Brīnišķīgā jaunā pasaule

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Pēc scēnas Apaugļošanas telpā visas Londonas augstā­kās kastas neprātīgi alka ieraudzīt brīnišķo radījumu, kas bija nokritis ceļos pie Inkubatoru un Apstrādes direktora kājām — vai, pareizāk, pie bijušā direktora kājām, jo nabaga vīrs tūliņ pēc tam bija atkāpies no amata un nekad vairs ne­spēra kāju Centrā, — šis radījums bija nokritis ceļos un nosaucis viņu (šis joks bija gandrīz pārāk labs, lai būtu patiess!) par "savu tēvu". Turpretī Linda nepanāca neko; nevienam nebija ne mazākās vēlēšanās redzēt Lindu. Ap­galvot, ka esi māte, — tas jau pārsniedza joka robežas: tā bija neķītrība. Turklāt viņa nemaz nebija īsta mežone, bija izaugusi pudelē un apstrādāta tāpat kā visi citi. tāpēc patiesībā viņai nevarēja būt nekādu dīvainu ideju. Visbei­dzot — un šis bija pats svarīgākais iemesls, kāpēc cilvēki negribēja redzēt nabaga Lindu, —vainīgs bija viņas izskats. Resna; zaudējusi jaunību; ar sliktiem zobiem, pūtainu seju, un vēl šī figūra (Ford!), — skatoties uz viņu, metās slikta dūša, jā, pilnigi slikta dūša. Tāpēc labākie ļaudis bija stingri apņēmušies neskatīties uz Lindu. Un Lindai savukārt nebija nekādas vēlēšanās redzēt viņus. Atgriešanās civilizācijā viņai nozīmēja atgriešanos pie somas, tā bija iespēja gulēl gultā un baudīt nebeidzamas brīvdienas, pēc kurām nebūs jā­mokās ar galvassāpēm vai vemšanas lēkmi, nekad nebūs jājūtas tā, kā pēc pejotla dzeršanas — itin kā viņa būtu iz­darījusi kaut ko tik kaunpilni antisociālu, ka savu mūžu vairs nevarēs skatīties cilvēkiem acis. Soma nemēdza izspēlēt nevienu no šiem nepatīkamajiem jokiem. Somas dāvātās brīvdienas bija pati pilnība, un, ja rīts pēc tām bija netīkams, tad nevis iekšķīgu iemeslu dēļ, bet gan salīdzinā­jumā ar brīvdienu priekiem. Lai izvairītos no tā, brīvdienas vajadzēja padarīt nebeidzamas. Viņa alkatīgi pieprasīja arvien lielākas, arvien biežākas devas. Dakteris Šovs sākumā iebilda; bet tad ļāva viņai saņemt tik daudz somas, cik tīk. Viņa dzēra veselus divdesmit gramus dienā.

Un tas viņu nobeigs pāris mēnešos, dakteris izpauda Bernardam. Kādu dienu elpošanas centru ķers paralīze. Viņa vairs nevarēs paelpot. Beigas. Un labi vien būs. Ja mēs spētu atdot cilvēkiem jaunību, tad, protams, būtu citādi. Bet mēs to nespējam.

Visus pārsteidza tas (jo somas brīvdienās Linda nevie­nam nemaisījās pa kājām, un tas bija ļoti ērti), ka pret šādu rīcību iebilda Džons.

— Bet vai jūs nesaīsināt viņas mūžu, dodot viņai tik lielas devas?

— Vienā ziņā jā, dakteris Šovs atzina. Taču citā ziņā mēs viņas mūžu pagarinām. Jauneklis neizpratnē raudzījās viņā. Soma, iespējams, liek zaudēt dažus gadus no laika, dakteris turpināja. Taču iedomājieties milzīgos, neizmēro­jamos posmus, ko tā var dāvāt ārpus laika! Katras somas brīvdienas ir daļiņa no tā, ko mūsu senči dēvēja par mūžību.

Džons sāka saprast. Mūžība bija mūsu lūpās un acīs, viņš nočukstēja.

— Ko?

— Neko.

— Protams, dakteris Šovs turpināja, cilvēkiem nedrīkst ļaut ceļot prom mūžībā, ja viņiem veicams kāds nopietns darbs. Bet tā kā viņai nekāda nopietna darba nav…

— Vienalga, Džons neatlaidās, nedomāju, ka tas ir pareizi.

Dakteris paraustīja plecus. — Bez šaubām, ja jūs labāk gribat, laiviņa nemitīgi klaigā kā jukusi…

Beigās Džons bija spiests piekāpties. Linda saņēma savu somu. Kopš tā laika viņa palika savā mazajā istabiņā Bernarda daudzdzīvokļu mājas trīsdesmit septītajā stāvā, gultā, ar nemitīgi ieslēgtu radio un televizoru, ar pilošu pačūlijas smaržas krānu un ar somas tabletēm izstieptas rokas attālumā, —tur viņa palika; un tomēr viņas tur nemaz nebija, visu laiku viņa bija prom, bezgalīgi tālu prom, brīv­dienās; brīvdienās kādā citā pasaulē, kur radiomūzika bija skanošu krāsu labirints, slīdošs, trīsuļojošs labirints, kurš (skaisti neizbēgamos līkločos) veda uz absolūtas pārliecības spožo centru; kur televizorā dejojošie tēli bija aktieri kādā neaprakstāmi burvīgā, dziedošā jūtfilmā; kur pilošā pačūlija bija kaut kas vairāk nekā smarža — tā bija saule, tas bija miljons seksofonu, tas bija mīlas glāstos aizrāvies Popē, tikai vēl spēcīgāk, nesalīdzināmi spēcīgāk un bez gala.

— Nē, jaunību atdot mēs nevaram, dakteris Šovs no­beigumā teica. — Tomēr es ļoli priecājos, ka man bijusi iespēja redzēt cilvēka senilitātes paraugu. Sirsnīgs paldies, ka pieaicinājāt mani! Viņš silti paspieda Bernardam roku.

Tāpēc visi centās tikt klāt vienīgi Džonam. Un. tā kā pie Džona varēja piekļūt, vienīgi vēršoties pie Bernarda, viņa ofi­ciāli atzītā sarga, tad Bernards pirmo reizi dzīvē pieredzēja, ka pret viņu izturas ne tikai normāli, bet arī kā pret ārkārtīgi svarīgu personu. Vairs nedzirdēja nekādas baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā, nekādas zobgalības par viņa izskatu. Henrijs Fosters izturējās neparasti draudzīgi; Benilo Hūvers uzdāvināja Bernardam sešas paciņas dzimumhormonu košļājamās gumijas; ieradās Predestinatora asistents un gandrīz verdziski izdiedelēja ielūgumu uz vienu no Bernarda rīkotajām vakara ballītēm. Kas atliecās uz sievietēm. Bernar­dam vajadzēja tikai dot mājienu, ka šāds ielūgums būtu iegūstams, un viņš varēja dabūt, kuru vien gribēja.

— Bernards uzaicināja mani nākamtrešdien iepazīties ar Mežoni! Fanija uzvaroši pavēstīja.

— Ļoti priecājos, Linaina atteica. Un tagad atzīsti, ka attiecībā uz Bernardu biji kļūdījusies! Vai tev nešķiet, ka viņš tiešām ir jauks?

Fanija pamāja. Un, jāteic. viņa piezīmēja, es biju visai patīkami pārsteigta.

Galvenais pudeļotājs, Predestinācijas direktors, trīs Apaugļošanas vadītāju asistentu vietnieki, Emociju tehno­loģijas koledžas Jūtfilmu nodaļas profesors, Vestminsteras Kopienas dzicdātavas dekāns, Bokanovskizāeijas inspek­tors — Bernarda slaveno paziņu saraksts bija bezgalīgs.

— Un pagājušajā nedēļā es dabūju sešas meitenes, viņš atzinās Helmholcam Vatsonam. Vienu pirmdien, divas otrdien, vēl divas piektdien un vienu sestdien. Un, ja vien man būtu laiks vai vēlēšanās, — vismaz vēl ducis meiču kāroja to pašu…

Šajā lielibā Helmholcs klausījās, tik drūmi un nosodoši klusēdams, ka Bernards apvainojās.

— Tev skauž, viņš noteica.

Helmholcs papurināja galvu. Man tikai ir diezgan skumji, tas arī viss, viņš sacīja.

Bernards sapīka. Un klusībā nosolījās, ka nekad, nekad vairs nerunās ar Helmholcu.

Dienas ritēja. Panākumi kūsājot sakāpa Bernardam galvā un tādējādi kā būtu jādara ikvienam labam reibi­nošam šķidrumam) pilnīgi samierināja viņu ar pasauli, kuru viņš līdz šim bija uzskatījis par ļoti nepilnīgu. Ciktāl viņš tika uzskatīts par svarīgu cilvēku, lietu kārtība bija laba. Tomēr, savu panākumu dēļ samierinājies, viņš tomēr nevēlējās at­teikties no privilēģijas kritizēt šo kārtību. Jo kritizēšanas akts pastiprināja viņa svarīguma apziņu, lika viņam justies lielākam. Turklāt viņš no visas tiesas ticēja, ka ir šis tas, kas pelnījis kritiku. (Tai pašā laikā viņam no visas tiesas patika gūt panākumus un dabūt visas meitenes, ko vien gribēja.) To priekšā, kuri tagad Mežoņa dēļ apbēra Bernardu ar cieņas apliecinājumiem, viņš demonstrēja spilgtu savda­bību. Viņā pieklājīgi klausījās. Tomēr viņam aiz muguras cilvēki nogrozīja galvu. 'Tas jauneklis ņems nelabu galu," viņi sacīja, pareģodami to ar īpaši dziļu pārliecību, jo, kad pienāks laiks, paši personiski bija gatavi gādāt, lai gals bū­tu nelabs. "Viņš neatradīs otru Mežoni, kas viņu paglābtu nākamreiz." viņi daudzināja. Tomēr, lai nu kā, eksistēja pirmais Mežonis; viņi izturējās pieklājīgi. Un tāpēc, ka viņi izturējās pieklājīgi, Bernards jutās pilnīgi gigantisks — gi­gantisks un reizē viegls aiz pacilājuma, vieglāks par gaisu.

— Vieglāks par gaisu, Bernards sacīja, norādīdams augšup.

Gluži kā pērle debesīs augstu, augstu virs viņiem saules gaismā sārti mirdzēja Meteoroloģijas departamenta aerostata balons.

"… minētajam Mežonim." tā skanēja Bernarda instruk­cijas, "ir jāparāda civilizētā dzīve visos tās aspektos…"

Patlaban šī dzīve tika Mežonim rādīta no putna lidoju­ma, stāvot uz platformas Čering — T tornī. Gidu lomā bija laika novērošanas stacijas meistars un departamenta meteorologs. Taču visvairāk runāja Bernards. Panākumu reiboņa pārņemts, viņš izturējās tā, it kā būtu vismaz Pasaules Pārraugs, kas ieradies vizītē. Vieglāks par gaisu.

No debesīm nolaidās Bombejas Zaļā raķete. Izkāpa pasažieri. Pa astoņiem kabīnes iluminatoriem laukā rau­dzījās astoņas identiskas dravīdu rases dvīnes haki krāsas drānās — stjuartes.

— Tūkstoš divsimt piecdesmit kilometru stundā, staci­jas meistars svinīgi pavēstīja. Ko jūs par to domājat, mister Mežoni?

Džons domāja, ka tas ir ļoti jauki. Tomēr, viņš piezīmēja, Ariels spēja apmest loku ap zemi četrdesmit minūtēs.

"Redzot civilizācijas izgudrojumus," Bernards rakstīja savā atskaitē Mustafam Mondam, "Mežonis izrāda pārstei­dzoši maz intereses un bijības. Nav šaubu, tam par iemeslu daļēji ir fakts, ka viņš ir dzirdējis, ko par tiem stāsta sieviete Linda, viņa m… ."

(Mustafa Monds sarauca pieri. "Vai tas muļķis domā, ka es esmu pārāk klīrīgs, lai spētu skatīties uz šo vārdu, uzrakstītu visā pilnībā?")

"Un daļēji arī tas, ka viņa interese ir fokusēta uz to, ko viņš dēvē par "dvēseli" un stūrgalvīgi uzskata par realitāti, kas nav atkarīga no fiziskas vides; turpretī, kā centos viņam izskaidrot…"

Pārraugs pavirši pārlaida acis nākamajiem teikumiem un jau grasījās pāršķirt lapu. lai pameklētu kaut ko intere­santāku un konkrētu, kad viņa skatienu piesaistīja vairākas pilnīgi neparastas frāzes. " …lai gan, jāatzīst," viņš lasīja, "es esmu vienisprātis ar Mežoni par to, ka civilizētais infantilisms ir pārāk viegli sasniegts vai, kā to apzīmē viņš, nav pietiekami dārgs; es vēlētos izmantot izdevību un pievērst Jūsu Fordības uzmanību tam, ka…"

Mustafas Monda dusmas gandrīz uzreiz pārvērtās jautrībā. Priekšstats par to, ka šis radījums visā nopietnībā dod viņam — viņam — padomus sociālās kārtības jautāju­mos, tiešām bija pārāk grotesks. Šis cilvēks acīmredzot bija zaudējis prātu. "Viņu derētu pārmācīt," Pārraugs nodomāja; tad atmeta galvu un iesmējās skaļi. Lai nu kā, pagaidām pārmācība izpaliks.

Tā bija maza rūpnīciņa ar helikopteru signālugunim uz jumta. Elektrisko aparātu korporācijas filiāle. Uz jumta viņus sagaidīja pats galvenais tehniķis un Cilvēciskā faktora di­rektors (jo Pārrauga ieteikuma apkārtrakstam bija maģiska ietekme). Viņi nokāpa lejā. rūpnīcā.

Katru procesu, Cilvēciskā faktora direktors paskaidro­ja, iespēju robežās veic viena vienīga Bokanovska grupa.

Un, patiesi, astoņdesmit trīs brahicefāliski deltas, kuriem tikpat kā nebija deguna, strādāja ar aukstās kalšanas presēm. Pie piecdesmit sešām klaudzošām, rotējošām četrvārpstu mašīnām darbojās piecdesmit seši līkdegunaini, rudmataini gammas. Simt septiņi termiski apstrādāti senegāliski epsi­loni strādāja lietuvē. Trīsdesmit trīs sievieškārtas deltas garenu galvu, gaišbrūniem matiem, šauru iegurni, visas metru sešdesmit deviņus centimetrus plus mīnus divdesmit milimetru augumā, iegrieza skrūvēm vītnes. Montāžas telpa divi komplekti gamma plus punduru montēja dinamomašīnas. Abi zemie darbgaldi atradās viens otram iepretim; starp tiem slīdēja konveijers ar detaļu kravu; pret četrdesmit sep­tiņām blondām galvām bija noliektas četrdesmit septiņas brūnas. Četrdesmit septiņi uzrauti deguni pret četrdesmit septiņiem līkiem; četrdesmit septiņi slīpi zodi pret četrdes­mit septiņiem izvirzītiem. Astoņpadsmit identiskas meitenes ar kastaņkrāsas cirtām, ģērbušās deltu zaļajos formastērpos, pārbaudīja samontētos mehānismus, kastēs tos salika trīs­desmit četri īskājaini delta mīnus kreiļi, bet gaidošajās kravas mašīnās un furgonos ielādēja sešdesmit trīs zilacaini, linmataini un vasarraibumaini pusidioti epsiloni.

"Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule!" Mežonis atskārta, ka nez kādas atmiņas ļaunprātības dēļ atkārto Mirandas vār­dus. "Ak, brīnišķīgā jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt!"

— Un. ticiet man, Cilvēciskā faktora direktors noteica, kad viņi izgāja no rūpnīcas. ar strādniekiem mums tikpat kā nekad nav nepatikšanu. Mums vienmēr izdodas…

Bet Mežonis pēkšņi metās prom un aiz kāda lauru krūma sāka tik drausmīgi vemt, it kā būtu stāvējis nevis uz cietas zemes, bet gan, lidojot ar helikopteru, būtu iegāzies gaisa bedrē.

"Mežonis," Bernards rakstīja, "atsakās dzert somu un šķiet ļoti nelaimīgs par to, ka sieviete Linda, viņa m…, ne­mitīgi uzkavējas brīvdienās. Zīmīgi, ka par spīti savas m… senilitātei un ārkārtīgi pretīgajai ārienei Mežonis bieži dodas viņu apmeklēt un šķiet viņai stipri pieķēries, — interesants piemērs tam. kā agrīna apstrāde spēj modificēt dabiskas tieksmes un pat pretoties tām (šai gadījumā — tieksme iz­vairīties no nepatīkama objekta)."

Itonā viņi nolaidās uz Vidusskolas jumta. Iepretim sko­las pagalmam saulē balti mirdzēja piecdesmit divus stāvus augstais Laptona tornis. Koledža pa kreisi no viņiem un Sko­las Kopienas dziedātava pa labi slēja pret debesīm savus diženos dzelzsbetona un vitastikla korpusus. šī četrstūra vidū pacēlās Mūsu Forda statuja, vecmodīga, darināta no hromēta tērauda.

Kad viņi izkāpa no helikoptera, viņus sagaidīja rektors doktors Gafnijs un direktrise mis Kīta.

— Vai jums šeit ir daudz dvīņu? Mežonis diezgan bažīgi noprasīja, kad viņi uzsāka skolas apskati.

— O nē, rektors atbildēja. Ītonā mācās vienīgi augstākās kastas zēni un meitenes. Viena olšūna, viens pieaugušais. Protams, tas apgrūtina izglītošanas procesu. Bet, tā kā viņiem nākotnē būs jāuzņemas liela atbildība un jātiek galā nepare­dzētās situācijās, tad tur neko nevar darīt. Viņš nopūtās.

Tikmēr Bernardam bija stipri iepatikusies mis Kīta. Ja vien kādu pirmdienas, trešdienas vai piektdienas vakaru jūs esat brīva, viņš patlaban teica. Tad pameta ar īkšķi uz Mežoņa pusi un piebilda: Viņš nu gan ir ērmīgs. Vecmodīgs.

Mis Kīta pasmaidīja (šis smaids tiešām bija burvīgs, viņš nodomāja) un pateicās; viņai būtu liels prieks reiz ierasties viņa viesībās. Rektors atvēra kādas durvis.

Pēc piecām minūtēm šajā alfa dubultplus klasē Džons jutās diezgan apstulbis.

Kas īsti ir šī elementārā relativitāte? viņš čukstus jautāja Bernardam. Bernards mēģināja paskaidrot, tad at­teicās no šī nodoma un ierosināja aiziet uz kādu citu klasi.

Gaitenī, kas veda uz beta mīnus Ģeogrāfijas klasi, aiz kādām durvīm atskanēja dzidra soprāna balss: Viens, divi. trīs, četri, un tad ar gurdu nepacietību: Atlikt!

— Maltusa treniņš, direktrise paskaidroja. Vairums mūsu meiteņu, protams, ir neauglīgas. Es pati esmu neaug­līga. Viņa uzsmaidīja Bernardam. Taču mums ir kādas astoņsimt nesterilizētas, kurām nepieciešams pastāvīgs treniņš.

Beta mīnus ģeogrāfijas klasē Džons uzzināja, ka "Mežoņu rezervāts ir vieta, kuru nelabvēlīga klimata, ģeolo­ģisko apstākļu vai dabas resursu trūkuma dēļ nav bijis vērts civilizēt". Klikšķis; telpa satumsa; un pēkšņi virs direktrises galvas uz ekrāna parādījās Akomas grēku nožēlnieki, tie gulēja krustā pie Dievmātes kājām, vaimanāja, kā Džons bija dzirdējis tos vaimanājam, izsūdzēja savus grēkus krustā sistajam Jēzum, Pukonga ērgļa tēlam. Jaunie īlonieši locījās smieklos. Joprojām vaimanādami, nožēlnieki piecēlās kājās, novilka virsdrēbes un sāka pletnēt sevi ar mezglotām pāta­gām, sitieni bira kā krusa. Smiekli kļuva divkārt skaļāki un pārspēja vaidu skaļo ierakstu.

— Bet kāpēc viņi smejas? Mežonis sāpīgā izbrīnā jautāja.

— Kāpēc? Rektors pievērsās viņam, joprojām ar platu smaidu sejā. Kāpēc? Nu, taču tāpēc, ka tas ir tik ārkārtīgi smieklīgi!

Kinematogrāfiskajā pustumsā Bernards riskēja izdarīt žestu, uz kuru agrāk diez vai būtu sadūšojies pat pilnīgā tumsā. Sava jaunā svarīguma spēcināts, viņš aplika roku direktrisei ap vidukli. Tas lokani padevās. Viņš jau taisījās nozagt pāris bučiņu un varbūt maigi iekniebt, kad slēgi klikšķot atvērās.

— Mums laikam vajadzētu iet tālāk, mis Kīta noteica un devās uz durvju pusi.

— Un šī, mirkli vēlāk paziņoja rektors, ir Hipnopēdiskās kontroles telpa.

Plauktos pie trim telpas sienām rindojās simtiem sintē­tiskās mūzikas aparātu, pa vienam katrai guļamtelpai; pie ceturtās sienas atvilktnēs glabājās papīra rullīši, uz kuriem bija nodrukātas dažādās hipnopēdiskās lekcijas.

— Rullīti ieliek šeit, Bernards skaidroja, pārtraucis dok­toru Gafniju, nospiež šo slēdzi…

— Nē, to, rektors aizskarts izlaboja.

— Nu. tad to. Rullītis atritinās. Selēnija šūnas pārvērš gaismas impulsus skaņas viļņos, un…

— Un gatavs, doktors Gafnijs pabeidza domu.

— Vai viņi lasa arī Šekspīru? Mežonis pajautāja, kad viņi garām skolas bibliotēkai devās uz bioķīmijas laboratorijām.

— Nekādā gadījumā! direktrise sarkdama atbildēja.

— Mūsu bibliotēkā, doktors Gafnijs paskaidroja, ir tikai uzziņu grāmatas. Ja mūsu jauniešiem vajadzīga izklaide, viņi var iet uz jūtfilmām. Mēs neatbalstām nodošanos vien­tulīgiem laika kavēkļiem.

Viņiem garām pa stikla seguma šoseju aizbrauca pieci autobusi ar zēniem un meitenēm, kuri dziedāja vai klusēdami apkampās.

— Nupat atgriezušies no Krematorijas, doktors Gafnijs noteica, kamēr Bernards čukstus norunāja tikties ar direktrisi jau tai pašā vakarā. Apstrāde nāves jomā sākas astoņ­padsmit mēnešu vecumā. Divus rītus nedēļā katrs mazulītis pavada Mirēju slimnīcā. Tur ir vislabākās rotaļlietas, nāves dienās viņus cienā ar šokolādes krēmu, Viņi iemācās uztvert nāvi kā pašsaprotamu.

— Kā jebkuru citu fizioloģisku procesu, profesionāli piemetināja direktrise.

Pulksten astoņos "Savojā". Viss bija norunāts.

Atceļā uz Londonu viņi iegriezās Brentfordas Televīzijas korporācijas rūpnīcā.

— Vai jūs mirkli nepagaiditu tepat, kamēr es aiziešu pie­zvanīt? Bernards jautāja.

Mežonis gaidīja un skatījās. Galvenā dienas maiņa nule bija beigusi darbu. Rindās pie viensliedes dzelzceļa stacijas stāvēja zemāko kastu strādnieku pūļi — septiņi vai astoņi simti vīriešu un sieviešu, gammas, deltas un epsiloni, par visiem kopā tur nebija vairāk kā ducis atšķirīgu seju un au­gumu. Kopā ar biļeti kasieris katram no viņiem pastūma mazu kartona kārbiņu ar tabletēm. Gara viriešu un sieviešu virtene gausi virzījās uz priekšu.

— Kas ir tajos (viņš atcerējās "Venēcijas tirgoni")… tajos šķirstiņos? Mežonis jautāja, tiklīdz Bernards atgriezās.

— Somas dienas deva, Bernards neskaidri atņurdēja, jo gremoja Benito Hūvera doto košļājamo gumiju. — To viņi saņem, kad darbadiena beigusies. Četras pusgrama tabletes. Sest­dienās sešas.

Viņš sirsnīgi saņēma Džonu aiz delma, un viņi devās atpakaļ uz helikopteru.

* * *

Linaina dziedādama ienāca ģērbtuvē.

— Tu izskaties gaužām apmierināta, Fanija noteica.

— Un esmu arī, Linaina atbildēja. Švirks! Pirms pus­stundas piezvanīja Bernards. Švirks, švirks! Viņa izkāpa no šortiem. Viņam gadījusies kaut kāda negaidīta tikša­nās. Švirks! Jautāja, vai es šovakar varētu aizvest Mežoni uz jūtfilmu. Man jāskrien! Viņa aizsteidzās uz vannas istabu.

"Laimīgā meitene," Fanija nodomāja, noskatīdamās Linainai pakaļ.

Šai domā nebija nekādas skaudības; labsirdīgā Fanija tikai konstatēja faktu. Linainai tiešām bija paveicies: viņa kopā ar Bernardu lielā mērā dalījās Mežoņa milzīgajā slavā, viņas nenozīmīgā persona atstaroja šībrīža ārkārtīgi moder­no spozmi. Vai tad Jauno Sieviešu Fordiskās apvienības sekretāre nebija lūgusi, lai Linaina nolasa lekciju par to, ko pieredzējusi? Vai Linaina nebija ielūgta uz Afroditeuma kluba ikgadējām vakariņām? Vai viņa jau nebija parādījusies jūtziņās — redzama, dzirdama un aptaustāma neskaitāmiem miljoniem uz visas planētas?

Ne mazāk glaimojoša bija uzmanība, ko viņai izrādīja slaveni indivīdi. Pasaules Pārrauga otrais sekretārs bija ielūdzis viņu uz vakariņām un brokastīm. Vienu nedēļas no­gali viņa bija pavadījusi kopā ar Forda Galveno tiesnesi un otru — ar Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju. Bez mi­tas viņai zvanīja Rūpniecisko un Ārējo sekrētu korporācijas prezidents, un viņa bija braukusi uz Dovilu kopā ar Eiropas Bankas pārvaldnieka vietnieku.

Protams, tas ir brīnišķīgi. Un tomēr, Linaina bija atzi­nušies Fanijai, savā ziņā man ir tāda sajūta, it kā es kaut ko iegūtu viltus ceļā. Jo. bez šaubām, pirmām kārtām viņi visi grib zināt, kā tas ir — mīlēties ar Mežoni. Un tad man jāatbild, ka es nezinu. Viņa pašūpoja galvu. Vairums vīriešu, protams, netic. Taču tas ir tiesa. Ak, kaut jel tas nebūtu tiesa! viņa skumji piebilda un nopūtās. Viņš ir šausmīgi izskatīgs; vai tu tā nedomā?

— Bet vai tad tu viņam nepatīc? Fanija jautāja.

— Dažreiz man šķiet, ka patīku, un citreiz alkal, ka nē. Viņš vienmēr vairās no manis cik spēdams; iziet no istabas, ja ienāku es; negrib man pieskarties; pat negrib uz mani skatīties. Tomēr lāgiem, ja pēkšņi pagriežos, es pieķeru viņu skatāmies; un tad… nu, tu zini, kā vīrieši skatās, ja tu viņiem patīc.

Jā, to Fanija zināja.

— Es netieku gudra, Linaina sacīja.

Viņa netika gudra un jutās ne tikai apjukusi, bet arī diezgan aizkaitināta.

— Jo, saproti, Fanij, viņš patīk man.

Un patika arvien vairāk un vairāk. Nu. tagad beidzot būs īsta izdevība, viņa domāja, iesmaržodamās pēc vannas. Smaržu pieskāriens te, smaržu pieskāriens tur, — jā, īsta izdevība. Viņa bija tik lieliskā garastāvokli, ka sāka dziedāt.

— Apskauj mani cieši, kaķīt, Skūpsti, līdz es kritu komā; Apskauj mani, mīļo zaķīt. Mīla jauka ir kā soma.

Smaržu ērģeles atskaņoja tīkami atspirdzinošu Smaržzāļu kapričo — ņirbēja timiāna un lavandas, rozmarīna, bazilika, miršu un estragona arpedžo; pārdrošas modulācijas pa garšvielu toņkārtām aizvirmoja līdz pelēkajai ambrai; tad caur sandalkoku, kamparu, ciedru un svaigi pļautu sienu (vietumis ar vieglām disonansēm — netveramu nieru pudiņa dvesmu, tikko jaušamu cūku mēslu smārdu) at­griezās pie vienkāršajām aromātiskajām vielām, ar kurām smarždarbs bija sācies. Izdzisa pēdējā timiāna pūsma: atskanēja aplausi; iedegās gaisma. Sintētiskās mūzikas apa­rātā sāka attīties ieraksta rullītis. Tīkami tvīksmīgi ieskanējās trio hipervijolei, superčellam un obojas aizstājējam. Trīsdesmit vai četrdesmit taktis — un tad uz šī instrumentālā fona ietrallinājās pārcilvēciska balss; te tā šķita nākam no krūšu dziļumiem, te tikai no lūpām, te bija samtaina kā flautai, te pilna smeldzīgām harmonijam; tā bez kādām pūlēm pacēlās no Gaspāra Fostera uzstādītā viszemāko nošu rekor­da, kas atradās uz pašas muzikālo skaņu robežas, līdz pat vibrējošai sikspārņnotij augstu virs visaugstākā C. kuru reiz ! 1770. gadā. Pannas hercoga operā, par pārsteigumu Mocar­tam), vienīgā visā vēsturē, bija spalgi izdziedājusi Lukrēcija Ajugari.

Iegrimuši pneimatiskajos sēdekļos, Linaina un Mežonis ostīja un klausījās. Nu pienāca kārta arī acīm un ādai.

Gaisma zālē nodzisa; tumsā iekvēlojās ugunīgi burti, itin kā lidinādamies gaisā. Trīs nedēļas helikopterā. Superdziedoša, sintētiski ieskaņota, krasaina, stereoskopiska jūtfilma sinhronizēta smaržu ĒRĢEĻU pavadījumā.

— Turies pie tiem rokturiem, kas atrodas krēsla malā! Linaina čukstēja. Citādi nejutīsi filmas efektus.

Mežonis paklausīja.

Tikmēr ugunīgie burti bija nozuduši: desmit sekundes valdīja pilnīga tumsa; tad pēkšņi, žilbinoši un nesalīdzināmi miesiskāki, nekā būtu šķituši, ja patiesi sastāvētu no miesas un kauliem, daudz reālāki par realitāti, parādījās stereoskopiski tēli, ieslēguši viens otru apskāvienos, — gi­gantisks nēģeris un zeltmataina, jauna, brahicefāliska beta plus sieviete.

Mežonis salēcās. šī sajūta uz lūpām! Viņš pacēla roku pie mutes; tīkamā kutināšana mitējās; viņš nolika roku at­pakaļ uz metāla roktura; tā atsākās atkal. Tikmēr smaržu ērģeles dvesa tīru muskusu. Skaņu ierakstā superdūja saldi izdvesa: "Oo — ooo!" — un. vibrēdama tikai trīsdesmit divas reizes sekundē, par afrikānisku basu daudz zemāka balss atsaucās: "Āā — āāā!" — "Oo — āā! Oo — āā!" stereoskopiskās lū­pas atkal savienojās, un seštūkstoš "Alhambras" zālē sēdošo skatītāju sejas erogēnās zonas atkal iekņudējās gandrīz ne­panesamā galvaniskā baudā. "Ooo…"

Filmas saturs bija ārkārtīgi vienkāršs. Dažas minūtes pēc pirmajiem "ooo!" un "āāā!" (tika vēl nodziedāts duets un parādīta īsa mīlas aina uz slavenās lāčādas, un — Predesti­natora asistentam bija pilnīga taisnība — katra tās spalviņa bija atsevišķi un skaidri sajūtama) nēģeris cieta helikoptera avārijā un nokrita uz galvas zemē. Bums! kādas sāpes pierē! Skatītāju zāle kori iesēcās.

Satricinājums sagrāva drupās visu nēģera apstrādi. Viņu pārņēma ārkārtīga un nenormāla kaisle pret blondo betu. Viņa protestēja. Viņš uzstāja. Risinājās cīņas, vajāšanas, uzbrukums sāncensim, beidzot sensacionāla nolaupīšana. Beta blondīne tika uzrauta debesīs, tur paturēta gūstā un trīs nedēļas pavadīja mežonīgā, antisociālā divvientulībā ar melno neprāti. Pēdīgi pēc veselas virtenes dēku un gaisa akrobātikas trim skaistiem, jauniem alfām izdevās viņu izglābt. Nēģeris tika aiztriekts uz Pieaugušo pārapstrādes centru, un filma beidzās laimīgi un piedienīgi — beta blondīne kļuva par mīļāko visiem trim glābējiem. Mirkli viņi mitējās, lai nodziedātu sintētisku kvartetu pilnā superorķestra pavadījumā, smaržu ērģelēm dvešot gardēniju aromātu. Tad pēdējo reizi parādījās lāčāda un, skanot seksofoniem, tumsā izdzisa beidzamais stereoskopiskais skūpsts, uz lūpām pamira elektriskā kņudināšana — gluži kā naktstauriņš, kas ietrīsas, ietrīsas vēl vārgāk, vēl kuslāk un visbeidzot ir pavisam, pavisam rāms.

Tomēr Linainai šis naktstauriņš nenomira pavisam. Pat tad. kad gaisma bija iedegusies un viņi pūlī lēni virzījās uz liftu pusi. naktstauriņa rēgs joprojām plivinājās viņai pie lūpām, joprojām zīmēja viņai uz ādas smalkus, trīsošus ilgu un tīksmes pavedienus. Vaigi viņai tvīka, acis mirdzēja ra­saini spožas, elpa plūda dziļa. Viņa satvēra Mežoņa roku un ļenganu piespieda to sev pie sāniem. Viņš uzmeta Linainai īsu skatienu — bāls, pilns ciešanu, pilns iekāres, pilns kauna par šo iekāri. Viņš nebija cienīgs, nebija… Mirkli viņu acis sastapās. Kādus dārgumus solīja Linainas skats! Veselu tem­peramenta bagātību! Viņš steigšus novērsās un atsvabināja sagūstīto roku. Viņu māca neskaidras bailes, ka Linaina pēkšņi varētu vairs nebūt tāda, kuras necienīgs viņš spēj justies.

— Manuprāt, tev nevajadzētu skatīties tādas lietas, viņš teica, pūlēdamies steigšus novelt vainu no Linainas un vainot apkārtējos apstākļus par to. ka pagātnē vai nākotnē šai pilnībai varētu būt kāds trūkums.

— Kādas lietas, Džon?

— Kā šo drausmīgo filmu.

— Drausmīgo? Linaina jutās patiesi pārsteigta. Bet man tā likās jauka.

— Tā bija zemiska, viņš sašutis noteica, tā bija ne­krietna!

Viņa nogrozīja galvu. — Nesaprotu, kā tu to domā. Kāpēc viņš bija tik dīvains? Kāpēc viņš tā centās visu sabojāt?

Taksikopterā viņš tikpat kā neskatījās uz Linainu. Ie­kļaudamies stingriem zvērestiem, kuri nekad nebija izteikti, klausīdams likumiem, kuri jau sen vairs nebija spēkā, viņš sēdēja novērsies, klusēdams. Brīžiem, itin kā spēcīgs pirksts būtu parāvis saspriegtu, gandrīz trūkstošu stīgu, viss viņa augums nodrebēja pēkšņā, nervozā trauksmē.

Taksikopters nolaidās uz Linainas mājas jumta. "Bei­dzot!" viņa jūsmīgi nodomāja, kāpdama laukā no lidaparāta. Beidzot — lai gan tieši tagad viņš bija izturējies tik dīvaini. Stāvēdama lampas gaismā, viņa ieskatījās spogulītī. Beidzot. Jā, deguns tiešām drusku spīdēja! Viņa nopurināja no pūderslotiņas lieko pūderi. Kamēr viņš maksā taksim — tieši pietiks laika. Linaina piepūderēja spīdumu, domādama: "Viņš ir šausmīgi izskatīgs. Atšķirībā no Bernarda viņam nav nekādas vajadzības būt biklam. Un tomēr… Jebkurš cits vīrietis būtu to izdarījis jau sen. Nu, bet tagad gan beidzot!" Sejas fragments mazajā, apaļajā spogulītī viņai pēkšņi uz­smaidīja.

— Ar labunakti, viņai aiz muguras sacīja aizžņaugta balss. Linaina apcirtās. Džons stāvēja helikoptera durtiņās, cieši skatīdamies viņā; acīmredzot bija skatījies visu laiku, kamēr viņa pūderēja degunu, un gaidījis — bet ko? Vai vilci­nājies, pūlēdamies izlemt, un visu laiku domājis, domājis — viņa nespēja iztēloties, kādas neparastas domas. — Ar labunakti, Linaina. viņš atkārtoja un ērmīgi savaikstījās, cenzdamies pasmaidīt.

— Bet Džon… es domāju, ka tu… tas ir, vai tad tu ne…

Viņš aizvēra durtiņas un pieliecās, lai kaut ko pateiktu pilotam. Taksikopters uzšāvās gaisā.

Skatīdamies lejup pa grīdas lodziņu, Mežonis redzēja Linainas pacelto seju, kas lampu zilganajā gaismā izskatījās bāla. Mute bija pavērta, viņa sauca. Sīkais stāvs strauji nozuda viņa skatienam; jumta četrstūris samazinājās un šķita krītam cauri tumsai.

Pēc piecām minūtēm Džons bija savā istabā. Izņēmis no paslēptuves peļu apgrauzto sējumu, ar reliģiozu saudzību šķīra traipainās un saburzītās lapas un sāka lasīt "Otello". Viņam ienāca prātā, ka Otello bijis līdzīgs filmas "Tris nedēļas helikopterā" varonim — melnādains.

Slaucīdama acis, Linaina pa jumtu aizgāja pie lifta. Pa ceļam lejup, uz divdesmit septīto stāvu, viņa sameklēja somas pudelīti. Ar vienu gramu nepietiks, viņa nolēma; šīs bija vairāk nekā viena grama bēdas. Bet, iedzerdama divus gramus, viņa riskēja rīt no rīta aizgulēties. Linaina izšķīrās par kompromisu un iepurināja saliektajā plaukstā trīs pusgrama tabletes.