Sapņu staigātāja

15.MŪra kriŠana

Dienas sargs tikai nobollja acis, kad Suhaīls gāja garām, aiz rokas vilkdams mani sev līdzi. Mana rīkle bija jēla un vaigus izraibināja asiņu švīkas. Suhaīls uzrāva mani pa kāpnēm un piedauzīja pie Aizbildņa durvīm. Arktūr!

Es izdzirdēju slāpētu zvanīšanu. Līza bija sacījusi, ka Aiz­bildnis mani nogalināšot par to, ka nebiju atgriezusies rīt­ausmā. Ko viņš teiks par pretošanos arestam?

Durvis atvērās. Tajās kā tumšs apveids pret nespodri izgaismoto telpu nostājās Aizbildnis. Viņa acis bija kā divi sīki gaismas punktiņi. Paliku stāvam kā iemieta. Auras izsūkšana man bija izraisījusi tādu kā lēkmi. Es nespēju sajust ēteru. Nespēju sajust neko. Ja viņš tagad mēģinās mani nogalināt, es nevarēšu pakustināt ne pirkstu, lai to nepieļautu.

- Mēs viņu atradām. Suhaīls pavilka mani uz priekšu. Šī slēpās Midzeni. Tā dumpīgā kverple mēģināja izraisīt ugunsgrēku.

Aizbildnis skatījās te uz mani, te uz Suhaīlu. Pierādījumi bija redzami kā uz delnas: Suhaīla acis, mani asinīm notriep­tie vaigi.

- Tu no viņas barojies, viņš sacīja.

- Man ir tiesības baroties no cilvēkiem.

- No šī ne. Tu paņēmi daudz par daudz. Asinsvaldniece nepriecāsies par tādu savaldības trūkumu.

Neredzēju Suhaīla seju, bet iztēlojos, ka viņš pavīpsnā.

Iestājās klusums; es sausi, rejoši ieklepojos. Mans augums viscaur drebēja. Aizbildņa skatiens noslīdēja pie plīsuma manā tunikā.

- Kas to izdarīja?

Es klusēju. Viņš pieliecās tā, ka bija manā acu augstumā.

- Kas to izdarīja? No viņa balss man pārskrēja saltas tir­pas. Kāds sarkanais mundieris?

Tik tikko manāmi pamāju ar galvu. Aizbildnis paskatījās uz Suhaīlu. Tu savā uzraudzībā ļauj sarkanajiem mundie­riem brīvi izvarot cilvēkus?

- Mani neinteresē viņu paņēmieni.

- Mēs negribam, ka viņi vairojas, Suhaīl. Mums nav ne laika, ne līdzekļu noņemties ar grūtniecību.

- Tabletes viņus sterilizē. Turklāt viņu dzimumattiecības ir virsuzrauga pārziņā.

- Tu darīsi tā, kā es likšu.

- Šaubu nav. Suhaīls pablenza uz mani ar savām salta­jām, sarkanajām acim. Bet atgriezīsimies pie galvenā. Lūdz savam kungam piedošanu, Četrdesmit.

- Nē, es sacīju.

Viņš man iekrāva. Es atsprāgu sāņus un ietriecos sienā. Man gar acīm aizņirbēja raibas ainas. Lūdz savam kungam piedošanu, XX-59-40!

- Jums būs man jāiesit daudz stiprāk.

Viņš pacēla roku, lai tā darītu. Pirms Suhaīls paguva man iesist, Aizbildnis satvēra viņa roku. Es tikšu ar viņu galā zem četrām acīm, viņš paziņoja. Ne jau tev pienākas viņu sodīt. Pamodini virsuzraugu un tiec galā ar šo jezgu. Es nepie­ļaušu, ka šāds notikumu pavērsiens traucē saules stundas.

Abi vīrieši cieši raudzījās viens uz otru. Suhaīls klusi ieņur­dējās, pagriezās un prom bija. Aizbildnis noskatījās viņam pakal. Pēc mirkļa viņš saņēma mani aiz pleca un iestūma istabā.

Mājoklī izskatījās tieši tāpat kā vienmēr: aizkari bija no­laisti, pavardā kurējās uguns. Gramofonā čirkstēja “Mr. Sandman”. Gulta izskatījās tik silta! Man gribējās apgulties, bet es negrasījos viņa priekšā izrādīt vājumu. Bija jāpaliek stāvam kājās. Aizbildnis aizslēdza durvis un apsēdās klubkrēslā. Es gaidīju, joprojām juzdamās grīļīga pēc sitiena.

- Panāc šurp!

Man nebija izvēles. Aizbildnis paskatījās uz mani; attā­lums starp mums bija neliels, bet viņš pat sēdus bija gandrīz manā augumā. Viņa acis bija patumšas un dzidras kā šartrē liķieris.

- Vai tev ir pēdējā vēlēšanās, Peidža?

Es neatbildēju.

- Man ir vienalga, ko tu par mani domā, bet šajā pilsētā ir zināmi noteikumi, kuriem tev jāpakļaujas. Viens no tiem ir komandantstundas ievērošana.

Es joprojām klusēju. Nesagādāšu viņam to prieku mani nobiedēt.

- Tas sarkanais mundieris, viņš turpināja. Kā viņš izskatījās?

- Tumši blonds. Drusku pāri par divdesmit. Mana balss čerkstēja. Tur bija vēl viens puisis, kas izskatījās viņam līdzīgs, Sešpadsmit. Un meitene Katrīna.

Runājot manas iekšas sagrāba salti krampji. Jutos kā no­ziedzniece, tā pienesot ziņas refam. Bet tad iztēlojos Līzas seju un viņas skumjas, un mana apņemšanās kļuva stiprāka.

- Es viņus pazīstu. Aizbildnis nolūkojās ugunī. Abi vīrieši ir brāļi abi ir mediji. XX-49-16 un XX-49-17. Viņi šeit ieradās, kad bija vēl ievērojami jaunāki nekā tu. Viņš salika plaukstas kopā. Es gādāšu, lai viņi vairs nekad neko tev nenodara.

Man vajadzētu viņam pateikties, bet es to nedarīju.

- Apsēdies, refs mudināja. Tava aura atjaunosies.

Es ieslīgu klubkrēslā viņam iepretim. Man sāka sūrstēt ribas un kājas. Aizbildnis mani uzlūkoja.

- Vai esi izslāpusi?

- Nē, es atteicu.

- Izsalkusi?

- Nē.

- Tu noteikti esi izsalkusi. Tā pļura, ko vāra artisti, nodara vairāk ļauna nekā laba.

- Es neesmu izsalkusi.

Tā nebija taisnība. Virums sastāvēja gandrīz tikai no ūdens, un mans vēders ilgojās pēc kaut kā bieza un silta. Žēl gan. Aizbildnis pamāja uz naktsgaldiņu. Liku tev šo to sagatavot.

Ēdienu es ievēroju jau tobrīd, kad ienācu istabā. Biju domājusi, ka šķīvis paredzēts Aizbildnim, bet tad atcerējos, no kā refaīti pārtiek. Protams, šī maltīte nebija viņam.

Es nepakustējos, un Aizbildnis ķērās pie lietas pats. Viņš ielika šķīvi man klēpī līdz ar smagiem sudraba galda piederu­miem. Paskatījos lejup uz ēdienu. No skata vien man sareiba galva un iesmeldzās rīkle. Mīksti vārītas, pārgrieztas olas ar iztecējušu karstu, zeltainu dzeltenumu. Stikla šķīvītī kār­dināja pērļu grūbas ar ciedru riekstiem un lielām, melnām pupām, kas spīguļoja kā oniksa lāses. Mizots, brendijā konser­vēts bumbieris. Ķekars sulīgu, sārtu vīnogu. Pilngraudu maize ar sviestu.

- Ņem!

Es sažņaudzu rokas dūrēs.

- Tev ir jāēd, Peidža.

Man tā gribējās mest izaicinājumu, triekt šķīvi taisni šim ģīmī, bet galva reiba un mutē plosījās slāpes, un viss, ko es vēlējos, bija apēst to nolādēto ēdienu. Paņēmu karoti un ieliku mutē mazliet grūbu. Pupas bija siltas, rieksti trausli un saldi. Ķermeni pārņēma atvieglojums, un sāpes vēderā sāka atlaisties.

Aizbildnis atgriezās savā vietā. Viņš klusēdams noskatī­jās, kā es ēdu. Jutu viņa caururbjošā un kvēlojošā skatiena smagumu. Kad biju paēdusi, noliku šķīvi uz grīdas. Uz mēles kavējās viegli dedzinošais brendijs.

- Paldies, es sacīju.

Man negribējās to teikt, bet kaut kas bija jāsaka. Aizbildņa pirksti bungoja pa krēsla paroci.

- Es gribētu šonakt turpināt tavu apmācību, viņš pazi­ņoja. Vai tev ir kādi iebildumi?

- Man nav izvēles.

- Un ja nu būtu?

- Bet man nav, es atcirtu. Tāpēc tas nav svarīgi.

- Es runāju hipotētiski. Ja tev būtu izvēle, ja tu pati varētu noteikt savu likteni, vai tu labāk turpinātu trenēties ar mani vai ari uzreiz kārtotu nākamo pārbaudījumu?

Manas lūpas jau gribēja izrunāt asu atbildi, bet es iekodu mēlē, tā ari to neizteikusi. Nezinu, es sacīju.

Aizbildnis sabikstīja uguni. Tā noteikti ir dilemma. Tava morāle saka “nē”, bet izdzīvošanas instinkts mudina teikt “jā”.

- Es jau tāpat protu cīnīties. Esmu stiprāka nekā izskatos.

- Jā, esi. Tavu spēku pierāda bēgšana no virsuzrauga. Un, protams, ari tavs talants ir liels ieguvums pat refalti negaida, ka viņu sapņavās ienāks kāds gars. Tavā pusē ir pār­steiguma elements. Aizbildņa acis dejoja liesmas. Bet vis­pirms tev ir jāpārvar savas robežas. Ne velti tev ir tik grūti atstāt ķermeni. Tu kontrolē katru savu kustību. Tavi muskuļi pastāvīgi ir saspringti un gatavi mesties bēgt, it kā tu justu briesmas pat gaisā, ko elpo. Tajā ir sāpīgi noskatīties vēl ļaunāk nekā redzēt, kā medī briedi. Briedis vismaz var bēgt pie sava bara. Aizbildnis paliecās uz priekšu. Kur ir tavs bars, Peidža Mahounija?

Man nebija ne jausmas, kā lai atbildu. Sapratu, ko viņš domā, bet mans bars, mans draugu pulks bija Džekss un pārē­jie bandas locekļi. Taču par viņu eksistenci es nedrīkstēju bilst ne pušplēsta vārda. Man tāds nav vajadzīgs, es sacīju.

- Esmu vientuļais vilks.

Aizbildni tas nepiemuļķoja. Kas tev iemācīja kāpt pa ēku sienām? Kas tev iemācīja šaut? Kas tev palīdzēja ielūkoties tālāk ēterā un izkustināt savu garu no tā dabiskās vietas?

- Es to iemācījos pati.

- Mele!

Viņš pasniedzās sev zem krēsla. Man krūtīs kaut kas sažņaudzās. Tur atradās mana ārkārtas gadījumu mugur­soma. Viena siksna bija gandrīz noplīsusi.

- Tajā naktī, kad tu bēgi no virsuzrauga, tu būtu varē­jusi iet bojā. Tā nenotika tikai tāpēc, ka brīdī, kad zaudēji samaņu, šī soma ieķērās veļas auklā un apturēja tavu krišanu. Kad par to padzirdēju, sāku par tevi interesēties personiski.

Viņš atvēra somas rāvējslēdzēju. Mans žoklis saspringa. Tur iekšā bija manas mantas, nevis viņējās.

- Hinīns, Aizbildnis uzskaitīja, pārlūkodams somas sa­turu. Adrenalīns kopā ar deksedrīnu un kofeīnu. Pamata medicīniskie piederumi. Miegazāles. Pat šaujamierocis! Viņš pacilāja manu pistoli. Tonakt tu biji apbrīnojami labi apgā­dājusies, Peidža. Tādu mantu nebija nevienam citam.

Man pār ribām pārskrēja trīsas. No pamfleta nebija ne miņas. Vai nu viņš bija to kaut kur paslēpis, vai arī tas bija nonācis citās rokās.

- Tavā identifikācijas kartē norādīts, ka tu strādā par skābekļanti apkalpotāju skābekļa bārā. Cik virsuzraugs man ir stāstījis par Saionas citadelēm, tāds darbs esot slikti

apmaksāts. Tas mani vedina domāt, ka neesi šis mantas pir­kusi pati. Viņš apklusa. Kurš tad?

- Nav jūsu darīšana.

- Vai tās nozagi tēvam?

- Es jums vairs neko neteikšu. Mana toreizējā dzīve jums • nepieder.

Šķiet, Aizbildnis bridi apsvēra šo paziņojumu; tad viņš paskatījās uz mani.

- Tev taisnība, viņš sacīja, bet tagad tava dzīve ir manējā.

Es iecirtu nagus krēslā.

- Ja tev nav principiālu iebildumu pret izdzīvošanu, rit mēs atsāksim trenēšanos. Taču tavā apmācībā būs iekļauts vēl viens aspekts. Viņš ar galvu pamāja uz manu krēslu. Katru vakaru tu vismaz stundu pavadīsi tajā krēslā un sarunāsies ar mani.

Vārdi paši izlēca uz mēles. Tad jau es drīzāk miršu!

- 0, mirt tu vari, ja vēlies! Cik saprotu, sapīpējoties pārāk daudz violetās asteres, cilvēks paliek ieslēgts savā sapņavā un viņa ķermenis sačokurojas no ūdens trūkuma. Aizbildnis pameta ar galvu uz durvīm. Ej, ja tā vēlies! Mirsti! Vairs nekad mani nesastopi. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc pail­dzināt tavas ciešanas.

- Vai asinsvaldniece dusmosies?

- Iespējams.

- Vai jums tas ir vienalga?

- Našira ir mana saderinātā, nevis uzraudze. Viņa nekādi nevar ietekmēt to, kā es attiecos pret saviem cilvēkiem.

- Un kā jūs plānojat pret mani attiekties?

- Kā pret savu skolnieci. Nevis verdzeni.

Es aizgriezu galvu un sakodu zobus. Es negribēju būt viņa skolniece. Negribēju kļūt tāda kā viņš, vērsties pret savējiem un spēlēt viņa laukuma pusē.

Es atsāku sajust ēteru. Maņas viegli iekņudējās. Ja jūs pret mani izturēsieties kā pret skolnieci, es teicu, tad es gribu pret jums izturēties kā pret skolotāju, nevis kungu.

- Taisnīga prasība. Bet skolotājiem ir jāizrāda cieņa. To es no tevis sagaidu. Un sagaidu, ka tu katru nakti vienu stundu pieklājīgi pavadīsi kopā ar mani.

- Kāpēc?

- Tev piemīt potenciāls pēc vēlēšanās pārvietoties starp ēteru un miesisko pasauli, viņš paskaidroja, bet, ja tu neiemācīsies palikt mierā pat ienaidnieka klātbūtnē -, tas būs grūti. Un šajā pilsētā tu necik ilgi nedzīvosi.

- Un jūs to negribētu.

- Nē. Es uzskatu, ka būtu briesmīgi izšķiest tik unikālu dzīvi. Tev ir liels potenciāls, bet tev ir vajadzīgs skolotājs.

No viņa vārdiem man sažņaudzās kuņģis. Man bija skolo­tājs. Man bija Džeksons Hols.

- Es gribētu par to padomāt, sacīju.

- Protams. Aizbildnis piecēlās kājās, un es jau atkal pa­brīnījos par to, cik viņš ir garš. Es viņam nesniedzos pat līdz plecam. Atceries: tev ir izvēle. Bet kā skolotājs es iesaku padomāt par to, kurš tev iedeva šo te. Sašūpojis roku, viņš man pameta smago mugursomu. Vai viņš gribētu, lai tu mirsti velti, vai ari lai cīnies?

Pa torņa jumtu bungāja krusas graudi. Es berzēju rokas virs parafīna lampas; lūpas un pirksti bija nejutīgi no auk­stuma.

Bija jāapsver Aizbildņa piedāvājums. Es negribēju strādāt kopā ar viņu, bet man bija jāiemācās šeit izdzīvot vismaz tik ilgi, kamēr būšu izpētījusi, kā lai tieku atpakaļ uz Londonu. Atpakaļ pie Nika un atpakaļ pie Džeksa. Atpakaļ pie izvairīša­nās no sargiem un atpakaļ pie noziegumiem. Atpakaļ pie garu nokrāpšanas Dīdionam Vaitam, atpakaļ pie Hektora un viņa rokaspuišu kaitināšanas. To es gribēju. Mana talanta apgū­šana varbūt palīdzēs izkļūt no šejienes.

Džeksons vienmēr bija apgalvojis, ka būt par sapņu stai­gātāju nozīmējot ko vairāk nekā tikai pastiprinātu sestās maņas jutību. Man piemita potenciāls iekļūt jebkur, pat citu sapņavās. To es biju pierādījusi, nogalinot tos abus zemsargus. Varbūt Aizbildnis man varētu parādīt vēl vairāk bet es negribēju, ka viņš ir mans skolotājs. Mēs ar viņu bijām dabiski ienaidnieki; nebija nekādas jēgas izlikties, ka tā nav. Tomēr viņš manī bija tik daudz ko ievērojis manu stāju, to, ka esmu saspringta, piesardzīga. Džekss man nemitīgi uzbāzās, lai es atslābinoties, lai ļaujoties straumei. Tomēr tas nenozīmēja, ka drīkstu uzticēties vīram, kurš mani turēja ieslēgtu šajā auk­stajā, tumšajā istabā.

Lampas blāvajā gaismā es iztukšoju mugursomu. Vairums mantu vēl bija turpat: šļirces, piederumi, pat ierocis. Munīci­jas, protams, nebija, un visas šļirces bija tukšas. Telefons bija konfiscēts. Trūka vēl tikai viena: “Par pretdabiskuma lietderī­gumu”.

Man pār muskuļiem pāskrēja salta tirpoņa. Ja Aizbild­nis to būtu iedevis Naširai, viņa jau būtu mani izsaukusi uz nopratināšanu. Refaīti to pamfletu noteikti bija redzējuši jau agrāk, taču ne jau manu eksemplāru.

Atgūlos uz matrača, uzmanīdamās, lai neuzgultos sasi­tumiem, un uzvilku palagus līdz zodam. Salūzušās atsperes dūrās man plecos. Nedaudzu minūšu laikā biju saņēmusi vai­rākus sitienus pa galvu un jutos nogurusi. Paskatījos cauri restēm uz ārpasauli, vēlēdamās, kaut atbilde varētu iespīdēt caur tām, bet, protams, nekas nenotika. Tur bija redzama tikai neizbēgamā krēsla.

Kad norietēja saule, nozvanīja vakara zvans. Nu jau tas šķita gluži pierasts kā modinātājpulksteņa signāls. Kamēr apģērbos, biju nonākusi pie lēmuma. Es mēģināšu atkal trenēties ar viņu, ja vien spēšu to paciest. Būs jāsamierinās ar sarunu stundu, bet gan jau tikšu galā. Visu stundu varēšu melot.

Aizbildnis mani gaidīja pie durvīm. Viņš mani noskatīja no galvas līdz kājām.

- Vai esi pieņēmusi lēmumu?

Turējos pa gabalu no viņa. Jā, es sacīju. Es trenēšos ar jums. Ja mēs vienosimies, ka neesat mans kungs.

- Tu esi gudrāka, nekā biju paredzējis. Aizbildnis man pasniedza melnu jaku ar sārtiem apsējiem uz piedurknēm.

- Uzvelc. To tev vajadzēs nākamajai pārbaudei.

Es uzvilku iedoto apģērba gabalu un aizsprādzēju ciet. Jakai bija bieza, silta odere. Aizbildnis pastiepa roku. Viņam rokā bija trīs tabletes. Es tās nepaņēmu. Kam ir zaļā?

- Tā nav tava darīšana.

- Es gribu zināt, kam tā paredzēta. Nevienam citam tādu nedod.

- Tāpēc, ka tu atšķiries no pārējiem. Viņš neatrāva roku. Es zinu, ka tu nedzer savas tabletes. Man nav nekādu problēmu iebarot tev tās ar varu.

- To es gan gribētu redzēt!

Aizbildņa acis nopētīja manu seju. Man iekņudējās āda.

- Negribu, ka tik tālu nonāk, viņš sacīja.

Es šo cīņu zaudēšu. Sauciet to par noziedznieces instinktu. Šī bija tāda pati situācija kā toreiz ar Dīdionu un Annu Neilori; gluži kā kārtējā diena melnajā tirgū. Bija jautājumi, kuros Aiz­bildnis piekāpās; šis nebija no tiem. Es sev pateicu, ka rītdie­nas zaļo tableti aiznesīšu Augļotājam.

Noskaloju tabletes ar glāzi ūdens. Aizbildnis saņēma manu zodu savā cimdotajā plaukstā.

- Tam ir iemesli.

Es atrāvos. Refs bridi manī noskatījās un tad atvēra dur­vis. Sekoju viņam lejā pa līkumotajām kāpnēm uz krustejām.

Pagalmu sargāja groteskas akmens statujas. Gaisa tempera­tūra bija pazeminājusies, statujas klāja plāna sarmas kārtiņa. Sakrustoju rokas, lai saglabātu siltumu. Aizbildnis izveda mani ārā no mītnes, bet ne uz ielas. Viņš mani veda cauri dzelzs vārtiem un pāri gājēju tiltiņam, kas izliecās pār sma-, ragdzaļu upi, uz Magdalēnas otru pusi. Asais mēness sirpis meta atspīdumus zaļajā ūdenī. Krusa bija pārklājusi zemi ar ledus kārtu un mitējusies.

Ejot pa taku, Aizbildnis uzrotīja krekla piedurkni. Vecākā brūce asiņoja. Tur sāka veidoties rēta, bet ievainojums vēl nebija pilnībā sadzijis.

- Vai viņi ir indīgi? es jautāju. Tie dūcēji.

- Emīti pārnēsā infekciju, ko dēvē par pusdziņu. Ja to neārstē, tā izraisa prāta aptumšošanos un nāvi. Viņi rij jeb­kādu gaļu gan svaigu, gan satrūdējušu.

Manu acu priekšā vāts sāka sadzīt. Kā jūs to panākat? es vaicāju, savā ziņkārībā pavisam aizmirsdamās. Tā dzīst!

- Es izmantoju tavu auru.

Es sastingu. Ko?

- Nu jau tu noteikti zini, ka refaīti pārtiek no auras. Man ir vieglāk to uzņemt tad, kad devējs to nenojauš.

- Jūs no manis tikko barojāties?

- Jā. Viņš nopētīja manu seju. Tu izskaties dusmīga.

- Jūs nedrīkstat to ņemt! Es riebumā pavirzījos tālāk no viņa. Jūs jau atņēmāt man brīvību. Jums nav nekādu tiesību uz manu auru.

- Es nepaņēmu tik daudz, lai mazinātu tavu talantu. Es no cilvēkiem barojos nelielās devās, dodot laiku atjaunoties. Citi nav tik pieklājīgi. Un piemini manus vārdus, Aizbildnis norotīja piedurkni atpakaļ, tu negribētu, lai man tavā klāt­būtnē sāktos pusdziņa.

Pavēros viņam sejā. Viņš mierīgi stāvēja, ļaudamies ma­nam pētošajam skatienam.

- Jūsu acis. Es ielūkojos refaltam tieši redzokļos, vien­laikus juzdamās aizgrābta un pretīguma pārņemta. Tāpēc tās mainās!

Viņš to nenoliedza. Viņa acis vairs nebija dzeltenas, bet tumši, viegli vizoši sarkanas. Manas auras krāsā. Nebiju to domājis kā apvainojumu, viņš bilda, bet tā tam ir jābūt.

- Kāpēc? Tāpēc, ka jūs tā sakāt?

Aizbildnis devās uz priekšu, neko neatbildējis. Es sekoju. Man metās šķērmi no domas, ka viņš var no manis baroties.

Pēc vairāku minūšu gājiena mans uzraugs apstājās. Mums apkārt virmoja plāna, zilgana migliņa. Es saslēju gaisā ap­kakli. Tu to jūti, refaits sacīja. Aukstumu. Vai esi kādreiz iedomājusies par to, kāpēc šeit agrā pavasari ir salna?

- Te ir Anglija. Šeit ir auksti.

- Bet ne jau tik auksti. Patausti! Viņš saņēma manu roku un novilka vienu cimdu. Man pirkstos ieknieba spelgonis. Netālu ir aukstuma punkts.

Paņēmu savu cimdu atpakaļ. Aukstuma punkts?

- Jā. Tādi izveidojas, kad kāds gars ilgi dzīvo vienuviet un rada atvērumu starp ēteru un miesisko pasauli. Vai nekad neesi ievērojusi, cik auksti kļūst garu tuvumā?

- Laikam jau. Gari nudien uzdzina drebuļus, bet es nekad nebiju par to domājusi.

- Gariem nevajadzētu mitināties starp pasaulēm. Lai sevi uzturētu, viņi uzsūc siltuma enerģiju. Ap I Šeolu ir ļoti daudz aukstuma punktu šeit ir ievērojami augstāka ētera aktivi­tāte nekā citadelē. Tieši tāpēc emitus pievilinām mēs, nevis Londonas nereģu populācija. Aizbildnis norādīja uz cieti nomīdītu zemes posmu mums priekšā. Kā tev šķiet, kā lai atrod aukstuma punkta epicentru?

- Vairums reģu saskatītu garus, es sacīju. Viņiem ir trešā acs.

- Bet tev nav.

- Nē.

- Pastāv veidi, kā to var izdarīt ari neredzīgie. Vai esi dzir­dējusi par rabdomantiju?

- Esmu dzirdējusi, ka tā esot bezjēdzīga, atbildēju.. Džekss man to bija sacījis daudzas reizes. Rabdomanti ap­galvo, ka varot atrast atpakaļceļu no jekburas vietas. Viņi saka: ja gadās apmaldīties, varot mest nūmas un gari parādī­šot pareizo virzienu. Tā nenotiek.

- Varbūt tā ari ir, tomēr tas nav “bezjēdzīgi”. Neviens gaišredzības paveids nav bezjēdzīgs.

Man vaigos iesitās karstums. Es pati patiesībā neuzska­tīju, ka rabdomanti būtu bezjēdzīgi, bet tā man allaž bija sacījis Džekss. Nevarēja strādāt pie Džeksona Hola un šādos jautājumos nebūt ar viņu vienisprātis.

- Kāpēc tad tas ir derīgi? es jautāju. Aizbildnis paskatī­jās uz mani. Jums ir mani jāmāca. Māciet!

- Nu labi. Ja tu gribi mācīties. Viņš atsāka iet. Vairums rabdomantu domā, ka viņu nūmas krītot norāda uz mājām vai uz apslēptu mantu uz to, ko nu viņi grib atrast. Tāpēc viņi beigu beigās sajūk prātā jo nūmas rāda nevis uz zeltu, bet uz vistuvākā aukstuma punkta epicentru. Dažreiz rabdomanti mēro vairākas jūdzes, tā arī neatrazdami meklēto. Tomēr kaut ko viņi atrod: slepenas durvis. Tikai nezina, kā tās atvērt.

Aizbildnis apklusa. Es drebinājos. Gaiss bija retināts un auksts. Es elpoju dziļāk un ar lielāku piepūli. Dzīvajiem ir grūti izturēt aukstuma punktus, viņš sacīja. Ņem!

Refaīts man pasniedza sudraba blašķi ar skrūvējamu vā­ciņu. Noskatījos uz to.

- Tas ir tikai ūdens, Peidža.

Es iedzēru. Biju pārāk izslāpusi, lai atteiktos. Viņš paņēma blašķi atpakaļ un to noglabāja. Ūdens noskaidroja manas domas.

Zemes laukums mums blakus bija sasalis ciets kā krams, it kā būtu dziļa ziema. Sakodu klabošos zobus. Par aukstumu vainojamais gars turpat vien plivinājās. Kad tas bija tālāk no mums, Aizbildnis notupās ledus laukuma malā, izņēma nazi un pielika to sev pie rokas. Es spēru soli uz priekšu. Ko jūs darāt?

- Atveru durvis.

Viņš iegrieza sev plaukstas locītavā. Uz ledus nopilēja trīs ektoplazmas pilieni. Aukstuma punkts vidū ieplaisāja, un gaisā savērpās balti mutuļi. Man apkārt pulcējās apveidi. Bal­sis. Sapņotāj, sapņotāji Aizspiedu ausis ar rokām, bet tas īpaši nelīdzēja. Sapņotāj, neej tālāk! Griezies atpakaļ! Tad es pacēlu acis, un man apkārt atkal bija tumsa.

- Peidža?

- Kas notika? Mana galva šķita viegla un mazliet sāpēja.

- Es atvēru aukstuma punktu.

- Ar savām asinīm.

- Jā-

Aizbildņa roka nu jau vairs neasiņoja. Acīs vēl kavējās sarkana nokrāsa. Mana aura joprojām iedarbojās uz viņa brū­cēm. Tātad aukstuma punktus ir iespējams “atvērt”? es vaicāju.

- Tu to nevari. Es gan.

- Jo aukstuma punkti ved uz ēteru. Es pieklusu. Vai tos var izmantot, lai nokļūtu nēterpasaulē?

- Jā. Tā mēs nokļuvām šeit. Iztēlojies, ka starp ēteru un jūsu pasauli dzīvības pasauli ir divi plīvuri. Starp šiem plīvuriem atrodas nēterpasaule vidusceļš starp dzīvību un nāvi. Kad rabdomanti atrod aukstuma punktu, viņi atrod paņēmienu, kā pārvietoties starp plīvuriem. Kā iekļūt manās mājās refaītu valstībā.

- Vai cilvēki var tur nokļūt?

- Pamēģini!

Es uz viņu paskatījos. Aizbildnis pamāja ar galvu uz auk­stuma punkta pusi, un es spēru soli uz ledus. Nekas nenotika.

- Neviena miesiska viela nevar izdzīvot aiz plīvura, Aiz­bildnis paskaidroja. Tavs ķermenis nevar iziet pa vārtiem.

- Un rabdomanti?

- Viņiem vēl ir miesa.

- Kāpēc tad tas punkts bija jāatver?

Saule bija nozudusi. Jo ir pienācis īstais brīdis, viņš atbildēja, lai tu ieraudzītu nēterpasauli. Iekšā tu neiesi. Bet redzēsi.

Man uz pieres izsprāga sviedri. Es nokāpu nost no ledus. Visapkārt sāku just garus.

- Nakts ir garu laiks. Aizbildnis paskatījās uz mēnesi.

- Šobrīd plīvuri ir pavisam plāni. Iedomājies, ka aukstuma punkti ir tādi kā plīsumi audumā.

Es vēroju aukstuma punktu. Tam piemita kaut kas tāds, kas darīja manu garu nemierīgu.

- Peidža, tev šonakt būs divi uzdevumi, Aizbildnis sacīja, pagriezdamies pret mani. Abi pārbaudīs tava veselā saprāta robežas. Vai tu man ticēsi, ja sacīšu, ka tev tas palī­dzēs?

- Diez vai, es atcirtu, bet ķeramies klāt!