Brīnišķīgā jaunā pasaule

TREŠA NODAĻA

Ārā, dārzā, patlaban bija rotaļu laiks. Siltajā jūnija saulītē seši vai septiņi simti mazu zēnu un meitenīšu, spalgi klaigājot, kaili skraidīja pa zālieniem vai spēlēja spēles ar bumbu, vai pa diviem trim klusēdami tupēja starp ziedo­šajiem krūmiem. Ziedēja rozes, krūmājā aizrautīgi pogoja divas lakstīgalas, liepu zaros nupat beidza kūkot dzeguze. Gaisu pildīja miegaina bišu un helikopteru dūkoņa.

Direktors un viņa studenti īsu brītiņu pakavējās, noraudzīdamies spēlē, ko sauca par Centrbēdzes bumbošanu. Divdesmit bērni aplī stāvēja ap hromēta tērauda torni. Bumba tika uzmesta torņa galā uz platformas, no kurienes ieripoja tornī, nokrita uz strauji rotējoša diska, tika izsviesta pa kādu no daudzajiem cilindriskajā apvalkā izgrieztajiem caurumiem un bija jānoķer.

— Savādi, apcerīgi ierunājās direktors, kad viņi devās prom. savādi, ja padomā, ka pat Mūsu Forda laikos vai­rums spēļu tika spēlētas tikai ar tādiem palīglīdzekļiem kā pāris bumbu, dažas nūjas un vēl varbūt tīkla gabals, iedo­mājieties. kāds neprāts ir atļaut cilvēkiem spēlēt sarežģītas spēles, kuras ne mazākajā mērā nepalielina patēriņu! Tas ir ārprāts! Mūsdienās Pārraugi neatļauj nevienu jaunu spēli, pirms nav pierādāms, ka tā prasa vismaz tikpat daudz palīglīdzekļu kā vissarežģītākās no jau esošajām spēlēm. Viņš aprāvās un norādīja ar roku. Cik burvīga grupiņa!

Mazā, zālainā ielokā starp kupliem Vidusjūras viršu pudu­riem divi bērni — gadus septiņus vecs puisēns un meitenīte, varbūt gadu vecāka par viņu, — bezgala nopietni un ar tik koncentrētu uzmanību kā zinātnieki, kas iegrimuši atklā­juma grūtajā darbā, spēlēja elementāru seksuālu spēli.

Burvīgi, burvīgi! IAD sentimentāli atkārtoja.

Burvīgi, pieklājīgi piebalsoja studenti. Tomēr viņu smaidi bija visai augstprātīgi. No tamlīdzīgām bērnišķīgām izpriecām viņi bija atteikušies pārāk nesen, lai tagad spētu tajās noraudzīties bez zināma nicinājuma. Burvīgi? Bet tur jau niekojās tikai divi bērneļi, un viss. Tikai bērneļi.

Es allaž domāju. direktors turpināja tai pašā diezgan raudulīgajā tonī, taču viņu pārtrauca skaji brēcieni.

No netālā krūmāja iznāca kopēja, pie rokas vezdama mazu zēnu, kurš iedams vēkšķēja. Viņiem pa pēdām sekoja izbijusies meitenīte.

Kas noticis? direktors noprasīja.

Kopēja paraustīja plecus. Nekas sevišķs, viņa at­bildēja. Tikai šis puika atsakās piedalīties parastajā erotiskajā spēlē. To es dažreiz biju ievērojusi jau agrāk. Un šodien atkal. Un nupat viņš saka brēkt…

Goda vārds, iejaucās izbijusies meitenīte, es ne­gribēju nodarīt viņam pāri! Godavārds!

Protams, ka nē, mīlulīt, kopēja mierinoši teica. Un tāpēc, viņa turpināja, pievērsusies direktoram, es vedīšu viņu iekšā, pie Psiholoģijas direktora asistenta. Tikai lai no­skaidrotu. vai nav nekādu noviržu no normas.

Pilnīgi pareizi, direktors sacīja. Vediet viņu iekšā. Tu, meitenīt, paliksi tepat, viņš piebilda, kad kopēja veda prom savu joprojām brēcošo audzēkni. Kā tevi sauc?

Pollija Trocka.

— Cik skaists vārds! direktors uzslavēja. Tagad skrien un pameklē citu zēnu, ar ko spēlēties!

Bērns iebrāzās krūmājā un nozuda skatienam.

Lielisks mazs radījums! direktors noteica, raudzīda­mies viņai nopakaļ. Tad pievērsās studentiem. Tas, ko sacīšu jums tagad, varbūt šķitīs neticami. Jo, ja neesat pieraduši pie vēstures, vairums pagātnes faktu tiešam izklausās neticami.

Viņš izpauda satriecošo patiesību. Ļoti ilgu laiku pirms Mūsu Forda un pat dažu vēlāko paaudžu mūža garumā erotiskas rotaļas starp bērniem tika uzskatītas par nenor­mālām (atskanēja smieklu šaltis) un ne tikai par nenormā­lām, bet pat par amorālām (nē!) un tāpēc tika bargi aizliegtas.

Klausītāju sejās vīdēja pārsteiguma pilna neticība. Nabaga mazulīšiem neļāva izklaidēties? Viņi nespēja tam noticēt.

— Pat pusaudžiem, IAD sacīja, pat tādiem pusau­džiem kā jums…

— Tas nav iespējams!

— Atskaitot sīku, slepenu autoerotismu un homoseksualitāti, nebija atļauts pilnīgi nekas.

Nekas?

— Vairumā gadījumu līdz tam laikam, kad cilvēkiem ap­ritēja divdesmit gadu.

Līdz divdesmit gadu vecumam? studenti atbalsoja skaļā neticības korī.

Līdz divdesmit gan, direktors atkārtoja. Es jau brī­dināju, jums tas liksies neticami.

Bet kas notika? viņi jautāja. Kādi bija rezultāti?

— Rezultāti bija briesmīgi. Dialogu pēkšņi pārtrauca dobja, skanīga balss.

Viņi atskatījās. Grupas maliņā stāvēja svešinieks — vidēja auguma vīrietis ar melniem matiem, liku degunu, pilnīgām, sārtām lūpām, ļoti urbīgām un tumšām acīm. Briesmīgi, viņš atkārtoja.

Tobrīd IAD bija apsēdies uz viena no tērauda un gumijas soliņiem, kas ērtības labad bija izvietoti dārzos; bet, ieraudzījis svešinieku, viņš pietrūkās kājās un metās uz priekšu, izstiepis rokas, smaidīdams ar visiem zobiem, nevaldāmas sajūsmas pārņemts.

Pārraugs! Cik negaidīts prieks! Zēni, vai saprotat? Tas ir Pārraugs; tas ir viņa fordība Mustafa Monds!

***

Četrtūkstoš Centra telpās četrtūkstoš elektriskie pulksteņi reizē nosita ceturto stundu. Ar skaļruņu mutēm ierunājās bezmiesiskas balsis.

Galvenā dienas maiņa beidz darbu. Otrā dienas maiņa sāk darbu. Galvenā dienas maiņa beidz…

***

Liftā, pa ceļam uz ģērbtuvēm, Henrijs Fosters un Predestinācijas direktora asistents visai uzsvērti pagrieza muguru Bernardam Marksam no Psiholoģijas nodaļas, norobežojoties no viņa sliktās slavas.

***

Klusā mašīnu dūkoņa un tarkšķi joprojām virmoja Embriju noliktavas tumšsarkanajā gaisā. Maiņas nāca un gāja, viena seja ādas tuberkulozes krāsā nomainīja citu; majestātiski un mūžīgi — konveijeri rāpoja uz priekšu, nesdami savu kravu — nākotnes vīriešus un sievietes.

Linaina Krauna moži devās uz durvīm.

***

Viņa fordība Mustafa Monds! Studenti sveicināja, un acis viņiem gandrīz izsprāga no pieres. Mustafa Monds! Rietumeiropas Pastāvīgais Pārraugs! Viens no Desmit Pa­saules Pārraugiem. Viens no Desmit… un viņš apsēdās uz soliņa līdzās IAD, viņš grasījās palikt, palikt, jā, un pat runāt ar viņiem… taisni no pirmavota. Taisni no paša Forda mutes.

No netālā krūmāja iznira divi garneļbrūni bērni, mirkli blenza viņos ar lielām, izbrīna pilnām acīm, tad atgriezās pie savām izklaidēm lapu pavēnī.

— Jūs visi atceraties, Pārraugs ierunājās spēcīgā, dobjā balsī, jūs, domājams, visi atceraties Mūsu Forda skaistos un iedvesmīgos vārdus: vēsture ir blēņas. Vēstu­re, viņš lēni atkārtoja, ir blēņas.

Viņš pavicināja roku; un šķita, it kā ar neredzamas spalvas vēzienu viņš būtu aizslaucījis plānu kārtiņu putekļu, un šie putekļi bija Harapa, haldiešu Ora; dažus zimekllīklus, un tie bija Tēbas un Babilona, un Knosa, un Mikēnas. Švīks, švīks — un kur palika Odisejs, kur palika ījabs, kur Jupiters, Gautama un Jēzus? Švīks — un antīkie traipi, ko dēvēja par Atēnām un Romu, par Jeruzalemi un Vidus valsti, — visi bija pazuduši. Švīks — vieta, kur atradusies Itālija, palika tukša. Švīks — katedrāles; švīks. švīks — karalis Līrs un Paskala "Domas". Švīks — Pasija; švīks — Rekviēms; švīks — simfonija; švīks…

***

Henrij, šovakar iesi uzjūtfilmu? jautāja Predestinatora asistents. Dzirdēju, ka jaunais gabals "Alhambrā" esot pirmklasīgs. Tur rādot vienu mīlas ainu uz lāčādas paklāja; stāsta, tā esot brinišķīga. Izjūtama katra lāčādas spalviņa. Satriecoši taustes efekti.

— Tāpēc jums nemāca vēsturi, Pārraugs teica. Bet nu ir pienācis laiks…

IAD uzmeta viņam nervozu skatienu. Klīda tak dīvainas baumas par to, ka Pārrauga kabineta seifā glabājoties vecas, aizliegtas grāmatas. Bībeles, dzeja — Fords vien zina, kas.

Mustafa Monds pārtvēra viņa trauksmaino skatienu, un viņa sārto lūpu kaktiņi ironiski notrīsēja.

Viss kārtībā, direktor, viņš sacīja ar tikko jaušamu izsmieklu balsī. Es viņus nesamaitāšu.

IAD pārņēma dziļš apjukums.

Tie, kuri jūtas nicināti, dara pareizi, izskatīdamies tā, it kā nicinātu citus. Smaids Bernarda Marksa sejā bija nicīgs. Ko tu neteiksi — katra lāčādas spalviņa!

Es gan aiziešu visādā ziņā, Henrijs Fosters noteica.

Mustafa Monds paliecās uz priekšu un pavicināja gaisā paceltu pirkstu. Mēģiniet apjēgt! viņš sacīja, un viņa balss lika studentu diafragmām ietrīsēties dīvainā satraukumā. Mēģiniet apjēgt, kā jūtas cilvēks, kam ir dzīvdzemdētāja māte!

Atkal šis neķītrais vārds. Taču šoreiz nevienam no viņiem pat prātā nenāca smaidīt.

— Mēģiniet iztēloties, ko nozīmēja "dzīvot ģimenē"!

Viņi mēģināja, taču acīm redzami bez mazākajām sekmēm.

— Un vai jūs zināt, kas bija "mājas"?

Viņi papurināja galvu.

***

No sava krēslainā, tumšsarkanā pagraba Linaina Krauna pacēlās par septiņpadsmit stāviem augstāk, izkāpusi no lifta, nogriezās pa labi, aizgāja pa garu gaiteni un, atvērusi durvis ar uzrakstu meiteņu ģērbtuve, ienira apdullinošā roku, krū­šu un apakšveļas jūklī. Karsta ūdens straumes šļācās simt vannās vai burbuļojot plūda no tām ārā. Dārdēdami un šņākda­mi astoņdesmit vibrovakuuma masāžas aparāti vienlaikus mīcīja un sūkāja astoņdesmit izcilu sievieškārtas īpatņu tvirto, saulē iedegušo miesu. Viņas visas sarunājās pilnā kaklā. No sintētiskās mūzikas mašīnas plūda superkornetes solo treļļi.

— Sveika, Fanij! Linaina uzrunāja jaunu sievieti, kam pakaramais un skapītis atradās līdzās viņējiem.

Fanija strādāja Pudeļošanas telpā, un arī viņas uzvārds bija Krauna. Bet, tā kā uz divtūkstoš miljoniem planētas iemītnieku bija tikai desmittūkstoš uzvārdu, tad šāda sagadīšanās nebija īpaši pārsteidzoša.

Linaina pavilka rāvējslēdzējus — lejup jakas slēdzēju, ar abām rokām reizē lejup divus bikšu slēdzējus, vēl reizi lejup apakšveļas slēdzēju. Palikusi kurpēs un zeķēs, viņa devās uz vannas istabām.

Mājas, mājas — dažas mazas istabiņas, kurās, smokot aiz pārapdzīvotības, mitinās vīrietis, periodiski tekoša sievie­te. bars zēnu un meiteņu dažādā vecumā. Ne gaisa, ne telpas; slikti sterilizēts cietums: tumsa, slimības un smakas.

(Pārrauga uzburtā aina bija tik dzīvīga, ka viens no zēniem, jūtīgāks par pārējiem, nobālēja jau no šī apraksta vien un bezmaz apvēmās.)

Linaina izgāja no vannas istabas, noslaucījās dvieli, sa­tvēra garu, elastīgu cauruli, kas bija iestiprināta sienā, pielika tās galu sev pie krūtīm, it kā taisītos izdarīt pašnā­vību, un nospieda gaili. Sasildīta gaisa pūsma nokaisīja viņu ar vissmalkāko higiēnisko pūderi. Pa maziem krāniņiem virs izlietnes pēe izvēles plūda astoņas dažādas smaržas un odekoloni. Viņa atgrieza trešo no kreisās, iesmaržojās ar šipru un, rokā nesdama kurpes un zeķes, devās paskatīties, vai atbrīvojies kāds no vibrovakuuma aparātiem.

Un psihiski mājas bija tikpat netīras kā fiziski. Fiziski tās bija truša ala. atkritumu kaudze, ko karsēja sablīvētas dzīvības radītā berze un piesmirdināja emocijas. Cik sma­cējoša intimitāte, cik bīstamas, neprātīgas, piedauzīgas attiecības valdīja starp ģimenes grupas locekļiem! Māte maniakāli apčubināja savus bērnus (savus bērnus!)… apču­bināja tos kā kaķene savus kaķēnus; bet tāda kaķene, kura spēja runāt, spēja bez sava gala daudzināt: "Mans bērniņš, mans bērniņš… Mans bērniņš, ak, pie manas krūts, mazās rociņas, tik izsalcis, un šī neizsakāmā, smeldzīgā bauda! Līdz beidzot mans bērniņš iemieg, mans bērniņš guļ ar baltu piena burbulīti mutes kaktiņā. Mans mazais bērniņš guļ…"

— Jā, Mustafa Monds noteica, pamādams ar galvu. Šerminieties vien!

— Ar ko tu šovakar iziesi? Linaina jautāja, atgriezusies no vibrovaka gluži kā sārti vizoša pērle, kas izgaismota no iekšpuses.

— Ne ar vienu.

Linaina pārsteigta pacēla uzacis.

— Pēdējā laikā es jūtos ne visai labi, Fanija paskaidroja. Dakteris Velss ieteica man grūtniecības aizstājēju.

— Bet, mīļā, tev ir tikai deviņpadsmit gadu! Pirmais grūtnie­cības aizstājējs nav obligāts līdz divdesmit viena gada vecumam.

— Zinu, mīļā. Bet daži cilvēki jūtas labāk, ja sāk agrāk. Dakteris Velss man teica, ka brunetēm ar platu iegurni — tā­dām kā man — pirmais grūtniecības aizstājējs būtu jāsaņem septiņpadsmit gadu vecumā. Tāpēc patiesībā es esmu par diviem gadiem novēlojusies, nevis par diviem pasteigusies. Viņa atvēra skapīša durvis un pamāja uz kārbiņu un pudelīšu rindu augšējā plauktā.

CorPus Luteum sīrups. Linaina lasīja nosaukumus skaļi. OvARiNS, garantēti svaigs: nelietot pēc 1. augusta AF 632. Piena dziedzera ekstrakts: lietot ar nelielu ūdens daudzumu trīs reizes dienā pirms ēšanas. Placentins: 5 cm3 intravenozi katru trešo dienu… Brr! Linaina nodrebinājās. Ciest nevaru intravenozās injekcijas, un tu?

— Es arī. Bet ja tās nāk par labu… Fanija bija sevišķi prātīga meitene.

— Mūsu Fords — jeb Mūsu Freids, kā viņš kaut kāda neizprotama iemesla dēļ mēdza sevi dēvēt ikreiz, kad runāja par psiholoģijas jautājumiem, — Mūsu Freids bija pirmais, kurš atklāja ģimenes dzīves drausmīgo bīstamību. Pasaule bija pilna ar tēviem — un tāpēc pilna ar postu; pilna ar mātēm — tāpēc pilna ar visa veida perversijām no sadisma līdz šķīstībai; pilna ar brāļiem, māsām, tēvočiem, tantēm — pilna ar ārprātu un pašnāvībām.

— Un tomēr Samoas mežoņu vidū. zināmās salās Jaungvinejas piekrastē…

Tropiskā saules gaisma gluži kā silts medus klāja bērnu kailos augumus, kamēr viņi savās erotiskajās spēlēs jukjukām kūleņoja starp hibisku ziediem. Mājas bija ikvienā no div­desmit namiņiem, apjumtiem ar palmu lapām. Trobriandu salās ieņemšana bija senču garu darbs; neviens nekad nebija dzirdējis par tēviem.

— Galējības pievelkas. Pārraugs noteica. Tā dibinātā iemesla dēļ, ka ir radītas, lai sastaptos.

***

— Dakteris Velss saka — trīsmēnešu grūtniecības aiz­stājējs pilnīgi pārvērtīšot manu veselību uz trim četriem gadiem.

— Nu, cerēsim, ka viņam ir taisnība, Linaina sacīja. Bet, Fanij, vai tu tiešām gribi teikt, ka nākamos trīs mēnešus tu vairs…

— Nē jel. mīļā! Tikai nedēļu vai divas, un viss. Vakaru es pavadīšu klubā, spēlējot muzikālo bridžu. Jādomā, tu kaut kur iesi?

Linaina pamāja.

— Ar ko?

— Ar Henriju Fosteru.

— Atkal? Fanijas labsirdīgajā, diezgan apaļajā sejā pa­vīdēja neparasta sāpīga un nosodoša pārsteiguma izteiksme. Vai tu gribi man sacīt, ka joprojām staigā ar Henriju Fosteru?

***

Mātes un tēvi, brāļi un māsas. Bet bija jau arī vīri, sievas, mīļākie un mīļākās. Bija arī monogāmija un iemīlēšanās.

Lai gan jūs droši vien nezināt, kas tie ir. Mustafa Monds sacīja.

Viņi purināja galvu.

Ģimene, monogāmija, iemīlēšanās. Visur izņēmumi, visur intereses fokusēšana, šaura impulsu un enerģijas virzība.

— Taču ikviens pieder ikvienam, viņš pabeidza domu, citēdams hipnopēdisko sakāmvārdu.

Studenti māja ar galvu, dedzīgi piekrizdami apgalvoju­mam. ko viņi bija pieņēmuši, vairāk nekā sešdesmit divus tūkstošus reižu dzirdēdami to tumsā, — pieņēmuši ne vien kā patiesu, bet arī kā aksiornātisku, pašsaprotamu, pilnīgi neapšaubāmu.

***

— Bet galu galā, Linaina iebilda, tagad ir tikai kādi četri mēneši, kopš man ir Henrijs.

— Tikai četri mēneši! Tas man patīk. Un, vēl vairāk, Fanija turpināja, apsūdzoši pacēlusi pirkstu, visu šo laiku tev nav bijis neviena cita, tikai Henrijs. Vai tad ir?

Linaina tumši pietvīka; tomēr viņas skatiens un balss tonis palika izaicinoši. Nē, neviena cita nav bijis, viņa atbildēja gandrīz nikni. Un es nudien nesaprotu, kāpēc kādam vajadzētu būt.

— Ak, viņa nudien nesaprot, kāpēc vajadzētu būt! Fanija atkārtoja, kā uzrunādama neredzamu klausītāju aiz Linainas kreisā pleca. Tad piepeši mainīja toni. Nē, no­pietni! Es tiešām domāju, ka tev vajadzētu uzmanīties. Tā ir tik drausmīgi slikta forma — bezgalīgi turpināt ar vienu vienīgu vīrieti. Četrdesmit vai trīsdesmit piecu gadu vecumā tas vēl nebūtu tik ļauni. Bet tavā vecumā, Linaina! Nē, tas nudien nekur neder. Un tu zini, cik stingri IAD iebilst pret jebko intensīvu vai ilgstošu. Četri mēneši ar Henriju Fosteru bez neviena cita vīrieša — kā viņš noskaistos, ja uzzinātu…

***

Iztēlojieties ūdeni caurulē zem spiediena! Viņi iztēlo­jās. Es to vienā vietā pārduršu, Pārraugs sacīja. Kas par strūklu!

Viņš to pārdūra divdesmit vietās. Parādījās divdesmit sīku strūklaciņu.

"Manu bērniņ! Manu bērniņ!…"

"Māt!" Ārprāts ir lipīgs.

"Mans mīļais, mans vienīgais, dārgais, dārgais…"

Māte, monogāmija, iemīlēšanās. Augstu šļācas strūklaka; spēcīga un putaina ir nevaldāmā šalts. Dziņai ir tikai viena izeja. Mans mīļais, mans bērniņš. Nav nekāds brīnums, ka šie nabaga aizvēsturiskie ļautiņi bijuši traki, ļauni un nelaimīgi. Viņu pasaule neļāva viņiem uztvert visu viegli, neļāva būt saprātīgiem, krietniem, laimīgiem. Mātes un mīļākie, aizliegumi, kuriem viņi nebija radināti pakļauties, kārdinājumi un vientulībā ciestie sirdsapziņas pārmetumi, neskaitāmās slimības un nebeidzamās, izolējošās sāpes, neziņa un nabadzība — tas viss piespieda viņus spēcīgi just. Un. pārdzīvodami spēcīgas jūtas (spēcīgas, turklāt vēl vien­tulībā, bezcerīgi individuālā izolācijā), — kā gan viņi varēja būt stabili?

***

— Protams, nav nekādas vajadzības no viņa atteikties. Reizēm vienkārši pārguli ar kādu citu, un viss. Viņš taču guļ ar citām meitenēm, vai ne?

Linaina to apstiprināja.

— Skaidrs, ka guļ. Henrijs Fosters ir caur un cauri džentl­menis — vienmēr korekts. Un prātā jāpatur arī direktors. Tu jau zini, cik viņš ir dedzīgs…

Linaina pamāja. Šopēcpusdien viņš man papliķēja pa dibenu.

— Redzi nu! Fanija triumfēja. Tas liecina, ko atbalsta viņš. Sabiedrisko normu stingru ievērošanu.

***

— Stabilitāte, Pārraugs sacīja, stabilitāte. Bez sociā­lās stabilitātes nav civilizācijas. Bez individuālās stabilitātes nav sociālās stabilitātes. Viņa balss skanēja kā bazūne. Klausoties viņi jutās lielāki, siltāki.

Mašīna griežas, griežas, un tai jāturpina griezties — mūžīgi. Tās apstāšanās nozīmētu nāvi. Tūkstoš miljoni rušinājās pa zemes garozu. Riteņi sāka griezties. Pēc simt piecdesmit gadiem viņu bija divi tūkstoši miljonu. Apturiet visus riteņus. Pēc simt piecdesmit nedēļām atkal būs at­likuši tikai tūkstoš miljoni; tūkstoš tūkstoš tūkstoš vīriešu un sieviešu būs nomiruši badā.

Riteņiem jāgriežas nemitīgi, taču tie nevar griezties neapkopti. Jābūt cilvēkiem, kas tos kopj. cilvēkiem, tik stingriem kā riteņi uz asīm, saprātīgiem cilvēkiem, paklau­sīgiem cilvēkiem, stabiliem un apmierinātiem.

Klaigādami: "Manu bērniņ, manu māmiņ, mana vienīgā, vienīgā mīla!" — vaidēdami: "Mans grēks, mans briesmīgais Dievs!"— brēkdami sāpēs, murminādami drudzī, apraudādami vecumu un nabadzību — kā gan viņi varētu kopt riteņus? Un, ja viņi nespēj kopt riteņus… Tūkstoš tūkstoš tūkstoš vīriešu un sieviešu līķus būtu grūti apbedīt vai sadedzināt.

* * *

— Un galu galā, Fanijas balss skanēja lūdzoši, — ja tev būs viens divi vīrieši bez Henrija, tas nebūs nekas sāpīgs vai nepatīkams. Tu taču saproti, tāpēc tev derētu būt mazliet brīvākai seksa ziņā…

***

— Stabilitāte, Pārraugs uzsvēra, stabilitāte. Pirmā un pēdējā nepieciešamība. — Stabilitāte. Tāpēc pastāv viss šis.

Ar rokas mājienu viņš norādīja uz dārziem, uz lielo Apstrādes centra ēku, uz kailajiem bērniem, kuri slēpās krūmos vai skraidelēja pa zālieniem.

***

Linaina nogrozīja galvu. Nezin kāpēc, viņa domīgi ierunājās, seksuālā brīvība mani pēdējā laikā vilina maz. Ir brīži, kad to negribas. Vai tev tā nav gadījies, Fanij?

Fanija līdzjūtīgi un saprotoši pamāja. Bet ir jāpapū­las, viņa pamācoši sacīja. ir jāpiedalās spēlē. Galu galā ikviens pieder ikvienam.

— Jā, ikviens pieder ikvienam, Linaina gausi atkārtoja, nopūtās un mirkli klusēja: tad saņēma Fanijas roku un viegli paspieda to. — Tev ir pilnīga taisnība. Fanij. Kā parasti. Es papūlēšos.

***

Aizturēta dziņa iziet no krastiem, un plūdi ir jūtas, plūdi ir kaisle, plūdi ir pat ārprāts: tas atkarīgs no straumes stipruma, no aizsprosta augstuma un izturības. Neaizturēta straume pa norādītam gultnēm rāmi ieplūst rimtā labklājībā. (Embrijs ir izsalcis; asins aizstājēja sūknis diendienā bez mitas veic astoņsimt apgriezienu minūtē. Izlietais bērns kliedz; tūdaļ parādās aukle ar ārējās sekrēcijas pudeli rokā. Jūtas uzglūn laika sprīdī starp vēlmi un tās piepildījumu. Saīsiniet šo laika sprīdi, nojauciet visus vecos, nevajadzīgos aizsprostus!)

— Laimīgie zēni! Pārraugs sacīja. Ir ieguldītas visas pūles, lai padarītu jūsu dzīvi emocionāli vieglu — lai, ciktāl tas iespējams, pasargātu jūs no jebkādām emocijām.

Fords savā vadībā, IAD nomurmināja. Un pasaulē viss kārtībā.

***

— Linaina Krauna? Henrijs Fosters teica, atbalsodams Predestinatora asistenta jautājumu un vilkdams ciet savu bikšu rāvējslēdzēju. — Ak, viņa ir lieliska meitene! Brīnišķīgi pneimatiska. Brīnos, ka vēl neesi viņu dabūjis.

— Pats nesaprotu, kā tas gadījies, Predestinatora asis­tents sacīja. — To es noteikti izdarīšu. Pirmajā izdevīgajā brīdī.

***

Savā vietā ģērbtuves ejas pretējā pusē Bernards Markss dzirdēja viņu sarunu un nobālēja.

***

Un. taisnību sakot, Linaina teica, man sāk mazmazdrusciņ apnikt tas, ka ik dienu man ir tikai Henrijs vien, Henrijs vien. Viņa uzvilka zeķi kreisajā kājā. Vai tu pazīsti Bernardu Marksu? viņa jautāja tonī, kura pārmērīgā nevērība bija acīm redzami mākslota.

Fanija izskatījās satrūkusies. — Tu taču nedomā…

Kāpēc ne? Bernards ir alfa plus. Turklāt viņš aicina mani braucienā uz kādu no Mežoņu rezervātiem. Man vienmēr ir gribējies apskatīt Mežoņu rezervātu.

— Bet viņa reputācija?

— Kas man daļas par viņa reputāciju!

— Stāsta, ka viņam nepatīkot šķēršļu golfs.

— Stāsta, stāsta, Linaina viņu izmēdīja.

— Pie tam lielāko daļu laika viņš pavada viens — vienatnē. Fanijas balsī ieskanējās šausmas.

— Nu, kopā ar mani viņš vairs nebūs vienatnē. Un vispār, kāpēc cilvēki pret viņu tik pretīgi izturas? Manuprāt, viņš ir ļoti jauks. Viņa pasmaidīja savā nodabā; cik nejēdzīgi bikli viņa bija izturējusies! Gandrīz baidījusies — it kā viņa būtu Pasaules Pārraugs, bet viņš — gamma mīnus mehāniķis.

* * *

— Padomājiet paši par savu dzīvi! Mustafa Monds sacī­ja. Vai kāds no jums jelkad ir sastapies ar nepārvaramu šķērsli?

Par atbildi uz šo jautājumu iestājās noliedzošs klusums.

— Vai kāds nojums ir bijis spiests nodzīvot ilgu laika posmu starp vēlmes rašanos un tās piepildījumu?

— Nu… viens no zēniem iesāka un aprāvās.

— Runā vien! IAD mudināja. Neliec viņa fordībai gaidīt!

— Reiz man nācās gadrīz četras nedēļas gaidīt, līdz meite­ne, kuru es gribēju, bija ar mieru man ļauties.

— Un tāpēc tu juti spēcīgas emocijas?

— Drausmīgas.

— Drausmīgas, tieši tā. Pārraugs noteica. Mūsu senči bija tik stulbi un tuvredzīgi, ka tad, kad ieradās pirmie re­formisti un piedāvājās atbrīvot viņus no šīm drausmīgajām emocijām, viņi par to negribēja ne dzirdēt.

***

"Tie runā par viņu tā, it kā viņa būtu gaļas gabals!" Bernards grieza zobus. "Dabū, nedabū… Degradē viņu līdz jērgaļas līmenim! Viņa sacīja, ka padomāšot, sacīja, ka at­bildēšot man šonedēļ. Ak Ford, Ford, Ford!" Viņam gribējās aiziet pie tiem abiem un ietriekt viņiem sejā dūri — no visa spēka, vēl un vēlreiz.

— Jā, es tev no sirds iesaku viņu pamēģināt, Henrijs Fosters patlaban teica.

***

Piemēram, ektoģenēze. Pficners un Kavaguči bija izstrādājuši visu tehnoloģiju. Bet vai valdības uz to skatījās? Nē. Pastāvēja kaut kas tāds, ko sauca par kristietību. Sievie­tes bija spiestas arī turpmāk palikt par dzīvdzemdētājām.

***

— Viņš ir tik neglīts! Fanija iesaucās.

— Bet man viņa izskats tīri labi patīk.

— Un vēl tik mazs. Fanija novaikstījās; mazs augums tik šausmīgi un tipiski atgādināja zemākās kastas.

— Man liekas, viņš ir itin jauks, Linaina teica. Ir tāda sajūta, ka gribētos viņu apmīļot. Zini. kā kaķi.

Fanija jutās šokēta. Stāsta, kad viņš vēl bijis pudelē, kāds esot pieļāvis kļūdu — nodomājis, ka viņš ir gamma, un iepildijis viņa asins aizstājējā alkoholu. Tāpēc viņš esot tik panīcis.

— Kādas muļķības! Linaina sašuta.

***

Anglijā apmācība miegā pat tika aizliegta. Tur pastāvēja tā dēvētais liberālisms. Parlaments, ja zināt, kas tas ir, izdeva pret to likumu. Ir saglabājušās liecības. Runas par cilvēka brī­vību. Par brīvību būt nemākulīgam un nelaimīgam. Par brīvību atrasties aplamā vietā.

***

— Bet, mans mīļais draugs, laipni lūdzu, nudien! Laipni lūdzu! Henrijs Fosters uzsita Predestinatora asistentam uz pleca. Galu galā ikviens pieder ikvienam.

***

Simt atkārtojumu trīs naktis nedēļā četrus gadus, domāja Bernards Markss, hipnopēdijas speciālists. Sešdesmit divi tūkstoši četrsimt atkārtojumu rada vienu patiesību. Idioti!

***

— Vai, piemēram, Kastu sistēma. Nemitīgi ieteikta, nemitīgi noraidīta. Pastāvēja tā dēvētā demokrātija. Itin kā cilvēki būtu vienlīdzīgi vēl kādā ziņā, ne tikai fizikāli ķīmiski!

***

— Nu, varu pateikt vienīgi to, ka pieņemšu viņa uz­aicinājumu.

***

Bernards viņus ienīda, ienīda. Taču viņi bija divi, viņi bija lieli, viņi bija stipri.

* * *

Deviņgadu karš sakās Mūsu Forda simt četrdesmit pirmajā gadā.

***

— Pat ja baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā būtu patiesība.

***

— Fosgēns, hloropikrīns, etiljodacetāts, difenilciānarsēns, trihlormetila hlorofonnāts, dihloretila sulfids. Nemaz nenjnājot par hidrociānskābi.

***

— Jo tam es gluži vienkārši neticu, Linaina noteica.

***

— Troksnis, ko rada četrpadsmit tūkstoši lidmašīnu, tu­vojoties brīvā kārtībā. Bet Kūrfirstendammā un Parīzes Astotajā rajonā Sibīrijas mēra bumbu eksplozija nebūs skaļāka par blīkšķi, ar kādu plīst papīra maisiņš.

***

— Tāpēc, ka es gribu redzēt Mežoņu rezervātu.

***

CH3 C6 H2 (N02 )3 + Hg (CNO)2 = nu. kas? Milzīgs cau­rums zemē, kaudze mūra gruvešu, daži miesas un gļotu gabali, kāja, joprojām ar visu zābaku, lido pa gaisu un, plakš, piezemējas ģerānijās — tumši sarkanajās; cik lieliska vasaras izrāde!

***

— Tu esi bezcerīga, Linaina, es liekos mierā.

***

Krievu izgudrotā ūdens krājumu saindēšanas metode bija sevišķi atjautīga.

* * *

Uzgriezušas viena otrai muguru, Fanija un Linaina turpināja ģērbties klusēdamas.

***

Deviņgadu karš, Lielais ekonomikas sabrukums. Pastā­vēja izvēle starp Pasaules Pārraudzību un pilnīgu postu. Starp stabilitāti un…

***

— Arī Fanija Krauna ir jauka meitene, sacīja Predestinatora asistents.

***

Bērnistabās bija beigusies elementārās šķiras apziņas stunda, balsis tagad pielāgoja nākotnes pieprasījumu nākotnes rūpnieciskajam piedāvājumam. Es ļoti mīlu lidot, tās čukstēja, es loti mīlu lidot, es ļoti mīlu jaunas drēbes, es ļoti mīlu…

***

— Liberālisms, protams, nomira no Sibīrijas mēra, tomēr ar varu tik un tā nekas nebija panākams.

***

— Ne tuvu ne tik pneimatiska kā Linaina. Nudien, ne tuvu.

***

Bet vecas drēbes ir pretīgas, čuksti nepagurdami turpināja. Vecas drēbes mēs vienmēr metam laukā. Labāk izmet, nevis lāpi; labāk izmet, nevis lāpi; labāk izmet…

***

— Valdībai ir jāsēd, nevis jākaujas. Cilvēks valda ar smadzenēm un dibenu, bet nekad ne ar dūrēm. Piemēram, tika pieņemtas patēriņa saistības.

* * *

— Nu re, es esmu gatava, Linaina noteica; taču Fanija novērsusies cieta klusu. — Izlīgsim, mīļo Fanij!

***

— Katrs vīrietis, sieviete un bērns apņēmās patērēt tik un tik daudz gadā. Rūpniecības interesēs. Vienīgais rezultāts…

***

Labāk izmet, nevis lāpi. Jo vairāk ielāpu, jo mazāk mantas; jo vairāk ielāpu…

***

— Drīz tu iekulsies nepatikšanās, Fanija drūmi paziņoja.

***

— Apzināts protests milzīgā mērogā. Pret patēriņu. Atpa­kaļ pie dabas.

***

— Es ļoti mīlu lidot, es ļoti mīlu lidot.

***

— Atpakaļ pie kultūras. Jā, tik tiešām, pie kultūras. Necik daudz nav iespējams patērēt, ja sēd uz vietas un lasa grāmatas.

***

— Vai es izskatos labi? Linaina jautāja. Viņas žakete bija darināta no tumšzaļa acetāta auduma, ar zaļas viskozes kažokādas aprocēm un apkakli.

***

— Astoņi simti Vienkāršās dzīves piekritēju Goldersgrīnā tika nošauti ar mašīnpistolēm.

***

Labāk izmet, nevis lāpi, labāk izmet, nevis lāpi.

* * *

Zaļi velvēta šorti un baltas viskozes vilnas zeķes, atlocī­tas zem ceļgaliem.

***

— Pēc tam notika slavenā Britu muzeja asinspirts. Divi tūk­stoši kultūras mīļotāju tika noindēti ar dihloretilsulfidagāzi.

***

Zaļi balta žokejcepure meta ēnu uz Linainas acīm; viņas kurpes bija spilgti zaļas un mirdzoši nospodrinātas.

***

— Beigās, sacīja Mustafa Monds, — Pārraugi aptvēra, ka nav jēgas rīkoties ar varu. Gausākās, toties nesalīdzināmi drošākās metodes — ektogenēze, neopavloviskā apstrāde un hipnopēdija…

***

Un ap vidukli viņa bija aplikusi ar sudrabu rotātu zaļu patronjostu no safjāna aizstājēja, un jostas kabatiņas izspīlēja (jo Linaina nebūt nebija neauglīga) noteikumos paredzētais pretapaugļošanās līdzekļu krājums.

***

Plicnera un Kavaguči atklājumi beidzot tika izmantoti. Intensīva propaganda pret dzīvdzemdēšanu…

***

— Lieliski! Fanija jūsmīgi iesaucās. Viņa nekad nespēja ilgi pretoties Linainas valdzinājumam. — Un cik bezgala jauka Maltusa josta!

***

Tam pievienojās kampaņa pret Pagātni; tika slēgti muzeji, uzspridzināti vēstures pieminekļi (par laimi, vairums no tiem bija nopostīti jau Deviņgadu kara laikā); aizliegtas visas grāmatas, kas izdotas pirms Mūsu Forda 150. gada.

* * *

— Man tiešām būs jāsameklē tāda pati, Fanija noteica.

***

— Bija. piemēram, tādas lietas, ko sauca par piramīdām.

***

— Mana vecā patronsoma no melnas lakādas…

***

— Un kāds vīrs, vārdā Šekspīrs. Par tiem jūs. protams, neesat dzirdējuši.

***

— Tā mana patronsoma ir taisni drausmīga.

***

— Tādas ir patiesi zinātniskas izglītības priekšrocības.

***

— Jo vairāk ielāpu, jo mazāk mantas; jo vairāk ielāpu, jo mazāk…

***

Mūsu Forda pirmāT modeļa ieviešana…

***

— Tā man ir jau gandrīz trīs mēnešus.

***

— Izraudzīts par jaunā laikmeta sākuma datumu.

***

— Labāk izmet, nevis lāpi; labāk izmet…

***

— Kā jau teicu iepriekš, pastāvēja kaut kas tāds, ko dēvēja par kristietību.

* * *

Labāk izmet , nevis lāpi.

***

Nepietiekama patēriņa ētika un filosofija…

***

Es mīlu jaunas drēbes, es mīlu jaunas drēbes, es mīlu…

***

Tik būtiska nepietiekamas ražošanas laikos; toties mašīnu un slāpekļa fiksācijas laikmetā tas neapšaubāmi ir noziegums pret sabiedrību.

***

— To man uzdāvināja Henrijs Fosters.

***

Visiem krustiem tika nogriezts augšgals, un tie pārvērtās par T. Bija arī tāda lieta, ko dēvēja par Dievu.

***

— Tas ir īsts safjānādas aizstājējs.

***

Tagad mums ir Pasaules valsts. Un Forda Dienas svi­nības, un Kopienas dziedāšana, un Solidaritātes kalpojumi.

***

"Ford, kā es viņus ienīstu!" domāja Bernards Markss.

***

Bija lieta, ko dēvēja par Debesīm; un tomēr viņi milzī­gos daudzumos dzēra alkoholu.

***

"Kā gaļa, taisni kā gaļas gabals."

* * *

Bija lieta, ko devēja par dvēseli, un lieta, ko dēvēja par nemirstību.

***

— Lūdzu, pajautā Henrijam, kur viņš to dabūja!

***

Bet viņi lietoja morfiju un kokaīnu.

***

"Un vēl ļaunāk ir tas, ka arī pati par sevi viņa domā kā par gaļas gabalu."

***

Mūsu Forda simt septiņdesmit astotajā gadā tika sub­sidēti divi tūkstoši farmakologu un bioķīmiķu.

***

— Tas nu gan izskatās drūms, Predestinatora asistents sacīja, norādīdams uz Bernardu Marksu.

***

Pēc sešiem gadiem to sāka ražot komerciāli. Šī droga ir sasniegusi pilnību.

***

Sagrozīsim viņam galvu!

***

Eiforiska, narkotiska, patīkami halucinogēna.

***

— Drūmi, Marks, drūmi. Sitiens uz pleca lika viņam satrūkties un pacelt acis. Tas bija tas neģēlis Henrijs Fos­ters. — Tev tagad vajadzīgs grams somas.

* * *

Visas kristietības un alkohola priekšrocības; neviena no to trūkumiem.

***

"Ford, man gribētos viņu nogalināt!" Taču viņš tikai pateica: Nē, paldies, un atvairīja piedāvāto tablešu pudelīti.

***

Dodieties brīvdienās, lai atpūstos no realitātes, kad vien vēlaties, un atgriezieties bez kādām galvassāpēm un mitoloģijas.

***

— Ņem vien, Henrijs Fosters uzstāja, ņem!

***

Stabilitāte bija praktiski nodrošināta.

***

— Viens kubikcentimetrs izārstē no desmit drūmām do­mām, Predestinatora asistents sacīja, citēdams vienkāršu hipnopēdisko gudrību.

***

Atlika vienīgi apkarot vecumu.

***

— Nolādēts, nolādēts! Bernards Markss iekliedzās.

— Kas par vīzdegunību!

Gonadotropiskie hormoni, jaunu asiņu pārliešana, magnija sāļi…

— Un atceries, ka grams ir labaks par lāstu! Viņi smiedamies aizgāja.

***

— Tika likvidētas visas nepatīkamās psiholoģiskās ve­cuma pazīmes. Un līdz ar tām, protams…

***

— Neaizmirsti pajautāt viņam par to Maltusa jostu! Fanija piekodināja.

***

Līdz ar tām arī visas veca cilvēka mentālās īpatnības. Raksturs paliek nemainīgs visu mūžu.

…divas šķēršļu golfa partijas, lai tiktu galā pirms tum­sas. Man jālido.

Darbs, spēles, — sešdesmit gadu vecumā mūsu spējas un noslieces ir tādas pašas kā septiņpadsmit gadu vecumā. Senajos sliktajos laikos veci vīri mēdza atstāt aktīvo dzīvi un darbu, pievērsties reliģijai, pavadīt laiku lasot, domājot — domājot!

***

— Idioti, cūkas! Bernards Markss murmināja, iedams pa gaiteni uz liftu.

***

Tagad — tāds ir progress — veci vīri strādā, veci vīri kopojas, veciem vīriem nav laika atpūsties no izpriecām, neatliek ne mirklis, lai apsēstos un domātu, — vai, ja kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ blīvajā izklaides substancē pavērtos šāda laika sprauga, tad pie rokas allaž ir soma. brīnišķā soma, pusgrams pusei brīvas dienas, grams nedēļas nogalei, divi grami ceļojumam uz krāšņajiem Aus­trumiem. trīs — tumšai mūžībai uz Mēness; atgriezušies no turienes, viņi atjēdzas viņpus plaisai, droši stāv uz ikdienas darba un izklaides cietā pamata, skraida no vienas jūtfilmas uz citu, no vienas pneimatiskas meitenes pie citas, no elektro­magnētiskā golfa laukuma uz…

***

— Ej prom, meitenīt! Fosters dusmīgi uzsauca. Ej prom, puika! Vai jūs neredzat, ka viņa fordība ir aizņemts? Ejiet un spēlējiet savu erotisko spēli kaut kur citur!

— Nabaga mazulīši! Pārraugs noteica.

***

Lēni, majestātiski, mašīnām klusu dūcot, konveijeri virzījās uz priekšu, trīsdesmit trīs centimetrus stundā. Sarkanajā tumsā kvēloja neskaitāmi rubīni.