Brīnišķīgā jaunā pasaule

DESMITĀ NODAĻA

Visu četrtūkstoš elektrisko pulksteņu rādītāji visās četrtūkstoš Blūmsberija Centra telpās rādija divdesmit septiņas minūtes pāri diviem. "Šis rosības strops", kā to patika dēvēt direktoram, dūca čaklā darbā. Visi bija aizņemti, viss ritēja vienmērīgā taktī. Zem mikroskopu lēcām, neganti vicinādami garās astes, spermatozoīdi ar galvu pa priekšu triecās olšūnās; un olšūnas apaugļotas pletās, dalījās vai, ja bija bokanovskizētas, pumpuroja un saasnoja veselās atsevišķu embriju populācijās. Eskalatori no Sociālās predestinācijas telpas rūkdami nolaidās pagrabstāvā, un tur, tumšsarkanajā tumsā, siltumā gozēdamies savā vēderplēves spilvenā, sabaroti ar asins aizstājēju un hormoniem, embriji auga un auga vai arī saindēti nīkuļoja, līdz kļuva par epsiloniem. Kustīgie plaukti, klusu rūkdami un dūkdami, cauri nedēļām un sakoncentrē­tām mūžībām nemanāmi slīdēja uz turieni, kur Izliešanas telpā tikko izpudeļotie bērni izbrēca savu pirmo šausmu un pārsteiguma kliedzienu.

Dziļākajā pagrabstāvā murrāja dinamomašīnas. augšup, lejup šaudījās lifti. Visos vienpadsmit Bērnistabu stāvos bija barošanas laiks. Tūkstoš astoņsimt bērnu, katrs apgādāts ar rūpīgi sastādītu etiķeti, no tūkstoš astoņsimt pudelītēm vienlaikus sūca savu pasterizētā ārējā sekrēta pinti.

Desmit guļamistabu stāvos virs viņiem puisīši un meitenītes, kuri vēl bija pietiekami mazi, lai viņiem būtu nepieciešams pēcpusdienas miegs, strādāja tikpat čakli kā visi pārējie, paši to nenojauzdami, un zemapzinīgi klausījās hipnopēdiskās lekcijas par higiēnu un biedrošanos, par šķiras apziņu un mazbērna mīlas dzīvi. Savukārt vēl augstāk at­radās rotaļu telpas, un. tā kā laiks bija kļuvis lietains, tur deviņsimt lielāku bērnu izklaidējās ar klucīšiem, māla vei­došanu, paslēptu priekšmetu meklēšanu un erotiskām spēlēm.

Zuram, zuirim! strops sanēja rosīgi un priecīgi. Jautri dziedāja jaunās meičas pie savām mēģenēm, predestinatori strādādami svilpoja, un cik lieliski joki tika plēsti Izliešanas telpā pie tukšajām pudelēm! Tomēr direktora seja bija nopietna, sastingusi bardzībā, kad viņš kopā ar Henriju Fos­teru iegāja Apaugļošanas telpā.

Publisks paraugs, viņš sacīja. Šajā telpā, jo augstāko kastu strādnieku šeit ir vairāk nekā jebkurā citā Centra telpā. Liku viņam ierasties šeit pustrijos.

— Savu darbu viņš veic ļoti labi, Henrijs liekulīgā augstsirdībā piezīmēja.

Zinu. Bet tas ir vēl jo lielāks iemesls bardzībai. Intelek­tuālā izcilība uzliek viņam attiecīgu morālu atbildību. Jo lielāks cilvēkam talants, jo lielāka iespēja novirzīties no pareizā ceļa. Labāk lai cieš viens, nevis samaitājas daudzi. Apsveriet šo jautājumu bezkaislīgi, mister Foster. un jūs sapratīsiet, ka nav šaušalīgāka pārkāpuma par savdabīgu uzvedību. Slepkava nogalina tikai indivīdu — un, galu gala, kas gan ir indivīds? Viņš ar plašu žestu norādija uz mikroskopu, mēģeņu un inkubatoru rindām. Mēs bez mazākās piepūles varam radīt jaunus — cik vien mums tīk. Bet savdabība apdraud ne tikai indivīda dzīvību; tā satricina pašu Sabiedrību. Jā, pašu Sa­biedrību, — viņš atkārtoja. Ā, bet tur jau viņš nāk!

Bernards bija ienācis telpā un starp apaugļotāju virtenēm tuvojās abiem. Viņa nervozitāti vāji slēpa mundras pašapziņas plīvurs. Sveicinot: Labrīt, direktor! viņa balss bija nejēdzīgi skaļa, toties, kad viņš, labodams savu kļūdu, sacīja: Jūs lūdzāt, lai ierodos šeit uz sarunu ar jums, balss skanēja smieklīgi klusi, kā pīkstoņa.

— Jā. mister Marks, direktors draudīgi noteica. Es tiešām lūdzu jūs ierasties šeit. Cik zinu, vakar vakarā jūs atgriezāties no brīvdienām.

— Tieši tā, Bernards apstiprināja.

— Tiešši tā, direktors atkārtoja, gluži kā čūska izšņākdams "š" Tad, pēkšņi pacēlis balsi, iebazūnējās: Dāmas un kungi! Dāmas un kungi!

Meiču dungošana pie mēģenēm un mikroskopistu cītīgā svilpošana spēji apklusa. Iestājās klusums; visi skatījās šurp.

— Dāmas un kungi, direktors atkārtoja vēlreiz, atvai­nojiet, ka šādi pārtraucu jūsu darbu. Tā man liek rīkoties nepatīkams pienākums. Sabiedrības drošība un stabilitāte ir apdraudēta. Jā gan, dāmas un kungi, apdraudēta. Šis cilvēks. viņš apsūdzoši norādīja uz Bernardu, šis cilvēks, kurš stāv šeit, jūsu priekšā, šis alfa plus, kuram tik daudz ir dots un no kura attiecīgi tik daudz jāgaida, šis jūsu kolēģis — vai varbūt man būtu jāaizsteidzas notikumiem priekšā un jāsauc viņš par bijušo kolēģi? — ir rupji pievīlis viņam dāvāto uzticību. Ar saviem ķecerīgajiem uzskatiem par sportu un somu, ar savas dzimumdzīves skandalozo savdabību, ar atteikšanos pakļau­ties Mūsu Forda mācībām un ārpus darba stundām uzvesties kā "bērnam pudelē" (te direktors pārmeta T zīmi) viņš ir parādījis sevi kā Sabiedrības ienaidnieku, kā visas Kārtības un Stabilitātes grāvēju, dāmas un kungi, kā sazvērnieku pret pašu Civilizāciju. Šī iemesla dēļ esmu nolēmis viņu atlaist, ar kaunu atlaist no amata, ko viņš ieņēma Centrā; tālāk esmu nolēmis pieprasīt viņa pārcelšanu uz kādu zemākās pakāpes Apakšcentru un, lai šis sods pēc iespējas labāk kalpotu Sa­biedrības interesēm, pēc iespējas tālu no jebkura svarīga populācijas Centra. Islandē viņam būs ļoti maz iespēju ar savu bezfordisko paraugu novest no ceļa citus. Direktors ieturēja pauzi; tad, sakrustojis rokas, draudīgi pievērsās Bernardam. Marks, viņš sacīja, vai varat uzrādīt kādu iemeslu, kurš liegtu man izpildīt sodu, kas jums piespriests?

— Jā, varu gan, Bernards ļoti skaļi atbildēja.

Mazliet pārsteigts, tomēr joprojām majestātisks, direk­tors turpināja: — Tad uzrādiet to!

— Tūdaļ. Taču tas ir gaitenī. Acumirkli! Bernards pie­steidzās pie durvīm un atrāva tās vaļā. Nāciet iekšā! viņš pavēlēja, un iemesls ienāca un atklājās visu acīm.

Klātesošajiem aizrāvās elpa, atskanēja izbrīna un draus­mu pilni čuksti; kāda jauna meitene iekliedzās; rāpdamies uz krēsla, lai labāk redzētu, kāds apgāza divas mēģenes ar spermatozoīdiem. Uzblīdusi, ļumīga, starp šiem jaunajiem ķermeņiem, šīm neizķēmotajām sejām izskatīdamās kā dī­vaina un šausminoša pusmūža briesmone, Linda ienāca telpā, valšķīgi starodama bezkrāsainā bezzobu smaidā, un iedama gorīja milzīgos gurnus tādā kustībā, kas bija iecerēta kā pavedinoša šūpošanās. Bernards soļoja viņai līdzās.

— Te viņš ir, Bernards teica, norādīdams uz direktoru.

— Vai tu domāji, ka es viņu nepazīšu? Linda sašutusi noprasīja: tad pievērsās direktoram: Skaidrs, ka es tevi pazinu; Tomakin, es tevi pazītu jebkur, starp tūkstoš citiem! Bet varbūt tu esi piemirsis mani. Vai tu neatceries? Vai tu neatceries, Tomakin? Es esmu tava Linda! Viņa stāvēja un skatījās uz direktoru, piešķiebusi galvu, vēl arvien smaidīda­ma, taču, redzot riebumu direktora pārakmeņotajā sejā, šis smaids arvien straujāk zaudēja pašpaļāvību, iedrebējās un beidzot izdzisa. Vai tu neatceries, Tomakin? viņa atkār­toja trīcošā balsī. Acīs vīdēja nemiers un ciešanas. Pūtainā, ļenganā seja groteski savilkās bezgalīgu skumju grimasē. — Tomakin! Viņa izstiepa rokas. Kāds ieķiķinājās.

— Ko nozīmē, direktors iesāka, — šis drausmīgais…

— Tomakin! Linda metās uz priekšu, aiz muguras pa grīdu vilkās seģene, viņa apvija rokas direktoram ap kaklu un piekļāva seju viņam pie krūtīm.

Atskanēja neapturama smieklu brāzma.

— …šis drausmīgais, rupjais joks! direktors iekliedzās.

Piesarkušu seju viņš pūlējās izrauties no Lindas skāvie­niem. Viņas rokas turējās ar izmisīgu spēku. Bet es esmu Linda, es esmu Linda! Viņas balss noslīka apkārtējo smieklos. Tevis dēļ man piedzima bērns! viņa pārkliedza troksni. Iestājās spējš un šausmīgs klusums; acis apjukušas šaudījās, nezinādamas, kur lai skatās. Direktors pēkšņi nobālēja, mitējās cīnīties un stāvēja, uzlicis plaukstas viņai uz roku locī­tavām, pārbīļa pilnām acīm urbdamies Lindā. Jā, bērns, — un es esmu viņa māte! Šo neķītrību viņa izaicinoši iesvieda briesmīgajā klusumā; tad nokaunējusies piepeši atlaidās no direktora, paslēpa seju plaukstās un sāka šņukstēt. — Toma­kin, tā nebija mana vaina! Es taču vienmēr izpildīju visus noteikumus, vai ne? Vai ne? Vienmēr… nezinu, kā… Tomakin, ja tu zinātu, cik šausmīgi… Tomēr viņš man bija mierinā­jums. Pagriezusies uz durvīm, viņa uzsauca: Džon! Džon!

Viņš tūdaļ ienāca, mirkli pakavējās uz sliekšņa, paska­tījās apkārt, tad ar mokasīnos ieautajām kājām klusu un aši šķērsoja telpu, nokrita ceļos direktora priekšā un skaidrā balsī sacīja: — Mans tēvs!

Šis vārds (jo "tēvs" bija ne tik daudz piedauzīgs kā — ietverdams sevī slēptu mājienu uz kaut ko tādu. kas ir tikai soļa attālumā no bērnu dzemdēšanas derdzīguma un amora­litātes, — vienkārši rupjš, drīzāk neķītra nekā pornogrāfiska nepiedienība), šis komiski neglītais vārds kliedēja spriegumu, kas jau bija kļuvis nepanesams. Atskanēja smiekli — vētraini, gandrīz histēriski, šalts pēc šalts, it kā nemūžam negrasītos rimties. Mans tēvs — un tas bija direktors! Mans tēvs! Ak Ford, ak Ford! Tas nudien bija lieliski! Izsmējīgi saucieni un smieklu rēkoņa uzbrāzmoja ar jaunu spēku, šķita, sejas tūliņ izšķīdīs sīkos gabaliņos, asaras plūda straumēm. Tika apgāz­tas vēl sešas mēģenes ar spermatozoīdiem. Mans tēvs!

Bāls. mežonīgi ieplestām acīm direktors nikni skatījās apkārt, apjukuma un pazemojuma plosīts.

Mans tēvs! Smiekli, kas jau šķita pieklustam, atsākās vēl skaļāk nekā iepriekš. Aizspiedis ausis ar plaukstām, direktors izskrēja no telpas.