Brīnišķīgā jaunā pasaule

Pēcvārds

Romāns "Brīnišķīgā jaunā pasaule" (Brave New World) pirmoreiz publicēts 1932. gadā, un ta darbība risinās "šaja stabilitātes gadā, 632. gadā pēc Forda" — tas ir, 632 gadus pēc tam, kad pasaulē ieradies automobiļu magnāts Henrijs Fords (1863 — 1947), kura "T modelis" (1908 — 1927) guva milzīgus panākumus un bija pirmais automobilis, ko ražoja, izmantojot tikai un vienīgi masu produkcijas metodes, piemēram, montāžu uz konveijera un strādnieku speciali­zāciju. Fords ir galvenā dievība Pasaules valstī, globālā kastu sistēmā, kas izveidota pēc divkāršas katastrofas — Deviņgadu kara un Lielā ekonomikas sabrukuma, un vir.ia industriālā filosofija dominē visos šīs valsts dzīves aspektos.

Pasaules valsts stabilitāti uztur bioloģiskas tehnoloģijas un vispusīgas apstrādes kombinācija. 2000 miljoni šis valsts iedzīvotāju, kuriem par visiem ir (ikai 10 000 uzvārdu, ir nevis piedzimuši, bet gan izaudzēti inkubatoros, lai pildītu savas iepriekšnoteiktās sociālās lomas. Viņi nav nekas vairāk ka tikai šūnas valsis politikas ķeniteni. Ar hipnopedijasjeb miegā notiekošas apmācības palīdzību Viņiem jau bērnībā tiek ieaudzināti tādi tikumi kā pasīva paklausība, māteriāla patērētāju psiholoģija un brīva dzimumdzīve, ko neapgrūtina nekādi prāta apsvērumi. Turpmākajā dzīvē Pasaules valsts pilsoņi jebkuros daudzumos saņem somu. valsts akcepteto narkotiku, un baros dodas uz Kopienas dziedāšanu un Solidaritātes kalpojumiem (kuri parasti kulminē orģija), kas paredzēti, lai vel vairāk nostiprinātu vērtības, ko pauž Pasaules valsts devīze — "KOPĪBA, VIENĀDĪBA, STABILITĀTE". Jebkuru dzīves aspektu nosaka sociālā lietderība, pat līķi liek izman­toti kā ērts fosfora ieguves avots.

Katm no Pasaules valsts desmit zonām pārvalda Pasaules Pār­raugs. "Viņa fordība" Mustafa Monds, kurš pārrauga Riet umeiropas zonu ar cenlni Londonā, vada hierarhisku, rūpnīcai līdzīgu koncernu, kura pamatu veido epsilona'mīnus pusidioti, kas audzēti kalpošanai, bet virs tiem rindojas kastas ar aizvien lielākām prāta spējām. Nākama zemākā pakāpe aiz Monda ir alfa plus intelektuāli. Bernards Markss un Helmholcs Vatsons ir šīs elites pārstāvji, taču abiem ir attīstījušas graujošas noslieces — viņiem patīk tik nedabiskas baudas kā vien­tulība un atturēšanās no seksa. Viņi pārlieku labi zina, ka viņu "pienākums ir būt infantiliem", ka tad, "ja indivīds jūt, kopiena grīļojas", un abiem ir lemts tikt izsūtītiem uz kādu no salām, kuras kalpo par trimdas vietu dumpīgiem alfa plus pārstāvjiem.

Vienīgie cilvēki, kuriem ļauts eksistēt ārpus Pasaules valsts robežām, ir dažado Mežoņu rezervātu iemītnieki. Ar elektriflcētiem žogiem nošķirti no fordiskās elles, kas viņus ielenc, mežoņi joprojām precas, mīlējās, rada bērnus un mirst no vecuma. Apmeklēdams rezervātu Ņūmeksikā, Bernards Markss iepazīstas ar mežoni, vārdā Džons, kuru aizved sev līdzi uz Londonu. Sākumā Džonu sajūsmina jauna pasaule, kurā viņš nonācis, un viņš kļūst par slavenību Lon­donas modernajās aprindās, taču Pasaules valsts drīz liek viņam vilties, un tieši Džona skatījums apliecina, cik bezgalīgas totali­tārisma šausmas valda 632. gadā pēc Forda.

"Brīnišķīgājaunā pasaule" jau sen ir ierindota līdzās Zamjatina "Mēs" (1920— 1921), Kcstlera "Tumsai dienvidū" (Darknessat JVoon, 1940) un Orvela "1984" (1949) kāviens no galvenajiem distopiskajiem jeb antiutopiskajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā nosaukums bieži tiek izmantots medijos kā apzīmējums, kurš automātiski izraisa asociācijas ar jebkuru norisi, kas tiek uzskat īta par ultramodernu, neaprakstāmi absurdu vai par potenciālu draudu cilvēka brīvībai. Tomēr, kad Hakslijs rakstīja šo romānu, viņa prāts bija nodarbināts arī ar kaut ko citu, ne tikai ar "murgaino" nākotni, un, precīzāk uzzinot darba ieceres un tapšanas apstākļus, mēs varēsim labāk izskaidrot ambivalenci, kuru "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" saskatījuši daudzi jo daudzi lasītāji.

Vēstulē savam brālim Džulianam 1918. gada augustā Oldess Hakslijs pareģoja, ka vienas no nožēlojamākajām l'irma pasaules kara sekām bus tās, ka "pasaulē neizbēgami pieaugs amerikāņu kundzība". To pašu juta daudzi citi intelektuāļi, un 20. gados modē atkal nāca Amerikas nosodīšana, ko 19. gadsimtā visspilgtāk pauda

Fannijas Trolopas "Amerikāņu sadzīves manieres" (Domeslic Manners oftheAmericans), Dikensa nicinošās "Amerikas piezīmes" (American Notēs) un Alekša dc Tokvila "Demokrātija Amerikā" (Dernocracy in America). Šī atdzimusī interese par Amerikas groteskumu palīdz mums izprast , kāpēc Hakslijs, 1926. gadā pirmo reizi apmeklējis ASV, jutas gandrīz vai priecīgi saviļņots, redzot, ka Savienotās Valstis ir uz mata t ik vulgāras un ērmīgas, ka viņš gaidījis. Tā paša gada nogalē publicētā darba "Āksts Pilāts" (Jesting Pilate) pēdējā nodaļa ar patiesu tīksmi pausts riebums pret lētām kinofilmām, pret modernajām, "pneimatiskajām" sievietēm īsos svārkos un tukšām sejām, pret "barbarisko" džezu un cilvēku neatslābstošo enerģiju, ar kuru Hakslijs sastapies Losandželosā ("Drausmīgā prieka pilsētā"), iegūdams visai drūmus paredzējumus par Eiropas civilizācijas nākotni. "Tev būtu vajadzējis redzēt Kalifoniiju," viņš tolaik rakstīja kādam paziņam, kurš arī nesen bija apmeklējis Ameriku. "Būtībā tas ir Utopijai vistuvākais veidojums, kads jebkad redzēts uz mūsu planētas." Savu skumīgo pareģojumu par to, ka "Amerikas nākotne ir pasaules nākotne", Hakslijs 20. gados atkārtoja vairākkārt, un ir skaidrs, ka Pasaules valsts ar saviem augstajiem debesskrāpjiem, dolāru ekonomiku, jaunības kultu, "jūtfilmām" (Holivudas filmu pēctecēm, kuras uztveramas an ar tausti), dzimumhomionu košļajamo gumiju, visuresošajiem rāvējslēdzējiem (kurus Hakslijs nodēvēja par Amerikas nacionālo "ģerboni") un vaidošajiem seksofoniem sākumā bijusi iecerēta kā satīra par amerikāniskā dzīvesveida globālo iz­platīšanos. Ceļā uz Savienotajām Valstīm Hakslijs kuģa bibliotēkā uzgāja Henrija Forda grāmatu "Mana dzīve un darbi" (My 'Life and Work), un viss. ko viņš ieraudzīja pēc tam, kad bija izkāpis krastā Sanfrancisko, šķita precīzi saskanam ar Forda principiem.

1931. gada jūnijā Hakslijs paziņoja kadam korespondentam, ka gatavojas doties otrā ceļojumā uz Ameriku, "vienkārši lai uzzinātu pašu ļaunāko, kas, manuprāt, laiku pa laikam jāizdara". Maijā viņš bija pateicis kādam citam korespondentam, ka rakstot "romānu par nākotni — par velsiskās Utopijas šausmām un sacelšanos pret to". Hakslijs vairākkārt bija izsmējis H. Dž. Velsa grāmatu "Cilvēki kā dievi" (Men Like Gods, 1923), kurā rožainās krāsās parādīta utopija, kurn apdzīvo tikai un vienīgi "aktivi. optimistiski, atjautīgi, ar asu prātu apveltīti un miermīlīgi" pilsoņi, un Hakslija lietotais apzīmējums "velsisks" šeit. iet ver sevi visus nākotnes perspektīvas aspektus, kas viņam šķituši gaužām nepatīkami vai nejēdzīgi. Tomēr Hakslijs nekādā gadījumā nebija "lielākais antivelsists no visiem", kā viņu reiz nodēvējis Entonijs Bērdžess. Gluži otrādi, ja neņem vērā "Cil­vēkus kā dievus", 20. gados un 30. gadu sākumā Hakslijarn bija daudz kopīga ar Velsu, piemēram, veselīgs nicinājums pret parla­mentāro demokrātiju un pārliecība, ka masu sabiedrība atbilstoši garīgām spējām jāpārorganizē par hierarhiju, kuru pārvaldītu ekspertu elites kasta. Rakstot "Brīnišķīgo jauno pasauli". Hakslija sākotnējais mērķis varēja būt satīra par "Cilvēkiem kā dieviem" un fantastisko, "kalifomisko" pasauli, kas tajā attēlota, taču, rakstot romānu, Hakslija tieksme parodēt izdomātu nākotni sajaucās ar iedziļināšanos aktuāla­jās, nebūt ne izdomātajās tagadnes problēmās, kuras viņu šausmināja.

Sabrukums Volstrītā 1929. gada oktobrī izraisīja globālu de­presiju. kam bija smagas sekas tajos Lielbritānijas apvidos, kas bija pilnīgi atkarīgi no galvenajām industrijas nozarēm. Nākamo divu gadu laikā šajos apvidos st rauji pieauga bezdarbs, un 1931. gada pirmajos mēnešos, kad valsts ekonomiskās problēmas saasinājās ar katru dienu, bet parlaments arvien nepārprotamāk bija tikai bezpalīdzīga skatītāja lomā, šķita, ka Lielbritānija nonākusi pie haosa robežas. Daudzi komentētāji pareģoja, ka visa Eiropa tuvojas pilnīgam ekono­miskam sabrukumam un asiņainiem nemieriem. Pati civilizācija šķita lemta bojāejai.

Hakslijs apmeklēja Daremas akmeņogļu baseinu un savām acīm redzēja masu bezdarba postu. Viņš bija klāt arī Apakšnama debates par ekonomisko un politisko situāciju un jutās dziļi vilies par redzēto attieksmi un dzirdēto "pļāpāšanu". 1931. gada vasarā līdz ar krīzes saasināšanos padziļinājās arī Hakslija pesimisms. Klientu piepra­sījums izmaksāt banku noguldījumus augustā, britu pirmas Nacio­nālās valdības izveidošana ar mērķi atrisināt smago situāciju un zelta izņemšana no privātās naudas apgrozības septembri, kas iezīmēja "angļu vēstures ūdensšķirtni starp diviem kariem" (izsakoties A. Dž. P. Teilora vārdiem), mudināja Haksliju atlikt Savienoto Valstu otro apmeklejumu uz nenoteiktu laiku. Drīz pēc tam viņa sāpīgā vilšanās konvencionālajā politikā sasniedza savu augstāko punktu, un viņš, tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, apgalvoja, ka ir pienācis laiks atteikties no parlamentārās demokrātijas un pakļauties valdībai.

ko veidolu "eilveki, kuri piespiedīs mūs darīt un pārciest to, ko prasa racionāla tālredzība". Viņš paredzēja, ka propaganda tiks izmantota kā likumīgs valsts kontroles ierocis, un atkārtoti aicināja ieviest valsts plānu, līdzīgu tam, kurš nesen bija pieņemts Padomju Savienība. 1928. gadā. kad Krievijā tika uzsākts pirmais pieegadu plāns, 1 lakslijs rakstīja: "Boļševiku ideālistam Utopija nav šķirama no Forda rūpnīcas," — tomēr 1931. gada notikumi lika viņam mainīt viedokli. Rakstīdams "Brīnišķīgo jauno pasauli", Hakslijs gluži tāpat ka Mustafa Monds apgalvoja, ka stabilitāte ir, "primārā un galvenā ne­pieciešamība", lai civilizācija pārciestu pašreizējo krīzi. Monda vārds ir patapināts no sera Alfrēda Monda (1868 — 1930). Lielbritānijas Ķīmiskās rūpniecības sabiedrības pirmā priekšsēža, kura milzīgo rupnīcu Bilingemā netālu no Midlsbro Hakslijs apmeklēja neilgi pirms tam, kad sāka rakstīt "Brīnišķīgo jauno pasauli". Hakslijs pasludināja Bilingemas rūpnīcu pārplānošanas principu "triumfa iemiesojumu", par "sakārtotu universu… apkārtējā pasaulē, kur nepastāv ne plāni, ne sakarības". Rodas vilinājums apsvērt iespēju, ka Mustafa Monds. autoritatīvi valdīdams pār Mežoni, personificē to "spēcīgo un saprātīgo centrālo varu", par kuras nepieciešamību Hakslijs runāja 1931. gada jūlijā, uzskatīdams, ka tā nodibinātu Lielbritānijā saprātīgu kārtību un stabilitāti. Monda "dobjo, skanīgo balsi" Hakslijs piemin trīs reizes. Vēl vairāk, viņš atzīmē, ka sarunās ar Mežoni, Bernardu Marksu un Helmholcu Vatsonu sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā nodaļā šī balss "satraucoši" vibrē un lajā nav nekādu draudu, tikai "labsirdīga gudriba". Lai cik derdzīga, hierar­hiska, aseptiska, krāsās kodēta būtu pasaule 632. gadā pēc Forda, ta tomēr nav neiedomājami tālu no zinātniskās utopijas, kuru Hak­slijs propagandēja citur, gan 1931. gadā rakstīdams "Brīnišķīgo jauno pasauli", gan pirms un pēc tam.

Divas nedējas pirms "Brīnišķīgās jaunās pasaules" iznākšanas BBC radiointervijā 1932. gada janvāri Hakslijs diskutēja pariespēju izmantot cigēniku par politiskās kontroles instrumentu un izteica savu gatavību sankcionēt eigēniskus pasākumus, lai apturētu "visas Rietumeiropas sugas… straujo pagrimumu". Hakslija interese par eigenikū jeb valsts manipulācijām ar sabiedrības bioloģisko struktūm pirmoreiz parādījās darbā "Nopietni pētījumi" Proper Studies, 1927), un eigēniskas panacejas starpkaru posmā aizstāvēja visu politisko nokrāsu intelektuāļi. Bokanovska process, Podsnapa metode, neopavloviskā apstrāde un hipnopēdlja ir izdomāti ekvivalenti meto­dēm. kuras, kā ierosināja Hakslijs, ar gaisa viļņu palīdzību drīz varētu izmantot Lielbritānijas politisko problēmu risināšanā. Viņš izteicās šadi: "Iespējams, ka apstākļi piespiedīs humānistu ķerties pie zinātniskas propagandas, tapat ka tie var piespiest liberāli ķerties pie diktatūras. Jebkura kārtības forma ir labāka par haosu."

H. Dž. Velsa darbam "Ielika mašīna" (77ie Time Machine. 1895) par iedvesmas avotu kalpoja ne tik daudz tālās nākotnes izredzes, cik viktoriāniskas bailes no bezdibeņa, kurā ņudz un vairojas pūļi, un arī "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" ir skaidri jaušams, ka Haksliju neveselīgi fascinē ekonomiskās jukas, politiskā inerce un socialais nemiers, kas veidoja nācijas dzīvi 1931. gadā, kā arī krīzes atrisinā­šanai ieteiktās panacejas. Piemēram, Inkubatoru un apstrādes centra direktors informē savus studentus par to. ka zemākās kastas tiek apstrādātas tā, lai vēlētos doties uz laukiem "katrā izdevīgā brīdī" un nodarbotos ar sporta veidiem, kuri, kā noteikts ar likumu, "saistīti ar sarežģīta aparāta darbu. Lai viņi patērētu rūpniecības preces un izmantotu arī transportu", un mēs uzzinām, ka viena no Pasaules valsts aksiomām ir: "Izmest ir labāk nekā lāpīt," — šeit Hakslijs satirizē teoriju, ka problēmas, ar kurām sastapusies Liel­britānija, ir radušās nepietiekama patēriņa deļ; šo uzskatu viņš piedēvēja ekonomistam Dž. M. Keinsam un to kategoriski apstrīdēja. Keinss uzskatīja ari, ka var samazināt bezdarbu un atdzīvināt ekono­miku, izmantojot sistemātisku sabiedrisku nodarbību programmu. Šķēršļu golfa korti Stoukpodžā, Centrbēdzes bumbošanas torņu mežs, kas sablīvējies Londonas rietumu priekšpilsētās, un divkāršās eskalatorkortu rindas, kas "stiepās gar galveno šoseju no Notinghilas līdz Vilsdenai", ir ekscentriski līdzinieki Keinsa iniciatīvām, kas romāna tapšanas laikā izraisīja tik daudz debašu.

"Brīnišķīgās jaunās pasaules" precīza fona apzināšanās nekādā ziņā nemazina romāna distopisko vērtību. Uz lasītāju tas var atstāt tikpat spēcīgu iespaidu kā korporatīvai valstij raksturīgo totalitā­risma briesmu atspoguļojums, to var uztvert arī kā satīru par Amerikas bubuli. Kā redzējām, "Brīnišķīgo jauno pasauli" var in­terpretēt pat ka Hakslija netiešo un izmisīgo zinātniskas planošanas atbalstu. Visi teksti ir autonomi: gan pašu "Brīnišķīgo jauno pasauli", gan dažados rakstus, kuri tapa vienlaikus ar romānu, gan Hakslija retrospektīvos stāstījumus par to, kādēļ viņš uzrakstījis romānu un ko tas nozīmē, var vai nu uztvert unisonā, vai arī ļaut tiem runāt pašiem par sevi. Taču, lai kādai interpretācijai lasitajs dotu priekš­roku, šķiet vairak nekā iespējams, ka starp 1931. gada aprīli un augustu "Brīnišķīgās jaunās pasaules" sacerēšana Hakslijam sagādāja tik daudz problēmu tāpēc, ka viņš pats nebija īsti drošs, vai raksta satīru, pareģojumu vai projektu. Kad 1935. gadā kāds žurnālists jautājis rakstniekam, vai viņa lielākās simpātijas piederējušas "Mežoņa centieniem vai apstrādes rezultātā iegūtas stabilitātes ideāliem", I lakslijs esot atbildējis: "Ne vieniem, ne otriem, taču es ticu, ka kaut kas vidējs starp abiem ir gan vēlams, gan iespējams, un tam jākļūst par mūsu mērķi." Zīmīgi, ka vēstule, ko I lakslijs nosūtīja savam tēvam 1931. gada augusta nogalē, paziņodams, ka pabeidzis "komisku vai vismaz satīrisku romānu par nākotni", beidzās ar apliecinājumu, ka viņš jūtoties "arvien vairāk pārliecināts, ka, lai gan parēja pasaule pie ņem kaut ko līdzīgu piecgadu plānam, tas sagrūs". Savā 1946. gada priekšvārdā "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei" Hakslijs nepiemin to. ka romāna tapšanas laikā viņu valdzinājusi plānošanas un eigēnikas ideja. Hitlers un "galīgais atrisinājums" bija padarījis tamlīdzīgas idejas gluži neiedomājamas, un lai laikā Hakslijs jau sen bija no tām atteicies. Toties šis priekšvārds un "Atgriešanās Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" (Brave New World Revisited, 1958) pasvītro romāna gaiš­redzību attiecībā uz "murgaino" nākotni, kuru šķita solām padomju komunisma hegemonija.

Viena no "Brīnišķīgās jaunās pasaules" izcilākajām īpašībām ir tā. ka romānu ir grūti analizēt detaļās, tas pretojas kategoriskai interpretācijai. Piemēram, kādā rakstā, kas publicēts 1931. gada maijā, D. H. Lorenss aprakstīja, kā Ņumeksika pārvērtusi viņu "uz visiem laikiem", atbrīvojot no "māteriālas un mehāniskās attīstības dižā laikmeta". Šķiet, Hakslija Mežoņu rezervāts ir daudz smelies no šis esejas, no "Spalvotās čūskas" (The PlumedSerpent. 1926) un "Rītiem Meksikā" Momings iri Mexico, 1927). Viscaur šajos darbos Lorenss nošķir Amerikas iezemiešus, kuri saglabājuši cilvēka "animisko" dvēseli, un Forda apsēsto Savienoto Valstu demokrātiskos pilsoņus. Šķiet. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" lietots tāds pats no­šķiršanas paņēmiens, un Hakslijs pat izmanto vienu no Lorensa iecienītajiem vārdiem — "obsidiāns", lai aprakstītu kāda pueblo iridiaņa grumbaino seju. Lorenss nomira 1930. gadā. un 1932. gadā Hakslijs izdeva sava drauga un kolēģa vēstuļu krājumu. Gatavojot to izdošanai. Hakslijs acīmredzot uzdūries vēl citiem spilgtiem pierādi jumiem par to. ko Lorensam nozīmējusi Ņūmeksika."Brīnišķīgo jauno pasauli" pa daļai noteikti var skaidrot kā vēl vienu cieņas apliecinājumu Lorensam. taču, tāpat kā tik daudzos romāna aspektos, situācija nav gluži tik vienkāršā, kā liekas. Patiesībā Hakslijs nesimpatizēja Lorensa "regresivajai" pirmatnējo kultūru cildināšanai, un, kad romāna pēdējā nodaļā Mežonis metas "mūžvecā kadiķu puduri", šis starpgadījums vairak atgādina parodiju par kailā Birkina lēcienu ērkšķainajos krūmos romānā "Mīlošās sievietes" iri Uwe). nevis netiešu cieņas apliecinājumu I — orensam. Tāpat "ļoti tumīgajai blondajai" Lindai ir vairāk nekā tikai virspusēja līdzība ar Fridu Lorensu, kura atlikušo mūža daļu pēc sava vīra nāves pavadīja Ņūmeksikā un nepārprotami nokaitināja Haksliju. kamēr viņš vāca kopā Lorensa vēstules.

tiem, kuri uztvers Mežoņu rezervātu kā humāno, neizskaistināto antitēzi necilvēcīgajai Pasaules valstij, jāapzinās ari, ka Džona un Lindas izstumšana no Malpaisas sabiedrības rasu aizspriedumu dēļ ("Viņiem nepatika mana sejaskrāsa." Džons saka Bernardam un Linainai, kad viņi pirmoreiz satiekas rituālās paššaustīšanās laikā septītajā nodaļā. "Un tā ir bijis vienmēr.") ir daudz sāpīgāka par Bernarda Marksa un Helmholca Vatsona nepatīkamo stāvokli Pasaules valstī. Par neparastu uzvedību Ņūmeksikā soda daudz nežēlīgāk nekā Londonā, un vai Malpaisas lolērnisrns un rneskals nav tikai rupji dubultnieki Pasaules valsts fordismam un somai? Savādā kārta dezinficētais Elisijs Mūsu Forda 632. gadā nebūt nav vieta, kur būtu pilnīgi iznīdētas uzvedības novirzes, cilvēciskas kļūdas, emocionāla nestabilitāte un sociālās nekārtības. Rezervē tiek turēta nemieru apkarošanas policija, kurai jātiek galā ar tādiem neprogram­mētas disharmonijas uzplūdiem kā kautiņš Pārkleinā, un par to, ka cilvēciskās kaislības nav iespējams apspiest, daiļrunīgi liecina tas, ka tāds godkārīgs cilvēks kā Inkubatoru un apstrādes centra direk­tors ir tik postoši un romantiski iemīlējies jaunajā Lindā un ka viņa ir tik uzticīga savam "Tomakinam". Līdzīgi arī "iecienīta" un "pneima­tiskā" Linaina Krauna nomaina savas attiecības ar Henriju Fosteru pret neizskaidrojamu pieķeršanos fiziski nīkulīgajam Bernardam Marksam, un. kā vēsta trīspadsmitā nodaļa, tā ir Linainas cilvēciskā kļūme, kas noved pie kāda alfa mīnus administratora pāragrās nāves Mvanza — Mvanza. Tāpat klīst baumas, ka pie Bernarda stājas trūkuma un ilūziju zaudējuma varētu būt vainīga kāda cita neveikla kļūda pagatnē.

1946. gada priekšvārdā Hakslijs paskaidro —ja viņš rakstītu romānu no jauna, tad piedāvātu Mežonim trešo alternatīvu, iespēju dzīvot tādā kopienā, kur ekonomika ir decentralizēta, politika — anarhistiska un kur zinātne un tehnoloģija kalpo cilvecei. nevis tiek izmantota tās apspiešanai. "Reliģija būtu apzināta, saprātīga tiekšanas uz cilvēka Augstāko mērķi, imanentā Tao vai Logosa, transcendentā Dieva vai Brāhrnana vienojošā apziņa." Mums. tāpat kā lasītājiem, jājūtas pateicīgiem, ka Hakslijs šai ziņā nepārveidoja romānu, jo, ja viņš būtu to izdarījis, "Brīnišķīgājaunā pasaule", bez šaubām, būtu zaudējusi savai nemainīgo pievilcību. Paradoksālā kārtā tieši tās bažas un nedrošība, kas 1931. gadā nelika mieru Lielbritānijai un Hakslijam un kas radīja šī romāna bagātīgo ambivalenci, ir nodroši­nājušas "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei" vietu divdesmitā gadsimta klasikā.

Deivids Bredšovs,

Vusteras koledža, Oksforda 1993