Sapņu staigātāja

25.IZŠĶĪŠANA

Mēs stāvējām aplī kā seansa laikā. Seši no Septi­ņiem Zīmogiem.

Nadīne kādu nožmiegs. To es redzēju katrā viņas vaibstā. Apļa vidū, ar samta saitēm piesiets pie krēsla, sēdēja Zeks Senzs; viņa galva bija māsas rokās. Mēs apstrā­dājām viņa prātu jau vairākas stundas, bet Džekss nerimās, lai ari kā puisis cīnītos un vaidētu. Ja izdotos noskaidrot viņa talantu, bandai tas būtu ieguvums; viņš spētu pretoties jeb­kādai ārējai ietekmei gan garu, gan citu reģu. Tāpēc Džekss tikai sēdēja savā krēslā, kūpināja cigāru un gaidīja, kad viens no mums Zeķu salauzīs.

Džekss bija ilgi viņu pētījis. Mēs pārējie bijām aizmirsti, varējām turēties uz ūdens paši ar saviem kriminālajiem paņē­mieniem. Pat ar visu savu urķēšanos Džekss nebija paredzējis, ka mūsu nenolasāmajam tik ļoti sāpēs mūsu uzbrukumi. Viņa sapņava bija sīksta un necaurredzama; ar gariem tur iekļūt nevarēja. Mēs sūtījām viņam virsū spietu pēc spieta, bet bez panākumiem. Zeka prāts atsita garus, izmētāja tos pa visu istabu kā ūdens lāses, kas trāpījušas pa marmora bumbiņu. Vai pa to, kā viņu tagad sauca Melnais Dimants.

- Nu saņemieties, saņemieties taču, nolāpītais salašņu bars! Džekss uzrēja. Viņa dūre nodārdēja pret galdu. Es gribu dzirdēt, kā viņš kliedz vēl trīsreiz skaļāk!

Viņš jau visu dienu bija atskaņojis Danse Macabre un dzē­ris vīnu; tas nekad neko labu nevēstīja. Elīza, gluži sasārtusi no piepūles, kontrolējot tik daudzus garus, uzmeta viņam stingru skatienu. Tu ko izkāpi ar kreiso kāju no zviļņa, Džekson?

- Vēlreiz.

- Viņam sāp, Nadīne iejaucās. Viņas vaigi svila dus­mās. Paskatieties uz viņu! Viņš nevar to izturēt!

- Man sāp, Nadīne. Mani moka tava nepaklausība. Tas izskanēja baisi klusi. Nelieciet man celties kājās, bērni. Dariet… to… vēlreiz.

Mirkli valdīja klusums. Nadīne satvēra brāļa plecus; viņas mati krita pāri sejai. Tagad tie bija tumši brūni un apgriezti īsāki. Šāda frizūra nepiesaistīja tik daudz uzmanības, bet Nadīnei tā riebās. Viņa ienīda citadeli. Un visvairāk viņa ienīda mūs.

Neviens nepakustējās, un Elīza izsauca vienu no saviem garu palīgiem septiņpadsmitā gadsimta mūzu Džeidī. Kad gars no viņas sapņavas ielēca ēterā, noraustījās lampas. Pa­mēģināšu ar Džeidī. Meitenes uzacis bija cieši savilktas. Ja nesanāks ar vecu garu, tad, man šķiet, nesanāks nekā.

- Varbūt pamēģināt poltergeistu? Džekss gluži nopietni apvaicājās.

- Mēs neizmantosim pret viņu poltergeistu!

Džekss turpināja ļuļķēt smēķi. Žēl gan.

Niks istabas otrā pusē nolaida žalūzijas. Viņam riebās tas, ko mēs darījām, taču viņš nespēja novērst notiekošo.

Zeks nevarēja izturēt spriedzi. Viņa drudzī degošās acis bija piekaltas garam. Ko viņi dara, Dī?

- Nezinu. Nadine ar saltu skatienu ieurbās Džeksonā.

- Viņam ir jāatpūšas. Palaid tikai viņam virsū to garu, un es…

- Ko tad? Džeksonam no mutes vijās dūmu grīste.

- Nospēlēsi man piktu dziesmiņu? Lūdzu, uz priekšu! Man ļoti patīk dvēseles mūzika.

Meitene saviebās, bet neuzķērās. Viņa zināja, kāds ir sods par nepaklausību Džeksonam. Viņai nebija citur, kur iet, un nebija, kur aizvest brāli.

Zeks drebēja, piekļāvies māsai. It kā būtu par to jaunāks, nevis divus gadus vecāks.

Eliza uzmeta skatienu vispirms Nadīnei, tad Džeksonam. Mūza pēc viņas nedzirdamas pavēles šāvās uz priekšu. Es to neredzēju, bet jutu tāpat kā Zeks, spriežot pēc mokpilnā kliedziena. Puiša galva atkrita atpakaļ un kakla muskuļi sa­springa. Nadine saknieba lūpas un abām rokām apskāva brāli.

- Man žēl. Viņa atbalstīja zodu pret viņa pakausi. Man ļoti žēl, Zek.

Džeidī bija vecs un stūrgalvīgs, turklāt pēc dabas tiepša. Garam bija pateikts, ka Zeks grasās darīt pāri Elīzai, un tas bija apņēmies to nepieļaut. Zeka seja spīdēja sviedros un asa­rās. Viņš gandrīz smaka.

- Lūdzu, viņš izmocīja. Pietiek…

- Džekson, izbeidz! es noskaldīju. Vai tev nešķiet, ka nu jau pietiks?

Džeksa uzacis uzšāvās augstu pierē. Vai tu apšaubi manus lēmumus, Peidža?

Visa mana dūša kaut kur pagaisa. Nē.

- Sindikātā katram ir jānopelna savs uzturs. Es esmu jūsu reģukungs. Jūsu aizstāvis. Jūsu darba devējs. Vīrs, kas neļauj jums nomirt badā kā tādiem lupatlašiem mangotājiem! Viņš pameta gaisā naudas žūksni; banknotes ar Frenka Vīvera seju noplivinājās uz paklāja. No katras uz mums blenza Lielinkvizitors. Ezīkjelam “pietiks” tad, kad es tā teikšu kad es izlemšu viņu šodien atlaist. Vai jums šķiet, ka Hektors mitē­tos? Vai jums šķiet, ka Džimijs vai Abate vienkārši mitētos?

- Mēs nestrādājam pie viņiem. Ellza šķita satricināta. Viņa pamāja garam. Nāc atpakaļ, DžeidI! Es esmu drošībā.

Gars atvilkās atpakaļ. Zeks drebošām rokām saķēra galvu. Ar mani viss ir kārtībā, viņš izmocīja. Viss ir labi. Man tikai… tikai vajag vienu mirkli.

- Ar tevi viss nav kārtībā. Nadīne pagriezās pret Džeksonu, kurš aizkūpināja nākamo cigāru. Tu mūs medīji. Tu zināji par operāciju un izlikies, ka visu vērsīsi par labu. Tu teici, ka dabūsi viņu uz kājām. Tu apsolīji viņu dabūt uz kājām!

- Es teicu, ka mēģināšu. Džeksonu dzirdētais neaizkus­tināja. Ka eksperimentēšu.

- Tu esi melis. Tu esi tāds pats kā…

- Ja te ir tik briesmīgi, tu vari iet prom, mīļo meitenīt. Durvis vienmēr ir vaļā. Džeksona balss mazliet pieklusa.

- Durvis uz aukstajām, tumšajām ielām. Viņš izpūta Elīzas virzienā pelēku mākoni. Interesanti, cik ilgs laiks paies, līdz NSD tevi… izsvēpēs?

Nadīna dusmās drebēja. Iešu uz Chat’s. Viņa paķēra savu mežģīņu jaku. Neviens nav aicināts man pievienoties.

Paķērusi austiņas un somu, viņa izbrāzās ārā, aizcirzdama aiz sevis durvis. Dī… Zeks iesāka, bet viņa māsa neapstā­jās. Dzirdēju, kā Nadīne kaut kam iesper, auļojot lejā pa kāp­nēm. Caur sienu istabā iešāvās par traucējumu saniknotais Pīters un nolīda īgņoties stūrī. Man šķiet, ka ir laiks stūrēt mājup, kaptein, Elīza stingri sacīja. Mēs te darbojamies jau vairākas stundas.

- Paga! Džekss ar garu pirkstu norādīja uz mani. Mēs vēl neesam izmēģinājuši savu slepeno ieroci. Es saraucu pieri, un viņš piešķieba galvu. Vai, nu izbeidz, Peidža! Neiz­liecies par muļķi. Esi tik laba un ielauzies viņa sapņavā, ja tev to lūdz.

- Mēs esam par to runājuši. Man sāka sāpēt galva. Es nemēdzu nekur ielauzties.

- Tu nemēdz. Skaidrs. Nezināju, ka tev ir darba pienākumu apraksts. Ā! Paga, atceros gan es tev tādu nemaz neiedevu. Viņš nospieda savu cigāru pelnutraukā. Mēs esam gaišreģi. Pretdabiskie. Vai tu domāji, ka pie mums būs kā pie tētiņa, ka mēs no deviņiem līdz pieciem sēdēsim savos Bārbikenas kabinetiņos un malkosim tēju no plastmasas glāzītēm? Piepeši viņš izskatījās riebuma pārņemts, it kā nespētu paciest to, kā uzvedas neredzīgie. Dažiem no mums negribas plastmasu, Peidža. Dažiem no mums gribas sudrabu un satinu, un īstas ielas, un garus.

Es negribot blenzu. Džeksons ierāva milzīgu vīna malku, nenolaizdams acis no loga. Elīza papurināja galvu. Labi, tas jau kļūst smieklīgi. Varbūt mums vajadzētu vienkārši…

- Kurš tev maksā?

Meitene nopūtās. Tu, Džekson.

- Pareizi! Es maksāju, tu klausi. Tagad esi nu tikpat labiņa kā parasti, uzteci augšā un pasauc Daniku. Gribu, lai viņa redz burvestību.

Elīza cieši sakniebtām lūpām izgāja no istabas. Zeks man uzmeta gurda izmisuma pilnu skatienu. Es piespiedu sevi ierunāties vēlreiz: Džeks, man šobrīd patiešām negribas to darīt. Man šķiet, ka mums visiem vajag mazliet atpūsties.

- Paņem rit dažas brīvas stundas, bitīt. Viņš izklausījās izklaidīgs.

- Es nespēju ielauzties sapņavās. Tu to zini.

- Dari man to prieku. Pamēģini! Džeksons ielēja sev vēl vīnu. Es to gaidu jau vairākus gadus. Sapņu staigātāja pret nenolasāmo. Visdiženākā sadursme visā ēterā. Vēl nekad neesmu pieredzējis bīstamāku un pārdrošāku gadījumu.

- Vai tu vēl runā angliski?

- Nē, ierunājās Niks. Visi pagrieza galvu pret viņu.

- Viņš runā kā trakais.

Pēc īsa klusuma brīža Džeksons pacēla glāzi. Lieliska diagnoze, dakter. Priekā!

Viņš iedzēra. Niks novērsās.

Saspringtajā klusumā, kas sekoja šai vārdu apmaiņai, Elīza atgriezās ar tīru adrenalīna šļirci. Kopā ar viņu nāca Danika Paniča, mūsu septeta pēdējā locekle. Viņa bija uzaugusi Saionas Belgradas citadelē, bet ieradusies Londonā, lai strādātu par inženieri. Daniku bija izraudzījies Niks, kurš kādā jaun­iesaukto kokteiļu ballītē bija ievērojis viņas auru. Danika ļoti lepojās ar to, ka neviens no mums nespēj pareizi izrunāt viņas vārdu. Un uzvārdu. Danikai bija sprogaini, rudi mati, ko meitene saņēma zemā mezglā, rētām un apdegumiem klātas rokas un akmensciets raksturs. Viņas vienīgā vājība bija smal­kas vestes.

- Danika, dārgā! Džeksons viņu aicināja tuvāk. Nāc un paskaties, labi?

- Uz ko man jāskatās? viņa nesaprata.

- Uz manu ieroci.

Mēs ar Danī pārmijām skatienus. Viņa pie mums bija tikai nedēļu, bet jau zināja, kāds ir Džekss.

- Izskatās, ka jūs esat uzrīkojuši seansu, Danika sacīja.

- Šodien ne. Viņš pavēcināja roku. Sāc!

Man bija jāiekož mēlē, lai viņam nepateiktu, lai aizrijas. Viņš vienmēr pieglaimojās jaunpienācējiem. Danikai bija spoža, hiperaktīva aura, kuru viņš nebija spējis identificēt, taču, kā jau allaž, bija pārliecināts, ka tur gaidāms kaut kas vērtīgs.

Es apsēdos. Niks dezinficēja manu roku un iedūra tajā adatu.

- Uz priekšu, Džekss mudināja. Nolasi nenolasāmo!

Minūti nogaidīju, līdz asinīs uzsūksies medikamentu kok­teilis, un, aizvērusi acis, uztaustīju ēteru. Zeks sagatavojās. Es nevarēju viņā iebrukt, tikai noglāstīt viņa sapņavu un sajust tās virsmas nianses, bet puiša prāts bija tik jutīgs, ka pat vis­vieglākais pieskāriens varēja nodarīt sāpes. Man būs jāuz­manās.

Mans gars sakustējās. Jutu visas piecas sapņavas, kas šķin­dēja un trīsuļoja kā vēja stabules. Zeka sapņava atšķīrās. Viņš šķindēja drūmākā tonī minora akordā. Mēģināju kaut ko ieraudzīt kādas atmiņas, bailes bet nekā nebija. Tur, kur es vienmēr manīju attēlu ņirbu kā vecā, bojātā filmā, tagad redzēju tikai melnu tumsu. Viņa atmiņas bija aizzīmogotas.

Kāda roka satvēra manu plecu; es izrāvos no ētera. Zeks drebēja, ar plaukstām aizspiedis ausis. Gana. Niks bija man aiz muguras un uzrāva mani kājās. Nu reiz pietiek! Viņa to nedarīs. Džekson, man ir vienalga, cik tu man maksā, tā ir asins nauda. Viņš atvēra logu. Nāc, Peidža! Tev būs pār­traukums.

Biju nogurusi līdz kaulam, bet Nikam es nekad neatteiktu. Džeksona skatiens durstīja man muguru. Gan ar viņu rit viss būs kārtībā kad būs izdzēris vīnu. Es aizmiglotu skatienu izlēcu pa logu un pieķēros pie notekcaurules.

Niks metās skriet, līdzko viņa kājas pieskārās jumtam. Šodien viņš skrēja ātri, cik ātri vien varēja. Par laimi, manās dzīslās vēl bija adrenalīns, citādi es nemūžam nespētu turē­ties līdzi.

Tā mēs bijām darījuši bieži. Devušies pa pilsētu pārgā­jienā. Teorētiski Londonai piemita viss, ko es ienīdu, tā bija milzīga un pelēka, un skarba; deviņās dienās no desmit te lija lietus. Pilsēta rēca un pulsēja, un dauzījās kā cilvēka sirds. Bet pēc diviem treniņu gadiem kopā ar Niku, kuros biju iemācīju­sies atrast ceļu pār jumtiem, citadele bija kļuvusi par manu patvērumu. Varēju lidot pāri transportlīdzekļu drūzmai un NSD galvām. Varēju plūst kā asinis ielu un ieliņu tīklojumā.

Biju pilna līdz malām, kūsāju no dzīvības pārpilnības. Ja nekur citur, tad šeit es biju brīva.

Niks nolēca zemē. Mēs rikšojām pa rosīgas ielas malu, līdz nonācām Leičesterskvēra stūrī. Niks, elpu neatvilcis, sāka kāpt tuvākajā ēkā blakus Hippodrome Casino. Bija daudz iespēju, kur pieķerties un atbalstīties palodzes, dzegas un tamlī­dzīgi -, tomēr es šaubījos, ka varēšu turēt līdzi. Pat adrenalīns nespēja nomākt manu sagurumu.

- Ko tu dari, Nik?

- Man jāizvēdina galva. Viņš izklausījās paguris.

- Kazino?

- Virs tā. Viņš pastiepa roku. Nāc, sotnos! Tu izskaties tā, ka tūlīt aizmigsi.

- Nūjā, es jau nezināju, ka šodien būs jāizpumpē gan gars, gan muskuļi. Ļāvu viņam uzcelt mani uz pirmās palo­dzes, ar to izpelnoties kādas pīpējošas meitenes skatienu.

- Cik tālu mēs kāpsim?

- Līdz jumtam. Ja varēsi, viņš piebilda.

- Un ja nu nevarēšu?

- Nu labi. Lec kukaragā! Viņš aplika manas rokas sev ap kaklu. Un kāds ir zelta likums?

- Neskatīties uz leju.

- Pareizi, viņš sacīja, atdarinādams Džeksu. Es iesmējos.

Mēs sasniedzām jumtu bez starpgadījumiem un ievaino­jumiem. Niks kāpa pa sienām, jau kopš bija iemācījies staigāt; viņš atrada atbalsta punktus pat tur, kur tādu it kā nemaz nebija. Drīz mēs atkal bijām uz jumta, un ielas palika tālu lejā. Manas kājas iegrima mākslīgā zālē. Pa kreisi bija neliela strūklaka bez ūdens, un pa labi sačokurojušos puķu dobe.

- Kas šī ir par vietu?

- Jumta dārzs. Atradu to pirms dažām nedēļām. Nekad nevienu neesmu te redzējis, tāpēc nolēmu, ka šī būs mana jaunā paslēptuve. Niks atspiedās pret margām. Piedod, ka tevi tā aizrāvu prom, sotnosl Sevendaialsā man dažreiz uznāk neliela klaustrofobija.

- Pavisam neliela.

Mēs nerunājām par nupat notikušo. Niks pārāk uzvilkās par Džeksona paņēmieniem. Viņš pameta man graudu batoniņu. Mēs lūkojāmies uz dūmakaini rožaino apvārsni, it kā gaidītu, kad tur parādīsies kuģi.

- Peidža, viņš iejautājās, vai tu kādreiz esi bijusi iemī­lējusies?

Man nodrebēja roka. Kumosu pēkšņi bija ļoti grūti norīt man bija aizžņaugusies rīkle.

- Laikam jā. Man pa sāniem tekalēja saltas skudriņas. Atbalstīju muguru pret margām. Tas ir laikam. Kāpēc jautā?

- Jo es gribu tev pajautāt, kā tas ir. Lai mēģinātu saprast, vai es esmu vai neesmu iemīlējies.

Es pamāju ar galvu, mēģinot radīt ilūziju, ka esmu mie­rīga. Patiesībā ar manu ķermeni kaut kas lēnām, uztraucoši notika: acīs ņirbēja sīki, melni punktiņi, galva šķita viegla kā spalviņa, plaukstas bija lipīgas un nosvīdušas un sirds sitās kā negudra. Stāsti, es mudināju.

Nīka acis palika pievērstas saulrietam. Vai tad, kad tu kādā iemīlies, viņš jautāja, tev gribas to cilvēku sargāt?

Tas viss bija dīvaini divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es biju iemīlējusies Nikā. Es to zināju jau sen, kaut arī nekad nebiju rīkojusies. Un, otrkārt, tāpēc, ka Nikam bija divdesmit septiņi gadi, bet man astoņpadsmit. Šķita, ka mūsu dabiskās lomas ir apmainījušās vietām. Jā. Es nodūru acis. Vismaz man tā šķiet. Man gribējās… man gribas viņu pasargāt.

- Vai tev kādreiz gribas tam cilvēkam vienkārši… pieskar­ties?

- Visu laiku, es mazliet kautrīgi atzinos. Vai arī… drī­zāk… man gribas, lai viņš pieskartos man. Kaut vai tikai lai…

- …apskautos.

Es pamāju ar galvu, nepaceldama uz draugu acis.

- Jo man ir tāda sajūta, it kā es to cilvēku saprastu, un man gribas, lai viņš būtu laimīgs. Bet es nezinu, kā lai padaru viņu laimīgu. Patiesībā es zinu, ka ar to vien, ka to cilvēku mīlu, padarīšu viņu briesmīgi nelaimīgu. Nika piere sakrunko­jās kā grāmatas lapa. Nesaprotu, vai vispār riskēt un tam cilvēkam kaut ko teikt, jo zinu, ka tas viņu darīs nelaimīgu. Vai ari domāju, ka zinu. Vai tas ir svarīgi, Peidža? Būt lai­mīgam?

- Kā tu vari domāt, ka tas nav svarīgi?

- Jo es nezinu, vai godīgums ir labāks par laimi. Vai mēs upurējam godīgumu laimes vārdā?

- Dažreiz. Bet man šķiet, ka ir labāk būt godīgam. Citādi dzīve ir meli. Es izsvēru katru vārdu, virzot viņu uz to, lai viņš man pasaka, un mēģinādama ignorēt plosošo dunēšanu savā galvā.

- Jo tev ir tam cilvēkam jāuzticas.

-Jā-

Man kaisa acis. Mēģināju elpot lēni, bet galvā pamazām atausa drausma apjauta. Niks nerunāja par mani.

Protams, draugs nekad nebija sacījis neko tādu, kas liktu domāt, ka viņš pret mani jūt to pašu, ko es pret viņu. Ne vārda. Bet kā tad ar visiem ikdienišķajiem pieskārieniem, kā ar man veltītajām stundām, kā ar visām tām reizēm, kad bijām kopā skrējuši? Kā tad ar pēdējiem diviem gadiem, kad bijām pava­dījuši kopā gandrīz ik dienu un ik nakti?

Niks vērās debesis.

- Ei, paskaties! viņš uzsauca.

- Kas ir?

Viņš norādīja uz kādu zvaigzni. Arktūrs. Nekad neesmu redzējis to mirdzam tik gaiši.

Zvaigznei bija oranža nokrāsa; tā bija milzīga un spoža. Ju­tos tik sīka, ka varētu pazust. Tātad, es bildu, mēģinādama izklausīties vienaldzīga, kurš tas ir? Kurš ir tas, kurā tu domā, ka esi iemīlējies?

Niks pielika roku pie galvas.

- Zeks.

Sākumā nebiju pārliecināta, ka esmu pareizi saklausījusi.

- Zeks. Pagriezu galvu un paraudzījos uz draugu. Zeks Senzs?

Niks pamāja. Vai tev šķiet, ka tas ir pavisam bezcerīgi? viņš klusītēm jautāja. Cerēt, ka viņš spētu mani mīlēt?

Mana seja kļuva nejutīga.

- Tu man neko neteici, es iesāku. Manas krūtis sažņau­dzās. Es nezināju…

- Tu nevarēji zināt. Niks pārlaida plaukstu pār seju.

- Es tur neko nevaru padarīt, Peidža. Zinu, ka varētu vienkārši atrast kādu citu, bet nespēju pat sākt meklēt. Es nezinātu, kur sākt. Man viņš šķiet visskaistākais cilvēks visā pasaulē. Sākumā domāju, ka esmu to iztēlojies, bet tagad, kad viņš pie mums ir jau gadu… Niks aizvēra acis. Es nevaru to noliegt. Man viņš tiešām nav vienaldzīgs.

Tā nebiju es. Klusēdama sēdēju un jutos tā, it kā kāds man artērijās iesūknētu anestētisku vielu. Viņš nemīlēja mani.

- Man šķiet, ka es spētu Zekam palīdzēt. Drauga balsī skanēja īsta kaislība. Spētu palīdzēt viņam stāties pretī pagātnei. Spētu palīdzēt viņam atcerēties. Zeks agrāk bija čukstētājs es varētu viņam palīdzēt atkal sadzirdēt balsis.

Es vēlējos, kaut ari spētu dzirdēt balsis. Kaut spētu dzirdēt garus, lai varētu klausīties tajos, nevis Nika sacītajā. Man bija jākoncentrējas, lai neraudātu. Lai kas arī šonakt notiktu, es nedrīkstēju raudāt, es neraudāšu. Lai topu nolādēta, ja liešu asaras! Nikam bija visas tiesības mīlēt kādu citu. Kāpēc lai viņš nemīlētu? Es viņam nekad nebiju ieminējusies par savām jūtām. Man vajadzētu par viņu priecāties. Bet kādā mazā, sle­penā nostūrī allaž biju cerējusi, ka varbūt viņš jūt to pašu ka

viņš varbūt gaida īsto brīdi, lai man to pateiktu. Tādu bridi

kā šis.

- Ko tu redzēji no viņa sapņavas? Niks vērās manī, gai­dot atbildi. Vai kaut ko ieraudzīji?

- Tikai tumsu.

- Varbūt es varētu pamēģināt. Varbūt es varētu viņam nosūtīt attēlu. Viņš viegli pasmaidīja. Vai arī aprunāties ar viņu kā normāls cilvēks.

- Zeks tevi uzklausītu, es sacīju. Ja tu viņam pateiktu. Kā tu zini, ka viņš nejūt to pašu?

- Man šķiet, Zekam jau tāpat pietiek problēmu. Turklāt tu zini, kādi ir noteikumi. Nekādu saistību! Džeksons uzsprāgs, ja par to uzzinās.

- Lai Džeksons iet ellē! Nav godīgi, ka tev tas jānes sevī.

- Esmu izturējis gadu, sotnos. Varu izturēt ari ilgāk.

Mana rīkle bija aizžņaugusies. Viņam, protams, taisnība.

Džeksons mums neļāva ielaisties attiecībās. Viņam nepatika attiecības. Pat ja Niks mani mīlētu, mēs ar viņu nevarētu būt kopā. Bet tagad, kad patiesība lūkojās man sejā, tagad, kad sapnis bija sagrauts, es tik tikko spēju paelpot. Šis vīrietis nebija mans. Viņš nekad nebija bijis mans. Un, lai arī kā es viņu mīlētu, viņš nekad nebūs mans.

- Kāpēc tu man nepateici? Es pieķēros pie margām.

- Nu… zinu, ka tā nav mana darīšana, bet…

- Negribēju tevi uztraukt. Tev bija jātiek galā pašai ar savām problēmām. Es zināju, ka tu Džeksu interesēsi, bet viņš tev ir licis iet līdz ellei un atpakaļ. Viņš pret tevi joprojām izturas kā pret jaunu, spīdīgu rotaļlietu. Tāpēc man ir žēl, ka es tevi vispār tajā ievilku.

- Nē. Nē, tā nedomā! Pagriezos pret draugu un paspiedu viņa roku mazliet par ciešu. Tu mani izglābi, Nik. Es agrāk vai vēlāk būtu zaudējusi prātu. Man bija jāzina pretējā gadī­jumā es vienmēr būtu bijusi izstumtā. Tu man liki justies tā, it kā es būtu daļa no kaut kā, patiesībā daļa no ļoti daudz kā. Es nekad nespēšu tev par to atlīdzināt.

Nika sejā vidēja šoks. Izskatās, ka tu tūlīt raudāsi.

- Neraudāšu. Palaidu vaļā viņa roku. Klau, man ir jāiet. Man norunāta tikšanās.

Tā nebija.

- Peidža, pagaidi! Neaizej! Viņš satvēra mani aiz delma un pavilka atpakaļ. Es tevi satraucu, vai ne? Kas bija?

- Es nesatraucos.

- Satraucies gan. Lūdzu, vienu mirkli pagaidi!

- Man patiešām jāiet, Nik.

- Tev nekad nav bijis jāiet, kad man tevi ir vajadzējis.

- Piedod! Aizvilku jakas rāvējslēdzēju. Ja gribi manu padomu, es teiktu, ka tev jāatgriežas bāzē un jāizstāsta Zekam, ko jūti. Ja viņam vēl ir kaut kripata veselā saprāta, viņš teiks “jā”. Skumji smaidīdama, pavēros viņā. Es noteikti teiktu.

Un es to redzēju. Vispirms mulsumu, tad neticību un vis­beidzot nepatiku.

Viņš zināja.

- Peidža… Niks iesāka.

- Ir vēls. Es drebošām rokām pārrāpos pāri margām.

- Tiksimies pirmdien, labi?

- Nē. Peidža, pagaidi! Pagaidi!

- Nik. Lūdzu!

Viņš aizvēra muti, bet acis palika plaši ieplestas. Es norā­pos lejā pa sienu, atstājot viņu stāvam mēnesnīcā. Tikai tad, kad jau biju lejā, sāka līt pirmās un vienīgās asaras. Aizvēru acis un ieelpoju nakts gaisu.

īsti nezinu, kā tiku līdz 1-5. Varbūt braucu ar metro. Var­būt gāju kājām. Mans tēvs vēl bija darbā. Viņš mani negaidīja. Es stāvēju tukšajā dzīvoklī un skatījos uz lielo logu. Pirmo reizi kopš bērnības vēlējos, kaut man būtu māte, māsa vai kaut tikai draudzene draudzene ārpus Zīmogiem. Bet nekā tāda man nebija. Man nebija ne jausmas, ko nu darīt, ko just. Ko manā situācijā darītu nereģu meitene? Visdrīzāk pava­dītu nedēļu gultā. Bet es nebiju nereģu meitene un nebiju ne no viena izšķīrusies. Tikai no sapņa. No bērnišķa sapņa.

Atsaucu atmiņā skolas laiku, kad biju vienīgā reģe starp nereģiem. Sjūzete viena no manām nedaudzajām draudze­nēm pēdējā gadā izšķīrās no puiša. Mēģināju atcerēties, ko viņa toreiz darīja. Cik atminējos, viņa nepavadīja nedēļu gultā. Ko viņa darīja? Paga! Es atcerējos. Sjūzete man atsūtīja īsziņu, aicinot kopīgi doties uz klubu. Gribu izdejot bēdas, viņa teica. Es, kā jau allaž, biju izdomājusi ieganstu neiet.

Šī būs mana nakts. Es izdejošu savas bēdas. Aizmirsīšu, ka tas viss vispār ir bijis. Tikšu vaļā no sāpēm.

Izģērbos, iegāju dušā, izžāvēju un iztaisnoju matus. Uz­klāju lūpukrāsu un skropstu tušu, un acu zīmuli. Iepliķēju mazliet smaržu vietās, kur jūtams pulss. Iekniebu vaigos, lai tie izskatītos sārti. Pēc tam uzvilku melnu, mežģīņotu kleitu, apāvu augstpapēžu kurpes ar vaļēju purngalu un izgāju no dzīvokļa.

Sargs uz mani savādi paskatījās, kad gāju garām.

Braucu ar taksometru. īstendā bija kāds krogs, kur bieži iegriezās Nadīne, tur darbadienās pasniedza lētu meksu (un dažreiz īstu, nelegālu alkoholu). Tas atradās II-6 sektora slik­tākajā galā, rajonā, kam bija nelāga slava kā vienai no nedau­dzām vietām, kur varēja droši uzturēties reģi: pat kruķiem nepatika tur rādīties.

Durvis sargāja ražens ārā sviedējs uzvalkā un cepurē. Viņš pamāja, lai eju iekšā.

Iekšpusē bija tumši un karsti. Telpa bija maza, saspiesta un svīstošu ķermeņu pilna. Pie vienas sienas visā tās garumā bija bārs, kura galos pasniedza skābekli un meksu. Pa labi no bāra bija deju grīda. Sanākušie lielākoties bija nereģi hipsteri tvīda biksēs, mazās cepurītēs un košās kaklasaitēs. Man nebija ne jausmas, ko es vispār daru vietā, kur nereģi lēkā apdullino­šas mūzikas pavadībā, taču tieši to es ari vēlējos būt spon­tāna, aizmirst reālo pasauli.

Deviņus gadus biju dievinājusi Niku. Tagad es to nogrie­zīšu kā ar nazi. Neļaušu sev apstāties un kaut ko just.

Piegāju pie skābekļa bāra un apsēdos uz ķebļa. Bārmenis mani nopētīja, bet neuzrunāja. Viņš bija reģis, pareģis viņš jau ari negribētu runāt. Bet jau pavisam drīz mani kāds ievēroja.

Otrā bāra galā bija grupiņa jaunu puišu iespējams, no Saionas Londonas Universitātes. Visi, protams, bija nereģi. Tikai retais reģis tika līdz universitātes līmenim. Es pašlaik grasījos pasūtīt glāzīti F/oxy, kad viens no viņiem pienāca man klāt. Viņam varēja būt deviņpadsmit vai divdesmit gadi, un viņš bija gludi skuvies un mazliet saulē apdegušu ādu. Lai­kam brīvajā gadā būs bijis kādā citā citadelē. Varbūt Saionas Atēnās. Tumšos matus sedza cepure.

- Sveika! viņš centās pārkliegt mūziku. Vai esi te viena?

Es pamāju ar galvu. Viņš apsēdās man blakus. Rūbins, -

viņš sacīja. Vai drīkstu tev uzsaukt dzērienu?

- Meksu, es sacīju, ja tev nav iebildumu.

- Pilnīgi nekādu. Puisis paaicināja bārmeni, kurš viņu acīmredzami pazina. Asiņaino meksu, Grešem!

Bārmenis sarauca pieri, bet, lejot man dzērienu, turpināja klusēt. Asiņainais mekss bija visdārgākais alkohola aizvie­totājs to gatavoja no ķiršiem, tumšajām vīnogām un plū­mēm. Rūbins pieliecās man pie auss. Nu ko, viņš teica.

- Kāpēc tu te esi?

- Tāpat vien.

- Vai tev ir draugs?

- Varbūt. Nē.

- Es nupat pašķīros ar savu draudzeni. Un, kad tu ienāci, es tā padomāju… nu, es domāju tādas lietas, ko droši vien nevajadzētu domāt, kad bārā ienāk skaista meitene. Bet tad es iedomājos, ka tik skaistai meitenei kā tu noteikti līdzi būs draugs. Vai man ir taisnība?

- Nē, es atbildēju. Esmu viena.

Grešems pagrūda pāri letei manu meksu. Divi, viņš sacīja. Rūbins pasniedza viņam divas zelta monētas. Vai man jāpieņem, ka jums ir astoņpadsmit, jaunā dāma?

Parādīju dokumentus, un viņš atsāka slaucīt glāzes, bet visu laiku, kamēr es malkoju savu dzērienu, meta uz mani skatienu. Prātoju, kas gan viņu uztrauc: mans vecums, mans izskats, mana aura? Droši vien visi trīs.

Atjēdzos realitātē, kad Rūbins pavirzījās man tuvāk. Viņa elpa smaržoja pēc āboliem. Vai tu mācies universitātē? viņš jautāja.

- Nē.

- Ko tu dari?

- Strādāju skābekļa bārā.

Viņš pamāja ar galvu un iemalkoja savu dzērienu.

Es īsti nezināju, kā to izdarīt. Kā dot zīmi. Vai bija tāda īpaša zīme? Es ieskatījos puisim tieši acīs un ar kurpes purn­galu nobraucīju viņa kāju. Šķiet, tas iedarbojās. Rūbins pa­meta skatienu uz draugiem, kuri bija atgriezušies pie spēles ar dzērieniem. Vai gribi kaut kur aiziet? Viņa balss bija dobja un piesmakusi. Tagad vai nekad. Es pamāju.

Rūbins saāķēja pirkstus ar manējiem un veda mani cauri drūzmai. Grešems mani vēroja. Droši vien domāja, ka esmu pavieglas uzvedības meitene.

Pamanīju, ka Rūbins mani neved uz kādu tumšu stūri, kā biju iedomājusies. Viņš mani veda uz tualetēm. Vai tā man vismaz šķita, līdz viņš mani izveda pa vēl vienām durvīm ārā darbinieku autostāvvietā. Tas bija neliels četrstūrveida lau­kums, kurā satilpa vien sešas mašīnas. Nu labi, viņš gribēja vientulību. Tas bija labi. Vai ne? Tas vismaz nozīmēja, ka viņam tā nav tikai izrādīšanās draugiem.

Nepaguvu ne ievilkt elpu, kad Rūbins mani piespieda pie netīras ķieģeļu sienas. Saodu sviedrus un cigaretes. Man par šoku, puisis sāka sprādzēt vaļā siksnu. Pagaidi, es ietei­cos. Es nebiju domājusi…

- Eu, nu izbeidz! Tā ir tikai tāda papriecāšanās. Turklāt, viņš nometa siksnu, mēs taču nevienu nekrāpjam.

Viņš mani noskūpstīja. Puiša lūpas bija stingras. Mikla mēle ielauzās manā mutē, un es sagaršoju kaut ko mākslīgu. Mani vēl nekad neviens nebija skūpstījis. Nebiju pārliecināta, ka man tas patīk.

Viņam bija taisnība. Tikai maza papriecāšanās. Protams, ka tā. Kas tad varēja noiet greizi? Normāli cilvēki tā darīja, vai ne? Dzēra, rīkojās neapdomīgi un muļķīgi, nodarbojās ar seksu. Tieši tas man bija vajadzīgs. Džekss mums to atļāva nedrīkstēja tikai saistīties ciešāk. Es to negrasījos darīt. Ne­kādu saistību. Elīza tā darīja.

Prāts man teica, lai mitējos. Kāpēc es tā darīju? Kā biju nonākusi te tumsā kopā ar svešinieku? Tas neko nepierādīs. Tas neremdēs sāpes. Tas padarīs visu vēl ļaunāku. Bet nu Rū­bins bija nometies ceļos un pastūma kleitu augšup man līdz viduklim. Viņš uzspieda skūpstu manam kailajam vēderam.

- Tu esi tik skaista.

Es tāda nejutos.

- Tu man tā ari nepateici, kā tevi sauc. Viņš ar pirkstiem vilka pa manu biksīšu maliņu. Es notrīsēju.

- Eva, es sacīju.

Man riebās doma par seksu ar viņu. Es viņu nepazinu. Es viņu negribēju. Taču es domāju tas tāpēc, ka joprojām mīlu Niku, un man bija sevi jāpiespiež izbeigt viņu mīlēt. Es satvēru Rūbina matus un piespiedu lūpas viņa mutei. Puisis iekunkstējās un aplika manas kājas sev apkārt.

Man pārskrēja vieglas tirpas. Es vēl nekad nebiju to darī­jusi. Vai tad pirmajai reizei nevajadzēja būt īpašai? Bet es nevarēju apstāties. Man bija tas jāizdara.

Uzspīdēja ielas laternas raustīgā gaisma, mani apžilbinot. Rūbins atspieda plaukstas pret ķieģeļu mūri. Man nebija ne jausmas, ko gaidīt. Tas bija uzmundrinoši.

Sāpes. Apdullinošs sāpju sprādziens. It kā man vēderā būtu ietriekusies dūre.

Rūbins neko nenojauta par nupat notikušo. Gaidīju, kad sāpes pāries, bet tās nepārgāja. Viņš pamanīja manu sasprin­gumu.

- Vai tev viss kārtībā?

- Viss ir labi, nočukstēju.

- Vai tev tā ir pirmā reize?

- Nē, protams, ne.

Viņš nolieca galvu man pie kakla un skūpstīja ādu no pleca līdz ausij. Vēl pirms viņš mēģināja sakustēties, man iesāpējās atkal; šoreiz sāpes bija spēcīgākas, plosošas un neizturamas. Rūbins atrāvās. Ir gan, viņš sacīja.

- Tam nav nozīmes.

- Paklau, man vienkārši šķiet, ka nevajadzētu…

- Nu labi. Es atgrūdu puisi. Vienkārši… nu tad vien­kārši liec mani mierā! Es tevi negribu. Es negribu nevienu.

Atrāvos no sienas un iesteberēju atpakaļ krogā, raustī­dama uz leju kleitu. Tikko paspēju tikt līdz tualetei, kad sāku vemt. Stilbus un vēderu plosīja sāpes. Klepodama un šņukstē­dama apkampu tualetes podu. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik muļķīgi.

Domāju par Niku. Par daudzajiem gadiem, kas bija aiz­ritējuši, sapņojot par viņu, prātojot, vai viņš atgriezīsies pie manis. Un arī tagad es domāju par viņu, iztēlojos viņa smaidu, to, kā viņš par mani rūpējās. Nekādiem pūliņiem nebija jēgas; es gribēju tikai viņu. Paslēpu galvu rokās un raudāju.