Brīnišķīgā jaunā pasaule

PIRMĀ NODAĻA

Stūraina, pelēka ēka, tikai trīsdesmit četrus stāvus augsta. Virs galvenās ieejas vārdi: Centrālais Londonas inku­batori; un Apstrādes centrs, — un uz vairoga Pasaules valsts devīze: Kopība, Vienādība, Stabilitāte.

Milzīgā telpa pirmajā stāvā bija vērsta uz ziemeļiem. Auksta par spīti vasarai aiz rūtīm, par spīti pašas telpas tropiskajam karstumam, pa logiem žilbīgi iespīdēja asa, palsa gaisma, alkatīgi meklēdama kādu drānās ietērptu manekenu, kādu bālu veidolu, ko klātu akadēmiska zosāda, taču atrada tikai laboratorijas stiklu, niķeli un salti zalgojošu porcelānu. Ziemīgums atsaucās ziemīgumam. Strādnieku virsvalki bija balti, uz viņu rokām spīgoja blāva miroņkrāsas gumija. Gaisma bija sasalusi, mirusi, spoks. Vienīgi no mikroskopu dzeltenajiem cilindriem tā aizņēmās kādu drusku piesāti­nātā un dzīvīga satura, guldamās uz nospodrinātajiem stobriem gluži kā sviests, salda svītra pēc svītras garā rindā pa visiem darbgaldiem.

— Un šī. sacīja direktors, vērdams vaļā durvis, — ir Apaugļošanas telpa.

Brīdī, kad telpā ienāca Inkubatoru un apstrādes centra direktors, trīssimt apaugļotāju, nolikuši pār saviem instru­mentiem, bija iegrimuši tik tikko elpojošā klusumā, aizmirstīgā, pašā ar sevi runājošā aizrautīgas koncentrēšanās dūkoņā vai svelpoņā. Jaunuzņemtie studenti, ļoti jauni, sārti un nepieredzējuši, nervozi un visai pazemīgi bariņā sekoja direktoram uz papēžiem. Katram rokā bija piezīmju burtnīca, kurā viņš sāka izmisīgi skribelēt. tiklīdz ierunājās dižais vīrs. Taisni no pirmavota. Tā bija reta privilēģija. Lon­donas IA centra direktors uzskatīja, ka ir svarīgi vienmēr pašam personiski izvadāt savus jaunos studentus pa dažādajām nodaļām.

"Vienkārši lai jums rastos vispārējs priekšstats," viņš mēdza studentiem paskaidrot. Jo viņiem, bez šaubām, bija nepieciešams kaut kāds vispārējs priekšstats, ja viņi gribēja prātīgi darīt savu darbu, — tomēr, ja viņi gribēja paliki labi un laimīgi sabiedrības locekļi, tad šim priekšstatam va­jadzēja būt tik šauram, cik vien iespējams. Jo. kā katram zināms, tieši sīkumi ir svarigi tikumam un laimei; vispārēji apgalvojumi ir intelektuāli nepieciešams ļaunums. Sa­biedrības mugurkaulu veido nevis filosofi, bet gan figūriņu izzāgētāji un marku krājēji.

"Rīt," direktors parasti piebilda, veltīdams studentiem sirsnīgu smaidu, kurā vīdēja tikko manāms drauds, "jūs ķersieties pie nopietna darba. Jums neatliks laika vispā­rējiem apgalvojumiem. Tikmēr…"

Tikmēr tā bija privilēģija. Taisni no pirmavota iekšā piezīmju burtnīcā. Zēni skribelēja kā negudri.

Slaiks un diezgan kalsns, taču stalts, direktors iegāja telpā. Viņam bija garš zods un prāvi, diezgan stipri uz āru izvirzīti zobi, ko brīžos, kad viņš nerunāja, tik tikko nosedza pilnīgās, pārsmalcināti izliektās lūpas. Vecs, jauns? Trīs­desmit gadu? Piecdesmit? Piecdesmit pieci? Grūti bija pateikt. Turklāt tāds jautājums neradās; šajā stabilitātes gadā, 632. gadā pēc Forda, nevienam nenāca prātā to uzdot.

— Sākšu no paša sākuma, IA direktors sacīja, un cītīgākie studenti atzīmēja šo viņa nolūku savās piezīmju burtnīcās: Sākt no paša sākuma. — Tie, viņš pamāja ar roku visapkārt, ir inkubatori. Un, atvēris izolētas durtiņas, parādīja viņiem statņu rindas, pilnas ar numurētām mē­ģenēm. Olšūnu krājums nedēļai, viņš paskaidroja. Tās tiek turētas asins temperatūrā; turpretī vīrišķās gamelas, un viņš atvēra citas durtiņas, ir jātur trīsdesmit piecu, nevis trīsdesmit septiņu grādu temperatūrā. Pilna asins…

Kamēr zīmuļi turpināja nesalasāmi švīkat lappuses, viņš, joprojām atspiedies pret inkubatoriem, īsi aprakstīja moderno apaugļošanas procesu; vispirms viņš, protams, stāstīja par ķirurģisko metodi — "operācija, kurai piekrīt brīvprātīgi Sabiedrības labā, nemaz nerunājot par faktu, ka pēc tās tiek piešķirta prēmija pusgada algas apjomā"; turpināja, īsi izskaidrodams metodi, kā saglabāt izgriezto olnīcu dzīvu un nodrošināt tai aktīvu attīstību; pārgāja uz apsvērumiem par optimālo temperatūru, sāļumu, stigribu; pieminēja šķīdumu, kurā tiek uzglabātas atdalītās un no­briedušās olšūnas; un, aizvedis savus audzēkņus pie darb­galdiem, pat parādīja viņiem, kā šis šķīdums tiek izsūkts no mēģenēm; kā to pa lāsei pilina uz īpaši sasildītiem mikro­skopu priekšmetstikliņiem; kā pārbauda, vai šai šķīdumā glabātās olšūnas attīstās normāli, kā tās saskaita un saliek porainā tvertnē; kā (tagad viņš aizveda studentus noskatīties operāciju) šī tvertne tiek iegremdēta siltā buljonā, kurš satur brīvi peldošus spermatozoīdus, — un viņš uzsvēra, ka to minimālajai koncentrācijai jābūt simt tūkstošiem uz kubik­centimetru; kā pēc desmit minūtēm trauku izceļ no šķīduma un tā saturu pārbauda vēlreiz; kā tās olšūnas, kas palikušas neapaugļotas, at kal iegremdē buljonā un, ja nepieciešams, dara to vēlreiz; kā apaugļotā olšūna atgriežas inkubatorā; tur paliek alfas un betas, pirms nonāk pēdējā mēģenē; toties gammas, deltas un epsiloni tiek atkal ņemti laukā jau pēc trīsdesmit sešām stundām, lai tiktu pakļauti Bokanovska procesam.

Bokanovska procesam, direktors atkārtoja, un stu­denti pasvītroja šos vārdus savās mazajās burtnīciņās. temperatūra sterilizē. Auni, kas ietīti tennogenā, nevar radīt jērus.

Viena olšūna, viens embrijs, viens pieaugušais — tas bija normāli. Turpretī bokanovskizēta olšūna pumpuroja, vairojās, dalījās. No astoņiem līdz deviņdesmit sešiem pum­puriem. un katrs pumpurs izauga par pilnīgi izveidojušos embriju un katrs embrijs — par normāla izmēra pieaugušo. Tur, kur senāk bija izaudzis tikai viens pieaugušais, tagad varēja izaudzēt deviņdesmit sešus. Progress.

Būtībā, IAD beidza savu runu, bokanovskizāciji sastāv no attīstības kavējumu virknes. Mēs apturam nor­mālo augšanu, un, lai cik paradoksāli tas būtu, olšūnā rezultātā sāk pumpurot.

Rezultātā sāk pumpurot. Zīmuļi zibēja vien.

Viņš norādīja ar roku. Statnis, pilns ar mēģenēm, pa ļoti lēni slīdošu lenti iebrauca lielā metāla kastē, cits stat­nis patlaban slīdēja no tās ārā. Mehānisms klusu murrāja. Viņš pateica studentiem, ka vajagot astoņas minūtes, lai mēģenes tiktu kastei cauri. Astoņas minūtes ilga ap­starošana ar spēcīgiem rentgenstariem, vairāk olšūna nevarēja izturēt. Dažas aizgāja bojā; mazāk jutīgās no pārējām pārdalījās divās daļās; vairums izdzina četrus pumpurus; dažas — astoņus; visas atgriezās inkubatoros, kur pumpuri sāka attīstīties; pēc divām dienām olšūnas tika spēji atdzesētas — atdzesētas un apturētas attīstībā. Divi, četri, astoņi — savukārt sāka pumpurot pumpuri; un sapumpurojuši saņēma gandrīz nāvējošu alkohola devu; tad tic turpināja pumpurot un sapumpurojuši — pumpurs no pumpura, pumpurs no pumpura — pēc tam — jo vēl viena apturēšana lielākoties kļuva liktenīga — tika atstāti mierīgai attīstībai. Un ap to laiku sākotnējā olšūna jau pienācīgi grasījās pārvērsties par astoņiem līdz deviņdes­mit sešiem embrijiem — jūs piekritīsiet, milzīgs dabas uzlabojums. Identiski dvīņi — bet ne pa nieka diviem un trim kā senajās dzīvdzemdēšanas dienās, kad olšūnai reizēm gadījās sadalīties: nē, dučiem, vairākiem desmitiem uzreiz.

— Desmitiem, direktors atkārtoja un izpleta rokas, kā sniegdams dāsnas veltes. Desmitiem.

Taču viens no studentiem bija pietiekami dumjš, lai pajautātu, kāds no tā labums.

— Manu mīļo zēn! Direktors strauji pacirtās pret viņu. — Vai tad tu nesaproti? Vai tu nesaproti? Viņš pacēla roku; sejas izteiksme bija svinīga. — Bokanovska process ir viens no galvenajiem sociālas stabilitātes instrumentiem!

— Galvenajiem sociālas stabilitātes instrumentiem.

— Standarta vīrieši un sievietes; vienveidīgās grupās. Vesela maza fabriciņa piestūķēta ar vienas vienīgas bokanovskizētas olšūnas produkciju.

— Deviņdesmit seši identiski dvīņi strādā ar deviņdesmit sešām identiskām mašīnām! Balss gandrīz trīcēja jūsmā. Beidzot viss ir skaidri pārskatāms. Pirmo reizi vēsturē. Viņš citēja planētas devīzi. Kopība, vienādība, stabilitā­te. Diženi vārdi. Ja mēs varētu bokanovskizēt bezgalīgi, visa problēma būtu atrisināta.

— To atrisinātu standarta gammas, vienādas deltas, vien­veidīgi epsiloni. Miljoni identisku dvīņu. Masu produkcijas princips, kas beidzot ieviests bioloģijā.

— Taču diemžēl, direktors pašūpoja galvu, mēs nespē­jam bokanovskizēt bezgalīgi.

Deviņdesmit seši acīmredzot bija robeža; septiņdesmit divi bija labs caurmērs. No vienas olšūnas ar viena un tā paša vīrieša gametām saražot pēc iespējas vairāk identisku dvīņu grupu — tas bija pats labākais (diemžēl gan tikai otrais labākais) rezultāts, ko varēja panākt . Un pat tas bija grūti.

— Jo dabai vajag trīsdesmit gadu, lai divsimt olšūnu sasniegtu briedumu. Bet mūsu uzdevums ir stabilizēt iedzīvotāju skaitu šajā brīdī, šeit un tagad. Ražot pa nieka dvīņu pārim vairāk nekā gadsimta ceturksni — kāda tam būtu jēga?

Skaidrs, ka jēgas nebūtu nekādas. Taču Podsnapa metode bija ārkārtīgi paātrinājusi nobriešanas procesu. Divu gadu laikā lika iegūtas vismaz simt piecdesmit no­briedušas olšūnas. Apaugļojiet un bokanovskizējiet — citiem vārdiem sakot, sareiziniet ar septiņdesmit divi —, un jūs iegūsiet vidējo skaitu, gandrīz vienpadsmit tūkstošus brāļu un māsu simt piecdesmit identisku dvīņu grupās, divu gadu robežās visi vienādā vecumā.

Un izņēmuma gadījumos mēs varam panākt, lai viena olšūna sagādā mums vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus pieaugušu indivīdu.

Viņš pamāja gaišmatainam, sārtvaidzīgam jaunam vī­rietim, kurš tobrīd gāja garām. Mister Foster! viņš uzsauca. Jaunais sārtvaidzis picnāca pie viņiem. Mister Foster, vai varat nosaukt mums vienas olšūnas rekordu?

— Šajā Centrā — sešpadsmitlūkstoš divpadsmit, misters Fosters nevilcinoties atbildēja. Viņš runāja ļoti ātri, zilajām acīm mundri šaudoties, un skaitļus nosauca ar acīm redzamu labpatiku. Sešpadsmiltūkstoš divpadsmit; simt astoņdesmit deviņās identisku dvīņu grupās. Bet ir veicies arī daudz labāk, viņš bēra vārdus, dažos tropiskajos Centros. Singapūra bieži ir saražojusi pāri par sešpadsmil­tūkstoš piecsimt; un Mombasa pat ir sasniegusi septiņ­padsmit tūkstošu robežu. Bet viņiem jau arī ir netaisnas priekšrocības. Jums vajadzētu redzēt, kā nēgerictes olšūna reaģē uz hipofīzes hormoniem! Tas ir pilnīgi apbrīnojami, ja pierasts strādāt, ar eiropiešu māteriālu. Tomēr. viņš iesmiedamies piemetināja (tak viņa acīs kvēloja kaujas liesma un zods izaicinoši pacēlās), tomēr mēs taisāmies viņus pieveikt, ja vien spēsim. Patlaban es strādāju ar brīnišķīgu delta mīnus olšūnu. Tikai astoņpadsmit mēnešu veca. Un jau vairāk nekā divpadsmittūkstoš septiņsimt bērnu, vai nu izlieti, vai embrijā. Un vel arvien spēcīga. Mēs tomēr pieveiksim viņus.

— Tāds noskaņojums man patīk! direktors iesaucās un uzsita misteram Fosteram uz pleca. Nāciet mums lī­dzi un dāvājiet šiem puišiem savas lietpratēja zināšanas!

Misters Fosters kautri pasmaidīja. — Labprāt. Viņi sāka iet .

Pudeļošanas telpā valdīja saskanīga rosme un akurāta darbošanās. No orgānu noliktavas, kas atradās dziļākajā pagrabstāvā, mazos liftos augšup traucās svaigi cūkas vēdcrplēves gabali, sagriezti piemērotā lielumā. Šviks! un pēc tam — klikš! lifta slēgi atsprāga vaļā: pudeļu uzpildīta­jam vajadzēja tikai pastiept roku. paņemt plēves gabalu, ievietot, sakārtot, un, pirms uzpildītā pudele paguva aizvirzīties nesasniedzamā tālumā pa bezgalīgo lenti, švīks, klikš! — no dziļumiem augšup jau bija izšāvies cits vēdcr­plēves gabals, gatavs ieslīdēt cilā pudelē, nākamais lēnajā, nebeidzamajā procesijā uz lentes.

Blakus uzpilditājicm stāvēja matrikulētāji. Procesija virzījās uz priekšu; olnīcas no mēģenēm cita pēc citas tika pārvietotas lielākajos traukos; vēderplēves odere tika veikli icšķelta, morula ielikta vietā, ieliets sāļu šķidums… un pudele jau bija aizslīdējusi prom, un nu bija etiķešu līmētāju kārta. Iedzimtība, apaugļošanas datums, piederība pie Boka­novska grupas — katra detaļa tika pārcelta no mēģenes uz pudeli. Ne vairs anonīma, bet apveltīta ar nosaukumiem, identificēta, procesija lēnām virzījās uz priekšu —caur atvē­rumu sienā, pamazītiņām uz Sociālās predestinācijas telpu.

Astoņdesmit astoņi kubikmetri kartīšu kataloga, ar baudu noteica misters Fosters, kad viņi iegāja iekšā.

— Un tas satur visu svarīgo informāciju, piebilda direktors.

— Ik ritu tā tiek papildināta.

— Un ik pēcpusdienu koordinēta.

— Un, pamatojoties uz to, tiek veikti aprēķini.

— Tik un tik indivīdu ar tādām un tādām īpašībām, misters Fosters sacīja.

— Izplatīti tādos un tādos daudzumos.

— Optimālā izliešanas norma jebkurā mirkli.

— Neparedzēti zudumi, kas nekavējoties tiek vērsti par labu.

— Nekavējoties, misters Fosters atkārtoja. Ja jūs zinātu, cik virsstundu man nācās nostrādāt pēc pēdējās zemes­trīces Japānā! Viņš omulīgi iesmējās un pašūpoja galvu.

— Predestinatori nosūta savas aplēses apaugļotajiem.

— Un tie izsniedz viņiem tik daudz embriju, cik pieprasits.

— Un pudeles nonāk šeit, lai tiktu detalizēti predestinētas.

— Bet pēc tam tiek nosūtītas uz embriju noliktavu.

— Un tieši turp mēs tagad dosimies.

Atvēris durvis, misters Fosters pirmais sāka kāpt lejup pa kāpnēm, kas veda pagrabā.

Temperatūra joprojām bija tropiska. Viņi nokāpa biezē­jošā pustumsā. Divas durvis un gaitenis ar diviem pagriezieniem gādāja, lai pagrabā nejauši neiezagtos diena.

— Embriji ir kā fotofilma, misters Fosters draiski sacīja, vērdams vaļā otrās durvis. Tie panes vienīgi sarkanu gaismu.

Un patiesi — tveicīgā tumsa, kurā viņam nopakaļ tagad iegāja studenti, bija saredzama un tumšsarkana, gluži kā tumsa aizvērtās acīs vasaras pēcpusdienā. Pudeles izliek­tiem sāniem garās rindu rindās, kārtu kārtās vizuļoja kā neskaitāmi rubīni, un starp rubīniem kustējās vīriešu un sieviešu miglaini sarkanie rēgi ar violetām acīm un visiem ādas tuberkulozes simptomiem. Gaisā viegli virmoja mašīnu dūkoņa un tarkšķi.

— Mister Foster, nosauciet viņiem dažus skaitļus! noguris no runāšanas, teica direktors.

Misters Fosters ar lielāko prieku nosauca viņiem dažus skaitļus.

Divsimt divdesmit metru garumā, divsimt metru pla­tumā, desmit augstumā. Viņš norādīja augšup. Kā cāļi, kas dzer ūdeni, studenti pacēla acis pret tālajiem griestiem.

Trīs plauktu rindas: pirmā stāva līmenis, pirmais bal­kons, otrais balkons.

Kārtās izvietoto balkonu zimekligās tērauda konstruk­cijas visos virzienos izdzisa tumsā. To tuvumā trīs sarkani spoki čakli cēla nost no slīdošām kāpnēm lielas šaurkakla pudeles.

Tas bija eskalators no Sociālās predestinācijas telpas.

Katrai pudelei bija jānonāk vienā no piecpadsmit plauktiem; katrs plaukts, lai gan to nevarēja manīt, bija konveijers, kas kustējās ar ātrumu trīsdesmit trīs. komats, trīs centimetri stundā. Divsimt sešdesmit septiņas dienas pa astoņiem metriem dienā. Kopā divtūkstoš simt trīsdesmit seši metri. Viens aplis pagrabā pirmā stāva līmenī, viens pirmajā balkonā, pusaplis otrajā, un divsimt sešdesmit septītajā rītā — dienas gaisma Izliešanas telpā. Tā dēvētā neatkarīgā eksistence.

Bet starplaikā, misters Fosters beidzot sacīja, mēs pagūstam daudz ko ar tiem izdarīt. O, ļoti daudz ko! Viņa smiekli bija zinoši un triumfējoši.

— Tāds noskaņojums man patīk! direktors vēlreiz no­teica. Pastaigāsim pa šo telpu! Mister Foster. izstāstiet viņiem visu!

Misters Fosters paklausīgi izstāstīja viņiem.

Izstāstīja viņiem par embriju, kas aug savā vēderplēves gultā. Lika viņiem nogaršot piesātināto asins aizstājēju, ar kuru tas barojas. Izskaidroja, kādēļ embrijs jāstimulē ar placentīnu un tiroksīnu. Pastāstīja viņiem par corpus luteum ekstraktu. Parādīja viņiem sprauslas, pa kurām no pirmā līdz divtūkstoš četrdesmitajam metram šis ekstrakts tiek automātiski ievadīts pēc katriem divpadsmit metriem. Runāja par pakāpeniski pieaugošajām hipofīzes hormonu devām, kas tiek dotas ceļojuma pēdējos deviņdesmit sešos metros. Aprakstīja mākslīgo barošanas asinsriti, kas tiek pievienota katrai pudelei simt divpadsmitajā metrā; parādīja viņiem asins aizstājēja tvertni, centrbēdzes sūkni, kas liek šķīdumam rotēt virs placentas, plūst caur sintētisko plaušu un caur atkritumvielu filtru. Pieminēja embrija nepatīkamo noslieci uz anēmiju, kuras dēļ to nākas apgādāt ar lielām de­vām cūkas kuņģa un kumeļa embrija aknu ekstrakta.

Parādīja viņiem vienkāršo mehānismu, ar kura palī­dzību pēdējos divos metros no katriem astoņiem visi embriji vienlaikus tiek sakratīti tā, lai iekļautos kopīgā kustībā. īsi pieskārās tam, cik nopietna ir tā dēvētā "izliešanas trauma", un uzskaitīja piesardzības pasākumus, ar kuriem, pienācīgi trenējot iepudeļoto embriju, šo bīstamo šoku var samazināt līdz minimumam. Pastāstīja viņiem par dzimuma noteikša­nas testiem, kuri tiek veikti ap divsimto metru. Izskaidroja etiķetēšanas sistēmu —T nozīmēja vīrieti, aplītis sievieti, bet tos, kam ir lemts palikt neauglīgiem, apzīmēja melna jau­tājuma zīme uz balta pamata.

— Jo lielum lielajā vairumā gadījumu auglība, bez šaubām, ir tikai traucēklis. misters Fosters teica. Viena auglīga olšūna no tūkstoš divsimt — ar to mūsu mērķiem pilnīgi pietiktu. Taču mēs vēlamies plašas izvēles iespējas. Un. protams, allaž jāatstāj milzīga rezerve drošības labad. Tāpēc mēs ļaujam nonnāli attīstīties veseliem trīsdesmit procentiem sievišķo embriju. Pārējie atlikušajā ceļa posmā ik pēc divdesmit četriem metriem saņem vīrišķo dzimumhormonu devu. Rezultāts: tie izlejas neauglīgi — strukturāli pilnīgi normāli ("Tiesa," viņam nācās atzīt, "viņiem ir tikko manāma nosliece uz bārdu"), taču sterili. Garantēti sterili. Un te nu mēs beidzot atstājam vienkāršas un verdziskas dabas atdarināšanas jomu, misters Fosters turpināja, un nonākam daudz interesantākajā cilvēcisko izgudrojumu pasaulē.

Viņš saberzēja plaukstas. — Jo viņi, bez šaubām, neaprobežojās tikai ar embriju audzēšanu; to jau mācētu pat govs.

— Mēs arī predestinējam un apstrādājam. Savus mazuļus mēs izlejam jau kā gatavus, sabiedrībai pielāgotus cilvēkus, kā alfas vai epsilonus, kā nākamos kanalizācijas strādnie­kus vai nākamos… Viņš grasijās teikt "nākamos Pasaules Pārraugus", tomēr izlaboja pats sevi, pateikdams: …kā nākamos Inkubatoru direktorus.

IAD atbildēja uz komplimentu ar smaidu.

Viņi tuvojās vienpadsmitā plaukta trīssimt divdesmita­jam metram. Jauns beta mīnus mehāniķis ar skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu čakli darbojās ap garāmslīdošas pudeles asins aizstājēja sūkni. Viņš grieza skrūves, un elektromo­tora dūkoņa kļuva par dažām toņa daļām dobjāka. Lejup, lejup… Pēdējais tvēriens, ašs skatiens uz apgriezienu skaitī­tāju, un viņš bija licis galā. Pagājis divus soļus tālāk gar slīdlenti, viņš uzsāka to pašu darbu pie nākamā sūkņa.

— Šeit tiek samazināts apgriezienu skaits minūtē, mis­ters Fosters paskaidroja. Aizstājējs griežas lēnāk, tāpēc caur plaušu izplūst ar lielākiem starplaikiem un tādējādi piegādā embrijam mazāk skābekļa. Skābekļa devas samazi­nājums ir vislabākais paņēmiens, kā noturēt embriju zem normālstāvokļa. Viņš atkal saberzēja plaukstas.

— Bet kādēļ jūs gribat turēt embriju zem normālstāvok­ļa? kāds vientiesīgs students iejautājās.

— Ēzeli! ierunājās direktors, pārtraukdams savu ilgo klusēšanu. — Vai tev nav nācis prātā, ka epsilona embrijam nepieciešama epsilona vide un epsilona iedzimtība?

Studentam tas acīmredzot nebija nācis prātā. Viņš pa­galam apmulsa.

— Jo zemāka kasta, misters Fosters teiea, — jo mazāka skābekļa deva. Pirmais orgāns, ko tas ietekmēja, bija galvas smadzenes. Pēc tam — skelets. Piegādājot septiņdesmit pro­centus no normālās skābekļa devas, radās punduri. Piegādājot mazāk nekā septiņdesmit procentu — bezacaini briesmoņi.

— No kuriem nav nekāda labuma, misters Fosters rezumēja.

— Toties (viņa balss kļuva konfidenciāla un dedzīga), — ja viņiem izdotos atklāt metodi, ar kuru saīsināt nobriešanas laiku, — kāds tas būtu triumfs, kādu labumu nestu Sa­biedrībai!

— Padomājiet par zirgu!

Viņi padomāja.

Tas nobriest sešu gadu vecumā, bet zilonis — desmit gadu vecumā. Turpretī cilvēks trīspadsmit gadu vecumā vēl nav sasniedzis dzimumbriedumu un pilnīgi izaudzis ir tikai divdesmit gadu vecumā. Skaidrs, kā rodas šis aizkavētās attīstības auglis — cilvēciskais intelekts.

— Bet mums nav nekādas vajadzības, lai epsiloniem būtu cilvēcisks intelekts, misters Fosters ļoti taisnīgi piezīmēja.

Pēc tā nebija vajadzības, un tas arī neradās. Bet, lai gan epsilonu prāts bija nobriedis jau desmit gadu vecumā, viņu ķermenis līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam nebija gatavs darbam. Gari gadi liekā un veltīgi izšķiestā brieduma trūkumā. Ja fizisko attīstību varētu paātrināt tiktāl, lai tā noritētu tikpat strauji kā, piemēram, govij, — cik milzīgs ietaupījums tas būtu Kopienai!

— Milzīgs! studenti nočukstēja. Mistera Fostera degsme bija lipīga.

Viņš pievērsās tehniskam detaļām; runāja par nenor­mālo endokrīno koordināciju, kuras dēļ cilvēki auga tik gausi; postulēja, ka pie tā vainīga dīgļšūnu mutācija. Vai šīs digļšūnu mutācijas ietekmi varētu novērst? Vai, izmantojot piemērotu metodi, varētu panākt, lai atsevišķs epsilona em­brijs atgriežas pie tādas pašas attīstības normas, kāda ir suņiem un govīm? Tā bija problēma. Turklāt neatrisināta.

Pilkingtons Mombasā bija radījis indivīdus, kuri četru gadu vecumā sasniedza dzimumbriedumu un sešarpus gadu vecumā bija pilnīgi izauguši. Zinātnes triumfs. Taču sociāli neizmantojams. Sešus gadus veci vīrieši un sievietes bija pā­rāk dumji, lai darītu kaut vai epsilonu darbu. Un šajā procesā vajadzēja sasniegt visu vai neko; vai nu modificēt neizdosies vispār, vai arī modifikācijai būs jāpakļauj viss. Viņi joprojām pūlējās atrast ideālo kompromisu starp divdesmit gadu ve­ciem un sešus gadus veciem pieaugušajiem. Pagaidām bez sekmēm. Misters Fosters nopūtās un pašūpoja galvu.

Klejojumi pa tumšsarkano mijkrēsli bija noveduši viņus devītā plaukta simt septiņdesmitā metra apkaimē. Sākot ar šo vietu, devītais plaukts bija segts, un atlikušo ceļojumu pudeles turpināja pa sava veida tuneli, kurā vietumis vīdēja divus trīs metrus platas atveres.

— Karstumapstrāde, misters Fosters teica.

Karsti tuneļi mijās ar vēsiem tuneļiem. Vēsums apvieno­jās ar diskomfortu spēcīgu rentgenstaru veidā. Nonākot līdz izliešanas brīdim, šie embriji jau bija iemantojuši paniskas bailes no aukstuma. Viņi bija predestinēti emigrēt uz tropiem, kļūt par ogļračiem, acetātzīda vērpējiem un metāllējējiem. Vēlāk viņu prāts tika apstrādāts tā, lai tas atbalstītu ķer­meņa sajūtu spriedumu. Mēs apstrādājam viņus tā, lai karstumā viņi justos lieliski, misters Fosters piezīmēja. Mūsu kolēģi augšstāvā iemācīs viņiem to dievināt.

— Un tas, direktors pamācoši piebilda, — tieši tas ir laimes un krietnuma noslēpums — ar patiku darīt to, kas tev jādara. Tas ir apstrādes mērķis: panākt, lai cilvēkiem patīk viņu neizbēgamā sociālā nolemtība.

Spraugā starp diviem tuneļiem kāda darbiniece saudzigi iegremdēja garu, smalku šļirces adatu garāmslidošās pudeles recekļainajā saturā. Studenti un viņu pavadoņi apstājās un klusēdami brīdi vēroja meiteni.

— Nu, Linaina, misters Fosters ierunājās, kad viņa pēdīgi izvilka adatu ārā un izslējās.

Meitene satrūkusies atskatījās. Bija redzams, ka par spīti visai ādas tuberkulozei un violetajām acīm viņa ir ļoti skaista.

— Henrij! Viņa veltīja misteram Fosteram sarkanu smaidu, atsedzot koraļļkrāsas zobu virkni.

— Burvīgi, burvīgi, nomurmināja direktors un, divas trīs reizes paplikšķinājis viņai pa dibenu, pretim saņēma visai godbijīgu smaidu.

— Ko tu tiem potē? misters Fosters jautāja visnotaļ profesionālā tonī.

— Ak, kā parasti, serumu pret vēdertīfu un miega slimību.

Tropu strādnieki sāk saņemt potes simt piecdesmitajā metrā, misters Fosters paskaidroja studentiem. Embrijiem vēl ir žaunas. Mēs imunizējarn šīs zivis pret nākamā cilvēka slimībām. Tad viņš atkal pievērsās Linainai. Pēcpusdien bez desmit piecos uz jumta, viņš sacīja, kā parasti.

— Burvīgi, atkal noteica direktors un, paplikšķinājis pēdējo reizi, sekoja pārējiem.

Desmitajā plauktā nākamās paaudzes ķīmijas rūpnīcu strādnieku rindām tika ietrenēta panesība pret svinu, kodīgo nātriju, darvu, hloru. Uz trešā plaukta tūkstoš simt metru robežu patlaban sasniedza pirmie no divsimt piecdesmit embrijiem — topošajiem raķešu inženieriem. īpašs mehānisms lika viņu tvertnēm nemitīgi rotēt. Lai uzlabotu viņu līdz­svara izjūtu, misters Fosters paskaidroja. Veikt remontu raķetes ārpusē, karājoties gaisā, — tas ir visai kutelīgs pasākums. Mēs pagausinām cirkulāciju, kad viņi atrodas ar galvu augšup, tā ka viņi bezmaz nomirst badā, toties divkāršojam aizstājēja pieplūdi, kad viņi ir ar kājām gaisā. Viņi iemācās saistīt vēkšpēdību ar labsajūtu; patiesībā īsti laimīgi viņi jūtas tikai tad, kad stāv uz galvas.

— Un tagad, misters Fosters turpināja, — es vēlētos jums parādīt ļoti interesantu apstrādi, kas tiek veikta ar alfa plus intelektuāļiem. Piektajā plauktā mums ir liela grupa. Pirmā balkona līmeni! viņš uzsauca diviem puišiem, kas tobrīd kāpa lejup uz pirmo stāvu.

— Tie pašlaik ir apmēram pie deviņsimtā metra, viņš klāstīja. — Nav nemaz iespējams uzsākt lietderīgu inte­lektuālu apstrādi, pirms embriji nav zaudējuši asti. Se­kojiet man!

— Taču, direktors bija ieskatījies pulkstenī. — Bez desmit trīs, — viņš sacīja. — Intelektuālajiem embrijiem diemžēl neatliks laika. Mums jādodas uz Bērnistabām, pirms bērni pamodušies no pēcpusdienas miega.

Misters Fosters jutās vīlies. Kaut vai ieskatīsimies Izliešanas telpā, viņš lūdzās.

Nu, lai notiek! Direktors iecietīgi pasmaidīja. Tikai ieskatīsimies.