Sapņu staigātāja

19.ZIEDS

Sizerēnu mītne šķita daudz aukstāka un tumšāka nekā svinīgās uzrunas laikā. Es biju viena ar Suhaīlu, un droši vien būšu viena arī ar Naširu. Man pār kājām skrēja viegli drebuļi.

Suhaīls mani neveda uz uzrunas telpu un neveda arī uz kapelu. Viņš mani vilka pa gaiteņiem un visbeidzot iegrūda telpā ar augstiem griestiem un logiem ar augšpusē noapaļo­tām ailām. Telpu izgaismoja sveces dzelzs svečturi un milzīgs kamīns. Griestos rotaļājās liesmu atspulgi, metot ēnas rievo­tajās velvēs.

Telpas vidū bija garš galds. Galda galā sarkanā, polsterētā krēslā sēdēja Našira Sargasa. Viņa bija ģērbusies melnā skulp­turāla, ģeometriska piegriezuma kleitā ar augstu apkakli.

- Labvakar, Četrdesmit!

Es neatbildēju. Viņa pamāja ar roku, aicinot mani nākt tuvāk.

- Suhaīl, tu vari mūs atstāt.

-Jā, asinsvaldniec! Suhaīls pagrūda mani uz viņas pusi. Līdz nākamajai reizei, viņš dvesa man ausī, plušķe!

Vīrietis izslāja laukā pa durvīm. Es paliku pustumšā telpā aci pret aci ar sievieti, kura gribēja mani nogalināt.

- Apsēdies, Našira sacīja.

Iedomājos, ka es varētu apsēsties krēslā galda tālākajā galā kādu divpadsmit pēdu attālumā -, bet viņa norādīja uz citu krēslu, tuvāk sev, kreisajā pusē vistālāk no kamīna. Apgāju ap galdu un atslīgu krēslā, galvai pie katras kustības iesāpoties. Suhaīls pēdējā sitienā nebija valdījies it nemaz.

Našira nenolaida no manis acis. Tās bija zaļas kā absints. Prātoju, no kā gan viņa šovakar ir barojusies.

- Tu asiņo.

Blakus galda piederumiem atradās smagā zelta gredzenā ievērta salvete. Es ar to nosusināju pietūkušo lūpu, notraipot ziloņkaula balto audumu ar asinīm. Salocīju salveti, noslēpjot traipu, un ieliku to sev klēpī.

- Droši vien tu esi nobijusies.

- Nē.

Man būtu jābaidās. Es baidījos. Tā sieviete kontrolēja pil­nīgi visu. Viņas vārdu čukstēja ēnās, viņas pavēle izbeidza dzīves. Viņas kritušie eņģeļi slīdēja tepat ap viņu, ne uz brīdi pārāk neattālinādamies no savas saimnieces auras.

Klusums ieilga. Nezināju, vai man skatīties uz Naširu vai ne. Ar acs kaktiņu pamanīju uguns gaismā kaut ko uzmirdzam tur stāvēja neliels stikla kupols. Tas atradās pašā galda vidū. Zem stikla nīka novītis zieds; tā ziedlapiņas bija nobrūnējušas un sačokurojušās un kātu balstīja smalka stieple. Lai ari kas tas bija par ziedu, novītis tas bija neatpazīstams. Nespēju iedomāties, kāpēc lai viņai galda vidū atrastos novī­tusi puķe bet nu… tā taču bija Našira. Viņa ap sevi vāca visādas mirušas lietas.

Našira pamanīja, ka esmu ieinteresēta.

- Ir lietas, kam labāk būt mirušām, viņa bilda. Vai tev tā nešķiet?

Nespēju atraut acis no zieda. Un nebiju par to pārlieci­nāta, bet šķita, ka mana sestā maņa ietrīsas.

- Jā, es piekritu.

Našira pacēla galvu. Virs logiem rindojās ģipša sejas uz katras garās sienas to bija vismaz piecdesmit. Es izpētīju tuvāko mazliet rūpīgāk, sajuzdamās ieintriģēta. Tā bija rimta, sievišķīga seja, kas maigi smaidīja. Sieviete izskatījās tik mier­pilna, it kā gulētu.

Man iekšās sabrieda nejauks nelabums. Tā bija L’Inconnue de la Seine slavenā franču nāves maska. Džeksonam viņa midzeni bija tās kopija. Viņš sacīja, ka sieviete bijusi skaista, deviņpadsmitā gadsimta nogalē bohēmieši bijusi apsēsti ar to. Ellza Džeksam par lielu nepatiku bija likusi to apsegt ar palagu. Viņa teica, ka seja viņai uzdzenot šermuļus.

Es lēnām pārlaidu skatienu telpai. Visas šis sejas visi cilvēki bija nāves maskas. Tik tikko savaldījos, lai nesāktu rīstīties. Našira kolekcionēja ne tikai reģu garus viņa kolek­cionēja ari to sejas.

Sebs. Ja nu tur augšā ir Sebs? Es piespiedu sevi nodurt acis, bet vēderā viss griezās.

- Šķiet, tev nav labi, Našira ieminējās.

- Man nekas nekaiš.

- Prieks to dzirdēt! Man ļoti nepatiktu, ja tu saslimtu tagad, kad ir pienākusi tava I Šeolā pavadītā laika izšķirošā fāze. Viņa ar cimdotu pirkstu vilka pa savu pusdienu nazi, joprojām lūkodamās uz mani. Pēc dažām minūtēm mums pievienosies mani sarkanie mundieri, bet es vispirms gribēju ar tevi aprunāties. Neliela, sirsnīga saruna divatā.

Fascinējoši Našira domā, ka viņai ir sirds!

- Asinslaulātais mani regulāri informē par tavu progresu. Viņš esot izmēģinājis visu, kas viņa spēkos, lai izpaustos tavs talants, valdniece sacīja, bet tev neesot izdevies pilnībā iemiesoties sapņavā pat ne dzīvnieka sapņavā. Vai tas ir tiesa?

Viņa nezināja. Jā, es apstiprināju.

- Žēl gan! Tomēr tu stājies pretī emītam un izdzīvoji, un to pat ievainoji. Tāpēc Arktūrs uzskata, ka tev jāpiešķir sarka­nais mundieris.

Nezināju, ko lai saku. Aizbildnis kaut kāda iemesla dēļ nebija viņai izstāstījis par taureni. Un par stirnu arī ne. Tas nozīmēja, ka viņš negrib, lai Našira zinātu par manām spē­jām tomēr gribēja, lai es būtu sarkanais mundieris. Kas tā šoreiz bija par spēli?

- Tu esi klusa, Našira bilda. Viņas acis bija ledainas.

- Svinīgās uzrunas laikā tu nebiji tik kautrīga.

- Man teica, ka jārunā tikai tad, kad man to prasa.

- Tagad es tev prasu.

Man gribējās pateikt, kur lai viņa iebāž savas prasības. Pret Aizbildni es biju izturējusies nekaunīgi; man nebūtu ilgi jādomā, lai tāpat izturētos arī pret Naširu, taču sievietes roka joprojām atdusējās blakus nazim un viņas ciešajā skatienā nebija ne miņas no sirdsapziņas. Visbeidzot es sacīju, pūlēda­mās izklausīties atbilstoši pazemīga: Priecājos, ka asinslaulātais mani uzskata par sarkanā mundiera cienīgu. Pārbaudēs darīju visu, ko spēju.

- Par to šaubu nav. Bet neieslīgsim pašapmierinātībā. Našira atlaidās krēslā. Man tev ir daži jautājumi. Pirms tava inaugurācijas mielasta.

- Inaugurācijas?

- Jā. Apsveicu, Četrdesmit! Tu tagad esi sarkanais mun­dieris. Tev jāiepazīstas ar saviem jaunajiem biedriem viņi visi ir uzticīgi man. Pat uzticīgāki nekā saviem uzraugiem.

Man ausīs šalca asinis. Sarkanais mundieris. Kaulrace. Es biju nokļuvusi I Šeolas visaugstākajās instancēs Naširas Sargasas uzticamo cilvēku lokā.

- Es gribētu ar tevi aprunāties par Arktūru. Našira rau­dzījās ugunī. Tu mitinies vienā telpā ar viņu.

- Man ir pašai sava istaba augšstāvā.

- Vai viņš tevi kādreiz lūdz no turienes iznākt?

- Tikai uz treniņiem.

- Un neko citu? Varbūt viņš tevi ir aicinājis mazliet paru­nāties?

- Viņu neinteresē sarunas ar mani, es attraucu. Ko tad es tādu varētu pateikt?

- Tieši tā.

Es iekodu mēlē. Naširai nebija ne jausmas par to, cik ļoti es Arktūru interesēju un cik daudz viņš man ir iemācījis tepat viņas deguna galā.

- Tu taču noteikti esi izpētījusi viņa istabu. Vai Dibinātāja tornī ir kas tāds, kas tevi satrauc? Vai tur ir kaut kas nepa­rasts?

- Viņam ir daži augu ekstrakti, kurus es nepazīstu.

- Ziedu ekstrakti.

Es pamāju ar galvu, un viņa kaut ko paņēma no galda. Tā bija laikazoba krietni saēsta piespraude tieši tādā pašā zieda formā kā Arktūra šņaucamtabakas doze. Vai esi Dibinātāja tornī redzējusi šo simbolu?

- Nē.

- Tu izklausies ļoti pārliecināta.

- Es esmu pārliecināta. Tādu es nekad neesmu redzē­jusi.

Našira ielūkojās man tieši acīs. Es centos izturēt viņas ska­tienu.

Tālumā aizvērās durvis. Telpā kāda man nepazīstama refu vīrieša pavadībā iesoļoja rinda sarkano mundieru. Laipni lūgti, draugi! Našira pamāja, lai viņi nāk tuvāk. Lūdzu, sēdieties!

Refs piespieda pie krūtīm dūri un aizgāja. Aplūkoju cil­vēku sejas. Divdesmit kaulrači visi labi paēduši un gluži spodri. Viņi laikam bija sadalīti grupās. Veterāni no XIX Kaulu ražas nāca pirmie. Tur bija Katrīna un Sešpadsmit, un

Septiņpadsmit. Rindas galā soļoja Karls sarkanā tunikā ar saķemmētiem, celiņā izšķirtiem matiem. Viņš pablenza mani platām, pārmetošām acīm. Laikam nekad nebija redzējis pie asinsvaldnieces galda rožaino mundieri.

Visi ieņēma vietas. Karls bija spiests apsēsties vienīgajā brivajā krēslā man pretī. Deivids apsēdās dažas vietas tālāk. Viņam galvā rēgojās svaiga griezta brūce; tai bija uzlīmēti vairāki plāksteri. Puisis ieplestām acīm palūkojās augšup uz nāves maskām.

- Priecājos, ka visi varējāt man šovakar pievienoties! Jūsu nerimtīgie pūliņi šonedēļ ir novērsuši ievērojamus emltu uz­brukumus. Našira uzlūkoja visus pēc kārtas. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka šie radījumi ir pastāvīgs drauds. Viņu brutalitāte nav maināma, un salauztā sliekšņa dēļ tos nekādi nav iespējams ieslodzīt nēterpasaulē. Vienīgi jūs atrodaties starp medniekiem un viņu medījumu.

Visi māja ar galvu. Visi tam ticēja. Nu, varbūt Deivids ne. Viņš, viegli smaidot, skatījās uz vienu no maskām.

Pieķēru Katrīnu pāri galdam raugāmies uz mani. Viņai vienā sejas pusē melnēja liels zilums. Sešpadsmit un Septiņ­padsmit uz mani pat nepaskatījās. Labi. Ja viņi sāks blenzt, es varbūt nespēšu noturēties un metīšu šiem ar galda nazi. Viņu dēļ Līza mira nost.

- Divdesmit divi, Našira pagriezās un uzlūkoja kaulraci, kas sēdēja pa labi no viņas, kā klājas Vienpadsmit? Cik noprotu, viņš joprojām ir Orielas mītnē?

Jaunais vīrietis nokremšļojās. Viņam ir mazliet labāk, asinsvaldniec. Nekādu infekcijas pazīmju nav.

- Viņa drosme nav man paslīdējusi garām neievērota.

- Viņš jutīsies pagodināts, to dzirdot, asinsvaldniec.

Jā, asinsvaldniec. Nē, asinsvaldniec. Refiem tiešām patika saņemt glāstus viņu ego.

Našira vēlreiz sasita plaukstas. Pa nelielām durvīm ienāca četri nereģi; katram rokās bija paplāte, no kuras virmoja spē­cīgs garšaugu aromāts. Viens no nereģiem bija Maikls, bet viņš neskatījās man acīs. Četrotne žiglām kustībām saklāja brīnišķīgu mielastu visapkārt stikla kupolam. Viens no pui­šiem salēja mums glāzēs vēsu baltvīnu. Man rīklē iestrēga kamols. Paplātes bija ēdiena pilnas. Glīti sagriezti, maigi un sulīgi vistas gabaliņi ar kraukšķīgu, zeltainu ādiņu; pildījums ar salviju un sīpoliem; bieza, saldi smaržīga mērce; dzērveņu mērce; tvaicēti dārzeņi un cepti kartupeļi, un apaļīgas desi­ņas cauraudža vīstoklī inkvizitora cienīgas dzīres! Našira pamāja ar galvu, un kaulrači uzreiz ķērās klāt. Viņi ēda ātri, taču ne tik mežonīgi un kāri kā badacietēji.

Man iesāpējās vēders. Gribējās ēst. Bet tad es iedomājos par artistiem, kuri dzīvo netīrībā un pārtiek no taukiem un sakaltušas maizes. Cik daudz ēdiena te iekšā un cik maz tur ārā! Našira pamanīja, kas es vilcinos.

- Ēd!

Tā bija pavēle. Uzliku uz šķīvja dažas vistas šķēles un mazliet dārzeņu. Karls tempa savu vīnu tādiem malkiem, it kā tas būtu ūdens. Uzmanies, Viens, kāda no meitenēm brīdināja. Tu taču negribi, ka tev atkal kļūst slikti.

Pārējie iesmējās. Karls plati pasmaidīja. Nu beidz, tā notika tikai vienreiz. Toreiz es vēl biju rožainais.

- Jā, beidz, liec tak viņu mierā! Viens ir pelnījis vīnu. Divdesmit Divi draudzīgi iebukņīja Kārlu. Viņš vēl ir jauni­ņais. Turklāt mums visiem ar pirmo dūcēju gāja grūti.

Atskanēja piekrītoša murmināšana. Es izslēdzos, tā pati meitene atzinās. Kāda nesavtīga solidarizēšanās! Tas ir, kad pirmo reizi ieraudzīju.

Karls pasmaidīja. Bet tev kolosāli veicas ar gariem, Seši!

- Tencinu!

Es klusēdama vēroju viņu biedrisko attieksmi. Metās šķērmi, bet te nekas nebija pietēlots, jā, Karlam patika būt par sarkano mundieri, bet tur bija kas vairāk. Viņš iederējās šajā savādajā, jaunajā pasaulē. Savā ziņā es spēju iejusties viņa ādā. Tā es jutos toreiz, kad nupat biju sākusi strādāt pie Džeksona. Varbūt Karls nebija atradis vietu sindikātā.

Našira viņus vēroja. Viņai šī iknedēļas šarāde laikam sagā­dāja baudu. Dumji, apmāti cilvēciņi, kas smejas par pārbaudī­jumiem, kādiem viņa tos pakļāvusi, visi zem viņas tupeles, visi ēd viņas ēdienu. Viņa noteikti jūtas varena. Pašapmieri­nāta.

- Tu vēl esi rožainā. Manu uzmanību piesaistīja spalga balss. Vai tu esi cīnījusies ar dūcēju?

Pacēlu acis. Šie visi skatījās uz mani.

- Vakarnakt, es atbildēju.

- Neesmu tevi agrāk redzējis. Divdesmit Divi pacēla kupli saaugušās uzacis. Kurā bataljonā tu cīnies?

- Es nepiederu ne pie viena bataljona. Es izbaudīju šo bridi.

- Nē, tu piederi, kāds puisis iebilda. Tu esi rožainā! Kādi cilvēki vēl dzīvo tavā mītnē? Kas ir tavs uzraugs?

- Manam uzraugam ir tikai viens cilvēks. Es žigli uz­smaidīju Divdesmit Divi. Varbūt esi viņu manījis. Viņš ir asinslaulātais.

Klusums šķita vairākas stundas ilgs. Es iemalkoju vīnu. Nepazīstamais alkohols garšoja asi.

- Labi, ka asinslaulātais ir izvēlējies tik vērtīgu cilvēku kā Četrdesmit, Našira vāri iesmējās. Smiekli bija mulsinoši kā zvans, kas ieskanas nepareizā toņkārtā. Viņa spēja cīnīties ar dūcēju viena pati, bez sava uzrauga.

Atkal iestājās klusums. Spriedu, ka neviens no viņiem nekad nav bijis mežā bez refu pavadības, kur nu vēl viens pats cīnījies ar dūcēju. Trīsdesmit izmantoja izdevību ietērpt vārdos tieši to, ko es domāju: Jūs gribat teikt, ka viņš pret emītiem necīnās, asinsvaldniec?

- Asinslaulātajam ir aizliegts iesaistīties sadursmēs ar emītiem. Viņam kā manam nākamajam partnerim neklātos darit sarkano mundieru darbu.

- Protams, asinsvaldniec!

Našira vērās manī. Es to jutu. Turpināju ēst savus kartu­peļus.

Aizbildnis cīnījās pret emītiem. Es pati biju tīrījusi viņa brūces. Arktūrs bija rīkojies pretēji Naširas gribai, un viņai par to nebija ne jausmas vai arī, ja bija, tad tās bija tikai aizdomas.

Vairākas minūtes klusuma pārtrauca vien galda piede­rumu šķinda. Es ēdu dārzeņus ar mērci, joprojām domādama par Aizbildņa slepeno cīņu pret emītiem. Viņam nekad nav bijis jāriskē ar savu dzīvību, taču viņš bija izvēlējies iet un ar tiem cīnīties. Tam noteikti bija kāds iemesls.

Sarkanie mundieri klusi sarunājās. Viņi iztaujāja cits citu par savām mītnēm un apjūsmoja seno ēku skaistumu. Daž­reiz kāds izmeta pa nievājošai piezīmei par artistiem (“viņi patiešām ir gļēvuļi, pat jaukie”). Katrīna bakstījās ap ēdienu, saviebdamās ikreiz, kad kāds pieminēja Midzeni. Trīsdesmit vēl aizvien sarka, bet Karls pārāk sparīgi košļāja, palaikam ieraudams vīnu jau no otrās glāzes. Tikai tad, kad visi šķīvji bija tukši, atgriezās nereģi un noridāja galdu, atstājot mums trīs deserta šķīvjus. Našira nogaidīja, līdz visi sarkanie mun­dieri bija sev kaut ko paņēmuši, un tad vēlreiz ierunājās:

- Draugi, tagad, kad jūs esat paēduši un padzēruši, mēs mazliet izklaidēsimies.

Karls ar salveti noslaucīja no mutes sīrupu. Telpā iesoļoja grupiņa artistu. Starp viņiem bija viens čukstētājs. Kad Našira pamāja, viņš pacēla pie pleca vijoli un sāka spēlēt klusu, dzīvīgu melodiju. Pārējie graciozi vingroja mūzikas pavadī­jumā.

- Nu tad pie lietas, Našira teica. Uz artistiem viņa pat nepaskatījās. Ja kāds no jums kādreiz ir runājis ar virsuzraugu, tad varbūt zināt, kā viņš pelna savu iztiku. Viņš ir mans Kaulu ražu sagādnieks. Pēdējās desmitgadēs es mēģinu dabūt vērtīgus gaišreģus no Saionas Londonas noziedznieku sindikāta. Daudzi no jums, bez šaubām, zina par šo sindikātu, daži varbūt pat ir pie tā piederējuši.

Trīsdesmit un Astoņpadsmit sāka trīties savos sēdekļos. Nevienu no viņiem nepazinu, bet es jau strādāju tikai 1-4 un dažreiz 1-1 un 1-5. Viņi varēja būt piederējuši pie jebkura no pārējiem trīsdesmit trim sektoriem. Karls sēdēja pavērtu muti.

Uz akrobātiem neviens neskatījās. Viņi bija noslīpējuši savu mākslu līdz pilnībai, bet visiem tas bija gluži vienalga.

- I Šeola meklē kvalitāti, nevis tikai kvantitāti. Našira nelikās redzam to, ka puse klātesošo ir nodūruši acis. Nu jau vairākas desmitgades esmu ievērojusi pastāvīgu kritumu mūsu notverto gaišreģu dažādībā. Refaīti ciena un novērtē visas jūsu spējas, taču šīs kolonijas bagātināšanai mums vēl ir nepieciešams daudz citu talantu. Mums visiem ir jāmācās no pārējiem. Nevar uzņemt tikai zīlniekus vai hiromantus.

XX-59-40 ir tieši tāda veida gaišreģe, kādus mēs pašlaik meklējam. Viņa ir mūsu pirmā sapņu staigātāja. Mums nepie­ciešamas arī sibillas un berzerki, saistītāji un izsaucēji, un vēl viens vai divi orākuli jebkuri gaišreģu veidi, kas varētu mums sniegt kādas nebijušas atklāsmes.

Katrīna pablenza uz mani ar savām uzdauzītajām acīm. Tagad viņa skaidri zināja, ka neesmu fūrija.

- Domāju, ka mēs visi varētu daudz mācīties no Četrdes­mit, Deivids pacēla glāzi. Es to labprāt darītu.

- Teicama attieksme, Divpadsmit! Un mēs patiešām esam iecerējuši no Četrdesmit daudz ko iemācīties, Našira sacīja, pievērsdama skatienu man. Tieši tāpēc es viņu rit sūtīšu uzdevumā ārpus I Šeolas.

Veterāni pārmija skatienus. Karls pietvīka tik sarkans kā zemeņu Šarlote. Es sūtīšu ari XX-59-l. Un tevi, Divpadsmit, Našira turpināja. Nu Karls izskatījās priecīgi pacilāts. Deivids smaidīja savā glāzē. Ar jums kopā būs viens no vecākajiem no XIX Kaulu ražas, kurš uzraudzīs jūsu sniegumu. Trīsdes­mit, es pieņemu, ka varu ar tevi rēķināties.

Trīsdesmit pamāja. Būšu pagodināta, asinsvaldniec!

- Labi.

Karls dīdījās uz krēsla malas. Kas tas būs par uzdevumu, asinsvaldniec?

- Mums ir jāatrisina delikāta situācija. Viens un Divpa­dsmit jau zina, ka es vairumam balto mundieru lūdzu palū­kot, kur atrodama grupa ar nosaukumu Septiņi Zīmogi. Viņi pieder pie gaišreģu kriminālā sindikāta.

Es neuzdrošinājos pacelt skatienu.

- Ir zināms, ka Septiņiem Zīmogiem pieder vairāki retu veidu gaišreģi ari orākuls un saistītājs. Patiesībā šis grupas galvenais spēlētājs ir Baltais Saistītājs. No neseniem vēroju­miem esam izlobījuši, ka viņi parit tiksies Londonā. Tikšanās vieta ir Trafalgara skvērs, kas atrodas I Iecirknī, un tā notiks pulksten vienos no rīta.

Viņiem bija izdevies iegūt neticami daudz detaļu. Bet kāds tur brīnums, ja vienlaikus tik daudz reģu skatījās un koncen­trēja visu savu enerģiju uz vienu ētera daļu. Tas radīja sean­sam līdzīgu efektu.

- Vai kāds no jums kaut ko zina par Septiņiem Zīmo­giem? Neviens neatbildēja, un Našira pavērās manī. Četr­desmit! Tu noteikti biji saistīta ar sindikātu. Pretējā gadījumā tu nebūtu varējusi Londonā slēpties tik ilgi. Viņas acīs nebija ne vēsts no rotaļīguma. Pastāsti man, ko tu zini!

Es nokremšļojos.

- Bandas ir ļoti noslēpumainas, es sacīju. Klīst dažā­das baumas, bet…

- Baumas, viņa atkārtoja.

- Tenkas, es paskaidroju. Runas.

- Stāsti sīkāk!

- Mēs visi zinām viņu neīstos vārdus.

- Un kādi tad tie būtu?

- Baltais Saistītājs, Sarkanacs, Melnais Dimants, Bālā Sap­ņotāja, Cietēja Mūza, Fūrija Ķēdēs un Klusais Zvans.

- Vairumu šo vārdu es jau zinu. Izņemot Bālo Sapņo­tāju. Lieliski! Tas liek man domāt, ka tur ir vēl viena sapņu staigātāja. Vai tā nav sagadīšanās? Viņa ar pirkstiem uzsita pa galdu. Vai zini, kur viņi bāzējas?

To es nevarēju noliegt. Našira bija redzējusi manu identi­fikācijas karti.

- Jā, es atbildēju. 1-4. Es tur strādāju.

- Vai nav savādi, ka divas sapņu staigātājas dzīvo tik tuvu? Tevi taču arī noteikti būtu pieņēmuši darbā.

- Viņi par mani nezināja. Es biju nemanāma, es apgal­voju. Sapņotāja ir 1-4 favorīte, Saistītāja aizbilstamā. Ja viņa domātu, ka viņai ir konkurente, tad liktu mani nogalināt. Do­minējošajām bandām nepatīk sāncensība.

Valdniece ar mani spēlējās es par to biju droša. Našira nebija muļķe. Viņa noteikti redzēja kopsakarības: pamflets, Bālā Sapņotāja, Septiņi Zīmogi, 1-4. Viņa skaidri zināja, kas es tāda esmu.

- Ja Bālā Sapņotāja ir sapņu staigātāja, tad pilnīgi var gadīties, ka Baltais Saistītājs slēpj dažus no iekārojamākajiem gaišreģiem visā citadelē, Našira teica. Mums reti rodas izdevība pievienot mūsu kronim tik vērtīgus dārgakmeņus.

Tava prasme šajā misijā ir ārkārtīgi svarīga, Četrdesmit. Ja kāds spēs atpazīt Septiņu Zīmogu sapņu gājēju, tad tā būs cita sapņu staigātāja.

- Jā, asinsvaldniec, es aizžņaugtu rīkli izmocīju, bet kāpēc Septiņi Zīmogi tajā laikā tiksies?

- Kā jau es teicu, Četrdesmit, tā ir delikāta situācija. Šķiet, ka saujiņa gaišreģu no Īrijas mēģina sazināties ar Londonas sindikātu. Viņu līdere ir kāda īru bēgle, vārdā Antuanete Kārtere. Septiņi Zīmogi tiksies ar viņu.

Tātad Džekss tomēr bija izspēlējis savu trumpi. Intere­santi, kā Antuanete bija ielavījusies citadelē? Šķērsot Īrijas jūru bija praktiski neiespējami. Reģi jau agrāk bija mēģinājuši atstāt valsti, pārsvarā lai nokļūtu Amerikā, taču tas izdevās tikai nedaudziem. Okeānu nevarēja šķērsot kaut kādā laivelē. Un, pat ja kādam tas būtu izdevies, Saiona nemūžam nepie­ļautu, ka mēs par to padzirdam.

- Dublinā nekādā gadījumā nedrīkst izveidoties analogs noziedzīgs sindikāts. Tāpēc šī tikšanās ir jāizjauc. Jūsu mērķis ir sagūstīt Antuaneti Kārteri. Man šķiet, ka ari viņa pieder pie kāda reta gaišreģu paveida, un esmu nolēmusi uzzināt, tieši kādas ir viņas spējas. Otrs mērķis ir aizturēt Septiņus Zīmo­gus. Vissvarīgākais mērķis ir Baltais Saistītājs.

Džeksons. Mans mīmu pavēlnieks.

- Jūs uzraudzīs asinslaulātais un viņa māsīca. Es sagaidu rezultātus. Ja Kārterei izdosies atgriezties Īrijā, jūs visi par to atbildēsiet. Našira uzlūkoja mūs visus pēc kārtas Trīsdes­mit, Deividu, Kārlu un mani. Vai sapratāt?

- Jā, asinsvaldniec, Trīsdesmit un Karls atsaucās. Deivids saskalināja glāzē vīnu.

Es klusēju.

- Tava dzīve jau pavisam drīz mainīsies, Četrdesmit. Veicot šo uzdevumu, tu varēsi izmantot savas spējas labi izman­tot. Es sagaidu, ka tu izrādīsi pateicību par ilgajām stundām, kuras Arktūrs ir ieguldījis tavā apmācībā. Našira novērsās no uguns un ielūkojās man acīs. Tev piemīt liels potenciāls. Ja nemēģināsi to piepildīt, es gādāšu par to, lai tu vairs nekad nespertu kāju Magdalēnas drošajās zālēs. Varēsi pūt ārā kopā ar pārējiem muļķiem.

Viņas skatiens nepauda nekādas emocijas, bet tajā jautās izsalkums. Našira Sargasa zaudēja pacietību.