Brīnišķīgā jaunā pasaule

septītā nodaļa

Plakankalns atgādināja kuģi, kurš nokļuvis bezvējājūras šaurumā, kas pildīts ar putekļiem lauvas krāsā. Šaurums stiepās starp kraujiem krastiem, un no vienas klintssienas līdz otrai pa ieleju vijās zaļa strēle — upe un apkārtējie lauki. Šī akmens kuģa priekšgalā šauruma vidū gluži kā daļa no tā pacēlās ģeometriski līdzens kailas klints izcilnis, uz kura atradās Malpaisas pueblo. Bluķis uz bluķa, katrs nākamais stāvs mazāks par iepriekšējo, — augstās celtnes gluži kā amputētas pakāpienveida piramīdas pacēlās pret zilajām debesīm. To pakājē izklaidus pletās zemas ēkas, mūru mudžek­lis; trijās pusēs krauja stāvus nolaidās līdzenumā. Daži dūmu stabi perpendikulāri cēlās bezvēja gaisā un izzuda.

— Savādi. Linaina teica. ļoti savādi. Ar šo vārdu viņa allaž mēdza paust nosodījumu. — Tas man nepatīk. Un man nepatīk tas vīrietis. Viņa norādīja uz pavadoni indiāni, kam bija pavēlēts aizvest viņus augšup, uz pueblo. Uz viņas jūtām nepārprotami tika atmaksāts ar to pašu; vīrietis gāja abiem pa priekšu, un jau viņa mugura vien izskatījās naidīga, īgna nicinājuma pilna.

— Turklāt, Linaina pieklusināja balsi. — viņš ož.

Bernards nemēģināja to noliegt. Viņi turpināja ceļu.

Pēkšņi šķila, ka gaiss ir atdzīvojies un pulsē, pulsē asiņu negurstošajā dunā. Tur augšā, Malpaisā, dārdēja bungas. Viņu soļi sakrita ar šīs noslēpumainās sirds takti; viņi sāka iet ātrāk. Taka aizveda viņus līdz kraujas malai. Pār viņiem slējās milzī* gā plakankalna kuģa sāni — trissimt pēdu līdz margapmalei.

— Kaut jel mēs būtu lidojuši, Linaina sacīja, aizvainoti skatīdamās uz gludo klintssienu. — Man drausmīgi nepatīk iet kājām. Un, stāvot kalna pakājē, cilvēks jūtas tik mazs.

Kādu gabalu viņi soļoja plakankalna ēnā, apgāja apkārt klints izcilnim, un tur, ūdens izgrauztā aizā, augšup veda pavadoņu trepes. Viņi kāpa. Taka bija ļoti stāva un mela līkločus no vienas ieplakas puses uz otru. Lāgiem bungu rīboņa kļuva gandrīz nedzirdama, toties brīžiem šķita — bungas tiek rībinātas tepat ap stūri.

Kad viņi bija uzkāpuši līdz pusei, viņiem tik tuvu garām aizlidoja ērglis, ka spārnu saceltais vējš dzestri ietriecās sejā. Kādā klints plaisā mētājās kaulu kaudzīte. Tas viss bija nomācoši savādi, un indiānis oda arvien stiprāk un stiprāk. Beidzot viņi no aizas iznira spilgtā saules gaismā. Plakan­kalna galā pletās līdzens akmens klajums.

Gluži kā Čering — T tornī, Linaina piezīmēja. Tomēr viņai nebija lemts ilgi priecāties par šo iedrošinošo līdzību. Klusa kāju dipoņa lika viņiem pagriezties. Kaili no kakla līdz nabai, tumšbrūnie augumi izraiboti ar baltām krāsas švīkām ("Gluži kā asfaltēti tenisa korti." Linaina vēlāk stāstīja), sejas necilvēcīgi noķēpātas ar sarkanu, melnu un dzeltenbrūnu krāsu — pa taku skriešus tuvojās divi indiāņi. Melnajās bizēs bija iepīt i lapsādas un sarkana flaneļa gabaliņi. Ap ple­ciem plīvoja tītara spalvu apmetņi; ap galvu spilgti staroja lielas spalvu galvasrotas. Katrā viņu solī šķindēja un grabēja sudraba rokassprādzes, smagās kaula un tirkīza krellīšu kaklarotas. Viņi tuvojās, nebilzdami ne vārda, klusu skriedami briežādas mokasīnos. Viens turēja spalvu slotiņu; otrs katrā rokā nesa kaut ko tādu, kas no attāluma izskatījās pēc trim četriem resnas virves gabaliem. Viena no virvēm biedīgi izlocījās, un Linaina pēkšņi saprata, ka tās ir čūskas.

Vīrieši skrēja arvien tuvāk un tuvāk; tumšās acis raudzī­jās uz Linainu, tomēr nekas neliecināja, ka tās viņu redzētu, nebija ne mazāko pazīmju, ka vīrieši būtu viņu pamanījuši vai apzinātos viņas eksistenci. Izlocījusies čūska atkal ļen­gani karājās kopā ar pārējām. Vīrieši paskrēja garām.

— Tas man nepatīk, Linaina sacīja. — Tas man nepatīk.

Bet vēl mazāk viņai patika tas, kas gaidīja pie ieejas pueblo, kur pavadonis viņus atstāja, kamēr pats iegāja iekšā, lai saņemtu rīkojumus. Vispirms jau netīrumi, atkritumu kaudzes, putekļi, suņi, mušas. Linainas seja saviebās pretīgu­ma grimasē. Viņa piespieda pie deguna mutautu.

— Bet kā viņi var tā dzīvot? viņa izdvesa sašutuma un neticības pilnā balsī. (Tas nebija iespējams.)

Bernards filosofiski paraustīja plecus. — Lai nu kā, viņš sacīja, — viņi tā dzīvo pēdējos piecus vai sešus gadu tūkstošus. Tāpēc, man liekas, tagad viņi jau būs pie tā pieraduši.

— Bet tīrība ir Fordam tīkama! viņa tielējās.

— Jā, un civilizācija ir sterilizācija, Bernards piebalsoja, ironiski citēdams otro hipnopēdisko elementārās higiēnas lekciju. Taču šie ļaudis nekad nav dzirdējuši par Mūsu Fordu, un viņi nav civilizēti. Tāpēc nav nekādas jēgas…

— Ai! Linaina satvēra viņu aiz rokas.— Skaties!

No tuvējās mājas otrā stāva terases pa trepēm lejup ļoti lēni kāpa gandrīz kails indiānis — spraisli pēc spraišļa, ar ļoti veca cilvēka trīcošo piesardzību. Viņa seja bija vienās krunkās un melna gluži kā obsidiāna maska. Bezzobainā mute bija iekritusi. Pie lūpu kaktiņiem un abpus zodam, gandrīz balti pret tumšo ādu, vizēja daži gari rugāji. Garie, nesapītie mati sirmās šķipsnās karājās ap seju. Augums bija salicis un izdilis līdz kauliem, gandrīz bez miesas. Viņš kāpa ļoti gausi, uz katra pakāpiena apstādamies, pirms uzdrīkstē­jās spert nākamo soli.

— Kas viņam kaiš? Linaina čukstēja. Viņas acis bija ieplestas šausmās un pārsteigumā.

— Viņš ir vecs, tas arī viss, Bernards atbildēja, cik vien bezrūpigi spēdams. Arī viņš bija satrūcies, tomēr centās izlikties vienaldzīgs.

— Vecs? viņa atkārtoja. Bet arī direktors ir vecs; daudzi cilvēki ir veci; bet tādi viņi nav.

— Tas tāpēc, ka mēs neļaujam viņiem tādiem kļūt. Mēs pasargājam viņus no slimībām. Mēs noturam viņu iekšējo sekrēciju mākslīgā līdzsvarā, kas atbilst jauna cilvēka normai. Mēs neļaujam viņu magnija un kalcija līmenim nokristies zemāk par to, kāds bijis trīsdesmit gadu vecumā. Mēs pārle­jam viņiem jaunas asinis. Mēs nepārtraukti stimulējam viņu vielmaiņu. Tāpēc viņi, protams, neizskatās šādi. Daļēji arī tāpēc, viņš piebilda, ka vairums no viņiem nomirst, pirms ir sasnieguši šī vecā radījuma gadus. Līdz sešdesmit gadiem jaunietis ar gandrīz nebojātu veselību, un tad — knaukš! un beigas.

Bet Linaina neklausījās. Viņa vēroja večuku. Lēnām, lēnām viņš kāpa lejup. Kājas pieskārās zemei. Viņš pagriezās. Acis dziļi iegrimušajos dobumos joprojām bija neparasti spožas. Ilgu brīdi tās raudzījās viņā bez kādas izteiksmes, bez pār­steiguma, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Tad salīkušais večuks gausi aizkliboja viņiem garām un nozuda.

— Bet tas ir šausmīgi! Linaina nočukstēja. — Tas ir bries­mīgi! Mums nevajadzēja šurp braukt. Viņa meklēja kabatā somu — un atklāja, ka gluži nebijušas neuzmanības dēļ ir atstājusi pudelīti atpūtas namā. Arī Bernarda kabatas bija tukšas.

Malpaisas šaušalas Linainai bija jāpārcieš bez kādas palīdzības. Un tās gruva pār viņu kā lavīna. Skats uz divām jaunām sievietēm, kuras baroja savus bērnus ar krūti, lika viņai nosarkt un novērsties. Savu mūžu viņa nebija redzējusi neko tik piedauzīgu. Un, kas vēl ļaunāk, Bernards nevis tak­tiski nelikās to redzam, bet gan sāka izteikt klajas piezīmes par šo dzīvdzemdētāju derdzīgo izturēšanos. Somas iespaids jau bija pagaisis, tāpēc Bernards kaunējās par savu vājumu, ko torīt bija izrādījis viesnīcā, un visiem spēkiem centās apliecināt, ka ir stiprs un savdabīgs.

— Cik brīnišķīgi intīmas attiecības! viņš noteica, tīši mulsinādams Linainu. — Un tās droši vien rada apbrīnojami intensīvas jūtas! Es bieži domāju, ka cilvēks varbūt kaut ko zaudē, ja viņam nav bijis mātes. Un varbūt tu, Linaina, kaut ko zaudē, nekļūdama par māti. Iedomājies, ka tu tā sēdi pati ar savu bērniņu…

— Bernard! Kā tu drīksti? Sašutumu viņai lika aizmirst garāmejoša veca sieviete, kurai bija oftalmija un kāda ādas slimība.

— Iesim prom! viņa lūdzās. Tas man nepatīk.

Taču šai mirklī atgriezās pavadonis un, pamājis, lai viņi seko. sāka iet pa šauro ieliņu starp mājām. Viņi nogriezās ap stūri. Atkritumu kaudzē gulēja beigts suns; sieviete, kurai bija kākslis, ieskāja matus mazai meitenei, meklēdama utis. Pavadonis apstājās pie kādām trepēm, pacēla roku gaisā un tad strauji izstiepa to uz priekšu. Viņi paklausīja mēmajai pavēlei — uzrāpās pa trepēm un, tikuši augšā, pa durvīm iegāja garā, šaurā telpā, kurā bija diezgan tumšs un oda pēc dūmiem, pārceptiem taukiem un ilgi valkātām, sen nemazgātām drēbēm. Telpas tālajā galā bija citas durvis, pa kurām iespīdēja saules stars un skanēja ļoti skaļa un ļoti tuva bungu rīboņa.

Pārkāpuši pār slieksni, viņi nonāca lielā terasē. Lejā, augsto namu ieskauts, atradās ciemata laukums, kurā mu­džēja indiāņi. Košas segas, spalvas melnos matos, tirkīza vizma, tumša, karstumā spīdoša āda. Linaina atkal pielika pie deguna mutautu. Pašā laukuma vidū slējās divi apaļi paaugstinājumi, darināti no ķieģeļiem un sablietēta māla, — tie nepārprotami bija kādu pazemes mitekļu jumti, jo katra paaugstinājuma centrā bija vaļēja lūka un no dziļuma tumsas iznira trepes. Augšup cēlās pazemes stabuļu skaņas, kuras gandrīz pa­gaisa nerimtīgajā, nežēlīgajā bungu neatlaidībā.

Bungas Linainai patika. Aizvērusi acis, viņa atdevās to maigajam, nebeidzamajam pērkonam, ļāva tam ieplūst savā apziņā arvien pilnīgāk un pilnīgāk, līdz beidzot pasaulē vairs nepalika nekā cita kā tikai viens vienīgs dobjš skaņas pulss. Tas iedrošinoši atgādināja viņai sintētiskās skaņas Solidaritātes kalpojumos un Forda Dienas svinībās. Orģija — porgija, viņa pie sevis nočukstēja. Šīs bungas dārdināja tieši to pašu ritmu.

Piepeši viņu iztrūcināja dziesma— simtiem vīriešu balsu nevaldāmi uzvilnīja asā, metāliskā unisonā. Dažas garas no­tis, tad klusums, bungu pērkonīgais klusums; pēc tam spalga sieviešu atbilde zviedzošā diskantā. Tad atkal bungas; un atkal vīriešu dobjais, mežonīgais savas vīrestības apstiprinājums.

Savādi — jā. Šī vieta bija savāda, tāpat arī mūzika, tāpat arī drēbes un kākšļi, un ādas slimības, un vecie cilvēki. Taču šī izrāde — šķita, ka tajā nu gan nav nekā īpaši savāda.

— Tas man atgādina zemāko kastu Kopienas dziedāšanu, Linaina sacīja Bernardam.

Tomēr brītiņu vēlāk tas viņai jau daudz mazāk atgādinā­ja šo nekaitīgo nodarbi. Jo no apaļajiem pazemes kambariem piepeši izspietoja rēgains briesmoņu bars. Uzlikuši šaušalīgas maskas vai izkrāsojušies tik neganti, ka vairs nelīdzinājās cilvēkiem, viņi uzsāka ap laukumu ērmīgu. klibojošu deju; aplī, aplī vien, un lēkšodami viņi dziedāja, aplī, aplī — katru apli mazliet ātrāk; un bungas bija mainījušas un paātrinā­jušās savu ritmu, tas tagad sitās ausīs kā drudža pulsēšana; un pūlis sāka dziedāt dejotājiem līdzi, arvien skaļāk un skaļāk; un vispirms iespiedzās viena sieviete, tad vēl viena un vēl, itin kā viņas galinātu nost; un tad pēkšņi dejotāju vadonis izlauzās no rindas, pieskrēja pie lielas koka lādes, kas stāvēja vienā laukuma galā, pacēla vāku un izvilka ārā divas melnas čūskas. Pūlis izgrūda skaļu kliedzienu, un visi pārējie dejo­tāji izstieptām rokām metās pie viņa. Viņš iegrūda čūskas pirmajiem rokās, tad ienira lādē, lai izceltu nākamās. Vēl un vēl, melnas un brūnas, un raibas čūskas — viņš meta tās laukā. Nu deja atsākās citā ritmā. Apli pēc apļa viņi dejoja ar savām čūskām, paši kā čūskas, maigi un vijīgi šūpodamies ceļgalos un gurnos. Aplī vien, aplī vien. Tad vadonis deva zīmi. un visas čūskas cita pēc citas tika nosviestas laukuma vidū; no pazemes izkāpa vecs vīrs un apkaisīja tās ar kukurūzas miltiem, un no otras lūkas izkāpa sieviete un no melnas krūzes aplaistīja tās ar ūdeni. Tad vecais vīrs pacēla roku. un biedīgi, šausminoši iestājās pilnīgs klusums. Bungas mitējās dārdēt, šķita, ka dzīvei pienācis gals. Vecais vīrs norādīja uz abām lūkām, kuras veda apakšzemes pasaulē. Un lēnām, neredzamu roku celts, no vienas lūkas parādījās izkrāsots ērgļa tēls, bet no otras — kaila, krustā piesista cilvēka tēls. Abi tur rēgojās, it kā lidinādamies gaisā, it ka vērodami pūli. Vecais vīrs sasita plaukstas. Gadu astoņpadsmit vecs puisis, kura vienīgais apģērbs bija balts kokvilnas gurnauts, iznāca no pūļa un nostājās viņa priekšā, rokas sakrustojis uz krūtīm, noliecis galvu. Vecais vīrs pārmeta viņam krusta zīmi un atkāpās. Puisis lēnām sāka soļot ap ņudzošo čūsku kamolu.

Viņš bija pabeidzis pirmo apli un līdz pusei mērojis otro, kad no dejotāju vidus iznāca gara auguma vīrietis koijota maskā, ar pītu ādas pletni rokā un tuvojās viņam. Puisis turpināja iet, it kā vīrieti nemaz nemanītu. Koijotvīrs pacēla pletni; ilgs gaidu mirklis, tad strauja kustība, pātagas svilpiens un skaļš, spalgs cirtiens pa miesu. Puiša augums notrīsēja; taču viņš, neizdvesis ne skaņu, turpināja iet tai pašā gausajā, vienmērī­gajā solī. Koijots sita vēlreiz, vēlreiz; un līdz ar katru sitienu pūlis vispirms noelsās un pēc tam dobji ievaidējās. Puisis turpināja soļot. Viņš apmeta divus, trīs, četrus lokus. Plūda asinis. Pieci apļi, seši apļi. Pēkšņi Linaina aizklāja acis ar rokām un sāka šņukstēt. Ak, apturi viņus, apturi viņus! viņa lūdzās. Taču pletne nepielūdzami zibēja un zibēja. Septiņi apļi. Te pēkšņi puisis sagrīļojās un, joprojām neizdvesis ne skaņas, knūpus sabruka zemē. Noliecies pār viņu, vecais vīrs pieskārās viņam pie muguras ar garu, baltu putna spalvu, mirkli pacēla to gaisā tumši sarkanu, lai ļaudis to aplūkotu, tad trīskārt no­purināja to pār čūskām. Nokrita dažas lāses, un bungas piepeši ierībējās paniskā, steidzīgā tonī; atskanēja skaļš kliedziens. Dejotāji metās uz priekšu, pakampa čūskas un aizskrēja prom no laukuma. Vīrieši, sievietes, bērni —viss pūlis joņoja viņiem pakaļ. Pēc brīža laukums bija tukšs, palika tikai puisis, kurš, pilnīgi nekustīgs, knūpus gulēja turpat, kur nokritis. No kā­das mājas iznāca trīs vecas sievietes, ar pūlēm pacēla viņu un ienesa iekšā. Tukšā pueblo sardzē kādu laiciņu stāvēja ērglis un krustā sistais vīrietis; tad, it kā redzējuši pietiekami daudz, abi lēnām iegrima savās lūkās, apakšzemes pasaulē, un nozuda skatienam.

Linaina joprojām šņukstēja. — Cik drausmīgi! — viņa bez mitas atkārtoja, un Bernards veltīgi mierināja viņu. Cik drausmīgi! Viņa nodrebinājās. Ak. kaut jel man būtu soma!

iekšējā telpā atskanēja soļu dipoņa.

Linaina sēdēja nekustīgi, seju paslēpusi plaukstās, neko neredzoša, savrupa. Atskatījās tikai Bernards.

Jaunais vīrietis, kurš iznāca uz terases, bija ģērbies indiāņu drānās, taču bizītēs sapītie mati bija salmu krāsā, acis gaiši zilas un āda balta, tikai brūni iedegusi.

— Sveicināti! Labu rītu! svešinieks ierunājās nevaino­jamā, taču savādā angļu valodā. — Jūs esat civilizēti, vai ne? Jūs esat ieradušies no Citādās vietas, ārpus Rezervāta?

— Mīļā stundiņ, kas jūs… Bernards izbrīnījies iesāka.

Jauneklis nopūtās un nogrozīja galvu. — Gauži nelaimīgs džentlmenis. Viņš norādīja uz asins traipiem laukuma vidū. — Vai redzat to nolādēto vietu? viņš jautāja, un balss trīcēja aiz emocijām.

— Grams ir labāks par lāstu, Linaina automātiski notei­ca, vēl arvien aizklājusi seju ar plaukstām. Kaut jel man būtu soma!

— Tur vajadzēja būt man, jauneklis turpināja. — Kāpēc viņi neļāva man kļūt par upuri? Es būtu nogājis desmit apļus — divpadsmit, piecpadsmit. Palovhtiva pievārēja vien septiņus. No manis viņi būtu ieguvuši divtik daudz asiņu. Veselu asiņu jūru. Viņš izpleta rokas krāšņā žestā; tad izmi­sis atkal nolaida tās. Bet viņi man neļāva. Viņiem nepatika mana sejaskrāsa. Un tā ir bijis vienmēr. Vienmēr. Jaunekļa acīs sariesās asaras; viņš nokaunējies novērsās.

Izbrīns lika Linainai aizmirst somas trūkumu. Viņa atse­dza seju un pirmo reizi paskatījās uz svešinieku. — Vai jūs sakāt, ka gribējāt , lai jūs sit ar pātagu?

Joprojām novērsies, jauneklis piekrītoši pamāja. — Pueblo labad — lai lītu lietus un augtu kukurūza. Un lai iepriecinātu Pukongu un Jēzu. Un vēl. lai parādītu, ka es spēju nekliedzot paciest sāpes. Jā, un viņa balss piepeši ieguva jaunu skanīgumu, viņš pagriezās, lepni izslējis plecus, lepni un izaicinoši pacēlis zodu, lai parādītu, ka es esmu vīrietis… Ak! Viņš noelsās un. iepletis acis. apklusa. Pirmo reizi mūžā viņš bija ieraudzījis meiteni, kuras vaigi nebija šokolādes vai smalkādas krāsā, kuras mati bija kastaņbrūni un ondulēti, kuras sejā (satriecošs jaunums!) jautās labvēlīga interese. Linaina viņam uzsmaidīja; tik izskatīgs zēns, viņa domāja, un patiesi skaists augums. Jaunekļa seja pietvīka; viņš nolaida skatienu, mirkli pacēla to atkal, ieraudzīja, ka viņa joprojām smaida, un jutās tik saviļņots, ka bija spiests aizgriezties un izlikties, ka cītīgi pēta kaut ko laukuma otrā pusē.

Spriedzi kliedēja Bernarda jautājumi. Kas? Kā? Kad? No kurienes? Cieši raudzīdamies sejā Bernardam (jo tik kaislīgi ilgojās redzēt Linainas smaidu, ka gluži vienkārši neuzdrīk­stējās paskatīties uz viņu), jauneklis centās visu paskaidrot. Viņi ar Lindu — Linda esot viņa māte (šis vārds samulsināja Linainu) — Rezervātā esot svešinieki. Linda ieradusies no Citādās vietas jau sen, pirms viņa dzimšanas, kopā ar vīrieti, kas bijis viņa tēvs. (Bernards sasmailēja ausis.) Viņa viena pati devusies staigāt pa kalniem tur, ziemeļos, nokritusi no kraujas un savainojusi galvu. ( — Turpiniet, turpiniet! satraukts skubināja Bernards.) Mednieki no Malpaisas viņu atraduši un aizveduši uz pueblo. Bet vīrieti, kurš bijis viņa tēvs, Linda vairs neesot redzējusi nekad. Viņa vārds bijis Tomakins. (Jā, TAD vārds bija Tomass.) Viņš droši vien aizlidojis atpakaļ uz Citādo vietu, bez viņas — slikts, cietsirdīgs, nedabisks vīrietis.

— Un tā es piedzimu Malpaisā, viņš beidza savu stāstu. Malpaisā. Un pašūpoja galvu.

Kāda netīrība valdīja mazajā mājiņā pueblo nomalē!

No ciemata to šķīra smilšu un gružu josla. Ap atkritumu kaudzi pie mājiņas durvīm piedauzīgi ošņājās divi izbadējušies suņi. Kad viņi iegāja iekšā, smirdīgajā puskrēslā spindza mušas.

— Linda! jauneklis pasauca.

Tālākajā istabā atsaucās diezgan aizsmakusi sievietes balss: Nāku.

Viņi gaidīja. Uz grīdas stāvēja bļodas ar maltītes — var­būt vairāku maltīšu — paliekām.

Durvis atvērās. Pār slieksni pārkāpa ļoti tumīga, blonda skvo un apstājās, skatīdamās svešiniekos, neticīgi iepletusi acis, vaļēju muti. Linaina ar pretīgumu pamanīja, ka sievietei trūkst divu priekšzobu. Un atlikušie bija tādā krāsā… Viņa nodrebinājās. Vēl briesmīgāka nekā tas vecis. Tik resna! Un tās krunkas sejā, ļenganie vaibsti, rievas! Un noļukušie vaigi ar violetiem plankumiem! Un sarkanās dzīsliņas uz deguna, asinīm pieplūdušās acis! Un tas kakls — tas kakls: un sega, kas uzmesta uz galvas, — noplīsusi un netīra! Un zem brūnās, maisveidīgās tunikas šīs milzīgās krūtis, uzblīdušais vēders, gurni. Ak. vēl daudz baigāka par veci, daudz baigāka! Te pēkšņi šis radījums sāka bērt vārdus, izstieptām rokām metās viņai klāt un — Ford! Ak Ford! tas bija tik derdzīgi, viņa tūliņ apvemsies — kļāva viņu pie resnā vēdera, pie krūtīm, un sāka skūpstīt. Ford! siekalaini skūpstīt, un oda tik šausmīgi, acīmredzot savu mūžu nebija mazgājusies, un šķebīgi smirdēja pēc tā drausmīgā šķidruma, kas tika iepildīts deltu un epsilonu pudelēs (nē, tās baumas par Bernardu nebija patiesība), pilnīgi smirdēja pēc alkohola. Linaina izrāvās, cik ātri vien spēdama.

Viņā raudzījās asaraina un izķēmota seja; šis radījums raudāja.

— Ak mana dārgā, mana dārgā! Elsaini plūda vārdu straume. Ja jūs zinātu, kāds prieks — pēc visiem šiem gadiem! Civilizēta seja! Jā, un civilizētas drēbes. Jo es jau biju nodomājusi, ka savu mūžu vairs neredzēšu īstu acetāta zīdu. Viņa aptaustīja Linainas blūzes piedurkni. Nagi bija melni. Un šie burvīgie viskozes velveta šorti! Zināt, dārgā, man vēl arvien ir manas vecās drēbes, noliktas lādē, tās, kurās es šeit ierados. Vēlāk parādīšu. Lai gan acetāts, protams, ir vienos caurumos. Bet tik skaista, balta patronsoma — lai gan jāteic, jūsu zaļā safjānāda ir vēl skaistāka. Tiesa, man no patronsomas nebija nekāda lielā labuma. Atkal sāka plūst asaras. Džons droši vien ir jums pastāstījis. Kas man bija jāizcieš — un ne grama somas, ko iedzert! Tikai meskals šad un tad, kad Popē to atnesa. Popē ir viens zēns, mans paziņa. Bet no meskala pēcāk ir tik slikti, nudien, un no pejotla ir jāvemj; pie tam pejotls nākamajā dienā vienmēr rada šaus­mīgu sajūtu, jo ir vēl vairāk kauns. Un es tik ļoti kaunējos. Padomājiet tikai: man, betai, piedzima bērns! Iztēlojieties sevi manā vietā! (Jau šis priekšlikums vien lika Linainai nodrebēt.) Lai gan tā nebija mana vaina, es zvēru; joprojām nezinu, kā tas notika, jo es taču biju izpildījusi visus Maltu­sa noteikumus—jūs zināt, pēc kārtas numuriem, viens, divi, trīs, četri, vienmēr, es zvēru; un tomēr tas notika; un šeit, protams, nebija ne miņas no kāda Abortu centra. Starp citu, vai Celsijā tāds vēl arvien ir? viņa jautāja. Linaina pamāja.

— Un otrdienās un piektdienās to vēl arvien apgaismo ar starmešiem? Linaina pamāja vēlreiz. Tas skaistais, sārtais stikla tornis! Nabaga Linda aizvērtām acīm atgāza galvu un ekstātiski apcerēja krāšņo atmiņas tēlu. Un upe naktī. viņa nočukstēja. No cieši aizvērto plakstu apakšas gausi ritēja lielas asaras. Un vakarā — atgriešanās ar helikopteru no Stoukpodžas! Un tad karsta vanna ar vibrovakuuma masā­žu… Bet šeit! Viņa dziļi ievilka elpu, papurināja galvu, atvēra acis, pāris reižu nošņaukājās, tad ar pirkstiem izšņauca degunu un noslaucīja tos tunikas stērbelē. Ak. lūdzama, atvainojiet! viņa noteica, pamanījusi Linainas nevilšo pretī­guma grimasi. Man nevajadzēja tā darīt. Atvainojiet! Bet ko lai dara, ja mutautu nav? Atceros, kā mani kaitināja visa šī netīrība, kur itin nekas nav aseptisks. Kad mani atveda uz šejieni, man galvā bija drausmīga brūce. Jūs nevarat iedomā­ties, ko visu viņi lika tai virsū. Mēslus, vienkārši mēslus. "Civilizācija ir sterilizācija," es mēdzu viņiem sacīt. "Streptokokiem pāri T, duša visu izārstē," itin kā viņi būtu bērni, bet viņi, protams, nenieka nesaprata. Un kā lai viņi spētu saprast? Un beigās es laikam pieradu. Turklāt — kā gan ir iespējams saglabāt tīrību, ja karstais ūdens nemaz nav ievilkts? Un paskatieties uz šīm drēbēm! Šī drausmīgā vilna jau nav acetāts. Tā ir sasodīti izturīga. Un, kad tā saplīst, to vajag lāpīt. Bet es esmu beta; es strādāju Apaugļošanas telpā; neviens nekad nebija man to mācījis. Tā nebija mana darīšana. Pie tam lāpīt drēbes taču bija nepareizi. Ja tās cauras, met tās ārā un pērc jaunas. "Jo vairāk ielāpu, jo mazāk mantas". Vai tad ne? Lāpīšana ir antisociāla. Bet šeit viss ir citādi. Tas ir tāpat kā dzīvot kopā ar trakajiem. Viss, ko viņi dara, ir tīrais neprāts. Viņa paskatījās apkārt; ierau­dzīja, ka Džons un Bernards ir izgājuši laukā un staigā šurpu turpu pa putekļiem un drazām mājas ārpusē; tomēr viņa konfidenciāli pieklusināja balsi un, kamēr Linaina sa­springa un atrāvās, pieliecās viņai tik tuvu klāt, ka matiņus uz Linainas kakla sakustināja smirdīgā embrionālās indes dvaka. Piemēram, Linda aizsmakusi čukstēja, piemēram, tas, kā viņi te cits citu dabū. Ārprātīgi, es jums teikšu, pilnīgi ārprātīgi! Ikviens pieder ikvienam citam — vai ne? Vai ne? viņa tincināja, raustīdama Linainu aiz piedurknes. Linaina novērsusies pamāja, izpūta elpu, ko bija aizturējusi, un iedro­šinājās ieelpot vēlreiz — salīdzinoši tīru gaisu. Redziet, šeit, sieviete turpināja, šeit tiek uzskatīts, ka neviens nedrīkst piederēt vairāk kā vienam cilvēkam. Un. ja tu dabū cilvēkus parastajā veidā, tad pārējie domā, ka tu esi samaitāta un anti­sociāla. Viņi tevi ienīst un nicina. Reiz ieradās bars sieviešu un sacēla traci, jo viņu vīrieši nāca pie manis ciemos. Nu, un kāpēc ne? Un tad viņas metās man virsū… Nē, tas bija pārāk šausmigi. Nespēju jums to izstāstīt. Linda aizklāja seju ar plaukstām un notrīcēja. Šejienietes ir tik naidīgas! Ārprātīgas, ārprātīgas un nežēlīgas. Un viņas, protams, neko nezina par Maltusa noteikumiem vai pudelēm, vai izliešanu, vai par kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc viņas nemitīgi dzemdē bērnus — gluži kā suņi. Tas ir gaužām riebīgi. Un, ja iedomājas, ka es… Ak Ford, Ford, Ford! Un tomēr Džons man bija liels mierinājums. Nezinu, ko būtu iesākusi bez viņa. Kaut arī viņš tik ļoti satraucās, tiklīdz kāds vīrietis… Pat agrā bērnībā. Reiz (bet tad jau viņš bija lielāks) viņš mēģināja nogalināt nabaga Vaihusivu — vai varbūt Popē? — tikai tāpēc, ka es viņu reizēm dabūju. Jo man neizdevās Džonam ieskaidrot, ka tieši tā jārīkojas civilizētiem cilvēkiem. Man šķiet, ārprāts ir lipīgs. Liekas. Džonam tas ir piemeties no indiāņiem. Jo, protams, viņš daudz laika pavadīja kopā ar tiem. Kaut arī viņi pret Džonu izturējās tik drausmīgi un neļāva viņam darīt visu to, ko darīja citi puikas. Bet tas savā ziņā bija labi, jo tā rnan bija vieglāk viņu drusku apstrādāt, lai gan jums nav ne jausmas, cik tas ir grūti. Ir tik daudz kā tāda, ko es nezinu; agrāk tas man nebija jāzina. Piemēram, ja bērns tev jautā, kā darbo­jas helikopters vai kas radījis pasauli, — nu, ko lai atbild, ja esi beta un vienmēr esi strādājusi Apaugļošanas telpā? Ko lai atbild?