Brīnišķīgā jaunā pasaule

DEVĪTĀ NODAĻA

Pēc šīs dīvainību un šaušalu pilnās dienas Linaina uzskatīja, ka ir pelnījusi pilnīgas un galīgas brīvdienas. Tik­līdz viņi bija atgriezušies atpūtas namā, viņa iedzēra sešas pusgrama somas tabletes, likās gultā un pēc desmit minūtēm bija devusies kosmiskā mūžībā. Iespēja atgriezties laikā viņu gaidīja ne ātrāk kā pēc astoņpadsmit stundām.

Tikmēr Bernards platām acīm gulēja tumsā un domāja. Viņš iemiga tikai ilgi pēc pusnakts. Ilgi pēc pusnakts; taču šis bezmiegs nepalika neauglīgs; tagad viņam bija plāns.

Nākamajā rītā precīzi desmitos no sava helikoptera izkāpa zaļā formastērpā ģērbies oktorons. Bernards viņu gaidīja starp agavēm.

Mis Krauna ir devusies somas brīvdienās, viņš pa­skaidroja. Diez vai viņa atgriezīsies pirms pieciem. Tāpēc mums ir septiņas stundas laika.

Viņš varēja aizlidot uz Santafē, nokārtot visu, kas ne­pieciešams, un atgriezties Malpaisā, pirms viņa vispār būs pamodusies.

— Vai ir droši atstāt viņu šeit vienu?

— Tikpat droši kā lidot ar helikopteru, oktorons aplie­cināja.

Viņi iekāpa lidaparātā un nekavējoties devās ceļā. Des­mitos trīsdesmit četrās viņi nolaidās uz Santafē Galvenā pasta jumta; desmitos trīsdesmit septiņās Bernards bija sazvanījis Pasaules Pārrauga biroju Vaitholā; desmitos trīsdesmit deviņās runāja ar viņa fordības ceturto privātsekretāru: desmitos četrdesmit četrās atkārtoja savu stāstu pirmajam sekretāram, un desmitos četrdesmit septiņās ar pusi minūtēs viņam pie auss ieskanējās paša Mustafas Monda dobjā, skanīgā balss.

Es uzdrīkstējos domāt, Bernards izstomīja, ka šis gadījums jums, jūsu fordība, liksies pietiekami zinātniski interesants…

— Jā, tas man liekas pietiekami zinātniski interesants. dobjā balss teica. Vediet šos divus īpatņus sev līdzi uz Londonu!

Jūsu fordība, jūs, bez šaubām, zināt, ka man būs ne­pieciešama īpaša atļauja…

— Vajadzīgie rīkojumi jau šo pašu brīdi tiek nosūtīti Re­zervāta uzraugam. Mustafa Monds sacīja. Jūs nekavējoties dosieties uz Uzrauga biroju. Ar laburītu, mister Marks!

Iestājās klusums. Bernards nolika klausuli un steidzās augšup, uz jumta.

— Uz Uzrauga biroju! viņš pavēlēja zaļajam gamma oktoronam.

Desmitos piecdesmit četrās Bernards sarokojās ar Uz­raugu.

— Priecājos, mister Marks, priecājos. Dārdošā balss skanēja goddevīgi. Mēs nupat saņēmām īpašus rīkojumus…

— Zinu, Bernards viņu pārtrauca. — Pirms brīža es runāju pa telefonu ar viņa fordību. Garlaikotais tonis lika noprast, ka viņš ir pieradis runāt ar viņa fordību katru mīļu dienu. Viņš atzvila krēslā. Esiet tik laipns un pēc iespējas ātri veiciet visus nepieciešamos pasākumus! Pēc iespējas ātri, viņš ar uzsvaru atkārtoja. Viņš bezgala izbaudīja šo situāciju.

Vienpadsmitos trijās Bernardam kabatā bija visi ne­pieciešamie dokumenti.

— Uz redzēšanos! viņš augstprātīgi sacīja Uzraugam, kurš bija pavadījis viņu līdz lifta durvīm. Uz redzēšanos!

Bernards devās uz viesnīcu, iegāja vannā, pēc vibro­vakuuma masāžas elektrolītiski noskuvās, noklausījās rīta ziņas, pusstundu paskatījās televizoru, nesteidzīgi ieturēja pus­dienas un pustrijos kopā ar oktoronu atgriezās Malpaisā.

* * *

Jauneklis stāvēja pie atpūtas nama.

— Bernard! viņš sauca. Bernard! Atbildes nebija.

Savos briežādas mokasīnos viņš bez skaņas uzskrēja augšup pa kāpnēm un paraustīja durvju rokturi. Durvis bija aizslēgtas.

Viņi bija prom! Prom! Tas bija pats briesmīgākais, kas ar viņu jebkad noticis. Viņa bija lūgusi, lai viņš atnāk ciemos, bet tagad abi bija prom. Džons apsēdās uz kāpnēm un sāka raudāt.

Pēc pusstundas viņš iedomājās ieskatīties pa logu. Vispirms viņš ieraudzīja zaļu ceļasomu, uz kuras bija uzkrāsoti iniciāli L.K. Gluži kā liesma viņā uzplaiksnīja prieks. Viņš pacēla akmeni. Sasistais stikls nošķindēja uz grīdas. Mirkli vēlāk Džons jau bija istabā. Viņš atvēra zaļo ceļasomu; un piepeši viņš ieelpoja Linainas smaržas, piepildīja savas plau­šas ar viņas būtības esenci. Sirds viņam sitās kā negudra; mirkli gandrīz sāka zust samaņa. Tad viņš noliecās pār šo dārgo ceļasomu, pieskārās, pārcilāja, pētīja. Linainas viskozes velvēta šortu rezerves pāra rāvējslēdzējs sākumā bija mīkla, tad atrisinājās un pārvērtās priekā. Švirks un švirks; švirks un atkal švirks; viņš jutās kā apburts. Viņas zaļās rīlakurpes bija pats skaistākais, ko Džons jebkad bija redzējis. Viņš atlocīja pāri rāvslēdžainu kreklbiksīšu, nosarka, steigšus nolika tās atpakaļ; toties noskūpstīja iesmaržinātu acetāta mutautiņu un aptina sev ap kaklu šalli. Atvēris mazu kārbiņu, viņš izbēra smaržīga pūdera mākoni. Rokas no tā kļuva gluži miltainas. Viņš tās noslaucīja pret krūtīm, pret pleciem, pret kailajiem delmiem. Cik buivīga smarža! Viņš aizvēra acis; paberzēja vaigu pret savu iepūderēto delmu. Maigas ādas pieskāriens vaigam, nāsīs muskusa puteklīšu smarža — viņas reālā klātbūtne. Linaina, Džons čukstēja. Linaina!

Kāds troksnītis lika viņam satrūkties un vainīgi atska­tīties. Nolaupītās mantas viņš sabāza atpakaļ ceļasomā un aizvēra to; tad ieklausījās vēlreiz, paskatījās ciešāk. Nekādu dzīvības zīmju, ne skaņas. Tomēr viņš nepārprotami bija kaut ko dzirdējis — kaut ko līdzīgu nopūtai vai dēļa čīkstam. Uz pirkstgaliem pielavījies pie durvīm, Džons tās piesardzīgi atvēra un ieraudzīja plašu kāpņu laukumu. Laukuma pretējā pusē bija citas, pavērtas durvis. Viņš izgāja, pavēra vairāk, palūrēja.

Tur zemā gultā, atmestu palagu, tērpusies sārtā vien­laidu rāvslēdžpidžamā, cieši iemigusi, gulēja Linaina. tik skaista savu cirtu vainagā, tik aizkustinoši bērnišķīga, sārtiem kāju pirkstiņiem un nopietnu, iemigušu sejiņu, tik uzticības pilna alslābušo roku un atmaigušo locekļu bezpalīdzībā, ka Džonam acīs sariesās asaras.

Ar nebeidzamu un gluži lieku piesardzību —jo diez vai pat pistoles šāviens spētu atsaukt Linainu no somas brīvdie­nām pirms paredzētā laika —viņš iegāja istabā un nometās ceļos pie gultas. Viņš lūkojās, viņš lauzīja rokas, lūpas viņam kustējās. Tās acis. viņš nočukstēja,

— Tās acis. matus, vaigu, gaitu, balsi

Tu stāstā apraksti; ak, to roku.

Pret kuru baltums viss ir melns kā tinte.

Kas zaimo pašas rakstīto; to glāstu.

Pret kum gulbja dūnas raupjas šķiet.

Apkārt spindzēja muša; Džons to aizgainīja. "Mušai," viņš atcerējās,

"Tai atļauts

To balto brīnumu — Džuljetas roku skart

Un nozagt svētlaimi no viņas lūpām,

Kas, kautrīgas un neaiztikti šķīstas.

Jau sarkst, tik iedomājot skūpstu vien."

lēni lēnītiņām, kā cilvēks, kurš vilcinādamies sniedzas uz priekšu, lai noglāstītu biklu un, iespējams, diezgan bīstamu putnu, Džons izstiepa roku. Tā trīsēdama palika gaisā collas atstatumā no slābanajiem pirkstiem, teju vai pieskardamās tiem. Vai viņš uzdrīkstējās? Vai rupjā roka uzdrīkstējās grēkot… Nē. viņš neuzdrīkstējās. Putns bija pārāk bīstams. Roka atkal noslīga lejup. Cik viņa bija skaista! Cik skaista!

Te pēkšņi Džons apjēdza, ka patlaban domā — vaja­dzētu tikai satvert rāvējslēdzēju pie viņas kakla un spēcīgi pavilkt to vienu vienīgu reizi… Viņš aizvēra acis, papurināja galvu, kā suns purina ausis, izlīdis no ūdens. Cik pretīga doma! Viņam bija par sevi kauns. Tīra, jaunavīga kautrība…

Gaisā atskanēja dūkoņa. Vai vēl viena muša, kas mē­ģināja nozagt svētlaimi? Lapsene? Viņš paskatījās, neko neieraudzīja. Dūkoņa kļuva arvien skaļāka un sabiezēja aiz­slēģotajiem logiem. Helikopters! Džons panikā pietrūkās kājās, ieskrēja otrajā istabā, izlēca pa atvērto logu, metās uz priekšu pa taku starp slaikajām agavēm un paguva sagaidīt Bernardu Marksu, kad viņš izkāpa no helikoptera.