Sapņu staigātāja

4.LEKCIJA PAR ĒNU [4]

Laipni lūgti I Šeolā!

Runātāja bija aptuveni sešarpus pēdas gara. Viņai bija nevainojami simetriski vaibsti: garš, taisns deguns, augsti vaigukauli, dziļi iegrimušas acis. Sveču gaisma atmirdzēja viņai matos un meta atspulgus uz vizošās ādas. Sieviete bija ģērbusies melnā tāpat kā pārējie, bet uz piedurk­nēm un tērpa sānos bija zelta drānas ielaidumi.

- Es esmu Našira Sargasa. Balss bija vēsa un dobja. Esmu refaitu cilts asinsvaldniece.

- Vai tas ir joks? kāds iečukstējās.

- Kuš! iešņācās cits.

- Vispirms man jāatvainojas par to, ka jūsu laiks šeit aiz­sākās tik mokpilni īpaši, ja vispirms tikāt nometināti Tauerā. Vairums gaišreģu, kad viņus uzaicina mūsu rindās, uzskata, ka viņiem izpildīs nāvessodu. Mēs izmantojam Fluxion 14 tāpēc, lai ceļš uz I Šeolu noritētu droši un nesarežģīti. Pēc medikamentu ievadīšanas jūs ievietoja vilcienā, aizveda uz aizturēšanas telpām un tur novēroja. Jūsu apģērbs un citas jums piederošās lietas ir konfiscētas.

Klausoties es pētīju sievieti, raudzīdamās ēterā. Viņas aura nelīdzinājās nekam jebkad agrāk justam. Es vēlējos spēt to ieraudzīt. Šī aura bija tāda, it kā viņa būtu paņēmusi dau­dzus dažādus auru veidus un izkalusi no tiem vienu savādu enerģijas lauku.

Bet tai piemita arī vēl kas cits. Tāds kā saltums. Vairums auru izstaroja maigu, siltu signālu, it kā tu būtu pagājis garām sildītājam, bet no šīs man pārskrēja šermuļi.

- Saprotu, ka jūtaties pārsteigti, redzot šo pilsētu. Varbūt zināt, ka tā ir Oksforda. Jūsu valdība noliedza tās eksistenci pirms diviem gadsimtiem pirms jūs visi bijāt piedzimuši. Runāja, ka pēc ugunsgrēka te esot izveidota karantīnas zona. Tie bija meli. To norobežoja tāpēc, lai te varētu apmesties mēs refaīti.

Mēs ieradāmies pirms diviem gadsimtiem, 1859. gadā. Jūsu pasaule bija nonākusi līdz tam, ko mēs dēvējam par “ētera slieksni”. Sieviete pētoši paraudzījās mūsu sejās.

- Vairums no jums ir gaišreģi. Jūs saprotat, ka mums visapkārt pastāv jutīgi gari, kuri ir pārlieku gļēvi vai pārlieku spītīgi, lai dotos galīgajā nāvē ētera sirdī. Jūs ar tiem varat sazināties, un tie par atbildi jūs vadīs un aizsargās. Taču šādai saiknei ir sava cena. Kad miesiskajā pasaulē klīstošu garu kļūst par daudz, ēterā rodas dziļas plaisas. Kad šīs plaisas izplešas pārāk platas, ētera slieksnis salūst.

Kad zemes slieksnis salūza, zeme atklājās augstākai dimensijai, kuru sauc par nēterpasauli un kurā mājojam mēs. Tagad mēs esam ieradušies te. Našira nolaida skatienu uz mūsu gūstekņu rindu. Jūs, cilvēki, esat pieļāvuši daudz kļūdu. Jūs piebāzāt savu auglīgo zemi ar līķiem, uzvēlāt tai klīstošu garu nastu. Tagad tā pieder refaītiem.

Es paskatījos uz Džuliānu un ieraudzīju viņa acīs spogu­ļojamies tās pašas izbailes, ko jutu pati. Šī sieviete noteikti bija traka.

Telpā iestājās klusums. Našira Sargasa bija piesaistījusi visu uzmanību.

- Mana tauta refaīti visi ir gaišreģi. Mūsu vidū nav nereģu. Kopš radās plaisa starp mūsu pasaulēm, mēs esam spiesti dalīt nēterpasauli ar kādu parazītisku sugu, ko sauc par emītiem. Emīti ir bezprāta dzīvnieciski radījumi, kas kāro pēc cilvēku miesas. Ja nebūtu mūsu, tie būtu pārkāpuši pār slieksni. Tie būtu atnākuši pēc jums.

Ķerta! Viņa bija ķerta.

- Jūs visus aizturēja mūsu labā strādājošie cilvēki. Viņus sauc par sarkanajiem mundieriem. Našira norādīja uz ļaužu rindu bibliotēkas dibenplānā; tie visi bija ģērbušies koši sarka­nās drānās. Mēs kopš ierašanās savā paspārnē esam ņēmuši daudz cilvēku. Apmaiņā pret aizsardzību esam izveidojuši soda bataljonu un apmācām jūs iznīcināt emītus un aizsargāt “dabiskos” iedzīvotājus. Šī pilsēta tām radībām ir kā bāka, kas tās aizvilina prom no pārējās miesiskās pasaules. Kad emīti te ielaužas, tiek izsaukti sarkanie mundieri, un viņiem tie ir jāiznīcina. Par ielaušanos brīdina sirēnas. Uzbrukumu laikā pastāv liels kāda sakropļošanas risks.

Un vēl, es domāju, pastāv liels risks, ka šis viss notiek tikai manā galvā.

- Šādu likteni mēs jums piedāvājam kā alternatīvu tam, ko piedāvātu Saiona: nāvi pakarot vai nosmacējot. Vai, kā daži jau ir pieredzējuši, ilgu cietumsodu tumšā Tauera cellē.

Rindā aiz manis kāda meitene sāka šņukstēt. Abās pusēs stāvošie viņu kušināja.

- Protams, mums nav noteikti jāstrādā kopā. Našira soļoja gar priekšējo rindu. Ieradušies šajā pasaulē, mēs re­dzējām, ka tā ir ievainojama. Tikai neliela daļa jūsējo ir gaiš­reģi, un vēl mazāk ir to, kuru spējas ir kaut nedaudz noderī­gas. Mēs būtu varējuši uzlaist jums emītus. Tāda rīcība būtu bijusi attaisnojama, ņemot vērā to, ko esat nodarījuši šai pasaulei.

Sebs žņaudzīja manu roku. Man ausis klusītēm zvanīja.

Tas bija absurdi. Kaut kāds slikts joks. Vai smadzeņu dru­dzis. Jā, tas noteikti bija smadzeņu drudzis. Saiona mēģināja mūs piespiest domāt, ka esam sajukuši prātā. Varbūt mēs bijām ari.

- Bet mūs pārņēma līdzjūtība. Mums kļuva jūsu žēl. Vie­nojāmies ar jūsu valdniekiem un sākām darbu šajā saliņā. Mums atdeva šo pilsētu, kuru nosaucām par I Šeolu, un ik pa desmit gadiem atsūtīja noteiktu skaitu gaišreģu. Mūsu primā­rais avots bija un joprojām ir Londona. Tieši šī pilsēta septi­ņas desmitgades attīstīja Saionas drošības sistēmu. Saiona ir ievērojami palielinājusi iespējas gaišreģus atpazīt, pārvietot un rehabilitēt jaunā sabiedrībā, šķirti no tā sauktajiem nereģiem. Par to esam devuši zvērestu neiznīcināt jūsu pasauli. Tā vietā mēs plānojam pārņemt vadības grožus.

Nebiju pārliecināta, ka saprotu sievietes teikto, bet viens nu bija skaidrs: ja viņa teica taisnību, tad Saiona bija tikai marionešu valdība. Pakalpiņi. Un tā bija mūs pārdevusi.

Nevarētu teikt, ka tas būtu īpaši pārsteidzoši.

Meitene aizmugurējā rindā vairs nespēja izturēt. Izgrū­dusi aizžņaugtu kliedzienu, viņa metās uz durvīm.

Pret lodi viņai nebija nekādu izredžu.

Visapkārt izvirda kliedzieni. Bēglei izvirda asinis. Seba nagi iecirtās man plaukstā. Šajā haosā viens no refaītiem pa­spēra soli uz priekšu.

- KLUSUMU.

Troksnis vienā mirklī mitējās.

Meitenes matos izplūda asinis. Viņas acis bija vaļā, sejā vēl kavējās pirmsnāves izteiksme satraukta, izbiedēta.

Slepkava bija sarkanā ģērbies cilvēks. Viņš ielika revolveri atpakaļ maksti un sakrustoja rokas aiz muguras. Divas viņa kolēģes satvēra mirušo aiz rokām un izvilka ārā. Vienmēr gadās kāds dzeltenais mundieris, viena sacīja tik skaļi, lai visi dzirdētu.

Marmora grīda bija notraipīta. Našira bezkaislīgi paskatī­jās uz mums.

- Ja vēl kāds vēlētos bēgt, tagad ir īstais brīdis. Neraizē­jieties kapā mēs vietu izbrīvēsim.

Neviens nepakustējās.

Klusumā es uzdrošinājos pamest skatienu uz paaugstinā­jumu. Tad paskatījos vēlreiz. Viens no refaītiem lūkojās uz mani.

Viņš laikam mani bija vērojis jau ilgāku laiku. Skatiens bija iezīdies man acīs, it kā viņš būtu gaidījis, kad paskatī­šos, gaidījis, kad manīs pazibam kādu pretestību. Viņa āda bija tumša medus krāsā, tā izcēla dzeltenās acis ar smagajiem plakstiem. Šis refaīts bija garākais no pieciem vīriešiem, ar raupjiem, brūniem matiem, ģērbies melnās, izšūtās drēbēs. Ap viņu vijās savāda, maiga aura, ko nomāca pārējās telpā esošās. Viņš bija reizē visskaistākais un visbriesmīgākais radī­jums, kādu jebkad biju uzlūkojusi.

Man sažņaudzās iekšas. Žigli nolaidu acis. Vai mani no­šaus par to vien, ka paskatījos?

Našira turpināja runāt, soļodama šurpu turpu gar rin­dām. Gadu gaitā gaišreģi ir ievērojami pieņēmušies spēkā. Jūs esat raduši izdzīvot. Jau tas vien, ka stāvat šeit un esat tik ilgi izvairījušies no gūsta, liecina par jūsu spēju pielāgoties. Ir pierādījies, ka jūsu spējas ir nenovērtējamas cīņā par emītu noturēšanu drošā attālumā. Tāpēc mēs desmit gados savācam tik daudzus no jums, cik vien iespējams, un turam Tauerā līdz pārvešanai no Saionas. Šīs desmitgades ražas mēs dēvējam par Kaulu ražām. Šī ir XX Kaulu raža.

Jums saskaņā ar noteikto kārtību piešķirs identifikāci­jas numurus. Tiem, kuri ir gaišreģi, tagad nozīmēs refaītu uzraugu. Viņa norādīja uz saviem biedriem. Jūsu uzraugs būs jūsu saimnieks. Viņš vai viņa pārbaudīs jūsu spējas un noteiks jūsu vērtību. Ja kāds izrādīs gļēvumu, jums piešķirs dzeltenu tuniku tādu kā gļēvuļiem. Tiem, kuri ir nereģi, tas ir, tiem nedaudzajiem, kuriem nav ne jausmas, par ko es runāju, viņa piemetināja, būs jāstrādā mūsu mitekļos. Jākalpo mums.

Šķita, ka Sebs vispār neelpo.

- Ja neizturēsiet pirmo pārbaudi vai arī divreiz izpelnīsie­ties dzelteno tuniku, jūs nonāksiet virsuzrauga rokās, kurš jūs iedīdīs par aktieriem. Aktieru darbs ir izklaidēt mūs un mūsu darbiniekus.

Apsvēru izvēli: būt par cirka ērmu vai jauniesaucamo. Man iedrebējās lūpas un brīvā roka savilkās dūrē. Biju iztēlojusies daudzus reģu arestēšanas iemeslus, taču ne jau kaut ko šādu!

Cilvēku tirdzniecība. Nē, reģu tirdzniecība. Saiona bija mūs atsūtījusi vergot.

Daži jau raudāja, citi stinga šausmās. Našira, šķiet, to neievēroja. Viņa pat nepamirkšķināja acis, kad tā meitene nomira. Viņa vispār nemirkšķināja acis.

- Refaīti nepiedod. Tie, kuri pielāgosies sistēmai, tiks atal­goti. Tie, kuri nepielāgosies, tiks sodīti. Neviens no mums to nevēlas, bet, ja izrādīsiet mums necieņu, tad cietīsiet. Šī tagad ir jūsu dzīve.

Sebs paģība. Mēs ar Džuliānu viņu balstījām, bet zēns bija gluži ļengans.

Visi deviņi refaīti nokāpa no saviem paaugstinājumiem. Manas acis palika nodurtas.

- Šie refaīti ir pieteikušies par uzraugiem, Našira pazi­ņoja. Viņi izlems, kurus no jums ņemt.

Septiņi no deviņiem sāka staigāt pa telpu starp rindām. Pēdējais tas pats, uz kuru biju skatījusies, palika kopā ar Naširu. Neuzdrošinājos pamest aci uz Džuliānu, bet čukstus viņam sacīju: Tas nevar būt.

- Paskaties uz viņiem! Puisis tik tikko kustināja lūpas. Es viņu sadzirdēju tikai tāpēc, ka mēs bijām tik cieši piespie­dušies pie Seba sāniem. Tie nav cilvēki. Viņi ir no kaut kurie­nes citurienes.

- Domā, no tās “nēterpasaules”? Es aizvēru muti, kad garām gāja refs, bet tad turpināju: Ēters ir vienīgā cita dimensija. Un punkts.

- Ēters pastāv līdzās miesiskajai telpai mums apkārt, nevis kaut kur ārpusē. Šis te ir kas vairāk.

Manī uzmutuļoja drudžaini smiekli. Saiona ir sajukusi prātā.

Džuliāns neatbildēja. Telpas otrā pusē kāda refaīte saņēma Karla elkoni. XX-59-l, viņa sacīja, es uz tevi piesakos. Ceļā uz pjedestālu Karls norija siekalas, taču rādīja drošu seju. Kad viņš bija nolikts savā vietā, refaīte atsāka mest lokus kā tāds zaglēns, kas nolūkojis bagātu upuri.

Prātoju, kā tieši mūs izvēlas. Vai tas bija slikti, ka Kārlu izvēlējās tik ātri?

Aizritēja vairākas minūtes. Rindas kļuva retākas. Karlam pievienojās čukstētājs, tagad nodēvēts par XX-59-2. Orākuls devās pie Pleiones; izskatījās, ka viņu visa šī procedūra it nemaz neinteresē. Kāds vīrs ar cietsirdīgu seju aizvilka uz savu paaugstinājumu plaukstreģi. Viņa sāka raudāt un velti vairā­kas reizes izdvesa: “Lūdzu!” Drīz paņēma Džuliānu. XX-59-26. Viņš uzmeta man skatienu, pamāja un kopā ar jauno uzraugu devās uz paaugstinājumu.

Vēl divpadsmit vārdus nomainīja numuri. Skaitļi pieauga līdz trīsdesmit astoņi. Beidzot mēs palikām astoņi: seši nereģi, viens mēļotājs un es.

Kādam bija mani jāizvēlas. Vairāki refaīti bija mani apska­tījuši, cieši nopētot augumu un acis, taču neviens nebija uz mani pieteicies. Kas notiks, ja mani neizvēlēsies?

Mēļotāju sīku zēnu ar daudzās bizltēs sapītiem ma­tiem aizveda Pleione. Trīsdesmit deviņi. Nu es biju vienīgā atlikusī reģe.

Refaīti pavērās Naširā. Viņa uzlūkoja atlikušos. Mana mu­gura saspringa kā nostiepta stiegra.

Tas, kurš bija mani vērojis, spēra soli uz priekšu. Viņš neko neteica, bet pietuvojās Naširai un pašķieba galvu uz manu pusi. Sievietes acis pazibēja uz mani. Viņa pacēla roku un salieca garo pirkstu. Sievietei rokās, tāpat kā Pleionei, bija melni cimdi. Tādi bija viņiem visiem.

Sebs joprojām bija bezsamaņā. Mēģināju nolaist viņu zemē, bet zēns pieķērās un nelaida mani vaļā. Ievērojis ķibeli, viens no nereģu vīriešiem paņēma zēnu man no rokām.

Visi kā viens noskatījās, kā es šķērsoju marmora grīdu un nostājos abu refaītu priekšā. Tuvumā Našira šķita daudz garāka, bet vīrietis bija vismaz pilnu pēdu garāks par mani.

- Vārds?

- Peidža Mahounija.

- No kurienes tu esi?

- No I Iecirkņa.

- Bet tu neesi tur dzimusi.

Viņi laikam bija redzējuši manu lietu. Esmu no Īrijas, atbildēju. Telpā noviļņoja trīsas.

- No Saionas Belfastas?

- Nē, no Īrijas brīvās daļas. Kāds noelsās.

- Saprotu. Tātad tu esi brīvs gars. Viņas acis šķita bioluminiscentas. Mūs ir ieintriģējusi tava aura. Teic: kas tu esi?

- Nulle, es atbildēju.

No viņas skatiena man kļuva salti.

- Man tev ir labas ziņas, Peidža Mahounija. Našira uzlika roku sava biedra delmam. Tu esi piesaistījusi asinslaulātā uzmanību. Šis ir Mezartīmu Aizbildnis Arktūrs. Viņš ir izlēmis kļūt par tavu uzraugu.

Refaīti saskatījās. Neviens neko neteica, taču viņu auras it kā uzvilnīja.

- Viņš ļoti reti ieinteresējas par kādu cilvēku, Našira ierunājās tik klusā balsī, it kā uzticētu man kādu stingri gla­bātu noslēpumu. Tev ir ļoti, ļoti paveicies.

Es nejutos kā veiksminiece. Man metās šķērmi.

Asinslaulātais noliecās manu acu augstumā. Viņam bija jānoliecas labi zemu. Es nenovērsos.

- XX-59-40. Viņa balss bija dobja un maiga. Es uz tevi piesakos.

Tātad šis vīrietis būs mans saimnieks. Es ieskatījos viņam tieši acīs, kaut arī tā nevajadzētu darīt. Gribēju iepazīt sava ienaidnieka seju.

Vairs nebija palicis neviens reģis. Našira uzrunāja sešus nereģus. Jūs seši gaidīsiet šeit. Pēc jums atsūtīs kādu, kas jūs aizvedīs uz barakām. Pārējie kopā ar uzraugiem dosies uz saviem mitekļiem. Lai jums visiem veicas, un atcerieties, ka visi šeit pieņemtie lēmumi būs vienīgi jūsu pašu. Es tikai ceru, ka pratīsiet izlemt pareizi.

To pateikusi, viņa pagriezās un aizgāja. Naširai sekoja divi sarkanie mundieri. Es paliku stāvam ar savu jauno uzraugu, nejuzdama it neko.

Arktūrs devās uz durvju pusi. Viņš pamāja ar roku, dodot zīmi, lai sekoju. Es brīdi kavējos, un viņš apstājās un pagai­dīja.

Visi skatījās uz mani. Man griezās galva. Acu priekšā zibēja te sarkans, te balts. Es devos ārā aiz vīrieša.

Torņu smailes skāra pirmie rītausmas stari. Reģi iznāca laukā, sekodami saviem uzraugiem; grupiņās bija pa trim vai četriem. Biju vienīgā, kam bija pašai savs uzraugs.

Arktūrs nostājās man blakus. Pārāk tuvu. Es stīvi izslējos.

- Tev jāzina, ka mēs šeit dienas laikā guļam.

Es neko neatbildēju.

- Vēl tev jāzina, ka neesmu radis pie apakšīmiekiem. Cik jauks apzīmējums cietumniekiem. Ja izturēsi pārbaudī­jumus, tu dzīvosi pie manis pastāvīgi. Ja ne, būšu spiests tevi padzīt. Un ielas šeit nav nekādas viesmīlīgās.

Es joprojām neko neteicu. Zināju, ka ielas nav viesmīlīgas. Te nevarēja būt neko daudz ļaunāk kā Londonā.

- Tu neesi mēma, viņš sacīja. Runā!

- Nezināju, ka man ir ļauts izteikties bez atļaujas.

- Es tev piešķiršu tādu privilēģiju.

- Man nav nekā sakāma.

Arktūrs mani nopētīja. Viņa acīs kvēloja nāves spelte.

- Mēs esam apmetušies Magdalēnas mītnē. Viņš pagrie­zās ar muguru pret ausmu. Pieļauju, ka esi gana stipra, lai ietu kājām, meiten.

- Paiet es varēšu, sacīju.

- Labi.

* :: *

Tā mēs devāmies ceļā. Izgājām ārā uz ielas; draudīgā izrāde bija beigusies. Netālu no skatuves pamanīju akrobāti, kura pašlaik locīja somā savus zīdus. Viņas skatiens sastapās ar manējo, bet tad viņa novērsās. Meitenei bija smalkā kartomantes aura. Un ieslodzītās zilumi.

Magdalēnas mītne izrādījās krāšņa celtne. Ēka bija no cita laikmeta, no citas pasaules. Tai bija kapela un zvanu torņi, un slaiki, stikloti logi, kuros versmaini dega lāpu gaisma. Mums tuvojoties, zvans nozvanīja piecas reizes; iegājām iekšā pa nelielām durtiņām. Ejot gar vairākām krustejām, mums palo­cījās kāds zēns sarkanā tunikā. Es sekoju Arktūram dziļāk iekšā tumsā. Viņš uzkāpa pa kādām akmens vītņu kāpnēm un apstājās pie smagām durvīm, ko atslēdza ar misiņa atslēgu.

- Te, viņš man sacīja, būs tavas jaunās mājas. Dibinātāja tornī.

Es ielūkojos savā cietumā.

Aiz durvīm atklājās plaša, stūraina telpa. Tās iekārtojumu nevarētu nosaukt citādi kā par greznu. Sienas bija baltas, brīvas no krāmiem. Tikai pie vienas karājās vainags ar trim ziediem virs tā un melnbaltu ornamentu apakšā. Izskatījās pēc ieslīpa šaha dēla. Abpus logiem, kas vērās uz pagalmu, nokarājās smagi, sarkani aizkari. Pie krāšņa kamīna stāvēja divi klubkrēsli, un stūri bija iestumta sarkana, zīda spilveniem nokrauta tahta. Tai blakus pie sienas atradās sens pulkstenis. Uz tumša koka rakstāmgalda gramofons spēlēja “Gloomy Sun­day", un blakus lepnajai gultai ar baldahīnu stāvēja elegants naktsgaldiņš. Man zem kājām pletās smalki izrakstīts pa­klājs.

Arktūrs aizslēdza durvis. Pavēros, kā viņš noglabā atslēgu. Es par cilvēkiem zinu maz. Var gadīties, ka tev būs man jāatgādina par savām vajadzībām. Viņš ar pirkstu paklaudzināja pa galdu. Te iekšā ir zāles. Tev ik vakaru jāiz­dzer viena tablete.

Es neko neteicu, bet žigli pārlūkoju viņa sapņavu. Sena un savāda, laika gaitā aprepējusi. Kā burvju lampa ēterā.

Tas svešinieks 1-4 noteikti bija viens no viņiem.

Jutu, kā vīrieša acis lasa mani, pētot manu auru un cenšo­ties saprast, ar ko viņš ir ielaidies. Vai ari kādu apslēptu mantu ir uzgājis. To iedomājoties, es sajutu jaunu naida uzplūdu.

- Paskaties uz mani!

Tā bija pavēle. Es pacēlu zodu un ielūkojos viņam acīs. Lai topu nolādēta, ja ļaušu manīt bailes, kādas viņš manī iedveš.

- Tev nepiemīt spēja saredzēt garus, Arktūrs sacīja.

- Šeit tas būs neizdevīgi. Ja vien tev ir kādas iespējas to kom­pensēt, protams. Varbūt spēcīgāka sestā maņa.

Es neatbildēju. Allaž biju sapņojusi par to, kaut būtu vis­maz pa pusei redzīga, tomēr kā biju, tā paliku akla garus neredzēju. Es nespēju saskatīt sīkās gaismiņas ēterā; varēju tikai tās sajust. Džeksons to nekad nebija uzskatījis par trū­kumu.

- Vai tev ir kādi jautājumi? Nežēlīgās acis nopētīja ik collu manā sejā.

- Kur es gulēšu?

- Tev tiks sagatavota istaba. Pagaidām gulēsi te. Viņš norādīja uz tahtu. Vai vēl kas?

- Nē.

- Rit es būšu prom. Manā prombūtnē tu drīksti iepazī­ties ar pilsētu. Katru dienu rītausmā tev jāatgriežas. Ja dzirdi sirēnu, nekavējoties atgriezies šajā istabā. Es zināšu, ja būsi kaut ko nozagusi, kaut kam pieskārusies vai vispār kaut kur iejaukusies.

- Jā, ser.

Tas ser man paspruka gluži nejauši.

- Ieņem šo. Viņš pasniedza kapsulu. Otru ieņem rit vakarā kopā ar pārējām.

Es neņēmu kapsulu. Arktūrs ielēja no karafes glāzi ūdens, uz mani pat nepaskatīdamies. Viņš pasniedza man glāzi un kapsulu. Es aplaizīju lūpas.

- Ja nu es to neieņemšu?

Ilgi valdīja klusums.

- Tā bija pavēle, viņš sacīja. Nevis lūgums.

Mana sirds notrīsēja. Es pavirpināju kapsulu pirkstos. Tā bija olīvkrāsā ar pelēkiem raibumiņiem. Es to noriju. Kapsula bija rūgta.

Viņš paņēma glāzi.

- Vēl kas. Brīvajā rokā Arktūrs sagrāba manu pakausi, pavēršot seju pret sevi. Man pār muguru pārskrēja saltas tir­pas. Mani tu uzrunāsi tikai ar manu titulu: Aizbildnis. Vai saprati?

-Jā-

Es sevi piespiedu to pateikt. Viņš ieskatījās man tieši acīs, kā iededzinot teikto man galvā, un tad atlaida tvērienu. Kad atgriezīšos, mēs uzsāksim tavu apmācību. Arktūrs devās uz durvīm. Saldu dusu!

Nespēju noturēties. Es klusi, rūgti iesmējos.

Viņš pa pusei pagrieza galvu. Redzēju, kā viņa acīs pazūd jebkāda izteiksme. Viņš izgāja ārā, neteicis ne vārda. Atslēga slēdzenē pagriezās.