Sapņu staigātāja

29.ATVADAS

Karstuma vilnis aizsvieda mani pāri telpai; man aizkrita ausis. Smagi piezemējos uz labā sāna, un gurnā kaut kas nokrakšķēja. Jutu, ka Niks satver manu delmu, uzrauj mani kājās un izvelk ārā priekštelpā. Tikko bijām sasnieguši durvis, kad uzšāvās liesmas. Es metos zemē un ar rokām aizsedzu galvu. Uguns izlauzās no Ģildes, sašķai­dot visus logus. Turējos zemu un kustējos, cik ātri vien spēju. Man rokā joprojām bija signālraķešu pistole.

Nevienam no artistiem nebija tāda arsenāla, kas varētu izraisīt šādu sprādzienu. Džuliāns man kaut ko nebūs izstās­tījis. Kur viņš bija atradis minu, un pa kuru laiku bija paguvis to nolikt? Vai viņš to paņēma no Neitrālās joslas? Un kas tā par mīnu, no kuras eksplozijas visa ēka ir liesmās?

Niks biezajos dūmos saņēma manu elkoni un piecēla mani kājās. No matiem izbira stikli. Es dziļi klepoju; acis svila.

- Pagaidi! Es cīnījos ar Nika roku. Aizbildnis!

Viņš nevarēja būt miris. Niks kaut ko sauca, bet viņa balss skanēja kā no tāluma. Mēģināju izmantot zelta saiti. Kaut ko saredzēt, sajust, sadzirdēt. Nekā.

Ārā gaudoja sirēnas, turpat blakusielā plosījās uguns­grēks. No Istabas gāzās liesmas un melni dūmu vāli. Dega viena… nē, divas mītnes. Viena no tām bija Beliola mītne vienīgā ēka ar elektrību. Aģentiem būs grūti sazināties ar citadeli. Paldies tev, Džuliān, es nodomāju. Paldies, lai kur tu ari būtu!

Niks pacēla mani rokās. Mums jākustas uz priekšu, draugs elsodams teica. Uztraukumā saviebies, viņš palūko­jās uz nepazīstamo pilsētu. Peidža, es te neorientējos kā mums atrast vilcienu?

- Tikai jāvirzās tālāk uz ziemeļiem. Mēģināju tikt zemē, bet Niks mani turēja pārāk cieši. Nolādēts, es varu paskriet!

- Tu nupat pārdzīvoji eksploziju un poltergeistu, Niks man uzbļāva. Viņa seja bija pietvīkusi dusmās. Es nebraucu šurp tāpēc, lai tu tā vienkārši ņemtu un nomirtu, Peidža! Kaut vienreiz dzīvē ļauj kādam sevi nest!

I Šeolā valdīja karastāvoklis. Ģilde bija sagrauta, un dum­pinieki bija izklīduši ielās, kur visiem iespējamiem līdzekļiem cīnījās pret refaītiem. Saionas aģenti bēga visos virzienos; viņiem pa pēdām sekoja miesassargi, kas bija atklājuši uguni uz reģiem. Džuliāna vienība atbildīgā par dedzināšanu bija ķērusies pie darba ar slepkavīgu aizrautību; Midzenim jau bija pielaista uguns. Man gribējās palikt un cīnīties, bet bija jāizšauj signālraķete. Tā es izglābšu vairāk dzīvību.

Niks nogriezās drošākā ceļā nostāk no sadursmēm kādā šaurā ieliņā. Ievēroju vēl vienu sadursmi. Artisti tur cīnījās plecu pie pleca ar nereģiem un mundieriem pat Kirils bija pievienojies pārējiem un apvienojās, lai uzveiktu atsevišķus refus.

Manas ausis aizsniedza spalgs kliedziens. Paskatījos Nikam pār plecu. Nele. Meitenes rokas bija sagrābuši divi refi. Tu nekur neiesi, Deviņi! Mums ir jāēd. Viens no uzbrucējiem aiz matiem pievilka meitenes galvu sev klāt.

- Nē! Novāc rokas no manis! Tu vairs nekad no manis nebarosies, parazīts tāds!

Neies kliedzieni spēji apklusa; viņas uzraugs bija aizspie­dis meitenes muti ar plaukstu. Nik! es uzsaucu.

Draugs sadzirdēja manu drudžaino toni. Tvēriens atslāba. Tikusi zemē, uzreiz skriešus metos pie Neies. Man nebija ieroču bet bija mans talants. Tas vairs nebija mans lāsts. Šonakt es izglābšu dzīvību, nevis to laupīšu.

Sviedu savu garu virsū lielākajam refam. Iespiedos viņa sapņavā un ielauzos visdziļāko dziļu zonā, tad lēcu atpakaļ savā ķermeni. Tieši laikā paguvu izstiept rokas, lai zods neietriektos zemē. Nele, pat nenojauzdama, kas nupat bija noticis, izrāva rokas no refu tvēriena un ar nazi uzklupa tam, kurš stāvēja no viņas pa labi, iegrūžot asmeni dziļi sānā. Vien­laikus meitene svieda ienaidniekam sejā nezin no kurienes sadabūtu garu. Refs drausmīgi ierēcās. Viņa biedrs vēl grīļojās pēc mana uzbrukuma. Nele paķēra savas mantas un pa galvu pa kaklu metās prom.

Abi refi bija ievainoti, tomēr joprojām mūs apdraudēja. Tas, kuram biju uzbrukusi, pacēla skatienu uz mani, un viņa oranžās acis noskaidrojās. Viņš izvilka nazi no maksts, kas bija piesprādzēta pie rokas. Dodies atpakaļ ēterā, sapņu staigātāj!

Duncis lidoja man tieši sejā. Mazliet nokavēju tas skāra manu roku. Niks izšāva. Lode trāpīja refam krūtis, bet neko tam nenodarīja. Sūtīju savu garu uz viņa sapņavu. Otrais uzbrukums viņu novājināja. Es paķēru nomesto nazi un triecu to viņam rīklē.

Kļūda es aizmirsu par viņa biedru. Vienā mirkli mani triekšus ietriecās otrais refs un piespieda mani pie zemes. Mil­zīgā dūre trāpīja tikai puscollu no manas galvas.

Niks aizmeta savu šaujamo. Kad refs atvēzēja dūri otro reizi, viņš satvēra trīs tuvumā esošus garus un ātri citu pēc cita meta virsū manam uzbrucējam. Ēters ieviļņojās; Niks raidīja refa sapņavā spilgtu ainu, viņu apžilbinot. Tajā pašā mirkli, kad refs bija nost no manis, sizdamies ar gariem un vīzijām, es pielēcu kājās un metos atpakaļ pie Nika.

Mēs vēl nebijām tikuši diez cik tālu, kad mana sestā maņa sajuta tādu kā dzēlienu. Žigli pagriezu galvu, lai redzētu apdraudējumu.

- Nik!

Viņš zināja. Ar vienu nemanāmu kustību draugs nometa savu mugursomu un pasniedzās pēc nākamā spieta. Pazīs­tams mērķis. Aludra Čertāna.

- Sapņotāj! Viņa pat nepaskatījās uz Niku. Laikam esmu tev parādā par to izrādīti kapelā.

- Nenāc klāt, Niks brīdināja.

- Bet tu izskaties tik atsvaidzinošs!

Viņas acis mainīja krāsu.

Nika vaibsti sašķobījās. Asaru kanālos sariesās asinis, un kakla dzīslas piebrieda. Gandrīz tikpat atsvaidzinošs kā šī staigātāja, Aludra turpināja, nākdama pie mums. Varbūt es tevi paturēšu, orākul.

Niks saķēra ceļgalus, mēģinot noturēties kājās. Es noga­lināju jūsu troņmantnieku, es iejaucos. Nedomā, ka to pašu neizdarīšu arī ar tevi. Vācies atpakaļ uz to izkurtušo elli, no kuras esi nākusi!

- Krezs bija uzpūtīgs radījums. Es tāda neesmu. Es zinu, kuri ienaidnieki ir manu dārgo minūšu vērti.

- Un es esmu viena no tiem.

- 0 jā!

Es apklusu. Aiz Aludras kaut kas vīdēja. Milzīga, traucē­joša ēna. Viņa bija pārāk iekarsusi, lai to pamanītu. Pūsto­šais milzis. Es pazinu to apveidu ēterā. Cik minūšu vērta es esmu?

- Tikai vienu. Aludra pacēla roku. Bet, lai nomirtu, ar minūti pilnīgi pietiek.

Tobrīd viņas sejas izteiksme mainījās. Šoks. Aludra bija to sajutusi, taču nepagriezās pietiekami ātri. Neradījums viņu sagrāba, iekams tā bija pakustējusies. Uzspīdēja baltas acis. Mirušas acis. No notiekošā redzēju tikai atsevišķas ainas, jo gāzes lampas nodzisa, milzim parādoties; taču arī ar redzēto vairāk nekā pietika, lai tas iespiestos man atmiņā, dziļi atmi­ņas šūnās, skarot sapņavas smalko audeklu. Aludrai nebija nekādu izredžu. Kliedziens aprāvās, vēl neizskanējis.

- Jā, es noteicu. Ar to pilnīgi pietiek.

Niks sastindzis nekustīgi stāvēja. Drauga acis bija plaši ieplestas, mute sakniebta. Satvēru viņu aiz rokas un metos bēgt.

Mēs skrējām, ko kājas nes. Pilsētā bija emīti. Tieši kā XVIII Kaulu ražā. Cik ilgi vēl? es uzsaucu Nikam.

- Ilgi vairs ne. Tagad viņš satvēra manu plaukstu, vel­kot uz priekšu vēl ātrāk. Kas tas tāds bija? Ko Saiona te ir izdarījusi?

- Daudz ko.

Mēs iegriezāmies sānieliņā vienā no vairākām ieliņām, kas veda rēgu pilsētas iekšienē. No pretējās puses mums pretī elsdams joņoja kāds stāvs. Mēs ar Niku reaģējām vienlaikus: Niks aizlika zēnam priekšā kāju, tas garšļaukus nolikās uz asfalta, un es uzspiedu roku viņa ādamābolam.

- Kur tad tu tā skriesi, Kari?

- Nost no manis! Karls mirka sviedros. Viņi nāk. Viņus ielaida pilsētā.

- Kas nāk?

- Dūcēji. Dūcēji! Puisis gandrīz raudot grūda mani nost. Tev obligāti bija viss jāsabojā, ja? Bija jāmēģina viss mainīt! Šī vieta ir viss, kas man ir, tu man to neatņemsi…

- Tev ir vesela pasaule. Vai esi to aizmirsis?

- Vesela pasaule? Es esmu ērms! Mēs visi esam ērmi, Četrdesmit! Ērmi, kas sarunājas ar mirušajiem. Tāpēc mums ir vajadzīgi viņi, Karls runāja, ar pirkstu rādīdams uz pilsē­tas centru. Vai tad tu nesaproti? Te ir vienīgā vieta, kur mēs esam drošībā. Drīz mūs sāks novākt… uzklups mums…

- Kas tad?

- Nereģi! Kad viņi sapratīs. Kad sapratīs, ko grib refaīti. Es tur ārā vairs neatgriezīšos. Vari paturēt savu dārgo pasauli. Uz priekšu!

Palaidu vaļā puiša kaklu. Viņš uztrausās kājās un metās skriet. Niks noraudzījās bēglim pakaļ.

- Kad nokļūsim mājās, tev man būs daudz jāizstāsta.

Nolūkojos, kā Karls pazūd ap stūri.

Līdz pļavai bija nepilna jūdze, tomēr es nebiju pārlieci­nāta, vai mums izdosies tur nokļūt bez cīņas. Kaut kur tepat bija Našira, un, iespējams, nebūt ne visi kaulrači bija iedzē­ruši Augļotāja brūvējumu. Mēs turējāmies ielas malā, virzo­ties uz priekšu cauri rēgu pilsētai.

Tālumā atskanēja sprādziens. Niks neapstājās. Ēku logi iespindzās. Es nespēju skaidri padomāt. Vai kāds mēģināja bēgt pāri mīnu laukam? Visi droši vien ir pārbijušies un nesa­prot, kur ir signālraķete, un skrien uz mežu, lai tikai tiktu prom. Man viņi bija jāsauc turp, kur būs droši. Skrējām prom pa saspridzināto ielu un strauji nogriezāmies pa taku uz Portmedouvu. Jau redzēju žogus un zīmi. Ārā bija sapulcējušies vairāki reģi un nereģi. Viņi laikam bija domājuši, ka tā varēs atstāt pilsētu.

Un Aizbildnis. Viņš bija tur. Vīrietis bija netīrs, viņu klāja nodeguļi, taču viņš bija dzīvs. Aizbildnis mani apskāva. Kur tu, ellē ratā, paliki? Vārdi paši paspruka man no mutes.

- Piedod! Man gadījās citas darīšanas. Viņa skatiens aiz­slīdēja uz pilsētu. Sprāgstvielas zem skatuves nebija tavējās.

- Nē. Atspiedos pret ceļiem, pūlēdamās atgūt elpu. Ja nu vienīgi…

- Kas ja nu vienīgi?

- Divpadsmit. Orākuls, sarkanais mundieris. Viņš kaut ko ieminējās par alternatīvu plānu.

- Fokusēsimies uz to, lai tiekam no šejienes ārā. Niks uzmeta skatienu refaītam un tad atkal paskatījās uz mani.

- Kur ir ieeja tunelī? Kad mēs atbraucām, bija vēl gaišs. Tagad pļava tinās piķa melnā tumsā; bija pārlieku tumšs, lai meklētu ceļu.

- Tepat netālu, Aizbildnis sacīja.

- Skaidrs. Niks iemeta skatienu savā vecajā Nixie rokaspulkstenī. Viņš drebošu roku noslaucīja augšlūpu. Vai Sais­tītājs tika līdz šejienei?

- Vari viņu saukt īstajā vārdā, Nik. Jutu, kā man pār kaklu tek sviedri. Viņš zina.

- Misters Hols un trīs jūsu biedri gaida jūs pļavā, Aiz­bildnis sacīja. Viņa skatiens joprojām bija pievērsts pilsētai.

- Peidža, iesaku tev izmantot vienu no signālraķetēm. Tev vēl ir laiks.

Niks devās uz vārtiem, kur Džeksons laikam pētīja ētera žogu. Es nostājos blakus refaītam.

- Man žēl par Līzu, viņš sacīja.

- Man tāpat.

- Es gādāšu par to, lai Gomeisa neaizmirst viņas nāvi.

- Jūs viņu nenogalinājāt?

- Sprādziens mūs iztraucēja. Gomeisa bija daudz spēcī­gāks par mums, jo nupat bija paēdis, taču mēs viņu novājinā­jām. Varbūt ugunsgrēks Ģildē paveica pārējo.

Aizbildnim rokās joprojām bija cimdi pat tagad. Sajutu tādu kā dūrienu; varbūt jutos sāpināta. Vai biju domājusi, ka viņš tik vienkārši mainīsies?

Vīrietis nenolaida skatienu no manis. Zelta saite viegli ietrīsējās. Es nezināju, ko viņš man mēģina pārraidīt, taču piepeši sajutos fokusēta un apņēmīgāka. Satvēru signālraķešu pistoles spalu. Aizbildnis soli atkāpās. Es atradu punktu virs pļavas, notēmēju un aizgriezu galvu.

Signālraķete slīga debesīs virs pļavas, izvirda signāls pēc signāla. Stāvēju blakus Aizbildnim un vēroju, kā tā deg un dūmo. Viņam acīs un pie mūsu kājām trīsuļoja sarkana gaisma.

Es pievērsu skatienu zvaigznēm. Varbūt pēdējoreiz redzu zvaigznes tā pilsētā bez apgaismojuma un bez smoga. Vai arī varbūt kādu dienu tā izskatīsies visa pasaule. Pasaule Naširas varā. Viena liela, tumša cietuma pilsēta.

Aizbildnis uzlika roku man uz muguras. Mums jāiet.

Mēs piegājām pie vārtiem. Viņš tos atvēra, un gan reģi, gan nereģi kopskaitā astoņi devās pļavā. Kad bijām otrpus žogam, Aizbildnis plaši atvēra vārtus un izņēma kārtējo pude­līti. Viņam pudelīšu bija vairāk nekā aptiekā.

Pudelītē bija kaut kāda balta kristāliska viela. Sāls. Viņš to šaurā līnijā izbēra priekšā vārtiem. Gribēju jautāt par emītiem, bet Džekss satvēra mani aiz rokām un trieca pret stabu. Jutu enerģiju, kas plūda caur žogu, tik tuvu, ka iesprakšķējās mati.

- Idiote! Džekss sagrāba mani aiz kleitas. Tu nupat viņiem skaidri parādīji mūsu atrašanās vietu, tu negantais skuķi!

- Es visiem parādīšu mūsu atrašanās vietu! Es tos cilvēkus neatstāšu te nomirt, Džekson! es atcirtu. Viņi ir gaišreģi!

Viņa sejā noraustījās muskuļi. Seja bija saviebta dusmās. No šī Džeksona es baidījos no vīra, kuram piederēja mana dzīve.

- Es piekritu braukt šurp, lai izglābtu savu sapņu staigā­tāju, viņš dvesa. Nevis lai izpestītu baru zīlnieku un gaiš­reģu.

- Tā nav mana problēma.

- Tā ir gan tieši tava problēma! Ja izdarīsi vēl kaut ko tādu, kas traucēs mūsu centienus, var piebilst, ka tie ir cen­tieni izglābt tevi, tu sīkā, nepateicīgā knauķe, es gādāšu par to, lai tev visu atlikušo dzīvi vairs nebūtu laba darba. Aizsū­tīšu tevi uz Džeikobsailendu, un tur tu varēsi mangot kopā ar visādiem ekstispicistiem un splančomantiem un visām citām pabirām, kas nu sakrājas pasaules malā. Redzēs, ko viņi ar tevi izdarīs! Džeksona aukstā roka spiedās man pie kakla. Bez tādiem ļautiņiem var iztikt. Bez mums nevar. Tu varbūt esi ieguvusi zināmu neatkarību, dārgumiņ, taču tu darīsi, kā es likšu. Un mēs dzīvosim tieši tāpat kā agrāk.

Džeksona sacītais plēsa manu sapņavu slāni pēc slāņa. Atkal jutos kā sešpadsmitgadniece, kam bail no pasaules, bail no tā, kas ir manī. Tad ap mani saslēdzās bruņas, un es biju cita.

- Nē, es noskaldīju. Es aizeju.

Džeksona sejas izteiksme mainījās.

- Septiņus Zīmogus nevar pamest, viņš teica.

- Es to nupat izdarīju.

- Tava dzīve ir mans īpašums. Mēs noslēdzām vienoša­nos. Tu parakstīji līgumu.

- Man pie vienas vietas, ko saka pārējie reģukungi! Ja es esmu tavs īpašums, Džekson, tad mans darbs nav nekas vai­rāk par verdzību. Atgrūdu viņu nostāk. Un tās man pietiek visai dzīvei.

Vārdi izskanēja, bet šķita, ka tie nenāk no manas galvas. Kļuvu nejutīga. Ja tu nevari būt mana, tu nepiederēsi nevie­nam. Džeksona pirksti savilkās ciešāk. Es neatdošu sapņu staigātāju.

Viņš runāja nopietni. Pēc tā, kas bija noticis Trafalgara laukumā, es sapratu viņa asinskāri. To nodeva viņa aura. Ja es atstāšu Džeksonu, viņš mani nogalinās.

Mūs bija pamanījis Nīks. Džekson, ko tu dari?

- Es aizeju, es sacīju. Un tad atkārtoju: Es aizeju. Man bija tas jādzird no savas mutes. Kad atgriezīsimies Lon­donā, es nedošos uz 1-4.

Nika skatiens pievērsās Džeksonam. Par to mēs parunā­sim vēlāk, viņš teica. Tagad nav laika. Piecpadsmit minū­tes.

Sajutu saltu dūrienu. Mums jādabū visi vilcienā. Tūlīt!

Bija atgriezusies Nadīne. Kur ir ieeja? Meitene svīda.

- Mēs no kaut kādas ejas nācām šurp uz pļavu. Kur tā ir?

- Mēs to atradīsim. Paskatījos aiz Nadīnes. Tur bija tikai Zeks. Kur Danī?

- Viņas rācija neatbild. Danī var būt jebkur.

- Viņa strādā Saionā, Niks sacīja. Varbūt tiks cauri, sakot, ka bija aģente. Bet tas nebūtu ideālais variants.

- Vai Elīza te bija?

- Nē, viņu mēs atstājām Sevendaialsā. Mums vajadzēja vienu Zīmogu citadelē.

Džeksons piecēlās kājās un nobraucīja apģērbu. Pagai­dām izlīgsim mieru. Domstarpības varēsim apspriest, kad atgriezīsimies. Viņš aicināja pārējos. Dimant, Zvaniņ, lūdzu, piesedziet mūs! Mums jāpaspēj uz vilcienu.

- Un kā ar Danī? Zeks izskatījās nervozs.

- Gan viņa izķepurosies, mīļo zēn! Tā meitene spētu izdzī­vot pat mīnu laukā.

Džeksons paspraucās man garām, aizkūpinot cigāru. Kā viņš šādā brīdī varēja smēķēt? Biju pārliecināta, ka viņš tikai tēlo nevērīgo. Viņš negribēja mani zaudēt. Arī es pati nebiju pārliecināta, ka gribu zaudēt viņu. Kāpēc es to visu sarunāju? Džeksons nebija ne orākuls, ne zīlnieks, taču viņa vārdi šķita pravietiski. Es nedrīkstēju beigt dzīvi kā mangotāja vai vēl ļaunāk kā nakts staigule tādā reģu graustu rajonā kā Džeikobsailenda. Bija daudz krietni ļaunāku iespēju nekā kalpo­šana Džeksonam drošajā 1-4.

Es gribēju atvainoties. Man bija jāatvainojas. Es biju favo­rīte; viņš bija mans reģukungs. Tomēr lepnums mani aizka­vēja.

Izšāvu vēl vienu signālraķeti. Pēdējo. Pēdējā iespēja pēdē­jiem izdzīvojušajiem. Tad es metos skriet, sekojot Džeksonam. Man uz papēžiem mina Aizbildnis.

Signālraķete izgaismoja ceļu. Pie pļavas vārtiem parādījās vēl daži cilvēki. Viņi sekoja mums gan pāros, gan pa vie­nam. Vairums bija reģi. Ieradās arī Maikls; viņš saķēra manu roku. Zēna sejā vīdēja nejauka, griezta brūce no uzacs līdz pat zodam, bet paiet viņš varēja. Maikls ielika man rokās manu mugursomu.

- Paldies, Maikl… Tiešām nevajadzēja… Viņš papurināja galvu; šaurās krūtis smagi cilājās. Es uzmetu plecā somas lenci. Vai būs vēl kāds?

Zēns parādīja trīs žiglus žestus. Aģenti, Aizbildnis tul­koja. Viņi nāk kopā ar saviem miesassargiem. Cik ilgi vēl? Maikls pacēla divus pirkstus. Divas minūtes. Kad viņi ieradī­sies, mums jābūt gabalā.

Tas bija murgs. Es paskatījos pār plecu. Vai viņi nevar vienkārši laist mūs prom?

- Viņiem noteikti ir dots rīkojums aizturēt visus notikušā lieciniekus. Var gadīties, ka notiks sadursme.

- Lai tik panāk šurp!

Man sānos vilka brūce. Mums ceļā, garšļaukus izstiepies zālē, gulēja ievainots vīrs. Viņa krūtis sekli cilājās. Man bija pusminūte laika, lai dabūtu viņu kājās, citādi viņš būs jāatstāj tepat. Ejiet uz priekšu, es mudināju Aizbildni. Pasakiet, ka es nākšu. Vai varat atvērt tuneli?

- Bez tevis ne. Vīrietis palūkojās lejup uz gulošo. Ne­spēju noteikt, ko viņš domā. Pasteidzies, Peidža!

Aizbildnis devās uz priekšu kopā ar Maiklu. Nometos ceļos blakus ievainotajam. Viņš gulēja uz muguras aizvērtām acīm un uz krūtīm sakrustotām rokām. Vīrietis izskatītos pēc statujas, ja Saionas uniforma sarkanā kaklasaite un melnais uzvalks nebūtu viscaur izmirkusi asinīs. Es pārbaudīju viņa pulsu, un ievainotais pavēra vienu aci. Gredzenotie pirksti piepešā dedzībā saķēra manu roku.

- Tu esi tā meitene!

Es pat nepakustējos. Kas jūs esat?

- Maks. Paskaties!

Mirkli vilcinājusies, izvilku no viņa žaketes ādas maku. Tur iekšā bija identifikācijas karte. Viņš bija no Stārčas. Tu strādā pie Vīvera, es klusītēm noteicu. Tu slimais, slimais izdzimteni! Tu to izdarīji. Visu. Vai viņš tevi atsūtīja, lai noska­ties, kā miršu? Lai pieskati to elli, kurā viņš mūs iegrūdis?

Ievainotais nebija pazīstams es viņa vārdu nezināju.

- Viņi v-visu… iznīcinās. Vīrietim uz lūpām spīdēja asinis.

- Kādi viņi?

- R-radījumi. Viņš gārdzoši ievilka elpu. Sameklē… sameklē Rekhemu. Sameklē viņu!

Ar šiem vārdiem vīrietis nomira. Es turēju rokās viņa maku un nodrebēju piepeši uznākušajā aukstumā.

- Peidža?

Niks bija atgriezies pēc manis. Viņš bija no Saionas. Gurdi papurināju galvu. Es vairs vispār neko nesaprotu.

- Es arī ne. Ar mums spēlējas, sotnos. Tikai mēs vēl nezi­nām, kas tā ir par spēli. Draugs paspieda manu roku. Nāc!

Ļāvu viņam piecelt mani kājās. Izslējusies tālumā izdzirdu šāvienu. Mana mugura saspringa. Aģenti. Viņi laikam bija sasnieguši vārtus. Tajā pašā laikā ēterā bija jūtams kāds savāds signāls. Uz mūsu pusi virzījās četri dzeltenacaini radī­jumi. Refi, es izdvesu. Manas kājas jau kustējās. Bēdz! Nik, bēdz!

Viņš neiebilda. Mūsu zābaki dipēja pār sasalušo zemi, bet refi jau mina uz papēžiem; viņi skrēja ātrāk par mums. Izvilku no mugursomas nazi un pagriezos, nolēmusi to iedurt kāda aci, bet manu roku satvēra Terebela Šeretāna. Terebela, es smagi elsu. Ko tu gribi?

Terebela ieskatījās man tieši acīs. Ar viņu kopā bija Pleione, Alsafi un kāda jaunāka sieviete, kuru es nepazinu. Bet aiz viņiem saplēstā, asiņainā blūzē bija Danī. Viņu ieraugot, man it kā nasta novēlās no pleciem.

- Atvedām tavu draudzeni, Terebela sacīja. Viņas acis viegli vizēja. Šeit viņa ilgi neizdzīvos.

Danī, viņus pilnīgi ignorēdama, pakliboja man garām un pievienojās klaidoņu bariņam. Viņa izskatījās pēc mirones.

- Ko jūs par to gribat? es piesardzīgi jautāju. Jūs taču negribat braukt ar vilcienu.

- Ja mēs patiešām gribētu braukt, tu mūs nekavētu. Mēs visi esam glābuši cilvēku dzīvības. Atvedām tavu draudzeni un aizkavējām Naktssardzes divīziju. Tu esi mums parādā. Alsafi nenovērsdamās raudzījās manī. Tev par laimi, sapņu staigātāj, mēs nedosimies uz citadeli. Mēs esam ieradušies pēc Arktūra.

- Viņš nāks, kad būs gatavs. Man Aizbildni vēl vaja­dzēja.

- Tad nodod viņam ziņu. Arktūram jāsatiekas ar mums izcirtumā, tiklīdz jūs būsiet prom. Mēs gaidīsim.

Tikpat ātri kā uzradusies četrotne nozuda uz žoga pusi. Viņi izkūpēja tumsā kā putekļi ēnās, bēgot no Sargasu neiz­bēgamās atmaksas. Es pagriezos un devos uz treniņlaukumu, kur notraipītos kupolos dega divas laternas.

Atkļūšana līdz šejienei bija vieglākais. Tagad man šie cil­vēki bija jāiedabū tunelī un vilcienā.

Bēgli bija sapulcējušies betona laukuma malā, tikai šis nebija īstais laukums. Šis bija četrstūrveida. Niks pārbaudīja Danī seju. Viņai virs acs bija dziļa vāts, bet Danī tikai nevērīgi paraustīja plecus. Četrstūra tālākajā malā stāvēja Džeksons, salti uzlūkodams pilsētu. Džuliānu nekur nemanīja. Viņu bija aprijusi uguns gluži tāpat kā Finnu. Cerēju, ka tas vismaz bija ātri.

- Mums jādodas prom, es izlēmu. Gaidīt vairs nedrīkst.

- Tam nav jēgas. Kāds nereģu zēns ieķērās sev matos tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi palika balti. NSD jau nāk!

- Mēs te bijām pirmie.

Vairāki acu pāri sāka raudzīties mazliet cerīgāk. Izvilku no mugursomas kabatas lukturīti un ieslēdzu. Sekojiet man, es mudināju. Kustieties, cik vien ātri varat! Ievainotos pēc iespējas nesiet rokās. Mums jānoklūst līdz citai vietai tur jābūt ovālam. Laika nav daudz.

- Tu esi refu pusē, kāda sarūgtināta balss izgrūda. Es ar asinssūcēju nekur neiešu!

Es pagriezos pret runātāju un norādīju uz pilsētu. Vai labāk gribi doties atpakaļ?

Vīrietis klusēja. Es paspraucos viņam garām un, ignorē­dama dūrienus sānā, ar mokām atkal metos skriet.

Tiklīdz bijām tikuši garām skatāmdīķim, bija viegli atmi­nēties īsto vietu. Aizbildnis stāvēja turpat, kur pirms vairā­kiem mēnešiem bijām trenējušies. Ieeja ir šeit, viņš sacīja un norādīja uz betona ovālu. Naširai gluži labi patika doma, ka vilciens būs zem treniņlaukuma.

- Kā tev šķiet, vai viņa ir mirusi?

- Tas būtu par daudz cerēts.

Izmetu šīs domas no prāta. Pašlaik es nedrīkstēju domāt par Naširu. Tevi gaida, es sacīju. Klajumā.

- Es vēl nedošos kopā ar viņiem.

Aizbildņa vārdi sniedza man atvieglojumu. Paskatījos lejup uz ovālu. Te nav sargu, es ievēroju. Ieeja noteikti nav vienkārši atstāta vaļā.

- Viņi nav tik dumji. Arktūrs pastūma malā sūnu kārtu, atsedzot sudrabotu priekškaramo atslēgu. Pāri tai stiepās baltas gaismas stīdziņa, it kā iekšā degtu spuldzīte. Šajā atslēgā ir ētera baterija. Baterijā ir poltergeists. Bija paredzēts aģentiem līdzi sūtīt refaītu sargu, kas to atslēgtu, iekams vil­ciena līnijai pieslēgtu strāvu, bet, ja tu spēsi poltergeistu pār­liecināt doties prom, lādiņš izzudīs, un atslēga būs vaļā.

Rētas man uz rokas iesmeldzās.

- Tavā sapņu veidolā tas nevar nodarīt tev pāri, Peidža. Viņš zināja. Tev ir visas iespējas tikt galā ar lauzēju.

- Džeksons ir saistītājs.

- Tas neatrisinās problēmu. Poltergeists ir jāpārliecina vai jāpiespiež atstāt šo objektu, nevis tas jāpiesaista. Tavs draugs nevarēs viņu sasaistīt, iekams poltergeists nebūs atbrīvots no fiziskajām važām.

- Ko tu no manis gaidi?

- Tu spēj pārvietoties ēterā. Atšķirībā no mums tu vari sazināties ar poltergeistu, nepieskaroties atslēgai.

- Nekādu “mēs” te nav, ref. Balss piederēja kādam gaiš­reģim, kas varēja būt mazliet vecāks par mani. Vācies prom no tās atslēgas!

Aizbildnis bez vārda runas piecēlās, taču nenolaida acis no gaišreģa. Tas rokās svārstīja smagu cauruli improvizētu ieroci, ko bija paņēmis pilsētā. Ko tu dari? es nesapratu.

- Nekādas ētera baterijas nepastāv. Puisis sakoda zo­bus. Es tikšu galā ar to. Es tinos prom no šejienes.

Viņš atvēzējās. Caurule ieblieza pa atslēgu.

Ēters nodunēja. Gaišreģi atsvieda divdesmit pēdas atpa­kaļ. Viņš kliedza: Nē, lūdzu, nevajag! Es negribu mirt! Lūdzu! Es… es negribu būt vergs! Nē! Viņš izliecās, nodre­bēja un sašļuka.

Es pazinu šos vārdus.

- Esmu pārdomājusi, sacīju. Aizbildņa skatiens atgrie­zās pie manis. Es varēšu tikt galā ar to poltergeistu.

Arktūrs pamāja ar galvu. Varbūt viņš bija sapratis.

- Redz, kur viņi nāk!

Es pacēlu skatienu.

Pāri mēnesnīcas izgaismotajai pļavai brāzās NSD. Viņi bija bruņojušies ar dumpju savaldīšanai paredzētajiem vairogiem un stekiem; vienība eskortēja bariņu aģentu. To vidū bija Birgita Tjēdere un Ketals Bells. Tjēdere mūs pamanīja pirmā un nikni iekliedzās. Niks pacēla ieroci un nomērķēja viņai galvā. Nebija nekādas jēgas pret nereģiem izmantot spietus.

Pagriezos pret ieslodzītajiem. Pirmo reizi kopš ierašanās šeit viņiem vajadzēja iedrošinājumu. Ļaudīm vajadzēja dzir­dēt kādu sakām, ka viņi to spēj. Ka viņi ir kaut kā vērti.

Un tā būs mana balss.

- Vai redzat tos kruķus? es norādīju uz skrienošajiem kārtībniekiem un pacēlu balsi. Viņi mēģinās nepieļaut, ka tiekam prom. Viņi mūs nogalinās jo pat tagad tie mūs nevē­las viņu galvaspilsētā. Viņi negrib, lai mēs pastāstītu par to, ko esam redzējuši. Viņi grib, lai mirstam te un tagad. Biju aizsmakusi, bet nerimos. Man bija jāturpina. Es atvēršu šo lūku, un mēs atstāsim pilsētu laikā. Apsolu, ka līdz rītausmai būsim Londonā. Un nekāds dienas zvans mūs nesūtīs atpa­kaļ uz cellēm! Atskanēja piekrītoša, nikna murdoņa. Maikls sita plaukstas. Bet jums ir jāaizstāv pļava. Jums jāizdara vēl viens pēdējais darbs, iekams mēs atstājam šo vietu uz visiem laikiem. Dodiet man divas minūtes, un es jums došu brī­vību.

Neviens neko neteica. Neatskanēja ne kaujas saucieni, ne kliedzieni. Taču visi kā viens satvēra savus improvizētos ieročus, sasauca visus garus, ko vien spēja, un metās virsū NSD. Nadīne un Zeks sekoja pārējiem pašā biezumā. Pļavā mītošie gari pievienojās, traucoties uz NSD ar divreiz lielāku spēku kā lodes. Džeksons nekustīgi stāvēja un pētoši lūkojās uz mani.

- Spīdoša runa, viņš noteica, kā amatieres runa.

Tas bija kompliments. Mīmu pavēlnieks uzslavēja savu favorīti. Bet es zināju, ka patiesībā viņš nepauž apbrīnu.

Man bija divas minūtes laika. Tā es biju solījusi.

- Dani! es uzsaucu. Man vajag masku.

Meitene pasniedzās mēteļa kabatā. Viņas pieri klāja sviedri. Še! Dani pasvieda man prasīto. Skābekļa ir pamaz. Rīkojies mērķtiecīgi!

Iekārtojusies pēc iespējas tuvāk atslēgai, es nogūlos zālē. Niks palūkojās uz Aizbildni. Nezinu, kas jūs tāds esat, bet ceru, ka zināt, ko darāt. Viņa nav nekāda rotaļlieta.

- Es nevaru jums ļaut vest tos cilvēkus cauri Neitrālajai joslai. Aizbildnis pameta skatienu uz mežu. Šī ir vienīgā iespēja ja vien jūs, doktor Nīgord, nespējat izdomāt labāku alternatīvu.

Piestiprināju PVS sev uz deguna un mutes. Tas man pie­lipa un izgaismojās, rādot, ka skābeklis plūst vienmērīgi.

- Daudz laika tev nebūs, Danī bildināja. Es tevi papuri­nāšu, kad būs jāatgriežas.

Pamāju ar galvu.

- Aizbildni, es jautāju, kāds bija Seba otrais vārds?

- Alberts.

Aizvēru acis.

- Laiks divas minūtes, Niks sacīja, un tas ari bija pēdē­jais, ko es dzirdēju. Katrā ziņā miesiskajā pasaulē.

Ēterā ieraudzīju nelielo tvertni. Tā uzņēma mani tāpat kā jebkura sapņava, gluži kā sīka pilīte, kas savienojas ar citu tādu pašu. Tad es pagriezos un ieraudzīju apmaldījušos zēnu.

Nespēru ne soli viņam tuvāk. Tikai stāvēju. Bet tur viņš bija: Sebastians Alberts Pīrss zēns, kuru man neizdevās izglābt. Viņš sita dūrites pret sienām un purināja telpas dzelzs restes. Ārpusē aiz tām bija nebeidzamā ētera tumsa. Zēna seja bija asiņaina, izšķobījusies dusmās, un viņa mati bija pieputē­juši ar melniem pelniem.

Pēdējo reizi, kad tikos ar poltergeistu, biju savā fiziskajā veidolā, tomēr Sebs varētu ievainot ari manu garu. Man būs viņš jāaptur.

- Seb, es sacīju tik saudzīgi, cik vien spēju.

Viņam vajadzēja vien mirkli, lai pamanītu ielaušanos. Sebs apcirtās otrādi un klupa man virsū. Es satvēru viņa delmu.

- Seb, tā esmu es!

- Tu mani neizglābi! Viņš neprātā rēca. Tu mani neiz­glābi, un es tagad esmu beigts. Es esmu beigts, Peidža! Un es nevaru… viņš iebelza pa sienu, …tikt laukā… vēl viens belziens, no šīs telpas!

Vājais augumiņš drebēja manās rokās. Zēna ribas un kauli bija tikpat izspiedušies kā viņa dzīves laikā. Uzveicu bailes un saņēmu netīro sejiņu plaukstās. Es sarāvos, ieraudzījusi viņa lauzto sprandu.

Man bija tas jāpaveic. Bija jāremdē tā gara dusmas, par kuru zēns bija kļuvis, citādi viņš tāds paliks uz mūžu mūžiem. Tas nebija Sebs. Tas bija Seba rūgtums, sāpes un naids. Seb, paklausies! Man ļoti, ļoti žēl. Tu nebiji to pelnījis. Viņa acis tumsa melnas. Es varu tev palīdzēt. Vai gribi vēlreiz ierau­dzīt savu māti?

- Māte mani ienīst.

- Nē! Paklausies, Seb, paklausies! Es tevi neatbrīvoju un… un man ir žēl. Mana balss draudēja teju, teju aizlūzt. Bet tagad mēs varam viens otru atbrīvot. Ja tu atstāsi šo istabu, es varēšu atstāt šo pilsētu.

- Neviens neko neatstās. Viņa teica: “Neviens netiks prom.” Zēns sagrāba manu delmu un purināja galvu tik ātri, ka kustība izplūda miglā. Pat tu ne! Pat es ne!

- Es varu piespiest tevi aiziet.

- Es negribu iet prom. Kāpēc man iet prom? Viņa mani nogalināja. Man vajadzēja dzīvot ilgāk!

- Tev taisnība. Tev vajadzēja dzīvot ilgāk. Bet vai patie­šām tu gribi visu atlikušo mūžību pavadit šajā būri?

Sebs atsāka trīcēt.

- Mūžību?

- Jā, mūžību. Tu to negribi.

Viņa sprands sadzija.

- Peidža, zēns čukstēja, vai man ir jāaiziet uz visiem laikiem? Es nevaru atgriezties?

Tagad drebēju es. Kāpēc es nevarēju viņu izglābt? Kāpēc es nevarēju apturēt Naširu?

- Pagaidām ne. Es lēnām un uzmanīgi uzliku rokas zēnam uz pleciem. Es nevaru tevi aizsūtīt līdz pēdējai gais­mai. Tai, kuru, kā cilvēki runā, ieraugot pašās beigās. Turp es tevi nevaru aizsūtīt. Bet varu tevi aizsūtīt tālu prom uz tum­sas malu, lai tevi vairs nekad neviens nevarētu ieslodzīt. Un tad, ja tu tiešām gribēsi, tu varēsi atgriezties.

- Ja es gribēšu.

-Jā-

Bridi mēs tā stāvējām apskāvušies. Sebam nebija pulsa, bet es zināju, ka viņš ir nobijies. Mana sudraba saite notrī­sēja.

- Neseko viņai, Sebs bilda, satverdams manu sapņu vei­dolu. Naširai! Viņi tikai grib izsūkt mūs sausus. Un vēl ir noslēpums.

- Kāds noslēpums?

- To es nedrīkstu sacīt. Piedod! Viņš satvēra manas rokas. Man ir par vēlu, bet tev ne. Tu vēl vari to apturēt. Mēs tev palīdzēsim. Mēs visi.

Sebs apvija rokas man ap kaklu. Sajūta bija tikpat reāla, it kā viņš būtu īsts zēns. Tādu es viņu atcerējos. Es čukstus norunāju atvadvārdus: Sebastian Albert Pīrs, dodies prom ēterā. Viss ir nokārtots. Visi parādi ir nolīdzināti. Tev vairs nav jāmīt dzīvajo vidū. Es aizvēru acis. Ardievu!

Zēns pasmaidīja.

Un pazuda.

Ētera kabatiņa sāka grūt. Sudraba saite noraustījās, šoreiz jau uzstājīgāk. Es skrienot lēcu, un mana sapņava uztvēra mani atpakaļ ierastajā vietā.

- Peidža. Peidža!

Negaidīti mani sāpīgi apžilbināja gaisma. Ar viņu viss ir kārtībā, Niks sacīja. Mēs pazūdam. Nadīne, savāc pārējos!

- Aizbildni, es nomurmināju.

Cimdota roka paspieda manējo, un es zināju, ka viņš ir tepat. Atvēru acis. Dzirdēju šāvienus. Un viņa sirdspukstus.

Arktūrs pacēla lūkas vāku smagas, ar betonu klātas durvis, kas slēpa šauras kāpnes. Tukšā slēdzene grabēdama nokrita. Refaīts uzmeta mani sev plecā, un es apskāvu viņa kaklu. Cilvēki brāzās lejā pa kāpnēm, raidot šāvienus uz NSD. Tjēdere paķēra kāda miruša kruķa ieroci. Lode ķēra Kirilu kaklā, viņu nogalinot. Vēl mirkli redzēju pilsētu gaismu debesīs, bāku tumsā un tad Aizbildnis sekoja izdzīvojuša­jiem. Spēju koncentrēties tikai uz viņa silto, drošo augumu. Mana uztvere sāpīgiem rāvieniem atgriezās.

Tunelī bija auksti. Uzvēdīja sausa pelējuma dvaka kā ne­apdzīvotās telpās. Skaņas no augšienes saplūda bezjēdzīgā kakofonijā, tādās kā suņu rejās. Ar pirkstiem cieši iekrampē­jos Aizbildnim plecā. Man vajadzēja adrenalīnu, amarantu kaut ko.

Tunelis nebija plašs, tik tikko metrotuneļa lielumā, bet perons bija gana plats un garš, lai tur sastātos vismaz simt cilvēku. Tālākajā galā stāvēja kaudzē sakrautas nestuves. Saodu dezinfekcijas līdzekļus. Laikam no šejienes uz Aiztu­rēšanas izolatoru veda ar fluksu saindētus reģus vai katrā ziņā uz ielas pusi. Taču biju pārliecināta, ka tumsā kaut ko saklausu tādu kā elektrības dūkoņu.

Aizbildnis uzspīdināja savu kabatas lukturīti turp, kur tuvojās vilciens. Pēc mirkļa iedegās gaismas. Es samiedzu acis.

Strāva.

Vilciens izrādījās vieglais metro, kas nebija paredzēts daudziem pasažieriem. Tā aizmugurē melniem burtiem bija rakstīts: SAIONAS AUTOMĀTISKĀ TRANSPORTA SISTĒMA. Va­goni bija balti, un uz durvīm bija redzami Saionas simboli. Tajā pašā brīdī, kad paskatījos, durvis atvērās un vagonos iedegās gaisma. Laipni lūgti vilcienā! Skārletas Bērnišas balss sacīja. Šis vilciens aties pēc trim minūtēm. Galapunkts: Saionas Londonas citadele.

Izdzīvojušie sabira vagonos, atviegloti uzelpojot un pametot improvizētos ieročus uz perona. Aizbildnis nekustīgi stāvēja.

- Viņi sapratīs. Mana balss izklausījās gurda. Viņi sapratīs, ka vilcienā ir nepareizie cilvēki. Mūs gaidīs.

- Un tu stāsies viņiem pretī. Tāpat kā visam.

Viņš nolaida mani zemē, taču vaļā nelaida. Aizbildņa plauk­stas kļāvās man pie gūžām. Pacēlu skatienu. Paldies! es sacīju.

- Tev nav man jāpateicas par savu brīvību. Tev uz to ir tiesības.

- Tev tāpat.

- Tu man devi manu brīvību, Peidža. Aizritēja divdesmit gadi, līdz es saņēmu spēkus, lai mēģinātu to atgūt. Par to man jāpateicas tev un vienīgi tev.

Atbilde ieķērās man rīklē. Vilcienā iekāpa vēl daži cilvēki; viņu vidū bija arī Nele un Čārlzs. Mums jākāpj iekšā, es sacīju.

Aizbildnis neatbildēja. īsti nezināju, kas bija noticis pēdē­jos sešos mēnešos vai kaut kas no tā vispār bija bijis pa īstam taču mana sirds bija pilna, mana āda dega, un es nebaidījos. Vairs ne. Ne no viņa.

Atskanēja tāli, it kā pērkona dārdi. Vēl viena mīna. Vēl viena bezjēdzīga nāve. Tunelī iesteberēja Zeks, Nadīne un Džekss; viņi balstīja pusnemaņā slīgstošo Danī. Peidža, tu nāksi? Zeks jautāja.

- Kāpiet iekšā! Es tūlīt.

Viņi iekāpa vagonā netālu no vilciena gala. Džeksons dur­vīs atskatījās uz mani.

- Mēs vēl parunāsimies, manu sapņotāj, Džekss sacīja.

- Mēs parunāsimies, kad atgriezīsimies.

Viņš nospieda pogu vagonā, un durvis aizvērās. Nākamajā vagonā klupšus krišus ielēca kāds nereģis un zīlnieks; vienam no viņiem bija asiņains krekls. Viena minūte līdz atiešanai. Lūdzu, iekārtojieties ērti! Aizbildnis apskāva mani ciešāk.

- Cik savādi, viņš bilda, ka tas ir tik grūti.

Pētīju viņa seju. Vīrieša acis nespodri vizēja.

- Tu nebrauksi, es sapratu. Vai ne?

- Nē.

Atskārsme bija gausa kā mijkrēslis, kas sakļaujas ap zvaig­zni. Apjautu es arī nebiju gaidījusi, ka Aizbildnis brauks līdzi. Tikai pēdējās stundas biju uz to cerējusi. Kad bija par vēlu. Un nu viņš devās prom. Vai palika. No šī brīža es biju viena. Un biju brīva savā vientulībā.

Viņa degungals pieskārās manējam. Manī riesās lēnas, saldas sāpes, un es nezināju, ko lai dara. Aizbildnis nenovēr­sās no manas sejas, taču es nodūru acis. Raudzījos lejup uz mūsu rokām; uz refaīta lielajām plaukstām, ko sedza cimdi, noslēpjot raupjo ādu, un uz manām bālajām rokām ar zilām asinsvadu upēm. Maniem nagiem, kas vēl aizvien krāsojās violeti.

- Brauc mums līdzi, es sacīju. Kakls sāpēja, un lūpas karsti kaisa. Brauc līdzi… brauc man līdzi. Uz Londonu.

Viņš bija mani noskūpstījis. Viņš bija mani gribējis. Var­būt gribēja joprojām.

Bet starp mums nekas nebija iespējams. Un skatiens viņa acis teica, ka ar to vien, ka viņš mani grib, nepietiek.

- Es nevaru doties uz citadeli. Viņš pārlaida īkšķi man pār lūpām. Bet tu vari. Tu vari atgriezties savā dzīvē, Peidža. Tāda iespēja ir viss, ko tev novēlu.

- Tas nav tas, ko es vēlos.

- Ko tu vēlies?

- Nezinu. Gribu tikai, lai tu būtu ar mani.

Nekad nebiju šos vārdus izteikusi skaļi. Tagad, kad jau va­rēju sajust brīvības garšu, man gribējās, lai viņš tajā ar mani dalās.

Bet Aizbildnis nevarēja manis dēļ mainīt savu dzīvi. Un es nevarēju upurēt savējo, lai būtu kopā ar viņu.

- Man tagad jāizdzen no ēnām Našira. Viņš piespieda pieri pie manējās. Ja spēšu viņu aizvilināt no šejienes, var­būt pārējie dosies prom paši. Varbūt viņi mitēsies. Arktūrs atvēra acis, iededzinot šos vārdus man prātā. Ja es nekad neatgriezīšos ja tu mani vairs nekad neredzēsi -, tas nozī­mēs, ka viss ir kārtībā. Es būšu viņu piebeidzis. Bet, ja atgrie­zīšos, tas nozīmēs, ka man nav izdevies. Ka vēl draud bries­mas. Un tad es tevi uzmeklēšu.

Es nenolaidu skatienu. Šo solījumu es atcerēšos.

- Vai tagad tu man uzticies? viņš jautāja.

- Vai man vajadzētu?

- To es tev nevaru pateikt. Tā ir uzticība, Peidža. Nezināt, vai vispār vajadzētu uzticēties.

- Tad es tev uzticos.

It kā jūdzēm tālu es izdzirdēju dauzīšanos. Kāds ar dūrēm bungoja pa metālu, izskanēja slāpēti kliedzieni. Tunelī skrie­šus iemetās Niks kopā ar atlikušajiem izdzīvojušajiem, un visi salēca vilcienā, pirms aizcirtās durvis. Peidža, kāp iekšā! draugs kliedza.

Laiks bija iztecējis. Laika vairs nebija. Aizbildnis atrāvās no manis ar kvēlu nožēlu acis.

- Bēdz, viņš sacīja. Bēdz, mazo sapņotāj!

Vilciens sakustējās. Niks pārlēca pāri reliņiem un izstiepa roku.

- PEIDŽA!

Es atjēdzos. Sirds salēcās, un maņas deva dzelzs mūrim līdzīgu belzienu. Pagriezos un metos skriet pa peronu. Vil­ciens uzņēma ātrumu; tas brauca gandrīz pārāk ātri. Saķēru Nika izstiepto roku, pārrāpos pāri reliņiem un biju vilcienā, biju klāt, biju drošībā. No sliedēm uzsprakšķēja dzirksteles, un metāla karkass man zem kājām nodrebēja.

Es neaizvēru acis. Aizbildnis bija nozudis tumsā kā vēja nopūsta svece.

Es viņu vairs nekad neredzēšu.

Taču, vērojot, kā garām traucas tuneļa sienas, biju pārlie­cināta par vienu: es viņam tiešām uzticējos.

Tagad man bija jāuzticas tikai pašai sev.

Vārdnīca

Slengs, kādā runā grāmatas “Sapņu staigātāja” gaišreģi, ir attāli saistīts ar deviņpadsmitā gadsimta Londonas noziedzī­gajā pasaulē izmantoto leksiku; ir nedaudz izmainīta vārdu nozīme vai izmantojums. Savukārt citi vārdi sastopami mūs­dienu angļu sarunvalodā vai ir no jauna interpretēti. Termini, kas ir specifiski Ģimenei cilvēkiem, kuri mīt I Šeolā, ir atzīmēti ar zvaigznīti.

Aizdars* saziedējusi maize.

Aktieris* I Šeolas iemītnieks, kas izkritis pārbaudījumos un atrodas virsuzrauga pakļautībā.

Arējā tumsa tāla ētera daļa, ko gaišreģi nespēj aizsniegt. Artists* aktieris.

Atstiept kājas nomirt.

Atšālējies* miris.

Atvadvārdi vārdu virkne, ko izmanto, lai pavadītu garus līdz ārējai tumsai.

Augļotājs pārdevējs. Ari I Šeolas lombarda īpašnieka palama. Aukstais punkts neliels plīsums starp ēteru un miesisko pasauli. Izpaužas kā pastāvīgs ledus laukums. Kopā ar

ektoplazmu var tikt izmantots, lai pavērtu ceļu uz nēterpasauli. Caur auksto punktu nevar izkļūt nekas organisks (piemēram, asinis un miesa).

Bālā striebla gaišmataina sieviete. Nedaudz apvainojoši.

Baltais mundieris’* sākotnējais rangs, ko cilvēkiem piešķir I Šeolā. Baltajam mundierim jāparāda zināms prasmju līmenis savā gaišredzības veidā. Ja baltais mundieris iztur pārbaudījumu, tas kļūst par rožaino mundieri. Pārbaudī­juma neizturēšana nozīmē nosūtīšanu uz Midzeni.

Bodīte lombards.

Caitgaists no vācu vārda Zeitgeist, kas nozīmē laika garu. Vai­rums reģu to izmanto pārnestā nozīmē, taču daži pielūdz kā dievību.

Čupa mārciņa; svara vienība. Vārdu izmanto pārsvarā ētera narkotiku lietotāju kopienā.

Dūcēji* emīti.

Dzeltenais mundieris* zemākais rangs I Šeolā. To piešķir cil­vēkiem, ja tie pārbaudījuma laikā izrāda bailes. Var izman­tot kā sinonīmu vārdam “gļēvulis”.

Dzelži šaujamieroči.

Ekto ektoplazma jeb refaītu asinis. Dzeltenzaļā krāsā. Spīdī­gas un nedaudz līdzīgas želejai. Var tikt izmantotas auksto punktu atvēršanai.

Emīti refaītu pasludinātie ienaidnieki, “tie, no kuriem visi bīstas”. Našira Sargasa tos aprakstījusi kā zvērīgus gaļēdā­jus, kam garšo cilvēka gaļa. Emītu eksistence ir noslēpumā tīta.

Ēters garu pasaule, kas ir pieejama gaišreģiem. Dēvēts arī par Avotu.

Favorīts jauns gaišreģis, kas saistīts ar reģukungu vai reģukundzi. Parasti pieņemts uzskatīt, ka favorīts ir reģukunga mīļākais un sektora mantotājs.

Floxy aromatizēts skābeklis, ko ieelpo pa caurulīti. Saionas alternatīva alkoholam. To pasniedz vairumā izklaides vietu, ieskaitot skābekļa bārus.

Flukss Fluxion 14 jeb psihi ietekmējošs medikaments, kas gaišreģiem izraisa sāpes un orientācijas zudumu.

Fufelis meli.

Galminieks cilvēks, kas atkarīgs no violetās asteres. Vārds radies Sv. Annas galmā Soho, kur divdesmit pirmā gad­simta sākumā aizsākās violetās asteres tirdzniecība.

Garnadzis kabatzaglis.

Ģimene* visi cilvēki, kas mīt I Šeolā, izņemot kaulračus un citus nodevējus.

Iestādījums skābekļa bārs vai cita sabiedriska vieta. Parasti noziedznieku kontrolē.

Izmanīgs veikls, viltīgs.

jautātājs jebkurš, kas mēģina kaut ko izdibināt par ēteru. Tāds vai nu uzdod jautājumus, vai arī piedāvā kaut ko no sevis (piemēram, asinis vai plaukstu) nolasīšanai. Zīlnieki un pravieši var izmantot jautātāju, lai koncentrētos uz kon­krētu ētera daļu; tas atvieglo pareģošanu.

Karaliene violetā astere.

Kārtībnieks sargs.

Kaulracis* nievājoša palama sarkanajiem mundieriem.

Klejotāji gari ēterā, kuri nav aizraidīti līdz ārējai tumsai vai pēdējai gaismai. Tos joprojām spēj kontrolēt gaišreģi.

Kraut sist, belzt.

Kūmiņš blēdis.

Lauzējs gars, kas sava vecuma vai tipa dēļ spēj ietekmēt mie­sisko pasauli. Tādi gari ir poltergeisti un ercenģeļi.

Lellīte mīļš, vēlīgs jaunas sievietes vai meitenes apzīmējums.

Lampas acis. Skatīt arī lukturi.

Lopu transports transportlīdzeklis, ko izmanto, pārvadājot ieslodzītos.

Lukturi acis. Skatīt arī lampas.

Lūramgabals zemas kvalitātes, dažreiz absurda izklaide, parasti to attiecina uz nelegāliem teātra uzvedumiem.

Mangošana gaišredzība pret samaksu skaidrā naudā. Vai­rums mangotāju piedāvā par naudu pareģot nākotni. Nav atļauta gaišreģu noziedzīgajā sindikātā.

Mēļotājs poliglots.

Mekss bezalkoholisks vīna aizvietotājs ar sīrupainu, saldu konsistenci. Iespējams baltais, sārtais un “asiņainais” jeb sarkanais mekss.

Midzenis graustu rajons. I Šeolā tās ir būdas, kur spiesti dzī­vot artisti.

Miesiskā pasaule miesas pasaule; zeme.

Miga mītne.

Mirdzums aura.

Nakts staigulis cilvēks, kas pārdod savas gaišreģa zināšanas ar seksuāla pakalpojuma starpniecību.

Neredzība to cilvēku stāvoklis, kuri nav gaišreģi.

Nereģis cilvēks, kurš nav gaišreģis.

Nogrābt arestēt.

Nosmelt krējumu veikli apzagt.

Ņerga kabatzagļa paveids; nepaklausīgs bērns.

Nūma priekšmets, ko zīlnieki un pareģi izmanto, lai savieno­tos ar ēteru, piemēram, spoguļi, kārtis, kauli.

Pagrīdes kungs Pretdabisko Asamblejas vadītājs un gaišreģu sindikāta priekšnieks. Parasti mitinās Velna Akrā I Iecirkņa 1. sektorā.

Palikt bez troņa pilnībā atgūties no violetās asteres iedar­bības.

Papīri gaišredzībai izmantotās kārtis, parasti taro.

Papīru tulks vecs kartomanta apzīmējums. Sarunās to jopro­jām atpazīst, tomēr citadelē lieto reti.

Pēdējā gaisma ētera centrs, vieta, no kuras gari nekad vairs nevar atgriezties. Klīst baumas, ka aiz pēdējās gaismas atrodas viņsaule.

Piķis nauda.

Pūtiens tenkas; svilpes pūtiens.

Refaiti bioloģiski nemirstīgi, humanoidi nēterpasaules iemīt­nieki, par kuriem zināms, ka tie pārtiek no gaišredzīgu cil­vēku aurām. Viņu pagātne un izcelsme ir neskaidra.

Reģis gaišreģis.

Reģukungs/reģukundze bandas Aizbildnis gaišreģu sindi­kātā. Reģu noziegumu speciālists. Parasti tādam ir pieci līdz desmit tuvi sekotāji, taču reģukungs ari pavēl visiem gaišreģiem vienā kāda iecirkņa sektorā. Pretdabisko Asam­blejas loceklis.

Reģu noziegumi jebkura darbība, kas saistīta ar garu pasau­les izmantošanu vai saziņu ar to, īpaši finansiāla labuma gūšanas nolūkā. Saionas likumdošanā tos uzskata par valsts nodevību.

Rejošie dzelži šaujamieroči. “Atvēzēt rejošos dzelžus” gata­voties sadursmei.

Rožainais mundieris otrā iniciācijas fāze I Šeolā. Rožainajiem mundieriem jāpierāda sevi cīņā ar emltiem, lai kļūtu par sarkanajiem mundieriem. Ja rožainais mundieris pārbaudī­jumu neiztur, viņš atkal kļūst par balto mundieri.

Sapņava prāta iekšiene, kur glabājas atmiņas. Iedalīta piecās saprāta zonās jeb “lokos” saules, krēslas, pusnakts, dziļās pusnakts un visdziļāko dzīļu. Gaišreģi spēj apzināti piekļūt pašu sapņavām, turpretī nereģi to spēj fragmentāri saska­tīt tikai miegā.

Sapņotājs saīsinājums no “sapņu staigātāja”, parasti šo apzī­mējumu izmanto refaīti.

Sarkanais mundieris* visaugstākais cilvēku rangs I Šeolā. Sarkanie mundieri ir atbildīgi par pilsētas aizsardzību pret emītiem. Apmaiņā viņiem piešķir īpašas privilēģijas. Saukti arī par kaulračiem.

Šausmu gabals lēta, nelegāla daiļliteratūra, ko ražo Grabstrītā reģu rakstnieku apkaimē. Sērijveida šausmu stāsti. Izplatīti gaišreģu vidū, lai kompensētu fantastikas žanra trūkumu Saionā. Šausmu gabalos vēstīts par plašu pārda­bisku tematu spektru. Starp tiem ir tādi darbi kā “Voksholas vampi”, “Feju fiasko” un “Tēja ar tasistu”.

Šiliņš tā dēvē zelta monētu; viena britu mārciņa.

Sindikātieši gaišreģu noziedzīgā sindikāta locekļi. Šo apzī­mējumu parasti izmanto kārtībnieki.

Sindikāts krimināla, Saionas Londonas citadelē bāzēta gaiš­reģu organizācija. Aktīva kopš divdesmitā gadsimta sešdes­mito gadu sākuma. To pārvalda Pagrīdes kungs un Pret­dabisko Asambleja. Locekļi specializējas reģu noziegumos finansiāla labuma gūšanas nolūkā.

Skanošais nauda, iztika. “Sastrādāt skanošo” nopelnīt iztiku.

Skābeklants apkalpotājs skābekļa bārā.

Skrīveris dokumentu viltotājs, kuru reģukungi noalgo, lai izgatavotu viltotus ceļošanas dokumentus saviem darbi­niekiem.

Slānīt sist.

Smadzeņu drudzis tā slengā dēvē fantasmagoriju, novāji­nošu drudzi, ko izraisa medikaments Fluxion 14.

Smiņķis kosmētika.

Snuķis spiegs vai informants. “Pacelt snuķi” nodot kādu cilvēku vai organizāciju.

Specs ētera narkotiku un to ietekmes uz sapņavu speciālists.

Spiets garu grupa. “Vērpt spietu” savākt garu grupu.

Spīdīgais džeks pavadonis, ko izīrē pilsoņiem, lai naktī pasar­gātu tos no pretdabiskajiem. Pazīšanās zīme zaļa gaisma.

Spoks gars, kas izvēlējies noteiktu dzīvesvietu, visticamāk, to pašu, kur miris. Ja spoku izkustina no mītnes, to var aizkaitināt.

Staigātājs saīsinājums no sapņu staigātājs.

Sublimācija process, kura laikā parastu priekšmetu pārvērš par nūmu.

Sudraba saite pastāvīga ķermeņa saikne ar ēteru. Tā cilvē­kam ļauj daudzus gadus mist vienā fiziskā apveidā. Uni­kāla katram indivīdam. īpaši svarīga sapņu staigātājiem, kuri izmanto saiti, lai īslaicīgi pamestu savu ķermeni. Gadu gaitā sudraba saite nodilst, un pārrautu to vairs nevar atjaunot.

Šņācējs tēvišķs apzīmējums čukstētājam vai poliglotam.

Taksītis nelikumīgs taksometrs, ar kuru visbiežāk brauc gaiš­reģi.

Tasists saīsinājums no “taseogrāfs”.

Tinktūra opija tinktūra. Nelegāla narkotika.

Tīrīšana ilglaicīgs atmiņas zudums baltās asteres iedarbībā.

Tukšā bez naudas, bankrotējis.

Tukšacis nereģis.

Valdīt lietot violeto asteri.

Vira* plāns virums, ko parasti gatavo no gaļas suliņām.

Zelta saite saikne divu garu starpā. Par to ir zināms ļoti maz.

Zortes metamie komplekti. Kleromantu izmantotās nūmas. Tie ir adatas, metamie kauliņi, atslēgas, kauli un žagari.

Žmogs alkatīgs, bezsirdīgs darba devējs.