TRISPADSMITA NODAĻA

Embriju noliktavas puskrēslā neskaidri iezīmējās Hen­rija Foslera stāvs.

— Vai negribi šovakar aiziet uz jūtfīlmām?

Linaina klusēdama papurināja galvu.

— Vai tu satiksies ar kādu citu? Henriju interesēja tas, kuri viņa draugi dabūjas. Vai ar Benito? viņš prašņāja.

Viņa vēlreiz papurināja galvu.

Henrijs samanīja nogurumu violetajās acīs, bālumu aiz ādas tuberkulozes maskas, skumjas tumšsarkano bezsmaida lūpu kaktiņos.

— Tu taču nebūsi slima? viņš mazliet satraukts jautāja, baidīdamies, ka tik viņa nav saķērusi kādu no nedaudzajām atlikušajām infekcijas slimībām.

Tomēr Linaina atkal papurināja galvu.

— Lai nu kā, tev vajadzētu aiziet pie ārsta, Henrijs no­teica. Dakteris ar prieku ārstē drebuļus kā nieku. viņš sirsnīgi piebilda un vēl uzsvēra šo hipnopēdisko sakām­vārdu, uzsizdams Linainai uz pleca. Varbūt tev derētu grūtniecības aizstājējs, viņš ieminējās. Vai varbūt spē­cīgas kaislības aizstājēja kurss. Zini, parastais kaislības aizstājējs dažreiz nav gluži…

— Ak. Forda dēļ, Linaina sacīja, pārtraukdama tiepīgo klusēšanu, aizveries! Un atkal pievērsās embrijiem, ko mirkli bija pametusi novārtā.

Padomā tik. spēcīgas kaislības aizstājēja kurss! Viņa būtu smējusies, ja tikko nevaldītu asaras. Itin kā viņai pašai nepietiktu kaislību! Viņa dziļi nopūtās, uzpildīdama šļirci.

— Džon, viņa klusu nočukstēja, — Džon… Un tad ieprātojās: "Ak Ford, vai šim es iedevu poti pret miega slimību vai ne?" Viņa nudien nespēja atcerēties. Pēdīgi viņa nolēma ne­riskēt ar divkāršu devu un gar slīdlenti aizgāja pie nākamās pudeles.

Divdesmit divus gadus, astoņus mēnešus un četras dienas pēc šī brīža kāds jauns, daudzsološs alfa minus admi­nistrators Mvanza — Mvanzā nomira no tripanosomiāzes — pirmais šāds gadījums pusgadsimta laikā. Linaina nopūtusies turpināja darbu.

Stundu vēlāk ģērbtuvē Fanija izteica kvēlus iebildumus.

— Bet tas taču ir absurdi — ļauties tādam garastāvoklim! Vienkārši absurdi, viņa atkārtoja. Un vēl par ko? Par vīrieti— vienu vīrieti!

— Bet tieši viņu es gribu!

— Itin kā pasaulē nebūtu miljoniem citu vīriešu.

— Bet tos es negribu.

— Kā tu vari zināt, ja neesi mēģinājusi?

— Es esmu mēģinājusi.

— Bet ar cik daudziem? Fanija noprasīja, nicīgi raustī­dama plecus. Ar vienu, diviem?

— Ar dučiem. Bet tam nebija nekādas jēgas, Linaina atbildēja, šūpodama galvu.

— Tev jābūt neatlaidīgai, Fanija pamācīja. Tomēr bija redzams, ka viņas ticība pašas padomiem ir iedragāta. Bez neatlaidības neko nevar sasniegt.

— Bet tikmēr…

— Nedomā par viņu!

— Nevaru.

— Tad iedzer somu!

— Es dzeru.

— Un turpini.

— Bet starplaikos viņš man joprojām patīk! Viņš man patiks vienmēr.

— Nu, ja tas ir tā, Fanija apņēmīgi teica, tad vienkārši ej un dabū viņu! Vai nu viņš grib, vai ne.

— Bet ja tu zinātu, cik briesmīgi dīvains viņš bija!

— Jo vairāk iemesla rīkoties stingri.

— Kas tev nekaiš runāt!

— Neliecies zinis par visādām blēņām. Rīkojies! Fanijas balss skanēja kā bazūne; viņa bija gluži kā Jauno Sieviešu Fordiskās apvienības lektore, kas vada vakara pārrunas ar pusaugu beta mīnusiem. Jā, rīkojies — un tūliņ! Tagad pat!

— Man būs bail, Linaina sacīja.

— Vispirms tev tikai jāiedzer pusgrams somas. Un tagad es iešu vannā. Viņa sparīgi aizsoļoja, vilkdama nopakaļ dvieli.

Atskanēja zvans, un Mežonis, kurš nepacietīgi cerēja, ka šopēcpusdien atnāks Helmholcs (jo, beidzot nolēmis izrunāties ar Helmholcu par Linainu, viņš ar mokām spēja atlikt šo sirds izkratīšanu kaut vai uz mirkli), pielēca kājās un metās pie durvīm.

— Man jau bija nojauta, ka tu nāksi, Helmholc! viņš sauca, vērdams durvis vajā.

Baltā acetāta atlasa matrožu kostīmā, ar apaļu, ballu cepurīti, švītīgi piešķiebtu uz kreisās auss, uz sliekšņa stāvēja Linaina.

— Ai! Mežonis izdvesa, kā saņēmis spēcīgu belzienu.

Ar pusgramu bija pieticis, lai Linaina aizmirstu savas bailes un mulsumu. Sveiks, Džon! viņa smaidot teica un Mežonim garām iegāja istabā. Automātiski aizvēris durvis, viņš sekoja viešņai. Linaina apsēdās. Iestājās ilgs klūsums.

— Liekas, Džon, tu sevišķi nepriecājies, mani redzot, viņa pēdīgi iesāka.

— Nepriecājos? Mežonis pārmetoši paskatījās viņā. tad pēkšņi nokrita ceļos viņai pie kājām un, satvēris Linainas roku, to bijīgi noskūpstīja. Nepriecājos? Ak, ja tu tikai zinātu! viņš nočukstēja un, uzdrošinājies ielūkoties viņai sejā, turpināja: Apbrīnotā Linaina, tu apbrīnas kalngals, tu esi dārgāka par visiem pasaules dārgumiem! Viņa veltīja Mežonim salda maiguma pilnu smaidu. Ak, tu esi pati pil­nība (pavērtām lūpām viņa liecās Mežonim tuvāk), pati pilnība, tik brīnišķīgs ir tikai (tuvāk un tuvāk) visu radījumu kronis! Vēl tuvāk. Mežonis piepeši piecēlās kājās. Un tāpēc, viņš novērsies sacīja, es vispirms gribēju kaut ko izdarīt… Tas ir, lai pierādītu, ka esmu tevis cienīgs. Protams, patiesībā es tāds nebūšu nekad. Tomēr es gribēju vismaz pa­rādīt. ka neesmu pilnīgi necienīgs. Es gribēju kaut ko izdarīt.

— Kāpēc tu domā, ka tas ir nepieciešams… Linaina iesāka, tomēr atstāja teikumu nepabeigtu. Viņas balsī ieska­nējās viegls aizkaitinājums. Ja esi liekusies uz priekšu tuvāk un tuvāk, pavērtām lūpām, un tad tāds muļķa lempis pēkšņi pieraušas kājās un tu apjēdz, ka liecies pretī tukšumam, tad nu tiešām ir iemesls, dibināts iemesls aizkaitinājumam, pat ja asinīs tev riņķo pusgrams somas.

— Malpaisā, Mežonis nesakarīgi murmināja, vajadzēja atnest kalnu lauvas ādu — tas ir, ja gribēji ar kādu precēties. Vai vilka ādu.

— Anglijā nekādu lauvu nav, Linaina gandrīz uzkliedza.

— Un, pat ja būtu, Mežonis piebilda ar negaidītu nicīgu aizvainojumu, cilvēki droši vien medītu tos no helikopteriem, ar indīgu gāzi vai ko tamlīdzīgu. Es tā nerīkotos, Linaina. Viņš izslēja plecus, uzdrīkstējās uzmest viņai acis un sastapa aizskartas neizpratnes pilnu skatienu. Es izdarīšu jebko, viņš apjucis turpināja arvien nesakarīgāk. Jebko, ko vien tu man liksi. Dažs darbs ir nepatīkams — tu zini. Bet pašas pūles atraisa tajās slēpto prieku. Tā es jūtos. Saproti —ja tu gribētu, es pat izslaucītu grīdu.

— Bet mums ir putekļsūcēji, Linaina apjukusi teica. — Tas nav nepieciešams.

— Nē, protams, tas nav nepieciešams. Tak dažu zemu darbu var cēli izturēt. Es vēlētos kaut ko cēli izturēt. Vai tu nesaproti?

— Bet ja jau ir putekļsūcēji…

— Tas nav galvenais.

— Un epsiloni pusidioti, kas ar tiem strādā, viņa tur­pināja, tad kāpēc tas jādara?

— Kāpēc? Par godu tev, par godu tev! Lai parādītu, ka…

— Apžēliņ, un kāds gan putekļsūcējiem sakars ar lauvām…

— Lai parādītu, cik ļoti…

— Kāds sakars lauvām ar to, ka tu priecājies, redzot mani… Viņa saniknojās arvien vairāk.

— Cik ļoti es mīlu tevi, Linaina! viņš gandrīz izmisīgi izdvesa.

Apliecinot iekšējas, trauksmainas pacilātības uzplūdu, Linainas vaigi pietvīka. — Vai tu to saki nopietni, Džon?

— Bet es nemaz negribēju to sacīt! Mežonis iesaucās, ciešanās lauzīdams rokas. Tikai tad… Klausies, Linaina; Malpaisā cilvēki precas.

— Ko? Viņas balsī pamazām atgriezās aizkaitinājums. Par ko viņš runāja tagad?

— Uz mūžu. Viņi apsolās palikt kopā uz mūžu.

Cik drausmīga iedoma! Linaina jutās patiesi šokēta.

— Un ārišķīgo daili pārdzīvot ar saprātu, kurš atjauno vēl ātrāk, pirms asins mirst.

— Ko?

— Un Šekspīrs arī teicis līdzīgi. "Ja atraisīsi jaunavības jostu, pirms svētā laulība to pasludinās ar pilnīgu un cēlu kārtību…".

— Forda dēļ, Džon, runā jēdzīgi! Es nesaprotu ne vārda! Sākumā putekļsūcēji; tad jostas. Tu padari mani traku! Linaina pietrūkās kājās un, it kā baidīdamās, ka viņš neaizmūk arī fiziski, ja jau aizmucis garīgi, sakampa viņu aiz rokas locītavas. Atbildi man uz vienu jautājumu: vai īste­nībā es tev patīku vai ne?

Iestājās īss klusums; tad viņš ļoti klusu sacīja: Es mīlu tevi vairāk par visu pasaulē.

— Tad kāpēc gan tu to neteici? Linaina iesaucās, un viņas niknums bija tik liels, ka asie nadziņi iecirtās viņa ādā. Tu tikai mels niekus par jostām un putekļsūcējiem, un lauvām un moki mani nedēļām ilgi!

Atlaidusi viņa roku, Linaina to nikni pagrūda nost.

Ja tu man tik ļoti nepatiktu, viņa noteica, es būtu uz tevi pārskaitusies.

Un pēkšņi viņas rokas apvijās Mežonim ap kaklu; viņš juta Linainas maigās lūpas pie savējām. Tik maigas, tik siltas un elektrizējošas, ka viņam uzmācās atmiņas par apskāvieniem "Trīs nedēļās helikopterā". Ooo! ooo! stereoskopiskā blon­dīne, un āāā! vairāk nekā reālais moris. Šausmas, šausmas, šausmas… viņš lūkoja atbrīvoties; bet Linaina apskāva viņu vēl ciešāk.

— Kāpēc tu to neteici? viņa čukstēja, atliekusi galvu, lai paskatītos Mežoni. Viņas acīs vīdēja maigs pārmetums.

"Nedz bedre drūmākā, nedz vieta labākā (poētiski iedār­dējās sirdsapziņas balss), nedz ļaunā gara dziņa karstāka, tām manu godu kaislē nepārvērst. Nekad, nekad!" viņš nolēma.

— Tu muļķa puika! Linaina sacīja. Es tevi tā gribēju! Un. ja jau tu gribēji mani. tad kāpēc tu ne…

— Bet Linaina… Mežonis grasījās iebilst; un, kad viņa nekavējoties noņēma rokas viņam no pleciem un atkāpās, viņš mirkli nodomāja, ka Linaina sapratusi neizteikto mājienu. Taču, kad viņa atpogāja savu balto lakādas patronjostu un rūpīgi pārlika to pār krēsla atzveltni. Mežonī modās aizdomas, ka viņš ir maldījies.

— Linaina! viņš bažīgi atkārtoja.

Viņa pielika roku sev pie kakla un strauji parāva no augšas uz leju; baltā jūrnieku blūze pāršķēlās līdz apakšai; aizdomas sabiezēja pārāk, pārāk stingrā pārliecībā. Linaina, ko tu dari?

Švirks, švirks! Viņa atbildēja bez vārdiem. Un izkāpa no savām platgalu biksēm. Rāvslēdžotās kreklbiksītes bija bālā gliemežvāku sārtumā. Uz krūtīm šūpojās Kopienas arhidziesmotāja zelta T.

'Tie piena pupi cauri logu režģiem, kas vīriem acīs krita…" Šie dziedošie, pērkonīgie, maģiskie vārdi darīja viņu divtik bīstamu, divtik valdzinošu. Maigi, maigi, bet tik griezīgi! Gurdinoši, saprāta balsī runājoši, apņēmību gaisi­noši. "Pat stingras dievošanās kā salmi ugunī švirkst asinīs. Tu labāk atturies, vai ari…"

Švirks! Apaļīgi izliektais sārtums pārdalījās kā akurāti pāršķelts ābols. Izlocījās rokas, pacēlās vispirms labā pēda, tad kreisā: saplakušās kreklbiksītes bez dzīvības gulēja uz grīdas.

Palikusi tikai kurpēs, zeķēs un švītīgi piešķiebtajā apaļa­jā, baltajā cepurītē, Linaina tuvojās viņam. Dārgais! Dārgais! Kaut jel tu būtu to pateicis agrāk! Viņa izstiepa rokas.

Bet Mežonis neatbalsoja: "Dārgā!" — un neizstiepa rokas viņai pretim; Mežonis šausmās atkāpās, atgaiņādamies tā, it kā censtos aizbiedēt uzmācīgu, bīstamu dzīvnieku. Četri atmuguriski soļi, un viņš bija piespiests pie sienas.

— Saldumiņ! Linaina izdvesa un. uzlikusi rokas Mežonim uz pleciem, piekļāvās viņam klāt. Apskauj mani! viņa pavēlēja. Apskauj mani cieši, kaķīt! arī viņa pārzināja dzeju, pazina vārdus, kuri dziedāja, būra un dimdēja kā bungas. Skūpsti, viņa aizvēra acis, balss noklusa līdz miegainiem čukstiem, skūpsti, līdz es krītu komā! Apskauj mani, mīļo zaķīt…

Mežonis satvēra viņu aiz plaukstu locītavām, atrāva viņas rokas sev no pleciem un rupji atgrūda viņu.

— Au, man sāp, tu… ak! Viņa spēji apklusa. Šausmas lika aizmirst sāpes. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja Mežoņa seju — nē, nevis viņa seju, bet gan kāda svešinieka nikno, bālo, izķēmoto seju. kuras vaibsti raustījās neprātīgās, neiz­skaidrojamās dusmās. Viņa izbīlī nočukstēja: Džon, kas noticis? Viņš neatbildēja, tikai urbās viņas sejā ar šīm vājprātīgajām acīm. Rokas, kuras turēja viņas locītavas, drebēja. Viņš elpoja dziļi un nevienmērīgi. Viņa pēkšņi izdzirda, ka tik tikko saklausāmi, taču drausmīgi ņirkst viņa zobi. Kas noticis? viņa gandrīz kliedza.

Un. it kā šī kliedziena atmodināts, Mežonis sagrāba viņu aiz pleciem un sapurināja. — Padauza! viņš ierēcās. — Padauza! Bezkaunīgā netikle!

— Ai, nevajag, ne — evajag, viņa pretojās, balsij ērmīgi trī­cot, jo Mežonis viņu purināja.

— Padauza!

— Lū — ūdzu!

— Nolādētā padauza!

— Gra — ams ir la — abāks… viņa iesāka.

Mežonis atgrūda viņu ar tādu spēku, ka viņa sagrīļojās un pakrita. Ārā! viņš uzkliedza, draudīgi stāvēdams viņai līdzās. Pazūdi no manām acīm, vai es tevi nogalināšu! Viņš sažņaudza dūres.

Linaina pacēla rokas, lai aizsegtu seju.— Nē, lūdzu, nevajag, Džon…

— Pasteidzies. Ātri!

Joprojām pacēlusi vienu roku, pārbiedētu skatienu sekodama katrai viņa kustībai, Linaina pierausās kājās un, joprojām salīkusi, joprojām sargādama galvu, metās uz van­nas istabu.

Spēcīgais pliķis, ar kuru viņas aiziešana tika pasteidzi­nāta, noskanēja kā pistoles šāviens.

— Au! Linaina lēkšus palēca uz priekšu.

Drošībā aiz slēgtām vannas istabas durvīm viņai pietika vaļas novērtēt savus ievainojumus. Nostājusies ar muguru pret spoguli, viņa atskatījās. Raugoties pār kreiso plecu, viņa redzēja plaukstas nospiedumu, kas skaidrs un tumši sarkans izcēlās uz pērļainās miesas. Viņa piesardzīgi paberzēja ievai­noto vietu.

Ārpusē, otrā istabā, Mežonis staigāja šurpu turpu, soļoja, soļoja burvju vārdu bungu un mūzikas pavadījumā. "Pat paceplīši dara to, un arī pat gauži mazas zelta mušiņas dzen izvirtību manu acu priekšā." Vārdi apdullinoši dārdēja viņam ausīs. "Nedz sesks, nedz arī notašķījies zirgs to nespēj ar tik nevaldāmu kāri. No jostas lejup tās ir kentauri, bet augšup sievietes. Līdz viduklim tām viss no dieviem dāvāts, bet apakšpusē viss no nelabā. Tur elle, tumsība, tur sēra bedre kūp, tur deg, tur virsi, tur smird; fu, fu, pē, pē! Dod unci cibeta man, mīļo aptiekār, lai savu iztēli es atsvaidzinu!"

— Džon! vannas istabā bikli ierunājās sīka, pieglaimīga balstiņa. Džon!

"Ak, zāle savvaļā, kas esi tik mīļi daiļa un tik smaržīga, tik salda, ka sāp visi jutekļi! Vai dižā grāmata šī darināta, lai vārdu "mauka" rakstītu uz tās? Pret to pat debess aizspiež degunu…"

Taču viņas smaržas joprojām virmoja tepat, uz viņa jakas balti vizēja pūderis, kas iesmaržojis viņas burvīgo au­gumu. "Bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle." Nepielūdzamais ritms izdimdināja pats sevi. "Bez­kaunīgā…"

— Džon, kā tev šķiet, vai tu varētu padot man drēbes?

Viņš pacēla platgalu bikses, blūzi, kreklbiksītes.

— Atver! viņš pavēlēja un iespēra pa durvīm.

— Nē, nevēršu! Balss bija reizē izbiedēta un izaicinoša.

— Un kā tad lai es tās tev iedodu?

— Iebāz pa ventilatoru virs durvīm!

Viņš darīja, kā likts, un atsāka satraukti staigāt pa istabu. "Bezkaunīgā netikle, bezkaunīgā netikle! Tā velna kārība ar tauku rumpi un resniem pirkstiem…"

— Džon!

Viņš neatbildēja. "Tauku rumpi un resniem pirkstiem."

— Džon!

— Kas ir? viņš skarbi noprasīja.

— Vai tu man nepasniegtu manu Maltusa jostu?

Linaina sēdēja, ieklausīdamās soļos blakusistabā, un klausīdamās prātoja, cik ilgi viņš taisās tā klamzāt šurpu turpu; vai viņai būs jāgaida, līdz viņš atstās dzīvokli; vai ari, ja viņa trakumam ļautu zināmu laiciņu noplakt, vairs nebūtu bistami atvērt vannas istabas durvis un mesties ārā.

Šos bažīgos prātojumus pārtrauca telefona zvans blakusistabā. Kāju dima spēji mitējās. Viņa dzirdēja, kā Mežoņa balss sarunājas ar klusumu.

Hallo!

— Jā.

— Ja es neaizņemu pats sevi, tad jā.

— Jā, vai tad jūs nedzirdējāt? Te runā misters Mežonis.

— Ko? Kas ir slims? Skaidrs, ka tas mani interesē.

— Bet vai tas ir nopietni? Vai viņai tiešām ir slikti? Es tūliņ iešu…

— Vairs nav savā dzīvoklī? Uz knrieni viņu aizveda?

— Ak Dievs! Kāda ir adrese?

— Pārkleinā numur trīs—jā? Trīs? Paldies.

Linaina dzirdēja noklakšķam nolikto klausuli, pēc tam steidzīgus soļus. Aizcirtās durvis. Iestājās klusums. Vai viņš tiešām bija prom?

Bezgala piesardzīgi viņa pavēra durvis par ceturtdaļcollu; palūrēja pa spraudziņu; sadūšojās, ieraudzījusi tukšumu; pavēra durvis mazliet plašāk un izbāza ārā galvu; pēdīgi uz pirkstgaliem iezagās istabā; mirkli pastāvēja, sirdij neganti dauzoties, klausījās, klausījās; tad metās pie ārdur­vīm, atvēra, izšmauca, aizcirta, skrēja. Tikai iekāpusi liftā un braukdama lejup, viņa sāka justies drošībā.

Загрузка...