Brīnišķīgā jaunā pasaule

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Pārkleinas Mirēju slimnīcas personāls sastāvēja no simt sešdesmit diviem deltām, kas bija sadalīti divās Bokanovska grupās, vienā astoņdesmit četras rudmatainas dolihocefālas dvīnes, otrā septiņdesmit astoņi tumšmataini dolihocefāli dvīņi. Pulksten sešos, kad darbadiena bija bei­gusies, abas grupas sapulcējās slimnīcas vestibilā, kur mantziņa vietnieks izsniedza viņiem dienišķo somas devu.

Izkāpis no lifta, Mežonis nonāca šajā barā. Taču viņa domas kavējās citur — pie nāves, pie savām bēdām, pie savas nožēlas; automātiski, neapzinādamies, ko dara, viņš sāka lauzt sev ceļu caur burzmu.

— Ko jūs grūstāties? Kurp jūs tā laužaties?

No neskaitāmām rīklēm spiedza vai rūca tikai divu veidu balsis — augsta un zema. Nebeidzami atkārtotas gluži kā spoguļu virtenē, viņam nikni pievērsās divas sejas — viena bez bārdas, mūsaina un apaļa, oranžu matu ielokā, otra kalsna, knābaina putna maska ar divas dienas veciem bārdas rugājiem. Caur viņa aizmirstību izlauzās vārdi un aso elkoņu grūdieni ribās. Mežonis atkal atmodās ārējā re­alitātē, paskatījās apkārt, pazina redzēto — ar šķebigu šausmu un riebuma sajūtu pazina tajā savu dienu un nakšu nemitīgo ārprātu, spietojošas, neatšķiramas vienādības murgu. Dvīņi, dvīņi… Kā tārpi tie bija ņudzējuši ap Lindas nāves mistēriju, apgānīdami to. Atkal tārpi, tikai lielāki, pieauguši, tie tagad ņudzēja ap viņa bēdām un nožēlu. Mežonis apstājās un apjukušām, šausmu pilnām acīm skatījās apkārt, uz haki krāsas pūli, kura vidū viņš stāvēja, galvastiesu garāks par visiem. "Cik daudz visapkārt dižu radību!" Dziedošie vārdi viņu izsmējīgi ķircināja. "Cik skaists ir ļaužu dzimums! Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule…"

— Somas izsniegšana! iesaucās skaļa balss. Rindā, lūdzu! Pasteidzieties!

Atvērās durvis, vestibilā tika ienests galds un krēsls. Balss piederēja spridzīgam jaunam alfam, kurš bija ienesis melnu metāla lādīti. Gaidošie dvīņi apmierināti iemurdējās. Viņi aizmirsa Mežoni. Visa uzmanība tagad bija pievērsta melnajai lādītei, ko jauneklis bija nolicis uz galda un patla­ban slēdza vaļā. Pacēlās vāks.

— Oo — oo! visi simt sešdesmit divi reizē izdvesa, it kā noskatītos uguņošanā.

Jauneklis izņēma sauju mazu kārbiņu ar tabletēm. Un tagad. viņš pavēloši teica, lūdzu, nāciet pēc devas! Pa vienam un bez grūstīšanās!

— Pa vienam un bez grūstīšanās dvīņi gāja pēc devas. Vispirms divi vīrieši, tad sieviete, tad atkal vīrietis, tad trīs sievietes, tad…

Mežonis stāvēja un skatījās. "Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, ak, brīnišķīgā jaunā pasaule…" Dziedošie vārdi viņa prātā šķita mainām toni. Tie bija izsmējuši viņu šajās ciešanās un nožēlā, izsmējuši ar tik briesmīgu, cinisku ņirdzību! Ļauni smiedamies, tie bija neatlaidīgi uzsvēruši murga zemisko nešķīstību, derdzīgo neglītumu. Tagad tie pēkšņi aicināja tvert ieročus. "Ak, brīnišķīgājaunā pasaule!" Miranda sludināja skaistuma iespēju, iespēju pārvērst pat murgu par kaut ko smalku un cēlu. "Ak, brīnišķīgājaunā pasaule!" Tas bija izaicinājums, pavēle.

— Izbeidziel grūstīties! nikni uzkliedza mantziņa viet­nieks. Viņš aizcirta lādītes vāku. Es pārtraukšu izsniegšanu, ja jūs neuzvedīsieties, kā nākas!

Deltas pakurnēja, mazliet pagrūstījās un norima. Drauds bija iedarbojies. Atņemt viņiem somu— cik drausmīga doma!

— Nu jau ir labāk, jauneklis noteica un atvēra lādī­ti atkal.

Linda bija bijusi verdzene. Linda bija nomirusi; pārējiem vajadzēja dzīvot brīvībā, pasauli vajadzēja padarīt skaistu. Tās uzlabošana bija pienākums. Un pēkšņi Mežonis skaidri un gaiši saprata, kas viņam darāms; šķita, ka atvērusies slēgi, atvilkti aizkari.

— Nāciet! mantziņa vietnieks teica.

Priekšā izgāja vēl viena haki krāsas sieviete.

— Mitējieties! Mežonis skaļi un skanīgi iesaucās. Mi­tējieties!

Viņš izlauza sev ceļu līdz galdam; deltas apstulbuši skatījās viņā.

— Ford! klusu izdvesa mantziņa vietnieks. Tas ir Me­žonis! Viņu pārņēma izbailes.

— Paklausieties, es jūs lūdzu! Mežonis nopietnā balsī sauca. Ieklausieties manos vārdos… Viņš vēl nekad nebija runājis publikas priekšā un atklāja, ka ir ļoti grūti izteikt to, kas viņam sakāms. Neņemiet tās briesmīgās tabletes! Tā ir inde, inde!

— Mister Mežoni, mantziņa vietnieks ierunājās, glai­mīgi smaidīdams. Vai jūs neatjautu man…

— Inde gan dvēselei, gan miesai!

— Jā, bet esiet tik laipns un ļaujiet man turpināt iz­sniegšanu! Esiet nu prātīgs! Ar piesardzīgi maigu žestu, ar kādu cilvēks glāsta dzīvnieku, zinādams, ka tas ir nikns, mantziņa vietnieks paplikšķināja Mežonim pa delmu. Tikai ļaujiet man…

— Nemūžam! Mežonis iekliedzās.

— Bet paklausieties, draugs…

— Metiet prom visu šo drausmīgo indi!

Vārdi "metiet prom" pāršķēla deltu neizpratnes kārtas līdz pat apziņas dzīlēm. Pūlī atskanēja nikna murdoņa.

— Es nāku, lai dotu jums brīvību, Mežonis teica, pie­vērsies dvīņiem. Es nāku…

Mantziņa vietnieks vairs neklausījās; viņš bija izlavījies no vestibila un meklēja kādu numuru telefonu grāmatā.

* * *

— Viņa nav ne savā dzīvoklī, Bernards rezumēja, ne manējā, ne tavējā. Ne Afroditeumā, ne Centrā, ne koledžā. Kur viņš var būt?

Helmholcs paraustīja plecus. Viņi bija atgriezušies no darba, cerēdami, ka Mežonis gaidīs kādā no parastajām satikšanās vietām, taču no viņa nebija ne vēsts. Tas bija nepatīkami, jo viņi bija grasījušies ar Helmholca četrvietīgo sportikopteru aizšaut uz Biaricu. Ja Mežonis drīz neiera­dīsies, viņi nokavēs vakariņas.

— Pagaidīsim vēl dažas minūtes, Helmholcs teica. Ja viņš neuzradīsies, tad…

Viņu pārtrauca telefona zvans. Viņš pacēla klausuli. Hal­lo! Klausos. Labu brīdi klausījies, viņš nosodījās: Fords vāgībā! Tūliņ braukšu.

— Kas noticis? Bernards jautāja.

— Zvanīja viens mans paziņa no Pārkleinas slimnīcas, Helmholcs atbildēja. Mežonis ir tur. Laikam zaudējis prātu. Lai nu kā, jārīkojas ātri. Vai brauksi līdzi?

Viņi aizsteidzās pa gaiteni uz liftiem.

Bet vai tad jums patīk būt vergiem? Mežonis jautāja tai brīdī, kad viņi abi iegāja slimnīcā. Seja viņam bija pietvīkusi, acis mirdzēja degsmē un sašutumā. Vai jums patīk būt maziem bērniem? Jā, maziem bērniem! Kuri činkst un laiž pār lūpu, viņš piebilda, šī drausmīgā stulbuma nokaitināts tiktāl, ka meta apvainojumus sejā tiem, ko bija ieradies glābt. Taču apvainojumi atlēca no biezajām stul­buma bruņām; dvīņi blenza viņā ar trula, īgna aizvainojuma tukšo izteiksmi acīs. Jā, laiž pār lūpu! viņš izkliedza. Bē­das un nožēla, līdzcietība un pienākums — tas viss tagad bija aizmirsts, to it kā bija uzsūcis sevī dziļš, pārvarīgs naids pret šiem necilvēciskajiem briesmoņiem. Vai jūs negribat būt brīvi, būt cilvēki? Vai jūs nemaz nesaprotat, kas ir cilvē­cība un brīvība? Niknums piešķīra viņam daiļrunību; vārdi plūda bez kādas piepūles. Nesaprotat? viņš atkārtoja, taču uz šo jautājumu nesaņēma atbildi. Nu. labi, viņš nelokāmi turpināja. Es jums to pateikšu: es padarīšu jūs brīvus, vai nu jūs to gribat, vai ne. Un, atgrūdis vaļā logu, kas vērās uz slimnīcas iekšējo pagalmu, viņš saujām vien sāka mest ārā mazās kārbiņas ar somas tabletēm.

Haki krāsas pūlis brīdi pārakmeņojies klusēja, pārsteigumā un šausmās noskatīdamies šajā neprātīgajā zaimošanā.

— Viņš ir jucis, Bernards nočukstēja, iepletis acis. Tie viņu nogalinās. Tie… Piepeši pūlis nebalsī ierēcās; Mežonim draudīgi tuvojās kustības vilnis. Lai Fords viņu sargā! Bernards izdvesa un novērsās.

— Fords sargā tos, kas sargā paši sevi. Un iesmējies — tiešām, sajūsmā iesmējies — Helmholcs Vatsons sāka spraukties caur pūli. .

— Brīvi, brīvi! Mežonis kliedza un ar vienu roku turi pināja mest laukā somu, bet ar otru kaustīja uzbrucēju neatšķiramās sejas. Brīvi! Un piepeši viņam blakus nostājās Helmholcs. Veco labo Helmholc! un kāvās līdzi Beidzot cilvēki! un starplaikos piepalīdzēja saujām mest somu ārā pa logu. Jā, cilvēki, cilvēki! un no indes vairs nekas nebija palicis pāri. Viņš pacēla lādīti un parādīja viņiem tās melno tukšumu. Jūs esat brīvi!

Deltas iegaudojās un metās uzbrukumā ar jaunu niknumu.

Vilcinādamies kaujaslauka malā, Bernards noteica: Viņi ir pagalam, un, piepeša impulsa vadīts, metās viņiem palīgā: tad pārdomāja un apstājās; tad nokaunējies paspēra soli uz priekšu; tad atkal pārdomāja un apstājās, mocī­damies pazemojošā neziņā — apsvērdams, ka viņus var nogalināt, ja viņš nepalīdzēs, un ka var nogalināt viņu pašu, ja viņš palīdzēs, — kad (lai slavēts Fords!) vestibilā iedrāzās policisti ar apaļacainām un cūkšņukurainām gāzmas­kām galvā.

Bernards metās tiem pretī. Viņš vicināja rokas; un tā bija rīcība, viņš kaut ko darīja. Viņš vairākas reizes izklie­dza: Palīgā! arvien skaļāk un skaļāk, lai iedvestu pats sev, ka tiešām palīdz. Palīgā! Palīgā! PALĪGĀ!

Policisti atgrūda viņu malā un sāka strādāt. Trīs vīri, kam pie pleciem bija piesprādzēti smidzinātāji, izsūknēja gaisā biezus somas tvaiku mākoņus. Vēl divi rosīgi darbojās ap portatīvo sintētiskās mūzikas aparātu. Četri citi, kam rokā bija ar spēcīgu anestētiķi pildītas ūdenspistoles, lauza sev ceļu pūli un, metodiski šaudami, citu pēc cita novāca ne­gantākos kaušļus.

— Ātrāk, ātrāk! Bernards kliedza. Ja nepasteigsieties, viņus nogalinās! Viņus… Ai! Šīs klaigāšanas nokaitināts, kāds policists bija izšāvis uz viņu ar ūdenspistoli. Mirkli Bernardam nedroši ļodzījās kājas, it kā būtu zaudējušas visus kaulus, cīpslas, muskuļus, it kā būtu pārvērtušās par želejas stabiņiem un visbeidzot pat ne par želeju, bet par ūdeni: viņš sabruka uz grīdas.

Pēkšņi no sintētiskās mūzikas aparāta atskanēja kāda Balss. Saprāta balss, Labās Sajūtas balss. Skaņas ieraksta rullītis pats no sevis ritināja laukā Sintētisko Pretdumpja Runu Numur Divi (vidēji spēcīgu). Mani draugi, mani draugi, no neeksistējošas sirds dziļumiem Balss ierunājās tik aiz­kustinoši, ar tik bezgalīgi maiga pārmetuma pieskaņu, ka pat policistu acis aiz gāzmaskām mirkli aizmiglojās asarām, ko tas viss nozīmē? Kāpēc jūs neesat laimīgi un labi? laimī­gi un labi, Balss atkārtoja. Mierīgi, mierīgi. Tā ietrīsējās, noklusa līdz čukstam un mirkli izdzisa. Ak, es ļoti vēlos, lai jūs būtu laimīgi, tā atsāka ilgpilnā nopietnībā. Es tik ļoti vēlos, lai jūs būtu labi! Lūdzu, lūdzu, esiet labi un…

Pēc divām minūtēm Balss un somas tvaiki bija pada­rījuši savu. Asarām plūstot, deltas skūpstījās un apkampās — ik pa pusducim dvīņu kopīgā apskāvienā. Pat Helmholcs un Mežonis gandrīz raudāja. No mantnīcas tika atnests jauns tablešu kārbiņu krājums; steigšus tika sarīkota jauna izsnieg­šana, un, skanot Balss dziļi sirsnīgajiem, baritonā izteiktajiem atvadu vārdiem, dvīņi izklīda, pinkšķēdami tā, it kā viņiem lūztu sirds. Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie draugi, lai Fords jūs sargā! Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie draugi, lai Fords jūs sargā! Palieciet sveiki, mani visudārgie, visudārgie…

Kad pēdējais delta bija prom, policisti izslēdza strāvu. Eņgeliskā Balss apklusa.

— Vai jūs nāksiet mierīgi? seržants noprasīja. Vai mums būs jālieto anestēzija? Viņš draudīgi pacēla savu ūdenspistoli.

— Ak, mēs nāksim mierīgi, Mežonis atbildēja, pār­maiņus taustīdams pārsisto lūpu, saskrāpēto kaklu un sakosto kreiso roku.

Joprojām turēdams mutautu pie asiņojošā deguna, piekrītoši pamāja arī Helmholcs.

Atjēdzies un atkal sajutis savas kājas, Bernards izman­toja šo mirkli, lai pēc iespējas neuzkrītošāk virzītos uz durvju pusi.

— Ei, jūs tur! seržants uzsauca, un policists cūkas maskā steigšus šķērsoja telpu un uzlika roku jaunajam vīrietim uz pleca.

Bernards pagriezās ar sašutušas nevainības izteiksmi sejā. Bēgt? Kaut kas tāds viņam nebija nācis ne prātā. Bet kādēļ jums būtu vajadzīgs es, viņš sacīja seržantam, to nu es tiešām nespēju iedomāties.

— Jūs taču esat apcietināto draugs, vai ne?

— E — es… — Bernards iesāka un sastomijās. Nē, viņš tiešām nevarēja to noliegt. Un kāpēc ne? viņš noprasīja.

— Tad nāciet! seržants pavēlēja, viņam pa priekšu izgāja pa durvīm un devās pie policijas automašīnas, kas jau gaidīja.