Brīnišķīgā jaunā pasaule

Autora priekšvārds

Hroniski sirdsapziņas pārmetumi, kā vienojušies visi morālisti, ir ārkārtīgi nepatīkamas jūtas. Ja esi izturējies slikti, nožēlo to, izlabo, kas labojams, un sevī apņemies nākamreiz uzvesties labāk. Nekādā gadījumā negremdējies garās pār­domās par savu nodarījumu. Vārtīšanās mēslos nav labākais veids, kā attīrīties.

Arī mākslai ir sava morāle, un daudzi šīs morāles likumi sakrīt ar parastās ētikas likumiem vai vismaz ir analogi tiem. Piemēram, sirdsapziņas pārmetumi ir tikpat nevēlami attiecībā uz mūsu slikto mākslu kā attiecībā uz mūsu slikto uzvedību. Sliktais ir jāapzinās, jānožēlo un, ja iespējams, turpmāk no tā ir jāizvairās. Pētīt divdesmit gadu vecas literāras kļūmes, censties uzlabot neizdevušos darbu līdz tai pilnībai, kādas tam pietrūka pirmajā izpildījumā, pavadīt pusmūža gadus, pūloties vērst par labu mākslinieciskos grēkus, kurus nodarījis un atstājis mantojumā tas citādais cilvēks, kurš tu biji jaunībā, — tas viss katrā ziņā ir veltīgi un tukši. Un tieši tāpēc šī "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ir tāda pati kā vecā. Tai kā mākslas darbam piemīt ievērojami trūkumi; taču, lai tos labotu, grāmata man būtu jāuzraksta no jauna — un, rakstīdams to no jauna, es droši vien tiktu vajā ne tikai no dažām šī stāsta kļūdām, bet arī no labajām īpašībām, kas tam piemitušas sākotnēji. Un tāpēc, pretoda­mies kārdinājumam gremdēties mākslinieka sirdsapziņas pārmetumos, es labāk lieku mierā gan labo, gan slikto un domāju par kaut ko citu.

Tomēr tagad, šķiet, ir vērts vismaz pieminēt pašu nopietnāko šī stāsta trūkumu, un tas ir tāds. Mežonim tiek piedāvātas tikai divas izvēles iespējas — ārprātīgā dzīve Utopijā vai pirmatnējā cilvēka dzīve indiāņu ciematā — dzīve, kura dažā ziņā ir cilvēciskāka, tomēr citā ziņā diezin vai mazāk dīvaina un nenormāla. Šīs grāmatas tapšanas laikā doma par to, ka cilvēkiem tiek dota brīvība izvēlēties starp ārprātu un vājprātu, man šķita uzjautrinoša un tur­klāt gluži iespējama. Tomēr dramatiskā efekta labad Mežonim bieži tiek ļauts runāt racionālāk, nekā viņš runātu patiesībā, izaudzis starp cilvēkiem, kuri piekopuši reliģiju, kas balstījusies pa pusei uz auglības kultu un pa pusei uz grēku nožēlas degsmi. Pal tas, ka viņš labi pazīst Šekspīru, īstenībā neattaisnotu šādus izteikumus. Un beigās viņš, protams, ir spiests atkāpties no veselā saprāta; iedzimtais nožēlnieciskums atkal ņem virsroku, un viss beidzas ar maniakālām pašmocībām un izmisīgu pašnāvību. "Un viņi mira briesmīgā nāvē līdz pat šai baltai dienai" — par lielu mierinājumu uzjautrinātajam, pirriskajam estētam, kurš bijis šīs fabulas autors.

Šodien es nejūtu ne mazāko vēlēšanos apliecināt, ka veselais saprāts nav iespējams. Gluži otrādi, lai gan es jopro­jām esmu tikpat skumji pārliecināts, ka pagātnē veselais saprāts ir bijis visai rets fenomens, tomēr noteikti uzskatu, ka to var iegūt, un vēlētos sastapties ar lo biežāk. Par to, ka šādi esmu izteicies vairākās jaunākajās grāmatās, un, galvenais, par to, ka esmu sastādījis antoloģiju, kurā ietverti saprātīgo izteikumi par veselo saprātu un par līdzekļiem, ar kādiem tas iegūstams, kāds izcils akadēmisks kritiķis man pateica, ka es esot skumīgs simptoms intelektuāļu šķiras ne­veiksmēm krīzes apstākļos. Teiktais acīmredzot jāsaprot arī tā, ka šis profesors un viņa kolēģi ir priecējoši veiksmes simptomi. Šie cilvēces labdari ir pelnījuši pienācīgu cieņu un piemiņu. Uzcelsim Panteonu profesoriem! Tam vajadzētu atrasties starp drupu kaudzēm kādā no Eiropas vai Japānas sagrautajām pilsētām, un virs kapeņu ieejas es ar sešas septiņas pēdas augstiem burtiem uzrakstītu vienkāršos vārdus: veltIjums pasaules izglītotāju piemiņai, simonumentum

REgiHRIS CIRCUMSPICE.

Taču atgriezīsimies pie nākotnes… Ja man tagad va­jadzētu uzrakstīt šo grāmatu no jauna, es piedāvātu Mežonim trešo izvēles iespēju. Starp utopisko un primitīvo galējību šai dilemmā atrastos veselā saprāta iespēja — iespēja, kas zināmā mērā jau realizējusies Brīnišķīgās Jaunās pasaules trimdinieku un bēgļu kopienā, kas dzīvo Rezervātā. Šajā kopienā ekonomika būtu decentralizēta kā Henriju un Džordžu laikos, politika būtu kropotkiniski kooperatīva. Zinātne un tehnoloģija tiktu izmantotas tā, it kā septītajā dienā būtu radītas cilvēka labad, nevis tā (kā patlaban un vēl jo vairāk Brīnišķīgajā Jaunajā pasaulē), it kā cilvēkam būtu jāpielāgojas tām un jākļūst par to vergu. Reliģija būtu apzināta, saprātīga liekšanās uz cilvēka Augstāko mērķi, imanentā Tao vai Logosa, transcendentā Dieva vai Brāhmana vienojoša apziņa. Un galvenā dzīves filosofija būtu sava veida augstākais utilitārisms, kurā Lielākās laimes princips būtu pakļauts Augstākā mērķa principam, — pirmais jautājums, kuru uzdotu un uz kuru atbildētu ikvienā dzīves gadījumā, būtu: "Kā šī doma vai rīcība palīdzēs vai traucēs tam, lai gan es, gan lielākais iespējamais skaits citu indivīdu sasniegtu cilvēka Augstā­ko mērķi?"

Izaudzis starp primitīviem cilvēkiem, Mežonis (šai hipotētiskajā jaunajā grāmatas versijā) netiktu pārcelts uz Utopiju, pirms viņam nebūtu radusies iespēja no pirmavota uzzināt kaut ko par sabiedrību, kas sastāv no indivīdiem, kuri brīvā sadarbībā nododas veselā saprāta meklējumiem. Šādi mainīta, "Brīnišķīgā jaunā pasaule" iegūtu mākslinie­cisku un (ja vien drīkst lietot tik lielu vārdu attiecibā uz daiļliteratūras darbu) filosofisku pilnību, kuras neapšau­bāmi trūkst tās tagadējā veidolā.

Taču "Brīnišķīgā jaunā pasaule" ir grāmata par nākotni, un, lai kādas būtu tās mākslinieciskās vai filosofiskās īpašības, grāmata par nākotni spēj mūs interesēt vienīgi tad, ja ir iedomājams, ka tās pareģojumi varētu piepildīties. Cik ticami šķiet tās paredzējumi no mūsu šībrīža skalpunkta, kad pa modernās vēstures slīpo plakni esam pavirzījušies par piecpadsmit gadiem tālāk? Kādi šī sā­pīgā starplaika notikumi apstiprina vai noliedz 1931. gada pareģojumus?

Viena milzīga un acīm redzama prognozes kļūme ir saskatāma uzreiz. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" ne reizi nav pieminēta atomu šķelšanās. Šis trūkums patiesībā ir visai dīvains, jo atomenerģijas iespējas bija iecienīts sarunu temats jau gadiem ilgi pirms šīs grāmatas sarakstīšanas. Mans vecais draugs Roberts Nikolss pat sacerēja panāku­miem bagātu lugu par šo tematu, un es atceros, ka pats biju to garāmejot pieminējis kādā romānā, kas publicēts div­desmito gadu beigās. Tāpēc, kā jau teicu, šķiet ļoti dīvaini, ka Mūsu Forda septītajā gadsimtā raķetes un helikopterus nedarbina atomkodolu dalīšanās. Šī kļūme varbūt nav pie­dodama; tomēr tā vismaz ir viegli izskaidrojama. "Brīnišķīgās jaunās pasaules" temats nav zinātnes kā tādas attīstība; tā aplūko zinātnes attīstības ietekmi uz cilvēkiem. Fizikas, ķīmijas un tehnoloģijas sasniegumi tiek klusuciešot uztverti kā pašsaprotami. īpaši tiek aprakstīti vienīgi tie zinātnes sasniegumi, kuri ietver sevī bioloģijas, fizioloģijas un psiholo­ģijas pētījumu rezultātus, ko nākotnē izmantos paši cilvēki. Dzīves kvalitāti var radikāli mainīt tikai ar dzīvības zinātņu palīdzību. Vielas zinātnes var izmantot tādējādi, lai tās iznīcinātu dzīvību vai padarītu dzīvi neizturami sarežģītu un neērtu; taču, ja vien biologi un psihologi neizmanto tās kā instrumentus, šīs zinātnes nespēj modificēt nedz dabas for­mas, nedz dzīvības izpausmes. Atomenerģijas atbrīvošana iezīmē lielu revolūciju cilvēces vēsturē, tomēr tā nav galīgā un pamatīgākā revolūcija (ja vien mēs neuzspersim gaisā paši sevi un tādējādi nepieliksim vēsturei punktu).

Šī patiesi revolucionārā revolūcija ir sasniedzama nevis ārējā pasaulē, bet gan cilvēka dvēselē un miesā. Dzīvodams revolucionārā laikposmā, marķīzs de Sads ļoti dabiski iz­mantoja šo revolūciju teoriju, lai racionalizētu pats savu īpašo ārprāta šķirni. Robespjērs īstenoja paša virspusējākā veida revolūciju — politisko. Sperdams soli tālāk, Babefs mēģināja veikt ekonomisku revolūciju. Sads uzskatīja sevi par īsteni revolucionārās revolūcijas apustuli ārpus vien­kāršas politikas un ekonomikas robežām — viņa revolūcijai bija jānotiek katrā atsevišķā vīrietī, sievietē un bērnā, kuru miesai turpmāk bija jākļūst par kopīgu seksuālu īpašumu un prātam jāattirās no visām dabiskajām pieklājības nor­mām, no visiem sūri grūti iemantotajiem tradicionālās civilizācijas jūtu apvaldīšanas paņēmieniem. Protams, starp sadismu un īsteni revolucionāro revolūciju nebūt nav jā­pastāv nepieciešamai vai neizbēgamai saiknei. Sads bija vājprātīgs, un viņa revolūcijas vairāk vai mazāk apzinātais mērķis bija universāls haoss un sagrāve. Cilvēkiem, kas valda pār Brīnišķīgo jauno pasauli, varbūt nepiemīt veselais saprāts (šī vārda tā saucamajā pilnīgajā nozīmē), taču viņi nav traki, un viņu mērķis ir nevis anarhija, bet gan sociālā stabilitāte. Tieši tādēļ, lai iegūtu stabilitāti, viņi ar zinātnis­kiem līdzekļiem veic galējo, personisko, īsteni revolucionāro revolūciju.

Bet mēs tikmēr, iespējams, jau dzīvojam priekšpēdējās revolūcijas pirmajā fāzē. Tās nākamā fāze var būt atomkarš, un tādā gadījumā mums nav vērts noņemties ar nākotnes pareģojumiem. Tomēr ir iespējams, ka mums pietiks veselā saprāta, ja ne lai vispār izbeigtu karot, tad vismaz lai izturē­tos tik saprātigi, kā izturējās mūsu senči astoņpadsmitajā gadsimtā. Trisdesmitgadu kara neiedomājamās šausmas tiešām deva krietnu mācību, un pēc tam Eiropas politiķi un ģenerāļi vairāk nekā simt gadu apzināti turējās pretim kārdinājumam izmantot savu militāro spēku tam. lai grautu ienaidnieku vai (vairumā konfliktu) cīnītos, līdz pretinieks būs pilnigi iznīcināts. Viņi, bez šaubām, bija agresori, kas kāroja pēc pašlabuma un slavas; tomēr viņi bija arī konser­vatīvi cilvēki, apņēmušies par katru cenu saglabāt neskartu savu pasauli gluži kā ražošanas uzņēmumu. Pēdējo trīs­desmit gadu laikā konservatīvo vairs nav; ir bijuši tikai labā spārna nacionālistiskie radikāļi un kreisā spāma nacionā­listiskie radikāļi. Beidzamais konservatīvais valstsvīrs bija piektais Lensdaunas marķīzs; un, kad viņš nosūtīja vēstuli avīzei līmes, ierosinādams, ka Pirmo pasaules karu vajadzētu izbeigt ar kompromisu tāpat, kā izbeigts vairums astoņ­padsmitā gadsimta karu. tad šī reiz konservatīvā laikraksta redaktors atteicās vēstuli publicēt. Nacionālistiskie radikāļi gāja savu ceļu, un sekas ir zināmas mums visiem — boļševisms, fašisms, inflācija, depresija, Hitlers, Otrais pasaules karš, Eiropas sagrāve un gandrīz vispārējs bads.

Tātad, pieņemot, ka no Hirosimas spēsim iemācīties tikpat, cik mūsu priekšteči iemācījās no Magdeburgas, mēs varbūt varētu gaidit tādus laikus, kuros, kaut arī nevaldīs pilnīgs miers, tomēr notiks ierobežota un tikai daļēji grau­joša karadarbība. Tajos laikos varbūt tiks nolemts, ka kodol­enerģija jāizmanto rūpnieciskiem nolūkiem. Un rezultātā, protams, vēl nebijušā ātrumā un kvalitātē notiks ekonomisku un sociālu pārmaiņu virkne. Tiks izjaukti visi pastāvošie cilvēku dzīves modeļi, un būs jāizgudro jauni modeļi, lai pieskaņotos atomenerģijas ārpuscilvēciskajam faktoram. Gluži kā modernās drānās tēipies Prokrusts, kodolzinātnieks gatavos gultu, kurā gulēt cilvēcei; un, ja cilvēce tajā neiederēsies, — nu, tad jo ļaunāk cilvēcei pašai. Šis tas būs jāizstiepj, šis tas jāamputē — tieši tāpat, kā darīts kopš tiem laikiem, kad praktiskā zinātne uzņēma gaitu, tikai šoreiz šie pasākumi būs krietni krasāki nekā pagātnē. Šīs nebūt ne mazsāpīgās ope­rācijas vadīs augsti centralizētas totalitāras valdības. Tas ir neizbēgami; jo tuvākā nākotne droši vien būs līdzīga nesena­jai pagātnei, un nesenajā pagātnē straujām tehnoloģiskām pārmaiņām, kas risinājušās masu produkcijas ekonomikā un tādas iedzīvotāju masas vidū, kurai lielākoties nepieder īpašums, allaž ir bijusi tieksme radīt ekonomiskas un sociā­las jukas. Lai tiktu galā ar jukām, tika centralizēta vara un pastiprināta valdības kontrole. Iespējams, ka visas pasaules valdības būs kļuvušas vairāk vai mazāk pilnīgi totalitāras jau pirms tam, kad sāksies atomenerģijas izmantošana; ka tās būs totalitāras tai laikā un arī pēc tam, kad enerģijas iz­mantošanas jautājums šķitīs gandrīz skaidrs. Vienīgi plaša mēroga lautas kustība uz decentralizāciju un pašpalīdzību var apturēt pašreizējo statiskuma tendenci. Patlaban nekas neliecina, ka šāda kustība varētu sākties.

Protams, nav nekāda iemesla, kāpēc jaunajam totalitārismam vajadzētu līdzināties vecajam. Valsts pārvalde, kuru īsteno klubi un šāvēju komandas, mākslīgi radīts bads, masu aresti un masu deportācijas, ir ne tikai necilvēcīga (mūsdienās tas vairs nevienu īpaši neinteresē), tā ir arī klaji neefektīva, un augstas tehnoloģijas laikmetā neefektivitāte ir apgrēcība pret Svēto Garu. Patiesi efektīva totalitāra valsts būtu tāda, kurā politisko bosu visvarenā izpildvara un vadītāju armija kontrolētu vergu masu un nebūtu nekādas vajadzības šo masu apspiest, jo vergi mīlētu savu verdzību. Panākt, lai viņi to mīl, — tas mūsdienu totalitārajās valstīs ir propagandas ministriju, laikrakstu redaktoru un sko­lotāju uzdevums. Taču viņu metodes joprojām ir rupjas un nezinātniskas. Vecie jezuīti gan lielījās — ja viņiem ļautu skolot bērnu, tad viņi atbildētu par pieaugušā reliģiskajiem uzskatiem, tomēr tās bija tikai paštīksmas iedomas. Un modernais pedagogs varbūt pat mazāk veiksmīgi prot vadīt savu audzēkņu refleksus, nekā to pieprata svētie tēvi, kas mācīja Voltēru. Lielākās uzvaras propaganda ir guvusi, nevis kaut ko darot, bet gan atturoties no darīšanas. Patiesība ir diža, bet no praktiskā viedokļa vēl dižāka ir patiesības noklusēšana. Gluži vienkārši nepieminot zinā­mus tematus, uzslienot, mistera Čērčila vārdiem runājot, "dzelzs priekškaru" starp tautas masām un tādiem faktiem vai argumentiem, ko vietējie politikas bosi uzskata par nevēlamiem, totalitārisma propagandētāji ir ietekmējuši viedokļus daudz efektīvāk nekā tad, ja būtu laiduši darbā visdaiļrunīgākās apsūdzības, visneatvairāmākos loģiskos atspēkojumus. Tomēr ar noklusēšanu nepietiek. Ja vajag izvairīties no vajāšanas, likvidācijas un pārējiem sociālā nemiera simptomiem, tad propagandas pozitivās puses ir jāpadara tikpat efektīvas kā negatīvās. Vissvarīgākie "Manhetenas projekti" nākotnē būs plaši, valdības sponsorēti pētījumi par to, ko politiķi un iesaistītie zinātnieki dēvēs par "laimes problēmu" — citiem vārdiem sakot, par jautājumu, kā likt cilvēkiem mīlēt savu verdzību. Verdzības mīlestība nav iespējama bez ekonomiskas drošības; lai izteiktos īsāk, es pieņemu, ka visvarenajai izpildvarai un tās vadītājiem izdosies atrisināt pastāvīgas drošības problēmu. Taču pastāv tendence ļoti drīz uzskatīt drošību par pašsaprotamu. Tās sasniegšana ir tikai virspusēja, ārēja revolūcija. Verdzības mīlestība var rasties tikai dziļas personiskas revolūcijas re­zultātā, kas risinājusies cilvēku prātā un miesā. Lai īstenotu šo revolūciju, mēs cita starpā pieprasām šādus atklājumus un izgudrojumus. Pirmkārt, stipri uzlabotu suģestijas tehni­ku — sākot ar zīdaiņu ietekmēšanu, turpinot ar narkotiku, piemēram, skopolamīna palīdzību. Otrkārt, pilnīgi izstrādātu cilvēcisko atšķirību zinātni, kas ļautu valdības ieceltiem vadītājiem ievietot katru indivīdu viņa vai viņas pienācīgajā vietā sociālajā un ekonomiskajā hierarhijā. (Cilvēkiem, kuri neatrodas savā īstajā vietā, ir nosliece perināt bīstamas domas par sociālo sistēmu un aplipināt ar savu neapmieri­nātību arī citus.) Treškārt (jo realitāte, lai cik utopiska, ir kaut kas tāds, no kā cilvēki diezgan bieži vēlas atpūsties), aizstājēju alkoholam un pārējām narkotikām, kaut ko tādu, kas būtu reizē mazāk kaitīgs un dotu lielāku baudu nekā džins vai heroīns. Un, ceturtkārt (taču tas būtu ilgtermiņa projekts, un vajadzētu vairākas totalitārās kontroles paaudzes, lai novestu to līdz sekmīgam iznākumam), pilnīgi drošu eigēnikas sistēmu, kas paredzēta cilvēciskā produkta stan­dartizācijai un vadītāju darba veicināšanai. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" šī cilvēciskā produkta standartizācija ir novesta līdz fantastiskām, tomēr varbūt visnotaļ iespēja­mām galējībām. Tehniskā un ideoloģiskā ziņā mēs joprojām esam tālu no mēģeņu bērniem un Bokanovska pusidiotu grupām. Taču kā lai zina. kas viss nevar notikt Mūsu Forda 600. gadā? Turklāt pārējās iezīmes, kas piemīt šai laimīgā­kajai un stabilākajai pasaulei, — somas un hipnopēdijas ekvivalenti, zinātniskā kastu sistēma ,— iespējams, ir vairs tikai triju vai četru paaudžu atstatumā. Un arī "Brīnišķīgās jaunās pasaules" seksuālais neizvēlīgums nemaz nešķiet tik ļoti tāls. Amerikā jau ir viena otra pilsēta, kur laulības šķiršanu skaits sakrīt ar noslēgto laulību skaitu. Nav šau­bu — pēc pāris gadiem laulības apliecības pārdos tāpat kā suņu turēšanas apliecības, derīgas uz gadu, un neviens likums neliedz mainīt suņus vai turēt mājās vairāk par vienu dzīvnieku. Samazinoties politiskajai un sociālajai brīvībai, kompensējot rodas tendence pieaugt seksuālajai brīvībai. Un diktators (ja vien viņam nebūs nepieciešama lielgabalu gaļa un ģimenes, ar kurām kolonizēt tukšas vai iekarotas teritorijas) visiem spēkiem veicinās šo brīvību. Kopā ar brīvību nodoties sapņiem narkotiku, filmu un radio iespaidā šī brīvība palīdzēs viņa pavalstniekiem samierinā­ties ar verdzību, kas būs viņu liktenis.

Ņemot to visu vērā, šķiet, ka Utopija ir mums daudz tuvāk, nekā kādam būtu nācis prātā pirms nieka piecpadsmit gadiem. Turklāt es projicēju to sešsimt gadu tālā nākotnē. Šodien šķiet gluži iespējams, ka šīs šausmas var piemeklēt mūs viena vienīga gadsimta laikā. Protams, ja tikmēr mēs atturēsimies uzspert paši sevi gaisā. Patiesi, ja vien mēs neno­lemsim deeentralizēties un izmantot praktisko zinātni — nevis kā mērķi, kuram cilvēki kļūst par līdzekli, bet gan kā līdzekli brīvu indivīdu sabiedrības veidošanai —, tad mums atliks tikai divas iespējas, ko izvēlēties: vai nu vairākas na­cionālas, militarizētas totalitārisma valstis, kuras balstītas uz bailēm no atombumbas un kuru sekas būs civilizācijas iznīcība (vai, ja karadarbība tiks ierobežota, militārisms kļūs mūžīgs); vai arī vienu supranacionālu totalitārismu, kuru radīs sociālais haoss, kā cēlonis būs straujais tehnolo­ģiskais progress kopumā un atomrevolūcija īpaši, un kurš, tiecoties pēc efektivitātes un stabilitātes, pārtaps Utopijas labklājības tirānijā. Kas maksā, tas pasūta mūziku.