Brīnišķīgā jaunā pasaule

3

Ceļojums pagāja visai vienmuļi. Zilā Pacifika raķete sa­sniedza Ņūorleānu divarpus minūtes par agru, četras minūtes aizkavējās viesuļvētrā pār Teksasu, taču 95. rietumu garuma grādā ielidoja labvēlīgā gaisa strāvā un varēja nolaisties Santafē mazāk nekā četrdesmit sekunžu pēc noteiktā laika.

Četrdesmit sekundes sešarpus stundu lidojumā. Nav slikti, Linaina atzina.

Nakti viņi pavadīja Santafē. Viesnīca bija lieliska — ne­salīdzināmi labāka, piemēram, par drausmīgo Aurora Bora Palace, kur Linaina bija tik gauži mocījusies iepriekšējā vasarā. Katrā guļamistabā bija sašķidrināts gaiss, televīzija, vibro­vakuuma masāža, radio, verdošs kofeīna šķīdums, silti kontraceptīvi un astoņi dažādi smaržu veidi. Darbojās sin­tētiskās mūzikas aparāts, kad viņi iegāja vestibilā un saprata, ka neko labāku nevarētu vēlēties. Paziņojums liftā vēstīja, ka viesnīcā ir sešdesmit eskalatorskvoša korti un ka parkā iespējams spēlēt gan šķēršļu, gan elektromagnētisko golfu.

Nudien, tas izklausās pārāk skaisti! Linaina iesaucās. Man gandrīz vai gribas, kaut mēs varētu te palikt. Sešdesmit eskalatorskvoša korti…

Rezervātā kortu nebūs vispār, Bernards viņu brīdi­nāja. Un nebūs arī ne smaržu, ne televīzijas, pat ne karstā ūdens. Ja jūti, ka nespēsi to izturēt, paliec tepat, līdz es atgriezīšos.

Linaina jutās aizvainota. Skaidrs, ka es varēšu to iz­turēt! To, ka te ir skaisti, es sacīju tikai tāpēc… nu, tāpēc, ka progress tiešām ir skaists, vai ne?

— Piecsimt atkārtojumu reizi nedēļā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam, Bernards gurdi sacīja itin kā pie sevis.

— Ko tu teici?

— Es teicu, ka progress ir skaists. Tāpēc tev nav jābrauc uz Rezervātu, ja negribas.

— Bet man gribas!

— Nu, labi, Bernards noteica, un tas skanēja gandrīz kā drauds.

Atļauju vajadzēja parakstīt arī Rezervāta uzraugam, un nākamajā rītā abi ieradās viņa birojā. Šveicars nēģeris, epsi­lons plus, ienesa kabinetā Bernarda vizītkarti, un viņus gandrīz nekavējoties aicināja iekšā.

Uzraugs bija blonds un brahieefāls alfa mīnus, īss. ar apaļu, sarkanu seju, platiem pleciem, skaļu, dārdošu balsi, lieliski iemanījies bārstīt hipnopēdiskas gudrības. Viņš dāsni sniedza nesvarīgu informāciju un nelūgtus padomus. Sācis runāt, viņš runāja bez sava gala — turklāt dārdošā balsi.

…piecsimt sešdesmit tūkstoši kvadrātkilometru, kas sadalīti četros atsevišķos Apakšrezervātos, un katru no tiem apjož augstsprieguma stiepļu žogs.

Šai mirklī bez kāda redzama iemesla Bernards piepeši atcerējās, ka atstājis odekolona krānu savā vannas istabā līdz galam vaļā.

…ko ar elektrību apgādā Lielā Kanjona hidroelektro­stacija.

"Kad atgriezīšos, tas man izmaksās veselu bagātību." Iztēlē Bernards redzēja, kā smaržu skaitītāja bultiņa bez mi­tas rāpo pa apli uz priekšu gluži kā skudra, nepagurstot. "Steidzami jāpiezvana Helmholcam Vatsonam."

… žogs ar sešdesmittūkstoš voltu spriegumu, vairāk nekā piectūkstoš kilometru garš.

— Nevar būt, pieklājīgi sacīja Linaina, nenieka nesapra­tusi no Uzrauga teiktā, tomēr paklausīgi izmantodama viņa dramatisko pauzi. Kad Uzraugs sāka dārdināt, viņa bija neuzkrītoši norijusi pusgramu somas un tagad spēja sēdēt, mierīgi neklausīdamās, nedomādama ne par ko, toties lielās, zilās acis ar neatslābstošu uzmanību cieši lūkojās Uzraugā.

Pieskaršanās žogam nonāvē acumirklī, Uzraugs svi­nīgi klāstīja. No Mežoņu rezervāta nav iespējams aizbēgt.

Vārds "aizbēgt" modināja kādu domu. Bernards sakustējās krēslā. Mums nu tā kā būtu jāiet. Mazā, melnā bultiņa steidzās, kā kukainis grauzās cauri laikam, rija viņa naudu.

— Aizbēgt nav iespējams, Uzraugs atkārtoja un ar rokas mājienu lika viņam apsēsties; un, tā kā atļauja vēl nebija parakstīta, Bernardam neatlika nekas cits kā paklausīt. — Tiem, kas dzimuši Rezervātā, — un atcerieties, mana dārgā jaunā dāma, viņš piebilda, neķītri lūrēdams uz Linainu un runā­dams nepiedienīgos čukstos, atcerieties, ka Rezervātā bērni joprojām dzimst, jā, tik tiešām dzimst, lai cik pretīgi tas lik­tos… (Viņš cerēja, ka šī kaunpilnā fakta pieminēšana liks Linainai nosarkt; taču viņa tikai pasmaidīja viltotā izpratnē un noteica: "Nevar būt!" Uzraugs vilies atsāka runāt.) Atkārto­ju — tiem, kas dzimuši Rezervātā, ir lemts turpat arī nomirt.

Lemts nomirt… Decilitrs odekolona katru minūti. Seši litri stundā. Varbūt, Bernards mēģināja vēlreiz, mums vajadzētu…

Paliecies uz priekšu. Uzraugs ar rādītājpirkstu pabungāja pa galdu. Jūs man jautājat, cik cilvēku dzīvo Rezervātā. Un es atbildu (triumfējošā balsī), es atbildu, ka mēs to nezinām. Mēs varam tikai minēt.

— Nevar būt!

— Mana dārgā jaunā dāma, var gan būt.

Sešreiz divdesmit četri — nē, drīzāk jau sešreiz trīsdesmit seši. Aiz nepacietības Bernards bija nobālis un drebēja. Taču runas dārdi nepielūdzami turpinājās.

…ap sešdesmit tūkstošiem indiāņu un metisu… pilnīgi mežoņi… reizēm ierodas mūsu inspektori… citādi itin nekādu sakaru ar civilizēto pasauli… joprojām saglabājuši savus pretigos ieradumus un paražas… laulība, ja jūs, mana dārgā jaunā dāma, zināt, ko tas nozīmē; ģimenes… nekādas ap­strādes… drausmīga māņticība… kristietisms, totēmisms un senču kults… izmirušas valodas, piemēram, zūni, spāņu un atapaskiešu… pumas, dzeloņcūkas un citi briesmīgi dzīvnieki… infekcijas slimības… priesteri… indīgas ķir­zakas…

— Nevar būt!

Pēdīgi viņi tika prom. Bernards metās pie telefona. Aši, aši; tomēr vajadzēja vismaz trīs minīītes, lai sazvanītu Helm­holcu Vatsonu. — Tā vien šķiet, ka mēs jau esam pie mežoņiem! viņš sūdzējās. Nolādētais kompetences trūkums!

— Iedzer gramu, Linaina ierosināja.

Viņš atteicās, dodams priekšroku dusmām. Un visbeidzot, paldies Fordam, viņš dabūja savienojumu, un, jā, tas bija Helmholcs: Helmholcs, kuram viņš paskaidroja, kas nolicis, un kurš apsolīja tūdaļ pat. tūdaļ pat aiziet un aizgriezt krānu, jā, tūdaļ pat. tomēr izmantoja izdevību pastāstīt Bernardam, ko vakar vakarā publiski teicis IAD…

— Ko? Viņš meklē citu darbinieku manā vietā? Bernarda balsī skanēja ciešanas. — Tātad tas tiešām ir izlemts? Vai viņš pieminēja Islandi? Tu saki — pieminēja? Ford! Islan­de… Bernards nolika klausuli un pievērsās Linainai. Viņa seja bija bāla. lajā vīdēja dziļa nomāktība.

— Kas noticis? — viņa jautāja.

— Noticis? Bernards smagi iekrita krēslā. — Mani sūtīs uz Islandi.

Agrāk viņš bieži bija prātojis, kā būtu tad, ja nāktos piedzīvot (bez somas un bez kāda atbalsta, vienīgi ar saviem paša iekšējiem resursiem) kādu lielu pārbaudijumu, sāpes, vajāšanu; viņš pat bija ilgojies pēc kādas nelaimes. Vēl nu­pat. pirms nedēļas, direktora kabinetā viņš bija iztēlojies sevi drosmīgi pretojamies, stoiski pieņemam ciešanas, neizdvešot ne vārda. Direktora draudi pat bija viņu pacilājuši, likuši justies lielākam nekā īstenībā. Taču, kā viņš aptvēra tagad, tā bija noticis tāpēc, ka draudus viņš nebija uztvēris gluži nopietni; viņš nebija ticējis, ka izšķirošajā mirkli IAD jebkad nolems rīkoties. Tagad, kad šķita, ka draudi tiešām liks īstenoti, Bernardu pārņēma šausmas. No iedomātā sloieisma, no teorētiskās drosmes nepalika ne pēdu.

Viņš dusmojās uz sevi — kāds muļķis viņš bija! — uz direktoru — cik negodīgi nedot viņam otru iespēju, otru iespēju, kuru, tagad viņam nepalika ne mazāko šaubu, viņš allaž bija grasījies izmantot. Un Islande, Islande…

Linaina pašūpoja galvu. Pagātnes, nākotnes laiki ir kā indīgi tvaiki, viņa citēja. Es gramu somas iedzeru un tikai tagad dzīvoju.

Beigu beigās viņa pierunāja Bernardu iedzert četras somas tabletes. Pēc piecām minūtēm bija aizmirstas gan saknes, gan augļi; sārti ziedēja tagadnes puķe. Ieradās šveicars un pavēstīja, ka pēc Uzrauga pavēles esot atlidojis Rezervāta sargs un gaidot uz viesnīcas jumta. Viņi nekavējoties devās augšup. Oktorons gammas zaļajā formastērpā pacēla roku sveicienā un sāka uzskaitīt rīta programmas punktus.

Skats no putna lidojuma uz desmit vai divpadsmit gal­venajiem pueblo, tad nolaišanās uz pusdienām Malpaisas ielejā. Tur esot ērts atpūtas nams, un pueblo mežoņi droši vien svinēšot savus vasaras svētkus. Tā esot labākā vieta, kur pārnakšņot.

Viņi iekāpa lidaparātā un devās ceļā. Pēc desmit minū­tēm viņi šķērsoja robežu, kas šķira civilizāciju no mežonības. Augšup, lejup pa pakalniem, pār sāls vai smilšu tuksnešiem, caur mežiem, iekšā kanjonu violetajā dzīlē, pār klintīm un smailēm, un līdzeno plakankalnu bez mitas stiepās žogs, ne­novēršamā taisnā līnija, cilvēces uzvarošā mērķa ģeometriskais simbols. Un šur tur pie šī žoga baltu kaulu mozaīka, vēl ne­satrūdējis līķis uz dzeltenbrūnās zemes iezīmēja vietu, kur briedis vai vērsis, puma, dzeloņcūka vai koijots, vai alkatīgie klijāni, maitas smakas pievilināti un kādas poētiskas taisnas tiesas sodīti, bija pietuvojušies pārāk cieši klāt nāvējošām stieplēm.

— Tie nu nepieņemas prātā, sacīja zaļajā formastērpā ģērbtais pilots, norādīdams uz skeletiem, kas mētājās lejā uz zemes. Un nekad arī nepieņemsies. viņš piebilda un iesmējās, it kā viņam būtu kādi personiski nopelni dzīvnieku elektriskajā nāvē.

Iesmējās arī Bernards; pēc diviem gramiem somas šis joks nez kāpēc šķita labs. Iesmējās un pēc tam gandrīz acumirklī iemiga, un aizmidzis lidoja pār Taosu un Tesuku, pār Nambi un Pikjūru, un Pohoaku, pār Siu un Kočiti, pār Lagūnu un Akomu, un Apburto plakankalnu, pār Zūni un Sibolu, un Ohokaljenti, un, visbeidzot pamodies, atskārta, ka helikopters stāv uz zemes, Linaina nes ceļasomas uz mazu. stūrainu mājiņu un zaļais gamma oktorons runā kaut ko nesaprotamu ar jaunu indiāni.

— Malpaisa, pilots paskaidroja, kad Bernards izkāpa no helikoptera. Šis ir atpūtas nams. Un pueblo šopēcpusdien būs dejas. Viņšjūs turp aizvedīs. Oktorons norādīja uz jauno, saīgušo mežoni. Droši vien būs jautri. Viņš pavīpsnāja. Viss, ko viņi dara, irjautri. — To teicis, viņš iekāpa lidaparātā un iedarbināja motorus. Atgriezīšos rīt. Un atcerieties. viņš mierinoši teica Linainai, viņi ir pilnīgi rāmi; mežoņi jums nenodarīs neko ļaunu. Viņiem ir bijis pietiekami daudz piedzīvojumu ar gāzes bumbām, lai zinātu, ka jokot nav vērts. Joprojām smiedamies, viņš iedarbināja helikoptera skrūves, piedeva gāzi un prom bija.