Brīnišķīgā jaunā pasaule

PIEKTĀ NODAĻA

1

Pulksten astoņos gaisma sāka dzist. Stoukpodžas Kluba nama tornī skaļruņi pārcilvēciskā tenorā vēstīja par kursu beigām. Linaina un Henrijs pameta spēli un devās atpakaļ uz klubu. Netālajā Iekšējās un ārējās sekrēcijas tresta teritorijā mauroja liellopu tūkstoši, kuru hormoni un piens kalpoja par jēlvielu lielajai rūpnīcai Fāmemrojalā.

Mijkrēsli pildīja nerimtīga helikopteru dūkoņa. Ik pēc pusotras minūtes zvans un svilpju spiedziens vēstīja par to, ka atiet viens no vieglajiem viensliedes vilcieniņiem, kas veda zemāko kastu golfa spēlmaņus no viņu atsevišķajām nodar­bībām atpakaļ uz metropoli.

Linaina un Henrijs iekāpa savā helikopterā un pacēlās gaisā. Astoņsimt metru augstumā Henrijs palēnināja heli­koptera skrūves, un mirkli viņi karājās gaisā virs krēslainās zemes. Bāmembīčas mežs gluži kā milzīgs tumsas ezers pletās līdz pat gaišajam rietumpuses debesu krastam. Pie apvāršņa dzisa pēdējā tumšsarkanā saulrieta blāzma, atstā­dama aiz sevis oranžu, augstāk dzeltenu un ūdeņaini gaišzaļu starojumu. Ziemeļos, aiz kokiem un pāri tiem, spilgtā elektriskā spozmē mirdzēja logi visos divdesmit Iekšējās un ārējās sekrēcijas rūpnīcas stāvos. Mazliet tālāk atradās Golfa kluba ēkas — lielās zemāko kastu barakas un, nošķirtas no tām ar mūri, mazākas mājiņas, paredzētas alfām un betām. Ceļi. kas veda uz viensliedes vilcienu staciju, melni ņudzēja no skudrām līdzīgo zemāko kastu pārstāvju bariem. No staci­jas stikla velves izšāvās apgaismots vilciens. Sekojot tā cejam uz dienvidaustrumiem pa tumšo līdzenumu, viņu acis piesaistīja Krematorijas majestātiskās ēkas. Nakts lidotāju drošības labad četri augstie dūmeņi bija apgaismoti ar star­mešiem un vainagot i ar tumšsarkanām brīdinājumā signālu spuldzītēm. Šie dūmeņi bija kā ceļazīme.

— Kāpēc pie skursteņiem ir tādi kā balkoniņi? Linaina jautāja.

— Tajos reģenerējas fosfors, Henrijs īsi atsaucās. Plūs­tot pa dūmeni, gāzes iziet cauri četru veidu apstrādei. Senāk, kādu kremējot, P2O5 izplūda taisnā ceļā pa dūmvadu. Tagad tiek saglabāti gandrīz deviņdesmit astoņi procenti. Vairāk par pusotru kilogramu no pieauguša līķa. Tas nozīmē gandrīz četrsimt tonnu fosfora gadā tikai Anglijā vien. Henrijs runāja līksmi un lepni, no visas sirds priecādamies par šo sasniegumu, it kā būtu to izgudrojis pats. Ir tik patīkami domāt, ka mēs va­ram būt sociāli noderīgi arī pēc nāves. Ka varam barot augus.

Tikmēr Linaina bija novērsusies un skatījās tieši lejup, uz viensliedes dzelzceļa staciju. Patīkami gan, viņa piekrita. — Tomēr savādi, ka alfas un betas nespēj izaudzēt vairāk augu nekā šie mazie, pretīgie gammas, deltas un epsiloni tur lejā.

— Visi cilvēki ir fizikāli ķīmiski vienādi, Henrijs pamā­coši sacīja. Turklāt pat epsiloni veic visnotaļ nepiecieša­mus darbus.

Pat epsiloni… Linaina pēkšņi atcerējās gadījumu, kad, vēl būdama maza skolniecīte, nakts vidū bija uztrūkusies no miega un pirmo reizi apzināti dzirdējusi čukstus, kas viņu allaž vajāja miegā. Viņa atkal redzēja mēnesnīcas staru, mazo, balto gultiņu rindu; atkal dzirdēja kluso, maigo balsi, kas teica (vārdi vēl bija tepat, neaizmirsti, neaizmirstami pēc tik daudziem atkārtojumiem, kas ilguši neskaitāmas naktis): "Ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs. Pat epsiloni ir derīgi. Mēs nevarētu iztikt bez epsiloniem. Ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs…" Linaina atcerējās pirmo baiļu un pārsteiguma šoku; nomoda pusstundu, ko bija pavadījusi prātojot; tad bezgalīgo atkārtojumu ietekmē prāts pamazām norima, rima un dzisa, klusītēm piezagās miegs…

— Man liekas, epsiloniem nemaz nav iebildumu pret to, ka viņi ir epsiloni, viņa skaļi sacīja.

— Skaidrs, ka nav. Kā gan citādi? Viņi jau nezina, kā tas ir — būt citādam. Toties mums, bez šaubām, būtu iebil­dumi. Bet mēs taču esam atšķirīgi apstrādāti. Un turklāt mums ir dota cita iedzimtība.

— Kā es priecājos, ka neesmu epsilons! Linaina no sirds sacīja.

— Un. ja tu būtu epsilons, Henrijs piezīmēja, tad ap­strādes rezultātā justos tikpat pateicīga, ka neesi beta vai alfa. Viņš iedarbināja priekšējo propelleru, un helikopters traucās uz Londonu. Viņiem aiz muguras, rietumos, tumšsārtā un oranžā blāzma jau bija gandrīz izplēnējusi; zenītā biezēja tumšs mākoņu valnis. Lidojot pār Krematoriju, heli­kopters strauji pacēlās augšup karstajā gaisa strūklā, kas plūda no dūmeņiem, un, ticis tiem garām, tikpat spēji iegrima vēsumā.

Cik brīnišķīgas šūpoles! Linaina priekā iesmējās.

Toties Henrija tonis mirkli bija gandrīz grūtsirdīgs. Vai tu zini, kas tās bija par šūpolēm? viņš noprasīja. Tur galīgi un neatsaucami izgaisa kāds cilvēks. Izkūpēja karstas gāzes strūklā. Būtu interesanti uzzināt, kas viņš bijis — vīrietis vai sieviete, alfa vai epsilons… Viņš nopūtās. Tad apņēmīgi līksmā balsī noteica: Lai nu kā, par vienu mēs varam būt droši: lai kas viņš būtu bijis, savas dzīves laikā viņš bija laimīgs. Tagad visi ir laimīgi.

— Jā, tagad visi ir laimīgi, Linaina atbalsoja. Šos vār­dus, atkārtotus simt piecdesmit reižu katru nakti, viņi bija klausījušies divpadsmit gadu.

Nolaidušies uz Henrija četrdesmitstāvu mājas jumta Vestminstcrā. viņi devās taisnā ceļā uz ēdamzāli. Tur abi skaļā un jautrā sabiedrībā ieturēja lieliskas vakariņas. Kopā ar kafiju tika pasniegta soma. Linaina paņēma divas pusgrama tabletes, Henrijs — trīs. Divdesmit minūtes pāri deviņiem viņi devās pār ielu uz nesen atklāto Vestminsteras abatijas kabareju. Naksnīgās debesis bija gandrīz bez mākoņiem, bez mēness, bet zvaigžņotas: tomēr šo kopumā nomācošo faktu Linaina un Henrijs, par laimi, nepamanīja. Elektriskie uzraksti debesīs veiksmīgi pārmāca apkārtējo tumsu. Kalvins Stoupss un viņa sešpadsmit seksofonisti. Uz jaunās Abatijas fasādes aicinoši kvēloja gigantiski burti. Londonas labākās smaržu un krāsu ērģeles. Jaunākā sintētiskā mūzika.

Viņi iegāja iekšā. Gaiss bija karsts un nedaudz smacīgs no pelēkās ambras un sandalkoka smaržas. Uz zāles kupolveidīgajiem griestiem krāsu ērģeles patlaban bija uzgleznojušas tropu saulrietu. "Sešpadsmit seksofonisti" spēlēja vecu, iemīļotu dziesmu: "Nav otras tādas pudeles kā tu, mans mazais draugs." Četrsimt pāru uz nospodrinātās dejasgrīdas dejoja piecsoli. Linaina un Henrijs drīz kļuva par četrsimt pirmo pāri. Seksofoni vaidēja kā melodijas aizgrābti kaķi mēnesnīcā, alta un tenora reģistrā elsoja tā, it kā tiem uzglūnētu mazā nāve. Krāšņā hamioniju bagātībā to Iremolējošais koris tuvojās kul­minācijas punktam, kļūdams arvien skaļāks un skaļāks. — līdz beidzot diriģents ar rokas mājienu deva vaļu pēdējai, satricinošai ētera mūzikas notij un gandrīz vai noslaucīja no zemes virsas visus sešpadsmit pūtējus, kuri galu galā bija tikai cilvēki. Pērkons la bemola mažorā. Un tad gandrīz vai klusumā, gandrīz vai tumsā sekoja pakāpenisks atslābums, pakāpeniski slīdošs diminuendo, pa ceturtdajtoņiem lejup, lejup līdz tikko saklausāmi čukstošam dominantes akordam, kurš ieilga (reizē pulsējot piecu ceturtdaļu ritmam), uzlādējot satumsušās sekundes ar spēcīgām gaidām. Un šīs gaidas beidzot tika atalgotas. Atmirdzēja pēkšņs, sprādzienam līdzīgs saullēkts, un sešpadsmit mūziķi uzsāka dziesmu:

Ak. manu pudelīt, ar tevi līksmot sācis! Ak, pudelīt, kam es šai saulē nācis? Tevī zila debess spīd Un laiks ir allaž jauks, Jo

Nav otras tādas pudeles Kā tu, mans mazais draugs.

Virpuļodami piccsolī pa Veslminsteras abatijas zāli kopā ar pārējiem četriem simtiem, Linaina un Henrijs reizē dejoja arī citā pasaulē — siltajā, spilgti krāsainajā, bezgala millgajā somas brīvdienu pasaulē. Cik visi bija jauki, cik izskatīgi, cik brīnišķi uzjautrinoši! "Ak, manu pudelīt, ar tevi līksmot sācis!…" Bet Linainai un Henrijam jau bija tas, pēc kā viņi alka… Viņi bija iekšā, šeit un šobrīd, — drošā patvērumā, jaukā laikā, zem nemainīgi zilām debesīm. Un, kad sešpadsmit mūziķi pārguruši nolika savus seksofonus un sintētiskās mūzikas aparāts atskaņoja pašu jaunāko lēno Maltusa blūzu, viņi abi atgādināja dvīņu embrijus, kas maigi šūpojas iepudeļota asins aizstājēja okeāna viļņos.

— Ar labunakti, dārgie draugi! Ar labunakti, dārgie drau­gi! Skaļruņi aizplīvuroja savas pavēles ar sirsnīgu, muzikālu pieklājību. Ar labunakti, dārgie draugi…

Linaina un Henrijs kopā ar citiem paklausīgi atstāja namu. Nomācošās zvaigznes pie debesīm bija aizslīdējušas krietnu gabalu tālāk. Tomēr, lai gan elektriskie uzraksti uz ekrānaizsega debesīs tagad bija visai padzisuši, abi jaunie cilvēki joprojām palika laimīgā neziņā par to, kāda īsti izskatās nakts.

Iedzerta pusstundu pirms kabareja slēgšanas, otrā sonuis deva bija uzcēlusi pilnīgi nesagraujamu sienu starp reālo visumu un viņu prātu. Kā iepudeļoti viņi šķērsoja ielu: kā iepudeļoti viņi liftā uzbrauca divdesmit, astotajā stāvā, kur atradās Henrija dzīvoklis. Taču, lai arī iepudeļota un iedzērusi otru somas gramu. Linaina neaizmirsa veikt visus pretapaugļo­šanās pasākumus, kurus paredzēja noteikumi. Gadiem ilga intensīva hipnopēdija un Maltusa treniņš trīsreiz nedēļā no divpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam bija padarījuši šo rīcību tik automātisku un neizbēgamu kā acu mirkšķi­nāšana.

— Ā, atcerējos! Linaina sacīja, atgriezusies no vannas istabas. Fanija Krauna grib zināt, kur tu esi sameklējis to skaisto, zaļo safjānādas aizstājēja patronjostu, kuru man uzdāvināji.

***

Katru otro ceturtdienu Bernardam Marksam bija jā­piedalās Solidaritātes kalpojumā. Pēc agrām vakariņām Afroditeumā (kurā Helmholcs nesen bija ievēlēts, pamato­joties uz Otro noteikumu) Bernards atvadījās no drauga un, uz jumta apturējis taksi, lika helikoptera pilotam lidot uz Fordsona Kopienas dziedātavu. Pacēlies pārsimt metru augstumā, helikopters traucās uz austrumiem, un, kad tas apmeta loku, Bernarda skatienam savā gigantiskajā skais­tumā atklājās Dziedātava. Starmešu apmirdzēta, trīssimt divdesmit metru garā, ar baltu Karāras marmora aizstājēju apdarinātā ēka sniegbaltā spozmē zaigoja Ladgeitas pakalnā; katrā no četriem helikopteru platformas stūriem nakts tumsā koši sarkans kvēloja milzīgs T, un no divdesmit četru varenu skaļruņu zelta mutēm dārdēja svinīga sintētiskā mūzika.

"Nolādēts, esmu nokavējis!" Bernards nodomāja, tiklīdz uzmeta aci Lielajam Henrijam — Dziedātavas pulkstenim. Un patiesi — kad viņš maksāja taksikoptera pilotam. Lielais Henrijs nozvanīja stundu. Fords, pa visiem skaļruņiem dziļā basā iedziedājās balss. Fords, Fords. Fords… Devi­ņas reizes. Bernards skriešus metās uz liftu.

Lielā auditorija, kurā tika svinēta Forda Diena un citas kupli apmeklētas Kopienas dziedāšanas reizes, atradās ēkas apakšējā stāvā. Virs tās, pa simtam katrā slāvā, rindojās septiņi tūkstoši telpu, ko saviem kalpojumiem ik pārnedēļu izmantoja Solidaritātes grupas. Bernards nobrauca lejā uz trīsdesmit trešo stāvu, aizsteidzās pa gaiteni, mirkli vilcinā­damies pastāvēja pie 3210. telpas durvīm un tad, pārvarējis sevi, atvēra durvis un iegāja iekšā.

Paldies Fordam! — viņš nebija pēdējais. No divpadsmit krēsliem, kas bija sarindoti ap apaļo galdu, trīs vēl bija tukši. Cik vien neuzkrītoši spēdams, viņš ieslīdēja tuvākajā no tiem un sagatavojās drūmi nopētīt atlikušos kavētājus, kad tie ieradīsies.

Meitene, kas sēdēja pa kreisi no viņa, pagriezās un jau­tāja: Ko tu šodien spēlēji? Šķēršļus vai elektromagnētisko?

Bernards paskatījās uz viņu (Ford! tā bija Morgana Rotšilda) un sarkdams atzinās, ka nav spēlējis ne vienu, ne otru. Morgana raudzījās viņā pārsteigumā ieplestām acīm. Iestājās neveikls klusums.

Tad viņa uzsvērti aizgriezās un uzrunāja sportiskāku vīrieti, kas sēdēja pa kreisi no viņas.

"Labs sākums Solidaritātes kalpojumam," Bernards nelaimīgs nodomāja, paredzēdams, ka saplūsme viņam neizdosies arī šoreiz. Kaut jel viņš būtu vismaz paskatījies apkārt, pirms iemetās tuvākajā krēslā! Viņš būtu varējis apsēsties starp Fifī Bredlāfu un Džoanu Dīzeli. Bet viņš bija ņēmis un akli iekritis krēslā blakus Morganai. Morganai! Ford! Tās viņas melnās uzacis — pareizāk, viena uzacs, jo virsdegunē tās savienojās. Ford! Un pa labi sēdēja Klāra Dīterdinga. Tiesa, Klāras uzacis nebija saaugušas kopā. Bet viņa nudien bija pārāk pneimatiska. Toties Fifi un Džoana bija taisni tādas, kā vajadzīgs. Apaļīgas, blondas, ne sevišķi gara auguma… Un starp viņām tagad apsēdās tas lielais lempis Toms Kavaguči.

Pēdējā ieradās Sarodžīni Engelsa.

— Tu esi nokavējusies, grupas prezidents bargi sacīja. Lai tas vairs neatkārtotos!

Sarodžīni atvainojās un ieslīdēja savā vietā starp Dzimu Bokanovski un Herbertu Bakuninu. Tagad grupa bija pilnā sastāvā. Solidaritātes aplis noslēgts un nevainojams. Vīrietis, sieviete, vīrietis —bezgalīgā mijas lokā ap galdu. Divpadsmit cilvēki, gatavi kļūt par vienu, gaidīdami, kad savienosies, saplūdīs, zaudēs savas divpadsmit atsevišķās individualitā­tes. lai taplu par dižāku būtni.

Prezidents piecēlās, pārmeta T zīmi un, ieslēdzis sin­tētisko mūziku, ļāva telpā ieplūst klusajai, nerimtīgajai bungu dunai un instrumentu korim — vēja pūtām un superstīgām —, kas žēli un nebeidzami atkārtoja īso, neizbēgamo, neatvairāmo Pirmā Solidaritātes psalma melodiju. Vēlreiz, vēl­reiz, — pulsējošo ritmu uztvēra nevis auss, bet gan diafragma;

atkārtoto akordu vaimanas un šķinda vajāja nevis prātu, bet gan ilgpilnās līdzjūtības dzīles.

Prezidents atkal pārmeta T zīmi un apsēdās. Kalpojums bija sācies. Paredzētās somas tabletes bija noliktas ēdamgalda vidū. No rokas rokā tika sniegts mīlestības kauss ar zemeņu saldējuma somu un divpadsmit reižu celts pie lūpām, skanot formulai: "Es dzeru par savu iznīcību." Pēc tam sintētiskā orķestra pavadījumā tika dziedāts Pirmais Solidaritātes psalms.

Mēs divpadsmit:

Ford, vieno mūs.

Lai Ļaužu Upe lāses kļūstam,

Ak, tā, kā Tava gaisma plūst,

Lai visi mēs par straumi plūstam.

Divpadsmit ilgpilnu vārsmu. Pēc tam mīlestības kauss tika laists pa apli otru reizi. Tagad formula skanēja: "Es dzeru par Dižāko Būtni." Visi dzēra. Bez rimas skanēja mūzika. Dunēja bungas. Akordu raudas un žvadzoņa izkusušajās miesas dzīlēs pārvērtās par apsēstību. Atskanēja Otrais Solidaritātes psalms.

Nāc. Dižā Būtne,

Ļaužu Draugs,

Un visus vienā kausē mūs!

Kad sengaidītā nāve sauks,

Tas lielai dzīvei sākums būs.

Atkal divpadsmit vārsmu. Tagad soma jau bija sākusi iedarboties. Acis mirdzēja, vaigi tvīka, katrā sejā laimīgos, sirsnīgos smaidos atspīdēja vispārējas labvēlības iekšējā gaisma. Pat Bernards nu jutās mazliet atkusis. Kad Mor­gana Rotšilda pagriezās un starojoši uzsmaidīja viņam, viņš centās atbildēt ar tik starojošu smaidu, cik vien spēja. Taču uzacs, tā melnā divvienība — ak vai, tā joprojām palika, kur bijusi; to viņš nejaudāja ignorēt, nejaudāja, lai kā censtos. Atkusums nebija aizsniedzies pietiekami tālu. Varbūt, ja viņš būtu apsēdies starp Fiiī un Džoanu… Mīlestības kauss trešo reizi tika laists pa apli. Es dzeru par Viņa nenovēršamo Atnākšanu, sacīja Morgana Rolšilda, jo šoreiz bija viņas kārta uzsākt apļa rituālu. Viņas balss bija skaļa, gaviļaina. Viņa iedzēra malku un sniedza kausu Bernardam. Es dzeru par Viņa nenovēršamo Atnākšanu, Bernards atkārtoja, no sirds pūlēdamies ticēt, ka Atnākšana ir nenovēršama; taču uzacs turpināja viņu vajāt, un Atnākšana viņa prātā bija un palika drausmīgi tāla. Iedzēris viņš sniedza kausu Klārai Dīterdingai. "Man atkal nekas neizdosies," viņš nodomāja, "es zinu, ka neizdosies." Tomēr viņš visiem spēkiem turpināja starojoši smaidīt.

Mīlestības kauss bija mērojis visu apli. Prezidents pacēla roku, dodams zīmi; koris uzsāka Trešo Solidaritātes psalmu.

Lai jūtam: Dižā Būtne nāk!

Lai mirstam prieka gavilēs!

Lai bungas dun vēl varenāk!

Es esmu tu, tu esi es.

Pants sekoja pantam, un balsīs jautās arvien dziļāka sajūsma. Atnākšanas nenovēršamības izjūta dzirksteļoja gaisā kā elektriska strāva. Prezidents izslēdza mūziku, un, kad izskanēja pēdējās vārsmas pēdējā nots, iestājās pilnīgs klusums — ieilgušu gaidu klusums, kurā trīsēja un ņudzēja galvaniska dzivība. Prezidents izstiepa roku; un virs viņu galvām pēkšņi ierunājās Balss, dobja, spēcīga Balss, muzikālāka par jebkuru vienkāršu cilvēka balsi, skanīgāka, siltāka, dziļākas mīlestības un ilgu, un līdzjūtības piestrāvota, brīnišķa, noslēpumaina, pārdabiska Balss. Tā ļoti lēnām sacīja: Ak Ford, Ford, Ford! nokļūstot, tonim pazeminoties. No klausītāju saules pinuma uz katru locekli izstaroja reibi­noša siltuma sajūta; acīs sariesās asaras; šķita, ka sirds un iekšas viņos kustas kā neatkarīgas dzīvības pilnas. Ford! tās kusa. Ford! izšķīda, izšķīda. Tad — citā toni, pēkšņi, satraucoši. Klausieties! Balss iebazūnējās. Klausieties! Viņi klausījās. Pēc klusuma brīža Balss bija pieklususi līdz čukstam, bet līdz tādam čukstam, kas dīvainā kārtā bija griezīgāks par visskaļāko kliedzienu. Dižākās Būtnes kā­jas, Balss turpināja un atkārtoja vārdus: Dižākās Būtnes kājas. Čuksti gandrīz izdzisa. Dižākās Būtnes kājas kāpj pa kāpnēm. Un atkal iestājās klusums; un gaidas, uz mirkli atslābušas, atkal saspringa, spriegā k, spriegāk, gandrīz līdz lūzuma punktam. Dižākās Būtnes kājas — ak, viņi tās dzirdēja, viņi dzirdēja, kā tās klusu kāpj lejup pa kāpnēm, nāk arvien tuvāk un tuvāk pa neredzamajām kāpnēm. Dižākās Būtnes kājas. Un lūzuma punkts pēkšņi bija sa­sniegts. Nekustīgu skatienu, pavērtām lūpām Morgana Rotšilda pietrūkās kājās.

Es viņu dzirdu! viņa iesaucās. Es viņu dzirdu!

Viņš nāk! iekliedzās Sarodžīni Engelsa.

Jā, viņš nāk, es dzirdu! Fifi Bredlāfa un Toms Kavaguči reizē pielēca kājās.

O, o, o! neartikulēti apstiprināja Džoana.

Viņš nāk! ieaurojās Dzims Bokanovskis.

Prezidents pieliecās un ar vienu pieskārienu atbrīvoja

šķīvju un pūšamo instrumentu ārprātu, tamtamu drudzi.

O. viņš nāk! spiedza Klāra Dīterdinga. Aiī! Šķita, ka viņai tiek pārgriezta rīkle.

Juzdams, ka arī viņam laiks kaut ko darīt. Bernards pietrūkās un iekliedzās: Es dzirdu, viņš nāk! Taču tas nebija tiesa. Viņš nedzirdēja neko. un, viņaprāt, nenāca neviens. Neviens — par spīti mūzikai, par spīti augošajai sajūsmai. Tomēr viņš vicināja rokas, kliedza tikpat skali kā skaļākie kliedzēji, un, kad pārējie sāka dancot, rībināt un švīkāt kājas, dancoja un švīkājās arī viņš.

Viņi gāja aplī, dejotāju lokveida procesijā, katrs uzlicis rokas uz gurniem nākamajam dejotājam, aplī. apli, unisonā kliedzot, dauzot kājas mūzikas ritmā, sitot takti, sitot takti ar plaukstām pa nākamā pēcpusi; divpadsmit roku pāri sita takti kā viena; kā viena drukni atbalsojās divpadsmit pēc­puses. Divpadsmit kāviens, divpadsmit kā viens. "Es dzirdu, es dzirdu viņu nākam!" Mūzika paātrinājās; ašāk dunēja kājas, ašāk, ašāk plīkšķēja ritmiskās rokas. Un varens sin­tētisks bass piepeši nodārdināja vārdus, kuri vēstīja, ka tuvojas saplūsme un augstākais solidaritātes piepildījums, ka divpadsmit sakusīs vienā, iemiesojot Dižāko Būtni. "Orģija, porgija," balss dziedāja, kamēr tamtami turpināja izdimdināt savu drudžaino tetovējumu:

Orģija, porgija. Fords un joks.

Bučo tik meitas, neesi kā koks!

Zēni pie meitenēm mieru rod;

Orģija, porgija brīvību dod.

Orģija, porgija. dejotāji pārtvēra liturģisko piedziedā­jumu,

orģija, porgija,

Fords un joks,

bučo tik meitas….

Un, viņiem dziedot, gaisma palēnām dzisa — dzisa un reizē kļuva siltāka, samtaināka, sarkanāka, līdz beidzot viņi de­joja tumšsarkanajā Embriju noliktavas puskrēslā. Orģija, porgija… Savā asinskrāsas embrionālajā tumsā dejotāji vēl brīdi turpināja riņķot, bungājot nerimtīgo ritmu. Orģija, porgija… Tad aplis salīgojās, pārūka, daļēji izjucis, sabira apli izvietotajos dīvānos, kuri ielenca — kā aplis apli — galdu un planētām līdzīgos krēslus ap to. Orģija, porgija… Dobjā Balss maigi dūdoja un ūboja; sarkanajā pustumsā šķita, ka milzīga nēģeru dūja labsirdīgi lidinās pār tagad jau knūpus vai augšpēdus gulošajiem dejotājiem.

Viņi stāvēja uz jumta; Lielais Henrijs nupat bija no­dziedājis vienpadsmit. Nakts bija rāma un silta.

— Vai tas nebija brīnišķīgi? jautāja Fifī Bredlāfa. Vai tas nebija vienkārši brīnišķīgi? Viņa paraudzījās Bernardā ar sajūsmu, taču ar tādu sajūsmu, kurā nebija ne miņas no saviļņojuma vai uztraukuma —jo uztraukties nozīmē jopro­jām būt neapmierinātam. Šī bija sasniegta piepildījuma rāmā ekstāze, miers, ko sniedza nevis tikai dīks piesātinājums un tukšums, bet gan līdzsvarota dzīve, remdētas un līdzsvarotas enerģijas. Bagāts un dzīvs miers. Jo Solidaritātes kalpojums bija gan devis, gan ņēmis, atņemot tikai tādēļ, lai dotu no jauna. Fifī bija piepildīta, viņa bija padarīta par pilnību, viņa vēl arvien bija kaut kas vairāk, nevis tikai viņa pati. Vai tu nedomā, ka tas bija brīnišķīgi? viņa neatlaidās, raudzīda­mās Bernardā ar pārdabiski mirdzošām acīm.

— Jā, es domāju, ka tas bija brīnišķīgi, — viņš sameloja un novērsās; Fifī pārvērtusies seja vienlaikus bija apsūdzība un ironisks atgādinājums par viņa paša nošķirtību. Tagad viņš bija tikpat nožēlojami izolēts kā kalpojuma sākumā — sava nepiepildītā tukšuma, sava mirušā piesātinājuma dēļ izolēts vēl vairāk. Savrups un nesaplūdis, turpretī visi pārējie sakusa Dižākajā Būtnē; vientuļš pat Morganas apskāvienos — patiesībā vēl daudz vientuļāks, vēl bezcerīgāk viņš pats nekā jebkad savā mūžā. No tumšsarkanās krēslas viņš bija izniris parastajā elektriskajā gaismā, apzinādamies sevi tik spēcīgi, ka šī apziņa bija pieaugusi līdz neizturamām mokām. Viņš bija gaužām nožēlojams un varbūt (viņu apsūdzēja Fifī mirdzošās acis), varbūt pats bija pie tā vainīgs. Ļoti brīnišķīgi, viņš atkārtoja; taču vienīgais, par ko viņš spēja domāt, bija Morganas uzacs.