.

- Lai notiek!

Aizbildnis grasījās aizgriezties, bet tad apstājās. Paskatī­jies uz manu pusi, viņš kaut ko izņēma no kabatas; tas bija piekariņš tievā ķēdītē. Uzliec šo, viņš sacīja.

- Kāpēc?

Bet Aizbildnis jau bija prom. Es apsēdos uz neliela lauk­akmens malas un centos apvaldīt gaidpilnās trīsas. Džekss šobrīd piekrītoši mātu ar galvu, bet es nebiju pārliecināta, ka to pašu darītu arī Niks.

Paskatījos lejup uz piekariņu. Tas bija aptuveni tik garš kā mans īkšķis un izveidots spārnu formā. Es pārlaidu tam pirkstu, un ēterā kaut kas viegli ietrīsuļojās. Karulis laikam bija sublimēts. Es pārvilku ķēdīti pāri galvai.

Nuala pēc brīža atgriezās; viņai bija apnikusi zāle. Es sēdēju, cieši piespiedusies pie akmens; manas rokas bija dziļi iebāztas jakas kabatās. Tagad bija neparasti auksts; elpa vei­doja baltus garaiņus. Sveika, es uzrunāju stirnu. Nuala apošņāja manus matus, it kā mēģinot saprast, kas tas ir, un tad nometās uz zemes man blakus. Ielikusi galvu man klēpī, stirna tā kā apmierināti, šņācoši nopūtās. Novilku cimdus un noglāstīju viņas ausis. Dzīvnieka vilna smaržoja pēc muskusa. Jutu stirnas spēcīgos, nerimtīgos sirdspukstus. Nekad nebiju bijusi tik tuvu savvaļas dzīvniekam. Mēģināju iztēloties, kā ir būt šai mazajai stirnai: stāvēt uz četrām kājām, nepieradinā­tai dzīvot mežā.

Bet es nebiju nepieradināta. Vairāk nekā desmit gadus biju nodzīvojusi Saionas citadelē. Manī vairs nebija ne kripa­tas mežonīgās dabas. Laikam tāpēc es pievienojos Džeksam. Lai turētos pie tā, kas bija atlicis no mana vecā “es”.

Pēc mirkļa nolēmu pamēģināt, kas notiks. Aizvēru acis un ļāvu garam aizklīst. Nualas sapņava bija ļoti caurlaidīga, tik plāna un trausla kā burbulis. Cilvēki gadu gaitā ap sevi uzslēja vairākus aizsardzības slāņus, bet dzīvniekiem tādu emocionālo bruņu nebija. Teorētiski es varēju stirnu kontro­lēt. Pavisam vieglītēm piebikstīju viņas sapņavai.

Nuala iesprauslājās, kā sajūtot briesmas. Es glāstīju stir­nas ausis un kušināju viņu. Piedod, es atvainojos. Es tā vairs nedarīšu. Pēc mirkļa stirna atkal ielika galvu man klēpī, bet viņas ķermenis trīsēja. Stirna nezināja, ka es viņai biju nodarījusi pāri. Pabāzu pirkstus dzīvniekam zem zoda un maigi pakasīju pakakli.

Kad Aizbildnis atgriezās, es jau biju iesnaudusies. Viņš mani pamodināja, viegli pieskaroties vaigam. Nuala pacēla galvu, bet refaīts viņai pateica ko nomierinošu, un stirna atkal iemiga.

- Nāc, viņš sacīja. Esmu tev atradis jaunu ķermeni.

Aizbildnis apsēdās uz laukakmens. Es satriekta skatījos,

kāds viņš izskatās mēnesnīcā: nevainojami veidoti, izteik­smīgi vaibsti un vizoša āda. Kas tas ir? es jautāju.

- Paskaties pati!

Viņa rokas imitēja tādu kā krātiņu; pirkstu gali tik tikko saskārās. Es ieraudzīju trauslu kukaini varbūt taureni, var­būt naktstaureni. Tumsā bija grūti saprast, kas tieši tas ir.

- Tas gulēja ziemas miegā, Aizbildnis sacīja. Un jopro­jām ir miegains. Man šķita, ka tā būs vieglāk.

Tātad taurenis. Lidonis viņa saujā raustījās.

- Aukstuma punkti dzīvniekus biedē. Refaīta balss bija klusa, mazliet rūcoša. Viņi sajūt atvērto ceļu uz nēterpasauli.

- Kāpēc jūs to atvērāt?

- Tad jau redzēsi. Viņš pacēla skatienu un ielūkojās man acis. Vai gribi izmēģināt iemiesošanos?

- Pamēģināšu, es sacīju.

Aizbildņa acis iegailējās karstāk kā divas ogles.

- Jūs to droši vien jau zināt, es sacīju, bet, kad es pametīšu savu ķermeni, tas kritis. Es būtu pateicīga, ja jūs to uztvertu.

Man šie vārdi bija grūstin jāizgrūž. Riebās lūgt viņam pakalpojumu, pat ja tas bija gluži neliels un pašsaprotams.

- Protams, Aizbildnis sacīja.

Es novērsos pirmā.

Dziļi ievilkusi elpu, izkustināju garu. Manas maņas tūlīt atslāba, un es saskatīju savu sapņavu. Jau jutu ēteru. Sajūtas kļuva spēcīgākas, man ejot uz magoņu lauka malu, kur sākās tumsa. Tur bija ēters; tas mani gaidīja.

Es lēcu.

Redzēju sudraba saiti, kas atrisa no manas sapņavas, rādot atgriešanās ceļu. Aizbildņa sapņava bija turpat tuvumā. Taurenis tai blakus izskatījās kā niecīgs punktiņš, kā smilšu grauds līdzās marmora bumbiņai. Es ieslīdēju kukaiņa prātā. Nebija jūtama nekāda saraušanās, nekādas piepešas izbailes.

Es attapos sapņu pasaulē. Košā, okerdzeltenas gaismas pielietā pasaulē. Taurenis vadīja savas dienas, sūcot nektāru no ziediem, un visas lidoņa atmiņas veidoja puķu krāšņās krā­sas. No visām pusēm vēdīja ambrozija smarža, lavandas, zāles un rožu aromāts. Es soļoju pa rasaino sapņavu, dodamās uz visgaišāko daļu. No ziedos slīgstošiem kokiem gaisā savērpās putekšņi un ieķērās man matos. Vēl nekad nebiju jutusies tik brīva. Nebija nekādas pretošanās; nebija nojaušami pat visvā­jākie aizsardzības mehānismi. Tas bija tik nesāpīgi, viegli un skaisti, it kā es būtu atbrīvojusies no smagām važām. Es jutos dabiski. Tieši to mans gars ilgojās darīt klejot svešās zemēs.

Tas nespēja paciest mūžīgo ieslodzījumu vienā ķermenī. Tas juta ilgas pēc klejojumiem.

Nonākusi līdz saules zonai, es ieraudzīju meklēto: pavi­sam sīciņu, rožainu pūciņu taureņa garu. Savilku lūpas un uzpūtu, un gars aizkūleņoja uz prāta tumšākajiem nostūriem.

Tagad bija jāpaveic īstais pārbaudījums. Ja manas aplē­ses bija pareizas un Džeksa skaidrojums patiess, ienākšana saules zonā man ļaus pārņemt kontroli pār manu jauno ķer­meni.

Līdzko biju ienākusi gaismas lokā, visu sapņavu pārplūdi­nāja spožs mirdzums; zeltaini stari vēlās man pāri, piepildīja acis un ādu, un asinis. Tā mani apžilbināja. Pasaule kļuva par dimanta lauskām, par spilgtu krāsu zvaigzni.

Brīdi nekas nenotika. Mans ķermenis pazuda, es neko nejutu. Un tad es pamodos.

Vispirms iestājās panika. Kur manas rokas, kur kājas? Kāpēc es neredzu? Paga, nē, es redzu, tikai… tikai viss ir koši violets un zāle tik zaļa, ka acis sūrst. Mani kuslie locekļi no­trīsēja. Bija tāda sajūta kā smadzeņu drudža laikā, tikai daudz ļaunāk. Es biju saspiesta, smaku un kliedzu bez lūpām un balss. Un kas man tur tāds abos sānos? Mēģināju pakustēties, un dīvainie veidojumi nodrebēja kā pirmsnāves krampjos.

Ātrāk nekā paguvu attapties, jau biju izrāvusi sevi no tau­reņa un atgriezusies savā ķermenī. Es viscaur drebēju un aiz­gūtnēm kampu gaisu. Noslīdēju no laukakmens un uz visām četrām nokritu zemē.

- Peidža?

Es sāku rīstīties. Muti piepildīja nejauka skābes garša, bet laukā nekas nenāca. V-vairs nekad tā nedarīšu, es stomījos.

- Kas notika?

- Nekas. Tas bija… tas bija tik viegli, b-bet tad… Manas krūtis smagi cilājās; es atvēru jakas rāvējslēdzēju. Es to nespēju!

Aizbildnis klusēja. Viņš skatījās, kā es susinu no pieres sviedrus, mēģinādama apvaldīt histēriju. Tu to izdarīji, viņš sacīja. Tu to izdarīji, kaut arī tas bija sāpīgi. Taureņa spārni sakustējās.

- Kad es to darīju, man bija tāda sajūta, ka miršu.

- Bet tu to izdarīji.

Atspiedos pret akmeni. Cik ilgi es tur biju?

- Varbūt pusminūti.

Labāk, nekā biju gaidījusi, bet vienalga nožēlojami. Džeksons smiedamies salauztu ribu. Žēl, ka liku jums vilties, es noteicu. Varbūt neesmu tik veikla kā citi sapņu staigātāji.

Aizbildņa vaibsti bija skarbi. Nē, tu esi gan, viņš sa­cīja. Bet, ja tu pati tam neticēsi, nesasniegsi savu pilno po­tenciālu.

Viņš pavēra sauju, un taurenis aizlidoja prom tumsā. Tas vēl bija dzīvs. Es nebiju to nogalinājusi.

- Jūs dusmojaties, es sacīju.

- Nē.

- Kāpēc tad jūs tā skatāties?

- Kā tad? Refaīta acis raudzījās salti.

- Nekā, es atteicu.

Aizbildnis paņēma nastiņu sausas malkas, kas bija atbal­stīta pret laukakmeni. Skatījos, kā viņš sasit divus akmeņus un ar dzirksteli aizdedz sauso iekuru. Es aizgriezos. Lai pavārās savā sulā. Nebiju šurp nākusi, lai spēlētu leļļu teātri ar faunu.

- Mēs te dažas stundas atpūtīsimies. Aizbildnis neskatī­jās uz mani. Tev pirms nākamās pārbaudes ir jāpaguļ.

- Vai tas nozīmē, ka šo daļu esmu izturējusi?

- Protams, esi. Tu iemiesojies taurenī. Tas bija viss, ko tev lūdzu. Viņš vēroja liesmas. Neko vairāk.

Aizbildnis atvēra kādu saini un izklāja vienkāršu, melnu guļammaisu. Te būs, refaīts sacīja. Man kaut kas ir jāiz­dara. Šeit tu kādu laiku būsi drošībā.

- Vai jūs iesiet atpakaļ uz pilsētu?

-Jā-

Atlika vien paklausīt, kaut ari man nepatika doma par gulēšanu šeit, kur gaisā plivinājās tik pulka garu. Tagad to bija vēl vairāk, un kļuva aukstāks. Novilku slapjos zābakus un zeķes, ko noliku žāvēties pie uguns, un, iekārtojusies guļam­maisā, aizvilku rāvējslēdzēju. Silti nebija pat ar jaku un vesti, bet vienalga labāk.

Aizbildnis ar pirkstiem bungoja pa celi un raudzījās tumsā. Viņa acis kvēloja kā divas ogles, meklējot briesmas. Es pagrie­zos un palūkojos uz mēnesi. Cik tumša izskatās pasaule! Cik tumša un cik auksta.