Brīnišķīgā jaunā pasaule

OLDESS HAKSLIJS (1894 — 1963)

Oldess Lenards Hakslijs (Alclous Leonard Huxley) piedzima 1894. gada 26. jūlijā netālu no Godalmingas Sarejā. ģimene, kura tikai nesen bija iekļāvusies vietējā intelektuālajā aristokrātijā. Hakslija vectēvs Tomass Henrijs Hakslijs bija ieguvis gan "Darvina buldoga" iesauku, gan zinātnes popularizētāja slavu, un viņa paša nopietnajiem, strīdīgajiem darbiem bija lemts aizvainot un sajūs­mināt gan lasītājus, gan nelasītājus nākamajā gadsimtā. Oldesa Hakslija māte bija dzejnieka un esejista Metjū Arnolda brāļameita, toties viņš pats bija brāļadēls bīstamajai Hamfrija Vorda kundzei, vēlīnā Viktorijas laikmeta romānistu vecākajai pārstāvei. Šis man­tojums. kas apvienoja zinātnisko un literāro sakausējumā, kurš kļuva raksturīgs viņa kā rakstnieka pasaulskatījumam, Hakslijarn viņa veidošanās gados bija gan liela lepnuma avots, gan nasta. No viņa gaidīja daudz.

Jauno Haksliju iespaidoja tris traumatiski notikumi. 1908. gadā viņa māte nomira no vēža. un driz pēc 1.ain tika pārdota ģimenes māja. Divus gadus vēlāk, būdams skolnieks ītonā, Hakslijs saslima ar acu infekciju, kas uz laiku padarīja viņu gandrīz pilnīgi aklu un visu atlikušo mūžu stipri vājināja redzi. 1914. gadā viņa brālis Trevenens izdarīja pašnāvību, un Hakslijs zaudēja pašu tuvāko cilvēku. Tas. ka Hakslijs vairāk nekā pēc divdesmit gadiem romānā "Aklais Gazā" (Eyeless in Gaza. 1936) parāda galvenā varoņa mātes nāvi un iemūžina "Trevu" viegli ievainojamā Braiena Foksa tēlā, zināmā mērā liecina par nedzēšamajām sāpēm, ko šie traģiskie notikumi viņā atstājuši. Ievērojamā pakāpē tic ir radījuši tumsu, rūgtumu un cinismu, kas tik spilgti paradās Hakslija darbos starpkaru posmā.

1916. gadā, nedaudzus mēnešus pēc tam, kad Hakslijs ar iz­cilību ir pabeidzis angļu valodas un literatūras studijas Baliola koledžā Oksfordā, viņš publicē "Liesmojošo riteni" (The Buming Wheel). Hakslija pirmais dzejoļu krājums un arī trīs nākamie — "Jonass" Jonah, 1917), "Jaunības sakāve" (The Defeat of Vouth, 1918) un "Leda" (Leda. 1920) — atklāj franču simbolisma unJin de siecle estetikas ietekmi. Tomēr zem skumju un ironijas patinas šajā dzejā ir saskatāma arī interese par iekšējo gara pasauli, kam vēlāk seko Hakslija aizraušanās ar misticismu. Šie dzejas sējumiņi bija pirmie no vairak nekā piecdesmit atsevišķiem daiļliteratūras darbiem — drāmām, dzejas, kritikas, biogrāfijām, ceļojumu aprak­stiem un apcerēm —, ko I lakslijs radīja savas dzīves laika.

Atstājis Oksfordu, nebūdams derīgs karadienestam, Hakslijs kļuva par laukstrādnieku lēdijas Otolainas Morelas Gārsingtonas muiža.Turviņš iepazinās ne vien ar D. H. Lorensu, Bertrandu Raselu. Klaivu Bellu. Marku Gertleru un citiem no Blūmsberijas, bet arī ar beļģu bēgli Mariju Nišu, ar kuru 1919. gadā apprecējās. Tolaik Hak­slijs jau strādāja žurnālā Athenaeum prasmīgā redaktora Midllona Marija vadībā. Drīz pec tam Hakslijs kļuva par llouse and Garden pirmo britu redaktoru, strādāja Vogue un 20. gadu sākumā rakstīja mūzikas kritikas Weekhj West.minster Gazette.

Stāstu krājumam "Limbo" (Umbo, 1920) 1921. gadā sekoja "Dzeltenkroma" (Crome yellow), romāns, ar kuru Hakslijs ieguva vārdu kā rakstnieks. Citu starpa Tomasa Lova Pīkoka, Normena Duglasa un Anatola Fransa iedvesmots, Hakslija pirmais romāns ietvēra daudzus notikumus no viņa uzturēšanās Gārsingtonā, ka arī dzēlīgus muižas kundzes un viesu portretus. Vel uzkrītošāk "Dzeltenkroma" dumpīgi kritizē Viktorijas un Edvarda laiku tiku mus, kuru rezultāts bija Pirmais pasaules karš un tā briesmīgās sekas. Par spiti visai komiskajai bravūrai, kas guva atzinību no tādiem rakstniekiem kā Skots Ficdžeralds un Makss Birboms, "Dzeltenkromu", tāpat kā Litona Streiēija "Izcilos vikloriāņus" (EmPnent Victorians, 1918) un Hakslija otro romānu "Ākstu deja" (ĀrUic Hay, 1923), var uztvert arī kā 20. gadu sakuma vispārējās vilšanās izpausmi. Hakslijs sacīja savam tēvam, ka "Ākstu deju" ir "sarakstījis viens no tiem, kurš piederejis pie paaudzes, ko es varētu nosaukt par kara paaudzi, veltīdams to citiem tādiem pašiem".

Tālāk viņš teica, ka romāns bijis iecerēts, lai atspoguļotu "dzīvi un uzskatus gadsimtā, kurš pieredzējis, kā tiek sagrautas gandrīz visas normas, paražas un vērtības, kas pastāvējušas iepriekšējā laikmetā".

Jau skolas gados Hakslijs bija cītīgi šķirstījis "Britu enciklo­pēdijas" sējumus, un nevajadzēja ilgu laiku, lai viņš iemantotu noslēpumaina eklektiķa reputāciju. Vēl vairāk, pieaugot viņa at­maskotāja un emancipētāja slavai, I Iaksliju vēl spēcīgāk nosodīja vecās gvardes kritiķi, piemēram, Džeimss Duglass no Daili) Express, kas apsūdzēja atklātās diskusijas par seksu un brīvdomību viņa darbos. Kairā "Ākstu deja" tika sadedzināta, un turpmākajos gados daudzas Hakslija grāmatas vairākkārt tika peltas, cenzētas vai aizliegtas. Turpretī tieši atklātums, asprātība, mācīšanās bez kādām pūlēm un acīm redzama bezrūpība Hakslija agrīnajos darbos pārvērtās par jo kārdinošu kumosiņu tik dažādiem romānu rakstniekiem kā Ivlins Vo, Viljams Folkners. Entonijs Pauels un Barbara Pima. Enguss Vilsons dēvēja Haksliju par savu "pusaudža gadu dievu".

No 1923. gada Hakslijs vairāk vai mazāk pastāvīgi dzīvoja ārzemēs, sākumā Florences tuvumā un pēc tam, starp 1930. un 1937. gadu, Sanarī Ažūra krastā. Grāmatā "Pa ceļam" (Along Ihe Rocicl, 1925) ar apakšvirsrakstu "Tūrista piezīmes un esejas" Hak­slijs dzīvi un aizraujoši aprakstīja vietas un mākslas darbus, ko bija redzējis kopš ierašanās Itālijā, un šai valstī notiek gan viņa trešā stāstu krājuma t it ulstāsta "Mazais meksikānis" LitlleMexicaii, 1924), gan trešā romāna "Šis izkaltušās lapas" (Those Darren teaves, 1925) darbība. Hakslija vārdiem runājot. "Šo izkaltušo lapu" tēmā ir "visa vērtības pazemināšana ar sava veida izmisīga skepUcisma palīdzību un tad šī skepticisma vērtības pazemināšana ar misticisma palīdzību". V. B. Jeitsa izpratnē "Šīs izkaltušās lapas" vēstīja par filosoPijas atgriešanos angļu romānā, tomēr tikai ar savu ceturto romānu "Kontrapunkts" (PointCounter Point, 1928) Hakslijs lasītāju publika nostiprināja savu reputāciju ka daiļliteratūras rakstnieks, kurš provocē lasītāju domāt. "Kontrapunkts" ir Hakslija pirmais īstais "ideju romāns", tas daiļliteratūras veids, ar kuru viņš ir identificējies vis­tuvāk. Reiz viņš paskaidroja, ka viņa kā romānu autora mērķis ir "tehniski sasniegt pilnīgu romāna un esejas saplūsmi", uzsverot, ka romānam jābūt ka ceļasomai, kas līdz malām pilna ar viedokļiem un saistošām idejām. Šis satura pārākums pār formu bija viena no daudzajam iezīmēm, kas viņam kopīga ar H. Dž. Velsu; tas bija lāsts Virdžīnijas Vulfas līdziniekiem. Haksliju fascinēja fakts, ka "viens un tas pats cilvēks reizē ir atomu masa, fizioloģija, prāts, objekts veidolā, ko var uzzīmēt, zobrats ekonomikas mašīnā, velētājs, mīl­nieks utt.", un viens no viņa galvenajiem nolūkiem "Kontrapunktā" bija sniegt šo daudzšķautņaino skatījumu uz saviem galvenajiem varoņiem.

Hakslija daudz drūmāko noskaņojumu 20. gados iemiesoja "Nopietni pētījumi" (1927), svarīgākais no četriem eseju sējumiem, kurus viņš publicēja taja desmitgadē, un reizē arī tas. kurā viņš pirmo reizi nepārprotami uzstājās pret to. ko uzskatīja par masu civilizācijas vulgaritāti un perversitāti. Starp 1925. gada septembri un 1926. gada jūniju Hakslijs caur Indiju bija aizceļojis uz Savienotajam Valstīm, un tieši šis Amerikas apmeklējums viesa viņā tādu pesi­mismu attiecībā uz Eiropas kultūras nākotni. Savus pieredzējumus viņš aprakstīja "Ākstā Pilātā" (1926). "Tas, kas notiek Amerika, ir vērtību pārvērtēšana," Hakslijs rakstīja, "iedibināto normu krasa mainīšana (uz slikto pusi)," — un drīz pēc Savienoto Valstu apmek­lējuma I lakslijam radās doma uzrakstīt satini par redzēto. "Brīnišķīgo jauno pasauli" var uztvert ka Hakslija nodevu plaši izplatītajām bailēm no amerikanizēšanās, kuras Eiropā pastāv jau kopš deviņ padsmitā gadsimta vidus, tomēr šis asprātīgais, satraucošais un dīvaini ambivalentais romāns piedāvā daudz ko vairāk nekā tikai klaju parodiju. Liii gan "Brīnišķīgā jauna pasaule" līdz ar Orvela "1984" ir kļuvusi par vienu no dvīņu stūrakmeņiem literatūras antiutopiskajā tradīcijā un par simbolu visam, kas nākotnes pasaule šķiet vispretīgākais un "murgainākais", tomēr, to rakstot, Hakslija skatiens ir loti cieši kavējies pie krīžu plosītās 1931. gada Lielbritāni­jas tagadnes. Hakslija — romānu rakstnieka, domātāja un izglītota cilvēka — daudzšķautņainā pievilcība parādās visskaidrāk, ja atcc ramies "Mūziku naktī" (Music at Night, 1931) — raksturīgā spara pilnu un plašu tēmu loku aptverošu eseju krājumu, un "Tekstus un ieganstus" (Tex(s cirul Pret.exts, 1932) — dzejas antoloģiju ar komen­tāriem, kas veidoti, lai parādītu, ka pat 30. gadu sākuma spēcīgi uzlādētajā politiskajā gaisotnē "kalpo arī tie. kam rūp vienīgi māksla". 1934. gada viņš publicēja darbu "Aiz Meksikas līča" (Beyond thc

MexiqueBaij). aprakstu pārceļojumiem pa Karibu jūru un Centrāl­ameriku, bet 1936. gadā — "Aklo Gazā". 1935. gada novembri Hakslijs klust par paclflsma piekritēju, un tā ietekmē rodas viņa sestais romāns, kurā gadsimta bailes, vājības, aizspriedumi un nevienprātība tiek sapludināti ar viņa paša dzīvesstāsta literarizāciju. Sai darbā Hakslijs pirmo reizi nepārprotami pievēršas jautājumiem, kuri savā būtībā ir vairāk reliģiski neka politiski vai filosol'iski.

Kad 1937. gada aprīli Hakslijs no Eiropas devās uz Ameriku, viņš bija sasniedzis romānista slavas kalngalu un kļuvis par Miera Zvēresta savienības (Peace Pledge Union) vadošo slavenību. Ironiska kārtā viņš tolaik daudz vairāk interesējās par nepieķeršanās likumu, anarhismu, decentralizāciju un mistisku pestīšanu nekā par mo­dernās sabiedrības trūkumiem, pacifisma lomu nacionālajā politika vai daiļliteratūras mākslu. 20. gados Hakslijs apņēmīgi centās atmaskot dzīves bezjēdzību, turpretī no 30. gadu vidus viņš bija aizņemts ar eksistences jēgas meklējumiem. "Mērķi un līdzekļi" (Ends and Means, 1937), kuros Hakslijs mēģināja "saistīt iekšējās un arējās politikas, kara un ekonomikas, izglītības, reliģijas un ētikas problēmas ar teoriju par realitātes sākotnējo dabu", vēstīja par viņa pacelšanos augstākā mistiskās apgaismības līmenī, kurā viņš palika visu atlikušo mūžu.

Hakslijs kopa ar savu draugu un guru Džeraldu Ilērdu devās uz Savienotajam Valstīm, lai tur lasītu lekcijas par "Mērķu un līdzekļu" galvenajiem tematiem. Hakslijs bija cieši apņēmies atgriezties Eiropā, taču viņa sievas nepieciešamība uzturēties karstā, sausā klimatā, lai uzlabotu veselību, un ienesīgās izredzes rakstit scenārijus filmām panāca, ka Haksliji palika Amerika, līdz atgriezties mājās vairs nebija droši. Hakslija reakcija uz I lolivudu un tās jaunības kultu rod dzēlīgu izpausmi romānā "Pēc daudzām vasarām" After Many a Summer, 1939), kurā stāstīts par pilsonim Keinam līdzīgu varoni, kura dzīve ir pilna ar grandiozām ilūzijām. Džo Stoita māteriālistiskajām pār­mērībām tiek pretstatīta askētiska pārliecība, kas piemīt Propteram. mūsdienu anahorētam, kam par prototipu kalpojis Hērds. Hakslijs un Holivuda nebija savienojami, un viņa nespeja uzrakstīt populāni lugu starpkaru posma spoguļojās lielākoties neveiksmīgajos centienos rakstīt filmu scenārijus. Hakslija problēmai simpt.omātisks ir plaši atstāstītais gadījums, kad Volts Disnejs noraidījis viņa uzmetumu "Alisei Brīnumzemē", par pamatojumu minot to, ka viņš "sapratis tikai katru trešo vārdu". Hakslijam piemita dabiska nosliece uz nesteidzīgu un aplinku idejas attistibu; taču kino magnāti vairāk par visu pieprasīja raitu dialogu. Viņa vilšanās kinostudiju pasaule skaidri parādās "Pērtiķa un būtības" (Ape and Essence, 1948) pirmajās lap­pusēs. kur Hakslijs drausmīgā spilgtumā atainojis Losandželosu kā sagruvušu, jūdzēm plašu apbedījumu lauku pēc Trešā pasaules kara — atomkara. Šodien globāla kodolkonllikta draudi ir atkāpušies, toties joprojām biedējoši aktuāla ir Hakslija diskusija par mežu straujo izciršanu, vides piesārņošanu un citiem ekoloģiskās "plānprātības" aktiem, kas ievadījuši cilvēku pašu izraisīto apokalipsi, kuru viņš apraksta romānā.

Lielāko dalu kara gadu Hakslijs pavadīja mazā namiņā Llano, Mohaves tuksnesī Dienvidkalifornijā. 1926. gadā viņš bija atteicies no meditācijas kā no "snaudas māsīcas", tomēr tagad Hakslijs nodevās kviētiskas apceres pilnai dzīvei. Šis viņa karjeras fāzes rezultāts bija izcilais "Pelēkais kardināls" (Greij Eminence. 1941). tēva Džozefa, kardināla Rišeljē padomdevēja, biogrāfija: romāns "Lai apstājas laiks" (Time Mnst Stop, 1944). kura darbība risinās Florencē 1929. gadā. kurā, Hakslija vārdiem runājot, "fragments no Comeclie Humaine… modulējas par Divina Commedia versiju": un "Daudzgadīgā filosotija" (The Perennial PhUosophij. 1945). ārkārtīgi iespaidīga teksta izvilkumu un komentāni antoloģija, kas ilustrē to. ko Hakslijs dēvēja par "visu augstāko reliģiju visaugstāko kopīgo faktoru". Viņš turpināja ar raksturīgu humoru un pazemību: "Šis grāmatas lielākā vērtība ir tā, ka apmēram četrdesmit procentus no tās neesmu sarakstījis es: tos ir sarakstījuši daudzi svētie, un vairāki no tiem bija arī ģeniāli cilvēki." 1952. gadā iznāca "Laudanas velni" (The Devils ofLoudun), aizraujošs psiholoģisks apcerējums par seksuālo histēriju septiņpadsmitā gadsimta Francijā, kas pēc tam tika pārvērsts veiksmīgā filmā. Tāpat kā Hakslija skarbās satīras bija uztvērušas 20. gadu noskaņojumu, Otrā pasaules kara laika un gados, kas sekoja karam un milzīgajam ebreju holokaustam. viņa personiskā interese par garīgiem un ētiskiem jautājumiem un satraukums par augošo bruņošanās sacensību atspoguļoja gan laika gara toni, gan bažas.

Jaunus lasītājus Hakslijs iemantoja, arī atbalstīdams rnarginālo un netradicionālo, un neslavas cēlāji, līdz šim izmantojuši to. ko uzskatīja par viņa amoralitāti vai moralizēšanu, tagad sāka izsmiet viņa tā dēvētos untumus. 1942. gada viņš izdeva "Redzes mākslu" (The Art ofSeeing), kaislīgu aizstāvību Beitsa izstrādātajai acu vingrināšanas metodei, kas sacēla protesta vētru optometristu aprindās. Vēl lielāku sašutumu daudzos izraisīja viņa darbā "Uztveres durvis" (TheDoors ofPerceplion, 1954) un tā turpinājumā "Debesis un elle" (Ileaven and Hell, 1956) izteiktais pieņēmums, ka mcskalīns un lizergīnskabe ir "unikāli izcilas narkotikas", kuras vajadzētu izmantot "pārdabiski spožo" vīziju dēļ, ko tās dāvā tiem, kam prāts brīvs no aizspriedumiem un aknas veselas. "Uztveres durvis" patiesi ir apburošs stāsts par meskalīna lietotāja iekšējo Šangri — la, kur "nav nedarba, ne vienmuļības", ir tikai "nemitīga tagadne, ko veido viena, pastāvigi mainīga apokalipse", kur "visas eksistences dievišķais avots" ir acīm saredzams kā puķu vāze un pat iegludinātās bikšu vīles atklāj "bezgalīgi nozīmīgu un sarežģītu labirintu". Nav nekāds brīnums, ka "Uztveres durvis" kļuva par rokasgrāmatu bita paaudzei un psiho dēliskajiem sešdesmitajiem, no tās savu nosaukumu aizguva grupa The Doors, un. pateicoties savai grāmatai, Hakslijs iemantoja vietu uz The Beatles albuma Sergeant Pepper's lx>nelz Hearts' Club Band apvāka.

Marija Hakslija nomira 1955. gada februārī, īsi pirms tam, kad Hakslijs publicēja savu iepiickšpēdējo romānu "Ģēnijs un dieviete" (The Genius and the Goddess), kurā Džons Riverss stāsta par to, ka, būdams "divdesmit astoņus gadus vecs, nevainīgs vizdegunis", ielaidies liktenīgā deka ar sava kolēģa zinātnieka Henrija Mārtensa, Nobela prēmijas pretendenta, sievu. Ne jau pirmo reizi Hakslija izraudzītais temats ir posts, kurš izceļas, ja cilvēks ar ideālistiski aplamiem uzskatiem par dzīvi, kurus viņam iedvesusi askētiska, emocionāli nedzīva audzināšana, sastopas ar cilvēciskās kaislības dziļo, juteklisko iespaidu.

1956. gada martā Hakslijs apprecējās ar Loru Ārēeru, prakti­zējošu psihoterapeiti. Divus gadus vēlāk viņš publicēja "Atgriešanos brīnišķīgajā jaunajā pasaulē", kurā aplūkoja moderno sabiedrību savai agrāko paredzējumu gaismā. Hakslija prasme iejusties ikreizējā mirkļa bažās bija Ukpat izcila kā allaž, un šis spējas skaidri parādās arī lekciju ciklā par "Cilvēcisko situāciju", ko viņš 1959. gadā nolasīja Santabarbarā un kas 1977. gada tika publicētas vienā sējumā.

Abas grāmatas pievēršas problēmām, kuras arī šodien nav mazāk asas, piemēram, pārapdzīvotībai, jaunam nacionālisma uzliesmo jumam un dabiskās pasaules trauslumam. Hakslija pēdējais romāns "Sala" (Island) tika publicēts 1962. gadā — tai pašā gadā, kurā viņš saņēma ordeni par izciliem nopelniem literatūrā, bet nakamajā gadā viņa Losandželosas māja un lielākā daļa personisko mantu aizgāja bojā ugunsgrēkā, kurš. kā Hakslijs sacīja, padarīja viņu par "cilvēku bez mantas un bez pagātnes".

"Sala" ir stāsts par piekrastes utopiju Palu. kur iedzīvotāju pieaugums ir stabilizēts un ģimenes tirāniju nomainījuši Sav­starpējās adopcijas klubi, kur ar maithuna jeb mīlestības jogas un moksha. halucinogēna pūpēža, palīdzību tiek nodrošināts tas. ka paliešiem ir maz iemeslu justies neapmierinātiem. Taču sala krīt par upuri gadsimtiem senajiem ļaunumiem — māteriālajam progresam un teritoriālajam ekspansionismam. "Sala" ir varbūt pati pesimis­tiskākā Hakslija grāmata, viņa rūgtā atziņa, ka pasaulē, kurā pieaug alkatība, masu saziņa, naftu rijīgi patērējošs transports, kurā zel un plaukst iedzīvotāju skaits un dziļi iesakņojies naids, ir maz cerību izdzīvot tādai pacifistiskai saliņai ar vienotu sabiedrību kā Paļas "brīvības un laimes oāze". Drīz pēc "Salas" iznākšanas Hak­slijs piezīmēja, ka "grāmatas vājā vieta ir līdzsvara trūkums starp fabulu un izskaidrojumu. Stāsts ir pārāk noslogots ar idejām un pārdomām." Daži lasītaji piekritis šai kritikai, turpretī citiem "Sala" ir paraugs Hakslija sevišķajam ieguldījumam divdesmitā gadsimta literatūrā. Jaunībā bijis īsts intelektuāļa iemiesojums un negribīgi lasījis lekcijas Miera Zvēresta savienībā, Hakslijs daudzu acīs kļuva par draudzīgu erudītu, par aizokeāna prātnieku vispār, kura ne­beidzamie meklējumi pēc sintēzes un jēgas arvien mulsinošākā un varmācīgākā pasaulē radīja paraugu viņu pašu meklējumiem pēc miera un sapratnes.

Pirms vājinājās viņa redze, Hakslija nodoms bija specializēties dabaszinātnes, un ir zīmīgi, ka savā pēdējā publicētajā darbā "Lite­ratūra un zinātne" (Literature and Science, 1963) viņš atkal aizstāv rapprochemenl starp abām kultūrām, kaislīgi iebilzdams pret to, ka mūsdienās tiek uzsvērta abu dihotomija. Grāmatas sākumā ir uz­svērta T. H. Hakslija un Metjū Arnolda plašā erudīcija. Viņu pēctecis, viens no stirnulējošākajiem un izaicinošākajiem divdesmitā gadsimta rakstniekiem, savā ilgajā un daudzveidīgajā karjerā ir apliecinājis sevi ka cienīgs viņu spēju mantinieks.

Hakslijs nomira no vēža 1963. gada 22. novembrī savā mājā Holivudā, nezinādams, ka agrāk tai pašā pēcpusdienā Dalasā no­slepkavots prezidents Dž. F. Kenedijs. 1971. gadā Hakslija pelni tika pārvesti uz Angliju un apglabāti viņa vecāku kapavieta Kornptona, Sarejā.

Dcivids Bredšovs,

Vusteras koledžā, Oksfordā 1993

Oldess Hakslijs

Brīnišķīgā jauna pasaule

Drukāts uz SIATREBRUK papīra

Apgāds "ATENA". reģistrācijas apliecība N° LV 40003.'i01814 Icsplesls tipogrāfija"Unlvcrsums — A" IU, LV 3100Tukumā. Pils Iela 11.