Brīnišķīgā jaunā pasaule

1

— Dīvains, dīvains, dīvains, — tāds bija Linainas spriedums par Bernardu Marksu. Nudien, tik dīvains, ka nedēļu gaitā viņa ne reizi vien bija prātojusi, vai nemainīt savu lēmumu par brīvdienām Ņūmeksikā un labāk nebraukt uz Ziemeļ­polu kopā ar Benito Hūveru. Nelaime tā, ka viņa pazina Ziemeļpolu, bija tur bijusi kopā ar Džordžu Edzelu tikai nupat pagājušajā vasarā, turklāt tas viņai bija licies gaužām drūms. Nekā, ko darīt, un arī viesnīca bezcerīgi vecmodī­ga — istabās ne televizora, ne smaržu ērģeļu, tikai bezgala riebīga sintētiskā mūzika, un ne vairāk par divdesmit pieciem eskalatorskvoša kortiem uz vairāk nekā divsimt viesiem. Nē, viņa tiešām nespētu vēlreiz doties uz Ziemeļ­polu. Turklāt Amerikā viņa pagaidām bija bijusi tikai vienu reizi. Un pat tad gaužām nejēdzīgi. Lēta nedēļas nogale Ņujorkā — kopā ar Žanu Žaku Habibullu vai varbūt ar Bokanovski Džonsu? Viņa nespēja atcerēties. Lai nu kā, tam nebija pilnīgi nekādas nozīmes. Izredzes vēlreiz aizlidot uz Rietumiem un vēl uz veselu nedēļu bija ļoti valdzinošas. Un vismaz trīs dienas šīs nedēļas laikā viņi pavadītu Mežoņu rezervātā. Ne vairāk kā pusducis cilvēku visā Centrā bija pabijuši kādā Mežoņu rezervātā. Bernards bija viens no nedaudzajiem Linainas paziņām, kuram kā alfa plus psiho­logam bija piešķirta atļauja ieiet rezervātā. Linainai šī bija unikāla iespēja. Tomēr arī Bernarda dīvainums bija tik unikāls, ka Linaina vilcinājās piekrist, pat domāja, ka labāk būtu riskēt vēlreiz doties uz Polu kopā ar veco jokupēteri Benito. Benito vismaz bija normāls. Toties Bernards…

"Alkohols asins aizstājējā," — tāds bija Fanijas izskaidro­jums jebkurai savdabīgai rakstura iezīmei. Bet Henrijs, ar kuru Linaina kādu vakaru gultā diezgan bažīgi bija apspriedusi savu jauno mīļāko, — Henrijs bija salīdzinājis Bernardu ar degunradzi.

Degunradzim nav iespējams iemācīt nekādus trikus, viņš bija paskaidrojis savā strupajā un sparīgajā stilā. Daži cilvēki ir gandrīz kā degunradži; viņu reakcija uz apstrādi nav tāda. kā pienāktos. Nabadziņi! Bernards ir viens no viņiem. Par laimi, savu darbu viņš veic itin labi. Citādi direktors nemūžam nebūtu viņu paturējis. Tomēr, viņš mierinoši piebilda, manuprāt, viņš ir diezgan nekaitīgs.

Var jau būt, ka diezgan nekaitīgs; taču tas nemazināja bažas. Pirmkārt jau šī mānija kaut ko darīt privāti. Kas praktiski nozīmēja nedarīt vispār neko. Jo ko tad bija iespē­jams darīt privāti? (Atskaitot, protams, gulēšanu, — bet to jau nevarēja darīt visu laiku.) Jā, un kas tad atlika? Pavisam maz. Pirmā pēcpusdiena, kad viņi kaut kur devās kopā. bija sevišķi skaista. Linaina bija ierosinājusi izpeldēties Torkē lauku kluba baseinā un pēc tam ieturēt vakariņas Oksfor­das apvienībā. Taču Bernards domāja, ka tur būšot pārāk liela burzma. Nu, un kā būtu ar elektromagnētiskā golfa partiju Sentendrūsā? Bet atkal nekā: Bernards uzskatīja, ka elektromagnētiskais golfs ir laika šķiešana.

— Bet kam tad laiks ir domāts? Linaina diezgan pār­steigtā jautāja.

Acīmredzot pastaigām Ezeru novadā, jo tieši to viņš tagad ieteica. Nolaisties Skido tornī un pāris stundu pastai­gāt pa virsājiem. Divatā ar tevi, Linaina.

— Bet, Bernard, mēs būsim divatā visu nakti!

Bernards nosarka un novērsās. Es gribēju teikt — divatā, lai parunātos, viņš nomurmināja.

— Lai parunātos? Bet par ko? Staigāt un runāt — tas šķita gaužām dīvains veids, kā pavadīt pēcpusdienu.

Beigās Linaina viņu pārliecināja, un viņš visai negribīgi piekrita lidot uz Amsterdamu un noskatīties sieviešu smagsvaru reslinga čempionāta ceturtdaļfinālu.

Pūlī, viņš kurnēja. Kā parasti! Visu pēcpusdienu viņš stūrgalvīgi palika sadrūmis, negribēja runāt ar Linainas draugiem (kurus viņi dučiem vien sastapa saldējuma somas bārā starp reslinga cīņām) un par spīti savam sliktajam garastāvoklim nelokāmi atteicās iedzert pusgramu somās ar . aveņu saldējuma kokteili, ko Linaina centās viņam iedot. Es labāk gribu būt es pats. viņš sacīja. Es pats un nejauks. Nevis kāds cits, lai cik priecīgs.

— Grams īstajā laikā aiztaupa deviņus, Linaina sacīja, demonstrēdama plašu miegā iegūtas gudrības krājumu.

Bernards nepacietīgi atstūma piedāvāto glāzi.

— Tikai neskaisties! viņa teica. Atceries, viens kubik­centimetrs izārstē no desmit drūmām domām.

— Ak. Forda dēļ, apklusti! viņš uzkliedza.

Linaina paraustīja plecus. Grams vienmēr ir labāks par lāstu, viņa cienīgi noskaitīja un izdzēra kokteili pati.

Atpakaļceļā pār Lamanšu Bernards uzstāja, ka jāaptur propelleris un jālidinās kādu simt pēdu augstumā virs viļņiem. Laiks bija samaitājies; cēlās dienvidrietenis, debesis biezēja mākoņi.

— Skaties! viņš nokomandēja.

Bet tas ir šausmīgi! Linaina sacīja un atrāvās no loga. Viņu biedēja nakts šalcošais tukšums, melnais, putām izrai­botais ūdens, kas cēlās un grima zem viņiem, mēness bālā seja. tik izdēdējusi un skrejošu mākoņu aizēnota. Ieslēgsim radio. Ātri! Viņa pasniedzās pie radiopogas uz instrumentu paneļa un pagrieza to uz labu laimi.

"…tevī zila debess spīd," dziedāja sešpadsmit tremolējoši falseti, "un laiks ir allaž…"

Radio nožagojās un apklusa. Bernards bija atslēdzis strāvu.

— Es gribu mierīgi nolūkoties uz jūru, viņš teica. Pat skatīties nav iespējams bez tā pretīgā trokšņa.

Bet tas ir skaisti! Un es negribu skatīties.

Toties es gribu, viņš neatlaidās. Tad es jūtos tā, it kā… viņš sastomījās, meklēdams vārdus, ar kuriem sevi izteikt, it kā manī būtu vairāk manis, ja saproti, ko es domāju. Vairāk manis paša, nevis tikai un vienīgi es kā daļa no kaut kā cita. Ne tikai kā šūna sociālajā kopībā. Vai tevī šis skats neraisa tādas jūtas, Linaina?

Bet Linaina raudāja. Tas ir šausmīgi, tas ir šausmīgi, viņa bez mitas atkārtoja. Un kā tu vari teikt, ka negribi būt daļa no sociālās kopības? Galu galā ikviens strādā ikviena cita labā. Mums ir nepieciešams katrs. Pat epsiloni…

— Jā, es zinu, Bernards izsmējīgi attrauca. "Pat ep­siloni ir derīgi"! Arī es esmu derīgs. Un, nolādēts, nemaz nevēlos tāds būt!

Tādi zaimi Linainu šokēja. Bernard! viņa iesaucās, pārsteigta un sāpināta. Kā tu drīksti?

Kā es drīkstu? viņš atkārtoja citā, domīgā tonī. Nē, īstā problēma ir: kāpēc es nedrīkstu, vai, pareizāk sakot, — jo galu galā es itin labi zinu, kāpēc nedrīkstu, — kā būtu, ja es drīkstētu, ja es būtu brīvs, nevis apstrādes paverdzināts.

— Bet, Bernard, tas, ko tu saki. ir briesmīgi!

— Linaina. vai tad tu nevēlies būt brīva?

— Nesaprotu, ko tu domā. Es jau esmu brīva. Es drīkstu brīnišķīgi pavadīt laiku. Tagad visi ir laimīgi.

Viņš iesmējās. Jā, "tagad visi ir laimīgi". To mēs sākam iestāstīt bērniem no piecu gadu vecuma. Bet vai tu. Linaina, nevēlētos, lai tev būtu brīv kļūt laimīgai arī kādā citā veidā? Piemēram, pašai savā veidā, nevis tādā kā visiem citiem.

— Nesaprotu, ko tu domā, Linaina atkārtoja. Tad pa­griezās pret viņu. Ak. lidosim atpakaļ Bernard! viņa lūdzās. Man te tik šausmīgi nepatīk.

— Vai tev nav patīkami kopā ar mani?

— Kā nu ne. Bernard! Bet šī vieta ir drausmīga.

— Biju domājis, ka šeit, kur nav nekā cita kā vien jūra un mēness, mēs būsim vairāk… vairāk kopā. Vairāk kopā nekā pūlī vai pat manās istabās. Vai tu to nesaproti?

— Es nesaprotu neko, viņa apņēmīgi atteica, nolēmusi sa­glabāt savu neizpratni neskart u. Neko. Un vismazāk to, viņa turpināja citā toni, kāpēc tu nelieto somu, ja jau tev rodas tik baigas iedomas. Tad tu tās aizmirstu. Un justos nevis nelaimīgs, bet gan priecīgs. Tik priecīgs, viņa atkārtoja un par spīti mulsajam izbīlim, kas vīdēja skatienā, pasmaidīja, pūlēdamās piešķirt smaidam aicinoši un baudkāri pieglaimīgu izteiksmi.

Bernards klusēdams raudzījās viņā, sejā nebija atsau­cības, tā bija ļoti nopietna — un skatiens bija ciešs. Pēc pāris sekundēm Linainas acis novērsās; viņa izdvesa īsu, nervozu smiekliņu, centās izdomāt kaut ko sakāmu un nespēja. Klusums ieilga.

Pēdīgi Bernards ierunājās klusā, gurdā balsi. — Nu, labi, viņš teica, lidosim atpakaļ. Un, sparīgi uzminis uz akseleratora, lika helikopteram stāvus uzšauties debesīs. Četrtūkstoš metru augstumā viņš iedarbināja propelleri. Kādu brīdi viņi lidoja klusēdami. Tad Bernards pēkšņi sāka smieties. Diezgan dīvaini, Linaina nodomāja; tomēr tie bija smiekli.

— Jūties labāk? viņa uzdrošinājās pajautāt.

Par atbildi viņš noņēma vienu roku no svirām un. aplicis to viņai apkārt, sāka glāstīt viņas krūtis.

"Paldies Fordam," Linaina nodomāja, "ar viņu viss atkal ir kārtībā."

Pusstundu vēlāk viņi jau bija Bernarda istabās. Bernards vienā paņēmienā norija četras somas tabletes, ieslēdza radio un televizoru un sāka izģērbties.

Kad nākamajā pēcpusdienā viņi sastapās uzjumta, Linaina ar zīmīgu valšķību jautāja: Nu, vai vakar tev bija jautri?

Bernards pamāja. Viņi iekāpa helikopterā. Mazs rāviens — un viņi jau lidoja.

— Visi apgalvo, ka es esot šausmīgi pneimatiska, Linaina domīgi ierunājās, viegli pliķēdama sev pa stilbiem.

— Šausmīgi. Tomēr Bernarda acīs bija sāpes. "Kā gaļa," viņš nodomāja.

Mazliet bažīga, viņa pacēla skatienu. Bet tu taču ne­uzskati, ka es esmu pārāk apaļīga, vai ne?

Viņš papurināja galvu. Uz mata kā gaļa.

— Tu uzskati, ka es esmu tāda, kā vajag. Vēl viens gal­vas mājiens. No visiem viedokļiem?

— Tu esi pati pilnība, Bernards skaļi sacīja. Bel klusībā nosprieda: "Tā viņa par sevi domā. Viņai nav nekādu iebil­dumu pret to, ka viņa ir gaļa."

Linaina uzvaroši smaidīja. Taču gandarījums bija pāragrs.

— Un tomēr, Bernards pēc mirkļa turpināja, es vēlētos, kaut viss būtu beidzies citādi.

— Citādi? Vai tad bija iespējams citāds nobeigums?

— Es negribēju, lai tas beidzas ar to, ka mēs liekamies gul­tā, viņš paskaidroja.

Linaina apjuka.

— Ne uzreiz, ne pirmajā dienā.

— Bet kā tad?…

Un viņš sarunāja veselu lēveni nesaprotamu un bīsta­mu blēņu. Linaina cik spēdama pūlējās aizslēgt sava prāta ausis; tomēr ik pa brīdim kāda frāze neatlaidīgi sasniedza viņas dzirdi. …izmēģināt, kas notiks, ja apspiedīšu savas dziņas, viņa dzirdēja Bernardu sakām. Šķita, ka vārdi pieskaras kādai at sperei viņas prātā.

— Nekad neatliec uz rītu tos priekus, ko vari gūt šodien, viņa svinīgi noskaitīja.

Divsimt atkārtojumu divreiz nedēļā no četrpadsmit līdz sešpadsmitarpus gadu vecumam, tā bija visa viņa atbilde. Neprātīgie, sliktie vārdi turpināja birt kā no pilnības raga. Es gribu zināt, kas ir kaislība, Linaina dzirdēja viņu sakām. Es gribu kaut ko izjust spēcīgi.

— Ja indivīds jūt, tad Kopiena grīļojas, Linaina noteica.

— Nu. un kāpēc lai tā mazliet nepagrīļotos?

— Bernard!

Taču Bernards nebūt neapmulsa.

— Pieauguši cilvēki saprāta ziņā un darba laikā, viņš turpināja. Mazi bērni jūtu un vēlmju ziņā.

— Mūsu Fords mīlēja bērnus.

Bernards nelikās zinis par šo piezīmi. Nesen man pēkšņi iešāvās prātā, ka varbūt ir iespējams palikt pieaugu­šam visu laiku.

— Es nesaprotu. Linainas tonis bija stingrs.

— Zinu, ka nesaproti. Un tāpēc mēs vakar likāmies gultā — gluži kā bērni, nevis izturējāmies kā pieaugušie un nogaidījām.

— Bet bija taču jautri, Linaina tielējās. Vai tad ne?

— O. varen jautri, viņš atbildēja, bet tik sērīgā balsī, ar tik bezgala žēlu izteiksmi, ka Linaina juta — viss viņas uz­varas prieks pēkšņi gaist. Varbūt Bernardam viņa tomēr bija šķitusi pārāk apaļīga.

— Vai es neteicu? sacīja Fanija, kad Linaina pārnākusi izkratīja sirdi. Vainīgs alkohols, kas ieliets viņa aizstājējā.

— Vienalga, Linaina palika pie sava, viņš man patīk. Viņam ir tik šausmīgi jaukas rokas. Un viņš tik pievilcīgi kustina plecus. Viņa nopūtās. Bet kaut jel viņš nebūtu tik dīvains!