Brīnišķīgā jaunā pasaule

OTRĀ NODAĻA

Misters Fosters tika atstāts Izliešanas telpā. IAD un viņa studenti iekāpa tuvākajā liftā un uzbrauca piektajā stāvā.

Bērnistabas. Neopavloviskās apstrādes telpas, vēstīja ziņo­jumu dēlis.

Direktors atvēra kādas durvis. Viņi iegāja plašā, tukšā telpā, ļoti gaišā un saulainā; visa dienvidpuses siena bija viens vienīgs logs. Pusducis kopēju, pēc noteikumiem ģēr­bušās baltās viskozes lina formastērpa biksēs un jakās, matus aseptiski paslēpušas zem baltām cepurītēm, pat laban lika garā rindā uz grīdas vāzes ar rozēm. Lielas vāzes, cieši piebāztas ar ziediem. Tūkstošiem ziedlapiņu, sulīgas un zīdaini gludas, gluži kā neskaitāmu mazu ķerubu vaidziņi, taču šai spilgtajā gaismā tie bija ne vien sārti un āriski ķerubi, bet arī starojoši ķīniski, arī meksikāniski, arī apoplektiski, jo pārlieku daudz pūtuši debesu bazūnes, arī bāli kā nāve, pēcnāves marmora baltumā.

Kopējas sastinga miera stājā, kad ienāca IAD.

— Izvietojiet grāmatas! viņš strupi noteica.

Kopējas klusēdamas paklausīja pavēlei. Starp rožu vāzēm tika kārtīgi izvietotas grāmatas — virtene bilžu grāmatu, katra aicinoši atvērta lappusē ar kāda dzīvnieka, zivs vai putna attēlu spilgtās krāsās.

— Tagad vediet iekšā bērnus!

Viņas izsteidzās no telpas un pēc pāris minūtēm at­griezās, katra stūma kaut ko līdzīgu augstam servējamam galdiņam, kam visi četri ar stiepju tīklu apvilktie plaukti bija pilni ar astoņus mēnešus veciem zīdaiņiem; tie visi bija vienādi uz mata (nepārprotami Bokanovska grupa), visi (jo viņu kasta bija delta) saģērbti haki krāsas drēbītēs.

— Nolieciet viņus uz grīdas!

Bērni tika izlādēti no plauktiem.

— Tagad pagrieziet viņus tā, lai viņi redz ziedus un grā­matas!

Līdzko pagriezti, bērni noklusa, tad sāka rāpot pretim spožo krāsu pušķiem, pretim attēliem, tik spilgtiem un mir­dzošiem baltajās lapās. Kad viņi tam visam tuvojās, pēc islaicīga aptumsuma no mākoņiem izlīda saule. Rozes uz­liesmoja kā spējā iekšējā kaislē; grāmatu vizošās lapas it kā pārpludināja jauna, dzija jēga. Rāpojošo mazuļu rindās atskanēja īsi sajūsmas spiedzieni, lalināšana un prieka vīteri.

Direktors saberzēja plaukstas. Lieliski! viņš noteica. Gandrīz vai tāds iespaids, ka tas noticis tīšām.

Žiglākie rāpotāji jau bija pie mērķa. Mazas rociņas ne­droši sniedzās uz priekšu, skāra, tvēra, noraujot ziedlapas pārtapušajām rozēm, saņurcot grāmatu izgaismotās lapas. Direktors nogaidīja, līdz visi bija priecīgi ķērušies pie darba. Tad viņš sacīja: Skatieties uzmanīgi! Un, pacēlis roku, deva zīmi.

Galvenā kopēja, kas stāvēja pie vadības pults telpas viņā galā, nospieda mazu sviriņu.

Atskanēja spēcīgs sprādziens. Iegaudojās sirēna, kļūdama arvien spalgāka. Neprātīgi šķindēja trauksmes zvani.

Bērni satrūkās, sāka kliegt; viņu sejas izķēmoja šausmas.

Un tagad, direktors iesaucās (jo troksnis bija ap­dullinošs), tagad mēs pastiprināsim šo mācību ar vieglu elektrošoku.

Viņš atkal pamāja ar roku, un galvenā kopēja nospieda otru sviru. Bērnu kliedzieni pēkšņi mainīja toni. Asajos, krampjainajos brēcienos, ko viņi tagad izgrūda, bija kaut kas izmisīgs, gandrīz ārprātīgs. Mazie augumiņi locījās un saspringa: locekli kustējās grūdieniem, kā neredzamu stiep­ļu raustīti.

Mēs varam elektrizēt visu to grīdas joslu! direktors paskaidrodams auroja. Bet nu pietiks. Viņš deva zīmi kopējai.

Sprādzieni mitējās, zvani apklusa, sirēnas gaudas toni pa tonim noplaka līdz klusumam. Augumi, kas bija sa­spriegti locījušies, atslāba, un troksnis, kas bija izaudzis par ārprātīgu zīdaiņu elsām un brēcieniem, atkal pārvērtās par vienkāršu šausmu izraisītiem normāliem kliedzieniem.

— Piedāvājiet viņiem ziedus un grāmatas!

Kopējas paklausīja; taču bērni, tiklīdz ieraudzījuši rozes, tiklīdz uzmetuši acis spilgti krāsainajiem attēliem ar kaķīti un gailīti, un blējošām melnām aitiņām, izbīlī atsprāga nost; kliedzienu skaļums spēji auga.

— Vērojiet, direktors triumfējoši mudināja, vērojiet!

Grāmatas un skaļi trokšņi, ziedi un eleklrošoks —jau zīdaiņa prātā šie pāri tika kompromitējoši sasaistīti; un pēc divsimt tādām pašām vai līdzīgām mācībstundām tie ne­dalāmi saplūdīs vienā veselumā. Ko cilvēks savienojis, to daba nejaudā šķirt.

— Viņi izaugs, iemantojuši to, ko psihologi senāk mēdza dēvēt par "instinktīvu" nepatiku pret grāmatām un ziediem. Refleksi būs izstrādāti neatgriezeniski. Visu savu mūžu viņi būs pasargāti no grāmatām un botānikas. Direktors pie­vērsās kopējām. Vediet viņus prom!

Joprojām brēcošie haki krāsas mazuļi tika ielādēti savos servējamos galdiņos un aizripināti prom, atstādami aiz sevis skāba piena smaržu un bezgala tīkamu klusumu.

Viens no studentiem pacēla roku; lai gan viņš gluži labi saprata, kāpēc nedrīkst pieļaut, lai zemākās kastas pārstāvji izšķiež Kopienas laiku, lasot grāmatas, turklāt allaž pastāv risks, ka viņi var izlasīt kaut ko tādu, kas var nevēlami ietekmēt kādu no viņu refleksiem, tomēr… nūjā, viņš neizprata jautājumu par ziediem. Kāpēc nopūlēties, lai panāktu, ka deltas psiholoģiski necieš ziedus?

IAD pacietīgi paskaidroja. Panākt, lai bērni kliedz, ieraudzījuši rozi, vajadzēja augstās ekonomiskās politikas deļ. Nemaz ne tik sen (apmēram pirms gadsimta) gammas, deltas un epsiloni tika apstrādāti tā, lai viņiem patiktu ziedi — ziedi īpaši un daba vispār. Nolūks bija iedvest viņiem vēlmi katrā izdevīgā brīdī doties uz laukiem, tādējādi piespiežot viņus izmantot transporta pakalpojumus.

— Un vai viņi neizmantoja transporta pakalpojumus? students jautāja.

— Kā nu ne, visai daudz, IAD atbildēja. Toties viņi neizmantoja neko citu.

Viņš norādīja, ka prīmulām un ainavām piemīt viens liels trūkums: tās ir bezmaksas. Dabas mīlestība nedod darbu rūpnīcām. Tika nolemts likvidēt dabas mīlestību, vis­maz zemākajām šķirām; likvidēt dabas mīlestību, bet ne tieksmi izmantot transporta pakalpojumus. Jo, bez šaubām, bija būtiski svarīgi, lai viņi turpinātu braukt uz laukiem, kaut arī nevarēja tos ciest. Transporta izmantošanai vajadzēja at­rast labāku ekonomisku pamatojumu nekā vienkārša patika pret prīmulām un ainavām. Un šis pamatojums tika atrasts.

Mēs apstrādājam masas tā, lai tās ienīstu laukus, direktors sacīja. — Taču reizē mēs apstrādājam viņus tā, lai viņi aizrautos ar visiem brīvdabas sporta veidiem. Un vienlaikus mēs gādājam, lai visi brīvdabas sporta veidi būtu saistīti ar sarežģīta aparāta darbu. Lai viņi patērētu rūpniecības preces un izmantotu arī transportu. Tāpēc vajadzīgs elektrošoks.

— Skaidrs, students noteica un apklusa, apbrīnas pilns.

Brīdi valdīja klusums; tad direktors noklepojās un iesāka: Reiz sensenos laikos, kad Mūsu Fords vēl mājoja zemes virsū, dzīvoja mazs zēns, vārdā Rūbens Rabinovičs. Rūbena vecāki runāja poļu valodā. Direktors pārtrauca pats sevi: Cerams, jūs zināt, kas ir "poļu valoda"?

— Tā ir mirusi valoda.

— Tāpat kā franču un vācu. piemetināja cits students, uzbāzīgi izrādīdams savas zināšanas.

— Un kas ir "vecāki"? IAD noprasīja.

Iestājās neveikls klusums. Vairāki zēni nosarka. Viņi vēl nebija iemācījušies novilkt svarīgo, taču nereti gaužām smalko robežu starp neķītrību un tīro zinātni. Beidzot vienam pietika dūšas pacelt roku.

— Cilvēki senāk bija… Viņš sastomījās; vaigos saplūda asinis. Nu, viņi bija dzīvdzemdētāji.

— Pilnīgi pareizi. Direktors atzinīgi pamāja.

— Un, kad bērni tika izlieti…

— Piedzima, atskanēja labojums.

— Nu, tad viņi bija vecāki — tas ir, nejau bērni, protams; tie otrie. Nabaga zēns bija galīgi apmulsis.

Vārdu sakot, direktors rezumēja, vecāki bija tēvs un māte. Neķītrība, kas patiesībā bija zinātne, ar blīkšķi iekrita zēnu novērsto skatienu klusumā. Māte, viņš skaļi atkārtoja, nostiprinādams viņu apziņā šo zinātnes mācību; un, atzvilis krēslā, ar svinīgu nopietnību piebilda: Tie ir nepatīkami fakti; es to zinu. Tomēr nepatīkama ir lielākā daļa vēstures faktu.

Viņš atgriezās pie mazā Rūbena — pie mazā Rūbena, kura istabā tēvs un māte (blīkš, blīkš!) kādu vakaru nejauši bija atstājuši ieslēgtu radio.

("Jums jāpatur prātā, ka tajos rupjas dzīvdzemdētāju vairošanās laikos bērnus vienmēr audzināja vecāki, nevis Valsts Apstrādes centri.")

Kamēr bērns gulēja, pa radio piepeši sāka skanēt pār­raide no Londonas; un nākamajā rītā, par milzīgu izbrīnu saviem blīkš un blīkš (drosmīgākie zēni centās sasmaidīties), mazais Rūbens pamodies vārdu pa vārdam atkārtoja garo priekšlasījumu, ko bija noturējis tas ērmīgais vecais rakstnieks ("viens no ļoti nedaudzajiem, kura darbiem bija ļauts nonākt arī līdz mums") Džordžs Bernards Šovs; saskaņā ar tradīciju, kuras pastāvēšanas fakts ir pilnīgi pierādīts, viņš runāja pats par savu ģenialitāti. Mazais Rūbens to atkārtoja, vaibstīdamies un ķiķinādams, un no priekšlasījuma, protams, neviens nesaprata nenieka, un viņi, nosprieduši, ka bērns pēkšņi zaudējis prātu, izsauca ārstu. Viņš, par laimi, saprata angliski, pazina iepriekšējā vakarā pārraidīto Šova lekciju, aptvēra notikušā nozīmi un šai sakarā nosūtīja vēstuli medicīnas presei.

'Tā tika atklāts princips, saskaņā ar kuru darbojas ap­mācība miegā jeb hipnopēdija." IAD ieturēja iespaidīgu pauzi.

Princips lika alklāts; taču vajadzēja paiet vēl daudziem, daudziem gadiem, līdz šis princips lika efektīvi izmantots.

Gadījums ar mazo Rubeņu notika tikai divdesmit trīs gadus pēc tam, kad tirgū nonāca Mūsu Forda pirmais T modelis. (Te direktors pārmeta sev pār pakrūti T zīmi, un visi studenti godbijīgi sekoja viņa paraugam.) Un tomēr…

Studenti skribelēja kā negudri. Hipnopēdija, pirmoreiz oficiāli izmantota AF 214. Kāpēc ne agrāk? Divi iemesli: a)…

Agrīnie eksperimentētāji, IAD sacīja, izraudzījās aplamu ceļu. Viņi domāja, ka hipnopēdiju var padarīt par intelektuālās izglītošanas līdzekli…

(Mazs puisēns iemidzis guļ uz labajiem sāniem, labā roka izstiepta, labā plauksta ļengani karājas pār gultas malu. No apaļa režģa kastes sānos skan klusa balss.

"Nīla ir garākā upe Āfrikā un otrā garākā no visām zemeslodes upēm. Lai gan Nīla nesasniedz Misisipi — Misūri garumu, baseina garuma ziņā tā pārspēj visas upes, jo tās baseins šķērso trīsdesmit piecus platuma grādus…"

Nākamajā rītā pie brokastgalda kāds jautā: "Tomij, vai tu zini, kura ir garākā upe Āfrikā?" Zēns papurina galvu. "Bet vai tu neatceries kaut ko tādu, kas sākas ar vārdiem: "Nila ir garākā…"?"

" N ī l a—i r—garākā—upe—Āfrikā—u n—otrā—garākā— no—visām—zemeslodes—upēm…" Vārdi plūda aizgūtnēm. "Lai—gan—Nīla—nesasniedz…"

"Nu. tad kura ir garākā upe Āfrikā?"

Acis tukšas. "Es nezinu."

"Nu Nīla tak, Tomij!"

"Nīla—ir—garākā—upe—Āfrikā—un—otrā…"

'Tad kura upe ir visgarākā, Tomij?"

Tomijs izplūst asarās. "Es nezinu," viņš gaudo.)

Tieši šīs gaudas, kā paskaidroja direktors, laupīja drosmi agrīnajiem pētniekiem. Eksperimenti tika izbeigti. Vairs neviens nemēģināja iemācīt bērniem miegā to, cik gara ir Nīla. Gluži pareizi. Nevar apgūt zinātni, nesaprotot, par ko tajā ir runa.

Citādi būtu, ja viņi būtu sākuši ar morālo izglītošanu. direktors turpināja, pa priekšu pārējiem dodamies uz durvju pusi. Studenti viņam sekoja, izmisīgi rakstīdami gan pa ceļam, gan braucot augšup ar liftu. Ar morālo izglītošanu, kura nekad un nekādos apstākļos nedrīkst būt racionāla.

Klusumu, klusumu. čukstēja skaļrunis, kad viņi izkāpa četrpadsmitajā stāvā. Klusumu, klusumu, ik pa brīdim nepagurdamas atkārtoja taurveidīgās mutes katrā gaitenī. Studenti un pat pats direktors automātiski sāka iet uz pirkstgaliem. Viņi, protams, bija alfas; bet pat alfas ir apstrādāti, kā pienākas. Klusumu, klusumu. Viss četr­padsmitā stāva gaiteņa gaiss šalkoja šai kategoriskajā imperatīvā.

Uz pirkstgaliem nogājuši piecdesmit jardu, viņi nonāca pie durvīm, kuras direktors vēra visai piesardzīgi. Pārkāpuši pār slieksni, viņi iegāja aizslēģotas guļamzāles puskrēslā. Gar sienu rindā stāvēja astoņdesmit gultiņu. Skanēja viegla, vienmērīga elpa un nemitīga murmināšana, itin kā tālumā čukstētu ļoti klusas balsis.

Viņiem ienākot, piecēlās kopēja un nostājās miera stājā direktora priekšā.

Kāda lekcija notiek šodien? viņš jautāja.

Pirmās četrdesmit minūtes mums bija elementārais sekss, viņa atbildēja. Bet tagad programma ir pārslēgta uz elementāro šķiras apziņu.

Direktors lēnām soļoja gar nebeidzamo gultiņū rindu. Sārti, miegā atslābuši, rāmi elpodami, tajās gulēja astoņ­desmit mazi zēni un meitenes. Zem katra spilvena skanēja čuksti. IAD apstājās un, noliecies pār vienu no mazajām gultiņām, uzmanīgi ieklausījās.

— Jūs sacījāt — elementārā šķiras apziņa? Lai to ne­daudz skaļāk atkārto skaļrunis!

Telpas galā pie sienas vīdēja skaļrunis. Direktors piegāja pie tā un nospieda slēdzi.

…visi valkā zaļas drēbes, ierunājās klusa, taču ļoti skaidra balss, iesākot teikumu no vidus, bet deltas bērni valkā haki krāsas drēbes. Nē, nē, es negribu rotaļāties ar deltas bērniem! Un epsiloni ir vēl sliktāki. Viņi ir par dum­jiem, lai mācētu lasīt vai rakstīt. Turklāt viņi valkā melnas drēbes, un tā ir tik pretīga krāsa! Es tā priecājos, ka esmu beta!

Mirkli valdīja klusums; tad balss atsāka runāt.

— Alfas bērni valkā pelēkas drēbes. Viņi strādā daudz cītīgāk nekā mēs, jo ir briesmīgi gudri. Nudien, es šausmīgi priecājos, ka esmu beta, jo man nav tik smagi jāstrādā. Un turklāt mēs esam daudz labāki par gammām un deltām. Gammas ir dumji. Viņi visi valkā zaļas drēbes, bet deltas bērni valkā haki krāsas drēbes. Nē, nē, es negribu rotaļāties ar deltas bērniem! Un epsiloni ir vēl sliktāki. Viņi ir par dumjiem, lai mācētu…

Direktors atkal nospieda slēdzi. Balss apklusa. Tikai tās kuslais rēgs turpināja murmināt zem astoņdesmit spilveniem.

Pirms pamošanās viņi to dzirdēs vēl četrdesmit vai piecdesmit reižu; un tad vēlreiz ceturtdien, un tad vēlreiz sestdien. Simt divdesmit reižu trīsreiz nedēļā, trīsdesmit mēnešu ilgi. Pēc tam viņi pāriet pie augstāka līmeņa lekcijas.

— Rozes un elektrošoks, deltu haki krāsa un asafētidas dvesma — nedalāmi saplūduši kopā, pirms bērns iemācījies runāt. Taču bezvārdu apstrāde ir rupja un vispārīga; tā nespēj iedvest smalkākās atšķirības, nespēj ieaudzināt sarežģītākos uzvedības modeļus. Tam ir nepieciešami vārdi, taču vārdi bez pamatojuma. īsi sakot — hipnopēdija.

— Visu laiku dižākais moralizējošais un socializējošais spēks.

Studenti to pierakstīja savās mazajās burtnīciņās. Taisni no pirmavota.

Direktors atkal pieskārās slēdzim.

…ir briesmīgi gudri, teica klusā, glaimīgā, nenogur­dināmā balss. Nudien, es šausmīgi priecājos, ka esmu beta, jo…

Ne gluži kā ūdens pilieni, lai gan ir tiesa, ka ūdens var izdobt caurumus viscietākajā granītā; drīzāk kā šķidras zīmoglakas pilieni, kā pilieni, kas pielīp, veido garozu, sa­vienojas ar to, uz kā uzkrīt, līdz galu galā visa klints ir viens vienīgs tumšsarkans kukurznis.

Līdz visbeidzot bērna saprāts šie norādījumi, un šo norādījumu summa ir bērna saprāts. Un ne tikai bērna saprāts. arī pieaugušā saprāts — visu mūžu. Saprāts, kas spriež, vēlas un lemj — un ir veidots no šiem norādījumiem. Bet visi šie norādījumi ir mūsu norādījumi! Uzvaras priekā direktors gandrīz kliedza. Valsts norādījumi! Viņš trieca ar dūri pa tuvāko galdu. –Tāpēc jāsecina…

Kāda skaņa lika viņam pagriezties.

— Ak Ford! viņš noteica citā tonī. Es esmu ņēmis un uzmodinājis bērnus.