Brīnišķīgā jaunā pasaule

1

Lifts bija pilns ar vīriešiem no alfu ģērbtuvēm, un Linainu ieejot apsveica daudzi draudzīgi galvas mājieni un smaidi. Viņa bija iecienīta meitene un savu reizi bija pavadījusi nakti gandrīz ar katru no viņiem.

Tiešām mīļi puiši. Linaina domāja, atbildēdama uz svei­cieniem. Burvīgi puiši! Tomēr viņa vēlējās, kaut Džordža Edzela ausis nebūtu gluži tik lielas (varbūt trīssimt divdes­mit astotajā metrā viņam bija iedots mazliet par daudz paratireoidīna?). Un. skatoties uz Benito Hūveru. viņa gribot negribot atcerējās, ka viņš nudien ir pārāk spalvains, kad novelk drēbes.

Atmiņas par Benito sprogaino, melnīgsnējo miesu viesa viņas acīs vieglas skumjas, kad viņa pagriezās un stūrī ieraudzīja Bernarda Marksa mazo, kalsno augumu, grūt­sirdīgo seju.

— Bernard! Linaina piegāja pie viņa. Es tevi meklēju. Viņas balss dzidri pārskanēja augšupbraucošā lifta rūkoņu. Pārējie ziņkārīgi atskatījās. Gribēju ar tevi aprunāties par mūsu Ņūmeksikas plānu. Ar acs maliņu viņa redzēja, ka Benito Hūvers pārsteigumā iepleš acis. Tāda blenšana viņu kaitināja. "Brīnās, ka es atkal nelūdzos līdzi viņam” Linaina nodomāja. Tad neparasti sirsnīgi sacīja: Es tiešām ļoti vēlē­tos pavadīt kopā ar tevi vienu jūlija nedēļu. (Lai vai kā, šo­brīd viņa publiski apliecināja savu neuzticību Henrijam.

Fanija priecātos, kaut arī tas bija Bernards. Protams, Linaina veltīja viņam savu visburvīgāko un zīmīgāko smaidu, — ja vien tu joprojām gribi ņemt mani līdzi.

Bernarda bālā seja pietvīka. "Diez kāpēc?" viņa pār­steigta domāja, tomēr reizē jutās aizkustināta par šo dīvaino cieņas apliecinājumu savai varai.

— Vai par to mēs nevarētu parunāt kaut kur citur? Bernards izstomīja, izskatīdamies drausmīgi apjucis.

"Itin kā es būtu teikusi kaut ko nepiedienīgu," Linaina nodomāja. "Viņš nevarētu izskatīties vairāk nokaunējies, ja es būtu izmetusi kādu piparotu jociņu — pajautājusi, kas ir viņa māte, vai kaut ko tamlīdzīgu."

— Saproti, tādā burzmā… Bernardu smacēja apmulsums.

Linainas smiekli bija vaļsirdīgi, tajos nebija ne miņas no ļaunuma. Cik tu esi jocīgs! viņa sacīja un no visas sirds uzskatīja, ka viņš tiešām ir jocīgs. Tu taču brīdināsi mani vismaz nedēļu iepriekš, viņa turpināja citā tonī. Jādomā, rnēs brauksim ar Zilo Pacifika raķeti? Vai tā paceļas no Čering — T torņa? Vai no Hempstidas?

Pirms Bernards paguva atbildēt, lifts apstājās.

— Jumts! iesaucās čerkstoša balss.

Liftnieks bija mazs, pērtiķveidīgs radījums, ģērbies epsi­lona mīnus pusidiota melnajā mundieri.

— Jumts!

Liftnieks atvēra durvis. Pēcpusdienas saules siltā spozme lika viņam satrūkties un samirkšķināt acis. Āa, jumts! viņš atkārtoja aizgrābtā balsī. Šķita, ka viņš ir spēji un līksmi pamodies no tumša, iznīcinoša apdulluma. — Jumts!

Ar suniski gaidoša apbrīna pilnu smaidu viņš palūko­jās augšup, savu pasažieru sejās. Sarunādamies un smiedamies tie izgāja ārā, gaismā. Liftnieks noskatījās viņiem pakaļ.

— Jumts? viņš noteica vēlreiz — ar jautājošu izteiksmi.

Tad nošķindēja zvans, un pie lifta griestiem piestipri­nāts skaļrunis sāka ļoti klusu, tomēr ļoti pavēloši izteikt rīkojumus.

— Brauc lejup, tas teica. brauc lejup! Uz astoņ­padsmito stāvu. Brauc lejup, brauc lejup! Uz astoņpadsmito stāvu. Brauc lejup, brauc…

Liftnieks aizcirta durvis, nospieda pogu un tūdaļ iegrima atpakaļ šahtas dūcošajā mijkrēslī, sava ierastā apdulluma mijkrēsli.

Uz jumta bija silti un gaiši. Vasaras pēcpusdienu miegaini piesanēja garāmlidojoši helikopteri; dobjāk dūca raķešlidmašīnas, neredzamas traucoties pa dzidrajām debe­sīm piecas vai sešas jūdzes virs viņu galvām, un šī dūkoņa šķita kā maigā gaisa sniegts glāsts. Bernards Markss dziļi ievilka elpu. Viņš paraudzījās debesīs, pārlaida skatienu zilajam apvārsnim un beidzot ielūkojās Linainai sejā.

— Vai nav skaisti? Balss viņam viegli drebēja.

Linaina viņam uzsmaidīja bezgala līdzjūtīgā izpratnē.

Šķēršļu golfam vienkārši ideāls laiks, viņa jūsmīgi at­bildēja. Un nu man jālido, Bernard. Henrijs skaišas, ja lieku viņam gaidīt. Laikus, laikus paziņo man datumu! Un, pamājusi ar roku, viņa skrēja pa plašo, līdzeno jumtu uz angāru pusi. Bernards stāvēja un noskatījās, kā attālinoties zib baltās zeķītes, kā žirgti saliecas un iztaisnojas iedegušie ceļgali, vēlreiz, vēlreiz, kā zem tumšzaļās žaketes maigi viļņo piegulošie velveta šorti. Viņa sejā vīdēja sāpes.

— Jāteic, viņa bija skaista, viņam aiz muguras atska­nēja skaļa, līksma balss.

Bernards satrūcies atskatījās. Viņam pretim staroja Benito Hūvera tuklā, sārtā seja — tā staroja nepārprotamā sirsnībā. Benito labsirdību pazina visi. Par viņu teica, ka viņš spētu nodzīvot visu mūžu, pat nepieskāries somai. Ļaunprātība un slikta oma, no kuras bija jāatpūšas citiem, viņu nepiemeklēja nekad. Realitāte, Benitoprāt, allaž bija saulaina.

— Turklāt pneimatiska. Un kā vēl! Pēc tam citā tonī:

— Bet. paklau, tu nu gan izskaties drūms! Tev vajag gramu somas. Iebāzis labo roku bikšu kabatā, Benito izvilka pudelīti.

— Viens kubikcentimetrs izārstē no desmit… Ei, paklausies!

Bernards, spēji pagriezies, skrēja prom.

Benito pārsteigts nolūkojās viņam pakaļ "Kas tam zellim noticis?" viņš prātoja un, galvu šūpodams, nosprieda, ka baumas par alkoholu, kas ieliets nabadziņam asins aizstājējā, acīmredzot ir patiesība. "Tas laikam skāris viņa smadzenes."

Benito iebāza somas pudelīti kabatā, izvilka paciņu dzimumhormonu košļājamās gumijas, iestūķēja vienu plāksnīti mutē un gremodams lēnām devās uz angāru pusi.

Henrijs Fosters bija i/ripinājis savu helikopteru no angāra un, kad ieradās Linaina, jau sēdēja kabīnē un gaidīja.

Četras minūtes par vēlu, tas bija viss, ko viņš patei­ca, kad Linaina iekāpa un apsēdās viņam blakus. Viņš iedarbināja motorus un ieslēdza helikoptera skrūves. Lid­aparāts vertikāli uzšāvās gaisā. Henrijs palielināja ātrumu; propellera rūkoņa mijās no sirseņa līdz lapsenes tonim, no lapsenes līdz oda tonim; spidometrs rādīja, ka viņi paceļas gandrīz divus kilometrus minūtē. Zem viņiem saruka Lon­dona. Pēc dažām sekundēm milzīgie nami ar galdiem līdzīgiem jumtiem izskatījās vairs tikai pēc dobes ar ģeo­metriskas formas sēnēm, kas sadīgušas parku un dārzu zaļumā. To vidū kā garāka, slaidāka sēne uz tieva kāta Čering — T tornis cēla pret debesīm mirdzoša betona disku.

Gluži ka teiksmainu sportistu miglainie torsi zilajā gaisā virs viņiem vīdēja lieli, tumīgi mākoņi. No viena pēkšņi iznira mazs, tumšsarkans kukainis un dūkdams krita lejup.

— Re, kur Sarkanā raķete! Henrijs sacīja. Nupat atlidojusi no Ņujorkas. Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Septiņas minūtes novēlojusies, viņš piebilda un nogrozīja galvu. Šie At lantijas dienesti nudien ir skandalozi neprecīzi.

Viņš nocēla pēdu no akseleratora. Propelleru rūkoņa viņiem virs galvas nolaidās par pusotru oktāvu zemāk, caur lapsenei un sirsenim līdz kamenei, līdz maijvabolei, līdz briežvabolei. Mašīna vairs necēlās augstāk; pēc mirkļa viņi nekustīgi karājās gaisā. Henrijs nospieda sviru; atskanēja klikšķis. Sākumā lēni. pēc tam arvien ātrāk un ātrāk viņu acu priekšā sāka griezties propelleris, līdz pārvērtās par apaļu miglas plankumu. Horizontālā lidojuma radītais vējš iesvelpās vel spalgāk. Henrijs paturēja acis apgriezienu skaitītāju; kad rādītājs sasniedza tūkstoš divsimt apgrie­zienu atzīmi, viņš izslēdza helikoptera skrūves. Mašīnai pietika inerces ātruma, lai planētu.

Linaina paskatījās lejup pa lodziņu, kas atradās grīdā viņai pie kājām. Viņi lidoja pār sešus kilometrus garo parka zonu, kas nošķīra Centrālo Londonu no tās pirmā priekšpil­sētu loka. Zajo klaju izroboja dzīvība, no gaisa izskatīdamās punduriga. Starp kokiem zaigoja Centrbēdzes bumbošanas torņi. Pie Šcperdsbušas divi tūkstoši jauktu beta mīnus pāru spēlēja Rīmana tenisu. Divkārša eskalatorkortu rinda stiepās gar galveno šoseju no Notinghilas līdz Vilsdenai. Ilingas stadionā risinājās deltu vingrošanas paraugdemon­strējumi un Kopienas dziedāšana.

— Cik drausmīga krāsa ir haki! Linaina piezīmēja, izteikdama savas kastas hipnopēdiskos aizspriedumus.

Haunslovas Jūtfilmu studijas ēkas aizņēma septiņarpus hektāru. Tām līdzās melnu un haki krāsas strādnieku armija cītīgi atjaunoja Lielās Rietumu šosejas stiklveida segumu. Brīdī, kad viņi lidoja tur pāri, tika iztukšots viens no lielajiem pārva­dājamiem tīģeļiem. Izkusušie akmeņi žilbinošā, kvēlošā straumē plūda uz šosejas; šurpu turpu braukāja azbesta veltņi; no izolētas laistāmās cisternas baltiem mākoņiem cēlās tvaiks.

Brentfordas Televīzijas korporācijas rūpnīca izskatījās pēc mazas pilsētiņas.

— Patlaban, šķiet, ir maiņas laiks, Linaina sacīja.

Zaļās gamma meitenes un melnie pusidioti gluži kā lap­utis un skudras ņudzēja ap ieejām vai stāvēja rindās, lai ieņemtu vietu viensliedes tramvajos. Pūlī maisījās tumšsar­kani beta mīnusi. Uz galvenās ēkas jumta valdīja rosība — tur nemitīgi nolaidās vai pacēlās helikopteri.

— Goda vārds, Linaina teica, es priecājos, ka neesmu gamma.

Pēc desmit minūtēm viņi jau atradās Stoukpodžā un bija uzsākuši šķēršļu golfa pirmo partiju.

Bernarda skatiens lielākoties bija nolaists, bet, ja ne­jauši uzdūrās kādam cilvēkam, tad nekavējoties un slepus novērsās, kamēr viņš steidzīgi šķērsoja jumtu. Viņš jutās kā vajāts, taču ienaidniekus, kas viņu vajāja, nevēlējās redzēt, lai neatklātos, ka patiesībā tie ir vēl naidīgāki, nekā viņš domājis, lai viņš pats nejustos vēl vainīgāks, vēl bezpalī­dzīgāks un vientuļāks.

"Tas drausmīgais Benito Hūvers!" Tomēr šis cilvēks bija gribējis tikai labu. Un tas savā ziņā padarīja stāvokli daudz ļaunāku. tie, kuri gribēja labu, izturējās tieši tāpat kā tie, kuri gribēja sliktu. Pat Linaina lika viņam ciest. Bernards atcerējās biklas neizlēmības pilnās nedēļas, kurās bija skatījies un ilgojies, un kritis izmisumā par to, ka nemūžam nepietiks drosmes Linainu uzrunāt. Vai gan viņš uzdrīkstē­tos riskēt, ja baidījās tikt pazemots ar nicīgu atteikumu? Turpretī, ja viņa piekristu, — kas tā būtu par laimi! Jā, tagad viņa bija piekritusi, tomēr Bernards joprojām jutās nelai­mīgs — nelaimīgs par to. ka šī pēcpusdiena viņai šķitusi tik piemērota šķēršju golfam, ka viņa aizsteigusies, lai pievieno­tos Henrijam Fosteram, ka Bernards viņai licies jocīgs tikai tāpēc, ka nav vēlējies publiski apspriest to, kas attiecas vienīgi uz viņiem abiem. Vārdu sakot, nelaimīgs tāpēc, ka viņa bija izturējusies tā, kā jāizturas jebkurai veselīgai, krietnai angļu meitenei, nevis kādā citā, nenormālā, savdabīgā veidā.

Atvēris sava skapīša durvis, Bernards pasauca divus delta mīnus apkalpotājus, kas slaistījās apkārt, un lika tiem izstumt viņa helikopteru uz jumta. Angārus apkalpoja viena vienīga Bokanovska grupa, un vīrieši bija dvīņi — vienādi mazi, melni un derdzīgi. Savas pavēles Bernards izteica asā, diezgan augstprātīgā un pat aizvainojošā tonī, kādā runā cil­vēks. kurš nav īpaši drošs par savu pārākumu. Darīšanas ar zemāko kastu pārstāvjiem Bernardam allaž bija ārkārtīgi mo­košs pārdzīvojums. Lai kāds būtu iemesls (un izplatījušās baumas par alkoholu viņa asins aizstājējā, ļoti iespējams, varēja būt patiesība, jo kļūdas reizēm gadījās), Bernarda fiziskā forma tikpat kā nebija labāka par vidusmēra gammas fizisko formu. Viņš par astoņiem centimetriem atpalika no standarta alfas garuma un bija salīdzinoši tievs. Saskarsme ar zemāko kastu pārstāvjiem ikreiz sāpīgi atgādināja viņam šo fizisko neatbilstību. "Es esmu es, bet vēlos, kaut tā nebūtu"; viņš sevi apzinājās asi un mokoši. Ikreiz, atskārtis, ka deltas sejā lūkojas sev pretim, nevis lejup, viņš jutās pazemots. Vai šis radījums izturēsies pret viņu ar tādu cieņu, kāda pienākas viņa kastai? Šis jautājums nedeva viņam miera. Un ne bez iemesla. Jo gammas, deltas un epsiloni zināmā mērā bija apstrādāti tā, lai ķermeņa masu asociētu ar sociālo pārākumu. Viegli hipnopēdiski aizspriedumi par labu auguma izmēriem patiesībā piemita visiem. Tāpēc smējās sievietes, kurām Bernards izteica priekšlikumus, tāpēc parup­jus jokus plēsa viņa līdzinieki vīriešu vidū. Zobgalības lika viņam justies kā izstumtajam; juzdamies kā izstumtais, viņš arī izturējās kā tāds, un tas vēl pastiprināja citu aizspriedu­mus pret viņu un palielināja nicinājumu un naidīgumu, ko radīja viņa fiziskie defekti. Tas savukārt lika viņam justies vel svešākam un vientuļākam. Hroniskas bailes no necieņas piespieda viņu vairīties no līdziniekiem un saskarē ar zemāku kastu pārstāvjiem pieprasīt pienācīgo godbijību. Cik rūgti viņš apskauda tādus vīriešus kā Henrijs Fosters un Benito Hūvers! Vīriešus, kuriem nekad nevajadzēja uzkliegt epsilonam, lai tas paklausītu pavēlei; vīriešus, kuri uzskatīja savu stāvokli par pašsaprotamu; vīriešus, kuri kastu sistēmā jutās kā zivis ūdeni — tik ļoti ērti, ka neapzinājās nedz sevi, nedz labvēlīgo un tīkamo elementu, kurā eksistēja.

Gausi, kā viņam šķita, un negribīgi dvīņi apkalpotāji izripināja viņa helikopteru uz jumta.

— Žiglāk! Bernards aizkaitināts noteica. Viens uzmeta viņam skatienu. Vai tas, ko Bernards saskatīja tukšajās, pelēkajās acīs, nebija nežēlīgs izsmiekls? — Žiglāk! viņš uzsauca skaļāk, un balss ieskanējās nejauki griezīgi.

Viņš iekāpa lidaparātā un pēc minūtes jau lidoja uz dienvidiem, uz upes pusi.

Dažādie Propagandas biroji un Emociju tehnoloģijas koledža atradās vienā vienīgā sešdesmitstāvu ēkā Flītstrītā. Pagrabstāvā un zemākajos stāvos atradās spiestuves un redakcijas, kur tapa trīs lielie Londonas laikraksti — augstā­ko kastu avīze "Dienas Radio", gaišzaļā "Gamma Avīze" un "Delta Spogulis" — uz haki krāsas papīra, teksti vienzilbīgos vārdos. Augstāk veselus divdesmit divus stāvus aizņēma Televīzijas, Jūtfilmu un Sintētiskās balss un mūzikas pro­pagandas biroji. Virs tiem atradās pētījumu laboratorijas un skaņizolētās telpas, kurās savu smalko darbu veica radiomūzikas sacerētāji un sintētiskās mūzikas komponisti. Augšējos astoņpadsmit stāvus aizņēma Emociju tehnoloģijas koledža.

Bernards nolaidās uz Propagandas nama jumta un izkāpa no helikoptera.

— Piezvani uz leju misteram Helmholcam Vatsonam, viņš pavēlēja gamma plus šveicaram. un pasaki, ka uz jumta viņu gaida misters Bernards Markss!

Viņš apsēdās un aizsmēķēja cigareti.

Brīdī, kad pienāca šī ziņa, Helmholcs Vatsons rakstīja.

— Pasaki, ka es tūliņ nākšu. viņš noteica un nolika klausuli. Tad pievērsās savai sekretārei. Sakārtojiet manu galdu! viņš sacīja tikpat oficiālā un bezpersoniskā tonī un, nelikdamies ne zinis par viņas starojošo smaidu, piecēlās un strauji devās uz durvīm.

Helmholcs Vatsons bija varena auguma vīrs ar platiem pleciem, masīvs, tomēr veiklām kustībām, atsperīgs un žigls. Uz apaļā, spēcīgā kakla gluži kā uz pīlāra balstījās skaisti veidota galva. Mati bija tumši un cirtaini, vaibsti skaidri iezīmēti. Viņš bija iespaidīgi, uzsvērti izskatīgs un, kā nepagurdama daudzināja viņa sekretāre, līdz pat matu galiņiem īstens alfa plus. Pēc profesijas viņš bija lektors Emociju tehnoloģijas koledžā (Literāro darbu nodaļā), bet izglītības darba starplaikos strādāja par emociju tehnologu. Viņš regulāri iesniedza rakstus "Dienas Radio", sacerēja jūtfilmu scenārijus, un viņam bija nags uz saukļiem un hipnopēdiskiem pantiņiem.

"Spējīgs," — tāds bija viņa priekšnieku spriedums. "Varbūt (un viņi nogrozīja galvu un zīmīgi pieklusināja balsi) mazliet pārāk spējīgs."

Jā. mazliet pārāk spējīgs; viņiem bija taisnība. Prāta pārmērība uz Helmholcu Vatsonu iedarbojās ļoti līdzīgi tam. kā uz Bernardu Marksu iedarbojās fiziskais defekts. Kaulu un muskuļu nepietiekamā attīstības pakāpe bija izolējusi Bernardu no līdzcilvēkiem, un šīs nošķirtības apziņa, kura pēc pastāvošajām normām nozīmēja prāta pārmērību, savu­kārt kļuva par iemeslu vēl lielākai savrupībai. Helmholcam pārlieku lielās spējas bija likušas ar satraukumu apzināties pašam sevi un savu vientulību. Abiem vīriešiem kopīga bija apziņa, ka viņi ir personības. Ar fiziskiem trūkumiem apveltītais Bernards visu mūžu bija cietis no apziņas, ka ir savrups, turpretī Helmholcs Vatsons bija gluži nesen aptvēris savu prāta pārmērību un sapratis, ka atšķiras no apkārtējiem cilvēkiem. Šis eskalalorskvoša čempions, šis nenogurdināmais mīlētājs (klīda baumas, ka nepilnos četros gados viņam bijušas sešsimt četrdesmit dažādas meitenes), šis brinišķīgais komiteju loceklis un sabiedrības dvēsele piepeši bija atskārtis, ka sportam, sievietēm un Kopienas pasākumiem viņa dzīvē ir tikai otršķirīga nozīme. Patiesībā un sirds dziļumos viņu interesēja kaut kas cits. Bet kas? Kas? Bernards bija ieradies, lai apspriestu ar viņu tieši šo problēmu, — vai, pareizāk sakot, tā kā runātājs parasti bija Helmholcs, Bernards kārtējo reizi bija ieradies paklausīties, kā par šo problēmu spriež viņa draugs.

Kad Helmholcs izkāpa no lifta, viņam klāt metās trīs burvīgas meitenes no Sintētiskās balss propagandas biroja.

— Ak, Helmholc, dārgais, lūdzams, brauc mums līdzi uz pikniku Eksmūrā! Meičas diedelēdamas drūzmējās ap viņu.

Viņš papurināja galvu un paspraucās viņām garām. Nē, nē.

— Mēs neielūgsim nevienu citu vīrieti!

Tomēr pat šis patīkamais solījums nespēja Helmholcu pievārēt. Nē. viņš atkārtoja, es esmu aizņemts. Un nelokāmi turpināja ceļu. Meitenes tipināja viņam nopakaļ.

Tikai tad, kad viņš iekāpa Bernarda helikopterā un aizcirta durtiņas, viņas mitējās viņu vajāt. Ne bez pārmetumiem.

— Šis sievietes! Helmholcs noteica, kad helikopters pacēlās gaisā. Šīs sievietes! Un, saraucis pieri, viņš nogrozīja galvu.

— Cik šausmīgi! Bernards liekulīgi piebalsoja, klusībā vēlēdamies, kaut jel arī viņam būtu tikpat daudz meiteņu kā Helmholcam, turklāt ar tikpat niecīgām pūlēm. Viņu sagrāba pēkšņa, neatvairāma tieksme dižoties. Es vedīšu Linainu Kraunu sev līdzi uz Ņūmeksiku, viņš ierunājās pēc iespējas nevērīgākā balsī.

— Ak tā? Helmholcs atteica bez mazākās intereses. Pēc īsa mirkļa viņš piebilda: Pēdējās pāris nedējās es esmu atteicies no visām komitejām un no visām meitenēm. Tu nevari iedomāties, kāds tracis tāpēc ir izcēlies koledžā. Tomēr, manuprāt, bija vērts tā rīkoties. Rezultāti… Viņš sastomījās. Nu, tie ir savādi, tie ir ļoti savādi.

Fizisks trūkums varēja radīt sava veida prāta pārmē­rību. Šis process acīmredzot bija arī pretējs. Prāta pārmērība sev vien zināmā nolūkā varēja izraisīt brīvprātīgas vientulī­bas tīšo aklumu un kurlumu, askētisma mākslīgo bezspēcību.

Atlikusī īsā lidojuma daļa noritēja klusumā. Kad viņi nonāca pie mērķa un ērti atzvila pneimatiskajos dīvānos Bernarda istabā, Helmholcs atsāka runāt.

Viņš gausi iejautājās: Vai tu kādreiz esi juties tā. it kā tevī mājotu kaut kas tāds. kas tikai gaida, kad tu dosi tam izdevību izlauzties ārā? Sava veida papildu spēja, kuru tu neizmanto, — piemēram, kā ūdens, kas gāžas lejup ūdens­kritumā, nevis ieplūst turbīnās? Viņš jautājoši paskatījās uz Bernardu.

— Tu domā emocijas, kas varētu rasties, ja viss būtu citādi?

Helmholcs papurināja galvu. Ne gluži. Es runāju par dīvaino sajūtu, kas mani reizēm pārņem, par sajūtu, ka man sakāms kaut kas svarīgs, ka es spētu to pateikt, — tikai nezinu, kas tas ir, un neprotu šo spēju izmantot. Ja būtu kāds cits rakstīšanas veids… Vai kaut kas cits, par ko rakstīt… Bridi klusējis, viņš beidzot turpināja: Man itin labi iz­dodas sacerēt teikumus — zini, tādus vārdus, kuri liek lasītājam satrūkties tā, it kā viņš būtu uzsēdies uz spraudītes, šie vārdi šķiet tik jauni un satraucoši, kaut arī runā tikai par kaut ko hipnopēdiski pašsaprotamu. Bet ar to liekas par maz. Nepietiek, ka teikumi ir labi; labam ir jābūt arī nolūkam, kādā tie lietoti.

— Bet, Helmbolc, tavi raksti ir labi.

— Ak, savu uzdevumu tie pilda. Helmholcs paraustīja plecus. — Taču tas ir tik sīks uzdevums. Tie nez kāpēc nav pietiekami svarīgi. Es jūtu, ka spētu paveikt kaut ko daudz svarīgāku. Jā, un iedarbīgāku, spēcīgāku. Bet. ko? Kas sva­rīgāks vēl ir sakāms? Un kā piešķirt spēku tam, kas tev rakstāms? Vārdi var būt gluži kā rentgenstari, ja tos pareizi lieto, — tie izurbjas cauri visam. Tu lasi. un tie tevī ieurbjas. To es cenšos iemācīt arī saviem studentiem — kā rakstīt caururbjoši. Bet kāda tam jēga, ja tevi caururbj raksts par Kopienas dziedāšanu vai jaunākajiem sasniegumiem smaržu ērgelu jomā? Turklāt — vai ir iespējams padarīt vārdus patiesi caururbjošus — saproti, līdzigus visstiprākajiem rentgen­stariem —, ja tu raksti par tamlīdzīgām lietām? Vai ir iespējams kaut ko pateikt par neko? Lūk, šisjautājums ir visam pamatā. Es cenšos un cenšos…

— Kušš! Bernards piepeši nošvīkstēja un brīdinoši pacēla pirkstu; viņi ieklausījās. Man liekas, kāds stāv aiz durvīm, viņš nočukstēja.

Helmholcs piecēlās, uz pirkstgaliem šķērsoja istabu un ar asu, spēju kustību atrāva durvis plaši vaļā. Tur, protams, neviena nebija.

— Atvaino, Bernards noteica, juzdamies un izskatīdamies apjucis un dumjš. — Man laikam drusku streiko nervi. Ja cilvēki izturas pret tevi ar aizdomām, tu sāc ar aizdomām izturēties pret viņiem.

Viņš novilka ar plaukstu pār acīm, nopūtās, balss skanēja žēlabaini. Viņš taisnojās. Ja tu zinātu, kas man pēdtyā laikā bijis jāizcieš, viņš sacīja, gandrīz raudādams, un šis pašnožēlas uzplūds bija gluži kā pēkšņi izlauzusies strūklaka. Ja tu tikai zinātu!

Helmholcs Vatsons klausījās, juzdamies diezgan neomu­līgi. "Nabaga mazais Bernards!" viņš nodomāja. Tomēr reizē viņam bija par draugu kauns. Viņš vēlējās, kaut jel Bernar­dam būtu mazliet vairāk lepnuma.