Brīnišķīgā jaunā pasaule

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

— Māksla, zinātne — šķiet, par savu laimi jūs esat samaksājis visai augstu cenu, Mežonis sacīja, kad viņi bija palikuši divatā. Vai esat upurējis vēl kaut ko?

— Nu, protams, reliģiju, Pārraugs atbildēja. Pirms Deviņgadu kara pastāvēja kaut kas tāds, ko sauca par Dievu. Bet man piemirsās — par Dievu jūs droši vien zināt.

— Nu… Mežonis sastomījās. Viņam gribējās pateikt kaut ko par vientulību, par nakti, par plakankalnu, kas palss dus mēnesnīcā, par aizu, par ieniršanu ēnainajā tumsā, par nāvi. Viņam gribējās runāt; taču nebija vārdu. Pat Šekspīram ne.

Tikmēr Pārraugs bija aizgājis kabineta pretējā pusē un slēdza vaļā lielu seifu, kas bija iebūvēts sienā starp grāmat­plauktiem. Smagās durvis atvērās. Vandīdamies pa seifa tumšo iekšieni, viņš sacīja: Šis temats mani allaž ir ļoti in­teresējis. Viņš izņēma biezu, melnu sējumu. Piemēram, jūs nekad nebūsiet lasījis šo.

Mežonis paņēma grāmatu. Titullapā viņš skaļi izlasīja: "Bībelē. Vecās un Jaunās derības Svētie raksti".

Un arī šo ne. — Tā bija maza grāmatiņa, kam noplēsti vāki.

"Kristus imitācija".

Un šo. Viņš sniedza citu sējumu.

Viljams Džeimss. "Reliģiskās pieredzes veidi".

— Un man ir vēl daudzas citas, Mustafa Monds teica, atkal apsēdies savā krēslā. Vesela kolekcija vecu, porno­grāfisku grāmatu. Dievs seifā un Fords plauktos. Viņš iesmiedamies norādīja uz savu atklātībai pieejamo biblio­tēku — uz grāmatu plauktiem, uz statīviem, pilniem ar lasāmmašīnu spolēm un skaņu ierakstu rullīšiem.

— Bet, ja jau jūs zināt par Dievu, tad kāpēc nepasakāt to viņiem? Mežonis sašutis noprasīja. Kāpēc jūs nedodat viņiem šīs grāmatas par Dievu?

— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs viņiem nedodam "Otello", — tās ir vecas; tās stāsta par Dievu simtiem gadu tālā pagātnē. Nevis par Dievu tagadnē.

— Bet Dievs nemainās.

— Toties cilvēki gan.

— Kāda tur starpība?

— Milzīga. Mustafa Monds noteica. Viņš atkal piecēlās un devās pie seifa. — Reiz dzīvoja vīrs, vārdā kardināls Ņūmens, viņš sacīja. Kardināls, viņš skaļā balsī pieme­tināja, bija kaut kas līdzīgs Kopienas arhidziesmotājam.

— "Es, Pandulfs, Milānas kardināls". Par tiem es esmu lasījis Šekspīrā.

— Protams, esat. Nu, kā jau teicu, reiz dzīvoja vīrs, vārdā kardināls Ņūmens. Ā, te tā grāmata ir! Viņš to izcēla no seifa. Un pie viena paņemšu arī šo. To sarakstījis cilvēks, vārdā Meins de Birāns. Viņš bija filosofs, ja zināt, kas tas tāds.

— Cilvēks, kurš sapņo par retu lietu no tām, kas atroda­mas debesīs un uz zemes, Mežonis nevilcinoties atbildēja.

— Tieši tā. Tūliņ es jums izlasīšu par vienu no lietām, par kurām viņš sapņoja. Tikmēr paklausieties, ko teicis šis senais Kopienas arhidziesmotājs. Atvēris grāmatu vietā, kur bija ielikta papīra strēmelīte, viņš sāka lasīt: "Paši sev mēs piederam tikpat maz, cik maz mums pieder mūsu manta. Mēs neesam sevi radījuši, mēs nevaram būt augstāki par sevi. Mēs neesam paši sev saimnieki. Mēs esam Dieva īpašums. Vai tā nav mūsu laime — uzlūkot to šādi? Vai gan uzskats, ka mēs piederam sev pašiem, sniedz laimi vai mieri­nājumu? Tā varētu domāt jaunie un labklājības lutinātie. Viņi var domāt, ka ir lieliski visu darīt pa savam prātam — kā viņiem šķiet — un nebūt atkarīgiem ne no viena, neprātot ne par ko tādu, ko neredz skats, izvairīties no aizkaitinājuma, ko sagādā pastāvīga pateikšanās, pastāvīgas lūgšanas, pastāvīga savas rīcības pielāgošana kāda cita gribai. Taču, laikam ritot, viņi, tāpat kā visi cilvēki, atskārtis, ka neatkarība nav paredzēta cilvēkam — ka tas ir nedabisks stāvoklis — , ka zināmu laiku tā der, bet nespēj droši vadīt mūs līdz galam…" Mustafa Monds apklusa, nolika pirmo grāmatu, pacēla citu un sāka šķirstīt lapas. Paklausieties, piemēram, šo! viņš noteica un savā dobjajā balsī atkal sāka lasīt: "Cilvēks noveco; viņš apjauš sevī to kraso vājuma, gurduma, neomulības sajūtu, kas rodas, gadiem ritot; un. to juzdams, viņš iztēlojas, ka ir vienkārši saslimis, kliedē savas bailes ar iedomu, ka šis mokošais stāvoklis radies kāda noteikta iemesla dēļ, un cer no tā izveseļoties kā no slimības. Veltīgas iedomas! Šī slimība ir vecums; un tā ir šaušalīga slimība. Mēdz sacīt, ka tieši bailes no nāves un no tā, kas seko nāvei, liek novecojošiem cilvēkiem pievērsties reliģijai, bet mana paša pieredze ir radījusi manī pārliecību, ka, it nemaz neņemot vērā šādas šausmas un iztēles ainas, reliģiskām jūtām ir slieksme attīstīties, kad kļūstam vecāki; tās attīstās, jo, kaislībām norimstot, iztēlei un jūtīgumam kļūstot mazāk satrauktiem un mazāk satraucamiem, mūsu saprāts kļūst mazāk duļķains, to mazāk aizēno tēli, tieksmes un izklaides, ar kurām tas agrāk mēdzis aizrauties; un šai laikā Dievs parādās itin kā no mākoņu aizsega; mūsu dvēsele jūt, redz, pavēršas pretim visas gaismas avotam; pavēršas dabiski un neizbēgami; jo tagad, kad viss, kas piešķīris mūsu sajūtu pasaulei dzīvību un burvību, ir sācis zust, tagad, kad fenomenu eksistenci vairs nebalsta nedz iekšēji, nedz ārēji iespaidi, mēs sajūtam nepieciešamību balstīties uz kaut ko pastāvīgu, kas mūs nekad nepievils, — uz realitāti, uz absolūtu un mūžīgu patiesību. Jā, mēs neizbēgami pievēršamies Dievam; jo šīs reliģiskās jūtas pēc savas dabas ir tik tīras, tik ļoti iepriecē dvēseli, kura tās piedzīvo, ka atsver mums visus mūsu zaudējumus". Mustafa Monds aizvēra grāmatu un atzvila krēslā. Viena no daudzajām lielām debesīs un virs zemes, par ko šie filosofi nesapņoja, bija šī (viņš pamāja ar roku), rnēs, modemā pasaule. "No Dieva tu vari būt neatkarīgs tikai tikmēr, kamēr tev ir jaunība un labklājība; neatkarība nespēs droši vadīt tevi līdz galam." Nu. jaunība un labklājība mums tagad ir līdz pat galam. Un secinājums? Ir acīm redzams, ka mēs varam būt neatkarīgi no Dieva. "Reliģiskās jūtas atsvērs vi­sus jūsu zaudējumus." Bet mums nav nekādu zaudējumu, ko atsvērt; reliģiskās jūtas ir liekas. Un kāpēc lai mēs mek­lētu aizstājēju savām jauneklīgajām tieksmēm, ja šīs jauneklīgās tieksmes nekad neizzūd? Aizstājēju izklaidēm, ja visas sensenās aušības mēs izbaudām līdz pašām beigām? No kā mums būtu jāatpūšas, ja mūsu prāts un miesa turpina izbaudīt rosību? Kam mums mierinājums, ja ir soma? Kam mums kaut kas nesatricināms, ja ir sabiedriskā kārtība?

— Tātad jūs uzskatāt, ka Dieva nav?

Nē, es uzskatu par ļoti iespējamu, ka Dievs ir.

— Tad kāpēc…

Mustafa Monds viņu apklusināja. Taču dažādiem cil­vēkiem viņš parādās dažādos veidos. Senos laikos viņš parādījās kā būtne, kas aprakstīta šajās grāmatās. Tagad…

— Kā viņš parādās tagad? Mežonis jautāja.

— Nu, viņš parādās kā prombūtne; itin kā viņa nemaz nebūtu.

— Tā ir jūsu vaina.

— Sauciet to par civilizācijas vainu. Dievs nav savieno­jams ar mašīnām, zinātnisko medicīnu un vispārēju laimi. Ir jāizvēlas. Mūsu civilizācija ir izvēlējusies mašīnas, medicīnu un laimi. Tāpēc man šīs grāmatas jāglabā, ieslēgtas seifā. Tās ir neķītras. Ļaudis justos šokēti, ja…

Mežonis viņu pārtrauca. Bet vai tad nav dabiski just, ka Dievs ir?

— Tikpat labi var jautāt, vai ir dabiski aizdarīt bikses ar rāvējslēdzēju, Pārraugs sarkastiski attrauca. Jūs man at­gādināt vienu no tiem senajiem zeļļiem, vārdā Bredlijs. Viņš definēja, ka filosofija ir nepietiekama iemesla atrašana tam, kam cilvēks tic instinktīvi. Itin kā cilvēks kaut kam ticētu instinktīvi! Viņš kaut kam tic tāpēc, ka ir apstrādāts tā. lai tam ticētu. Atrast nepietiekamu iemeslu tam, kam cilvēks tic kāda cita nepietiekama iemesla dēļ, — tā ir filosofija. Cil­vēki tic Dievam, jo ir apstrādāti tā, lai ticētu Dievam.

— Un tomēr, Mežonis neatlaidās, — ir dabiski ticēt Die­vam, kad esi viens — pilnīgi viens, naktī, un domā par nāvi…

— Bet tagad cilvēki vairs nekad nav vieni, Mustafa Monds noteica. Mēs panākam, lai viņi ienīst vientulību, un viņu dzīvi veidojam tā, lai viņiem būtu gandrīz neiespējami justies vientuļiem.

Mežonis drūmi pamāja. Malpaisā viņš bija cietis no tā, ka tika izstumts no pueblo kopīgajiem pasākumiem, Lon­donā viņš cieta no tā, ka nekad nespēja izvairīties no šiem kopīgajiem pasākumiem, nekad nevarēja mierīgi palikt viens.

— Vai atceraties to vietu "Karalī Lirā"? Mežonis pēdīgi ierunājās. "Ir dievi taisnīgi: no mūsu saldiem grēkiem tie izkal ieročus mūs nosodīt. Tā tumšā, kārā viela, kur tu radīts, tam acu gaismu ņēma," — un Edmunds atbild —jūs atceraties, viņš ir ievainots un mirst: "Tu teici taisnību; tā tiešām ir. Rats pilnu apgriezienu ir apmetis. Un tagad esmu šeit." Un kā ir ar to? Vai tad nav tā, ka Dievs virza notiku­mus, soda, atalgo?

— Un vai tā ir? savukārt jautāja Pārraugs. Ir taču iespējams, cik vien tīk, izbaudīt saldus grēkus ar neauglīgu sievieti un itin nemaz neriskēt, ka viena no tava dēla mīļāka­jām izdurs tev acis. "Rats pilnu apgriezienu ir apmetis. Nu tagad esmu šeit." Bet kur Edmunds būtu šodien? Sēdētu pneimatiskā krēslā, roku aplicis meičai ap vidu, gremotu dzimumhormonu košļājamo gumiju un skatītos jūtfilmas. Ir dievi taisnīgi. Nav šaubu. Tomēr viņu likumu kodeksu augstākajā instancē diktē cilvēki, kuri organizē sabiedrību: Providence seko viņu norādījumiem.

— Vai jūs esat pārliecināts? Mežonis jautāja. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka Edmunds tajā pneimatiska­jā krēslā nebūtu sodīts tikpat smagi kā Edmunds, kurš ir ievainots un noasiņo līdz nāvei? Ir dievi taisnīgi. Vai tad viņa saldos grēkus tie neizmantoja kā ieroci, ar kuru viņu pazemot?

— Kādā ziņā pazemot? Kā laimīgs, strādīgs, preces pa­tērējošs pilsonis viņš ir pati pilnība. Protams, ja izraudzītos citu standartu, nevis mūsējo, tad varbūt varētu teikt, ka viņš ir pazemots. Tomēr ir jāturas pie vieniem un tiem pašiem postulātiem. Elektromagnētisko golfu nevar spēlēt pēc Centrbēdzes bumbošanas noteikumiem.

— Nav vērtē tur, kur kādam ienāk prātā, Mežonis teica.

— Tās vērtējums un cieņa glabājas gan viņā pašā, gan tās vērtētājā.

— Pagaidiet, pagaidiet, Mustafa Monds iebilda, vai tas nu nav par daudz?

— Ja jūs paši ļautu sev domāt par Dievu, tad nepieļautu, lai jūs pazemo saldi grēki. Jums rastos iemesls pacietīgi panest ciešanas, rīkoties drosmīgi. Esmu to vērojis pie in­diāņiem.

— Ticu, ka esat, Mustafa Monds sacīja. Bet mēs neesam indiāņi. Civilizētam cilvēkam nav nekādas vajadzības paciest kaut ko tādu. kas ir nopietni nepatīkams. Un tas par to rīkošanos — lai Fords pasargā, ka viņam tas iešautos prātā! Izjuktu visa sociālā kārtība, ja cilvēki sāktu rīkoties uz savu roku.

— Un kā tad ir ar pašaizliedzību? Ja jums būtu Dievs, tad būtu arī iemesls pašaizliedzībai.

— Bet industriāla civilizācija ir iespējama vienīgi tad, ja nekādas pašaizliedzības nav. Ir tikai savu vēlmju apmierinā­šana līdz tai robežai, ko pieļauj higiēna un ekonomika. Citādi zobrati apstātos.

— Jums būtu iemesls šķīstībai! Mežonis sacīja un viegli nosarka, izrunādams šos vārdus.

— Bet šķīstība nozīmē kaislību, šķīstība nozīmē neirastēniju. Un kaislība un neirastēnija nozīmē nestabilitāti. Un nestabilitāte nozīmē civilizācijas bojāeju. Civilizācija bez saldiem grēkiem nevar ilgstoši pastāvēt.

— Bet Dievs ir iemesls visam cēlajam, smalkajam un varonīgajam. Ja jums būtu Dievs…

— Mans dārgais jaunais draugs, Mustafa Monds teica,

— civilizācijai nav ne mazākās vajadzības pēc cēluma vai varonības. Tie ir politiskas mazspējas simptomi. Tādā pienācīgi organizētā sabiedrībā kā mūsējā nevienam nav nekādas izdevības būt cēlam vai varonīgam. Lai tāda iespēja rastos, apstākļiem jābūt pilnīgi nestabiliem. Tur, kur notiek kari, kur dalās uzskati par lojalitāti, kur jāpretojas kārdinājumiem, jācīnās vai jāaizstāv mīlami cilvēki, — tur cēlumam un varonībai, bez šaubām, ir zināma jēga. Bet mūsdienās karu nav. Visiem spēkiem tiek gādāts par to, lai neviens nevienu pārlieku stipri nemīlētu. Nedalās nekādi uzskati; cilvēks ir apstrādāts tā, ka gribot negribot dara to, kas jādara. Un tas, kas jādara, kopumā ir tik patīkams, tik daudzām dabiskām tieksmēm tiek ļauta brīva vaļa, ka patiesībā nav nekādu kārdinājumu, kuriem pretoties. Un, ja kādreiz kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaut kadā veidā notiktu kaul kas nepatīkams, — nu, tad pie rokas vienmēr ir soma, lai cilvēks varētu doties brīvdienās, prom no faktiem. Pie rokas vienmēr ir soma, lai remdētu dusmas, samierinātu ar ienaidniekiem, padarītu cilvēku pacietīgu un izturīgu. Pagātnē to visu varēja panākt tikai ar lielām pūlēm, ar gadiem ilgu cītīgu garīgu vingrināšanos. Tagad cilvēks norij divas trīs pusgrama tabletes — un viss. Tagad ikviens var būt tikumīgs. Vismaz pusi savas tikumības var nēsāt līdzi pudelītē. Kristietība bez asarām — lūk, kas ir soma!

— Bet asaras ir nepieciešamas. Vai jūs neatceraties, ko teica Otello? "Ja ik pēc vētras iestājas tāds miers, lai vēji pūš, līdz atmodinās nāvi." Kāds vecs indiānis reiz mēdza stāstīt mums pasaku par meiteni no Matsaki. Jaunekļiem, kuri vēlējās viņu apprecēt, no rīta bija jāizkaplē viņas dārzs. Tas likās viegli; bet apkārt spindza burvju mušas un odi. Vairums jaunekļu gluži vienkārši nespēja izturēt kodienus un dzēlienus. Bet vienīgais, kurš to spēja, — dabūja meiteni.

— Burvīgi! Toties civilizētās zemēs, Pārraugs sacīja, mei­tenes var dabūt bez kādas kaplēšanas; un nav ne mušu. ne odu, kas varētu dzelt. No tiem mēs tikām vaļā jau pirms vairākiem gadsimtiem.

Mežonis pamāja, saraucis pieri. Jūs tikāt no tiem vaļā. Jā, tas pēc jums izskatās. Jūs tiekat vaļā no visa nepatīkamā. nevis mācāties ar to samierināties. Kas cēlāk ir: vai tikai prātā ciest no ļaunā liktens akmeņus un bultas vai pacelt ieročus pret bēdu jūru un pretojoties uzveikt… Taču jūs nedarāt ne vienu, ne otru. Ne ciešat, ne ceļat ieročus. Jūs vienkārši likvidējat šos akmeņus un bultas. Tas ir pārāk viegli.

Viņš piepeši apklusa, atcerējies savu māti. Savā istabā trīsdesmit septītajā stāvā Linda bija peldējusi dziedošu gaismu un iesmaržotu glāstu jūrā — izpeldējusi ārā no tel­pas, no laika, no savu atmiņu, ieradumu, novecojušās un uz­blīdušās miesas gūsta. Un Tomakins, bijušais Inkubatoru un apstrādes direktors, Tomakins joprojām bija brīvdienās — no pazemojuma un sāpēm viņš atpūtās tādā pasaulē, kur nedzirdēja tos vārdus un nicīgos smieklus, neredzēja to šausmīgo seju, nejuta mitrās, ļenganās rokas sev ap kaklu, — viņš bija skaistā pasaulē.

— Pārmaiņas pēc, Mežonis ierunājās, — jums vajadzētu kaut ko ar asarām. Šeit nekas nemaksā pietiekami dārgi.

("Divpadsmitarpus miljonu dolāru," Henrijs Fosters bija iebildis, dzirdēdams šos Mežoņa vārdus. "Divpadsmit­arpus miljonu — lūk, cik maksā jaunais Apstrādes centrs! Un ne centa mazāk.")

— Un to, kas mirstīgs ir, un to, kas nedrošs, to pakļaut nāvei, liktenim un briesmām par tukšu olas čaulu. Vai tur tomēr nav kāda jēga? viņš jautāja, skatīdamies uz Mustafu Mondu. Nemaz nerunājot par Dievu — lai gan, protams, Dievs tam būtu iemesls. Vai tiešām nav jēgas piedzīvot briesmas?

— Tur ir liela jēga, Pārraugs atbildēja. Vīriešiem un sievietēm laiku pa laikam ir vajadzīga virsnieru dziedzera stimulācija.

— Ko? Mežonis neizpratnē pārjautāja.

— Tas ir viens no nevainojamas veselības priekšnoteiku­miem. Tāpēc mēs esam ieviesuši obligātu SKA procedūru.

— SKA?

Spēcīgas kaislības aizstājēju. Regulāri reizi mēnesī. Mēs piepildām asinsriti ar adrenalīnu. Tas ir pilnīgs fizio­loģisks baiļu un dusmu ekvivalents. Tieši tāds pats tonizējošs iespaids, kā nožņaudzot Dezdemonu vai ļaujoties, lai tevi nožņaudz Otello, bet bez kādām neērtībām.

— Bet man patīk tās neērtības.

— Mums nē, Pārraugs attrauca. Mēs dodam priekš­roku ērtībām.

— Bet es negribu ērtības! Es gribu Dievu, es gribu dzeju, es gribu īstas briesmas, es gribu brīvību, es gribu labestību! Es gribu grēku!

Patiesībā jūs pieprasāt sev tiesības būt nelaimīgam. Mustafa Monds noteica.

Lai tā būtu, Mežonis izaicinoši atcirta, es pieprasu sev tiesības būt nelaimīgam.

Nemaz nerunājot par tiesībām kļūt vecam, neglītam un impotentam; tiesībām dabūt sifilisu un vēzi; tiesībām ciest badu; tiesībām apaugt ar utīm; tiesībām dzīvot pastāvīgās bailēs no tā. kas var notikt rīt; tiesībām saķert tīfu; tiesībām mocīties visdažādākajās neizsakāmās sāpēs.

Iestājās ilgs klusums.

— Es tās visas pieprasu, Mežonis beidzot sacīja.

Mustafa Monds paraustīja plecus. — Laipni lūdzu! viņš noteica.