Brīnišķīgā jaunā pasaule

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Bernardam nācās saukt pie aizslēgtām durvīm; Mežonis nevēra tās vaļā.

— Bet visi tevi jau gaida!

— Lai gaida, aiz durvīm atbildēja apslāpēta balss.

— Bet tu ļoti labi zini, Džon (cik grūti runāt pārliecinoši, ja jākliedz pilnā kaklā!), es taču uzaicināju viņus tādēļ, lai viņi satiktos ar tevi!

— Tev vispirms vajadzēja pajautāt man, vai es gribu tik­ties ar viņiem.

— Bet, Džon, agrāk tu vienmēr nāci!

— Tieši tāpēc es vairs negribu.

— Nu, manis dēļ! Bernards nebalsī diedelēja. Vai tu neatnāktu manis dēļ?

— Nē.

— Vai tu runā nopietni?

— Jā.

— Bet ko lai es daru? Bernards izmisis ievaidējās.

— Ej ellē! no istabas atkliedza nikna balss.

— Bet šovakar ir ieradies Kenterberijas Kopienas arhidziesmotājs! Bernards gandrīz raudāja.

— Ai ijaa tākwa! Savas jūtas pret Kopienas arhidziesmotāju Mežonis spēja precīzi izteikt vienīgi zūni valodā. Hāni! viņš kā atcerējies piebilda; un vēl (ar negantu izsmieklu!): Sons ēso tse — nā. Un viņš nospļāvās uz grīdas, kā būtu darījis Popē.

Pēdīgi Bernardam pazemotam bija vien jādodas atpakaļ uz savām istabām un jāpaziņo nepacietīgajiem viesiem, ka Mežonis šovakar neieradīsies. šī vēsts izraisīja sašutumu. Vīrieši bija pārskaitušies par to, ka ar viltu piedabūti iztu­rēties pieklājīgi pret šo nenozīmīgo zelli ar sliktu slavu un ķecerīgiem uzskatiem. Jo augstāks bija viņu stāvoklis hierar­hijā, jo dziļāks bija arī aizvainojums.

— Izspēlēt tādu joku ar mani, daudzināja Arhidziesmotājs. Ar mani!

Savukārt sievietes sašutušas atskārta, ka viņas viltus ceļā ieguvis nožēlojams, nekam nederīgs cilvēks, kura pudelē kļūdas dēļ ieliets alkohols, — radījums, kam ķermeņa uzbūve kā gamma mīnusam. Tas bija rupjš apvainojums, un par to viņas sūdzējās arvien skaļāk un skaļāk. Īpaši iznīcinoši izteicās ītonas direktrise.

Tikai Linaina nebilda ne vārda. Bāla, neparastas grūt­sirdības aizplīvurotām zilām acīm viņa sēdēja stūrītī, un no apkārtējiem viņu nošķīra emocijas, kuras izjuta viņa vienīgā. Viesībās viņa bija ieradusies, pilna dīvainas, bažīgas jūsmas. "Pēc pāris minūtēm," viņa bija nodomājusi, ieiedama šajā telpā, "es ieraudzīšu viņu, runāšu ar viņu, pateikšu viņam (jo jau pirms šurpnākšanas Linaina bija pieņēmusi lēmumu), ka viņš man patīk — vairāk nekā jebkurš cits manā mūžā. Un tad viņš varbūt sacīs…"

Ko viņš sacīs? Viņai vaigos bija iekvēlojušās asinis.

"Kāpēc tovakar, pēc jūtfilmas, viņš izturējās tik dīvaini? Tik savādi. Un tomēr — es esmu pilnigi pārliecināta, ka patīku viņam diezgan labi. Esmu pārliecināta…"

Tieši tajā mirklī Bernards bija paziņojis, ka Mežonis viesībās neieradīsies.

Linainu piepeši pārņēma visas tās izjūtas, kas parasti uzmācas, sākoties apstrādei ar spēcīgas kaislības aizstā­jēju, — drausmīga tukšuma apjausma, drūma nojauta, no kuras aizraujas elpa. no kuras rodas nelabums. Šķita, ka stājas sirds.

"Varbūt tas ir tāpēc, ka es viņam nepatīku," viņa nodomāja. Un šī iespēja acumirklī pārvērtās par dziļu pār­liecību: Džons bija atteicies nākt tāpēc, ka Linaina viņam nepatīk. Linaina viņam nepatīk…

— Tas nu tiešām ir drusku par daudz, Itonas direktrise patlaban sacīja Krematoriju un fosfora izmantošanas direk­toram. — Ja iedomājos, ka es pat…

— Jā, atskanēja Fanijas Kraunas balss, tas par to alkoholu ir pilnīga taisnība. Vienai manai paziņai bija pazi­ņa, kas tolaik strādājusi Embriju noliktavā. Viņa pateica manai draudzenei, un draudzene pateica man…

— Briesmīgi, briesmīgi! novilka Henrijs Fosters, juzdams līdzi Kopienas arhidziesmotājam. Varbūt jums būs intere­santi uzzināt, ka mūsu bijušais direktors jau gandrīz pārcēla viņu uz Islandi.

Katra izteiktā vārda caurdurts, Bernarda laimīgās paš­pārliecinātības apaļais balons sašļuka, izlaizdams gaisu pa tūkstoš brūcēm. Bāls, apjucis, nožēlojams un satraukts viņš klīda starp saviem viesiem, izstomīdams nesakarīgus atvai­nošanās vārdus, solīdams viņiem, ka nākamreiz Mežonis noteikti ieradīšoties, lūgdams, lai viesi apsēžas un nogaršo kādu karotina maizīti vai šķēliti A vitamīna pastētes, iedzer glāzi šampanieša aizstājēja. Viesi ēda gan, taču Bernardu ignorēja; viesi dzēra un vai nu meta rupjības viņam acīs, vai arī savā starpā aprunāja viņu skaļi un izsmējīgi, it kā viņa paša nemaz nebūtu klāt.

— Un tagad, mani draugi, Kenterberijas arhidziesmotājs sacīja skaistajā, skanīgajā balsī, kādā vadīja Forda Dienas svinību norisi, — tagad, mani draugi, varbūt ir pienācis laiks…Viņš piecēlās, nolika glāzi, notrauca no savas violetās viskozes žaketes ievērojamu daudzumu mielasta drupaču un devās uz durvju pusi.

Bernards metās uz priekšu, lai aizšķērsotu viņam ceļu.

— Arhidziesmotāj. vai jums tiešām jāiet?… Ir vēl tik agrs. Es cerēju, ka jūs…

Jā, ko tik viņš nebija saccrējies, kad Linaina bija viņam pateikusi, ka Kopienas arhidziesmotājs pieņemšot ielūgumu, ja tāds tikšot nosūtīts. "Zini, viņš tiešām ir ļoti jauks." Un viņa bija parādījusi Bernardam mazo zelta piekariņu T formā, ko Arhidziesmotājs bija viņai uzdāvinājis par atmiņu no nedēļas nogales, ko abi kopā bija pavadījuši Arhidzicdātavā.

Lai iepazītos ar Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju un misteru Mežoni. Savu triumfu Bernards bija paudis katrā ielūguma kartītē. Bet tieši šajā vakarā Mežonis bija nolēmis ieslēgties savā istabā, kliegt: "Hani!" — un pat (laime, ka Bernards neprata zūni valodu): "Sons ēso tse — nā!" Bridis, kurš varēja kļūt par vainagojumu visai Bernarda karjerai, bija pārvērties par visdziļākā pazemojuma bridi.

— Es tik ļoti cerēju… viņš stomīgi atkārtoja, lūdzošām, apjukuma pilnām acīm raudzīdamies uz dižo, augsto amat­personu.

— Mans jaunais draugs, Arhidziesmotājs ierunājās skaļā, nopietnā un bargā balsī; visapkārt iestājās klusums. Es jums došu kādu padomu. Viņš padraudēja Bernardam ar pirkstu.

— Pirms nav par vēlu. Došu jums labu padomu. (Tagad tā jau bija aizkapa balss.) labojieties, mans jaunais draugs, labojie­ties! Arhidziesmotājs pārmeta viņam T zīmi un pagriezās.

— Linaina, dārgā! viņš iesaucās citā toni. Nāc man līdzi!

Paklausīgi, taču bez smaida (ne mazākajā mērā neapzi­nādamās to godu, kāds viņai parādīts) un bez sajūsmas Linaina viņam nopakaļ izgāja no istabas. Godbijīgā attālumā viņiem sekoja pārējie viesi. Pēdējais viesis aizcirta durvis. Bernards palika viens.

Pārdurts, pilnīgi saplacis viņš iekrita krēslā un, aiz­sedzis seju ar plaukstām, sāka raudāt. Tomēr pēc brītiņa viņš izdomāja ko labāku un iedzēra četras somas tabletes.

Augšstāvā, savā istabā Mežonis lasīja "Romeo un Džuljetu".

Linaina un Kopienas arhidziesmotājs izkāpa uz Dziedātavas jumta. Pasteidzies, mana jaunā draudzene — tas ir, Linaina! Arhidziesmotājs nepacietīgi sauca pie lifta durvīm. Linaina, kura bija mirkli pakavējusies, lai palūkotos mēnesi, nolaida acis un steidzās pajumtu pie viņa.

"Bioloģijas jaunā teorija" — tā saucās dokuments, kuru Mustafa Monds nule bija beidzis lasīt.. Brīdi viņš sēdēja, domīgi saraucis pieri, tad paņēma pildspalvu un sāka rakstīt šķēr­sām pāri titullapai. "Autora mātemātiskie apsvērumi par mērķa koncepciju ir novatoriski un atjautīgi, taču ķecerīgi un at­tiecībā uz pašreizējo sociālo kārtību bīstami un potenciāli graujoši. Nepublicēt!" Viņš pasvītroja šo vārdu. "Autors tiks uzraudzīts. Var rasties nepieciešamība pārcelt viņu uz Jūras bioloģisko staciju Sv.Helēnas salā." Žēl, viņš nodomāja, parakstīdams šo piezīmi. Raksts bija īsts meistardarbs. Bet, ja sāktu pieņemt kaut kādus mērķa izskaidrojumus, tad vis­pār nebija zināms, pie kā tas var novest. Šāda veida idejas viegli varēja sajaukt nestabilākos augstāko kastu prātus — laupīt tiem ticību laimei kā augstākajam mērķim, likt tiem noticēt, ka mērķis meklējams kaut kur tālāk, kaut kur ārpus tagadējās cilvēciskās sfēras; ka dzīves mērķis ir nevis labklājības uzturēšana, bet gan kaut kāda apziņas padziļināšana un izsmalcināšana, kaut kāda zināšanu paplašināšana. Un gluži iespējams, ka tas ir tiesa, Pārraugs prātoja. Taču pašreizējos apstākļos tas tik un tā nav pieļaujams. Viņš atkal paņēma pildspalvu un zem vārda "Nepublicēt!" pavilka otru svītru, vēl treknāku un melnāku nekā pirmo; tad nopūtās. "Cik jauki būtu." viņš nodomāja, "ja nevajadzētu domāt par laimi!"

Aizvērtām acīm, sejai starojot aizgrābtībā, Džons klusu deklamēja tukšumā:

— O, tā māk lāpas gaiši dedzināt! Šķiet pati trīcam pusnakts vaigam klāt Kā maura ausī dārgakmenis spožs, Pārlieku dārgs šai zemei, pārāk košs…

Zelta T vizēja Linainai uz krūtīm. Kopienas arhidziesmotājs to draiski satvēra, draiski paraustīja. Man liekas, Linaina piepeši ierunājās, pārtraukdama ilgo klusumu, es labāk iedzeršu pāris gramu somas.

Bernards tobrīd jau gulēja dziļā miegā un uzsmaidīja savu sapņu privātajai paradīzei. Smaidīja, smaidīja. Taču ik pēc trīsdesmit sekundēm elektriskā pulksteņa minūšu rāditājs virs viņa gultas nepielūdzami palēca uz priekšu ar gandrīz nedzirdamu klikšķi. Klik, klik, klik, klik… Un pienāca rīts. Bernards atgriezās telpas un laika ciešanās. Briesmīgā garastāvoklī viņš ar taksikopteru lidoja uz darbu Apstrādes centrā. Panākumu reibonis bija izgaisis; viņš bija atskurbis, atguvis savu veco "es"; un pretstatā pēdējo nedēļu īslaicīgajam veiksmes balonam šis vecais "es" šķita nepieredzēti smags, smagāks par apkārtējo gaisu.

Šim sašļukušajam Bernardam Mežonis izrādīja negaidī­tu līdzjūtību.

— Tagad tu atkal esi gandrīz tāds pats, kāds biji Mal­paisā. viņš teica, kad Bernards bija izstāstījis savu bēdu stāstu. Vai atceries mūsu pirmo sarunu? Pie mazās mājiņas. Tagad tu esi tāds pats kā toreiz.

— Tāpēc, ka atkal jūtos nelaimīgs; lūk, kāpēc.

— Nu, es gan labāk justos nelaimīgs nekā baudītu to vil­toto, melīgo laimi, kāda jums šeit ir.

— Skaisti! Bernards rūgti attrauca. — Tieši tevis dēļ jau tas viss notika! Tu atteicies nākt uz manām viesībām un vi­sus sarīdīji pret mani! Viņš zināja, ka šie vārdi ir nejēdzīgi netaisni; klusībā un beidzot pat skaļi viņš atzina, cik patiess ir tas, ko Mežonis saka par viņa draugiem, kuri bijuši tik nevērtīgi, ka šī nenozīmīgā provokācija spējusi pārvērst viņus negantos ienaidniekos. Tomēr par spīti šai atskārsmei un atzinumam, par spīti tam, ka drauga atbalsts un līdzjūtība tagad bija viņa vienīgais mierinājums, Bernards turpināja lolot pret Mežoni ne tikai patiesas simpātijas, bet arī aplamu, slepenu aizvainojumu, turpināja perināt pret viņu sīku atriebību plānu. Lolot aizvainojumu pret Kopienas arhidziesmotāju bija veltīgi; nebija iespējas atriebties nedz Galvenajam pudeļotājam, nedz Predestinatora asistentam. Turpretī Mežonim kā iespējamam upurim Bernarda uztverē piemita milzīgas priekšrocības: viņam bija iespējams tikt klāt. Viena no drauga galvenajām funkcijām ir paciest (vieglākā un simboliskā formā) to sodu, ko mēs vēlētos piespriest saviem ienaidniekiem, bet nespējam.

Otrs Bernarda draugs un upuris bija Helmholcs. Kad Bernards, visu zaudējis, ieradās un atkal lūdza draudzību, kuru savos veiksmes laikos nebija uzskatījis par saglabā­šanas vērtu, Helmholcs to viņam sniedza; sniedza to bez pārmetumiem, bez piezīmēm, it kā būtu aizmirsis, ka viņi jebkad sastrīdējušies. Lai gan aizkustināts, Bernards reizē juta arī, ka viņu pazemo šī augstsirdība—jo neparastāka un tādējādi jo pazemojošāka tāpēc, ka tai nebija nekāda sakara ar somu, toties bija vistiešākais sakars ar Helmholca raksturu. Aizmirst un piedot prata ikdienas Helmholcs, nevis pusgrama brīvdienu Helmholcs. Bernards jutās pienācīgi pateicīgs (tas bija milzīgs mierinājums — atgūt draugu) un arī pienācīgi aizvainots (būtu patīkami atriebties Helmholcam par viņa augstsirdību).

Pirmoreiz satiekoties ar viņu pēc abu atsvešināšanās, Bernards izklāstīja visas savas nedienas un pieņēma izlī­gumu. Tikai vairākas dienas pēc tam viņš pārsteigts un nedaudz nokaunējies uzzināja, ka ne jau viņš vienīgais iekūlies nepatikšanās. Arī Helmholcam bija izcēlies kon­flikts ar Pārvaldi.

— Tas bija dažu pantu dēļ, viņš paskaidroja. Es no­turēju savu parasto lekciju augstākā līmeņa emociju tehnoloģijā trešā kursa studentiem. Kursā ir divpadsmit lekciju, un septītajā tiek aplūkota dzeja. Precīzāk — "Dzejas izmantošana morālajā propagandā reklāmā". Savas lekcijas es vienmēr ilustrēju ar daudziem tehnoloģijas pie­mēriem. Šoreiz nolēmu nolasīt viņiem pantus, ko nesen biju sacerējis pats. Protams, tas bija gatavais neprāts; tomēr es nespēju tam pretoties. Viņš iesmējās. Man gribējās redzēt, kā viņi reaģēs. Turklāt, viņš nedaudz drūmāk piebilda, es gribēju arī veikt nelielu propagandu; mēģināju tehnoloģiski panākt, lai viņi justos tāpat, kā jutos es, rakstīdams šo dzeju. Ford! Viņš iesmējās atkal. Sacēlās tāda protesta vētra! Mani izsauca rektors un piedraudēja nekavējoties atlaist. Nu es esmu apzīmogots.

— Bet par ko tie panti bija? Bernards jautāja.

— Par vientulību. Bernards pacēla uzacis.

— Es tev noskaitīšu, ja vēlies. Un Helmholcs iesāka:

— Vakarējā komiteja, Vāles vien, bet bungas — čušš… Pilsētā pusnaktī, lejā, Vakuumā flautas pūš. Miegainas sejas, mutes cietas, Mašīnas stāv šai brīdī. Piedrazotās vietās, Tur, kur pūļi klīda. Viss mierīgi atpūšas. Kāds (skaļi vai klusi) šobrīd Raud; runā — bet, kas, Es nevaru pasacīt.

Ne vairs Sūzanas, kā jūtu, Ne arī Egērijas Roku, lūpu un krūšu. Ak, un dibena nav bijis; Jauna klātbūtnība rādās, Prasu: "Kas tu esi, klau?" Absurda esence tāda, Kaut kas, kā pavisam nav. Tomēr viņa tumšo nakti Vēl daudz ciešāk apņem ciet Nekā tās, ar ko mēs taisām jakti, — Kamdēļ tas tik netīri šķiet?

— Nu. lūk, to es viņiem nolasīju kā paraugu, un viņi nosūdzēja mani rektoram.

— Nemaz nebrīnos, Bernards sacīja. — Tas ir krasā pretrunā ar visu. ko viņiem māca miegā. Atceries, vismaz ceturtdaļmiljona reižu viņi ir brīdināti par vientulības briesmām!

— Zinu. Tomēr man gribējās redzēt, kā tas iedarbosies.

— Nu, tagad tu to esi redzējis.

Helmholcs tikai pasmējās. Brīdi klusējis, viņš teica: Es jūtos tā, it kā tikai tagad man beidzot rastos kaut kas, par ko rakstīt. It kā tikai tagad es beidzot varētu likt lietā spēku, ko jū­tu sevī, — neparastu, apslēptu spēku. Šķiet, man kaut kas kļūst skaidrs. Bernards nodomāja, ka par spīti visām nepatikšanām Helmholcs izskatās ļoti laimīgs.

Helmholcs un Mežonis uzreiz iepatikās viens otram. Turklāt tik sirsnīgi, ka Bernards sajuta asu greizsirdības dzēlienu. Visās šajās nedēļās viņam nebija izdevies sasniegt ar Mežoni tādu tuvības pakāpi, kādu vienā rāvienā sasnie­dza Helmholcs. Vērodams viņus, klausīdamies viņu sarunās. Bernards dažkārt aizvainoti vēlējās, kaut jel nekad nebūtu abus savedis kopā. Viņš kaunējās par savu greizsirdību un, lai to nejustu, pamīšus centās sasprindzināt gribu un dzēra somu. Tomēr šie centieni nebija īpaši sekmīgi, un starp somas brīvdienām bija nepieciešami pārtraukumi. Pretīgās jūtas allaž uzliesmoja no jauna.

Trešo reizi saticies ar Mežoni, Helmholcs nolasīja viņam savas vārsmas par Vientulību.

— Ko tu par tām domā? viņš pabeidzis jautāja.

Mežonis pašūpoja galvu. Paklausies šīs, skanēja at­bilde; un, atslēdzis skapīti, kurā glabāja peļu apgrauzto grā­matu, viņš atšķīra lapas un sāka lasīt:

— Putns, kas, skaļi dziedādams, Arābijas palmā mīt. Būs par taurētāju rīt…

Helmholcs klausījās augošā satraukumā. Dzirdot par "Arābijas palmu", viņš satrūkās; dzirdot "tu skaļais vēst­nesi", pasmaidīja spējā priekā; dzirdot "katram putnam plēsīgam", vaigi viņam pietvīka; bet "tas. kurš bēru dziesmu prot" lika viņam nobālēt un nodrebēt vēl nepiedzīvotu jūtu uzplūdā. Mežonis turpināja lasīt:

— Savpatīgums nogalēts, Tas, kas pats. vairs nav tas pats; Vienas dabas divkāršs vārds Vairs ne pušplēsts neminēts.

— Iegansts, sevi sapinies, Šķirtajam liek kopā augt…

— Orģija, porgija! Bernards noteica, pārtraukdams lasīšanu ar skaļiem, nepatīkamiem smiekliem. Tas ir tikai vēl viens Solidaritātes kalpojuma psalms! Viņš atriebās saviem draugiem par to, ka viens otram viņi bija pieķērušies vairāk nekā Bernardam.

Nākamajās divās vai trijās tikšanās reizēs Bernards bieži atkārtoja šo mazo atriebības aktu. Tas bija vienkāršs, turklāt ārkārtīgi iedarbīgs, jo gan Helmholcu, gan Mežoni bezgala sāpināja tas. ja kāds iemīļots dzejas dārgakmens tika satriekts šķembās un aptraipīts. Pēdīgi Helmholcs piedraudēja izdzīt Bernardu no istabas, ja viņš vēl jaukšoties pa vidu. Tomēr, lai cik dīvaini būtu, nākamreiz, turklāt pašā kaunpilnākā veidā, dzejas lasījumā iejaucās Helmholcs pats.

Mežonis skaļi lasīja "Romeo un Džuljetu" — lasīja (visu laiku redzēdams Romeo vietā sevi, bet Džuljetas vietā — Linainu) ar dziļu un trīsošu kaisli. Mīlētāju pirmās tikšanās ainu Helmholcs bija noklausījies ar mulsu interesi. Aina dārzā bija sajūsminājusi viņu ar savu dzejiskumu; taču tajā izteiktās jūtas lika viņam pasmaidīt. Tik briesmīgi satrauk­ties par to, vai izdosies dabūt meiteni, — tas šķita visai smieklīgi. Tomēr, iztirzājot pa verbālai detaļai vien, — cik izcils emocionālās tehnoloģijas darbs! Salīdzinājumā ar to veco rakstnieku, Helmholcs noteica, mūsu labākie pro­pagandas tehnologi izskatās kā pilnīgi nejēgas. Mežonis uzvaroši pasmaidīja un atsāka lasīt. Viss ritēja ciešami, līdz trešā cēliena pēdējā ainā lords un lēdija Kapuleli sāka uzplīties, lai Džuljeta precas ar Parisu. Visas ainas gaitā Helmholcs izturējās nemierīgi; bet. kad Džuljeta, Mežoņa kaislīgi atdarināta, iesaucās:

— Vai tiešām augšā tur nav žēluma, Kas ieraudzītu manas dziļās bēdas? Ak, māmiņ mīļo, mani neatstum! Tu atliec kāzas kaut uz nedēļu; Ja nē, tad gatavo man kāzu gultu Tai drūmā kapenē, kur Tibalts guļ… —

kad Džuljeta to pateica, Helmholcam uznāca nevaldāma smieklu lēkme.

Māte un tēvs (cik groteska piedauzība) ar varu spiež meitu ņemt kādu, ko viņa negrib! Un tā stulbā meiča nepaskaidro, ka ir dabūjusi kādu citu, kuram (vismaz pašlaik) dod priekšroku! Savā neķītrajā absurdumā šī aina bija neat­vairāmi komiska. Helmholcam ar varonīgiem pūliņiem bija izdevies apvaldīt augošo uzjautrinājumu; taču "māmiņ mīļo" (Mežoņa drebošās, ciešanu pilnās balss izpildījumā) un mājiens par to, ka Tibalts guļ miris, taču acīmredzot nav kremēts un šķiež savu fosforu kaut kādā kapenē, — tas nu bija par daudz. Viņš smējās un smējās, līdz pār vaigiem plūda asaras, — neremdināmi smējās, kamēr Mežonis, nobālis aiz sašutuma, skatījās viņā pār grāmatas malu un, kad smiekli nemitējās, ieslēdza grāmatu skapīti ar tāda cilvēka žestu, kurš aizvāc savu pērli no cūku laidara.

— Un tomēr, Helmholcs sacīja, kad bija atguvis elpu tiktāl, lai spētu atvainoties, un pielabinājies Mežonim, lai tas būtu ar mieru klausīties viņa paskaidrojumos, es gluži labi saprotu, ka tādas smieklīgas, ārprātīgas situācijas ir nepie­ciešamas; par kaut ko citu nemaz nav iespējams labi rakstīt. Kāpēc tas vecais rakstnieks ir tik brīnišķīgs propagandas tehnologs? Tāpēc, ka viņam bija tik daudz vājprātīgu, mo­košu situāciju, par kurām satraukties. Cilvēkam ir jājūtas sāpinātam un nelaimīgam, citādi nav iespējams izdomāt patiesi labas, caururbjošas, rentgenstariem līdzīgas frāzes. Bet tēvi un mātes! Viņš nogrozīja galvu. Negaidi, ka man sejā nepakustēsies ne vaibsts, dzirdot par tēviem un mātēm! Un kurš gan ies uztraukties par to, vai puisis dabū vai ne­dabū meiteni? (Mežonis saviebās; bet Helmholcs, kurš domīgi blenza grīdā, neko nemanīja.) Nē, viņš ar nopūtu secināja, tas nekur neder. Mums nepieciešams cita veida neprāts un varmācība. Bet kas īsti? Kas? Kur lai mēs to atrodam? Viņš apklusa; tad, galvu šūpodams, pēdīgi noteica: Es nezinu. Es nezinu.