3.IESLODZĪJUMS

Tas ilga mūžīgi. Nespēju atminēties, kad tas bija sācies, un galu es neredzēju.

Atcerējos kustību, kaut kādu dobju rēkoņu, to, kā mani piesprādzējā pie cietas virsmas. Tad bija adatas dūriens, un visu pārņēma sāpes.

Realitāte bija izkropļota. Netālu no manis bija svece, bet tās liesma pastāvīgi tūka arvien lielāka, līdz pārvērtās elles ugunskurā. Biju iesprostota krāsnī. No visām porām kā vasks pilēja sviedri. Es biju uguns. Es degu. Āda čūlāja un izkalta; tad atkal salu, izmisīgi alku siltuma, jutos tā, it kā mirtu. Nebija nekādas atelpas. Tikai nebeidzamas, neizmērojamas sāpes.

AUP Fluxion 14 bija izgudrots kādā Saionas medicīnas un militāro vienību sadarbības projektā. Šis medikaments izrai­sīja prāta izkropļojumus fantasmagoriju jeb, kā to bija iesaukuši sarūgtinātie reģi, “smadzeņu drudzi” spilgtas halucinācijas, ko radīja cilvēka sapņavas sagrozīšana. Es cīnī­jos ar vīziju pēc vīzijas, ik pa laikam iekliegdamās, kad sāpes kļuva pārāk neizturamas, lai ciestos klusējot. Ja elle vispār ir definējama, tad tā ir šāda. Tā bija elle.

Mani mati pielipa pie asarainās ādas, es rīstījos, velti mēģinādama izdabūt indi no sava organisma. Vēlējos tikai

vienu lai tas beigtos. Miegs, nemaņa, nāve kaut kam vaja­dzēja mani izraut no šī murga.

- Tā, tā, dārgum. Mēs vēl negribam, lai tu mirsti. Šodien esam zaudējuši jau trīs. Auksti pirksti glāstīja manu pieri. Es izliecu muguru un rāvos prom. Ja viņi nevēlējās manu nāvi, tad kāpēc man šo visu nodarīja?

Gar acīm noņirbēja vītušas puķes. Istaba sagriezās spi­rālē riņķi, riņķi, līdz man vairs nebija ne jausmas, kur ir griesti. Iekodos spilvenā, lai mitētos kliegt. Sagaršoju asinis un atskārtu, ka zobi ir skāruši ko citu manu lūpu, manu mēli, manu vaigu… kas to lai zina?

Fluksu organisms neizvadlja ārā pats. Lai ari cik reižu sazāļotais vemtu vai čurātu, narkotikas turpināja savu ceļu asinis, pavairojoties ar paša cilvēka šūnu līdzdalību, līdz brī­dim, kad dzīslās iekļuva pretinde. Mēģināju lūgties, bet pār lūpām nenāca ne skaņa. Sāpes skalojās man pāri vilni pēc viļņa un tad vēlreiz, līdz biju pārliecināta, ka miršu.

Atskanēja vēl kāda balss.

- Gana. Šī mums ir vajadzīga dzīva. Sadabū pretindi, citādi es gādāšu, lai tu saņemtu divtik lielu devu kā viņa.

Pretinde! Varbūt tomēr dzīvošu. Mēģināju ieraudzīt kaut ko caur vīziju viļņu priekškaru, bet nesaskatīju neko, izņemot sveci.

Viss pārāk ieilga. Kur mana pretinde? Tam it kā pat nebija nozīmes. Man gribējās gulēt gulēt tik ilgi kā vēl nekad.

- Laidiet mani vaļā, es sacīju. Laidiet mani laukā!

- Viņa runā. Ūdeni!

Pret zobiem atsitās auksta glāzes mala. Es dzēru lieliem, kāriem malkiem. Pacēlu acis un mēģināju saskatīt glābēja seju.

- Lūdzu… es iesāku.

Man pretī vērās divas acis. Tajās iedegās liesma.

Beidzot murgs bija galā. Es iekritu dziļā, melnā miegā.

Pamodusies gulēju nekustīgi.

Jutu pietiekami, lai apjaustu, kur atrodos; es gulēju uz vēdera, zem manis bija ciets matracis. Rīkle šķita kā izcepi­nāta. Sāpes bija tik spēcīgas, ka bija vien jāatjēdzas, kaut vai tāpēc, lai meklētu ūdeni. Iztrūkusies atskārtu, ka esmu kaila.

Žigli apsviedos uz sāna, atbalstīdamās uz elkoņa un gurna. Mutes kaktiņos sagaršoju sakaltušus vēmekļus. Tiklīdz spēju sakopot domas, iztaustīju ēteru. Kaut kur šajā cietumā bija vēl citi reģi.

Acīm vajadzēja kādu brītiņu aprast ar pustumsu. Es gulēju šaurā gultā ar aukstiem, mikliem palagiem. Labajā pusē bija aizrestots, neiestiklots logs. Grīda un sienas bija no akmens. Kodīgs caurvējš visu augumu pārvilka ar zosādu. Elpa izplūda mazos garaiņu mutulīšos. Es savilku palagus ap pleciem. Kurš, pie velna, pievācis manas drēbes?

Stūri bija vaļā kādas durvis. Es saskatīju gaismu. Piecē­los kājās, izmēģinot spēkus. Kad jutos pārliecināta, ka neno­kritīšu, devos uz gaismas pusi. Aiz durvīm atradās primitīva vannasistaba. Gaisma nāca no sveces. Telpā bija aizvēsturiska tualete un aprūsējis krāns augstu pie sienas. Kad pieskāros krānam, šķita, ka tas rokā sabirzīs. Pagriezu netālu redzamo vārstu, un mani applūdināja ledaina ūdens šalts. Mēģināju pagriezt vārstu uz otru pusi, taču ūdens nekādi negribēja iesilt vairāk kā par kādu pusgrādu. Izlēmu apmazgāt locekļus pēc kārtas, tos citu pēc cita apmērcējot nožēlojamajā dušā. Dvieļu nebija, tāpēc noslaucījos tajos pašos gultas palagos, vienu paturot aptītu sev apkārt. Paraustīju galvenās durvis, bet tās izrādījās aizslēgtas.

Āda kņudēja. Man nebija ne jausmas, kur atrodos, kāpēc un ko šeit esošie cilvēki ar mani darīs. Neviens nezināja, kas notiek ar aizturētajiem; neviens no tiem nekad nebija atgrie­zies.

Apsēdos uz gultas un vairākkārt dziļi ieelpoju. Pēc fantas­magorijā pavadītajām stundām joprojām jutos vārga, un man nebija vajadzīgs spogulis, lai zinātu, ka izskatos vēl mironlgāk nekā parasti.

Es drebinājos ne tikai no aukstuma vien. Biju kaila un viena tumšā istabā ar aizrestotu logu un bez jebkādām redza­mām iespējām aizbēgt. Mani laikam bija atveduši uz Taueru. Ari mugursoma un pamflets bija atņemti. Sakņupuši piespie­dos pie gultas gala un, cik spēdama, centos saglabāt ķermeņa siltumu; sirds strauji sitās. Sāpošajā rīklē milza kamols.

Vai kaut ko nodarīs manam tēvam? Jā, viņš bija vērtīgs ērts bet vai viņam piedos patvēruma došanu reģei? Tā bija nozieguma slēpšana. Tomēr viņš bija svarīgs. Viņš bija jāsau­dzē.

Brīdi man zuda laika izjūta. Ieslīgu caurā miegā. Beidzot durvis atsprāga vaļā, un es iztrūkusies pamodos.

- Celies.

Telpā iešūpojās parafīna lampa. To nesa kāda sieviete. Viņai bija spīdīga, riekstbrūna āda un eleganta ķermeņa uz­būve; sieviete bija vairākas collas garāka par mani. Viegli cir­tainie mati bija gari un melni tāpat kā kleita ar augsto jos­tasvietu, kuras piedurknes krita līdz pat cimdoto plaukstu pirkstu galiem. Ienācējas vecumu nebija iespējams uzminēt viņai varēja būt tiklab divdesmit pieci, kā četrdesmit gadi. Es piespiedu palagu pie auguma un vēroju svešinieci.

Ievēroju sievietē trīs dīvainības. Pirmkārt, viņai bija dzel­tenas acis. Nevis tādā dzintara tonī, kādu zināmā apgaismo­jumā varētu saukt par dzeltenu. Viņējās tiešām bija dzeltenas, gandrīz vai citrondzeltenas, un tās spīdēja.

Otrā dīvainība bija viņas aura. Sieviete bija reģe, taču es vēl nekad nebiju satikusi nevienu tādu kā viņa. īsti nespēju saprast, kas tieši tur savāds, bet mani jutekļi vēstīja, ka kaut kas nav lāgā.

Un trešā īpatnība tā lika pār muguru skriet saltām tir­pām bija viņas sapņava. Tā bija tieši tāda, kādu biju sajutusi 1-4, tā pati sapņava, ko nebiju spējusi identificēt. Svešiniece. Instinkts lika uzbrukt, taču es jau uzreiz zināju, ka nespēšu ielauzties tādā sapņavā pavisam noteikti ne savā pašreizējā stāvoklī.

- Vai te ir Tauers? Mana balss bija aizsmakusi.

Sieviete ignorēja jautājumu. Viņa pacēla lampu man pie

sejas un nopētīja manas acis. Jau sāku prātot, vai man jopro­jām nav smadzeņu drudzis.

- Ieņem šīs, viņa sacīja.

Paskatījos uz divām tabletēm viņas plaukstā.

- Ieņem.

- Nē, es atteicos.

Viņa man iesita. Sagaršoju asinis. Man gribējās sist pretī, cīnīties, bet biju tik vārga, ka tik tikko spēju pacelt roku. Mo­koties ar nupat pārsisto lūpu, es iedzēru tabletes. Piese­dzies, mana sagūstītāja teica. Ja vēlreiz nepaklausīsi, es gādāšu, lai vairs nekad neizej no šīs istabas. Ne ar miesu uz kauliem.

Viņa man pameta drēbju pauniņu.

- Pacel.

Negribēju, ka man vēlreiz sit. Tagad es nokristu. Cieši sa­kostiem zobiem pacēlu apģērbu.

- Velc mugurā.

Palūkojos lejup uz drēbēm; no lūpas pilēja asinis. Uz bal­tās tunikas manās rokās izpletās traips. Tunikai bija baltas piedurknes un stūrains kakla izgriezums. Klāt bija melna josta ar pieskaņotām biksēm, zeķēm un zābakiem, vienkāršs apakšveļas komplekts un melna veste ar izšūtu baltu enkuriņu. Saionas simbolu. Es stīvām kustībām apģērbos, piespie­žot nosalušos locekļus kustēties. Kad biju pabeigusi, sieviete pagriezās uz durvīm. Nāc līdzi. Nerunā ne ar vienu.

Ārpus telpas valdīja drausmīgs aukstums, un nātnais paklājs pret to tikpat kā nelīdzēja. Reiz tas laikam bija bijis sarkans, bet nu bija izbalojis un vēmekļu notraipīts. Sieviete veda mani pa akmens gaiteņu labirintu garām nelieliem, aiz­restotiem logiem un aizdegtām lāpām. Pēc Londonas vēsi zilajām ielu laternām gaisma šķita pārlieku spoža un pārlieku žilbinoša.

Vai te varētu būt pils? Es nezināju nevienu vietu tūkstoš jūdžu rādiusā ap Londonu, kur būtu kāda pils monarha mums nebija bijis kopš Viktorijas. Varbūt te bija viens no vecajiem D kategorijas cietumiem. Ja vien te nebija Tauers.

Riskēju pamest skatienu ārā. Bija nakts, bet vairāku laternu gaismā bija redzams pagalms. Prātoju, cik ilgi esmu sabijusi fluksa ietekmē. Vai tā sieviete vēroja, kā es mokos? Vai viņa klausīja NSD pavēlēm vai arī šie viņai? Varbūt viņa strādāja Arhontu mītnē… taču viņi nepieņemtu darbā reģi. Un reģe svešiniece bija pavisam noteikti neatkarīgi no tā, kas vēl viņa varēja būt.

Sieviete apstājās pie kādām durvīm. Pa tām izgrūda zēnu. Viņš bija kārns radījums ar žurkas ģīmīti, smilškrāsas matu ērkuli un visām pazīmēm, kas liecina par saindēšanos ar fluksu: stiklainām acīm, krīta baltu seju, zilām lūpām. Sieviete nopētīja puiku no galvas līdz kājām.

- Vārds?

- Karls, viņš ieķērcās.

- Kā, lūdzu?

- Karls. Varēja dzirdēt, ka viņš mokās.

- Nu ko, apsveicu ar to, ka esi pārdzīvojis Fluxion 14, Karl. Viņas balsī ieskanējās viss, bet tikai ne apsveikums.

- Kādu laiku tā varbūt būs pēdējā reize, kad esi gulējis.

Mēs ar Kārlu pārmijām skatienus. Zināju, ka noteikti izskatos tikpat briesmīgi kā viņš.

Slājot pa gaiteņiem, mēs savācām vēl vairākus ieslodzī­tus reģus. Visiem bija spēcīgas, izteiktas auras; varēju riskēt minēt, kas kurš ir. Pareģis. Hiromante plaukstreģe ar elektrozili nokrāsotu īsu cekulu. Taseogrāfs. Orākuls ar skūtu galvu. Kāda kalsna brunete šaurām lūpām, droši vien čukstē­tāja; viņai, šķiet, bija rokas lūzums. Neviens neizskatījās īpaši vecāks par divdesmit, bet arī ne īpaši jaunāks par piecpa­dsmit. Visi bija bāli un fluksa izmocīti. Beigās mūsu bija des­mit. Sieviete pagriezās pret savu mazo dīvaiņu ganāmpulku.

- Es esmu Pleione Sualocīna, viņa sacīja. Būšu jūsu pavadone pirmajā dienā 1 Šeolā. Šovakar jūs noklausīsieties svinīgo uzrunu. Jums jāievēro vairāki vienkārši noteikumi. Jūs nedrīkstat skatīties nevienam refaītam acīs. Raugieties grīdā, kā pienākas, ja vien jums neliek skatīties uz kaut ko citu.

Plaukstreģe pacēla roku, skatīdamās uz savām kājām.

- Refaītam?

- Gan drīz uzzināsiet. Pleione pieklusa. Papildu notei­kums: jūs nedrīkstat runāt, ja vien kāds refaīts jūs neuzrunā. Vai šajā jautājumā ir kādas neskaidrības?

- Aha, ir gan. Runātājs bija biezumreģis. Viņš neskatījās grīdā. Kur mēs esam?

- Tūlīt uzzināsiet.

- Kādas jums, ellē ratā, tiesības mūs tā vienkārši nogrābt? Es pat nemangoju. Neesmu nekāds likumpārkāpējs. Pierādiet, ka man ir aura! Došos taisnā ceļā atpakaļ uz pilsētu, un jūs ne…

Viņš apklusa. Vīrietim no acīm izsūcās divas tumšas asins pērles. Viņš klusi ievaidējās un saļima.

Plaukstreģe iekliedzās.

Pleione uzlūkoja biezumreģa nedzīvo apveidu. Kad viņa pacēla acis uz mums, tās dega zilā krāsā kā gāzes liesma. Es novērsos.

- Vai ir vēl jautājumi?

Zīlniece aizšāva roku priekšā mutei.

Mūs sadzina nelielā telpā. Tur bija miklas sienas un grīda un valdīja tāda tumsa kā kapličā. Pleione mūs ieslēdza un aiz­gāja.

Minūti neviens neuzdrošinājās runāt. Plaukstreģe elsoja, gandrīz histēriski šņukstot. Vairums pārējo vēl bija pārāk vārgi, lai runātu. Es apsēdos stūrī, kur nebiju citiem pa kājām. Manas rokas zem piedurknēm klāja zosāda.

- Vai te joprojām ir Tauers? jautāja pareģis. Te izska­tās kā Tauerā.

- Aizveries, kāds viņu kušināja. Vienkārši aizveries.

Kāds sāka lūgties caitgaistu ko tu neteiksi! It kā tas

varētu līdzēt. Atbalstīju zodu uz ceļgaliem. Negribēju zināt, ko ar mums darīs. Nezināju, cik stipra būšu, ja mani uzliks uz ūdensdēļa. Biju dzirdējusi tēvu par to runājam kā spīdzinā­majam ikreiz ļaujot ieelpot tikai dažas sekundes. Viņš sacīja, ka tā neesot spīdzināšana. Tā esot terapija.

Man blakus apsēdās pareģis. Viņam bija kaila galva un plati pleci. Tumsā es no viņa neko daudz neredzēju, tikai lie­lās, dziļi tumšās acis. Viņš pastiepa roku.

- Džuliāns.

Viņš nešķita nobijies. Tikai kluss. Peidža, es sacīju. Pilnu vārdu labāk neminēt. Nokremšļojos, lai iztīrītu sauso rīkli. No kura Iecirkņa tu esi?

- IV-6

- 1-4.

- Baltā Saistītāja teritorija. Es pamāju ar galvu. Kura daļa?

- Soho, es atbildēju. Ja pateikšu, ka esmu no Sevendaialsas, viņš zinās, ka esmu viena no Džeksona tuvajām un dārga­jām līdzgaitniecēm.

- Es tevi apskaužu. Man būtu paticis dzīvot centrā.

- Kāpēc?

- Sindikāts tur ir spēcīgs. Manā sektorā nekas liels neno­tiek. Pareģis runāja klusi. Vai tu devi kādu iemeslu sevi arestēt?

- Nogalināju zemsargu. Man sāpēja rīkle. Un tu?

- Sanāca maza nesaprašanās ar vienu tipu no Sardzes. īsi sakot, viņa vairs nav starp dzīvajiem.

- Bet tu esi pareģis. Vairums reģu pret pareģiem zīl­nieku paveidu izturējās ar nicinājumu. Tie, tāpat kā visi zīlnieki, ar gariem sazinājās ar priekšmetu palīdzību; pareģu gadījumā bija vajadzīgs kaut kas atstarojošs. Džekss kaislīgi ienīda zīlniekus (“zīļnieki, pie velna, sauc viņus par zīlnie­kiem”). Ja tā padomā, praviešus ari.

Džuliāns, šķiet, nolasīja manas domas. Tu domā, ka pa­reģi nespēj nogalināt?

- Ne jau ar gariem. Tu nespētu kontrolēt pietiekami lielu baru.

- Tu labi pazīsti reģus. Viņš paberzēja rokas. Tev tais­nība. Es viņu nošāvu. Tas viņiem neliedza mani arestēt.

Es neatbildēju. No griestiem man matos pilēja ledains ūdens un tecēja lejā pa degunu. Vairums pārējo ieslodzīto klu­sēja. Kāds zēns šūpojās turp un atpakaļ uz papēžiem.

- Tev ir savāda aura. Džuliāns pavērās manī. Nevaru saprast, kas tu tāda esi. Es teiktu, ka orākuls, bet…

- Bet?

- Sen neesmu dzirdējis par sieviešu dzimtas orākuliem. Un nedomāju, ka tu būtu sibilla.

- Es esmu akultomante.

- Ko tu dari dur ar adatu?

- Kaut kā tamlīdzīgi.

Ārā atskanēja būkšķis un šaušalīgs kliedziens. Visas saru­nas aprāvās.

- Tas ir trakais. Runātājs bija vīrietis; viņš izklausījās nobijies. Te taču neielaidīs berzerku, ko?

- Tādu berzerku nemaz nav, es iebildu.

- Vai tad neesi lasījusi “Par nopelniem”?

- Jā. Tas ir hipotētisks tips.

Viņš neizskatījās atvieglots. Iedomājoties par pamfletu, man tyuva tik auksti kā vēl nekad. Tas varētu būt jebkur, jeb­kādās rokās citadeles vismusinošākā pamfleta pirmizdevums ar svaigām piezīmēm un detaļām par sazināšanās iespējām. Ja es nepazītu autoru, nemūžam nebūtu neko tādu dabūjusi.

- Mūs atkal spīdzinās. Čukstētāja auklēja lauzto roku.

- Viņi kaut ko grib. Mūs nelaistu laukā tāpat vien.

- No kurienes?

- No Tauera, stulbene! No turienes, kur sabijām divus pēdējos gadus.

- Divus? Stūrī ieskanējās pa pusei histēriski smiekli.

- Saki deviņus. Deviņus gadus. Atkal smiekli, šoreiz ķiķi­noši.

Deviņi gadi. Cik mums zināms, aizturētajiem bija divas iespējas pievienoties NSD vai arī tikt nonāvētiem. Nebija vajadzības uzglabāt cilvēkus. Kāpēc deviņus? es pajautāju. Stūrī valdīja klusums. Pēc mirkļa ierunājās Džuliāns.

- Vai vēl kāds prāto par to, kāpēc neesam miruši?

- Visus pārējos nogalināja. Tagad ierunājās kāds cits.

- Esmu te jau vairākus mēnešus. Visi pārējie reģi no mana spārna dabūja cilpu. Klusums. Mēs esam izvēlēti kaut kam citam.

- SciSORS, kāds iečukstējās. Mēs būsim izmēģinājuma trusīši, vai ne? Ārsti grib sagriezt mūs gabalos.

- Te nav SciSORS, es iebildu.

Ilgu laiku valdīja klusums, ko pārtrauca tikai plaukstreģes gaužās raudas. Šķiet, viņa nespēja rimties. Beidzot Karls uzrunāja čukstētāju: Tu teici, ka viņi noteikti kaut ko gribot, šņācēj. Kas tas varētu būt?

- Jebkas. Mūsu redze.

- Mums nevar atņemt redzi, es sacīju.

- Izbeidz! Tev tādas nemaz nav. Viņi negribēs nespējīgus reģus.

Es apspiedu vēlmi salauzt ari viņas otru roku.

- Ko viņa izdarīja ar biezumreģi? zīlniece drebēja. Viņa acis… šī pat nepakustējās!

- Nu, es domāju, ka mūs visus noteikti nogalinās, Karls sacīja tā, it kā nespētu pat iztēloties, kāpēc pārējie tā satrau­cas. Viņa balss vairs nebija tik ļoti aizsmakusi. Es cilpas vietā labāk gribētu jebko citu; vai tad jūs ne?

- Cilpu mēs vēl varam dabūt, es aizrādīju.

Viņš apklusa.

Kāds cits zēns, tik bāls, ka izskatījās, it kā flukss būtu izdedzinājis viņam no dzīslām asinis, sāka elsot. Viņa deguns bija nosēts vasarraibumiem. Iepriekš nebiju viņu pamanījusi; viņam nebija jūtama nekāda aura. Kas šī ir par vietu? Zēns tik tikko spēja parunāt. Kas… kas jūs tādi esat?

Džuliāns uzmeta viņam skatienu. Tu esi nereģis, viņš sacīja. Kāpēc tevi paņēma?

- Nereģis?

- Droši vien kļūdījās. Orākuls izklausījās garlaikots.

- Viņu vienalga tāpat nogalinās. Tev nepaveicās, sīkais.

Izskatījās, ka zēns tūlīt paģībs. Viņš uzlēca kājās un sāka raustīt restes.

- Man te nav jābūt. Es gribu mājās! Es neesmu pretdabis­kais, neesmu! Viņš gandrīz raudāja. Man žēl, man žēl par to akmeni!

Es aizspiedu viņam muti ar plaukstu. Izbeidz! Daži sāka viņu lamāt. Gribi, lai viņa tevi ari nopeilē, vai?

Puika trīcēja. Es minēju, ka zēnam ir kādi piecpadsmit gadi, bet viņš bija vārgs piecpadsmitgadnieks. Biju spiesta atcerēties citus laikus tos laikus, kad jutos nobijusies un viena.

- Kā tevi sauc? mēģināju izklausīties maigi.

- Sebs. S-Sebs Pirss. Viņš sakrustoja rokas, cenzdamies izskatīties mazāks. Vai jūs… vai jūs visi esat… pretdabiskie?

- Aha, un, ja tu neaizvērsi savas žaunas, tad mēs pretda­biski izdarīsimies ar taviem iekšējiem orgāniem, kāds paņir­gājās. Sebs sarāvās.

- Nē, nekā tamlīdzīga, es mierināju. Es esmu Peidža. Šis ir Džuliāns.

Džuliāns tikai pamāja. Izskatījās, ka runāšanās ar nereģi ir mans pienākums. No kurienes tu esi, Seb? es pajautāju.

- No III Iecirkņa.

- No apļa, Džuliāns noteica. Forši!

Sebs novērsās. Viņam no aukstuma drebēja lūpas. Zēns noteikti domāja, ka mēs viņu sakapāsim gabalos un okultā neprātā peldēsimies viņa asinīs.

Aplis bija tur, kur es mācījos vidusskolā, tā dēvēja kādu ielu III Iecirknī. Pastāsti mums, kas notika, es mudināju.

Zēns uzmeta skatienu pārējiem. Es nespēju viņam pār­mest par baidīšanos. Puikam jau kopš brīža, kad viņš iemācī­jās runāt, bija borēts, ka reģi ir visa pasaules ļaunuma sakne, un nu viņš bija cietumā kopā ar tiem. Viens no sestklasniekiem ielika manā somā kontrabandu, Sebs sacīja. Iespē­jams, tas bija kristāls visbiežāk sastopamā nūma melnajā tirgū. Skolas direktors ieraudzīja, kā klasē mēģinu to viņam atdot. Viņš domāja, ka esmu to dabūjis no kāda mangotāja. Viņi izsauca skolas sardzi, lai mani pārbauda.

Pavisam noteikti kādu Saionas darbinieku bērns. Ja skolā bija pašiem sava sardze, tad viņa ģimene laikam bija astrono­miski bagāta.

- Vajadzēja vairākas stundas, lai viņus pārliecinātu, ka mani iegāza. Mājās gāju pa īsāko ceļu. Sebs norija sieka­las. Uz stūra stāvēja divi vīri sarkanā. Mēģināju paiet garām, bet viņi mani izdzirdēja. Viņiem bija maskas. Nezinu, kāpēc, bet es ņēmu kājas pār pleciem. Biju nobijies. Tad dzirdēju šāvienu un… man šķiet, ka es noģību. Un tad man bija slikti.

Es prātoju, kā flukss iedarbojas uz nereģiem. Šķita loģiski, ka parādās fiziskie simptomi vemšana, slāpes, neizskaidroja­mas šausmas -, bet ne fantasmagorija. Tas ir briesmīgi, es sacīju. Esmu pārliecināta, ka tas viss ir šausmīga kļūda. Es patiešām arī biju pārliecināta. Tādam labi audzinātam nereģu bērnam kā Sebs te noteikti nevajadzētu atrasties.

Sebs izskatījās iedrošināts. Tad jau man ļaus iet mājās.

- Nē, Džuliāns atbildēja.

Es saausījos. Soļi. Pleione bija atgriezusies. Viņa atvēra durvis, satvēra tuvāko cietumnieku un ar vienu roku uzrāva viņu kājās. Sekojiet man. Atcerieties noteikumus.

Mēs pa divviru durvīm izgājām no ēkas; čukstētājs veda zīlnieci. Es iztrūkos, kad pienācām pie karātavām varbūt te patiešām bija Tauers taču Pleione pagāja tām garām. Man nebija ne jausmas, ko viņa izdarīja ar biezumreģi un kas tas pirmīt bija par kliedzienu, bet jautāt es negrasījos. Galvu uz leju, acis vaļā. Arī šeit tas būs mans likums.

Mūs veda pa tukšām, gāzes laternu izgaismotām ielām, kas slapji zvīļoja pēc lietusgāžu plosītas nakts. Džuliāns panā­cās man blakus. Mums ejot tālāk, ēkas kļuva augstākas, taču debesskrāpji tie nebija. Šīs būves nepavisam nelīdzinājās de­besskrāpjiem. Šejienes mājas bija vecas un nepazīstamas, cel­tas tolaik, kad cilvēkiem bija citāda gaume. Akmens sienas, koka durvis, piesātināti sarkanos un ametista toņos greznoti logi ar svinā ietvertām rūtīm. Kad pagriezāmies ap pēdējo stūri, mūsu acīm pavērās aina, kuru es nekad neaizmirsīšu.

Iela mūsu priekšā bija savādi plata. Nekur nemanīja ne­vienu automašīnu; no viena ielas gala līdz otram redzēja tikai noplukušus mitekļus, kas līkumu līkumiem greizi rindojās ielas malās. Finiera sienas balstīja rievota skārda loksnes. Šīs nelielās pilsētiņas malās slējās lielākas ēkas. Tām bija smagas koka durvis, augsti logi un visādi izrobojumi kā Viktorijas laika pilim. Tās man tik ļoti atgādināja Taueru, ka bija jāno­vēršas.

Vairākas pēdas no tuvākās būdas uz atklātas brīvdabas skatuves stāvēja daži slaidi stāvi. Tiem apkārt bija saliktas sveces, kas izgaismoja maskotas sejas. Zem skatuves dēļiem dziedāja vijole. Reģu mūzika; tāda, ko spētu izpildīt tikai čuk­stētājs. Uz viņiem raudzījās plašs skatītāju loks. Ikvienam no tiem bija sarkana tunika un melna veste.

It kā būtu gaidījuši vienīgi mūsu ierašanos, uz skatuves stāvošie sāka dejot. Tie visi bija gaišreģi; patiesībā visi te bija gaišreģi dejotāji, skatītāji, visi. Es vēl nekad dzīvē nebiju redzējusi tik daudz reģu mierīgi atrodamies vienuviet. Ap ska­tuvi bija sapulcējušies savi simt skatītāji.

Tā nebija nekāda slepena tikšanās pazemes tunelī. Tas nebija Hektora nežēlīgais sindikāts. Šis te bija kas cits. Kad Sebs pasniedzās pēc manas rokas, es ļāvu to satvert.

Izrāde dažas minūtes turpinājās. Ne visi skatītāji vēroja uz skatuves notiekošo. Daži sarunājās, citi izsvilpa dejotā­jus. Biju pārliecināta, ka dzirdēju izskanam vārdu “gļēvuļi”. Pēc dejas kāda melnā triko tērpusies meitene uzkāpa uz pa­augstinājuma. Viņas tumšie mati bija atglausti atpakaļ un sasprausti mezglā, bet seju klāja zeltaina maska ar spārniem. Mirkli viņa stāvēja stingi kā stikls, tad nolēca no paaugsti­nājuma un saķēra divas garas, sarkanas drapērijas, kas bija nomestas no kulisēm. Apvijusi ap tām rokas un kājas, mei­tene uzkāpa divdesmit pēdu augstumā un, atkal atritinājusi audumu, ieņēma pozu. Vingrotāja izpelnījās šķidrus aplausus.

Manas smadzenes joprojām bija narkotiku apdullinātas. Vai tas būtu kāds reģu kults? Biju dzirdējusi vēl dīvainākas lietas. Es piespiedu sevi pētīt ielu. Viens nu bija skaidrs: te nebija SaiLo. Te vispār nekas neliecināja par Saionas esamību.

Lielas, senas ēkas, publiskas uzstāšanās, gāzes lampas un bruģēta iela bija tā, it kā mēs būtu patinuši atpakaļ laiku.

Es skaidri zināju, kur atrodos.

Ikviens bija dzirdējis par zudušo Oksfordas pilsētu. Tā bija dala no Saionas skolu programmas. 1859. gada rudeni uguns bija nopostījusi universitāti. Pārpalikušās drupas klasificēja kā A tipa ierobežotas pieejas sektoru. Nevienam nebija atļauts tur spert kāju, jo pastāvēja bažas, ka tajā ir kaut kāds nede­finējams piesārņojums. Saiona Oksfordu vienkārši izdzēsa no kartēm. Džeksona piezīmēs biju lasījusi, ka 2036. gadā kāds bezbailīgs žurnālists no Roaring Boy esot mēģinājis turp doties, draudot uzrakstīt publisku atmaskojumu, bet snaiperi nodzinuši viņa mašīnu no ceļa, un žurnālists vairs nekad neesot redzēts. Arī par peniju nopērkamais Roaring Boy nozuda tikpat žigli. Avīze pārlieku bieži bija mēģinājusi atklāt Saionas noslēpumus.

Pleione pagriezās un palūkojās uz mums. Tumsā bija grūti saskatīt sievietes seju, taču viņas acis dega kā degušas.

- Blenzt šeit neklājas, viņa aizrādīja. Jums nevaja­dzētu nokavēt svinīgo uzrunu.

Taču mēs nespējām neskatīties uz dejotājiem. Sekojām savai pavadonei, bet viņa nevarēja mūs piespiest neskatīties.

Mēs soļojām nopakaļ Pleionei, līdz nonācām pie milzī­giem vītiem dzelzs vārtiem. Tos atslēdza divi vīri, un viņi abi atgādināja mūsu pavadoni: tās pašas acis, tā pati satina āda, tās pašas auras. Pleione cēlā gaitā pagāja abiem garām. Sebs jau metās zaļgans. Šķērsojot ēkas pagalmu, es turēju zēna roku. Šim nereģim man nevajadzētu neko nozīmēt, bet viņš šķita pārāk ievainojams, lai atstātu viņu vienu. Zīlniecei lija asaras. Tikai orākuls knibināja pirkstu kauliņus un izskatījās bezbailīgs. Ejot mums pievienojās vēl vairākas baltās drānās tērptu jaunpienācēju grupas. Vairums izskatījās nobijušies, bet daži šķita pacilāti. Pievienojoties pārējiem, mūsu grupa saspiedās ciešāk.

Mūs sadzina barā kā ganāmpulku.

Iegājām garā, plašā telpā. No grīdas līdz griestiem slējās olīvzaļi plaukti, kuros rindojās skaistas, vecas grāmatas. Vienā sienā bija vienpadsmit vitrāžām rotāti logi. Iekārtojums bija klasisks; grīdu klāja diagonāli ieklāti raupja tēsuma akmeņi. Gūstekņi saspiedās rindās. Es stāvēju starp Džuliānu un Sebu; visi mani jutekļi raidīja trauksmes signālus. Arī Džuliāns bija saspringts. Viņa acis klīda no viena balti tērptā gūstekņa pie cita, mērojot tos ar skatienu. Te bija īsts tīģelis: visdažādākie reģi no pareģiem un gaišreģiem līdz medijiem un sensoriem.

Pleione bija mūs pametusi. Tagad viņa stāvēja uz pjedes­tāla kopā ar astoņiem citiem laikam saviem refaītu bied­riem. Mana sestā maņa ietrīsējās.

Kad bijām sapulcējušies, telpā iestājās nāves klusums. Kāda sieviete panācās uz priekšu. Un tad viņa sāka runāt.

Загрузка...