Brīnišķīgā jaunā pasaule

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Telpa, kurā visus trīs ieveda, bija Pārrauga kabinets.

— Viņa fordība tūdaļ ieradīsies. Gamma sulainis atstāja viņus vienus.

Helmholcs skaļi iesmējās.

— Tas drīzāk izskatās pēc kofeīna šķīduma ballītes, nevis pēc tiesas, viņš noteica un iekrita pašā greznākajā no visiem pneimatiskajiem atzveltņiem. Nenokar galvu, Bernard! viņš piebilda, pamanījis drauga zaļganīgo, nelaimīgo seju. Taču Bernards nekļuva līksmāks; neatbildējis, pat nepaskatījies uz Helmholcu, viņš aizgāja un apsēdās pašā neērtākajā krēsla, kāds vien šeit bija, rūpīgi izraudzījies tieši to neskaidrā cerībā, ka tādējādi kaut kādā veidā mīkstinās augstākās varas dusmas.

Tikmēr Mežonis nemierīgi staigāja pa telpu, ar vieglu, paviršu ziņkārību aplūkodams grāmatas plauktos, skaņu ierakstu rullīšus un lasāmmašīnu spoles numurētajās at­vilktnēs. Uz galda pie loga atradās biezs sējums, iesiets mīkstā, melnā ādas aizstājējā, kurā bija iespiesti lieli zelta T. Viņš to paņēma un atvēra. Mūsu Fords. Mana dzīve un darbi. Grāmatu bija izdevusi Fordisko zinību izplatīšanas biedrība Detroitā. Viņš dīki šķirstīja lapas, izlasīja pa kādam teikumam, pa kādai rindkopai un nupat bija secinājis, ka šī grāmata viņu neinteresē, kad atvērās durvis un kabinetā mundri ienāca par Rietumeiropu atbildīgais Pasaules Pārraugs.

Mustafa Monds sarokojās ar visiem trim; taču viņš uz­runāja tieši Mežoni. — Tātad, mister Mežoni, civilizācija jums diez kā nepatīk, viņš teica.

Mežonis paskatījās uz viņu. Viņš bija sagatavojies melot, spītēties, īgni un tiepīgi klusēt: taču, Pārrauga labsirdīgās, gudrās sejas izteiksmes iedrošināts, nolēma vaļsirdīgi pa­teikt patiesību. Nē. Viņš papurināja galvu.

Bernards satrūkās un izskatījās pārbijies. Ko domās Pār­raugs? Tikt uzskatītam par tāda cilvēka draugu, kurš paziņo, ka viņam nepatīk civilizācija, paziņo to atklāti un turklāt pa­šam Pārraugam, — tas bija briesmīgi. Bet Džon, viņš iesāka. Muslafas Monda skatiens lika viņam padevīgi apklust.

— Protams, Mežonis turpināja izkratīt sirdi, — šis tas ir ļoti jauks. Piemēram, mūzika gaisā…

— Tā tūkstoš instrumentu stīgas zum pa brīdim manās ausīs, un pa brīdim man atskan balsis.

Mežoņa seja iemirdzējās spējā priekā. Arī jūs to esat lasījis? viņš jautāja. Es biju domājis, ka šeit, Anglijā, neviens to grāmatu nepazīst.

— Gandrīz neviens. Es esmu viens no nedaudzajiem. Re­dziet, tā ir aizliegta. Bet, tā kā likumus šeit izdodu es, tad es arī drīkstu tos pārkāpt. Nesodīti, mister Marks, viņš piebilda, pievērsies Bernardam. — Toties jūs to diemžēl nedrīkstat.

Bernardu pārņēma vēl bezcerīgāks izmisums.

— Bet kāpēc tā ir aizliegta? Mežonis vaicāja. Aiz sajūs­mas par tikšanos ar cilvēku, kas lasījis Šekspīru, viņš mirkli bija aizmirsis visu pārējo.

Pārraugs paraustīja plecus. Tāpēc, ka tā ir veca; tas ir galvenais iemesls. Mēs šeit neizmantojam vecas lietas.

— Pat ne tad, ja tās ir skaistas?

Sevišķi ne tad, ja tās ir skaistas. Skaistums ir pievil­cīgs, un mēs negribam, lai cilvēkus pievelk vecas lietas. Mēs gribam, lai viņiem patīk jaunās.

Bet jaunās ir tik muļķīgas un drausmīgas! Šīs filmas, kur nav nekā cita, tikai lidinās helikopteri un tu jūti, kā cil­vēki skūpstās. Mežonis saviebās. Āži, mērkaķi! Vienīgi ar šiem Otello vārdiem viņš spēja izpaust savu nicinājumu un naidu.

— Lai nu kā, tie ir jauki, pieradināti dzīvnieki, Pārraugs piezīmēja.

— Kāpēc jūs labāk neparādāt, viņiem "Otello"?

Es jau jums teicu — tas ir vecs. Turklāt viņi to nesa­prastu .

Jā, tas bija tiesa. Viņš atcerējās, kā Helmholcs bija smējies par "Romeo un Džuljetu". Nu, tad, viņš pēc brīža ierunājās, kaut ko jaunu, kas līdzīgs "Otello" un ko viņi spētu saprast.

— Tieši to mēs visi vēlamies uzrakstīt, sacīja Helmholcs, pārtraukdams savu ilgo klusēšanu.

Un tieši to jūs nekad neuzrakstīsiet, Pārraugs noteica. — Jo, ja tas patiesi būtu tāds pats kā "Otello", neviens nespētu to saprast, lai cik jauns tas būtu. Un, ja tas būtu jauns, tad nekādā gadījumā nebūtu tāds pats kā "Otello".

Kāpēc ne?

— Jā, kāpēc ne? Helmholcs piebalsoja. arī viņš sāka piemirst stāvokļa nepatīkamo realitāti. Zaļš no bailēm un nelabām nojausmām, to atcerējās vienīgi Bernards; pārējie viņu ignorēja. Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka mūsu pasaule nav tāda pati kā Otello pasaule. Mašīnas netop bez dzelzs — un traģēdijas netop bez sociālas nestabilitātes. Pasaule tagad ir stabila. Cilvēki ir laimīgi; viņi dabū to, ko grib, un nekad negrib to. ko nevar dabūt. Viņiem klājas labi; viņi ir drošībā; viņi nekad neslimo; viņi nebaidās no nāves; viņi dzīvo svētlaimīgā neziņā par kaislībām un vecumu; viņus nemoka ne mātes, ne tēvi; viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ne mīļāko, pret kuriem lolot spēcīgas jūtas; viņi ir apstrādāti tā, ka praktiski nespēj uzvesties citādi, kā pienākas. Un, ja kaut kas izietu greizi, pie rokas ir soma. Kuru jūs, mister Mežoni, ņe­mat un sviežat laukā pa logu brīvības vārdā. Brīvības vārdā! Viņš iesmējās. Jūs gaidījāt, ka deltas zinās, kas ir brīvība! Un tagad gaidāt, ka viņi sapratīs "Otello"! Manu mīļo zēn!

Mežonis mirkli klusēja. Tad stūrgalvīgi sacīja: Tomēr "Otello" ir labs. "Otello" ir labāks par jūtfilmām!

— Protams, ka labāks, Pārraugs piekrita. Taču tāda nu ir cena, kas mums jāmaksā par stabilitāti. Nākas izvēlē­ties starp laimi un starp to, ko cilvēki mēdza dēvēt par augsto mākslu. Mēs upurējām augsto mākslu. Tās vietā mums ir jūtfilmas un smaržu ērģeles.

— Bet tās neko nenozīmē.

— Tās nozīmē pašas sevi; tās nozīmē daudz patīkamu sajūtu publikai.

— Bet šīs filmas… šīs filmas sacer idiots!

Pārraugs iesmējās. Jūs diez cik pieklājīgi neizturaties pret savu draugu, misteru Vatsonu. Pret vienu no mūsu izcilākajiem jūtu tehnologiem…

— Tomēr viņam ir taisnība, Helmholcs drūmi noteica. Jo tas ir idiotiski. Rakstīt, ja nav ko teikt…

— Tieši tā. Un tas prasa vislielāko izdomas spēju. Mašīnas darina no iespējami mazākā metāla daudzuma — bet mākslas darbus praktiski ne no kā, tikai no tīrām izjūtām.

Mežonis pašūpoja galvu. Tas viss man šķiet šausmīgi.

— Protams. īsta laime vienmēr izskatās diezgan amorāla salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un. bez šaubām, stabili­tāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīga kā nestabilitāte. Un apmierinātai dzīvei nepiemīt nenieka no spožuma, kāds ap­mirdz dedzīgu kauju pret likstām, nenieka no krāsainības, kāda rotā cīņu pret kārdinājumu, nenieka no kaisles vai šaubu liktenīgajām vētrām. Laime nekad neizskatās grandioza.

— Laikam jau ne, Mežonis, brīdi klusējis, noteica. Bet vai tiešām nepieciešams kaut kas tik baigs kā tie dvīņi? Viņš pārlaida plaukstu pār acīm, kā cenzdamies aizslaucīt atmiņu ainas par garajām identisku punduru rindām pie montāžas galdiem, par dvīņu ganāmpulku virtenēm pie ieejas Brentfordas viensliedes dzelzceļa stacijā, par cilvēkiem tārpiem, kas ņudzēja ap Lindas nāves gultu, par uzbrucēju bezgalīgi atkārtoto seju. Viņš paskatījās uz savu apsaitēto kreiso roku un nodrebēja. Šausmīgi!

— Bet cik derīgi! Redzu, ka jums nepatīk mūsu Bokanovska grupas; bet, ticiet man, tās ir pamats, uz kura uzbūvēts viss pārējais. Šīs grupas ir kā žiroskops, kas stabilizē valsts raķeti tās nemainīgajā kursā. Dobjā balss satraucoši vibrē­ja; rokas žesti aptvēra visu telpu līdz ar neatvairāmās mašīnas uzbrukumu. Muslafas Monda oratora māksla atbilda gandrīz sintētiskiem standartiem.

— Es brīnījos, kāpēc viņi jums vispār vajadzīgi, — Mežonis teica, redzot, ka no tām pudelēm jūs varat dabūt visu, ko gribat. Ja jau jūs to vispār darāt, tad kāpēc neizaudzējat visus par dubultplus alfām?

Mustafa Monds iesmējās. — Tāpēc, ka nejūtam ne mazāko vēlēšanos, lai mums pārgriež rīkli, viņš atbildēja. Mēs ticam laimei un stabilitātei. Alfu sabiedrība neizbēgami būtu nestabila un nelaimīga. Iztēlojieties rūpnīcu, kurā strādā vienīgi alfas — proti, atsevišķi, nesaistīti indivīdi ar labu ģenētisko mantojumu, kuri (zināmās robežās) spēj veikt brīvu izvēli un uzņemties atbildību. Iztēlojieties to! viņš atkārtoja.

Mežonis centās to iztēloties, taču bez sevišķiem panā­kumiem.

— Tas ir absurds. Pēc alfas standartiem izliets un apstrā­dāts cilvēks sajuktu prātā, ja viņam būtu jādara epsilona pusidiota darbs, — viņš sajuktu prātā vai sāktu dauzīt visu, kas pa rokai. Alfas var tikt pilnīgi socializēti — taču tikai ar noteikumu, ka viņiem liek darīt alfu darbu. Vienīgi no epsi­lona var gaidīt epsilona uzupurēšanos — tā dibinātā iemesla dēļ, ka viņam tā nav nekāda uzupurēšanās; tas ir mazākās pretestības ceļš. Viņa apstrāde ir samontējusi sliedes, pa kurām viņam jāvirzās. Viņš pats tur neko nevar darīt; viņš ir iepriekšnolemts. Pat pēc izliešanas viņš joprojām paliek pudelē — neredzamā infantilu, embriotisku fiksāciju pudelē. Protams, ikviens no mums, Pārraugs domīgi turpināja, visu mūžu nodzīvo pudelē. Taču, ja mēs esam alfas, tad mūsu pudeles, salīdzinoši izsakoties, ir milzīgas. Mēs briesmīgi ciestu, ja tiklu ierobežoti šaurākā telpā. Augstākās kastas šampanieša aizstājēju nevar liet zemākās kastas pudelēs. Teorētiski tas ir acīm redzams. Bet tas ir pierādīts arī praksē. Kipras eksperimenta rezultāts bija pārliecinošs.

— Kas tas bija? Mežonis jautāja.

Mustafa Monds pasmaidīja. Ja vēlaties, varat to dēvēt par pārpudeļošanas eksperimentu. Tas sākās Mūsu Forda četrsimt septiņdesmit trešajā gadā. Pārraugi bija attīrījuši Kipras salu no visiem iemītniekiem un rekolonizējuši to ar īpaši sagatavotu grupu — divdesmit diviem tūkstošiem alfu. Viņiem tika izsniegts viss lauksaimniecības un rūpniecības aprīkojums, un viņiem vajadzēja tikt galā vieniem. Rezultāts precīzi apstiprināja visus teorētiskos paredzējumus. Zeme netika pienācīgi kopta; visās rūpnīcās notika streiki; likumi tika nonievāti, rīkojumi pārkāpti; visi tie, kas uz laiku bija norīkoti zemas kvalifikācijas darbā, nemitīgi vērpa intrigas, lai tiktu augsti kvalificētā darbā, bet tie, kas strādāja augsti kvalificētā darbā, par visu vari vērpa pretējas intrigas, lai pa­liktu savā vietā. Pēc sešiem gadiem pie viņiem gāja vaļā pirmklasīgs pilsoņu karš. Kad deviņpadsmit no divdesmit diviem tūkstošiem bija nogalināti, izdzīvojušie iesniedza Pasaules Pārraugiem vienprātīgu lūgumu pārņemt salu savā pārvaldē. To Pārraugi arī izdarīja. Tā beidza pastāvēt vienīgā alfu sabiedriba, ko pasaule pieredzējusi.

Mežonis dziļi nopūtās.

— Optimālā populācija, Mustafa Monds sacīja, ir leduskalna modelis: astoņas devītdaļas zem ūdens, viena devītdaļa virs ūdens.

— Un tie, zem ūdens, ir laimīgi?

— laimīgāki nekā tie, kas ir virs ūdens. Laimīgāki, pie­mēram, par jūsu draugiem. Viņš norādīja uz abiem.

— Par spīti tam drausmīgajam darbam?

— Drausmīgajam? Viņiem tā neliekas. Gluži otrādi, tas viņiem patīk. Tas ir viegls, bērnišķīgi vienkāršs. Nav jāsa­sprindzina ne prāts, ne muskuļi. Septiņarpus stundas viegla, nenogurdinoša darba, un pēc tam somas devas un spēles, un neierobežota kopošanās, un jūtfilmas. Ko vēl viņi var vēlēties? Tiesa, viņš piebilda, viņi varētu lūgt īsāku darbadienu. Un mēs, bez šaubām, varētu saīsināt šo darbadienu. Tehno­loģiski būtu ārkārtīgi vienkārši saīsināt visu zemāko kastu darbadienu līdz trim četrām stundām. Bet vai tāpēc viņi kļūtu laimīgāki? Nē, nekļūtu vis. Šāds eksperiments tika veikts vairāk nekā pirms pusotra gadsimta. Visā Īrijā tika ieviesta četru stundu darbadiena. Un kāds bija rezultāts? Nemiers un straujš somas patēriņa kāpums; tas arī viss. Šīs trīsarpus brīvās papildstundas sniedza tik maz laimes, ka cilvēki bija spiesti bēgt no tām brīvdienās. Izgudrojumu birojs ir pilns ar darbalaika ietaupīšanas procesu plāniem. To ir tūkstošiem. Mustafa Monds plaši novēzēja roku. Un kāpēc mēs tos neīstenojam? Strādnieku labad; būtu tīrā ciet­sirdība uzvelt viņiem pārmērīgu brīvā laika nastu. Tas pats notiek lauksaimniecībā. Ja vien gribētu, mēs varētu sintezēt visu pārtiku līdz pēdējai kripatai. Bet mēs negribam. Trešdaļu populācijas labāk ir paturēt laukos. Viņu pašu labad — jo pārtikas ražošana laukos prasa vairāk laika nekā ražošana rūpnīcā. Turklāt mums jādomā par savu stabilitāti. Mēs ne­gribam mainīties. Katra pārmaiņa ir drauds stabilitātei. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs tik skopi ieviešam jaunus izgudrojumus. Katrs atklājums tīrajā zinātnē ir potenciāli graujošs; pat zinātni reizēm nākas uzskatīt par iespējamu ienaidnieku. Jā. pat zinātni.

— Zinātni? Mežonis sarauca pieri. Šo vārdu viņš pazina. Taču nevarēja precīzi pateikt, ko tas apzīmē. Šekspīrs un pueblo vecie vīri nekad nebija pieminējuši zinātni, un no Lindas viņš bija dzirdējis tikai gaužām neskaidrus mājienus: zinātne bija kaut kas tāds, ar kā palīdzību ražoja helikopterus, kaut kas tāds, kas lika cilvēkiem smieties Kukurūzas deju laikā, kaut kas tāds, kas pasargāja no grumbām un zobu izkrišanas. Viņš izmisīgi centās izprast Pārrauga teiktā nozīmi.

— Jā, Mustafa Monds sacīja, — tas ir vēl viens upuris stabilitātes labā. Ne jau tikai māksla nav savienojama ar laimi; tāpat ir arī ar zinātni. Zinātne ir bīstama; tā ārkārtīgi rūpīgi jātur važās un uzpurnī.

— Ko? pārsteigts iesaucās Helmholcs. Bet mēs vienmēr sakām, ka zinātne ir viss! Tas ir gluži banāls hipnopēdisks teiciens!

Trīsreiz nedēļā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit ga­diem. Bernards piebilda.

— Un zinātnes propaganda, ko mēs apgūstam koledžā…

— Jā; bet kādas zinātnes? Mustafa Monds sarkastiski noprasīja. Jūs neesat apguvuši nevienu zinātni, tāpēc nevarat spriest. Es savā laikā biju visai labs fiziķis. Pārāk labs — pietiekami labs, lai aptvertu, ka visa mūsu zinātne ir tikai pavārgrāmata, kurā ietverta ortodoksa kulinārijas teorija, ko nevienam nav ļauts apšaubīt, un ēdienu recepšu saraksts, ko nedrīkst papildināt, ja nav saņemta šefpavāra atļauja. Tagad šefpavārs esmu es. Taču reiz es biju jauns, ziņkārīgs virtuves zēns. Un sāku šo to vārīt pats uz savu roku. Vārīt neortodoksi. nelikumīgi. Patiesībā es nodarbojos ar īstu zinātni. Viņš apklusa.

— Kas notika tālāk? Helrnholcs Vatsons jautāja.

Pārraugs nopūtās. Gandrīz vai tas pats, kas tagad notiks ar jums, jaunie cilvēki. Mani bezmaz nosūtīja uz kādu salu.

Šie vārdi izraisīja Bernardā spēcīgu un nepiedienīgu satraukuma uzplūdu. Nosūtīt mani uz salu? Viņš pielēca kājās, metās pār istabu un, rokas vicinādams, nostājās Pār­rauga priekšā. Jūs nevarat nosūtīt mani! Es neko neesmu izdarījis! Vainīgi ir pārējie! Es zvēru, tie bija pārējie! Viņš apsūdzoši norādīja uz Helmholcu un Mežoni. Ak, lūdzu, nesūtiet mani uz Islandi! Apsolu, ka darīšu visu, kas man jā­dara. Dodiet man vēl vienu izdevību! Lūdzu, dodiet man vēl vienu izdevību! Sāka plūst asaras. Kad es jums saku, tā ir viņu vaina! viņš elsoja. Un tikai ne uz Islandi! Ak, lūdzu, jūsu fordība, lūdzu… Un pazemības lēkmē viņš nokrita ceļos pie Pārrauga kājām. Mustafa Monds lūkoja viņu piecelt; bet Bernards tiepīgi turpināja zemoties; vārdu straume plūda nepagurdama. Beigās Pārraugam nācās piezvanīt savam ceturtajam sekretāram.

— Atvediet trīs vīrus, viņš pavēlēja, un nogādājiet misteru Marksu kādā guļamistabā. Iedodiet viņam krietnu devu somas tvaiku, pēc tam apguldiet un atstājiet tur.

Ceturtais sekretārs izgāja un atgriezās ar trim dviņiem sulaiņiem zaļos formastērpos. Viņi iznesa ārā Bernardu, kurš joprojām kliedza un šņukstēja.

— Varētu nodomāt, ka viņam kāds grasās pārgriezt rīkli, Pārraugs sacīja, kad aizvērās durvis. Toties, ja viņam būtu kaut drusciņa saprāta, viņš apjēgtu, ka šis sods patiesībā ir apbalvojums. Viņu sūta uz salu. Tātad — uz vietu, kur viņš sastaps visinteresantāko vīriešu un sieviešu komplektu, kāds vien pasaulē atrodams. Visus tos, kuri kaut kāda iemesla dēļ kļuvuši pārāk pašapzinīgi individuāli, lai iederētos Kopie­nas dzīvē. Visus tos, kuri nav apmierināti ar ortodoksiju, kuriem radušās pašiem savas, neatkarīgas idejas. Vārdu sakoti — visus, kuri ir kaut kas. Es gandrīz vai apskaužu jūs, mister Vatson.

Helmholcs iesmējās. — Tad kāpēc jūs pats neatrodaties kādā salā?

— Tāpēc, ka beigu beigās esmu devis priekšroku šim te, Pārraugs atbildēja. Man piedāvāja izvēli: tikt nosūtītam uz salu, kur es varētu turpināt nodarboties ar savu tīro zinātni, vai tikt uzņemtam Pārraugu padomē ar izredzēm pēc no­teikta laika iegūt īstu pārraudzības varu. Es izraudzījos pēdējo un zinātnei atmetu ar roku. Mirkli klusējis, viņš piebilda: Dažreiz es nožēloju, ka neturpināju nodarboties ar zinātni.. Laime ir bargs saimnieks — īpaši citu cilvēku laime. Un, ja cilvēks nav apstrādāts tā, lai pieņemtu to bez iebildumiem, tā ir daudz bargāks saimnieks par patiesību. Viņš nopūtās, apklusa, tad ierunājās mundrākā tonī: Nu, bet pienākums ir pienākums. Savas simpātijas nedrīkst ņemt vērā. Mani interesē patiesība, man patīk zinātne. Taču patiesība ir drauds, zinātne ir briesmas sabiedrībai. Tā ir tikpat bīstama, cik bijusi derīga. Tā ir sagādājusi mums pašu stabilāko līdzsvaru vēsturē. Salīdzinājumā ar to Ķīnā valdīja bezcerīgs drošības trūkums; pat pirmatnējie matriarhāti nebija stabilāki par mūsu sabiedrību. Atkārtoju — tā tas ir. pateicoties zinātnei. Tomēr mēs nevaram pieļaut, lai zinātne pati iznīcina savus labos darbus. Tāpēc mēs tik rūpīgi ierobežojam tās pētījumu apjomu — tāpēc mani gan­drīz vai nosūtīja uz salu. Zinātnei mēs ļaujam nodarboties vienīgi ar vissteidzamākajām tagadnes problēmām. Visi pārējie pētījumi tiek cītīgi apkaroti. Interesanti palasīt, viņš pēc īsas pauzes turpināja, ko cilvēki Mūsu Forda laikos rakstījuši par zinātnes progresu. Viņi laikam bija iztēlo­jušies, ka tai var ļaut attīstīties bezgalīgi, neņemot vērā neko citu. Zināšanas bija lielākais guvums, patiesība'— augstākā vērtība; viss pārējais bija otršķirīgs un pakārtots. Tiesa, priekšstati sāka mainīties jau tolaik. Mūsu Fords pats daudz darīja, lai patiesības un skaistuma vietā galveno lomu piešķirtu ērtībām un laimei. Šo pārmaiņu prasīja masu produkcija. Vispārēja laime uztur zobratus pastāvīgā kustībā; patiesība un skaistums to nespēj. Un, bez šaubām, ikreiz, kad masas sagrāba politisko varu, pats svarīgākais bija laime, nevis patiesība un skaistums. Tomēr par spīti visam joprojām tika atļauti neierobežoti zinātniski pētījumi. Cilvēki turpināja runāt par patiesību un skaistumu tā, it kā tās būtu vis­augstākās vērtības. Līdz pat Deviņgadu karam. Tos beidzot lika viņiem dziedāt citu dziesmu. Kāda jēga patiesībai, skais­tumam vai zināšanām, ja tev apkārt sprāgst Sibīrijas mēra bumbas? Tieši tolaik — pēc Deviņgadu kara — zinātni pirmo reizi sāka pārraudzīL_Tolaik cilvēki bija ar mieru, lai tiek pārraudzītas pat viņu noslieces. Bija ar mieru ziedot jebko mierīgas dzīves labā. Kopš tā laika mēs nodarbojamies ar pārraudzīšanu. Patiesībai tas, bez šaubām, nav nācis par labu. Toties tas milzīgā mērā ir nācis par labu laimei. Neko nevar iegūt par velti. Par laimi ir jāmaksā. Un jūs par to maksājat, mister Vatson, — maksājat, jo tā nu ir sagadījies, ka jūs pārlieku interesējaties par skaistumu. Es reiz pār­lieku interesējos par patiesību; un samaksāju arī es.

— Bet jūs nepārcēlāties uz salu. Mežonis ierunājās, pārtraukdams ilgo klusumu.

Pārraugs pasmaidīja. Tieši tā es samaksāju. Izvēlē­damies kalpošanu laimei. Citu cilvēku laimei, nevis savējai. Cik labi, viņš pēc mirkļa piebilda, ka pasaulē ir tik daudz salu! Nezinu, ko mēs bez tām iesāktu. Droši vien iespundētu jūs visus gāzes kamerās. Starp citu, mister Vatson, vai jums patiktu tropu klimats? Piemēram, Marķīza vai Samoas salas? Vai varbūt kaut kas skarbāks?

Helmholcs piecēlās no pneimatiskā krēsla. Man patiktu ļoti slikts klimats, viņš atbildēja. Manuprāt, rak­stīšana labāk veiktos sliktā klimatā. Piemēram, ja gaudotu vējš un plosītos vētras…

Pārraugs piekrītoši palocīja galvu. — Man patīk jūsu noska­ņojums, mister Vatson. Tiešām, ļoti patīk. Bet oficiāli es to tikpat ļoti nosodu. Viņš pasmaidīja. Kā būtu ar Folklendu salām?

— Jā, man šķiet, tas derēs, Helmholcs atbildēja. — Un tagad, ja neiebildīsiet, es iešu un paskatīšos, kā klājas nabaga Bernardam.