Sapņu staigātāja

18.LABS RĪTS

Dzīvē notiek daudz kas neaizmirstams. Tas atstāj spē­cīgu iespaidu, kas iemājo visdziļāko dziļu zonā. Es gulēju kā bluķis un gaidīju, kad smadzenes bloķēs mežā pārdzīvotās šausmas.

īstais miegs bija mans glābiņš tas klusais starplaiks starp nomodu un staigāšanu sapņos. Džekss un pārējie nekad nesaprata, kāpēc man patīk tik daudz gulēt. Kad es pēc vairā­kām ēterā pavadītām stundām gribēju atpūsties, Nadlne allaž smējās. Tu esi traka, Mahounij, viņa sacīja. Tu nupat nokrāci vairākas stundas un tagad gribi gulšņāt vēl. Nekā nebija! Tev pārāk daudz maksā, lai tu tā ākstītos.

Nadlne Āmeta bija visīstākais līdzjūtības iemiesojums. Viņa bija vienīgā bandas locekle, kuras man nepietrūka.

Kad atjēdzos, bija jau nakts. Mana plaukstas locītava bija iestiprināta zimekļveida metāla rāmi. Virs galvas rēgojās samta baldahīns.

Es atrados Aizbildņa gultā. Kāpēc es biju viņa gultā?

Domas gausi vilkās. Nevarēju īsti atsaukt atmiņā, kas bija noticis. Jutos tieši tāpat kā toreiz, kad Džeksons man bija atļā­vis nobaudīt īstu viņu. Uzmetu skatienu rokai. Rāmis neļāva kustināt locītavu. Vēlējos piecelties un tikt laukā no gultas,

bet jutos tik silti un smagi, ka negribējās kustēties. Sedatīvs, es nodomāju. Un tas bija labi. Viss bija labi.

Kad mani plaksti atkal atvērās, jau jutos modrāka. Izdzir­dēju pazīstamu balsi. Aizbildnis bija atgriezies un ar viņu kopā bija vēl kāds. Es pielīdu pie aizkariem un tos pavēru.

Kamīnā kurējās uguns. Aizbildnis stāvēja ar muguru pret mani un runāja nepazīstamā mēlē. Vārdi plūda dobjā kritumā un rezonēja kā mūzika plašā zālē. Viņa priekšā stāvēja Terebela Šeretāna. Vienā rokā viņa turēja kausu. Refalte visu laiku rādija uz gultu uz mani. Aizbildnis purināja galvu. Es ieklau­sījos.

Kas tā bija par valodu?

Ieklausījos ari tuvējos garos to ļaužu rēgos, kuri te kād­reiz bija mituši. Tie gandrīz vai dejoja Aizbildņa un Terebelas sarunas ritmā. Tieši tāpat notika tad, kad Nadlne spēlēja klavieres vai kad uz ielas dziedāja kāds poliglots. Mēļotāji jeb poligloti, kā viņus pareizi sauca, spēja runāt un saprast valodu, kuru prata tikai gari, bet Aizbildnis un Terebela nebija nekādi poligloti. Ne vienam, ne otram nebija poliglotu auras.

Abi salika galvas kopā, kaut ko aplūkodami. Ieskatījusies ciešāk, es sastingu.

Mans telefons.

Terebela grozīja aparātu rokā un pārlaida īkšķi tausti­ņiem. Akumulators jau sen bija izlādējies.

Ja pie viņiem bija mans telefons un mugursoma, tad pie viņiem bija ari pamflets. Vai viņi telefonā pārbaudīja numu­rus? Viņiem noteikti ir aizdomas, ka es pazīstu pamfleta autoru. Ja viņi atradīs Džeksona numuru, tad varēs viņu izse­kot līdz Sevendaialsai un Karla vīzija pēkšņi kļūs saprotama.

Man jādabū rokā tas telefons!

Terebela iebāza aparātu sev blūzē. Aizbildnis viņai kaut ko pateica. Sieviete ar pieri pieskārās viņa pierei un izgāja no istabas, aizslēdzot aiz sevis smagās durvis. Aizbildnis mirkli stāvēja kā stāvējis un raudzījās uz logu, bet tad pievērsa ska­tienu gultai. Man.

Viņš atvilka aizkarus un apsēdās uz gultas malas. Kā tu jūties? viņš apvaicājās.

- Ejiet ellē!

Viņa acis iekvēlojās. Pieļauju, ka labāk.

- Kāpēc Terebelai ir mans telefons?

- Lai Našira to neatrastu. Viņas sarkanie mundieri spētu no telefona izdabūt tavu sindikāta draugu kontaktus.

- Man nav nekādu draugu sindikātā.

- Mēģini man nemelot, Peidža.

- Es nemeloju!

- Jau atkal melo.

- Jūs gan vienmēr esat varen patiesīgs. Nenovērsdamās blenzu viņam virsū. Jūs mani atstājāt ar to neradījumu. Jūs mani pametāt vienu pašu tumsā, kopā ar dūcēju.

- Tu zināji, ka tā būs. Tu zināji, ka tev būs jāstājas pretī emītam. Jebkurā gadījumā es tevi brīdināju.

- Kā tad jūs mani, pie velna, brīdinājāt?

- Aukstuma punkti, Peidža. Tā viņi pārvietojas.

- Tātad jūs vienu izlaidāt?

- Tev nekādas briesmas nedraudēja. Zinu, ka biji pārbiju­sies, bet man vajadzēja, lai tu iemiesojies tajā stirnā.

Refaīta acis iezīdās manējās. Man izžuva mute.

- Jūs to visu darījāt tikai tāpēc, lai es spētu iemiesoties Nualā. Es aplaizīju lūpas. Jūs to visu noorganizējāt tobrīd, kad atvērāt aukstuma punktu. Viņš pamāja. Jūs izlaidāt dūcēju. Viņš vēlreiz pamāja. Un jūs mani tā nobiedējāt, ka es…

- Jā. Aizbildnis it nemaz nekaunējās. Man bija aizdo­mas, ka tavu talantu aktivizē spēcīgas emocijas: dusmas, naids, skumjas un bailes. Bailes tev ir kā ierocim gailis. Iedzenot tevi šausmu vistālākajā pakāpē, es tevi piespiedu iemiesoties Nualā; liku domāt, ka viņa ir tas pats dūcējs, kas dzinās tev pakaļ mežā. Bet es nekad nebūtu pakļāvis bries­mām tavu dzīvību.

- Tas būtu varējis mani nogalināt.

- Biju veicis zināmus piesardzības pasākumus. Atkār­toju tev nedraudēja nekādas tiešas briesmas.

- Blēņas! Ja jums šķiet, ka sāls aplis ir piesardzības pasā­kums, tad esat izkūkojis prātu. Man paspruka ielas žargons, bet vienalga. Tas jums noteikti šausmīgi patika redzēt, kā es dancoju…

- Nē, Peidža. Es mēģinu tev palīdzēt.

- Ejiet ellē!

- Es jau mītu tādā kā ellē.

- Nu tad mītiet tādā ellē, kas nav tuvu manējai!

- Nē. Mēs ar tevi noslēdzām vienošanos, un es līgumus nelaužu. Aizbildnis nenovērsās. Gaidīšu tevi pēc desmit minūtēm. Tu man esi parādā stundu patīkamu sarunu.

Es būtu varējusi viņam uzspļaut, bet robeža bija novilkta. Izgāju no istabas un uzkāpu augšā otrajā stāvā.

Par sevi es tam tur vairs neko nestāstīšu. Viņš jau tāpat pārāk daudz zināja par manu personisko dzīvi taču nedrīk­stēja neko atklāt par manu saistību ar Džeksu. Našira jau meklēja bandu. Ja viņa uzodīs, ka esmu viena no Džeksona tuvākajām līdzgaitniecēm, tad droši vien piespiedīs mani pašu viņu arestēt. Vienkārši notēlošu, ka mani ir traumējis dūcējs, izlikšos, ka tik tikko spēju parunāt.

Es atkal sadzirdējo to pašu kā tā neradījuma elpa nožļerkst tam rīklē kā zāģis. Aizvēru acis. Atmiņas atkāpās.

Pār manām netīrajām drēbēm nokarājās plāns halāts. Drānas oda pēc sviedriem un nāves. Iegāju vannasistabā un norāvu tās nost. Turpat gaidīja svaiga, rožaina uniforma. Noberzu ādu ar ziepēm un kūpoši karstu ūdeni. Gribēju aiz­skalot pat visniecīgākās atmiņas par to smirdoņu.

Iemetusi skatienu spogulī, pamanīju, ka man ap kaklu joprojām ir karulis. Noņēmu to nost. No tā nu gan man bija varens labums!

Kad atgriezos Aizbildņa kambarī, viņš sēdēja savā iemīļo­tajā klubkrēslā. Vīrietis pamāja uz sēdekli iepretim. Lūdzu!

Apsēdos. Krēsls šķita milzīgs. Vai jūs mani sazāļojāt?

- Pēc iemiesošanās tevi bija sagrābusi kaut kāda lēkme. Viņš mani vēroja. Vai tu mēģināji iemiesoties emītā?

- Gribēju redzēt tā sapņavu.

- Saprotu. Viņš pasniedzās pēc sava kausa. Vai gribi kaut ko iedzert?

Mani māca kārdinājums palūgt kaut ko nelegālu varbūt īstu vīnu bet nebija spara turpināt viņu kaitināt. Kafiju, es sacīju.

Viņš paraustīja košsarkanu pušķīti. Tas bija savienots ar vecmodīgu zvaniņu. To drīz atnesīs, Aizbildnis paziņoja.

- Kāds nereģis?

-Jā.

- Jūs pret viņiem tātad izturaties kā pret sulaiņiem.

- Vergiem, Peidža. Nebūsim tik smalki.

- Bet viņu asinis ir vērtīgas.

Aizbildnis iemalkoja no sava kausa. Es sēdēju, sakrusto­jusi rokas, un gaidīju, kad viņš uzsāks sarunu.

Gramofons atkal bija ieslēgts. Es atpazinu dziesmu tā bija Sinatras izpildītā “I Don’t Stand a Ghost of a Chance with You". Dziesma Saionas melnajā sarakstā bija iekļuvusi tikai tāpēc, ka tās nosaukumā bija vārds spoks, kaut arī pašai dzies­mai ar spokiem bija ļoti maz sakara vai varbūt pat vispār tāda nebija. Vai, kā man bija pietrūcis vecā zilača Frenka!

- Vai visi ieraksti no melnā saraksta nonāk pie jums? uzdevu jautājumu, visiem spēkiem pūlēdamās runāt tā, it kā vienkārši tērzētu.

- Nē, tie nonāk Mājā. Es tur dažreiz iegriežos un paņemu pa kādam ierakstam savam gramofonam.

- Vai jums patīk mūsu mūzika?

- Šis un tas. Pārsvarā no divdesmitā gadsimta. Jūsu valo­das man šķiet interesantas, bet man nepatīk vairums mūs­dienu mūzikas ražojumu.

- Vainojiet cenzūru! Ja nebūtu jūsu, tādu gabalu nemaz nebūtu.

Viņš pacēla kausu. Dots pret dotu.

Man bija tas jāpajautā. Kas tas ir?

- Amaranta zieda esence ar sarkanvīnu.

- Nekad neesmu dzirdējusi par tādu amarantu.

- Šī pasuga uz Zemes neaug. Ziedi ārstē lielāko daļu gara ievainojumu. Ja tu pēc satikšanās ar poltergeistu būtu ieņē­musi amarantu, tad varbūt nebūtu palikušas tik dziļas rētas. Esence daļēji dziedētu ari smadzeņu bojājumus, ja tu pārāk bieži nodarbinātu savu garu, neizmantojot dzīvības nodroši­nāšanas sistēmu.

Skat, skat! Zāles manām smadzenēm. Ja Džeksons padzir­dētu par amarantu, viņš man vispār vairs neļautu gulēt.

- Kāpēc jūs to dzerat?

- Vecu ievainojumu dēļ. Amarants mazina sāpes.

Uz mirkli iestājās klusums. Bija mana kārta runāt. Šis ir jūsu. Pastiepu viņam karuli.

- Paturi to.

- Es to negribu!

- Es uzstāju. Tas varbūt neatvaira emītus, bet sadursmē ar poltergeistu varētu izglābt tev dzīvību.

Uzliku rotu uz krēsla paroces. Aizbildnis uzmeta tai ska­tienu un tad palūkojās augšup man acīs.

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Ienāca zēns aptu­veni manā vecumā vai varbūt mazliet vecāks. Viņš bija ģērbies pelēkā tunikā, un viņa acis bija pieplūdušas asinīm. Tomēr zēns bija skaists kā izkāpis no kādas gleznas. Viņa matiem bija smalks, zeltains spīdums, un tie krita ap glīti veidoto seju ar rožainām lūpām un vaigiem. Acis ja neievēroja sarkano krāsu bija dzidri zilas kā ūdens. Man šķita, ka jūtu ap viņu trīsuļojošu auras apveidu.

- Maikl, atnes, lūdzu, kafiju, Aizbildnis zēnam sacīja.

- Vai tu dzer ar cukuru, Peidža?

- Nē, paldies, es atteicos. Maikls paklanījās un aizgāja.

- Tātad viņš ir jūsu personiskais vergs, ja?

- Maiklu man uzdāvināja asinsvaldniece.

- Cik romantiski!

- Ne īpaši. Aizbildnis pameta skatienu uz logiem. Kad Našira kaut ko vai kādu grib, tur neko daudz nevar pada­līt.

- Varu iedomāties.

- Tiešām?

- Zinu, ka viņai ir pieci eņģeļi.

- Jā, tā ir. Bet eņģeļi ir viņas vājums tikpat lielā mērā, cik viņas spēks. Viņš iedzēra vēl malku. Asinsvaldniece cieš no savu tā saukto eņģeļu ietekmes.

- Esmu pārliecināta, ka eņģeļiem ir žēl.

- Tie viņu ienīst.

- Ko neteiksiet!

- Tik tiešām. Mans nicinājums viņu acīm redzami uz­jautrināja. Mēs sarunājamies tikai divas minūtes, Peidža. Mēģini neizšķiest visu sarkasmu vienā elpas vilcienā.

Gribēju viņu nogalināt. Bet diemžēl to nevarēju.

Zēns atgriezās ar kafijas kannu. Viņš nolika uz galda paplāti un arī lielu šķīvi ceptu, ar kanēli apkaisītu kastaņu. No saldās smaržas man mutē sariesās siekalas. Netālu no Blekfraiarbridžas bija kāds ielu pārdevējs, kas ziemas mēnešos tirgoja tādus kastaņus. Šie izskatījās vēl labāki; brūnās čau­malas bija saplaisājušas un atsedza samtaini baltu iekšpusi.

Bija ari augļi: bumbieru gabaliņi, spīdīgi ķirši, maigas sarkanu ābolu šķēlītes.

Maikls parādīja kādu žestu, bet Aizbildnis papurināja galvu. Paldies, Maikl! Tas būs viss.

Zēns pirms aiziešanas vēlreiz paklanījās. Man tā vien gri­bējās viņam uzkliegt. Viņš bija tik padevīgs\

- Ko tieši jūs domājāt, es jautāju, piespiezdama sevi nomierināties, ar frāzi “tā sauktie eņģeļi”?

Aizbildnis mirkli klusēja.

- Ēd, viņš mudināja. Lūdzu!

Paņēmu no šķīvja vienu kastani; tas vēl glabāja krāsns karstumu. Kastaņa vidus garšoja pēc siltuma un ziemas.

- Esmu pārliecināts, ka tu zini, kas ir eņģelis: dvēsele, kas atgriežas šajā sfērā, lai sargātu to, kuru glābjot gāja bojā, viņš teica. Mēs zinām, ka pastāv eņģeļi un ercenģeļi, un pie­ņemu, ka to zina arī ielu reģi. Es pamāju ar galvu. Našira spēj pavēlēt trešajai eņģeļu pakāpei.

- Kā?

- Viņa spēj iesprostot zināmu veidu garus.

- Tātad viņa ir saistītāja.

- Našira ir kas vairāk par vienkāršu saistītāju, Peidža. Ja viņa nolemj nogalināt kādu gaišreģi, tad spēj ne tikai sagūstīt tā garu, bet ari to izmantot. Kamēr gars ir piesaistīts Naširai, tā klātbūtne ietekmē viņas auru. Tieši tāpēc viņai var piemist vairākas spējas vienlaikus.

Kafija izšļakstījās man klēpī. Viņai tie ir jānogalina paš­rocīgi?

- Jā. Mēs viņus dēvējam par “kritušajiem eņģeļiem”. Refaīts mani vēroja. Un viņi paliek uz mūžu mūžiem pie­saistīti savai slepkavai.

Es piecēlos kājās.

- Jūs esat ļauns. Tase sašķīda gabalos man pie kājām.

- Kā jūs vispār varat iedomāties, ka es ar jums sarunāšos, ka izturēšos pret jums tā, it kā jūs būtu cilvēks, ja jūsu līgava dara tādas lietas? Un jūs spējat skatīties viņai sejā?

- Vai es teicu, ka pats kādreiz esmu izsaucis kritušu eņ­ģeli?

- Bet jūs esat nogalinājis cilvēkus.

- Tu tāpat.

- Par to tagad nav runa.

Aizbildņa sejas izteiksme bija izmainījusies. Nu tajā vairs nebija ne miņas no zobgalības.

- Es nezinu, ko varu darīt šis pasaules labā, viņš teica,

- bet nepieļaušu, ka ar tevi notiek kas ļauns.

- Man nevajag, lai jūs mani sargātu. Vienkārši tieciet no manis vaļā. Uzgrūdiet mani uz kakla kādam citam. Es vairs negribu būt jūsu skolniece. Gribu nomainīt uzraugu. Gribu būt pie Tubāna. Sūtiet mani pie Tubāna!

- Tu negribi uzraugu no Sargasu vidus, Peidža.

- Nestāstiet man, ko es gribu. Es gribu…

- Tu gribi atkal justies droši. Aizbildnis piecēlās kājās, nostājoties tā, ka starp mums palika kafijas galdiņš. Tu gribi, lai es pret tevi izturos tāpat, kā pret saviem ļaudīm izturas Tubāns un pārējie, jo tad būtu tāda sajūta, ka tev ir visas tiesības ienīst refaltus. Bet es tev nedaru pāri un mēģinu tevi saprast, un tāpēc tu bēdz. Es, protams, zinu, kāpēc. Tu neizproti manus motīvus. Tu sev nemitējies vaicāt, kāpēc es gribu tev palīdzēt, bet atbildēt nespēj. Tomēr tas nenozīmē, ka atbilžu nav, Peidža. Tas nozīmē, ka tev tās vēl jāmeklē.

Ieslīgu atpakaļ klubkrēslā. Verdoši karstā kafija bija izsū­kusies cauri manām biksēm. To redzot, viņš sacīja: Atradīšu tev ko citu.

Vīrietis piegāja pie skapja. Man dusmās svila acis. Gandrīz dzirdēju, kā Džekss mani rāj. Tu tiešām esi dumiķe! Paskat vien, kā tev norasojuši prožektori. Galvu augšā, Burvīgā! Ko tu gribi līdzjūtību? Žēlumu? To tu no viņa nedabūsi un no manis arī ne. Pasaule ir lopkautuve, manu mazulīt. Atver savu lielo muti! Parādi man, kā tu šim sakursi pirti!

Aizbildnis parādīja garu, melnu tuniku. Ceru, ka derēs. Viņš man pasniedza apģērba gabalu. Šķiet paprāvs, bet tajā vajadzētu būt silti.

Es pamāju ar galvu. Aizbildnis uzgrieza muguru. Pārvilku tuniku pāri galvai. Viņam bija taisnība tā krita man līdz ceļiem. Kārtībā, es noteicu.

- Vai apsēdīsies?

- It kā man būtu izvēle.

- Es tev ļauju izvēlēties.

- Nezinu, ko jūs gribat, lai saku.

- Ideālā gadījumā es gribētu, lai tu man izstāsti, kas pret tevi agrāk ir izturējies tik nežēlīgi, ka tagad tu nespēj nevie­nam uzticēties. Viņš atgriezās savā sēdeklī. Taču es zinu, ka tu man to neteiksi. Tu gribi pasargāt tos draugus.

- Nezinu, par ko jūs runājat.

- Protams, ne.

Es padevos. Jā, labi, man ir draugi gaišreģi. Vai tad visiem gaišreģiem nav draugu savējo vidū?

- Nē. Londonas sindikāts gadu gaitā ir kļuvis spēcīgāks. Tie, kurus mēs noķeram, parasti ir ārpusnieki tie, kas dzīvo vieni vai uz ielas, jo nespēj kontrolēt savas spējas. Vai arī tādi, kurus no mājām ir patriekušas pašu ģimenes. Tāpēc tik dau­dzi no viņiem ar prieku kalpo mums jo viņu cilvēki pret tiem ir slikti izturējušies. Turpretī refaīti, kaut ari izturas pret šiem ļaudīm kā pret otrās šķiras pilsoņiem, tomēr dod iespēju tiem nodoties ēteram. Mēs viņus sagrupējam un ļaujam atkal iekļauties sociālā struktūrā. Aizbildnis pamāja uz durvīm.

- Maikls bija poliglots man šķiet, jūsējie tādus sauc par mēļotājiem. Viņa vecākus tik ļoti nobiedēja dēla izteikšanās veids, ka tie mēģināja izdzīt no puikas ļaunos garus. Maikla sapņava sagruva. Zēns tik tikko spēja parunāt.

Biju zaudējusi valodu. Es biju dzirdējusi par to, ka sapņavas var sagrūt; tā notika ar vienu no mūsu bandas puišiem ar Zeķu. Tā gaišreģi kļūst par nenolasāmajiem. Sapņava atjaunojās ar daudzām bruņu kārtām, aizkavējot visu veidu uzbrukumus garam.

- Sarkanie mundieri Maiklu savāca pirms diviem gadiem. Viņš kaut kā vilka dzīvību Sautvārkas ielās nenolasāmais bez naudas un ēdiena. Zēnu iemeta Tauerā, turot aizdomās par pretdabiskumu, bet es liku viņu priekšlaicīgi pārvest šurp. Pret Maiklu izturas kā pret nereģi, bet viņam vēl ir aura. Es viņam iemācīju atkal runāt. Ceru, ka viņš kādu dienu atradīs ēteru un spēs dziedāt tāpat kā kādreiz. Mirušo balsīs.

- Paga! es viņu pārtraucu. Jūs mācījāt Maiklu?

-Jā-

- Kāpēc?

Klusums piepildīja visas spraugas. Aizbildnis pasniedzās pēc sava kausa.

- Kas jūs esat? es jautāju. Viņš pacēla skatienu. Jūs esat Sargasu valdnieces asinslaulātais. Jau kopš 1859. gada vadāt ielikteņu valdību. Esat atbalstījis gaišreģu tirgošanu un noraudzījies, kā no tās rodas vesela sistēma. Kopā ar viņiem esat izplatījis melus un naidu, un bailes. Kāpēc jūs palīdzat cilvēkiem?

- To es nevaru tev teikt. Tāpat kā tu man nesaki, kas ir tavi draugi, es tev neizpaudīšu savus motīvus.

- Ja jūs uzzinātu, kas ir mani draugi, vai tad pateiktu?

- Iespējams.

- Vai Maiklam jūs esat pateicis?

- Daļēji. Maikls man ir ļoti uzticīgs, bet viņa trauslā gara stāvokļa dēļ es nevaru viņam pilnībā uzticēties.

- Vai par mani jūs domājat tāpat?

- Es par tevi pārāk maz zinu, lai tev uzticētos, Peidža. Tomēr tas nenozīmē, ka tu nevari manu uzticību nopelnīt.

Patiesībā, Aizbildnis atslīga krēslā, tāda izdevība tev būs vēl šodien pat.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Gan redzēsi.

- Ļaujiet minēt! Jūs nogalinājāt kādu zīlētāju un nozagāt viņa talantu, un tagad iedomājaties, ka varat saskatīt manu nākotni.

- Es neesmu nekāds spēju zaglis. Bet es ļoti labi pazīstu Naširu pietiekami labi, lai paredzētu viņas soļus. Es zinu, kad viņai patīk uzbrukt.

Vecais pulkstenis nosita vienu reizi. Aizbildnis uzmeta tam skatienu. Nu ko, stunda ir pagājusi, viņš sacīja. Tu drīksti iet. Varbūt tev vajadzētu apciemot savu draudzeni zīl­nieci?

- Lizai ir gara šoks, es paziņoju.

Viņš paraudzījās uz mani.

- Sarkanie mundieri iemeta Līzas kārtis ugunī. Man aiz­žņaudzās rīkle. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējusi.

Lūdz viņa palīdzību! Es cīnījos ar sevi. Pajautā, vai viņš nevar iedot kārtis vecd vietā. Viņš iedos! Viņš palīdzēja Maiklam.

- Žēl gan, Aizbildnis noteica. Viņa ir apdāvināta ar­tiste.

Es grūstin izgrūdu lūgumu: Vai jūs viņai palīdzēsiet?

- Man nav kāršu. Viņai ir jāatjauno saikne ar ēteru. Vīrietis ieskatījās man acīs. Vajadzētu arī amarantu.

Es paliku stāvam turpat, kur biju, un raudzījos, kā viņš pasniedzas pēc nelielas kārbiņas uz kafijas galdiņa. Tā atgādi­nāja vecmodīgu šņaucamtabakas dozi ar perlamutra un zelta dzīsliņu inkrustācijām. Vāka vidu rotāja tāds pats astoņstaru zieds kā uz viņa pudelīšu kastēm. Aizbildnis to atvēra un izņēma mazītiņu zilgani iekrāsotas eļļas pudelīti.

- Tas ir asteres ekstrakts, es sacīju.

- Ļoti labi!

- Kāpēc jums tas ir?

- Es izmantoju nelielas zvaigžņu puķes devas, lai palī­dzētu Maiklam. Tā zēnam palīdz atcerēties viņa sapņavu.

- Zvaigžņu puķes?

- Tā refaitu valodā sauc asteri. Burtisks tulkojums no mūsu valodas vārda glossolalia jeb saīsināti gloss.

- Vai tā ir tā valoda, kurā runā mēļotāji?

- Jā. Senā ētera valoda. Maikls tajā vairs nerunā, bet viņš to saprot. Un čukstētāji ari.

Tātad mēļotāji var noklausīties refaitu sarunas. Intere­santi! Vai jūs plānojat dot viņam asteri… tagad?

- Nē. Gribēju tikai sakārtot savu rekvizēto zāļu krā­jumu, viņš atteica. Man nebija ne jausmas, vai viņš joko vai ne. Droši vien ne. Dažas no tām, piemēram, magoņu ane­moni, var izmantot, lai nodarītu mums ļaunu. Viņš izņēma no kārbas sarkanu ziedu. Zināmas indes jāglabā cilvēkiem nepieejamā vietā. Viņa acis cieši raudzījās manējās. Mēs negribētu, ka tās izmanto, piemēram, lai iefiltrētos Mājā. Tas apdraudētu mūsu visslepenākos krājumus.

Sarkanais zieds. Atcerējos Deivida zīmīti. Vienīgais veids.

Vienīgais veids kā nogalināt refaltus?

- Nē, es noteicu. To mēs negribētu.

* SjC 5C

Graustā bija klusi. Lizu nebiju redzējusi kopš tās reizes, kad Suhaīls mani aizveda uz Magdalēnu; man nebija bijis izdevības draudzeni apraudzīt, lai uzzinātu, vai viņa ir atgu­vusies pēc kāršu kavas zaudējuma.

Meitene bija pie samaņas, taču ārpasaulei nepieejama. Viņas lūpas bija bālas un skatiens izklaidīgi klejoja apkārt. Liza mocījās gara šoka sāpēs.

Džuliāns un tas pats briļļainais artists, kuru biju sasta­pusi pirmajā dienā Kirils -, bija uzņēmušies Lizu pieskatīt.

Puiši viņu baroja, ķemmēja viņai matus, ārstēja plaukstu ap­degumus un sarunājās ar viņu. Liza tikai gulēja stīva un lipīgi nosvīdusi un kaut ko murmināja par ēteru. Meitene vairs nespēja ar to savienoties, un viņu māca dabiska vēlme pamest savu ķermeni un saplūst ar ēteru. Mums šī dziņa bija jāap­slāpē. Bija jāpatur viņa pie mums.

Augļotāja bodītē es apmainīju divas savas tabletes pret želejveida degspirtu, sērkociņiem un pupu kārbu. Kāršu viņa bodē nebija. Tās visas bija konfiscējis sarkanais mundieris Katrina -, lai būtu droša, ka Liza cietīs. Viņai bija paveicies, jo Aizbildnis gādāja, lai mēs nesatiktos.

Kad atgriezos būdā, Džuliāns paskatījās uz mani no pār­guruma apsārtušām acīm. Puisim vairs nebija sārtās tunikas; tās vietā bija noskrandis krekls un lupatu bikses.

- Peidža! Sen neesi redzēta.

- Biju aizņemta. Vēlāk paskaidrošu. Es nometos ceļos blakus Līzai. Vai viņa ēd?

- Vakar viņu piedabūju ieēst drusku viras, bet viss atkal tika izvemts.

- Un apdegumi?

- Ar tiem nav lāgā. Mums vajag silvadēnu.

- Mēģināsim viņu vēlreiz pabarot. Noglāstīju meitenes miklās cirtas un iekniebu viņai vaigā. Liza?

Draudzenes acis bija vaļā, bet viņa neatsaucās. Aizdedzināju spirtu. Kirils ar pirkstiem bungoja pa celi. Saņemies, Raimora, viņš īdzīgi teica Lizai. Tu nevari tik ilgi neuzstā­ties!

- Nedaudz līdzjūtības šobrīd būtu īsti vietā, Džuliāns aizrādīja.

- Līdzjūtībai nav laika. Suhaīls drīz būs viņai krāgā. Lizai jāuzstājas kopā ar mani.

- Vai tad šie vēl nezina?

- Nele viņu visu laiku aizvieto. Kostīmā un ar masku viņas izskatās līdzīgas viena auguma un arī mati vienā krāsā. Bet Nele nav tik veikla. Viņa mēdz krist. Kirils noraudzījās uz Līzu. Raimora nekad nekrīt.

Džuliāns uzlika pupas sildīties virs spirta liesmas. Es sa­meklēju karoti un ar roku apķēru Līzu. Viņa papurināja galvu.

- Nē.

- Tev ir kaut kas jāēd, Līza. Džuliāns satvēra meitenes auksto delmu, bet viņa neatsaucās.

Kad pupas bija uzkarsētas, Džuliāns atgāza Līzas galvu. Es draudzeni baroju, bet viņa tik tikko spēja norīt kaut kumosu. Pupas krita pāri viņas zodam. Kirils paķēra bundžu un, ēdot ar rokām, izleksēja visu, kas tur bija atlicis. Es notupos uz pirkstgaliem un raudzījos, kā Līza atslīgst palagos.

- Tā nevar turpināties.

- Bet mēs tur neko nevaram darīt. Džuliāns savilka roku dūrē. Pat ja mēs atrastu kādu kāršu kavu, nav nekādas garantijas, ka tā derēs. Tas būtu tas pats, it kā mēs viņai pie­šūtu jaunu locekli. Viņa varbūt to atgrūstu.

- Mums ir jāmēģina. Uzmetu skatienu Kirilam. Vai te ir vēl kādi zīlnieki?

- Visi ir miruši.

- Un, pat ja tā nav, mēs nevaram paņemt kāda cita kār­tis, Džuliāns klusi sacīja. Tas ir ļaunāk par slepkavību.

- Nu tad mēs kārtis nozagsim refiem, es paziņoju. Noziegumi bija mana stiprā puse. Es ielauzīšos Mājā. Tur viņiem jābūt viskaut kam.

- Tu iesi bojā, Kirils bez kāda satraukuma sacīja.

- Es izdzīvoju pēc tikšanās ar dūcēju. Gan jau būs labi.

Džuliāns pacēla galvu. Tu to redzēji?

- Emīti dzīvo mežā. Aizbildnis atstāja mani kopā ar vienu no tiem.

- Vai tas nozīmē, ka tu izturēji pārbaudes? Puiša vaib­stiem pārslīdēja aizdomas. Vai dabūji sarkano mundieri?

- Nezinu. Man šķita, ka dabūju, bet… paraustīju savu tuniku, šitā neizskatās sarkana.

- Tas ir mierinājums. Viņš pieklusa. Kāds tas bija? Tas dūcējs?

- Ātrs. Agresīvs. Neko daudz no viņa neredzēju. Aplū­koju puiša jaunās drēbes. Vai tad tu pats neredzēji?

Viņš sāji pasmaidīja. Aludra mani izmeta par to vien, ka palaidu garām komandantstundu. Baidos, ka esmu prasts artists.

Kirils drebēja. Emītu kodiens ir nāvējošs, viņš čuk­stēja. Tev nevajadzētu turp vairs iet.

- Man varbūt nebūs izvēles, es atteicu. Kirils paslēpa galvu rokās. Džul, padod palagu!

Puisis to pasniedza. Saspraudīju audumu ap Lizu. Viņa nemitējās trīcēt. Es berzēju draudzenes ledusaukstās rokas, mēģinādama tās sasildīt. Viņas pirksti čūlāja.

- Peidža, Džuliāns ieteicās, vai tu to domā nopietni? Tu ielauzīsies Mājā?

- Aizbildnis teica, ka viņiem tur esot krājumi. Slepeni krā­jumi, kaut kādas lietas, kas mums neesot jāredz. Varbūt silvadēns.

- Vai tev nav ienācis prātā, ka tas viss tiek apsargāts? Vai varbūt Aizbildnis melo?

- Es riskēšu.

Puisis nopūtās. Šaubos, ka spēšu tevi aizkavēt. Un ja tiksi iekšā?

- Nozagšu tik daudz, cik spēšu, visu, ko vien varētu izmantot, lai aizstāvētos, un tad tīšos prom. Ja kāds vēlas man pievienoties, laipni lūgti! Citādi iešu viena pati. Lai arī kas notiktu, es te nepūšu visu atlikušo dzīvi.

- Nedari to, Kirils gaudās. Tu iesi bojā! Tāpat kā tie, kas gāja bojā agrāk. Ari viņus aprija dūcēji. Un tie apris tevi.

- Lūdzu, Kiril, pietiek! Džuliāns nenovērsa no manis acis. Ej uz Māju, Peidža! Es mēģināšu samusināt armiju.

- Armiju?

- Nu izbeidz. Viņa acīs dejoja uguntiņas. Tu taču nedomā nopietni aiziet bez cīņas, ko?

Es iepletu acis. Bez cīņas?

- Tu nevarēsi izlikties, ka šis viss nav noticis. Saiona to dara jau divus gadsimtus ilgi, Peidža. Tas nebeigsies. Kas viņiem liegs tevi atstiept taisnā ceļā atpakaļ uz šejieni uzreiz pēc tam, kad būsi nonākusi Saionas Londonā?

Viņam zināmā mērā bija taisnība. Ko tu iesaki darīt?

- Rīkot cietumnieku izlaušanos. Lai visi tiek laukā. Neat­stāsim viņiem reģus, no kā baroties.

- Šeit ir vairāk nekā divi simti cilvēku. Mēs nevaram tā vienkārši aiziet. Turklāt mežos ir kājnieku mīnas. Es pie­vilku ceļgalus pie zoda. Tu zini, kas notika XVIII Kaulu ražā. Es negrasos uzņemties atbildību par tik daudzu cilvēku nāvi.

- Tev nav jāuzņemas atbildība. Ļaudis grib prom, Pei­dža, tikai viņiem nepietiek dūšas; vēl nepietiek. Ja mēs spēsim gana labi noorganizēt uzmanības novēršanu, varēsim viņus izvest cauri mežam. Puisis uzlika plaukstu man uz delma. Tu esi no sindikāta. No Īrijas. Vai tev nešķiet, ka ir laiks parādīt refiem, ka viņi te nav galvenie? Ka viņi nevar tā vienkārši turpināt no mums tikai ņemt? Es neko neatbil­dēju, un viņš paspieda man roku. Parādīsim viņiem! Parādī­sim, ka pat pēc diviem simtiem gadu pastāv kas tāds, no kā viņiem ir jābaidās.

Es vairs neredzēju Džuliāna seju. Es redzēju Finnu todien Dublinā, kad brālēns man teica, lai cīnos.

- Varbūt tev ir taisnība, es sacīju.

- Es zinu, ka man ir taisnība. Džuliāna vaibstos iegūla gurds smaids. Kā tev šķiet, cik daudzus mums vajag?

- Sāc ar tiem, kam ir nopietns iemesls ienīst refaītus. Aprunājies ar artistiem. Ar dzeltenajiem mundieriem. Ar nereģiem. Runā ar Ellu un Fēliksu, un Aiviju. Tad apstrādā baltos mundierus.

- Ko man viņiem sacīt?

- Pagaidām neko. Tikai apklaušinies. Izdibini, vai viņi būtu gatavi mēģināt bēgt.

Džuliāns palūkojās uz Kirilu.

- Nē. Kirils purināja galvu. Puiša acis aiz saplēstajām brillēm bailēs raudzījās spožas un drudžainas. Es nepieda­los. Nekādā ziņā, brāl! Mūs nogalinās. Viņi ir nemirstīgi.

- Viņi nav nemirstīgi. Es skatījos, kā spirts pamazām izdeg. Viņus var ievainot. Aizbildnis man pastāstīja.

- Varbūt viņš meloja, Džuliāns uzsvēra. Mēs runājam par Naširas līgavaini! Par asinslaulāto. Par viņas labo roku. Kāpēc tu vispār tici kaut vārdam, ko viņš saka?

- Jo man šķiet, ka viņš jau agrāk ir pret viņu sacēlies. Man šķiet, ka viņš ir viens no iezīmētajiem.

- Viens no kā?

- No refu grupiņas, kas aizsāka XVIII Kaulu ražas dumpi. Viņus spīdzināja. Atstāja rētas.

- Kur tu to dzirdēji?

- No kāda kaulrača. XX-12.

- Tu uzticies kaulracim?

- Nē, bet viņš man parādīja svētnīcu, ko viņi ir izveidojuši upuriem.

- Un tu domā, ka Aizbildnis ir viens no tiem “iezīmēta­jiem”? Džuliāns jautāja. Es pamāju. Pieņemu, ka esi redzē­jusi rētas?

- Nē. Man šķiet, viņš tās slēpj.

- Tev šķiet, Peidža. Ar to nepietiek.

Iekams es paguvu atbildēt, būdā kāds ienāca. Es sastingu.

Virsuzraugs.

- Tā, tā, tā. Viņa krāsotās uzacis taisni palēcās pierē.

- Rādās, ka mūsu vidū ir krāpniece. Kas tad strādā ar zīdiem, ja XIX-1 visu laiku ir te?

Piecēlos kājās. Džuliāns arī. Viņai ir gara šoks, es sacīju un ieskatījos virsuzraugam tieši acīs. Tādā stāvoklī viņa nevar uzstāties.

Virsuzraugs nometās ceļos blakus Līzai un aptaustīja mei­tenes pieri. Viņa aizgriezās no vīrieša pieskāriena. Vai die­niņ, vai! Viņš izlaida pirkstus caur gulētājas matiem. Tas ir briesmīgi! Briesmīgas ziņas. Es nevaru zaudēt Viens. Manu īpašo Viens.

Līza sāka kliegt. Skaņas izlauzās smagos, trīcošos kram­pjos. Vācies! viņa izdvesa. Vācies! Džuliāns sagrāba virsuzrauga plecu un spēcīgi viņu pagrūda.

- Nepieskaries viņai!

Nostājos puisim blakus. Kirils šūpojās uz papēžiem. Vis­pirms virsuzraugs izskatījās apstulbis, pat satriekts; tad viņš sāka smieties. Vīrietis piecēlās kājās, līksmi sizdams plaukstas. Viena cimdotā roka pasniedzās kabatā. Vai tā būtu sacelša­nās dzirksts, bērni? Vai savā aitiņu barā esmu ielaidis divus badīgus vilkus?

Ar vienu rokas kustību viņš izrāva savu pātagu. Rīku, kas bija paredzēts ganāmpulka vadīšanai.

- Es jums neļaušu samaitāt Viens. Vai jebkuru citu no mana bara. Viņš noplīkšķināja pātagu uz manu pusi. Tu varbūt vēl neesi artiste, Četrdesmit, bet gan jau būsi. Lasies atpakaļ pie sava uzrauga!

- Nē.

- Neviens no mums nekur neies. Pār Džuliāna seju pār­slīdēja atjaunotas apņemšanās izteiksme. Mēs nepametīsim Līzu.

Virsuzraugs atvēzējās. Džuliāns sagrīļojās. No svaigās brūces viņa vaigā izsprāga asinis. Tagad tu esi mans, puika, un liec to aiz auss! Es novietoju kājas plecu platumā. Virsuz­raugs nosmīnēja. Tas tiešām nav nepieciešams, Četrdesmit. Es pieskatīšu Viens.

- Tu mani nevari piespiest aiziet. Es esmu Arktūra aizbil­stamā. Pastāvēju uz savu. Es būtu gatava piemaksāt, lai tikai redzētu, kā tu Arktūram paskaidrosi, kāpēc man iesiti.

- Man nav nolūka tev sist, lielā gājēja. Esmu nodomājis tevi dzīt.

Pātaga atkal šņākdama lidoja uz manu pusi. Džuliāns gāza virsuzraugam, atsitot vīrieša roku sāņus. Šī bija tāda pati situācija kā toreiz ar kaulračiem. Šoreiz mēs uzvarēsim.

Kļuvu nevaldāma. Skriešus metos virsū virsuzraugam. Mana dūre ietriecās vīrieša žoklī, un viņa galva atgāzās. Džu­liāns iespēra šim pa kājām, laupot līdzsvaru. Pirksti ap pā­tagu vairs nesakļāvās tik stipri. Mēģināju to pagrābt, bet viņš pātagu noturēja. Zobi atiezās tādā kā ņurdienā, tādā kā smīnā. Džuliāns aizžņaudza virsuzrauga kaklu. Es izrāvu viņam no rokas pātagu, atvēzējos sitienam… un pēc brīža kāds man to atņēma. Man pa vēderu trāpīja zābaks, triecot mani pret sienu.

Suhaīls. Man tas bija jāzina. Kur bija virsuzraugs, nekad nebija tālu ari viņa priekšnieks. Gluži kā ielās: muskuļu kalns un viņa boss. Tā jau domāju, ka tevi te atradīšu, pabira! Viņš sagrāba mani aiz matiem. Atkal vārām ziepes, ko?

Es viņam uzspļāvu. Suhaīls man iesita tik stipri, ka gar acīm noņirbēja zvaigznes. Man vienalga, kas ir tavs uzraugs, tu sīkā plušķe! Man nav bail no konkubīnes. Es tev nepār­griežu rīkli vienīgi tāpēc, ka pēc tevis sūtīja asinsvaldniece.

- Varu derēt, ka Naširai ļoti patiktu dzirdēt, kā tu sauc Arktūru par “konkubīni”, Suhaīl, es izspiedu. Vai man viņai to pateikt?

- Saki, ko gribi. Cilvēku vārdi ir maznozīmīgāki par suņa nesamanīgo slienāšanos.

Viņš uzmeta mani sev plecā. Es plosījos un kliedzu, bet negribēju riskēt un izmantot garu. Virsuzraugs ar plaukstas sānu iebelza Džuliānam pa galvu, notriecot puisi zemē. Pēdē­jais, ko redzēju, bija Džuliāns un Līza tā vīra žēlastībā, pret kuru es vairs nespēju cīnīties.