Sapņu staigātāja

10.ZIŅA

Kad tiku atpakaļ līdz mītnei, sirēnas vēl gaudoja. XIX49-33 atvēra durvis tikai tad, kad es klauvēju jau nez kuro reizi un skaļi izkliedzu savu numuru. Noskaidro­jusi, ka esmu cilvēks, sardze ierāva mani pa durvīm un aiz­cirta tās man aiz muguras, nozvērēdamās, ka vairs nekad nelaidīšot mani iekšā, ja es tik nolāpīti lēni klausīšot pašām vienkāršākajām pavēlēm. Es viņu pametu satraukumā drebo­šiem pirkstiem velkam ciet aizšaujamās bultas.

Kad nonācu līdz krustejām, sirēnu gaudas aprāvās. Šoreiz emiti nebija ielauzušies pilsētā. Atglaudu matus, mēģinādama apvaldīt satraukto elpu. Pēc mirkļa es piespiedu sevi paska­tīties uz durvīm un līkumotajām akmens kāpnēm. Man bija turp jāiet. Vēl bridi saņēmusi dūšu, es devos augšā pa pakā­pieniem uz torni Aizbildņa torni. Man pārskrēja skudriņas, iedomājoties, ka būs jāguļ vienā istabā ar viņu; būs jābūt vienā telpā ar viņu un jāelpo viens gaiss.

Kad pienācu pie durvīm, atslēga bija slēdzenē. Es to klusi pagriezu un klusītēm spēru soli uz akmens plāksnēm.

Tas nebija gana klusi. Tajā pašā mirklī, kad pārkāpu pār slieksni, mans uzraugs pielēca kājās. Viņa acis kvēloja.

Kur tu biji?

Es saglabāju pavisam nelielu prāta aizsardzību. Ārā.

- Tev teica: ja atskan sirēna, ir jāatgriežas šeit.

- Man šķita, ka ar “šeit” domāta Magdalēna, nevis šī kon­krētā istaba. Jums jāizsakās precīzāk.

Saklausīju savā balsī bezkaunīgu noti. Vīrieša acis pietumsa un lūpas sakniebās.

- Tu mani uzrunāsi ar pienācīgu cieņu, viņš noskal­dīja, vai arī vispār nedrīkstēsi iziet ārā no šīs istabas.

- Jūs neesat izdarījis neko tādu, kas būtu pelnījis manu cieņu. Es viņu cieši uzlūkoju. Viņš vērās man pretī. Kad es nepakustējos un nenovērsos, Aizbildnis smagiem soļiem pagāja man garām un aizcirta durvis. Es nesarāvos.

- Kad izdzirdi to sirēnu, viņš sacīja, pārtrauc savu darāmo un atgriezies šajā istabā. Vai saprati?

Es tikai pablenzu. Refaīts pieliecās tā, ka viņa seja bija vienā augstumā ar manējo.

- Vai man jāatkārto?

- Labāk ne, es atcirtu.

Biju pārliecināta, ka viņš man iesitīs. Neviens, neviens tā nedrīkstēja runāt ar refīem. Bet viņš tikai izslējās pilnā augumā.

- Rīt mēs sāksim tavu apmācību, Aizbildnis paziņoja.

- Gribu, lai tad, kad noskanēs nakts zvans, tu būtu gatava.

- Kam mani apmācīs?

- Nākamajam mundierim.

- Es to negribu, pretojos.

- Tad tev būs jākļūst par artisti. Viss atlikušais mūžs būs jāpavada, paciešot sarkano mundieru nievas un spļāvienus. Viņš nomēroja mani ar skatienu. Vai tu gribi kļūt par ākstu? Par nerru?

- Nē.

- Tad labāk dari, kā lieku.

Man aizžņaudzās rīkle. Lai kā man tas radījums riebtos, bija iemesls no viņa baidīties. Atcerējos refaīta nežēlīgo seju tajā tumšajā kapelā, kad viņš nostājās blakus un sūca manu auru. Auras reģiem ir tikpat svarīgas kā asinis un ūdens. Bez auras man iestātos gara šoks un es vai nu mirtu, vai zaudētu prātu un klīstu apkārt bez saskares ar ēteru.

Aizbildnis piegāja pie drapērijām un pavilka tās sāņus, atklājot, ka nelielās durvis ir vaļā. Nereģi ir sakopuši augš­stāvu tavām vajadzībām. Ja nebūšu teicis citādi, tev tur visu laiku jāuzturas. Viņš pieklusa. Tev arī jāzina, ka mums abiem ir aizliegta fiziska saskare izņemot treniņu laiku. Pat ar cimdiem.

- Tātad, ja jūs te ienāktu ievainots, es jautāju, man būtu jūs jāatstāj nomirt?

-Jā-

Melis. Nākamie vārdi izspruka ātrāk, nekā paguvu tos no­rīt: Šai pavēlei es pakļaušos ar prieku.

Aizbildnis tikai paskatījās. Mani gandrīz vai sadusmoja tas, cik maz ievērības viņš veltīja šādām necieņas izpaus­mēm. Bija jābūt kaut kam, kas viņu nokaitinātu. Bet viņš tikai pasniedzās atvilktnē un iedeva manas tabletes.

- Ieņem.

Zināju, ka strīdēties nav jēgas. Ieliku tabletes mutē.

- Izdzer. Viņš pasniedza man glāzi. Ej uz savu istabu. Līdz rītdienai tev kārtīgi jāatpūšas.

Mana labā roka savilkās dūrē. Man bija apriebušās viņa pavēles. Vajadzēja šo atstāt noasiņot. Kāda velna pēc es pār­sēju viņa brūci? Kas es biju par tādu noziedznieci, ka lāpīju savus ienaidniekus? Ja Džekss mani redzētu, viņš nosmietos līks. Bitīt, viņš tad sacītu, tev gluži vienkārši nav dzeloņa. Un varbūt man nebija arī. Vēl ne.

Ejot garām Aizbildnim, es uzmanījos, lai viņam nekādi nepieskartos. Pirms ieiet tumšajā gaitenī, uztvēru refaīta ska­tienu. Viņš aizslēdza aiz manis durvis.

Pa vēl vienām līkumotām kāpnēm es uzkāpu torņa augš­stāvā. Aplūkoju savu jauno mitekli; tā bija plaša, gandrīz tukša telpa, kas man atgādināja cietumu ar tā miklo grīdu un aizrestotajiem logiem. Uz palodzes dega parafīna lampa, kura deva pavisam nedaudz gaismas un vēl mazāk siltuma. Blakus stāvēja gulta ar reliņiem un kunkuļainu matraci. Palagi salīdzinājumā ar Aizbildņa gultā saklātajām krāšņajām samta segām bija trūcīgi; patiesībā visai šai istabai bija cil­vēku zemākā stāvokļa piegarša, taču jebkas bija labāks par nepieciešamību dalīt vienu telpu ar Aizbildni.

Es pārbaudīju visus stūrus un plaisas tāpat kā biju darī­jusi apakšstāvā. Nekādu iespēju izkļūt ārā, protams, nebija, bet te bija vannasistaba ar tualetes podu, izlietni un dažiem higiēnas piederumiem.

Iedomājos par Džuliānu viņa tumšajā pagrabā un Līzu, kas drebinājās savā būdā. Viņai nebija gultas. Viņai nebija nekā. Šeit nebija necik patīkami, tomēr bija daudz siltāk un tīrāk nekā Midzenī. Un ari drošāk. Man bija akmens sienas, kas sargāja no emīriem. Viņai bija tikai nodriskāti aizkari.

Tā kā man nebija iedota ne pidžama, ne naktskrekls, es izģērbos līdz apakšveļai. Spoguļa nebija, bet pamanīju, ka zaudēju svaru. Stress, saindēšanās ar fluksu un sātīga ēdiena trūkums jau prasīja savu. Es nogriezu lampas liesmiņu un ielīdu palagos.

Iepriekš nebiju jutusi nogurumu, bet nu manīju, ka sāku snauduļot. Un domāt. Domāt par pagātni, par savādo laiku, kas bija mani atvedis uz šejieni. Atsaucu atmiņā pirmo reizi, kad satiku Niku. Tieši Niks mani iepazīstināja ar Džeksonu. Niks bija vīrietis, kurš izglāba man dzīvību.

Kad man bija deviņi gadi, neilgi pēc pārcelšanās uz Angliju mēs ar tēvu reiz atstājām Londonu un devāmies uz dienvidiem braucienā, ko viņš nodēvēja par “komandējumu”. Lai mēs varētu izbraukt no citadeles, tēvs pieteica mūs rindā.

Pēc vairāku mēnešu gaidīšanas mums beidzot atļāva apcie­mot kādu senu tēva draudzeni Žizeli. Viņa dzīvoja akme­ņaina pakalna nogāzē mājā, rožainā kā karamele un apjumtā ar jumtu, kas pārkārās pāri logiem. Apkārtne tur man atgā­dināja Īriju tai piemita atklāts, krāšņs skaistums, un daba bija nevaldāma un nepiejaucēta; Saiona to visu bija iznīcinā­jusi. Saulrietā, kad tēvs neskatījās, es mēdzu uzkāpt uz jumta un piespiesties pie augstā ķieģeļu skursteņa. Lūkojos tālumā uz pakalniem un koku robotajām galotnēm, kas iezīmējās pret debesīm, un atminējos savu brālēnu Finnu un citus Īri­jas rēgus; man līdz sāpēm pietrūka vecvecāku. Nekad nebiju sapratusi, kāpēc viņi nebrauca mums līdzi.

Bet man gribējās atklātus ūdeņus. Jūru, brīnumaino jūru, šo mirguļojošo ceļu, kas stiepās uz brīvajām zemēm. Pāri jūrai gaidīja Īrija gaidīja, lai vestu mani mājās uz to pelnu pelēko pļavu pie pāršķeltā koka, par ko vēstīja dumpinieku dziesma. Tēvs solīja, ka turp aizbrauksim, bet allaž bija pārāk aizņemts ar Žizeli. Abi vienmēr aizrunājās līdz vēlai naktij.

Biju vēl par mazu, lai saprastu, kāds šis ciems bija patie­sībā. Citadelē reģiem gan draudēja briesmas, bet viņi nevarēja bēgt uz tādām idilliskām vietām laikos kā šie. Attālos apga­balos mazpilsētās mītošie nereģi bija nervozi. Kopienas cieši turējās kopā, un tās caurauda aizdomas par pretdabiskumu. Valdīja paradums vērot citam citu, raudzīties pēc kristāla lodēm vai gabaliem, tā vien gaidot, kad varēs izsaukt vistu­vāko Saionas vienību vai gādāt par tiesu un taisnību pašu spēkiem. īsts reģis te neizdzīvotu nevienu dienu. Un, ja izdzī­votu, te nebūtu darba. Zemi vajadzēja kopt, bet darba roku tur nevajadzēja daudz. Laukus apstrādāja ar mašīnām. Pieklā­jīgu naudu reģi varēja nopelnīt tikai citadelē.

Man nepatika iet tālu no mājas bez tēva. Ļaudis pārāk daudz runāja un pārāk daudz skatījās, un Žizele runāja un ska­tījās viņiem pretī. Viņa bija barga kundze tieva un skarbiem sejas vaibstiem, ar gredzenu katrā pirkstā un garām, dzīslai­nām vēnām, kas tūka uz rokām un kakla. Man viņa nepatika. Bet kādu dienu es no jumta pamanīju patvērumu: magoņu lauku, kas sarkani kvēloja zem dzelzspelēkajām debesīm.

Ik dienas, kad tēvs domāja, ka es augšstāvā spēlējos, es devos uz šo lauku un stundām ilgi lasīju kaut ko savā jaunajā planšetē, vērodama, kā apkārt galviņas klana magones. Tieši šajā laukā es pirmo reizi saskāros ar garu pasauli. Ar ēteru. Toreiz nenojautu, ka esmu gaišreģe. Deviņgadīgam bērnam pretdabiskums vēl bija tikai pasaka bubulis bez skaidriem vaibstiem. Man vēl bija jāsaprot pasaule. Zināju tikai to, ko man bija sacījis Finns: ļaunajiem cilvēkiem pāri jūrai nepatī­kot tādas mazas meitenes kā es. Es vairs nebiju drošībā.

Todien uzzināju, ko viņš ar to bija domājis. Ienākot ma­goņu laukā, es sajutu saniknotas sievietes klātbūtni. Es viņu neredzēju. Es viņu sajutu. Jutu viņu gan magonēs, gan vējā. Jutu zemē un gaisā. Izstiepu roku, cerot kaut kā saprast, kas tas ir.

Pēc mirkļa es gulēju zemē. Un asiņoju. Tā bija mana pirmā satikšanās ar poltergeistu sadusmotu garu, kurš spēj ielauz­ties miesiskajā pasaulē.

Drīz ieradās mans glābējs jauns vīrietis; gara auguma, spēcīgs, ar ledusblondiem matiem un seju, kas izskatījās laipna. Viņš jautāja, kā mani sauc. Es izstomīju savu vārdu. Ieraudzījis manu saplosīto roku, vīrietis ietina mani savā mētelī un aiznesa uz mašīnu. Viņam uz krekla bija izšūts uz­raksts: Saionas Ātrā Palīdzība. Kad viņš paņēma adatu, manu mazo augumiņu sastindzināja bailes. Mani sauc Niks, vīrietis sacīja. Tu esi drošībā, Peidža.

Adata iedūrās man ādā. Tas sāpēja, bet es neraudāju. Pasaule pamazām satumsa, un vairs nekas nebija redzams.

Tumsā es sapņoju. Sapņoju, kā no putekļiem spraucas ārā magones. Agrāk sapņos nekad nebiju manījusi krāsas, bet tagad redzēju tikai sarkanos ziedus un vakara sauli. Puķes mani sargāja, nomezdamas ziedlapiņas un apsegdamas manu drudzī kaistošo ķermeni. Pamodos gultā ar baltiem palagiem. Roka bija pārsieta. Nekas vairs nesāpēja.

Blakus bija blondais vīrietis. Atceros viņa smaidu; tas bija tik tikko pamanāms, bet es neviļus pasmaidīju pretī. Viņš izskatījās pēc prinča.

- Sveika, Peidža! viņš sacīja.

Es pajautāju, kur atrodos.

- Tu esi slimnīcā. Es esmu tavs ārsts.

- Tu neizskaties tik vecs, lai būtu ārsts, es iebildu. Un arī ne tik biedējošs. Cik tev gadu?

- Astoņpadsmit. Es vēl mācos.

- Tu taču man nesašuvi roku kaut kā jocīgi, ko?

Viņš iesmējās. Nu, es darīju, ko varēju. Tev būs man jāpasaka, kā tev patīk.

Niks sacīja, ka esot manam tēvam izstāstījis, kur es atro­dos, un viņš esot ceļā pie manis. Es teicu, ka man ir slikti. Viņš atbildēja, ka tas esot normāli, bet man esot jāatpūšas, lai nelabums pārietu. Vēl es nedrīkstot ēst, bet vakariņām viņš pagādāšot kaut ko garšīgu. Vīrietis pie manis nosēdēja visu atlikušo dienu, tikai vienreiz aiziedams, lai atnestu no slim­nīcas ēdnīcas sviestmaizes un pudeli ābolu sulas. Tēvs bija man piekodinājis nekad nesarunāties ar svešiniekiem, bet no šī laipnā puiša ar maigo balsi man nebija bail.

Dr. Niklass Nīgords, kuru šurp bija pārcēluši no Saionas Stokholmas citadeles, tonakt noturēja mani pie dzīvības. Viņš parūpējās, lai es pārdzīvotu šoku, kāds rodas, kļūstot par gaiš­reģi. Ja nebūtu viņa, es varbūt nebūtu spējusi to pārdzīvot.

Pēc dažām dienām tēvs mani aizveda mājās. Niku viņš pazina no kādas mediķu konferences. Niks, pirms pastāvīgi sāka strādāt SciSORS, bija mācījies pilsētā. Viņš tā arī nepa­teica, ko bija darījis tajā magoņu laukā. Kamēr tēvs gaidīja mašīnā, Nīks nometās manā priekšā ceļos un saņēma manas rokas. Atceros, kā domāju, cik viņš ir izskatīgs un cik perfekti viņa uzacis izliecas pār burvīgajām, ziemīgi zaļajām acīm.

- Peidža, viņš pavisam klusītēm sacīja, paklausies! Tas ir ļoti svarīgi. Es tavam tēvam pateicu, ka tevi sakoda suns.

- Bet tā bija kāda kundze.

- Jā, taču tā kundze bija neredzama, sotnos [6] . daži pieau­gušie nezina, ka pastāv neredzamas lietas.

- Bet tu zini, es sacīju, būdama pārliecināta par viņa gudrību.

- Jā, zinu. Bet negribu, lai citi pieaugušie par mani smie­tos, tāpēc viņiem neko nesaku. Niks pieskārās manam vai­gam. Tu nekad, nekad nedrīksti nevienam par viņu stāstīt, Peidža. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Vai apsoli?

Pamāju ar galvu. Es viņam būtu apsolījusi visu pasauli. Niks man bija izglābis dzīvību. Pa logu atskatījos uz viņu, kad tēvs veda mani atpakaļ uz citadeli. Niks pacēla roku un pamāja man. Es vēl skatījos, līdz mēs pagriezāmies ap stūri.

Man joprojām bija saglabājušās rētas no tā uzbrukuma. Tās veidoja tīklojumu kreisās plaukstas viducī. Gars bija ievai­nojis manu roku līdz pašam elkonim, bet rētas saujā palika redzamas.

Savu solījumu es turēju. Septiņus gadus nebildu ne puš­plēsta vārda. Es glabāju noslēpumu sirdī kā tikai naktī uz­plaukstošu ziedu un domāju par to tikai vienatnē. Niks zināja patiesību. Nika rokās bija atslēga. Visus šos gadus es prātoju, kur viņš laika gaitā ir nonācis un vai kādreiz iedomājas par mazo īru meitenīti, kuru bija iznesis no magoņu lauka. Un pēc septiņiem gariem gadiem es saņēmu atlīdzību: viņš mani atkal atrada. Ja vien viņš mani spētu sameklēt arī tagad!

No apakšstāva nebija dzirdama neviena skaņa. Stundām aizritot, es ieklausījos, vai nedzirdēšu noklaudzam soli vai atbalsojamies gramofona melodiju. Taču viss, ko dzirdēju, bija tikai tas pats blīvais klusums.

Atlikušās dienas stundas es ieslīgu vieglā snaudā. Mani karsēja drudzis pēdējās fluksa devas paliekas. Ik pa brīdim uztrūkos; gar acīm pašķīda pagātnes ainas. Vai es kādreiz biju valkājusi ari kaut ko citu, nevis tikai šis tunikas un zābakus? Vai es kādreiz biju pazinusi pasauli, kurā nebija ne garu, ne klīstošu mirušo? Nebija emltu un refaītu?

Mani pamodināja klauvējiens. Tik tikko paguvu saķert palagu, kad istabā ienāca Aizbildnis.

- Līdz zvanam vairs nav tālu. Viņš gultas kājgalī nolika tīru uniformu. Ģērbies!

Es klusēdama viņu uzlūkoju. Vīrieša skatiens vēl mirkli kavējās pie manis, bet tad viņš izgāja un aizvēra aiz sevis dur­vis. Tur neko nevarēja darīt. Es piecēlos, saglaudu sprogas mez­glā un nomazgājos ar ledainu ūdeni. Uzvilku uniformu un aiz­taisīju vestes rāvējslēdzēju līdz pat zodam. Kāja šķita sadzijusi.

Kad ienācu, Aizbildnis šķirstīja putekļainu romāna sē­jumu. “Frankenšteins”. Saionā tāda fantastikas žanra litera­tūra nebija atļauta. Aizliegti bija visi briesmoņi un spoki. Viss pretdabiskais. Man noraustījās pirksti tiem gribējās pasnieg­ties un šķirt lappuses. Šo grāmatu es biju redzējusi Džeksona grāmatplauktā, bet man nebija atradies bridis to izlasīt. Aiz­bildnis nolika sējumu malā un piecēlās kājās.

- Vai esi gatava?

- Jā, es atbildēju.

- Labi. Viņš mirkli klusēja un tad pajautāja: Pasaki man, Peidža, kāda izskatās tava sapņava?

Tiešais jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Reģu vidū tika uzskatīts, ka tas ir rupjš jautājums. Tā ir sarkanu puķu lauks.

- Kādu puķu?

- Magoņu.

Klusums. Vīrietis paņēma savus cimdus, uzvilka tos rokās un izveda mani no istabas. Dienas zvans vēl nebija nozvanī­jis, taču durvju sargs mūs izlaida, neko nejautājot. Arktūram Mezartīmam neviens neuzdeva nekādus jautājumus.

Saule. To es kādu laiku nebiju redzējusi. Saule pašlaik rie­tēja, padarot maigākas ēku aprises. I Šeola gaistošajā dūmakā mirdzēja. Biju domājusi, ka mēs trenēsimies iekštelpās, bet Aizbildnis veda mani uz ziemeļiem garām Nereģu mājai un iekšā nepazīstamā teritorijā.

Ēkas pilsētas tālākajās daļās bija pamestas. Visas bija nolaistas, izsistiem logiem. Dažu sienas un jumti izskatījās apdeguši. Varbūt kaut kad te tiešām bija plosījušies uguns­grēki. Pagājām garām ielai ar cieši kopā sabūvētām mājām. Te bija spoku pilsēta. Dzīvu cilvēku nebija vispār. Es jutu tuvumā garus rūgtuma pilnus garus, kuri gribēja atgūt zaudētās mājas. Daži no viņiem bija vāji poltergeisti. Mani tas darīja piesardzīgu, bet Aizbildnis, šķiet, nebaidījās. Neviens no ga­riem viņam netuvojās.

Nonācām uz pašas pilsētas robežas. Man starp lūpām izplūstošā elpa veidoja garaiņus. Cik vien tālu varēju saska­tīt, priekšā pletās pļava. Zāle jau sen bija nodzeltējusi, un uz zemes spīguļoja salna. Tas bija savādi, bija taču agrs pava­saris. Ap pļavu bija uzcelts vismaz trīsdesmit pēdas augsts žogs, un tam augšpusē cilpu cilpām vijās dzeloņdrāts. Aiz žoga bija maigām sarmas adatiņām aplipuši koki. Tie auga apkārt pļavai, skatienam aizsedzot tālāk esošo pasauli. Uz sarūsējušas zīmes bija rakstīts: PORTMEDOUVA. TIKAI TRE­NIŅIEM. ATĻAUTS PIELIETOT NĀVĒJOŠU SPĒKU. Pie vārtiem stāvēja viens tāds nāvējošs spēks: refs.

Zeltainos matus viņš bija saglaudis ciešā zirgastē. Viņam blakus atradās tievs, netīrs stāvs ar skūtu galvu: zīlniece

Aivija. Viņai mugurā bija dzeltena tunika gļēvules ietērps. Pie kakla tā bija sasplēsta, kaulaino plecu atstājot salam. Pa­manīju viņas iededzināto zīmi: XX-59-24. Aizbildnis gāja uz priekšu, un es viņam sekoju. Mūs ieraudzījis, Aivijas uzraugs sveicinot palocījās.

- Rau, kur karaliskā konkubīne! viņš sacīja. Kas jūs atvedis uz Portmedouvu?

Sākumā man šķita, ka refs runā ar mani. Nekad nebiju dzirdējusi viņus savstarpēji sarunājamies ar tādu riebumu. Tad atskārtu, ka uzraugs nikni glūn uz Aizbildni.

- Esmu atnācis apmācīt savu cilvēku. Viņš skatījās uz pļavu. Atver vārtus, Tubān!

- Pacieties, konkubīne! Vai tas ir apbruņots?

Viņš domāja mani. Cilvēku. Nē, Aizbildnis sacīja,

- viņa nav apbruņota.

- Numurs?

- XX-59-40.

- Vecums?

Viņš uzmeta man skatienu. Deviņpadsmit, es atbildēju.

- Vai tam ir redze?

- Šie jautājumi nav svarīgi, Tubān. Man nepatīk, ka pret mani izturas kā pret bērnu īpaši, ja to dara bērns.

Tubāns tikai pablenza. Pēc manām aplēsēm, vīrietis varēja būt aptuveni trīsdesmit gadus vecs nebūt ne bērns. Ne viena, ne otra sejā nebija redzama ne drusciņa dusmu; bija gana ar vārdiem.

- Tev ir trīs stundas; pēc tam Pleione atvedīs savu baru. Vīrietis atvēra vārtus. Ja Četrdesmit mēģinās aizbēgt, to uz vietas nošaus.

- Un, ja tu vēl kādreiz tik necienīgi izturēsies pret tiem, kas ir vecāki par tevi, tevi uz vietas izsūtīs.

- Asinsvaldniece to neatļautu.

- Viņai tas nemaz nav jāzina. Tādu starpgadījumu nav īpaši grūti noslēpt. Aizbildnis slējās viņam pāri. Man nav bail no tava Sargasu vārda. Es esmu asinslaulātais un izman­tošu varu tā, kā piedien manam stāvoklim. Vai es skaidri iztei­cos, Tubān?

Tubāns pavērās augšup zvērojoši zilām acīm. Jā, viņš nočukstēja, asinslaulātais.

Aizbildnis pagāja viņam garām. Man nebija ne jausmas, ko lai domā par šādu vārdu apmaiņu, bet bija diezgan ieprie­cinoši redzēt, kā Sargass dabū trūkties. Kad nopakaļ Aizbild­nim iegāju pļavā, Tubāns iesita Aivijai pa seju. Meitenes galva spēji pašāvās sāņus. Viņas acis bija sausas, bet seja uztūkusi un bezkrāsaina, un viņa bija vēl tievāka nekā iepriekš. Rokas klāja asinis un putekļi. Aiviju turēja viņas pašas netīrumos. Atcerējos, ka tāpat uz mani bija skatījies Sebs it kā visas pasaules cerības būtu sabrukušas.

Seba, Aivijas un visu to dēļ, kuri viņiem sekos, es gādāšu, lai šis treniņš nebūtu veltīgs.

Portmedouva bija ļoti plaša. Aizbildnis spēra platus so­ļus pārāk platus, lai es spētu turēties viņam līdzi. Rikšoju nopakaļ, pūlēdamās saprast, cik liela ir šī pļava. Gaistošajā gaismā to nojaust bija pagrūti, bet es redzēju, ka tai abās pusēs rēgojas neglīti žogi, kas nomīdīto tīrumu sadala vai­rākos lielos apgabalos. Starp žogu balstiem bija nostieptas tievas stieples, no kurām karājās lāstekas. Balsti augšgalā bija ieliekti dažiem bija masīvi stiprinājumi, un no tiem lejup slīga laternas. Rietumu pusē slējās sargtornis, un tajā es saskatīju cilvēku vai arī refu.

Mēs gājām garām seklam dīķim. Tā sasalusī virsma bija gluda kā spogulis perfekta, lai gaišreģis tajā kaut ko ierau­dzītu. Ja tā padomā, šajā pļavā viss bija nevainojami pie­mērots garu cīņām. Zeme bija līdzena, gaiss bija dzidrs un svaigs un te ari bija gari. Es viņus jutu visur, visapkārt. Prā­toju, kas tas par žogu, kurš ieskauj šo pļavu. Vai viņi būtu izdomājuši veidu, kā iesprostot garus?

Nē. Gari gan dažreiz ielauzās miesas pasaulē, bet nepa­kļāvās nekādiem fiziskiem ierobežojumiem. Viņus iesprostot spēja tikai saistītāji. To kārta piektā spēja sasaistīt miesis­kās pasaules un ētera robežas.

- Žogi nav elektriski. Aizbildnis bija pamanījis, kurp es skatos. Tajos plūst ētera enerģija.

- Kā tas iespējams?

- Ētera baterijas. Refaītu un cilvēku prasmju apvienojums, pirmo reizi izgudrots 2045. gadā. Jūsu zinātnieki strādāja pie hibrīdtehnoloģijām jau kopš divdesmitā gadsimta sākuma. Mēs baterijā vienkārši aizvietojam ķīmisko enerģiju ar sagūs­tītu poltergeistu garu, kurš spēj mijiedarboties ar miesisko pasauli. Tas rada atgrūšanas lauku.

- Bet poltergeisti spēj izbēgt, ja tos sasaista, es iebildu.

- Kā jūs to sagūstījāt?

- Protams, izmantojām tādu poltergeistu, kas to dara lab­prātīgi.

Es apstulbusi pablenzu uz Aizbildņa muguru. Vārdi lab­prātīgi un poltergeists bija tādi paši pretmeti kā karš un miers.

- Mūsu padoms veicināja arī Fluxion 14 un Radiestēziskās Detekcijas tehnoloģijas izgudrošanu, viņš turpināja.

- Pēdējā vēl ir eksperimentālā stadijā. Jaunākie ziņojumi vēsta, ka Saiona tuvojas tās noslīpēšanai.

Es sažņaudzu dūri. Nu protams, refaīti bija atbildīgi par RDT! Dani jau sen bija prātojusi, kā Saionai tas izdevies.

Pēc brīža Aizbildnis apstājās. Mēs bijām nonākuši pie des­mit pēdu plata betona ovāla. Netālu iekvēlojās gāzes lampa.

- Sāksim, viņš sacīja.

Es gaidīju.

Refaīts bez brīdinājuma tēloja, ka sit man pa seju. Es izvairījos. Kad viņš sita ar otru dūri, es to apturēju.

- Vēlreiz.

Šoreiz viņš kustējās ātrāk. Mēģināja mani piespiest aizstā­vēties ātri un uz visām pusēm vienlaikus. Es turēju acis vajā un atvairīju katru belzienu.

- Kauties tu esi mācījusies uz ielas.

- Varbūt.

- Vēlreiz. Mēģini mani apturēt.

Tagad viņš tēloja, ka grib sagrābt mani aiz kakla, pieliekot rokas man pie krūtīm. Tā reiz bija mēģinājis darīt kāds kabat­zaglis. Es pagriezos pa kreisi un vienlaikus triecu labo roku uz to pašu pusi, atgrūžot viņa rokas no savas rīkles. Jutu, ka refa rokas ir spēcīgas, tomēr viņš atlaida tvērienu. Ar elkoni belzu viņam pa vaigu kabatzaglis bija ielidojis taisnā ceļā renstelē. Aizbildnis ļāva man uzvarēt.

- Lieliski! Viņš pakāpās atpakaļ. Tikai nedaudzi cilvēki te ierodas, sagatavoti kļūšanai par daļu no soda bataljona. Tu esi dažus soļus priekšā vairumam, bet ar emītu tu nevarēsi tā vienkārši plūkties. Svarīgākās ir tavas spējas ietekmēt ēteru.

Es pamanīju kaut ko sudrabaini uzmirdzam. Refaītam rokā spīguļoja asmens. Mani muskuļi saspringa. Cik esmu redzē­jis, tava talanta izpaušanos rosina briesmas. Viņš nomērķēja nazi uz manām krūtīm. Parādi!

Mana sirds sitās pret naža galu. Es nezinu, kā.

- Skaidrs.

Viņš ar vieglu rokas kustību pielika nazi man pie rīkles. Manī izplūda adrenalīns. Aizbildnis pieliecās man pavisam tuvu.

- Ar šo asmeni ir izlietas cilvēku asinis, viņš klusi sacīja. Tādas kā, piemēram, tava drauga Sebastiana asinis.

Es notrīsēju.

- Tas grib vēl. Nazis slīdēja man pār kaklu. Tas vēl nav nogaršojis sapņotājas asinis.

- Es no jums nebaidos. Mana balss nodrebēja, atklājot melus. Nepieskarieties man!

Bet viņš pieskārās. Asmens pārslīdēja pāri manai rīklei un zodam un aizskāra lūpas. Es belzu viņam ar dūri un atgrūdu roku. Refs nolaida nazi, saņēma manas rokas vienā un pie­spieda tās pie betona. Viņa spēks bija neaptverams. Es nespēju pakustināt nevienu muskuli.

- Nez, nez. Viņš ar nazi pacēla manu zodu. Ja es pār­griezīšu tev rīkli, cik ilgs laiks paies, līdz tu nomirsi?

- Jūs to neuzdrošināsieties! es izmetu, viņu izaicinā­dama.

- 0, uzdrošināšos gan!

Mēģināju ar celi iespert šim pa cirksni, bet viņš satvēra manu augšstilbu un nospieda kāju lejā. Kāja vēl bija vārga; tas bija viegli. Aizbildnis lika man izskatīties vārgai. Kad atbrī­voju roku, viņš izgrieza otru man aiz muguras. Ne tik spēcīgi, lai sāpētu, bet pietiekami, lai padarītu mani nekustīgu.

- Tā tu katrreiz zaudēsi, viņš teica man ausī. Izspēlē savas stiprās puses!

Vai tam radījumam vispār nav nevienas vājās vietas? Apsvēru visus cilvēka jutīgākos punktus: acis, nieres, saules pinums, deguns, cirkšņi… neko no tā es nevarēju aizsniegt. Man jākustas un jābēg. Es atspēros uz aizmuguri, tieši viņam starp kājām, un ar vienu kustību atkal piecēlos stāvus. Mir­klī, kas viņam bija vajadzīgs, lai pieceltos, es jau metos skriet pāri pļavai. Ja viņš mani grib, pie velna lai tad nāk man pakaļ!

Nebija, kur bēgt. Aizbildnis tuvojās. Atminēdamās tre­niņus ar Niku, es mainīju virzienu un atkal skrēju prom tumsā, prom no sargtorņa. Tādā žogā noteikti bija jābūt kādai vājajai vietai, tādai, kur es varētu izspraukties caur drātīm. Tad man būs jātiek galā ar Tubānu. Bet man bija mans gars. Es to spēju. Es spēju.

Kaut arī man bija lieliska, asa redze, es tomēr spēju būt apbrīnojami netālredzīga. Jau pēc minūtes biju apmaldījusies. Ārpus betona ovāla un lampu mestās gaismas lokiem klup­dama krizdama akli steberēju pa milzum plašās pļavas ārēm. Un Aizbildnis kaut kur tepat vien bija un mani medīja. Metos skriet turp, kur spīguļoja gāzes lampa. Pietuvojoties žogam, mana sestā maņa notrīsēja. Sešu pēdu attālumā no tā mani jau mocīja šķērma dūša un locekļi šķita kļuvuši ļengani un smagi.

Bet man bija jāmēģina! Es saķēru sasalušo stiepli.

Nespēju pilnīgi aprakstīt to sajūtu, kāda mani pārņēma. Acīs uzplaiksnīja melna, balta un sarkana krāsa. Augumu viscaur pārklāja zosāda. Gar acīm aizzibēja simtiem atmiņu; atmiņas par kliedzienu magoņu laukā un vēl citas, jaunas geista atmiņas. Tas bija slepkavības upuris. Manus kaulus sapurināja apdullinošs bums! Iekšas sagriezās. Nogāzos zemē un sāku rīstīties.

Laikam mirkli paliku turpat, mocīdamās ainā ar asinīm notrieptu krēmkrāsas paklāju. Tas cilvēks bija nogalināts ar šaujamieroci. Viņa galvaskauss bija sašķīdis, izšļakstoties smadzenēm un šķīstot kaula šķēpelēm. Ausīs zvanīja. Kad es atjēdzos, šķita, ka locekļi neklausa. Līdu uz priekšu, mirkšķi­nādama acis, lai padzītu asiņainās atmiņas. Uz plaukstas iezī­mējās sudraboti balts apdegums. Poltergeista zīme.

Kaut kas aizšāvās man gar ausi. Pacēlusi acis, es ierau­dzīju vēl vienu sargtorni un tajā stāvošo sargu.

Flukss.

Manā virzienā lidoja nākamā šautriņa. Uzrausos kājās, pa­griezos uz austrumiem un metos bēgt, bet jau drīz uzskrēju nākamajam sargtornim, un nākamā šautene mudināja mani skriet uz dienvidiem. Tikai ieraudzījusi ovālu, es atskārtu, ka mani dzen atpakaļ pie Aizbildņa.

Kārtējā šautriņa trāpīja man plecā. Mani uzreiz sagrāba mokošas sāpes. Pasniegusies es izrāvu adatu. Brūce sāka asiņot, un mani sagrāba apdullinošs nelabums. Es rīkojos gana ātri, lai neļautu iedarboties narkotikai tā automātiski injicējās aptuveni pēc piecām sekundēm bet bija skaidrs, ko tas nozīmē: vai nu skrien atpakaļ uz ovālu, vai arī uz tevi šaus. Aizbildnis mani gaidīja.

- Laipni lūgta atpakaļ!

Noslaucīju sviedrus no pieres. Man tātad nav atļauts bēgt.

- Nē. Ja nu vienīgi tu gribētu, lai izsniedzu tev dzelteno tuniku, kuru mēs dodam tikai gļēvuļiem.

Kļuvusi gluži akla aiz dusmām, es metos savam ienaidnie­kam virsū un ar plecu ietriecos viņam vēderā. Ņemot vērā refaīta garo augumu, nekas nenotika. Viņš vienkārši sagrāba mani aiz tunikas un aizsvieda prom. Es piezemējos uz sāpošā pleca.

- Tu nevari ar mani cīnīties kailām rokām. Viņš lēni soļoja gar ovāla malu. Un nevari arī aizbēgt no emīta. Tu esi sapņu staigātāja, skuķi. Tavā varā ir noteikt, vai tu dzīvosi vai mirsi. Izposti manu sapņavu. Padari mani vājprātīgu!

Daļa no manis atrāvās no visa pārējā. Mans gars šķēr­soja telpu starp mums un pāršķēla viņa prāta ārējo slāni, kā nazis nostieptu zīdu. Es izlauzos cauri viņa sapņavas tumšā­kajai daļai, ar pūlēm pārvarot neiespējami spēcīgas barjeras, mērķējot uz tālumā vizošo gaismu, ko izstaroja viņa saules zona, taču tas nebija tik vienkārši kā toreiz vilcienā. Aizbildņa sapņavas viducis bija ļoti tālu, un manu garu jau spieda laukā. Es ielēcu atpakaļ savā prātā tik spēji kā pārstiepta elastīgā saite. Pašas gara svars notrieca mani no kājām. Galva noklau­dzēja pret betonu.

Gāzes lampas pamazām atkal kļuva skaidri saredzamas. Paslējos uz elkoņiem; deniņos pulsēja sāpe. Sargātājs jopro­jām stāvēja kājās. Es nebiju viņu nospiedusi ceļos tā kā Aludru, bet biju sagrozījusi viņa uztveri. Vīrietis pārlaida roku pār seju un pašūpoja galvu.

- Labi, viņš uzslavēja. Ļoti labi!

Es piecēlos. Man tricēja kājas.

- Jūs mēģināt mani saniknot, es sacīju. Kāpēc?

- Šķiet, tas iedarbojas. Viņš notēmēja nazi. Vēlreiz!

Pacēlu acis, pūlēdamās atvilkt elpu. Vēlreiz?

- Tu vari labāk. Tu tik tikko aizskāri manu aizsardzību. Gribu, lai tu tajā iesit robu.

- Es nevaru to izdarīt vēlreiz. Acu priekšā peldēja melni raibumi. Tā tas nenotiek.

- Kāpēc ne?

- Jo tad es pārstāju elpot.

- Vai tu nekad neesi peldējusi?

- Ko?

- Cilvēks spēj aizturēt elpu vidēji vismaz trīsdesmit se­kundes ilgi, nenodarot sev nekādus paliekošus bojājumus. Ar to pilnīgi pietiek, lai uzbruktu citam prātam un atgrieztos savā ķermenī.

Nekad nebiju par to domājusi no šāda viedokļa. Niks tajās reizēs, kad pētīju ēteru no attāluma, vienmēr bija gādājis, lai esmu pieslēgta dzīvības nodrošināšanas sistēmai.

- Uzskati savu garu par muskuli, kas atraujas no dabiskās vietas, Aizbildnis sacīja. Jo vairāk to lietosi, jo tas kļūs spēcīgāks un ātrāks, turklāt tavs ķermenis labāk tiks galā ar sekām. Tu spēsi žigli pārlēkt no sapņavas uz sapņavu ātrāk, nekā tavs ķermenis nokritīs zemē.

- Jūs neko nezināt, es sacīju.

- Tu arī ne. Man ir aizdomas, ka starpgadījums vilcienā bija pirmā reize, kad tu iegāji svešā sapņavā. Aizbildnis nepakustināja asmeni. Ienāc manējā! Es tevi izaicinu.

Nopētīju viņa seju. Viņš mani aicināja ienākt savā prātā, ievainot savu saprātu.

- Jums patiesībā ir vienalga. Jūs mani tikai trenējat, es teicu. Mēs metām lokus viens ap otru. Našira jūs palūdza mani izvēlēties. Es zinu, ko viņa grib.

- Nē. Tevi izvēlējos es. Es pieteicos tevi apmācīt. Un pēdē­jais, ko es gribētu, viņš spēra soli uz manu pusi, ir manis apkaunošana ar tavu neprasmlgumu. Vīrieša skatiens bija ciets kā krams. Uzbrūc man vēlreiz. Un šoreiz to izdari, kā nākas!

- Nē. Es atklāšu viņa blefu. Lai jau kaunas. Lai viņam par mani ir tāds pats kauns kā manam tēvam. Es negrasos skriet nāvē tikai tāpēc, lai jūs no Naširas dabūtu zelta zvaig­znīti.

- Tu gribi nodarīt man pāri, viņš jau pielaidīgāk teica.

- Tu mani ienīsti. Tu mani nosodi. Viņš pacēla nazi. Iznī­cini mani!

Sākumā es neko nedarīju. Tad atcerējos tās stundas, ko aizvadīju, tīrot viņam roku, un to, kā viņš man piedraudēja. Atcerējos, kā viņš stāvēja un noskatījās Seba nāvē. Vēlreiz sviedu savu garu viņam virsū.

Pļavā aizvadītajā laikā es tik tikko ieplēsu viņa sapņavu. Pat tad, kad refaīts atmeta gandrīz visu aizsardzību, es nespēju tikt tālāk par viņa visdziļāko dzīļu zonu; viņa prāts vienkārši bija pārāk spēcīgs. Aizbildnis mani visu laiku kacināja. Zākāja par vārgumu, nožēlojamu izgāšanos, par visas gaišreģu rases apkaunošanu. Neesot nekāds brīnums, ka cilvēki derot tikai verdzībai. Vai es gribot dzīvot būri kā tāds lops? Viņš ar prieku par to gādāšot! Sākumā provokācijas iedarbojās, bet, naktij ritot, apvainojumi mani satrauca arvien mazāk. Visbei­dzot tie vairs bija tikai kaitinoši un ar zākāšanos nepietika, lai es izgrūstu ārā savu garu.

Un tad viņš meta nazi. Mērķēts bija labu gabalu nostāk no manis, bet pietika ar šo ainu vien, lai mans gars atrautos. Ikreiz, kad tas notika, mans ķermenis krita gar zemi. Ja kājas kaut vai tikai paslīdēja nost no ovāla, uz manu pusi tūlīt svilp­dama lidoja fluksa šautriņa. Drīz es iemācījos šo skaņu pazīt jau uzreiz un izvairīties, iekams tā bija trāpījusi mērķī.

Man izdevās izlēkt no ķermeņa piecas vai sešas reizes. Ikreiz bija tāda sajūta, it kā man tiktu pārplēsta galva. Beidzot es vairs nespēju. Acīs viss dubultojās, pierē kreisajā pusē pie­ņēmās spēkā migrēnas sāpes. Es saliecos, kampdama gaisu. Neizrādi vājumu. Neizrādi vājumu. Man gandrīz saļima ceļi.

Aizbildnis nometās ceļos man priekšā un aplika roku ap vidukli. Mēģināju viņu atgrūst, bet rokas bija ļenganas kā striķi.

- Izbeidz, refaīts sacīja. Izbeidz pretoties!

Viņš pacēla mani rokās. Vēl nekad nebiju piedzīvojusi tādu gara svaidīšanos; nezināju, vai smadzenes to izturēs. Aiz acīm viss sāpēja. Es nespēju paskatīties uz laternu.

- Tev veicās labi. Aizbildnis raudzījās lejup uz mani.

- Bet varētu veikties vēl daudz labāk.

Es nespēju atbildēt.

- Peidža?

- Viss kārtībā. Atbildi es izšļupstēju.

Šķiet, viņš noticēja. Turēdams mani rokās, refs devās uz vārtiem.

Pēc laika Aizbildnis mani atkal uzstutēja kājās. Mēs klusē­dami devāmies atpakaļ uz ieeju; Tubāna tur vairs nebija. Aivija sēdēja, atbalstījusies pret žogu un paslēpusi seju plaukstās; meitenes pleci raustījās. Mums pienākot pie vārtiem, viņa pie­cēlās kājās un atrāva aizšaujamo bultu. Garāmejot Aizbildnis uzmeta meitenei skatienu. Paldies, Aivij!

Viņa pacēla skatienu. Acīs bija asaras. Kad viņa pēdējo reizi bija nosaukta vārdā?

Ceļā caur spoku pilsētu Aizbildnis turpināja klusēt. Es tu­rējos nomodā tikai daļēji. Ja es būtu kopā ar Niku, viņš mani tagad piespiestu vairākas stundas palikt gultā un katram gadījumam vēl kārtīgi nostrostētu.

Tikai tad, kad gājām garām Neneģu mājai, Aizbildnis ieru­nājās: Vai tu bieži mēģini no attāluma sajust ēteru?

- Nav jūsu darīšana, es atcirtu.

- Tavās acīs ir nāve. Nāve un ledus. Viņš pagriezās pret mani. Savādi, ka dusmās tās tik ļoti kvēlo.

Es raudzījos pretī. Arī jūsu acis mainās.

- Kā tev šķiet, kāpēc tā notiek?

- Nezinu. Es par jums neko nezinu.

- Tas tiesa. Aizbildnis noskatīja mani no galvas līdz kājām. Parādi roku!

Mirkli vilcinājusies, pasniedzu viņam savu labo plaukstu. Apdegumu tagad pārklāja nejauks perlamutra spīdums. Aiz­bildnis izņēma no kabatas mazītiņu kāda preparāta pudelīti, samitrināja ar šķidrumu cimdoto pirkstu un uzklāja vielu uz brūces. Tā manu acu priekšā pazuda, neatstājot nekādas pēdas. Es atrāvu roku.

- Kā jums tas izdevās?

- To sauc par amarantu. Viņš ielika pudelīti atpakaļ kabatā un paskatījās uz mani. Saki, Peidža, vai tev ir bail no ētera?

- Nē, es atbildēju. Plauksta kņudēja.

- Kāpēc ne?

Tie bija meli. Man bija bail no ētera. Aizvirzot savu sesto maņu pārāk tālu, es riskēju zaudēt dzīvību vai vismaz noda­rīt bojājumus smadzenēm. Džekss man jau no sākta gala bija pateicis, ka darbā pie viņa manas dzīves ilgums, visticamāk, samazināšoties aptuveni par trīsdesmit gadiem, varbūt pat vairāk. Viss bija atkarīgs no veiksmes.

- Tāpēc, ka ēters ir perfekts, es atbildēju. Tur nav kara. Tur nav nāves, jo viss jau ir miris. Un nav skaņu. Tikai klusums. Un drošība.

- Ēterā nekas nav droši. Un pat ēters nav brīvs no kara un nāves.

Es nopētīju Aizbildņa profilu; viņš raudzījās tumšajās debe­sīs. Vīrieša elpa saltajā gaisā neveidoja garaiņus kā manējā.

Bet vienu mirkli pavisam īsu mirkli viņa sejā pavīdēja kaut kas cilvēcisks. Tāds kā domigums, pat rūgtums. Tad viņš atkal pagriezās pret mani, un viss pagaisa.

Pie Midzeņa kaut kas nebija kārtībā. Uz bruģa bija satu­pis bariņš sarkano mundieru; viņi sarunājās ātrās, klusinātās balsis, un tos klusējot vēroja artisti. Uzmetu skatienu Aiz­bildnim, lai redzētu, vai notiekošais viņu satrauks. Ja tā bija, viņš to neizrādīja. Refalts piegāja pie tupētājiem, un vairums artistu ierāvās atpakaļ savās būdās.

- Kas noticis?

Viens no sarkanajiem mundieriem pacēla acis, ieraudzīja, kas vaicā, un atkal nodūra skatienu. Viņa tunika bija notrai­pīta ar dubļiem. Mēs bijām mežā, viņš aizsmakušā balsi sacīja. Apmaldījāmies. Emīti… viņi…

Aizbildnis neviļus pieskārās savam apakšdelmam.

Sarkanie mundieri bija sapulcējušies ap kādu gadus seš­padsmit vecu zēnu. Viņam vairs nebija labās rokas un sarkana tagad bija ne tikai tunika vien. Es sakodu zobus. Zēna plauksta bija izrauta un izgriezta no locītavas, it kā būtu iekļuvusi kaut kādā mašīnā. Aizbildnis nopētīja ainu, neizrādot pilnīgi nekā­das emocijas.

- Jūs teicāt, ka apmaldījāties, viņš sacīja. Kurš uzraugs bija kopā ar jums?

- Asinsmantinieks.

Aizbildnis palūkojās tālāk pa ielu. Man vajadzēja to zināt.

Degošām acīm vēros viņam mugurā. Viņš vienkārši stā­vēja. Sarkanais mundieris nevaldāmi trīcēja; viņa seja spīdēja sviedros. Ja kāds nepārsies rokas atliekas vai vismaz neapsegs zēnu, viņš nomirs.

- Vediet viņu uz Orielas mītni. Aizbildnis aizgriezās.

- Terebela par viņu parūpēsies. Pārējie dodieties atpakaļ uz savām mītnēm! Nereģi apkops jūsu brūces.

Pētīju refaīta skarbos sejas vaibstus, meklējot tajos kaut vismazāko siltuma atblāzmu. Neko neatradu. Viņam bija vien­alga. Nezinu, kāpēc es nemitējos skatīties.

Sarkanie mundieri pacēla savu draugu un steberēja uz kādu ieliņu, aiz sevis atstājot asins lāmas. Viņam vajag slim­nīcu. Es piespiedu sevi to pateikt. Jums nav ne jausmas, kā…

- Ar viņu tiks galā.

To pateicis, refaīts apklusa, un viņa skatiens nocietinājās. Laikam es biju pāršāvusi pār strīpu.

Bet pamazām sāku prātot, kur tad tā strīpa vispār ir. Aiz­bildnis man nekad nesita. Viņš ļāva man gulēt. Kad bijām divatā, sauca mani īstajā vārdā. Viņš pat bija ļāvis man uz­brukt savam prātam, padarījis sevi ievainojamu manam garam tādam garam, kas spētu satriekt pīšļos viņa veselo saprātu. Nespēju saprast, kāpēc lai viņš uzņemtos tādu risku. Pat Nika attieksme pret manu talantu bija ļoti piesardzīga. (“Sauc to par veselīgu respektu, sotnos.”)

Ceļā uz mītni es izlaidu matus. Gandriz jau atkal gars izmetās no ķermeņa, kad man pieskārās kādas citas rokas, sakārtojot miklās cirtas man ap pleciem.

- Ā, XX-40! Ļoti patīkami tevi atkal satikt. Balsī jautās izsmējība. Vīrietim tāda balss likās par spalgu. Man jūs jāap­sveic, Sargātāj! Tunikā viņa izskatās vēl valdzinošāka.

Pagriezos pret vīrieti sev aiz muguras. Bija jāsavaldās, lai pretīgumā neatsprāgtu atpakaļ.

Tas bija tas pats medijs, kas mani bija vajājis pāri 1-5 jum­tiem, tikai šoreiz viņam nebija fluksa šautenes. Viņš bija ģēr­bies savādā uniformā Saionas krāsās. Pat seja bija pieskaņoti nogrimēta sarkana mute, melnas uzacis un ar cinka oksīdu nopūderēta seja. Vīrietis, šķiet, bija nepilnus četrdesmit gadus vecs, un rokā viņš turēja smagu ādas pātagu. Biju pārliecināta, ka uz tās redzu asinis. Tas noteikti bija virsuzraugs vīrs, kurš pieskatīja artistus. Viņam aiz muguras stāvēja tas pats pirmajā naktī satiktais orākuls. Puisis raudzījās manī mulsino­šām acīm: viena bija tumša un caururbjoša, bet otra dzidri brūna. Orākula tunika bija tādā pašā krāsā kā manējā.

Aizbildnis palūkojās lejup uz tiem abiem. Ko tu gribi, virsuzraug?

- Atvainojiet, ka tā iejaucos. Gribēju tikai vēlreiz satikt sapņotāju. Esmu ar lielu interesi sekojis viņas progresam.

- Nu ko, tagad esi viņu saticis. Viņa nav aktrise. Viņas progress nav paredzēts visu acīm.

- Nudien! Bet viņa ir apburoša. Vīrietis man uzsmai­dīja. Ļauj man personiski pateikt, ka esi laipni lūgta I Šeolā! Es esmu virsuzraugs Beltrams. Cerams, no manas fluksa šaut­riņas uz muguras nepalika rēta.

Es reaģēju. Neko tur nespēju padarīt. Ja jūs kaut ko nodarījāt manam tēvam…

- Es tev nedevu atļauju runāt, XX-40.

Aizbildnis skarbi mani uzlūkoja. Virsuzraugs iesmējās un papliķēja man pa vaigu. Es atrāvos. Nu, nu! Tavam tēvam nekas nekaiš. Viņš uzvilka zīmi uz krūtīm. Zvēru pie Dieva!

Man vajadzētu justies atvieglotai, taču es spēju just tikai dusmas par tādu nekaunību. Aizbildnis uzmeta skatienu jau­nākajam vīrietim. Kas tas tāds?

- Tas ir XX-59-12. Virsuzraugs uzlika roku puisim uz pleca. Viņš ir ļoti uzticams Pleiones kalps. Pēdējās nedēļās viņam ir izcili veicies mācībās.

- Skaidrs. Vadoņa skatiens pārslīdēja puisim, izvērtējot viņa auru. Vai tu esi orākuls, zēn?

- Jā, Sargātāj. Divpadsmit paklanījās.

- Asinsvaldniece noteikti ir apmierināta ar tavu progresu. Orākulu mums nav bijis kopš XVI Kaulu ražas.

- Ceru drīz nokļūt viņas dienestā, Aizbildni. Puiša balsī jautās ziemeļnieku akcents.

- Un nokļūsi ari, Divpadsmit. Domāju, ka tev ar emītu veiksies ļoti labi. Divpadsmit tūlīt dosies uz otro pārbaudi, virsuzraugs stāstīja. Mēs tieši gājām uz mertonu, lai pievie­notos viņa bataljonam. Viņus vedis Pleione un Alsafi.

- Vai Sualoclniem ir zināms par ievainoto sarkano mun­dieri? Aizbildnis jautāja.

- Jā. Viņi medi to pašu emītu, kurš viņam iekoda.

Aizbildņa vaibsti noraustījās.

- Lai tev veicas šajā nodarbē, Divpadsmit! viņš sa­cīja.

Divpadsmit vēlreiz paklanījās.

- Bet, pirms mēs dodamies prom, man ir vēl viens iemesls jūs traucēt, virsuzraugs piebilda. Esmu nācis nodot sapņu staigātājai ielūgumu. Ja drīkst.

Aizbildnis pret viņu pagriezās. Virsuzraugs viņa klusē­šanu uztvēra kā atļauju turpināt.

- Mēs par godu šai Kaulu ražai rīkojam ļoti īpašas svinī­bas, XX-40. Par godu divdesmitajai Kaulu ražai. Viņš plašā žestā pamāja uz Midzeni. Piedalās mūsu labākie aktieri. Tās būs dzīres visām maņām. Mūzikas un deju saturnālija, kurā izrādīsim visus mūsu zēnus un meitenes.

- Jūs runājat par Divsimtgadi, Aizbildnis sacīja.

Tādu vārdu es dzirdēju pirmo reizi.

- Tieši tā. Virsuzraugs pasmaidīja. Ceremoniju, kuras laikā parakstīs Lielo Teritoriālo Aktu.

Tas neizklausījās labi. Iekams es paguvu noklausīties vēl kaut ko, mani apžilbināja vīzija.

Niks bija orākuls un spēja raidīt cauri ēteram attēlus bez skaņas. Viņš tos dēvēja grieķu vārdā par khrēsmoi. Es to nekad nespēju izrunāt, tāpēc šos attēlus vienkārši dēvēju par viņa “fotogrāfijām”. Divpadsmit bija tāds pats talants. Ieraudzīju pulksteni ar abiem rādītājiem uz divpadsmit un tad pamanīju četras kolonnas un kāpnes. Pēc mirkļa samirkšķināju plakstus, un vīzija bija prom. Atvēru acis un redzēju, ka orākuls manī lūkojas.

Tas viss notika sekundes laikā. Par Aktu man ir zināms, Aizbildnis sacīja. Runājiet par lietu, virsuzraug! Četrdesmit ir pārgurusi.

Virsuzraugs nelikās traucēties no Aizbildņa toņa. Viņš laikam bija pieradis, ka viņu nicina. Refs tikai eļļaini pasmai­dīja.

- Es gribētu ielūgt Četrdesmit Divsimtgades dienā uzstā­ties kopā ar mums. Tonakt, kad viņu sagūstīju, mani dziļi iespaidoja viņas spēks un izveicība. Man ir patiess prieks lūgt viņu kļūt par manu galveno aktrisi līdz ar XIX-49-l un XIX-49-8.

Jau grasījos atteikties tādā veidā, ka izpelnītos nopietnu sodu, bet tad ierunājās Aizbildnis.

- Es kā viņas uzraugs, viņš stingri sacīja, to aizliedzu.

Pacēlu skatienu uz viņu.

- Viņa nav aktrise un paliks manā uzraudzībā, ja vien neizkritīs pārbaudēs pirms Divsimtgades. Aizbildnis skatī­jās tieši virsū virsuzraugam. Četrdesmit ir sapņu staigātāja. Sapņu staigātāja, kuru jums bija pavēlēts atvest uz šo kolo­niju. Es neļaušu viņu vazāt apkārt par prieku Saionas aģen­tiem kā parastu zīlnieci. Tas ir darbs jūsu cilvēkiem. Nevis manējam.

Nu virsuzraugs vairs nesmaidīja.

- Lai notiek. Viņš palocījās, neskatīdamies man virsū. Nāc, Divpadsmit! Tavs pārbaudījums tevi gaida.

Uzrunātais paslepus uzmeta man skatienu, vaicājoši pacē­lis vienu uzaci. Es pamāju ar galvu. Puisis pagriezās un vieglā solī sekoja virsuzraugam atpakaļ uz Midzeni. Neizskatījās, ka viņš baidītos no tā, kas viņu sagaida.

Aizbildņa acis nosvilināja man seju. Vai tu pazīsti to orā­kulu?

- Nē.

- Viņš no tevis nenolaida ne acu.

- Piedodiet, kungs, es sacīju, bet vai tad man nav atļauts sarunāties ar citiem cilvēkiem?

Viņš nenolaida skatienu. Es prātoju, vai refi saprot sar­kasmu.

- Jā, viņš piekrita. Tas tev ir atļauts.

Vairs neteicis ne vārda, Aizbildnis pagāja man garām.