Brīnišķīgā jaunā pasaule

ASTOTĀ NODAĻA

Ārā, pa putekļu klājienu starp atkritumiem (kur tagad drūzmējās jau četri suņi), Bernards un Džons lēnām staigāja šurpu turpu.

— Man ir tik grūti apjēgt, rekonstruēt, Bernards sacīja. It kā mēs dzīvotu uz dažādām planētām, dažādos gadsimtos. Māte un visa šī netīrība, un dievi, un vecums, un slimības… Viņš nogrozīja galvu. Tas ir gandrīz neaptverami. Es to nekad nesapratīšu, ja jūs man neizskaidrosiet.

— Ko lai es izskaidroju?

— Visu šo. Viņš pamāja uz pueblo pusi. To. Un uz mazo mājiņu ciemata nomalē. Visu. Visu jūsu dzīvi.

— Bet ko lai tur saka?

— Sāciet no paša sākuma. Cik vien tālu atceraties.

— Cik vien tālu atceros. Džons sarauca pieri. Iestājās ilgs klusums.

Bija ļoti karsti. Viņi bija saēdušies daudz kukurūzas plāceņu un saldās kukurūzas. Linda teica: "Nāc gulēt, bērniņ!" Viņi kopā apgūlās lielajā gultā. "Padziedi!" Un Linda dziedāja. Dziedāja "Streptokokiem pāri T' un "Mazulīti, paliec sveiks, drīz jau tevi izliet steigs". Viņas balss dzisa un dzisa…

Atskanēja skaļš troksnis, un Džons uztrūkās no miega. Pie gultas stāvēja vīrietis, milzīgs, baismīgs. Viņš kaut ko pateica Lindai, un Linda smējās. Viņa bija uzvilkusi segu līdz zodam, bet vīrietis to norāva nost. Viņa mati bija kā divas melnas virves, ap roku skaista sudraba aproce ar ziliem ak­mentiņiem. Aproce Džonam patika; tomēr viņam bija bail: viņš paslēpa sejiņu Lindai pie sāniem. Linda uzlika viņam uz pleca plaukstu, un viņš sajutās drošāk. Tajos svešajos vār­dos, kurus viņš tik labi nesaprata, Linda teica vīrietim: "Ne jau Džona klātbūtnē." Vīrietis paskatījās uz viņu, tad atkal uz Lindu un klusu pateica dažus vārdus. Linda attrauca: "Nē." Bet vīrietis noliecās pār gultu pie Džona, viņa seja bija milzīga, briesmīga; matu melnās virves pieskārās segai. "Nē," Linda atkārtoja, un Džons juta. ka Lindas roka satver viņu ciešāk. "Nē, nē!" Taču vīrietis sagrāba Džonu aiz delma, un tas sāpēja. Viņš iekliedzās. Vīrietis izstiepa otru roku un uzrāva viņu augšā. Linda joprojām turēja viņu. sacīdama: "Nē, nē!" Vīrietis kaut ko īsi un dusmīgi pateica, un viņas rokas piepeši nozuda. "Linda, Linda!" Viņš spārdījās un locījās; bet vīrietis aiznesa viņu līdz durvīm, atvēra tās. nolika viņu uz grīdas otrās istabas vidū un aizgāja, aizvēris aiz sevis durvis. Džons piecē­lās un metās pie durvīm. Stāvot uz pirkstgaliem, viņš tik tikko spēja aizsniegt lielo koka krampi. Viņš to pacēla un grūda, bet durvis nevērās vaļā. "Linda!" viņš iekliedzās. Viņa neatsaucās.

Viņš atcerējās plašu, diezgan tumšu telpu; tur bija lieli koka priekšmeti, pie kuriem piestiprinātas stīgas, un ap tiem stāvēja daudz sieviešu — tās taisīja segas, tā paskaidroja Linda. Linda piekodināja, lai viņš sēd stūrī kopā ar pārējiem bērniem, kamēr pati gāja palīgā sievietēm. Viņš ilgi spēlējās ar mazajiem puikām. Piepeši ļaudis sāka ļoti skaļi runāt, un sievietes grūda Lindu prom, un Linda raudāja. Viņa gāja uz durvju pusi, un Džons skrēja viņai nopakaļ. Viņš jautāja, kāpēc visi ir tik dusmīgi. 'Tāpēc, ka es kaut ko salauzu." viņa atbildēja. Un tad sadusmojās arī pati. "Sasodīts, kā lai es prastu aust?" viņa teica. "Riebīgie mežoņi!" Džons pajautāja, kas ir mežoņi. Kad viņi pārnāca mājās, pie durvīm gaidīja Popē un gāja iekšā viņiem līdzi. Viņš bija atnesis lielu ķirbja pudeli, pilnu ar kaut ko līdzīgu ūdenim; taču tas bija nevis ūdens, bet gan kaut kas smirdošs, kas svilināja muti un lika klepot.

Linda drusku iedzēra, un Popē drusku iedzēra, un tad Linda daudz smējās un ļoti skaļi runāja; un tad viņi ar Popē iegāja istabā. Kad Popē aizgāja, Džons ielavījās istabā. Linda gulēja gultā, tik cieši aizmigusi, ka Džons nespēja viņu pamodināt.

Popē nāca bieži. Viņš pateica, ka dzērienu ķirbja pudelē saucot par meskalu; bet Linda sacīja, ka to vajadzētu saukt par somu; tiesa, vēlāk no tā esot slikti. Džons ienīda Popē. Viņš ienīda viņus visus — visus vīriešus, kuri nāca ciemos pie Lin­das. Kādu pēcpusdienu, izspēlējies ar citiem bērniem, —bija auksti, viņš atcerējās, un kalnos bija sniegs, — viņš atgriezās mājā un guļamistabā izdzirda dusmīgas balsis. Tās bija sie­viešu balsis, un tās sacīja vārdus, kurus viņš nesaprata; tomēr viņš zināja, ka tic ir šausmīgi vārdi. Te pēkšņi — blīkš! kaut kas gāzās; viņš dzirdēja ļaudis žigli skraidelējam, at­skanēja vēl viens blīkšķis un pēc tam tāds troksnis, it kā tur dauzītu ēzeli, tikai ne sevišķi kaulainu; tad iekliedzās Linda. "Ai, nevajag, nē, nē!" viņa kliedza. Džons metās iekšā. Tur bija trīs sievietes, ietinušās tumšās seģenēs. Linda gulēja gultā. Viena sieviete turēja viņai rokas. Otra bija uzgūlusies Lindai uz kājām, lai viņa nevarētu spārdīties. Trešā sita viņu ar pletni. Vienreiz, divreiz, trīsreiz; un Linda katru reizi ieklie­dzās. Džons raudādams raustīja sievietes seģenes stūrus. "Lūdzu, lūdzu!" Viņa ar brīvo roku turēja Džonu ciet. Pletne atkal šāvās lejup, un Linda atkal iekliedzās. Džons satvēra sievietes milzīgo, brūno roku savējās un no visa spēka iekoda tajā. Viņa iebļāvās, izrāva roku un pagrūda viņu tā, ka viņš pakrita. Kamēr viņš gulēja uz grīdas, sieviete trīsreiz ieblieza viņam ar pletni. Sāpēja tā kā vēl nekad viņa mūžā — it kā viņu būtu apsvilinājusi uguns. Pletne nosvilpa vēlreiz un šāvās lejup. Taču šoreiz iekliedzās Linda.

"Linda, bet kāpēc viņas darīja tev pāri?" Džons tovakar jautāja. Viņš raudāja, jo pletnes sarkanās švīkas uz muguras vēl tik neganti smeldza. Bet viņš raudāja arī tāpēc, ka cilvēki bija tik ļauni un negodīgi, un tāpēc, ka viņš bija tikai mazs zēns un nespēja tiem pretoties. arī Linda raudāja. Viņa bija pieaugusi, taču ne tik liela, lai cīnītos pret veselām trim. Arī pret viņu tas nebija godīgi. "Linda, kāpēc viņas darīja tev pāri?"

"Nezinu. Kā lai es zinu?" Viņas vārdus bija grūti saklau­sīt. jo viņa gulēja uz vēdera, seju iespiedusi spilvenā. "Viņas apgalvo, ka tie vīrieši esot viņu vīrieši," Linda turpināja; un šķita, ka viņa nemaz nerunā ar Džonu; šķita, ka viņa runā ar kādu citu, kurš ir viņā pašā. Tā bija gara saruna, kuru Džons nesaprata; un beigās Linda ieraudājās vēl skaļāk.

"Ak, Linda, neraudi! Neraudi!"

Džons piekļāvās viņai klāt. Aplika roku viņai ap kaklu. Linda iesaucās: "Ai. uzmanies! Mans plecs! Ai!" Un viņa spēcīgi atgrūda Džonu. Viņa galva atsitās pret sienu. "Mazais idiots!" viņa uzbrēca; un tad pēkšņi sāka viņu pļaukāt. Sita un sita…

"Linda!" viņš iekliedzās. "Ai, māt, nevajag!"

"Es neesmu tava māte! Es negribu būt tava māte!"

"Bet Linda… Ai!" Viņa bija iecirtuši viņam pliķi.

"Pārvērtusies par mežoni!" viņa auroja. "Un dzemdē kā dzīvnieks… Ja nebijis tevis, es būtu gājusi pie inspektora, es būtu varējusi tikt prom. Bet ne jau ar mazu bērnu! Tas būtu bijis pārāk liels kauns."

Džons manīja, ka Linda atkal grasās viņu pļaukāt, un pacēla rokas, lai aizsargātu seju. "Ai, nevajag, Linda, lūdzu, nevajag!"

"Mazais nezvērs!" Viņa norāva lejup Džona roku; seja tagad bija atsegta.

"Nevajag, Linda!" Viņš aizvēra acis, gaidīdams sitienu.

Bet viņa nesita. Pēc maza brītiņa viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka Linda skatās uz viņu. Viņš pūlējās Lindai uz­smaidīt. Pēkšņi viņa apkampa Džonu un apbēra viņu ar skūpstiem.

Lāgiem, vairākas dienas pēc kārtas, Linda vispār necēlās augšā. Viņa gulēja gultā un skuma. Vai arī dzēra Popē nesto dziru, daudz smējās un tad aizmiga. Dažreiz viņa vēma. Bieži viņa aizmirsa nomazgāt Džonu, un nebija ko ēst, tikai auksti kukurūzas plāceņi. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Linda bija atradusi tos mazos dzīvnieciņus viņa matos, kā viņa kliedza un kliedza.

* * *

laimīgākie brīži bija tie, kad Linda stāstīja viņam par Citādo vietu. "Un tur tiešām var lidot, kad vien grib?"

"Kad vien grib." Un Linda stāstīja viņam par skaisto mū­ziku, kas skan no kastītes, par visām tām skaistajām spēlēm, ko tur var spēlēt, un par gardajiem ēdieniem un dzērieniem, par gaismu, kas iemirdzas, ja nospiež mazu podziņu sienā, par ainām, ko var dzirdēt un aptaustīt, un saost, un arī redzēt, un par vēl vienu kastīti, kura izdveš jaukas smaržas, un par sārtajām, zaļajām, zilajām un sudrabainajām celtnēm, tik augstām kā kalni, un par to, ka visi ir laimīgi, neviens nekad neskumst un nedusmojas, un ikviens pieder ikvienam, un par kastītēm, kurās redzams un dzirdams, kas notiek pasaules otrā malā, un par bērniem skaistās, tīrās pudelēs, — viss tik tīrs, nekādu nejauku smaku, itin nekādu netīrumu, — un neviens nekad nav vientuļš, visi dzīvo kopā un ir tik priecīgi un laimīgi gluži kā vasaras dejās šeit, Malpaisā, tikai vēl daudz laimīgāki, un laime turpinās katru dienu, katru die­nu… Džons klausījās stundām ilgi. Un lāgiem, kad viņš un pārējie bērni nogura no spēlēšanās, kāds no pueblo vecajiem vīriem tajos svešajos vārdos stāstīja viņiem par dižo Pasau­les Pārveidotāju un par ilgo cīņu starp Labo Roku un Kreiso Roku, starp Slapjumu un Sausumu; par Avonavilonu, kurš, naktī domādams, radījis lielu miglu un tad no šīs miglas izveidojis visu pasauli; par Zemes Māti un Debesu Tēvu; par Aliaijutu un Marsailemu, Kara un Veiksmes dvīņiem; par Jēzu un Pukongu; par Mariju un Etsanatlehi, sievieti, kura spēj atjaunoties; par Lagūnas Melno Akmeni un lielo Ērgli, un Akomas Dievmāti. Savādi stāsti, kuri Džonam šķita vēl brī­nišķāki. jo tika stāstīti svešos vārdos un ne gluži izprasti. Gulēdams gultā, viņš mēdza domāt par Debesīm un Londonu, un Akomas Dievmāti, un neskaitāmām bērnu rindām tīrās pudelēs, un Jēzu, kurš lido augšup, un Lindu, kura lido aug­šup, un lielo Pasaules Inkubatoru direktoru, un Avonavilonu.

Ciemos pie Lindas nāca daudz vīriešu. Puikas sāka rādīt uz Džonu ar pirkstiem. Savādajos svešajos vārdos viņi teica, ka Linda esot slikta; viņi apsaukāja Lindu vārdos, kurus Džons nesaprata, tomēr zināja, ka tie ir slikti vārdi. Kādu dienu puikas dziedāja par Lindu dziesmu, dziedāja to vēl un vēlreiz. Džons meta viņiem ar akmeņiem. Viņi meta pretī: ass ak­mens pāršķēla viņam vaigu. Asinis negribēja stāties; viņš bija asinīs no galvas līdz kājām.

Linda iemācīja viņam lasīt. Ar ogles gabaliņu viņa zīmēja uz sienas attēlus — sēdošu dzīvnieku, bērnu pudelē; tad viņa rakstīja burtus. Kaķis kokā. Suns sētā. Viņš mācījās ātri un viegli. Kad viņš prata izlasīt visus vārdus, ko Linda rakstīja uz sienas, viņa atvēra savu lielo koka lādi un no īso, jocīgo, sarkano bikšu apakšas, kuras nekad nenēsāja, izvilka plānu, mazu grāmatiņu. Džons to bija redzējis bieži. "Kad paaugsies lielāks." Linda bija teikusi, "varēsi to lasīt." Nu, tagad viņš bija gana liels. Viņš jutās lepns. "Baidos, ka tā tev neliksies diez cik aizraujoša," Linda sacīja. "Bet tā ir vienīgā, kas man pieder." Viņa nopūtās. "Ja tu redzētu skaistās lasāmmašīnas, kas mums bija Londonā!" Džons sāka lasīt. Embrija ķīmiskā un bakterioloģiskā apstrāde. Praktiskie norādījumi Embriju noliktavas beta darbiniekiem. Viņam vajadzēja ce­turtdaļstundu, lai izlasītu nosaukumu vien. Viņš nosvieda grāmatu zemē. "Riebīga, riebīga grāmata!" viņš iesaucās un sāka raudāt.

Puikas joprojām skandināja savu šausmīgo dziesmu par Lindu. Dažreiz viņi arī izsmēja Džonu par to, ka viņš ir tik noskrandis. Kad viņam saplīsa kāds apģērba gabals, Linda neprata to salāpīt. Viņa stāstīja, ka Citādajā vietā cilvēki metot prom saplīsušās drēbes un vietā dabūjot jaunas. "Skrandulācis, skrandulācis!" puikas kliedza viņam nopakaļ. 'Toties es protu lasīt," viņš nodomāja, "bet viņi neprot. Viņi pat nezina, ko nozīmē lasīt." Ja viņš pietiekami cītīgi domāja par lasīšanu, bija diezgan viegli izlikties, ka zēnu zobgalības viņu neaizskar. Viņš palūdza, lai Linda atkal iedod viņam grāmatu.

Jo vairāk puikas rādīja ar pirkstiem un dziedāja, jo cītī­gāk Džons lasīja. Drīz viņš itin labi prata izlasīt visus vārdus. Pat visgarākos. bet ko tie nozīmēja? Viņš jautāja Lindai; taču pat tad, ja viņa varēja atbildēt, tas neko daudz neizskaidroja. Un lielākoties viņa nevarēja atbildēt nemaz.

"Kas ir ķimikālijas?" Džons jautāja.

"Ak. nu, piemēram, magnija sāļi vai alkohols, ar kura palīdzību panāk, lai deltas un epsiloni ir mazi un atpalikuši, un kalcija karbonāts kauliem, un tamlīdzīgas lietas."

"Linda, bet kā taisa ķimikālijas? No kurienes tās rodas?"

"Nu, es nezinu. Tās dabū no pudelēm. Un, kad pudeles tukšas, tad no ķīmijas noliktavas jāpaprasa vēl. Tās laikam taisa ķīmijas noliktavas darbinieki. Vai arī viņiem tās atved no rūpnīcas. Nezinu. Nekad neesmu nodarbojusies ar ķīmiju. Man vienmēr bija jāstrādā tikai ar embrijiem."

Tāpat bija ar visu citu. par ko Džons viņai jautāja. Linda nekad neko nezināja. Pueblo vecajiem vīriem bija daudz noteiktākas atbildes.

"Cilvēku un visu radījumu sēklu, saules sēklu un zemes sēklu, un debesu sēklu — to visu Avonavilona radīja no Aug­šanas Miglas. Redz, pasaulei ir četri klēpji; un viņš ielika sēklas zemākajā no četriem klēpjiem. Un sēklas pamazām sāka dīgt…"

Kādu dienu (vēlāk Džons izrēķināja, ka tas laikam būs noticis drīz pēc viņa divpadsmitās dzimšanas dienas) viņš pārnāca mājās un guļamistabā uz grīdas atrada mētājamies grāmatu, kuru nekad agrāk nebija redzējis. Tā bija bieza un izskatījās ļoti veca. Iesējumu bija apgrauzušas peles; dažas lapas bija izkritušas un saņurcījušās. Viņš pacēla grāmatu un paskatījās titullapā: grāmata saucās "Viljama Šekspīra Kopotie raksti".

Linda gulēja gultā, no krūzītes palēnām dzerdama draus­mīgo, smirdīgo meskalu. "To atnesa Popē," viņa noteica. Viņas balss bija zema, aizsmakusi un svešāda. "Tā atradās vienā no Antilopes kivas lādēm. Tur tā esot nogulējusi sim­tiem gadu. Manuprāt, tas ir tiesa, jo es to pašķirstīju, un tā ir pilna ar blēņām. Necivilizēta. Tomēr tā būs gana laba, lai tu vingrinātos lasīt." Viņa iedzēra pēdējo malku, nolika krūzīti uz grīdas pie gultas, pagriezās uz sāniem, pāris reižu nožagojās un aizmiga.

Džons uz labu laimi atvēra grāmatu.

Nē, tik dzīvot

Un likties sviedros iegulētā guļā,

Sust izvirtībā, tīksmē miesaskārā

Kā cūku stallī…

Savādie vārdi virmoja viņa prātā; dārdēja kā runājošs pērkons; kā bungas vasaras dejās, ja vien bungas spētu runāt; kā vīri, kas dziedāja Kukurūzas dziesmu, skaisti, tik skaisti, ka klausoties nāca raudiens; kā vecais Mitsima, kurš skaitīja buramvārdus par putnu spalvām, izgrebtajām nūjiņām, kaula un akmens gabaliņiem — kialhla Isilu silokive silokive. Kiai silu silu, tsithl — , bet vēl labāki par Mitsimas burvestībām, jo nozīmēja vairāk, jo uzrunāja viņu; runāja brīnišķi un tikai pa pusei saprotami, tie bija šaus­mīgi, skaisti burvju vārdi par Lindu; par Lindu, kas tur gulēja un krāca, tukšo krūzīti nolikusi uz grīdas pie gultas; par Lindu un Popē, Lindu un Popē.

Viņš ienīda Popē aizvien vairāk. Cilvēks var smaidīt un smaidīt un tomēr būt ļaundaris. Nežēlīgs, nodevīgs, izvirtis, bezsirdīgs ļaundaris. Ko šie vārdi īsti nozīmēja? Džons to saprata tikai pa pusei. Taču to burvība bija spēcīga un turpināja dārdēt viņa galvā, un nez kāpēc bija tā, itin kā agrāk viņš nebūtu īsti ienīdis Popē; nebūtu viņu īsti ienīdis, jo nekad nebija spējis izteikt, cik ļoti viņu nīst. Bet tagad viņam bija šie vārdi, šie vārdi kā bungas un dziesmas, un burvestības. Šie vārdi un savādais stāsts, no kura tie ņemti (viņš no tā nesaprata nenieka, tomēr tas bija brīnišķīgs, brīnišķīgs tik un tā). — tie deva viņam iemeslu nīst Popē; un tie padarīja viņa naidu reālāku; tie pat padarīja reālāku pašu Popē.

Kādu dienu, kad Džons atgriezās no rotaļām, dibenistabas durvis bija vaļā, un viņš ieraudzīja, kā tie abi aizmiguši guļ gultā, — baltā Linda un viņai blakus gandrīz melnais Popē, vienu roku palicis viņai zem pleciem, otru tumšo plaukstu uzlicis uz krūts, viena no viņa garajām bizēm vijās pār Lin­das kaklu kā melna čūska, kas cenšas viņu nožņaugt. Uz grīdas blakus gultai stāvēja Popē ķirbja pudele un krūzīte. Linda krāca.

Džonam šķita, ka viņa sirds ir pazudusi, atstājot krūtīs robu. Viņš bija tukšs. Tukšs un auksts, šķebīguma pārņemts un apreibis. Viņš atspiedās pret sienu, lai nomierinātos. Nežēlīgs, nodevīgs, izvirtis… Kā bungas, kā vīri, kas dzied kukurūzai, kā burvestība šie vārdi bez mitas atkārtojās viņa prātā. Viņam vairs nesala, viņam pēkšņi kļuva karsti. Vaigi kvēloja asiņu uzplūdā, istaba acu priekšā sašūpojās un sa­tumsa. Viņš nošņirkslināja zobus. "Es viņu nogalināšu, es viņu nogalināšu, es viņu nogalināšu," viņš skaitīja. Un pēkšņi atausa vēl citi vārdi.

Kad gulēs piedzēries vai nikni trakos,

Vai gultā priecīgs piekops asinsgrēku…

Burvestība bija viņa pusē, burvestība izskaidroja un deva pavēles. Viņš atkāpās priekšistabā. "Kad gulēs piedzēries…" Uz grīdas pie pavarda mētājās gaļas griežamais nazis. Džons to pacēla un uz pirkstgaliem tuvojās dibenistabas durvīm. "Kad gulēs piedzēries, piedzēries…" Viņš metās pār istabu un dūra — ak, šīs asinis! — dūra vēl, Popē modās no miega, Džons pacēla roku, lai durtu vēl, bet rokas locītava lika sagrābta, saturēta un — ak, ak! — izgriezta. Viņš nespēja pakustēties, viņš bija slazdā, un tepat bija Popē mazās, melnās ačeles, pavisam tuvu, un tās blenza viņa acīs. Viņš novērsās. Popē kreisajā plecā bija divas brūces. "Vai, asinis!" Linda vaimanāja. "Asinis!" Viņa nekad nebija spējusi skatīties uz asinīm. Popē pacēla otru roku — lai viņam sistu. Džons nodo­māja. Viņš saspringa, gaidīdams sitienu. Bet roka tikai saņēma viņu aiz zoda un pagrieza ar seju pret Popē, un viņam atkal bija jāskatās Popē acīs. Ilgu laiku, stundām un stundām. Un pēk­šņi — tur neko nevarēja darīt — viņš sāka raudāt. Popē izplūda smieklos. "Ej!" viņš teica svešajos indiāņu vārdos. "Ej, mans brašais Ahaijuta!" Džons ieskrēja otrā istabā, lai slēptu asaras.

'Tev ir piecpadsmit gadu," indiāņu vārdiem sacīja vecais Mitsima. "Tagad es mācīšu tev strādāt ar mālu."

Notupušies upes malā, viņi strādāja kopā.

"Vispirms," Mitsima teica, saņēmis plaukstās samitrināta māla piku, "mēs uztaisīsim mazu mēnestiņu." Vecais vīrs saspieda piku diskā, tad uzlocīja stūrus augšup; mēness pārvērtās par dobu kausiņu.

Gausi un neveikli Džons atdarināja vecā vīra smalkās kustības.

"Mēness, kauss un tagad čūska." Otru māla piku Mitsima saritināja garā, lokanā cilindrā, salieca to aplī un uzspieda uz kausa malas. "Tad vēl viena čūska. Un vēl viena. Un vēl viena." Apli pēc apļa Mitsima izveidoja poda malas; tas bija šaurs, tad izvelbās, uz augšu atkal sašaurinājās. Mitsima spaidīja un pliķēja, glāstīja un skrāpēja; un tas beidzot tapa — labi pazīstamajā Malpaisas ūdens poda veidolā, tikai nevis melns, bet krējumaini balts un vēl aizvien mīksts. Džona pods stāvēja blakus Mitsimas darinājumam kā greiza parodija. Skatoties uz abiem podiem, viņam sanāca smiekli.

"Bet nākamais būs labāks," viņš noteica un sāka mitrināt jaunu māla piku.

Veidošana, formas piešķiršana, sajūta, ka pirksti iegūst prasmi un spējas, — tas sniedza viņam neparastu prieku. "Vitamīns D un vitamīns A," viņš strādādams klusu dun­goja, "eļļa aknā, menca jūriņā." Un dziedāja arī Mitsima — dziesmu par lāča medībām. Viņi strādāja visu dienu, un visu dienu Džons bija dziļas, aizraujošas laimes pārņemts.

"Nākamziem," vecais Mitsima teica, "es tev iemācīšu taisīt šaujamloku."

***

Viņš ilgi stāvēja ārpusē pie mājas; un beidzot ceremonijas mājā bija galā. Durvis atvērās; viņi nāca ārā. Kothlu iznāca pirmais, labā roka izstiepta un cieši sažņaugta dūrē, it kā turētu dārgu akmeni. Tieši tāpat izstiepusi sažņaugto dūri, viņam sekoja Kiakimē. Viņi soļoja klusēdami, un aiz viņiem klusēdami gāja brāļi, māsas, brālēni, māsīcas un viss veco ļaužu bars.

Izgājuši no pueblo, viņi devās pāri plakankalnam. Pie klints kraujas viņi apstājās ar seju pret agro rīta sauli. Kothlu atvēra plaukstu. Uz delnas balta vīdēja šķipsniņa kukurūzas miltu; viņš uzpūta tiem dvašu, nomurmināja dažus vārdus un tad svieda saujiņu balto putekļu pretim saulei. Kiakimē darīja to pašu. Tad priekšā izgāja Kiakimē tēvs un. pacēlis spalvām rotātu lūgšanu spieķi, noturēja garu lūgšanu, pēc tam aizsvieda spieķi turpat, kur bija aizlidojuši kukurū­zas milti.

"Viss ir galā," skaļi noteica vecais Mitsima. "Viņi ir ap­precināti."

"Mjā." Linda ierunājās, kad viņi devās atpakaļ, "man gan šķiet, ka nav vērts rīkot tādu jezgu tik sīka iemesla dēļ. Ja civilizētā valstī puisis grib dabūt meiteni, tad viņš vien­kārši… Kur tu iesi. Džon?"

Viņš nelikās dzirdam Lindas saucienu, tikai skrēja prom, prom, kaut kur, lai būtu viens.

Viss ir galā. Viņa prātā atbalsojās vecā Mitsimas vārdi. Galā, galā… Klusēdams un no liela attāluma, tomēr stipri, izmisīgi, bezcerīgi viņš bija mīlējis Kiakimē. Un tagad viss bija galā. Viņam bija sešpadsmit gadu.

Kad spīd pilnmēness. Antilopes kivā tiek atklāti noslē­pumi. tiek radīti un glabāti noslēpumi. Zēni ieiet kivā un atgriežas kā vīri. Visi zēni baidījās un reizē juta nepacietību. Un tā diena beidzot pienāca. Saule norietēja, uzlēca mēness. Džons gāja citiem līdzi. Tumšie vīri stāvēja pie kivas ieejas; sarkani apgaismotajos dziļumos nolaidās trepes. Pirmie zēni jau bija sākuši kāpt lejup. Pēkšņi viens no vīriem spēra soli uz priekšu, satvēra Džonu aiz rokas un izvilka laukā no zēnu rindas. Viņš izrāvās un iespruka atpakaļ savā vietā starp citiem. Šoreiz vīrietis viņam iesita, plūca viņu aiz matiem. 'Tas nav tev, baltmati!" — "Tas nav kuces dēlam," noteica kāds no pārējiem vīriešiem. Zēni smējās. "Ej prom!" Un, kad viņš vēl vil­cinājās bariņa malā, vīri vēlreiz uzkliedza: "Ej prom!" Viens no tiem pieliecās, pacēla akmeni, meta. "Prom, prom, prom!" Sacēlās akmeņu krusa. Asinīm noplūdis, viņš ieskrēja tumsā. No sarkani apgaismotās kivas skanēja dziedāšana. Pa trepēm bija nokāpis arī pats pēdējais zēns. Viņš bija palicis gluži viens.

Gluži viens aiz pueblo robežām, plakankalna kailajā kla­jumā. Klints mēnesnīcā vizēja kā izbalējuši kauli. Dziļi ielejā, uz mēnesi gaudoja koijoti. Nobrāzumi viņam smeldza, brūces joprojām asiņoja; bet nejau aiz sāpēm viņš raudāja; viņš raudāja tāpēc, ka bija gluži viens, tāpēc, ka viens pats bija izraidīts šajā skeletam līdzīgajā klinšu un mēness pasaulē. Aizas malā viņš apsēdās. Mēness palika viņam aiz muguras; viņš raudzījās lejup, plakankalna melnajā ēnā, nāves melnajā ēnā. Vajadzēja tikai vienu soli, vienu mazu lēcienu… Viņš izstiepa mēnesnīcā labo roku. No skrambas uz locītavas joprojām sūcās asinis. Ik pēc pāris sekundēm nokrita piliens, tumšs, gandrīz bez­krāsains mirušajā gaismā. Krīt, krīt, krīt. Rīt un rīt, un rīt…

Viņš bija atklājis Laiku un Nāvi, un Dievu.

— Viens, allaž viens, jauneklis sacīja.

Šie vārdi Bernarda prātā modināja žēlabainu atbalsi. Viens, viens… Un es tieši tāpat, viņš pateica uzticēšanās uzplūdā. Drausmīgi viens.

— Vai patiesi? Džons izskatījās pārsteigts. Biju domājis, ka Citādajā vietā… Jo Linda stāstīja, ka tur neviens nekad neesot vientuļš.

Bernards apjucis nosarka. Redziet, viņš novērsies nomurmināja, es laikam diezgan stipri atšķiros no vairuma cilvēku. Ja kādam gadās izlīt citādam…

— Jā, tieši tā. Jauneklis palocīja galvu. Ja kāds ir citāds, tad viņš ir lemts vientulībai. Pret viņu visi izturas drausmīgi. Zināt, viņi mani atstūma vienmēr un visur. Kad pārējos zēnus sūtīja pavadīt nakti kalnos — saprotiet, tad, kad jānosapņo, kas ir tavs svētais dzīvnieks, — tad man ne­ļāva iet līdzi pārējiem; man neizpauda nevienu noslēpumu. Bet es to izdarīju pats, viņš piebilda. Piecas dienas neēdu ne miltumiņa un tad kādu nakti viens pats aizgāju tajos kalnos. Viņš parādīja ar roku.

Bernards aizbildnieeiski pasmaidīja. Un vai jūs kaut ko nosapņojāt? viņš jautāja.

Jauneklis pamāja. Bet es nedrīkstu jums pateikt, ko. Mirkli viņš klusēja un tad klusām turpināja: Reiz es izdarīju kaut ko tādu, ko nedarīja neviens cits: vasarā, dienasvidū, es nostājos pie klints izplestām rokām, kā Jēzus pie krusta.

— Ak tu mūžs, kādēļ?

— Es gribēju zināt, kā tas ir — būt sistam krustā. Karāties pie tā saulē…

— Bet kādēļ?

— Kādēļ? Nu… Viņš sastomījās. Jo es jutu, ka tas man jādara. Ja jau Jēzus spēja to izturēt. Un ja esi izdarījis kaut ko sliktu… Turklāt es jutos nelaimīgs; tas bija vēl viens iemesls.

— Savāds paņēmiens, kā nejusties nelaimīgam, Bernards noteica. Tomēr padomājis nosprieda, ka tur tomēr ir kāda jēga. Tas ir labāk nekā dzert somu…

— Pēc kāda laiciņa es noģību, jauneklis sacīja. Nokritu knūpus zemē. Vai redzat šo rētu? Viņš atglauda no pieres biezos, dzeltenos matus. Atklājās rēta — bāla rieva labajos deniņos.

Bernards paskatījās un viegli nodrebējis, steigšus novēr­sās. Apstrāde bija padarījusi viņu ne tik daudz līdzcietīgu, cik pārlieku jūtīgu. Jau slimības vai brūču pieminēšana vien viņu ne tikai šausmināja, bet pat šķita pretīga un šķebinoša. Tāpat kā netīrība, kroplība vai vecums. Viņš žigli mainīja tematu.

— Sakiet — vai jūs vēlētos doties mums līdzi uz Lon­donu? viņš jautāja, izdarīdams pirmo gājienu kampaņā, kuras stratēģiju bija sācis slepus izstrādāt jau kopš tā brīža, kad mazajā mājiņā bija atskārtis, kurš ir šī jaunā mežoņa "tēvs". Vai jūs to vēlētos?

Jaunekļa seja atplauka. Vai jūs runājat nopietni?

— Protams; tas ir, ja es saņemšu atļauju.

— Un Lindai arī?

— Nu… Viņš šaubīdamies vilcinājās. Tas derdzīgais ra­dījums! Nē, tas nebija iespējams. Ja vien, ja vien… Bernardam pēkšņi ienāca prātā, ka tieši viņas derdzīgums varētu būt ārkārtīgi vērtīgs. — Nu. protams! viņš iesaucās, izpirkdams sākotnējo vilcināšanos ar skaļu, pāri plūstošu sirsnību.

Jauneklis dziļi ievilka elpu. Ja iedomājas, ka piepildīsies tas, par ko esmu sapņojis visu mūžu! Vai atceraties Mirandas vārdus?

— Kas ir Miranda?

Taču jauneklis acīmredzot nebija dzirdējis jautājumu.

— Tu brīnums! viņš teica, un acis viņam mirdzēja, seja bija koši pietvīkusi. — Cik daudz visapkārt dižu radību! Cik skaists ir ļaužu dzimums! Viņš spēji pietvīka vēl tumšāk; viņš domāja par Linainu, par eņģeli tumšzaļā viskozē, staro­jošu jaunību, ar koptu ādu, apaļīgu, labvēlīgi smaidošu. Balss viņam ietrīsējās. — Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, viņš iesāka, tad piepeši aprāvās; asinis bija aizplūdušas no vaigiem; viņš bija bāls kā krīts. — Vai jūs esat precējies ar viņu? viņš jautāja.

— Ko?

— Precējies. Tā — uz mūžu. Indiāņu vārdos mēdz sacīt "uz mūžu"; to vairs nevar šķirt.

— Ford, nē! Bernardam gribot negribot bija jāsmejas.

Iesmējās arī Džons, taču cita iemesla dēļ — viņš smējās aiz vistīrākā prieka.

— Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, viņš atkārtoja. Ak. brīnišķīgā jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt! Brauksim tūliņ!

— Dažreiz jūs runājat gaužām ērmīgi, Bernards sacīja, dziļā izbrīnā ieplestām acīm skatīdamies uz jauno vīrieti.

— Turklāt — vai jums nederētu nogaidīt, līdz tiešām ierau­dzīsiet jauno pasauli?