Sapņu staigātāja

9.DAŽĀDĪBA

Man bija jātiek no šejienes laukā. Tas bija pirmais, ko iedomājos, izejot ārā spelgonī. I Šeola izska­tījās tieši tāpat kā iepriekš tā, it kā Seba kājas

nekad nebūtu minušas tās ielas; taču es izskatījos citādi. Man mugurā bija nevis balta, bet rožaina tunika. Uz jaunās ves­tes greznojās enkurs tai pašā šķebinoši sārtajā tonī. Es biju aptraipīta.

Es nedrīkstēju iziet nākamo pārbaudi. Nedrīkstēju. Ja pir­majā nogalināja bērnu, ko tad vēl izdarīs otrajā? Cik asiņu līs, kamēr kļūšu par sarkano mundieri? Man bija jādodas prom. Kaut kāda iespēja taču noteikti pastāvēja kaut vai jālaižas dejā pār mīnu lauku. Jebkas būs labāks par šo murgu.

Līkumojot pa Midzeni, es jutu savu vārgo, smago kāju, un nu arī vēderā izplūda nepazīstams saltums. Ikreiz, kad kāds aktieris uz mani paskatījās, viņa seja pārvērtās. Vaibstos pazuda izteiksme. Skatiens iegrima zemē. Mana tunika bija bildinājums: pārbēdzēja, nodevēja. Turieties pa gabalu! Es esmu slepkava!

Es nebiju slepkava. Sebu bija nogalinājusi Našira, nevis es; taču aktieri to nezināja. Viņi noteikti ienīda visus, izņe­mot baltos mundierus. Man vienkārši vajadzēja pārlaist nakti

Magdalēnā. Tomēr tad es būtu kopā ar Aizbildni un viņa sabiedrību es vairs nespēju paciest nevienu mirkli. Kliboju tālāk pa šaurajām, zemajām ejām. Bija jāuzmeklē Līza. Viņa varēs man palīdzēt tikt laukā no šī murga. Bija taču jābūt kādai iespējai.

- Peidža?

Es apstājos; kāja ļodzījās. Staigāt bija nogurdinoši. Līza raudzījās manī no savas istabas. Uzmetusi skatienu manai rožainajai tunikai, meitene stīvi saslējās. Līza… es iesāku.

- Tu izturēji. Viņas seja bija drūma.

- Jā, es atbildēju, bet…

- Kuru tevis dēļ arestēja?

- Nevienu. Līza joprojām raudzījās neticīgi, un es sa­pratu, ka būs viņai jāizstāsta. Mani mēģināja piespiest nogalināt Sebu. To nereģu zēnu. Es nodūru acis. Un tagad viņš ir pagalam.

Meitene sarāvās.

- Skaidrs, viņa novilka. Tad jau tiksimies vēlāk.

- Līza, es sacīju, lūdzu, uzklausi. Tu ne…

Meitene aizrāva savām durvīm priekšā aizkaru, nošķiro­ties no manis. Es iztukšota atslīgu zemē pie sienas. Es nebiju viena no viņiem.

Seb. Domās izrunāju viņa vārdu, mēģinot izvilināt zēna garu no slēptuves, kur to bija nobēdzinājuši, bet ēterā nekas nenotika. Nekas pat nesakustējās. Pat ar uzvārdu nekas nesa­nāca. Sebam noteikti bija bijis vēl kāds man nezināms vārds. Zēns, kas bija no manis tik atkarīgs un bija tik pārliecināts, ka viņu izglābšu, savā nāvē tomēr palika man svešinieks.

Tā vien šķita, ka aizkars nikni glūn. Līza mani noteikti uzskata par pēdējo paklīdeni. Aizvēru acis, mēģinot igno­rēt trulās sāpes augšstilbā. Varbūt varētu sameklēt vēl kādu rožaino mundieri, pārrunāt, kas katram no mums zināms, bet to man negribējās darīt. Viņiem nevarēja uzticēties.

Vairums patiešām bija slepkavas. Vairums bija kādu node­vuši. Ja gribēju aprunāties ar kādu, kas nebūtu pārbēdzējs, man bija jāpierāda Lizai, ka viņa var man uzticēties. Pie­cēlos kājās ar tādu piepūli, ka viscaur nosvīdu, un devos uz ēdiena būdu. Varbūt atradīšu tur Džuliānu. Viņš gan arī negribēs ar mani runāt, bet varbūt vismaz dos tādu iespēju.

Manu skatienu piesaistīja gaismas atspīdums. Krāsniņa. Mazītiņā nojumītē uz sāniem zvilnēja vairāki aktieri un smē­ķēja, ar muti kampdami gaisu. Atkal astere. Starp pīpmaņiem bija Tilda; viņas galva bija atbalstīta uz spilvena un baltā tunika izskatījās tik nošmurgāta un saņurcīta kā netīrs kabatlakats. Aptaustīju vesti, meklējot līdzpaņemto zaļo kapsulu. Tepat tā bija. Nometos ceļos Tildai blakus, cenzdamās pasau­dzēt kāju.

- Tilda?

Viņas plaksti pavērās. Kas lēcies?

- Es atnesu to tableti.

- Paga. Es vēl esmu uz viļņa. Dod man minūtīti, lellīt. Var­būt divas. Vai piecas. Sieviete apvēlās uz vēdera, kratīdamās klusos smieklos. Sapņava nu ir galīgi lillā. Vai tu esi īsta?

Gaidīju, kad asteres iedarbība beigsies. Tilda apaļu minūti smējās, sarkana līdz pat matu galiņiem. Es sajutu, cik mežo­nīga ir viņas aura; tā raustījās un mainījās līdzi narkotikai. Pārējie reģi nekādi neizrādīja, ka vēlētos mosties. Tilda trīco­šām plaukstām paberzēja seju un pamāja ar galvu.

- Labs ir, esmu šeit. Kur ir tā tablete?

Pasniedzu viņai prasīto. Sieviete to aplūkoja no visām pusēm. Pārlaida pirkstu, sajūtot struktūru. Pārlauza uz pusēm. Saberza vienu pusi pirkstos. Pasmaržoja un pagaršoja pulveri.

- Tava uzraudze atkal ir prom, es sacīju.

- Viņa bieži ir prom. Tilda man atdeva atlikušo tab­leti. Tā ir taisīta no kaut kādiem augiem. Nepateikšu, no kādiem tieši.

- Vai pazīsti kādu, kas varētu man to pateikt?

- Te ir viens lombards. Varbūt varētu līdzēt tas tips, kas man pārdeva asteri. Parole ir specchio.

- Aiziešu līdz viņam. Es piecēlos kājās. Atstāšu tevi ar tavu asteri.

- Paldies. Uz redzīti!

Sieviete atgāzās atpakaļ uz spilvena. Es prātoju, ko Suhaīls darītu, ja atrastu pīpmaņus.

Augļotāja bodīti es uzgāju tikai pēc ilgāka laika. Midzenim bija daudz istabu, un lielākajā daļā no tām dzīvoja divi vai trīs iemītnieki. Viņi vadīja savas dienas šaurībā, cieši saspiedušies ap parafīna krāsniņām, un pēc mitruma un urīna dvakojošos palagos. Ļaudis ēda to, ko varēja atrast. Ja nekas negadījās, cieta badu. Kopā viņi palika divu iemeslu dēļ: tāpēc, ka citādi visiem nemaz nepietiktu vietas, un tāpēc, ka pilsētā valdīja nejauks dzestrums. Nebija nekāda sanitārā aprīkojuma un ne­kādu medikamentu izņemot to, ko izdevās nozagt. Šeit nāca nomirt.

Augļotāja bodīte bija paslēpta aiz vairākiem bieziem aiz­kariem. Bija jāzina, kur šo vietu meklēt, es to atradu tikai pēc tam, kad biju izprašņājusi kādu vietējo. Viņa uz jautāju­miem atbildēja negribīgi un brīdināja mani par šantāžu un augstām cenām, tomēr norādīja pareizo virzienu.

Istabu sargāja tas pats svinīgajā uzrunā redzētais jauni­ņais mēļotājs. Zēns sēdēja uz spilvena un spēlējās ar metama­jiem kauliņiem. Baltās tunikas viņam vairs nebija. Laikam būs izkritis pārbaudē. Kāda gan refaītiem jēga no tāda mēļotāja?

- Sveiks! es viņu uzrunāju.

- Sveika! Dzidra, maiga balss. Poliglota balss.

- Vai varu satikt īpašnieku?

- Kāda ir parole?

- Specchio.

Zēns piecēlās. Viņa labā acs bija sastrutojusi. Iekaisusi. Viņš pašķīra aizkarus, un es iegāju iekšā.

Londonā augļotāju rūpali parasti bija mazi, nelicencēti veikaliņi centrālā Iecirkņa sliktākajos rajonos. Čeipelā, II-6 sektorā tādu bija daudz. Šis te ne ar ko neatšķīrās no man zināmajiem. īpašnieks bija ierīkojis savu bodīti tādā kā teltī, uzslietā no Līzas zīdiem līdzīgām drapērijām. Telts iekšpusi izgaismoja parafīna lampa, un puse no telpas bija pārvērsta tādā kā spoguļu valstībā. īpašnieks sēdēja noplukušā ādas klubkrēslā un blenza uz pleķaino stiklu. Tas bija sirms vīrs ar pārāk apaļu vēderu, lai viņš varētu būt aktieris. Spoguļi nodeva augļotāja specialitāti: viņš bija kaptromants.

Kad ienācu, šis pacēla pie vienas acs monokli un paskatī­jās uz manu spoguļattēlu. Viņa acis bija aizmiglotas kā pare­ģim, kurš jau ir redzējis pārlieku daudz.

- Šķiet, es neesmu tevi agrāk manījis. Ne spoguļos, ne bodē.

- Esmu no XX Kaulu ražas, es atbildēju.

- Skaidrs. Kam tu piederi?

- Arktūram Mezartīmam.

Man šis vārds jau bija apriebies; man derdzās to gan dzir­dēt, gan izrunāt.

- Oi, oi. Vecis papliķēja vēderu. Tātad tu esi viņa apakšīrniece.

- Kā tevi sauc?

- XVI-19-16.

- īstajā vārdā.

- To es vairs neatceros, bet aktieri mani saukā par Augļo­tāju. Ja labāk vēlies lietot īstos vārdus.

- Vēlos gan.

Pieliecos aplūkot viņa preci. Lielākoties tur bija dažādas nūmas: saplaisājuši rokas spoguļi, stikla pudeles ar ūdeni, bļodiņas un krūzītes, pērles, maisiņi ar dzīvnieku kauliem, kārtis un kristāli. Vēl bija visādi augi. Astere, mežrozīte, sal­vija, timiāns un citi, ko varēja dedzināt pareģošanas vaja­dzībām. Bija ari praktiskāki, izdzīvošanai svarīgi priekšmeti. Pārskatīju kaudzi. Palagi, plāni spilveni, sērkociņi, pincete, medicīniskais spirts, aspirīns un oksitetraciklīns [5] , “sterno” degspirta želejas bundžas, fuzidīnskābe” pudelītē ar pipeti, plāksteri un dezinfekcijas līdzekļi. Pacilāju vecas šķiltavas.

- Kur tu to visu dabūji?

- Šur un tur.

- Jādomā, refi par to nezina. Vecis vieglītēm pasmī­nēja. Tātad kā šis nelegālais rūpals strādā?

- Nu, pieņemsim, ka tu būtu osteomante. Lai tu varētu nodarboties ar gaišredzību, tev vajadzētu kaulus. Ja tos kon­fiscētu, tev būtu jāatrod jauni. Viņš norādīja uz maisiņu ar uzrakstu PARASTĀ ŽURKA. Es tev dotu kādu uzdevumu. Varbūt palūgtu atnest kaut ko noderīgu vai ari liktu nodot kādam ziņu manā vārdā jo vērtīgāks būtu tev nepiecieša­mais priekšmets, jo bīstamāks būtu tavs uzdevums. Ja tev izdotos to paveikt, kaulus es atdotu pavisam. Tu varētu tos ari aizņemties tad tev būtu jāiedod man zināms skaits nūmu, ko es atdotu tad, kad tu atnestu atpakaļ to, ko biji aizņēmu­sies. Sistēma ir vienkārša, bet iedarbīga.

Izklausījās, ka te nav kā parastā augļotāju bodītē, kur pret ieķīlātām mantām dod naudu. Cik maksā informācija?

- Atkarīgs no tā, kāda informācija tev ir nepieciešama.

Noliku viņam priekšā atlikušo tabletes pusīti. Kas tas ir?

Augļotājs nopētīja tableti. Vīram no rokām izkrita mono­klis; viņš to pacēla. Resnie pirksti drebēja. Par šo te, viņš paziņoja, es tev došu no veikala visu, ko tu vēlēsies. Par brīvu.

Es saraucu pieri. Tu gribi to paturēt?

- O jā! Tā ir ļoti vērtīga. Viņš ielika pusīti plaukstā. Kur tu to dabūji?

- Par informāciju ir jāmaksā, mister Augļotāj.

- Ja tu man tādas atnesīsi vēl, tev nekad ne par ko nebūs jāmaksā. Ņem, ko gribi! Jebkuru vienu lietu par tableti.

- Pasaki man, kas tas ir, citādi nekāda darījuma nebūs.

- Divas lietas.

- Nē.

- Informācija ir bīstama. Tai nevar noteikt cenu. Augļo­tājs turēja tableti pie parafīna lampas. Varu tev atklāt, ka tā ir augu kapsula un tā ir nekaitīga. Vai ar to pietiks?

Divas lietas apmaiņā pret tabletēm. Šīs lietas šeit Midzenī varētu glābt dzīvības.

- Trīs, es sacīju, un mēs būsim vienojušies.

- Lieliski! Tu esi slīpēta tirgone. Viņš salika kopā pirkstu galus. Kas vēl tu esi?

- Akultomante.

Tie bija mani standarta meli. Savā ziņā prasmju pār­baude. Man patika papētīt, vai man noticēs vai ne. Augļotājs pasmējās. Tu neesi zīlniece. Ja es būtu redzīgs, tad teiktu, ka tu atrodies otrā spektra galā. Tava aura ir karsta. Kā kvēlojo­šas ogles. Viņš ar pirkstiem paklaudzināja pa spoguli. Ari šī šogad varētu būt interesanta raža.

Es saspringu. Ko?

- Neko, neko. Es tikai tā sarunājos ar sevi. Pēc četrdes­mit gadiem šeit tas ir vislabākais veids, kā saglabāt veselo saprātu. Vīrieša lūpas noraustījās smaidā. Pastāsti man: ko tu domā par Aizbildni?

Noliku šķiltavas atpakaļ uz galda.

- Būtu domājusi, ka atbilde ir pašsaprotama, es sacīju.

- Nepavisam. Šeit ir daudz dažādu viedokļu. Augļotājs pārlaida īkšķi sava monokļa stiklam. Daudzi asinslaulāto uzskata par vispievilcīgāko no refaītiem.

- Varbūt tev tā liekas. Man viņš šķiet pretīgs. Es izturēju veča skatienu. Paņemšu savas lietas.

Viņš atgāzās krēslā. Es izvēlējos bundžu degspirta želejas, dažus aspirinus un fuzidīnskābi. Bija patīkami ar tevi patir­goties, viņš sacīja, mis…?

- Mahounija. Peidža Mahounija. Uzgriezu viņam mu­guru. Ja tev labāk patīk lietot īstos vārdus.

Es izgāju laukā no būdas. Viņa skatiens dzēla man mugurā.

Augļotāja jautājumi izklausījās pēc nopratināšanas. Biju pārliecināta, ka neesmu neko pateikusi nepareizi. Par Aiz­bildni es sacīju tieši to, ko domāju. Man nebija ne jausmas, kāpēc lai Augļotājs būtu gribējis dzirdēt ko citu.

Ārā ejot, es pametu poliglotam fuzidīnskābi. Viņš pacēla galvu pret mani.

- Tas tavai acij, paskaidroju.

Zēns samirkšķināja plakstus. Es turpināju ceļu.

Nonākusi pie pareizās būdas, pieklauvēju pie sienas.

- Līza? Klusums. Pieklauvēju vēlreiz. Līza, te Peidža.

Aizkars pavērās. Līzai rokā kvēloja lukturītis. Liec mani mierā, meitene sacīja aizsmakušā, rūgtuma pilnā balsī.

- Lūdzu! Es nerunāju ar ražīgajiem un sarkanajiem. Piedod, bet tā nu tas ir. Meklē vien savus biedrus mundierus, ja?

- Es Sebu nenogalināju. Pastiepu viņai Sterno bundžu un aspirīnu. Re, šitos es dabūju no Augļotāja. Vai varam vienkārši aprunāties?

Meitene paskatījās vispirms uz piedāvāto un tad man sejā. Viņas piere saraucās un lūpas savilkās urskulī. Nu, viņa sacīja, tad labāk nāc iekšā.

Stāstot par pārbaudi, es neraudāju. Nespēju. Džeksam riebās asaras. (Tu esi nežēlīga ielas bandīte, dārgā. Izturies kā tāda nu re, kāda laba lellīte!) Pat šeit, kur Džeksons nekādi nevarēja man piekļūt, bija tāda sajūta, it kā viņš vērotu katru manu soli. Tomēr, iedomājoties Seba pārlauzto sprandu, man kļuva nelabi. Es nespēju aizmirst šoku, kas uzplaiksnīja zēna acīs, nespēju aizmirst, kā viņš sauca manu vārdu. Pabei­gusi stāstīt, es sēdēju klusēdama, izstiepusi stīvo kāju sev priekšā.

Līza man pasniedza kūpošu glāzi.

- Izdzer! Ja gribi izvairīties no Naširas, tev jāsaglabā spēki. Viņa apsēdās. Tagad šī zina, kas tu esi.

Es iemalkoju dzērienu. Tas garšoja pēc piparmētrām.

Acis svila, un rīkle joprojām sāpēja, bet par Sebu es nerau­dāju. Šķita, ka būtu necienīgi bimbot Līzas klātbūtnē. Meite­nes seja bija satūkusi, kaklu izraibināja zili pirkstu nospiedumi un plecs bija izmežģīts tomēr viņa pirmām kārtām gādāja par manu labklājību, nevis par savējo. Tagad tu piederi pie ģimenes, māšel, Līza sacīja un ar vienu roku uzlika uz mana apdeguma siltu kompresi. Jēlums jau sāka aizvilkties, bet Līza teica tur noteikti palikšot rēta. Tā arī bija domāts. Lai man katru dienu atgādinātu, kam es piederu.

Džuliāns gulēja aizmidzis zem izbalojuša palaga. Viņa uzraudze bija devusies pie savas ģimenes Čertāniem. Pirms miega es puisim iedevu mazliet aspirīna. Viņa deguns izska­tījās mazliet labāk. Kad rītausmā tā arī neuzrados, viņš bija devies mani meklēt, un Līza bija viņu pieņēmusi. Abi bija salabojuši būdu, cik nu spēja, bet tajā vienalga valdīja ledains aukstums. Līza mani tomēr uzaicināja palikt visu nakti, un es biju nodomājusi tieši tā arī darīt. Man bija jātiek prom no Magdalēnas.

Meitene ar vecu konservu attaisāmo atmūķēja Sterno.

- Paldies, ka tādu sadabūji! Sen neesmu matījusi siltumu no bundžas. Meitene paņēma sērkociņu un aizdedzināja degspirta želeju. Parādījās dzidri zila liesma. Vai tu to dabūji no Augļotāja?

- Par zināmu cenu.

- Ko tu viņam iedevi?

- Vienu no savām tabletēm.

Liza pacēla vienu uzaci. Kam viņam tās?

- Man dod tādu tableti, kādu nedod nevienam citam. Nav ne jausmas, kas tur iekšā.

-Ja ar tām var piekukuļot Augļotāju, tādas tabletes ir vērts paturēt. Viņa uzdevumi ir riskanti. Viņš liek doties uz mītnēm un zagt. Vairāk ir to, kurus pieķer, nevis to, kuri tiek cauri sveikā.

Meitene saviebās un pasniedzās pie sava pleca. Izņēmu viņai no rokas Sterno un noliku to starp mums. To izdarīja Gomeisa, es sacīju.

- Viņam kārtis ātri vien apnīk. Un ne vienmēr patīk tas, ko tās parāda. Līza atlaidās uz muguras un iestūma zem galvas spilvenu. Tas nekas. Es viņu neredzu bieži. Man šķiet, viņa pārsvarā nemaz nav pilsētā.

- Vai tu biji viņa vienīgais cilvēks?

- Mhm. Tāpēc viņš mani ienīst. Es biju tieši tādā pašā situācijā kā tu mani pieņēma refs, kurš vēl nekad agrāk ne­bija izvēlējies nevienu cilvēku. Viņš domāja, ka man esot po­tenciāls, ka es varētu būt viena no labākajām kaulracēm I Šeolā.

- Kaulracēm?

- Tā mēs dēvējam sarkanos mundierus. Viņš domāja, ka es to krāsu nopelnīšu. Bet es liku viņam vilties.

- Kā?

- Viņš lika man nolasīt kāda artista kārtis. Domāja, ka viņš ir nodevējs, ka ir mēģinājis bēgt. Es zināju, ka tas ir tiesa. Kāršu nolasīšana pierādītu viņa vainu. Es atteicos to darīt.

- Es negribēju. Bet viņa vienalga ieraudzīja, kas es esmu.

- Es paberzēju deniņus. Un tagad ari Sebs ir pagalam.

- Nereģi te mirst ļoti bieži. Viņš būtu pagalam neatkarīgi no tā, ko tu būtu darījusi. Meitene atkal pieslējās sēdus.

- Tā. Paēdīsim.

Viņa pasniedzās pie savas koka lādes. Es izbolīju acis, redzot, kas tur iekšā: paciņa kafijas granulu, kārbas ar pupām, četras olas. Kur tu to dabūji?

- Atradu.

- Kur?

- Kāds no nereģiem bija paslēpis netālu no savas mīt­nes. Paliekas no Kaulu ražas dzīru krājumiem. Līza paņēma dzelzs katliņu un piepildīja to ar ūdeni no pudeles. Mēs mie­losimies kā karalienes! Viņa uzlika katlu virs Sterno. Kā tev tur sokas, Džul?

Mūsu balsis laikam bija puisi pamodinājušas. Viņš nometa palagu un apsēdās ar sakrustotām kājām. Labāk. Džuliāns ar pirkstiem paspaidīja degunu. Paldies par zālēm, Peidža!

Es pamāju ar galvu. Kad tev būs pārbaude?

- Nav ne jausmas. Aludrai būtu mums jāmāca sublimā­cija, bet viņa lielākoties tikai kaujas.

- Sublimācija?

- Parastu priekšmetu pārvēršana par nūmām. Tās nūjas, ko mēs izmantojām viņnakt, kad tu atnāci ciemos, bija subli­mētas. Tās var lietot visi, ne tikai zīlnieki.

- Ko ar šīm nūmām var darīt?

- Tās zināmā mērā ļauj kontrolēt tuvumā esošos garus, bet tās nevar izmantot, lai ielūkotos ēterā.

- Tātad īstas nūmas tās nav.

- Vienalga bīstami, Līza iebilda. Tādas var izmantot tukšači. Tā tikai vēl trūka ētera ierocis, ko var likt lietā saionieši!

Džuliāns papurināja galvu. Saionieši nemūžam neiz­mantotu nūmas. Viņiem riebjas gaišredzība.

- Refaīti gan neriebjas.

- Šaubos, ka viņiem tie patīk, es teicu. Refaīti ir gaiš­reģi. Bet, tā kā tepat uz sliekšņa pulcējas emīti, viņiem atliek vienīgi pakļauties.

Ūdens mutuļoja un kūpēja. Liza to ielēja trīs papīra krū­zītēs un iemaisīja kafiju. Kafijas smaržu nebiju jutusi jau die­nām vai pat nedēļām ilgi. Cik daudz laika biju te pavadījusi?

- Ņemiet! Meitene pasniedza vienu krūzīti man un vienu Džuliānam. Kur Aludra tevi tur, Džul?

- Kaut kādā telpā bez apgaismojuma. Man šķiet, agrāk tur ir bijis vīna pagrabs. Mēs guļam uz grīdas. Fēliksam ir klaustrofobija, bet Ella ilgojas pēc ģimenes. Viņi pusi dienas mirkst asarās, tāpēc es nevaru gulēt.

- Bet tu vienkārši panāc, ka tevi izmet! Dzīve te ir skarba, bet ne tik skarba kā tad, ja tev ir uzraugs. No mums baro­jas vien tad, ja nepareizā laikā trāpāmies nepareizā vietā. Liza iemalkoja no savas krūzītes. Daži to nepanes. Man bija draudzene, kura te dzīvoja kopā ar mani, bet viņa izlūdzās savam uzraugam vēl vienu iespēju. Tagad viņa ir kaulrace.

Mēs klusēdami dzērām kafiju. Liza uzvārīja olas, un mēs tās ēdām tieši no čaumalas.

- Es tā prātoju, Džuliāns bilda, vai refi varētu doties atpakaļ turp, no kurienes viņi te ieradās?

Liza paraustīja plecus. Laikam jau jā.

- Es vienkārši nesaprotu, kāpēc viņi te paliek. Vienmēr taču viņu te nebija. Kur viņi dabūja auras, kamēr mūsu nebija?

- Varbūt tam ir kāds sakars ar dūcējiem, es minēju.

- Našira viņus nosauca par “parazītisku rasi”, vai ne?

Džuliāns pamāja. Domā, dūcēji no viņiem kaut ko pa­ņēma?

- Veselo saprātu?

Puisis iespurdzās. Aha! Vai ari viņi kādreiz bija jauki, bet tad dūcēji visu to jaukumu izsūca laukā.

Liza nesmējās. Varbūt runa ir par ētera slieksni, es turpināju. Našira pati teica, ka emlti uzrodoties tad, kad ēterā parādās lūzums.

- Domāju, mēs nekad to neuzzināsim. Liza izklausījās saspringta. Par to jau nekur neziņos.

- Kāpēc ne? Ja jau šie ir tik vareni un mēs tik vārgi, kam tad vajadzīga tāda noslēpumainība?

- Zināšanas ir vara, Džuliāns sprieda. Viņiem ir zinā­šanas. Mums to nav.

- Tu kļūdies, brāl. Zināšanas ir bīstamas. Līza pievilka ceļus pie zoda. Tieši to pašu bija sacījis Augļotājs. Kad tu kaut ko uzzini, tu vairs nevari tikt no tā vaļā. Tev tas ir jānes sevi. Vienmēr.

Mēs ar Džuliānu pārmijām skatienus. Līza te mita jau ilgi; varbūt mums vajadzētu klausīt viņas padomam. Vai arī var­būt nevajadzētu. Varbūt meitenes padoms mūs nogalinās.

- Līza, es viņu uzrunāju, vai tu kādreiz apsver iespēju pretoties?

- Katru dienu.

- Bet tu to nedari.

- Es domāju par to, ka kailām rokām jāizskrāpē Suhaīlam acis. Viņa runāja caur sakostiem zobiem. Es domāju par to, ka simt reižu jāsašauj Našira jāsacaurumo viss ķermenis. Es domāju par to, ka jāiedur Gomeisas barības vadā duncis, bet zinu, ka viņi mani nogalinātu, iekams es pagūtu to izdarīt, tāpēc neko nedaru.

- Bet, tā domājot, tu paliksi te iestrēgusi uz visiem lai­kiem, Džuliāns saudzīgi aizrādīja. Vai tu to gribi?

- Protams, negribu. Es gribu mājās! Lai ari ko tas nozī­mētu. Liza aizgriezās. Zinu, ko jūs noteikti domājat par mani. Jūs domājat, ka man nav mugurkaula.

- Liza, es iebildu, mēs negribējām teikt…

- Gribējāt gan! Es jūs nevainoju. Bet, ja jūs tik ļoti kāro­jat pēc zināšanām, tad ļaujiet man jums kaut ko izstāstīt. XVIII Kaulu ražas laikā, vēl 2039. gadā, te notika dumpis. Visi I Šeolā esošie cilvēki sacēlās pret refiem. Sāpes meitenes acīs viņai lika izskatīties vairākus gadu desmitus vecākai. Viņi visi gāja bojā gan nereģi, gan reģi pilnīgi visi. Emlti te ielauzās un visus nogalināja, jo nebija sarkano mundieru, kas ar viņiem cīnītos. Un refi vienkārši ļāva viņiem to izdarīt.

Es paraudzījos uz Džuliānu. Puisis nenolaida skatienu no Lizas.

- Viņi teica, ka dumpinieki to esot pelnījuši. Par nepaklau­sību. To mums pateica uzreiz, kad bijām te ieradušies. Mei­tene slidināja starp pirkstiem savas kārtis. Zinu, ka jūs abi esat cīnītāji, bet es negribu noskatīties, kā jūs mirstat. Ne jau tā!

Viņas vārdi mani apklusināja. Džuliāns ar plaukstu paber­zēja pakausi un skatījās uz krāsni.

Mēs vairs nerunājām par sacelšanos. Apēdām pupas un izkasījām kārbas tīras. Liza turēja klēpī savu kāršu kavu. Pēc mirkļa Džuliāns nokremšļojās.

- Kur tu dzīvoji, Liza? Pirms šejienes.

- Kredlholā. Tas ir netālu no Invernesas.

- Kāda tur ir Saiona?

- Vispār tāda pati kā te. Visās lielajās pilsētās ir viena un tā pati sistēma, tikai drošības spēku ir mazāk nekā Londonā. Taču inkvizīcijas likumi uz turieniešiem attiecas tāpat kā uz citadelē mītošajiem.

- Kāpēc tu devies uz dienvidiem? es jautāju. Skotijā reģiem noteikti bija drošāk.

- Kāpēc tad kāds vispār dodas uz SaiLo? Darba dēļ. Nau­das dēļ. Mums ir jāēd tāpat kā nereģiem. Liza savilka ap pleciem palagu. Mani vecāki pārāk baiļojās dzīvot Invemesas centrālajā daļā. Turienes reģi nav organizēti, tur nav nekā tāda kā sindikāts. Tētis domāja, ka mums vajadzētu izmēģi­nāt laimi citadelē. Mēs iztērējām savus ietaupījumus, lai tiktu līdz Londonai. Uzrunājām dažus reģukungus, bet zīlniekus nevienam nevajadzēja. Kad nauda izslka, nācās mangot, lai nakti būtu jumts virs galvas.

- Un tevi noķēra.

- Tētis saslima tik smagi, ka vairs nevarēja iet strādāt. Viņam bija pāri par sešdesmit gadiem, un viņš ielās vienmēr saķēra visādas kaites. Es ņēmu tēta parasto likmi. Pie manis pienāca kāda sieviete un palūdza, lai izlieku viņai kārtis. Meitene pārlaida īkšķi pār kavas virspusi. Man bija deviņi gadi. Es neapjēdzu, ka viņa ir no NSD.

Džuliāns pašūpoja galvu. Cik ilgi tu sabiji Tauerā?

- Četrus gadus. Dažas reizes mani uzlika uz dēļa un mēģi­nāja piespiest pateikt, kur ir mani vecāki. Sacīju, ka nezinu.

To stāstot, Līza noteikti nejutās labāk. Un tu, Džuliān? es pajautāju.

- Esmu no Mordenas. IV-6.

- Tas ir vismazākais sektors, vai ne?

- Aha, tāpēc sindikāts ar to nekrāmējas. Biju vienā mazā grupiņā, bet mēs nenodarbojāmies ar reģu noziegumiem. Tikai ar seansiem.

Es skaudri izjutu iztrūkumu. Gribēju savu grupu.

Džuliāns drīz padevās pārgurumam. Sterno degspirts ar­vien saplaka. Liza vēroja to nodegam līdz beigām. Es izlikos guļam, bet spēju domāt tikai par XVIII Kaulu ražu. Toreiz noteikti gāja bojā ļoti daudz cilvēku. Viņu ģimenēm neviens neko nepateiks. Nebija ne tiesas, ne pārsūdzēšanas iespēju. No tādas netaisnības kļuva slikti. Nebija nekāds brīnums, ka Liza baidās cīnīties.

Tobrīd iegaudojās sirēna.

Džuliāns uztrūkās. Skaņa niķojās un čerkstēja, kļūdama arvien skaļāka kā plēšas, kas smagi cilājas, līdz pārvērtās gau­dās. Mans ķermenis reaģēja nekavējoties: kājas sāka kņudēt un sirds strauji dauzīties.

Gaiteņos dipēja soļi. Džuliāns pavēra lupatu durvis. Ga­rām paskrēja trīs sarkanie mundieri; vienam rokā bija liels lukturis. Līza atvēra acis, bet palika guļam gluži nekustīgi.

- Viņiem ir naži, Džuliāns sacīja.

Līza ierāvās būdas stūrī. Viņa paņēma kāršu kavu, aplika roku ap ceļiem un nokāra galvu. Jums jāiet, viņa mudi­nāja. Nekavējoties!

- Nāc mums līdzi, es aicināju. Ielavies kādā mītnē. Tu neesi drošībā šajā…

- Vai jūs gribat norauties no Aludras? Vai no Aizbildņa? Meitene nikni paglūnēja uz mums. Es to daru jau desmit gadus. Vācieties!

Mēs pārmijām skatienus. Jau tagad kavējāmies. Nezināju, ko Aizbildnis izdarīs ar mani, bet mēs abi zinājām, cik vardar­bīga ir Aludra Čertāna. Šoreiz viņa Džuliānu var nogalināt. Izlīdām no būdas un ņēmām kājas pār pleciem.