Sapņu staigātāja

23.ANTIKVĀRS

es negulēju vēl vairākas stundas. Dzirdēju, kā Aizbild­nis pie rakstāmgalda velk uz papīra burtus; mūs šķīra tikai audums.

Man sūrstēja acis un deguns, bet rīkle bija pavisam aiz­žņaugusies. Pirmo reizi vairāku gadu laikā gribēju, lai viss pagaist. Gribēju, lai viss atkal ir normāli kā toreiz, kad biju maziņa, kā toreiz, kad mani vēl nebija atplēsis vaļā ēters.

Raudzījos augšup uz baldahīnu. Lai kā es to dažkārt negri­bēju, tāda jēdziena normāli nemaz nebija. Tāda nekad nebija bijis. “Normāli” un “dabiski” bija lielākie meli, kādi jebkad izdomāti. Mēs cilvēki un mūsu sīkie prātiņi. Un varbūt man nemaz nepatiktu būt normālai.

Tikai tad, kad Aizbildnis ieslēdza savu gramofonu, es samiegojos. Nebiju uzkavējusies viņa sapņavā ilgi, tomēr bez dzīvības nodrošināšanas sistēmas. Ieslīgu snaudā. Sprakšķo­šās balsis saplūda vienā.

Laikam biju gulējusi ilgāku laiku. Kad pamodos, katetra vairs nebija. Uz rokas bija uzlīmēts neliels plāksteris.

Nodunēja dienas zvans. I Šeolā visi dienā gulēja, bet es, šķiet, neaizmigšu. Atlika vien celties un satikt viņu.

Es ienīdu Aizbildni tik ļoti, ka šis naids gandrīz sāpēja. Man gribējās sašķaidīt spoguli, just, kā zem pirkstu kauliņiem plīst stikls. Man vispār nevajadzēja dzert tās tabletes.

Varbūt tas bija tas pats, ko darīju es. Arī es izspiegoju cil­vēkus taču neieskatījos viņu pagātnē. Redzēju tikai to, ko viņi par sevi iztēlojās, nevis to, kas bija patiesībā. Es redzēju uzzibsnījumus malas un stūrus, attālu sapņavu vāro mir­dzu. Nevis tā kā viņš. Tagad refaīts par mani zināja visu ik sīkumu, ko biju mēģinājusi paturēt noslēpumā. Viņš visu laiku bija zinājis, ka esmu viena no Septiņiem Zīmogiem. Viņš to bija zinājis jau kopš pašas pirmās nakts.

Bet Aizbildnis to nepateica Naširai. Viņš noklusēja manu patieso identitāti, tāpat kā nebija izpaudis to, kas notika ar taureni un stirnu. Varbūt valdniece bija uzminējusi, ka esmu no sindikāta, bet no asinslaulātā viņa to uzzinājusi nebija.

Es atvilku aizkarus. Tomi pārplūdināja zeltaina saules gaisma, kas meta atspulgus uz instrumentiem un grāma­tām. Pie loga pašlaik darbojās Maikls tas pats nereģis; viņš klāja brokastis uz neliela galdiņa. Zēns pacēla galvu un man uzsmaidīja.

- Sveiks, Maikl!

Viņš pamāja.

- Kur Aizbildnis?

Maikls norādīja uz durvīm.

- Mēli esi norijis, vai?

Zēns paraustīja plecus. Es apsēdos. Viņš pāri galdiņam pastūma šķīvi ar pankūku kaudzīti. Neesmu izsalkusi, es tiepos. Negribu brokastis, ko viņš sarūpējis tāpēc, ka jūtas

vainīgs. Maikls nopūtās, sakļāva manu plaukstu ap dakšiņu un iedūra to pankūkās. Nu labi, bet, ja es visu izvemšu, tad vainīgs būsi tu.

Maikls novaikstijās. Lai viņu iepriecinātu, es apkaisīju pankūkas ar brūno cukuru.

Zēns sāka rosīties pa istabu, kārtodams gultu un aizka­rus, taču visu laiku modri mani vēroja. Pankūkas mani atmo­dināja zvērīgu izsalkumu. Beigās es apēdu visu kaudzi un piedevām vēl divus kruasānus ar zemeņu ievārījumu, bļodiņu kukurūzas pārslu, četras šķēles karstas, grauzdētas maizes ar sviestu, šķīvi olu kulteņa, sarkanu ābolu ar baltu mīkstumu un izdzēru trīs tases kafijas un pinti ledusaukstas apelsīnu sulas. Tikai tad, kad vairs nespēju ieēst, Maikls man iedeva brūngana papīra aploksni.

- Uzticies viņam.

Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu runājam. Balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.

- Vai tu viņam uzticies?

Zēns pamāja ar galvu, nokopa brokastu galdu un aizgāja. Kaut ari bija diena, viņš atstāja durvis neaizslēgtas. Es pār­lauzu vaska zīmogu uz aploksnes un atlocīju biezo papīra lapu, kas bija iekšā. Lapas mala bija rotāta ar zeltainām vīt­nēm. Peidža, tā sākās vēstījums zīmītē,

atvaino, ka Tevi satraucu. Bet pat tad, ja Tu mani nosodi, zini es tikai mēģināju Tevi saprast. Par Tavu nevēlēšanos saprasties mani nevar vainot.

Pārākā atvainošanās! Tomēr es turpināju lasīt:

Vēl ir diena. Dodies uz Māju. Tur Tu atradīsi lietas, ko es nevaru sagādāt.

Rīkojies ātri. Ja Tevi aptur, saki sargiem, ka paņemsi man por­ciju svaigu asteru.

Nespried par ātru, mazo sapņotāj!

Saņurcīju vēstuli un iemetu to kamīnā. Jau to uzrakstot vien, Aizbildnis atklāti pauda man savu uzticēšanos. Es gluži viegli ar visu zīmīti varētu doties tieši pie Naširas. Biju pārlie­cināta, ka viņa atpazītu rokrakstu. Taču es negribēju nekādi palīdzēt Naširai. Ienīdu Aizbildni par to, ka viņš mani tur šajā vietā, taču man bija jāieklūst Mājā.

Uzkāpu augšstāvā un uzvilku savu jauno uniformu: dzel­tenu tuniku un vesti ar dzeltenu enkuru. Košā, saules dzeltenā krāsa būtu pamanāma jūdzes attālumā. Četrdesmit gļēvule. Četrdesmit bēgule. Savā ziņā man tas patika. Tas parādīja, ka esmu rīkojusies pretēji Naširas pavēlēm. Es nemaz nebiju gribējusi valkāt sarkano.

Atgriezos Arktūra kambari lēniem soļiem un pa ceļam visu pārdomādama. Joprojām nezināju, vai gribu organizēt cietumnieku izlaušanos, bet prom gan es gribēju. Mājupce­ļam man šo to vajadzēs. Pārtiku, ūdeni. Ieročus. Vai Aizbildnis nebija teicis, ka viņus var ievainot ar sarkano ziedu?

Tabakas doze bija uz galda; vāciņš bija vaļā. Tur iekšā atradās vairāku augu paraugi laura zariņi, platānas un ozola lapas, āmuļa ogas, zilā un baltā astere un maisiņš sausu lapu ar zīmīti SALVIA DIVINORUM. Viņa nūma. Zem maisiņa dozes stūri bija ielikts stikla trauciņš ar zilimelnu pulveri. Etiķete vēstīja: ANEMONE CORONARIA. Atkorķēju trauciņu un gaisā uzvēdīja sīva smaka. Sarkanās puķes putekšņi. Varbūt mazie graudiņi gādās par manu drošību. Iebāzu korķi atpakaļ un paslēpu trauciņu savā vestē.

Dienas laikā ārā noteikti bija sargi, bet tiem es varēju paslīdēt garām. Man bija savi paņēmieni. Un vienalga, kā mani klasificētu Našira Sargasa, es nebiju nekāds dzeltenais mundieris. Es biju Bālā Sapņotāja.

Bija pienācis laiks viņai parādīt.

Izdomāju sakāmo, to, kā paņemt asteri savam uzraugam, un plānu, kā problēmu gadījumā tikt atpakaļ. Jaunais dienas sargs diez cik iekarsis uz pārbaudi nešķita izlasījis žurnālā, kas ir mans uzraugs, viņš gandrīz sviešus izsvieda mani uz ielas. Par mugursomu man plecos viņš pat neieminējās. Neviens negribēja kaitināt Arktūru Mezartīmu.

Bija savādi skatīt pilsētu dienas gaismā. Jutu, ka Dižceļš būs tukšs, jo nebija nedz dzirdamas parastās skaņas, nedz saožamas parastās smaržas, bet pirms iešanas uz Māju man vēl vajadzēja kaut ko izdarīt. Izstaigāju Midzeņa ejas. Pēc nesenā negaisa pa visām spraugām un šuvēm pilēja ūdens. Atradu īsto būdu un pavēru skrandaino aizkaru. Džuliāns gulēja, aplicis roku ap Līzu, un sildīja viņu. Meitenes aura pamazām zaudēja spozmi kā svece, kas sasniegusi dakts galu. Notupos abiem blakus un iztukšoju savu mugursomu. Iebāzu brokastu paciņu Džuliānam zem brīvās rokas, kur to nepa­manīs garāmejošie sargi, un apsedzu abus ar tīrām, baltām segām. Lādē atstāju sērkociņu kastīti.

Redzot, cik te ir netīrs, manī nostiprinājās pārliecība, ka rīkojos pareizi. Viņiem vajadzēja vairāk nekā to, ko biju salasī­jusi Dibinātāja torni. Viņiem vajadzēja to, kas bija Mājā.

Gara šoks bija ilgstošs process. Ar to bija jācīnās, jāķe­purojas visiem spēkiem. To pārdzīvoja tikai stiprie. Kopš bija iznīcinātas Līzas kārtis, meitene tā arī nebija atguvusi samaņu vairāk kā vien uz dažiem īsiem mirkļiem. Ja viņa drīz neatlabs, tad zaudēs auru un kļūs neredzīga. Līzas vienīgā cerība bija atkalapvienošanās ar kāršu kavu un pat tad nebija garanti­jas, ka viņa spētu ar tām savienoties. Pārmeklēšu Māju, līdz būšu atradusi viņai kārtis.

Uz ielas sargus neredzēja, tomēr es zināju, ka tie noteikti kaut kur ir. Katram gadījumam uzkāpu uz kādas ēkas un devos uz priekšu pāri jumtiem, līkumojot pāri pilsētai pa dzegām un pilastriem. Skatījos zem kājām, cik nu spēju, bet iešana vedās lēni; mana labā roka bija stīva kā manekenam un ķermenis vēl stipri smeldza.

Māja bija redzama no jūdzes attāluma. Abi torņi vīdēja miglā. Kad jau biju tuvu, nolēcu kādā ieliņā, jo attālums līdz nākamajai sienai bija pārāk liels. Aiz šīs sienas bija mītne, kurā bija atļauts ieiet tikai refaītiem.

Es ilgi skatījos uz mūri. Aizbildnis jau bija pārāk sasmērē­jies, lai mani vēl nodotu. Kaut kāda iemesla dēļ viņš man palī­dzēja un Lizas dēļ man šī palīdzība bija jāpieņem. Turklāt, ja es iekultos nepatikšanās, vienmēr varētu sūtīt viņam ziņu caur zelta saiti. Ja tikai varētu izdomāt, kā. Ja varētu piespies­ties. Uzkāpu uz mūra, pārcēlu tam pāri kāju un nolēcu lejā pāraugušajā zālē.

Arī šai ēkai tāpat kā daudzām citām mītnēm bija dau­dzi četrstūrveida iekšpagalmi. Iegājusi pirmajā, es domās uzmetu sarakstu, kādas lietas man būs nepieciešamas Neitrā­lās joslas šķērsošanai. Atceroties, kas tur uzglūn starp kokiem, bija ārkārtīgi svarīgi dabūt ieročus, bet medicīnas piederumi būs vērtīgs papildieguvums. Ja mīnu laukā speršu kļūmīgu soli, man vajadzēs žņaugu. Un dezinfekcijas līdzekli. Doma bija šaušalīga, bet ar šādu varbūtību bija jārēķinās. Vērtīgs būtu adrenalīns ar to es varētu atjaunot enerģiju un notru­lināt sāpes, turklāt mani varētu atdzīvināt, ja nu būs jāatstāj ķermenis. Palīdzēt varētu arī anemones putekšņu un jebkā­das citas substances papildu krājums, ko nu izdotos atrast, flukss, astere, sāls… Varbūt pat ektoplazma.

Pagāju garām dažām ēkām, bet neviena no tām nebija pār­meklējama. Pārāk daudz telpu. Tikai tad, kad jau biju patālu no centrālajiem pagalmiem pašā mītnes malā, man iekrita acīs labāks mērķis būve ar lieliem logiem un daudzām dze­gām un izciļņiem, kur pieķerties un pret ko atbalstīties. Izgāju cauri mūrī izbūvētai arkai un apskatīju ēku no otras puses. Uz fasādes skraji auga sarkanā efeja. Apgāju ap ēku, mēģinot atrast atvērtu logu. Tāda nebija. Būs jāielaužas. Bet paga viens bija gan; pirmajā stāvā pavisam nelielā šķirbiņā bija pavērts neliels lodziņš. Uzrāpos uz zema mūra un no turie­nes kāpu tālāk pa notekcauruli. Loga rāmis bija iestrēdzis, bet es ar vienu roku to atgrūdu vaļā. Iekāpu nelielā telpā, droši vien saimniecības piederumu noliktavā, kur visu klāja bieza putekļu kārta. Ar krakšķi pavēru durvis.

Iznācu mūra gaitenī. Tas bija tukšs. Mana ekskursija no­ritēja neticami veiksmīgi. Pētot durvis un meklējot kādu norādi par to, kas varētu būt aiz tām, es pēkšņi saspringu. Sestā maņa notrīsēja: tuvumā bija divas auras. Tās atradās aiz durvīm pa labi no manis. Apstājos kā iemieta. … neko nezinu'. Lūdzu…

Atskanēja slāpēta skaņa. Es piespiedu ausi pie durvīm.

- Asinsvaldniece tavās vaimanās neklausīsies. Runāja vīrietis. Mēs zinām, ka tu viņus redzēji kopā.

- Es viņus redzēju vienreiz, vienreiz Portmedouvā! Viņi tikai trenējās. Neko citu es neredzēju, zvēru! Balss bija spalga un šausmu pārņemta. Es to pazinu: tā bija zīlniece Aivija. Viņa gandrīz aizrijās ar vārdiem. Lūdzu, tikai neva­jag, nevajag vairāk, es nevaru to izturēt…

Drausmīgs kliedziens.

- Kad izstāstīsi patiesību, sāpju vairs nebūs. Aivija šņuk­stēja. Saņemies taču, Divdesmit Četri. Kaut kas taču tev priekš manis ir. Kāda drusciņa informācijas. Vai viņš tai pieskārās?

- Viņš… viņš viņu iznesa ārā no p-pļavas. Viņa bija nogu­rusi. Bet viņam rokās bija cimdi…

- Vai esi pārliecināta?

Meitenes elpa kļuva straujāka. Es… es neatceros. Man žēl. Lūdzu… nevajag vairāk… Soļi. Nē, nē!

Man sažņaudzās iekšas, dzirdot viņas drausmos kliedzie­nus. Gribēju izdzīt viņas mocītāja garu no tā mājokļa, bet tas bija pārāk riskanti. Ja es nedabūšu krājumus, nevarēšu izglābt nevienu. Sakodu zobus un ieklausījos, drebēdama dusmās. Ko ar Aiviju darīja?

Aivija kliedza un kliedza. Kad viņa mitējās, man sametās šķērmi.

- Lūdzu, nevajag. Aivija smaka šņukstos. Tā ir patie­sība! Viņas spīdzinātājs klusēja. Bet… bet viņš viņai dod ēst. Es zinu, ka viņš dod viņai ēst, un viņa… viņa vienmēr izskatās tīra. Un… ļaudis runā, ka viņa varot iemiesoties reģos, bet viņš laikam… laikam to noklusē a-asinsvaldniecei. Citādi viņa jau būtu pagalam.

Klusums bija zīmīgs. Tad atskanēja kluss, smags būkšķis, soļi un durvju aizciršanās.

Ilgi stāvēju kā paralizēta. Pēc minūtes pagrūdu un atvēru smagās durvis. Iekšā atradās tikai koka krēsls. Tā sēdeklis un grīda bija notraipīti asinīm.

Mana āda nosvīda un kļuva salta. Ar piedurkni pārbraucu pār augšlūpu. Kādu bridi kņūpus tupēju pie sienas, paslēpusi galvu rokās. Aivija bija runājusi par mani.

Es tagad nedrīkstēju par to domāt. Viņas mocītājs vēl varēja būt šajā ēkā. Lēnām piecēlos kājās un pagriezos uz tuvāko telpu. Durvīs bija atslēga. Es ielūkojos iekšā. Pie sie­nām rindojās ieroči: zobeni, mednieku naži, arbalets, linga ar tērauda munīciju. Te laikam glabāja ieročus, ko izdalīt sarkana­jiem mundieriem. Paķēru nazi. Pie spala zvīļoja enkurs. Saionas ražojums. Vīvers sūtīja ieročus šurp, bet pats ar saviem ministriem sēdēja Arhontu mītnē tālu no ētera bākas.

Džuliānam bija taisnība. Es nedrīkstēju vienkārši doties prom. Es gribēju iebiedēt Frenku Vīveru. Gribēju, lai viņš iepa­zīst visu to reģu bailes, kurus bija te pārvedis.

Aizvēru durvis un aizslēdzu tās. Pacēlusi galvu, attapos raugāmies uz lielu, apdzeltējušu karti. Uz tās bija rakstīts: I ŠEOLAS SODA KOLONIJA. OFICIĀLĀ SIZERĒNU TERITORIJA. Aplūkoju attēlu. I Šeola bija uzbūvēta ap lielajām centrāla­jām mītnēm, tā izbeidzās pie pļavas un pie meža. Bija attēloti visi pazīstamie objekti: Magdalēna, Nereģu māja, Sizerēnu mītne, Hauksmora un Portmedouva. Noņēmu karti no sienas un izpētīju. Drukātie burti blakus pļavai bija neskaidri, bet es tos salasīju.

Vilciens.

Mani pirksti satvēra kartes malas ciešāk. Vilciens. Tas man vispār nebija iešāvies prātā. Mūs visus te atveda ar vil­cienu kāpēc tad nebraukt ar to arī prom?

Smadzenes kūsāt kūsāja. Kā, kā es nebiju par to iedomāju­sies? Man nebija jāšķērso Neitrālā josla. Lai nokļūtu citadelē, nebija nedz jāiet daudz jūdžu kājām, nedz jātiek garām emītiem. Bija tikai jāatrod vilciens. Es varēju ņemt līdzi pārējos Uzu, Džuliānu, visus. Parastā Saionas vilcienā varēja sakāpt gandrīz četrsimt cilvēku; stāvvietu bija vēl vairāk. Es varēju aizvest no pilsētas pilnīgi visus ieslodzītos, un pat tad vēl paliktu vieta.

Bet mums vienalga vajadzēs ieročus. Pat ja visi aizlavī­simies uz pļavu dienas laikā un pārvietosimies nelielās gru­pās, refaīti dzīsies mums pakaļ. Turklāt ieeja varbūt bija apsargāta. Pasniedzos pēc makstī ievietota naža un iebāzu to mugursomā. Tad sameklēju dažus šaujamieročus. Nelielā, miniatūrā pistole, kuras modelis līdzinājās manam vecajam ierocim, noteikti noderēs: tā bija maza, to bija viegli paslēpt, un es zināju, kā ar to rīkoties. Noņēmu no kādas metāla lādes kaudzīti nesalasāmu dokumentu. Niks citadelē bija mēģinā­jis sašaut Aizbildni, taču viņam tas neizdevās. Pret lojālajiem sarkanajiem mundieriem lodes būs labas diezgan, bet, lai uzveiktu refaītus, mums vajadzēs ko vairāk par šaujamajiem.

Es sniedzos pēc patronu kārbiņas, kad līdz manām ausīm atplūda soļu dipoņa.

Nevilcinādamās aizmetos pie plauktiem un iespraucos aiz tiem. Pēdējā brīdī atslēga izkrita no slēdzenes un iekšā ienāca divi refi.

Tas jau bija gaidāms. Izeja bija bloķēta. Ja rāpšos uz logu, būs sevi jāatklāj, bet manu seju visi pazina. Paskatījos starp plauktiem.

Tubāns.

Viņš kaut ko sacīja. Pieliecos tuvāk spraugai, mēģinot sazīmēt viņa pavadoni. Tobrīd manu acu priekšā parādījās Terebela Šeretāna.

Neviena no mums nepakustējās. Es nejutu savus sirdspuk­stus. Gaidīju, ka viņa pasauks Tubānu vai iegrūdīs man ribās dunci. Mani pirksti noraustījās, sniedzoties pēc vestē paslēp­tajiem putekšņiem, bet tad es pārdomāju. Pat ja uzveikšu Terebelu, Tubāns mani uzšķērdīs.

Taču Terebela mani pārsteidza. Viņa nevis izpauda, ka ir mani ieraudzījusi, bet novērsās un paskatījās uz ieročiem.

- Nereģu ieroču arsenāls patiesi ir intriģējošs, viņa bilda.

- Nav nekāds brīnums, ka viņi cits citu tā iznīcina.

- Vai mēs tagad sarunāsimies mežoņu mēlē?

- Gomeisa mums lika vingrināties, lai runātu angliski tekoši. Mazliet patrenēties nenāks par ļaunu.

Tubāns paķēra no sienas arbaletu. Lai notiek, ja jau tu gribi aptraipīt mūsu mēles. Varam pieminēt tos laikus, kad tev bija vara pār mani. Cik tas gan bija sen. Viņš pārlaida cimdotos pirkstus pār šķērskoku. Sapņotājai vajadzēja noga­lināt Džeksonu Holu, kamēr bija tāda izdevība. Tas būtu bijis saudzīgāk nekā tā nāve, kas viņu gaida tagad.

Man aizžņaudzās rīkle. Šaubos, ka viņu nogalinās, Terebela atmeta. Turklāt Naširu interesē Kārtere.

- Viņai būs jāsavalda Situla.

- Bez šaubām. Sieviete pārlaida pirkstus pār asmeni.

- Atgādini kas ši bija par istabu, pirms te iekārtoja arse­nālu?

- Ņemot vērā tavu zaimojošo interesi par mežoņu pasauli, es būtu domājis, ka tu skaidri zināsi, kur toreiz glabāja visu nepieciešamo.

- Man šķiet, ka runāt par zaimošanu ir mazliet melodra­matiski.

- Man gan tā nešķiet. Tubāns pacilāja sauju metamo zvaigznīšu. Tu jautā, kas te bija agrāk? Medicīnas piede­rumi. Augu ekstrakti. Salvija, astere. Un citas smirdīgas lapas.

- Uz kurieni tās pārvietoja?

- Vai tu pēdējo minūšu laikā esi aizmirsusi visu, tu ne­liete? Tu esi tikpat stulba kā konkubīne.

Terebela turējās apbrīnojami vai nu viņu Tubāna attiek­sme neaizskāra, vai arī viņai ļoti labi padevās slēpt savas emocijas. Ja tādas vispār bija.

- Piedod man par ziņkārību, jviņa atvainojās.

- Mana ģimene nepiedos. Par to tev ik dienu vajadzētu atgādināt rētām uz tavas muguras. Tubāna acis zvīļoja Aivijas aura. Tāpēc tu gribi zināt! Tu mēģini nozagt amarantu vai ne, Šeretāna?

Rētas.

Terebelas vaibsti bija skarbi. Kur pārvietoja krājumus?

- Man nepatīk tava interese. Man tā šķiet aizdomīga. Vai jūs ar konkubīni atkal kaut ko perināt?

- Jau ir aizritējuši gandrīz divdesmit gadi, Tubān. Pēc cil­vēku standartiem tas ir ilgs laiks, vai tev tā nešķiet?

- Man cilvēku standarti ir vienaldzīgi.

- Viena lieta ir, ka tu rīvē pagātni degunā man. Bet es nedomāju, ka asinsvaldniecei patiktu tava attieksme pret lau­lāto. Vai arī tavi apšaubāmie apzīmējumi attiecībā uz viņa stāvokli.

Nu viņas balss skanēja asāk. Tubāns noņēma no sienas asmeni un atvēzējās pret Tenebelu. Smaile apstājās collu no viņas kakla. Terebela nepamirkšķināja ne acu. Vēl vienu vārdu, viņš čukstēja, un es pasaukšu viņu. Šoreiz viņš nebūs tik savaldīgs.

Terebela uz mirkli apklusa. Man šķita, ka viņas sejā pavī­dēja sāpes un bailes. Refaīti noteikti runāja par kādu no Sargasiem. Varbūt par Gomeisu.

- Jā, šķiet, es atminos, kur ir krājumi. Viņas balss bija klusa. Kā gan es varēju piemirst Toma zvanu torni?

Tubāns ierējās smieklos. Es uzsūcu informāciju, kā asi­nis uzsūc fluksu. To neviens nespētu aizmirst. Viņš dvesa Terebelai ausī. Un arī tā zvana skaņu ne. Vai tas zvana tavās atmiņās, Šeretāna? Vai atceries, kā kliedzi pēc žēlastības?

Man sāka smelgt locekļi, bet es neuzdrošinājos pakustē­ties. Tubāns man netīši palīdzēja. Toma tornis noteikti bija tas, kas slējās virs ieejas, zvanu tornis.

- Es nekliedzu pēc žēlastības, Terebela sacīja, bet pēc taisnības.

Vīrietim no rīkles izlauzās plēsonīgs ņurdiens. Muļķe! Tubāns pacēla roku, lai viņai iesistu… un sastinga. Viņš paos­tīja gaisu.

- Es jūtu auru. Viņš paošņāja vēlreiz. Pārmeklē istabu, Šeretāna! Te smird pēc cilvēka.

- Es neko nejūtu. Terebela palika stāvam. Kad mēs atnācām, telpa bija aizslēgta.

- Te var ienākt ari pa citu ceļu.

- Tagad izklausās, ka tev ir paranoja.

Bet Tubāns nešķita pārliecināts. Viņš nāca tuvāk manai paslēptuvei, plati iepletis nāsis un atņirdzis zobus. Man prātā iešāvās šķebinoša doma: varbūt viņš bija odējs gaišreģis, kas spēj saost garu aktivitāti. Ja viņš mani uzošņās, tas būs ļaunāk nekā vienkārši nāve.

Tubāna pirksti pasniedzās pēc kastes, aiz kuras es slēpos. Tālumā, kādā citā telpā, kaut kas uzsprāga.

Tubāns mirklī metās prom pa gaiteni. Terebela viņam sekoja, bet durvīs pagriezās.

- Skrien, viņa mudināja. Joz uz torni!

Un viņa bija prom.

Es nevilcinājos un neriskēju ar necerēto veiksmi, bet uz­liku plecos mugursomu un uztrausos uz palodzes. Gandrīz krišus nokritu lejā pa efeju, saskrāpējot rokas un delmus.

Asinis strauji pulsēja dzīslās. Ik ēna izskatījās pēc Tubāna. Caur krustejām skriedama uz galveno četrstūri, es mēģināju prātā nošķirt dažas sakarīgas domas. Terebela man palīdzēja. Viņa mani slēpa. Izskatījās pat, ka manis dēļ kāds bija sarīko­jis manevru uzmanības novēršanai. Viņa zināja, ka es nākšu, zināja, ko man vajag, un sāka runāt angliski vien pēc tam, kad bija ieraudzījusi mani. Terebela bija viena no viņiem. No iezī­mētajiem. Lai saprastu notiekošo, man bija jāuzzina vairāk par šī grupējuma pagātni bet vispirms bija jāielaužas Toma tornī, jāpaķer vajadzīgais un jāatgriežas pie Aizbildņa.

No ieejas puses, prom no zvanu torņa šurp skrēja grupiņa sprādzienu izdzirdējušu sarkano mundieru. Apstājos tumšā ejā. Precīzi laikā viņi iebrāzās krustejās tieši pa to eju, pa kuru biju grasījusies skriet laukā. Divdesmit Astoņi, Četr­padsmit, gādājiet par Medouvas ēku! viens sauca. Seši tu nāksi ar mani. Pārējie sargājiet pagalmus! Sameklējiet Krezu un Mirzemu.

Man nebija daudz laika. Piecēlos kājās un skriešus metos uz galveno pagalmu.

Ēka bija milzum plaša; daudzās daļas savienoja gan slēgti, gan atklāti tuneļi. Žurka labirintā. Neuzdrošinājos apstāties. Nostiprināju mugursomas lences ap krūškurvi. Bija jābūt kādam veidam, kā iekļūt Toma tornī. Vai pie galvenās ieejas bija durvis? Bija jārīkojas ātri Krezs un Mirzems bija refu vārdi, un vismazāk man vajadzēja četrus refus pa pēdām, no kuriem vismaz trīs būtu naidīgi noskaņoti. Šaubījos, ka Aiz­bildnim ir daudz tādu draugu kā Terebela.

Es apstājos četrstūra malā. Laukums bija plašs, un tā vidū atradās dekoratīvs dīķis ar statuju centrā. Man nebija izvē­les bija jāiziet atklātībā. Nevis slepenība, bet ātrums.

Metos pāri zālei. Ribās dūra sāpes. Nonākusi pie dīķa, es izskrēju cauri seklajam ūdenim un notupos aiz statujas. Sakņupu pavisam zemu tā, ka ūdens sniedzās man līdz viduk­lim. Pacēlusi skatienu, atsprāgu atpakaļ. Uz mani raudzījās Našira. Akmenī kalta Našira.

Pagalmā neviena nebija. Es jutu kādu auru, taču tā bija pārāk tālu, lai mani apdraudētu. Izlēcu no strūklakas un brāzos uz zvanu torni. Šauro eju es pamanīju uzreiz. Tur noteikti varēja nokļūt līdz zvanam. Es joņoju augšup pa pakā­pieniem, lūgdamās, kaut tur neuzrastos kāds refs eja bija tik šaura, ka man nebūtu nekādu izredžu. Tikusi augšā, brīdi noraudzījos ainā, kas pavērās manām acīm.

Te bija īsta dārgumu krātuve. Plauktu simtos dzirkstīja saules zaķīšu izraibināti stikla trauki. To saturs man atgādi­nāja karameles: košas, dzidras krāsas, kas mirdzēja kā zvaig­znes. Turpat bija zaigojoši šķidrumi, spilgtu toņu pulveri, šķidrumā ievietoti eksotiski augi; viss bija skaists un svešāds. Telpā vēdīja visdažādākās smaržas gan asas, gan nejaukas, gan saldas un aromātiskas. Pārmeklēju plauktus, cenšoties atrast medicīnas piederumus. Vairums pudeļu bija apzīmētas ar Saionas simbolu, un to uzraksti bija angļu valodā, bet uz dažām bija savādi hieroglifi. Bija arī nūmas droši vien kon­fiscētas. Pamanīju kristālu, dažādus kleromantu piederumus un vienu kāršu paciņu. Tās būs Līzai. Žigli pašķirstīju kārtis, aplūkojot attēlus. Tā bija Tota kava citāda dizaina nekā Līzas iepriekšējā, taču to vienalga varēja izmantot kāršu lasī­šanai.

Iebāzu kavu somā. Paņēmu silvadēnu, parafīnu un antiseptiķi. Telpā bija vēl vienas durvis, droši vien uz zvanu, bet pa tām es neiegāju. Tā būs mana pēdējā kontrabanda: soma bija tik smaga, ka tik tikko varēju pacelt. Uzstīvēju lences plecos un pagriezos uz kāpnēm… un attapos aci pret aci ar refu.

Šķita, ka visi mani orgāni pārstāj darboties. Dzeltenās acis zem kapuces dzalkstīja.

- Skat, skat, viņš sacīja. Nodevēja tornī!

Viņš spēra soli tuvāk. Es nometu somu un vienā mirklī uzrāpos pa tuvākajiem plauktiem.

- Tu noteikti esi sapņu staigātāja. Es esmu Krezs Sargass refaītu asinsmantinieks. Viņš ņirdzīgi paklanījās. Refaītam bija Naširas vaibsti tādi paši biezi mati ar metālisku spī­dumu un smagi plakstiņi. Vai tevi šurp atsūtīja Arktūrs?

Es neteicu ne vārda.

- Tātad viņš ļauj veltei, kas paredzēta asinsvaldniecei, klaiņot apkārt vienai. Viņa būs neapmierināta. Vīrietis pa­stiepa cimdotu roku. Kāp lejā, sapņu staigātāj! Es tevi pava­dīšu atpakaļ uz Magdalēnu.

- Un mēs vienkārši izliksimies, ka nekas nav noticis? Es paliku, kur bijusi. Jūs mani aizvedīsiet pie Naširas.

Refaīta pacietība izplēnēja. Neliec man tevi sašķaidīt, dzelteno mundieri!

- Našira negrib manu nāvi.

- Es neesmu Našira.

Tagad man klāsies plāni. Ja viņš mani nenogalinās, tad aizvilks taisnā ceļā uz Sizerēnu. Man acīs iekrita burciņa bal­tās asteres. Es varētu izdzēst viņa atmiņas.

Nekā. Krezs ar vienu rokas vēzienu nogāza visu plauktu. Pudeles un trauki sašķīda pret grīdu. Es pavēlos malā, lai netiktu saspiesta, un sagriezu vaigu uz stikla šķembas. Man pār lūpām izlauzās kliedziens. Lūzušās ribas skaudri iesāpējās.

Nepaspēju gana ātri piecelties kājās. Ievainojumi darīja mani gausāku. Šeit nebija garu; nebija nekā, ko es varētu izmantot, lai uzbrucēju atvairītu. Krezs pacēla mani aiz ves­tes un trieca pret sienu. Gandrīz zaudēju samaņu. Bija tāda sajūta, it kā no krūškurvja ribas izplēstu. Krezs sagrāba mani aiz matiem, atgāza manu galvu un dziļi ieelpoja, it kā mēģi­not ievilkt sevī ko vairāk par gaisu. Es aptvēru notiekošo brīdī, kad acis pārplūda ar asinīm. Spārdījos un skrāpēju, un spirinājos, tverdama ēteru. Tas jau tagad slīdēja prom.

Krezs bija izbadējies. Viņš izvilks no manis mirdzumu.

Mana labā roka bija iespiesta, bet kreisā brīva. Adrena­līna uzplūdā izdarīju to, ko man allaž bija piekodinājis darīt tēvs: dūru pirkstu Krezam acī. Līdzko viņš atlaida manus matus, es izvilku no kabatas pudelīti. Sarkanais zieds.

Krezs atieza zobus un aizžņaudza man rīkli. Ja mēģināšu viņam uzbrukt ar garu, manu ķermeni pēc tam vairs nevarēs izdziedināt. Man nebija izvēles. Es sašķaidīju pudelīti viņam sejā.

Smarža bija pretīga. Puvums. Saldme, svilums, trupe. Krezs necilvēcīgi iekliedzās. Putekšņi viņam bija trāpījuši tieši acīs. Tās bija nomelnējušas un asaroja, bet seja ieguva nejauku, lāsumaini pelēku toni. Nē, viņš gārdza. Nē, tu… ne…

Nākamie vārdi jau izskanēja rīklē. Man acīs viss sagrie­zās. Vai tā būtu kāda alerģiska reakcija? Mutē uzkāpa žults. Es parakņājos mugursomā, izņēmu revolveri un pacēlu to viņam pie galvas. Krezs nokrita ceļos.

Nogalini viņu!

Manas plaukstas slīdēja. Pat pēc tā, ko vilcienā biju nodarī­jusi zemsargam, man nebija ne jausmas, vai to spēju. Vai spēju laupīt kādam dzīvību. Bet tad Krezs atrāva rokas no sejas, un es sapratu, ka viņu vairs nevar glābt. Manā sejā nepakustējās ne vaibsts.

Es nospiedu gaili.