12.DRUDZIS

Istabā valdīja haoss. Visur mētājās stikla lauskas, salauzti instrumenti, aizkari bija pa pusei norauti no stangas, un akmens plākšņu grīdu izraibināja vizoši dzeltenzaļi traipi, kas bija iesūkušies ari paklājā. Es pārkāpu pāri stikliem. Uz rakstāmgalda stāvošā svece bija nodzēsta. Tāpat arī parafīna lampas. Valdīja stindzinošs aukstums. Visapkārt varēja just ēteru. Es kustējos piesardzīgi, būdama gatava mest garu virsū iespējamam uzbrucējam.

Aizkari ap gultu bija aizvilkti. Aiz tiem jautās kāda sap­ņa va. Refs, es nodomāju.

Piegāju pie gultas. Nonākusi tādā attālumā, ka varētu aizsniegt aizkarus, es mēģināju racionāli saprast, ko tagad varētu darīt. Zināju, ka aiz aizkariem ir Aizbildnis, bet man nebija ne jausmas, kādā stāvoklī viņš varētu būt. Viņš varēja būt ievainots, aizmidzis, miris. Nebiju pārliecināta, ka vēlos noskaidrot, kā īsti ir.

Saņēmu dūšu. Saliekusi pirkstus, satvēru smago audumu un pavilku aizkarus vaļā.

Aizbildns gulēja nekustīgi kā mironis, atgāzies gultā. Es iekāpu iekšā un papurināju viņu. Sargātāj?

Nekā.

Apsēdos uz gultas. Viņš bija uzsvēris, ka nedrīkstu viņam pieskarties, ka nevajag palīdzēt, ja kaut kas tamlīdzīgs atga­dās, bet šoreiz ievainojums izskatījās daudz, daudz ļaunāks. Refaīta krekls bija viscaur izmircis. Mēģināju Aizbildni pa­griezt, bet viņš bija par smagu. Pašlaik pārbaudīju elpošanu, kad viņa roka pēkšņi šāvās uz priekšu un sagrāba manu delmu.

- Tu. Viņa balss bija piesmakusi un vāra. Ko tu te dari?

- Es tikai…

- Kas redzēja tevi ienākam?

Es nekustējos. Naktssardze.

- Vai vēl kāds?

- Nē.

Aizbildnis atbalstījās uz elkoņa. Vēl aizvien cimdotā roka pieskārās plecam. Ja jau esi te, viņš sacīja, tad vari palikt un noskatīties, kā es miršu. Tev tas patiks.

Viņš viscaur drebēja. Mēģināju izdomāt, ko tādu naidpilnu varētu pateikt, bet sanāca gluži kas cits: Kas ar jums notika?

Vīrietis neatbildēja. Es lēnām pasniedzos pie viņa krekla. Viņa tvēriens sažņaudzās ciešāk. Ievainojumiem vajag gaisu, es sacīju.

- To es zinu.

- Nu tad rīkojieties!

- Nemāci mani, kas darāms. Varbūt es mirstu, bet man nav jāpakļaujas tavām pavēlēm. Tev ir jāpakļaujas manējām.

- Kādas ir jūsu pavēles?

- Ļaut man mierīgi nomirt.

Bet pavēlei pietrūka spara. Es pagrūdu viņa cimdoto roku nost no pleca, atklājot apgrauztu miesu.

Dūcējs.

Aizbildņa acis aizsvilās tā, it kā tajās būtu notikusi kāda bīstama ķīmiska reakcija. Vienu mirkli man šķita, ka viņš mani nogalinās. Mans gars prātā cīnījās, tā vien gribēdams uzbrukt.

Tad pirksti ap manu delmu atlaidās. Es nopētīju Aizbildņa seju. Sameklē man ūdeni. Balss bija tik tikko dzirdama.

- Un… un sāli. Paskaties skapītī.

Man nebija citas izvēles kā vien paklausīt. Aizbildņa ska­tiena pavadīta, es atslēdzu vitrīnu un atvēru durvis. Izņēmu koka serdenes sālstrauku, zelta bļodiņu un ūdens karafi, kā arī kaudzīti drāniņu. Viņš pārrāva saites krekla augšpusē. Krūtis spīdēja sviedros.

- Atvilktnē ir pāris cimdu, viņš sacīja, pamādams uz rakstāmgaldu. Uzvelc tos.

- Kāpēc?

- Vienkārši uzvelc.

Es sakodu zobus, bet paklausīju.

Atvilktnē blakus cimdiem makstī gulēja tīrs nazis ar melnu spalu. To ieraugot, es saminstinājos. Uzgriezusi Aizbildnim muguru, uzvilku cimdus. Es pat neatstātu pirkstu nospiedu­mus. Ar īkšķi izstūmu nazi no maksts.

- Es to nemēģinātu.

Viņa balss lika man apstāties.

- Refaīti tik viegli nemirst, viņš klusītēm sacīja. Ja tu to nazi iedurtu man sirdī, tā nepārstātu sisties.

Klusums sabiezēja. Es jums neticu! atcirtu. Es varētu jūs uzšķērst. Jūs esat par vāju, lai aizbēgtu.

- Ja gribi riskēt, tad tik uz priekšu. Bet pajautā sev vienu: kāpēc mēs sarkanajiem mundieriem ļaujam nēsāt ieročus? Vai mēs būtu tik dumji, lai apbruņotu savus cietumniekus, ja jūsu ieroči spētu mūs nogalināt? Viņa skatiens svilināja man muguru. Daudzi ir to mēģinājuši. Tagad viņu vairs nav starp dzīvajiem.

Man pār roku pārskrēja saltas tirpas. Es ieliku nazi atpa­kaļ atvilktnē. Nesaprotu, kāpēc man būtu jums jāpalīdz, es sacīju. Iepriekšējā reizē jūs nebijāt īpaši pateicīgs.

- Es aizmirsīšu, ka grasījies mani nogalināt.

Vecais pulkstenis tikšķēja vienā ritmā ar manu sirdi. Bei­dzot es palūkojos pār plecu. Viņš skatījās pretī, gaismai viņa acis pamazām izdziestot.

Es lēnām šķērsoju istabu un saliku paņemtos priekšmetus uz naktsgaldiņa. Kas to izdarīja? es jautāju.

- Tu zini, kas. Aizbildnis sakostiem zobiem atspiedās pret gultas galvgali. Tu izpētīji.

- Emīts.

-Jā-

Apstiprinājums lika sastingt asinīm manās dzīslās. Klusē­dama samaisīju bļodiņā sāli un ūdeni. Aizbildnis mani vēroja. Samērcējusi un izgriezusi drāniņu, es pieliecos pie viņa labā pleca. Ieraugot un saožot brūci, parāvos atpakaļ.

- Tā ir nekrotiska, es sacīju.

Brūce bija pietumsusi pūstošā, strutainā pelēkumā. Vīrieša āda kvēloja tik karsta kā ogle. Minēju, ka viņa temperatūra ir aptuveni divas reizes augstāka par parasto cilvēku tempera­tūru tik augsta, ka jutu karstumu pat cauri cimdiem. Miesa ap kodumu sāka atmirt. Man vajadzēja kaut ko, kas sama­zinātu temperatūru. Hinīna zāļu, ko mūsu temperatūras samazināšanai parasti lietoja Niks, nebija. Hinīnu bija viegli nospert skābekļa bāros tur to izmantoja fluorescences radī­šanai -, bet es šaubījos, ka šeit to atradīšu. Būs jāpaļaujas uz sālsūdeni un veiksmi.

Iespiedu brūcē mazliet ūdens. Muskuļi uz Aizbildņa rokas saspringa un dzīslas izspiedās.

- Piedodiet, man izspruka, bet tad es nožēloju, ko biju pateikusi. Viņam nebija žēl noskatīties, kā mani iezīmē, un nebija žēl, kad nomira Sebs. Viņam nekad nebija žēl.

- Runā, refaīts sacīja.

Uzmetu viņam skatienu. Ko?

- Man sāp. Uzmanības novēršana palīdzētu.

- Varētu domāt, ka jūs interesē mans sakāmais. Vārdi izbira ātrāk, nekā paguvu apdomāties.

- Mani interesē, viņš apgalvoja. Aizbildnis bija sasodīti mierīgs, ņemot vērā viņa stāvokli. Mani interesē cilvēks, ar kuru dzīvoju vienās telpās. Zinu, ka esi slepkava, te es saspringu, bet tevī ir jābūt kaut kam vairāk. Ja ne, tad es esmu kļūdījies, tevi izvēloties.

- Es jūs nelūdzu sevi izvēlēties.

- Bet es to izdarīju.

Turpināju skalot ievainojumu, apkopdama to mazliet par raupju. Neredzēju nekādu iemeslu būt pret viņu saudzīgai.

- Esmu dzimusi Īrijā, es sacīju, pilsētiņā ar nosau­kumu Klonmela. Mana māte bija angliete. Viņa aizbēga no Saionas.

Vīrietis tik tikko manāmi pamāja. Es turpināju: Kopā ar tēvu un vecvecākiem dzīvoju Goldenveilā dienvidu pienkopības apgabalā. Tur bija skaisti. Ne tā kā Saionas citadelēs. Es izgriezu drāniņu un atkal to samērcēju. Bet tad Eibels Meifilds kļuva alkatīgs. Viņš gribēja Dublinu. Toreiz sākās Mollijas dumpji. Meifīlda slaktiņš.

- Meifīlds, Aizbildnis noteica, lūkodamies uz logu. Jā, viņu es atceros. Nepatīkams tips.

- Jūs esat viņu saticis?

- Es esmu saticis visus Saionas vadītājus kopš 1859. gada.

- Bet tad jau jums jābūt vismaz divsimt gadus vecam. -Jā-

Es mēģināju drošu roku turpināt darbu.

- Mēs domājām, ka esam drošībā, stāstīju, tomēr vardarbība sāka izplatīties arī dienvidos. Mums bija jādodas prom.

- Kas notika ar tavu māti? Aizbildnis lūkojās man acīs.

- Vai viņa palika tur?

- Viņa nomira. Placentas atslāņošanās. Es apsēdos.

- Kur ir nākamais kodums?

Vīrietis pavēra kreklu. Brūce turpinājās pāri viņa krūtīm. Nevarēju noteikt, vai to atstājuši zobi vai nagi, vai kaut kas cits. Kad ar mitru drānu pieskāros saplosītajai ādai, viņa mus­kuļi saspringa. Turpini, viņš mudināja.

Tātad es nemaz nebiju tik garlaicīga. Mēs pārcēlāmies uz Londonu, kad man bija astoņi gadi, es sacīju.

- No brīva prāta?

- Nē. Manu tēvu togad iesauca SĪpZO. Nospriedu, ka Aizbildņa klusēšana nozīmē, ka viņš šo saīsinājumu nezina.

- Tas nozīmē: Saionas īpašā Pētniecības un Zinātnes Organi­zācija.

- To es zinu. Kāpēc viņu iesauca?

- Tēvs bija tiesu pataloganatoms. Kādreiz viņš daudz strā­dāja Īrijas policijā. Saiona viņam lika atrast zinātnisku izskai­drojumu tam, kāpēc cilvēki kļūst par gaišreģiem. Un kāpēc gari pēc nāves neaiziet. Es pat pašas ausīs izklausījos rūg­tuma pilna. Tēvs domā, ka tā ir slimība. Domā, ka to var izārstēt.

- Tātad viņš nespēj sajust, ka esi gaišredzīga.

- Viņš ir neredzīgs. Kā gan lai viņš to spētu?

Aizbildnis par to neizteica komentārus. Vai tev šis ta­lants ir jau kopš dzimšanas?

- Pilnībā ne. Auras un garus es spēju sajust jau no bērna kājas. Tad man pieskārās poltergeists. Es apsēdos un noslau­cīju pieri. Cik daudz jums ir atlicis?

- To es īsti nezinu. Sāls aizkavē nenovēršamo, bet ne uz ilgu laiku. Viņš to pateica visai nevērīgi. Kad tev attīstījās spēja pārvietot savu garu?

Runāšana mani nomierināja. Nolēmu teikt taisnību, kaut vai tāpēc, ka viņš droši vien par mani visu zināja. Našira zināja, ka esmu no Īrijas, viņiem noteikti ir pieejama daudzveidīga informācija. Varbūt mani pārbauda grib redzēt, vai es melošu.

- Pēc tam kad man pieskārās poltergeists, es sāku sapņot vienu un to pašu sapni vismaz man šķita, ka tas ir sapnis. Es uzlēju viņam uz pleca mazliet ūdens. Es sapņoju par puķu lauku. Jo tālāk tajā skrēju, jo tumšāks tas kļuva. Ik nakti es aizgāju mazliet tālāk, līdz kādu dienu nonācu pie pašas malas un nolēcu. Tad es kritu. Ķēros pie brūces apkopes.

- Es iekritu ēterā, izkritu no sava ķermeņa. Pamodos ātrajā palīdzībā. Tēvs sacīja, ka es esot kā mēnessērdzīga ienākusi dzīvojamā istabā un tad piepeši pārstājusi elpot. Man teica, ka es esot nokļuvusi komā.

- Bet tu izdzīvoji.

-Jā. Un manām smadzenēm nebija nekādu bojājumu. Smadzeņu nāve ir mana… stāvokļa riskantā puse, es sacīju. Man nepatika Aizbildnim stāstīt par sevi, bet laikam taču būtu labāk, ja viņš to zinātu. Ja viņš mani piespiedīs palikt ēterā pārāk ilgi bez dzīvību uzturoša aprīkojuma, manas smadze­nes būs tik sabojātas, ka tās vairs nevarēs izdziedināt. Man paveicās.

Aizbildnis noskatījās, kā iztīru brūci viņa plecā. Tas man liek domāt, ka drošības dēļ tu neej ēterā pārāk bieži, viņš teica, bet šķiet, ka visu tur labi pazīsti.

- Instinkts. Es novērsos. Jūsu temperatūra bez zālēm nekritīsies.

Savā ziņā es nemeloju. Manas spējas bija instinktīvas, bet es negrasījos Aizbildnim izpaust, ka mani ir izaudzinājis un trenējis reģukungs, kurš mani pievienoja dzīvību uzturošai aparatūrai.

- Tas poltergeists, viņš bilda. Vai tas atstāja rētas?

Es novilku vienu cimdu un pastiepu kreiso roku. Aizbild­nis aplūkoja rētas. Es viņam to ļāvu. Tas bija neparasti, ka topošu reģi tik vardarbīgi ietekmē ēters.

- Man šķiet, ka mani jau bija plaisa, kaut kas tāds, kas ielaida ēteru iekšā, es sacīju. Tas poltergeists mani vien­kārši… uzšķērda.

- Vai tā tev šķiet? viņš jautāja. Ka ēters ielaužas tevī?

- Un kā tad šķiet jums?

- Par savu viedokli es neko nesaku. Bet daudzi gaišreģi uzskata, ka viņi ielaužas ēterā, nevis otrādi. Viņiem šķiet, ka tas ir kā traucēt mirušos. Viņš nenogaidīja atbildi. Es jau agrāk esmu redzējis, ka tā notiek. Bērni jutīgi uztver piepešas izmaiņas savā gaišredzībā. Ja viņi saskaras ar ēteru, iekams aura ir pilnīgi attīstījusies, tā var kļūt nestabila.

Es atrāvu roku. Es neesmu nestabila.

- Tavas spējas tādas ir.

To nu es nevarēju apstrīdēt. Jau biju nogalinājusi ar savu garu. Ja tas nav nestabili, tad es nezinu, kas ir.

- Manās brūcēs ir nekrozes paveids, Aizbildnis sacīja,

- bet tas skar tikai refaītus. Cilvēka organisms spēj tai preto­ties. Gaidīju, ka viņš paskaidros. Refaītu nekrozi var uz­veikt ar cilvēku asinīm. Ja asinis nesajaucas, cilvēks pēc ko­diena var izdzīvot. Viņš norādīja uz manu delmu. Kāda pinte tavu asiņu izglābtu man dzīvību.

Man aizžņaudzās rīkle. Jūs gribat dzert manas asinis. -Jā-

- Kas jūs tāds esat vampīrs?

- Nekad nebūtu domājis, ka kāds Saionas pilsonis varētu būt lasījis par vampīriem.

Es saspringu. Velna milti! Tikai augsta ranga sindikāta locekļiem varēja būt pieeja literatūrai, kurā figurē vampīri vai jebkādas citas pārdabiskas būtnes. Manā gadījumā pie vainas bija lēts šausmu gabals “Voksholas vampi”, ko bija sarakstījis kāds anonīms medijs no Grabstrītas. Viņš sadomāja dažneda­žādus stāstus, izmantojot vairāku tautu folkloras pamatu, lai kaut kā kompensētu interesantas literatūras trūkumu Saionas piedāvājumā. Viņa darbu vidū bija, piemēram, “Tēja ar taseogrāfu” un “Feju fiasko”. Tas pats rakstnieks bija uzcepis ari dažas pieklājīgas lubenes par reģiem, piemēram, “Džeikobsailendas mistērijas”. Nu es vēlējos, kaut nekad nebūtu tās lasījusi.

Aizbildnis, šķiet, uztvēra manu klusēšanu kā nemiera pazīmi. Es neesmu ne vampīrs, ne ari kāds cits radījums, par kādiem varbūt esi lasījusi, viņš apgalvoja. Es neēdu ne miesu, ne asinis. Man nav nekādas patikas to lūgt. Bet es mirstu un sagadīšanās pēc ir tā, ka tavas asinis šajā gadī­jumā, ņemot vērā manu ievainojumu raksturu, var mani izdziedināt.

- Jūs neizskatāties un neizklausāties tā, it kā mirtu.

- Tici man. Tā ir.

Es negribēju zināt, kā viņi ir noskaidrojuši, ka cilvēka asi­nis spēj cīnīties pret šo infekciju. Es pat nezināju, vai tā ir taisnība.

- Kāpēc lai es jums uzticētos? es jautāju.

- Jo es tevi paglābu no pazemojuma, no uzstāšanās kopā ar virsuzrauga nerru grupu. Ja tev vajadzīgs kāds viens iemesls.

- Un ja nu man vajag divus?

- Es būšu tev parādā pakalpojumu.

- Jebkādu?

- Jebkādu tikai nelūdz savu brīvību.

Vārds man uz lūpām izdzisa. Viņš jau bija paredzējis, ko lūgšu. Man vajadzēja zināt, ka lūgt brīvību būs par daudz gri­bēts, taču Aizbildņa pakalpojums varētu izrādīties nenovēr­tējams.

Es pacēlu no grīdas stikla lausku kādas pudeles gabalu un pāršķēlu ādu uz plaukstas locītavas. Es pastiepu to vīrie­tim, un viņš samiedza acis.

- Ņemiet, mudināju. Iekams neesmu pārdomājusi.

Aizbildnis ilgi, pētoši vērās man sejā. Tad saņēma manu

roku un pievilka sev pie mutes.

Viņa mēle pārslidēja pār vaļējo brūci. Bija sajūtams viegls spiediens; viņš piekļāva lūpas pie griezuma un sažņaudza manu roku, lai izspiestu asinis. Dzerot Aizbildnim pulsēja rīkle. Viņš dzēra rimtā ritmā. Nebija nekādas piepešas asins­kāres, nekādas drudžainas steigas. Viņš rīkojās tā, it kā šī būtu medicīniska procedūra klīniski, atsvešināti, nekā lieka.

Kad Aizbildnis atlaida manu roku, es apsēdos uz gultas. Tas bija pārāk strauji. Viņš noguldīja mani spilvenos. Lēnām.

Uzraugs devās uz vannasistabu, jau tagad atguvis spēkus, un atgriezās ar glāzi auksta ūdens. Viņš ieslidināja roku man zem muguras un piecēla sēdus, turot mani elkoņa līkumā. Es padzēros. Ūdens bija saldināts.

- Vai Našira zina par šo visu? es pajautāju.

Vīrieša seja pietumsa.

- Var gadīties, ka viņa tev jautās par manu prombūtni. Un maniem ievainojumiem, viņš sacīja.

- Tātad nezina.

Atbildes nebija. Aizbildnis iekārtoja mani uz smagiem samta spilveniem, parūpēdamies, lai būtu atbalstīta galva. Nelabums sāka pāriet, bet man no rokas vēl pilēja asinis. To redzot, viņš pasniedzās pie naktsgaldiņa un paņēma rullīti marles saites. Tā bija mana. Es atpazinu saitīti, ar ko biju marli apsējusi. To viņš noteikti bija paņēmis no manas mugurso­mas. Mani sagrāba saltums, iedomājoties, ka tā bijusi viņam rokās. Es atcerējos pazudušo pamfletu. Vai tas bija pie refaīta? Vai viņš bija to lasījis?

Aizbildnis saņēma manu roku. Viņa lielās, cimdotās plauk­stas saudzīgi pārklāja brūci ar sterili baltu pārsēju. Laikam tas bija viņa paņēmiens, kā man pateikties. Kad caur marli vairs nesūcās asinis, viņš nostiprināja apsēju ar saspraudi un uzlika roku man uz krūtīm. Es nenovērsu skatienu no viņa sejas.

- Izskatās, ka esam nonākuši pata situācijā, viņš sacīja. Tev ir talants atrast mani delikātā stāvoklī. Būtu domājis, ka tu izbaudīsi manus vājuma brīžus, tomēr tu man dod savas asinis. Tu tīri manas brūces. Kādi ir tavi motīvi?

- Man varētu savajadzēties pakalpojumu. Un man nepa­tīk noskatīties, kā kāds mirst. Es neesmu tāda kā jūs.

- Tu pārāk vienkārši spried.

- Jūs noskatījāties, kā Našira viņu nogalina. Man vaja­dzētu baidīties izrunāt tādus vārdus, bet man par to bija nospļauties. Jūs noskatījāties. Jūs noteikti zinājāt, ko viņa darīs.

Aizbildnis neatbildēja. Es aizgriezos.

- Varbūt es esmu nobaltēts kaps, viņš bilda.

- Kas?

- Liekulis. Man patīk tas izteiciens, viņš turpināja. Tu varbūt domā, ka esmu ļauns, bet es tomēr turu doto vārdu. Vai tu turi savējo?

- Uz ko jūs mērķējat?

- Vēsts par šīs nakts notikumiem nekad nedrīkst atstāt šo istabu. Es gribētu zināt, vai tu to paturēsi noslēpumā.

- Kāpēc lai es to darītu?

- Jo izstāstīšana tev neko nelīdzētu.

- Tā es tiktu no jums vaļā.

Man šķita, ka viņa skatiens pārvēršas.

- Jā. Tu tiktu no manis vaļā, Aizbildnis sacīja, taču tava dzīve nekļūtu labāka. Ja tevi neizmestu uz ielas, tev varbūt piešķirtu citu uzraugu, un ne visi ir tik liberāli kā es. Pēc tiesas un taisnības man par dažiem taviem izteicieniem pēdējās dienās būtu vajadzējis tevi slānīt līdz nāvei. Bet es saprotu, ka tu esi vērtīga. Citi to nesapratīs.

Atvēru muti, lai kaut ko atcirstu, taču vārdi izčākstēja nepateikti. Nekādi nevarēju apgalvot, ka viņš man būtu noda­rījis pāri. Viņš vēl nekad nebija pacēlis pret mani ne pirkstu.

- Tātad jūs gribat, lai glabāju jūsu noslēpumu. Paber­zēju plaukstas locītavu. Un kas man par to tiks?

- Es mēģināšu tevi pasargāt. Šeit var mirt neskaitāmos veidos, un tu nekādi no tiem neizvairies.

- Beigu beigās man būs jāmirst. Es zinu, ko Našira no manis grib. Jūs nevarat mani nosargāt.

- Beigās varbūt ari ne, bet es pieļauju, ka tu gribi izdzīvot savās pārbaudēs.

- Kāda tam jēga?

- Tu vari viņai parādīt, cik spēcīga esi. Tu neesi nekāds dzeltenais mundieris. Vari iemācīties cīnīties.

- Es negribu cīnīties.

- Gribi gan. Cīņa ir tavā dabā.

Stūra pulkstenis nosita stundu.

Būt par refa sabiedroto nebija pareizi. Tomēr tas ievēro­jami palielinātu manas izdzīvošanas izredzes. Viņš varētu man palīdzēt sagādāt vajadzīgo, palīdzētu man izdzīvot. Var­būt gana ilgi, lai aizbēgtu no šejienes.

- Nu labi, es sacīju, es nevienam neteikšu. Bet jūs man vienalga esat parādā pakalpojumu. Pacilāju savu roku. Par asinīm.

Tajā pašā brīdī, kad to pateicu, vaļā atsprāga istabas dur­vis. Telpā iebrāzās sieviete. Pleione Sualocīna. Viņa vispirms nopētīja telpā valdošo nekārtību, uzmeta skatienu man un visbeidzot pavērās uz Aizbildni. Neko neteikusi, viņa pameta tam vakuuma trauku. Aizbildnis to ar vienu roku noķēra. Es paskatījos.

Asinis. Cilvēka asinis. Tās apzīmēja ar nelielu, pelēku trīs­stūri. Paskatījos uz numuru: NXIV. Nereģis nr. 14.

Sebs.

Es palūkojos uz Aizbildni. Viņš pielieca galvu, it kā mums būtu kopīgs noslēpums. Mani pārņēma pilnīgs riebums. Es piecēlos, joprojām juzdamās vārga no asins zuduma, un me­tos augšup pa kāpnēm uz savu cietumu.

Загрузка...