Brīnišķīgā jaunā pasaule

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Durvis bija pusvirus; viņi iegaja iekšā.

— Džon!

No vannas istabas atplūda nepatīkama un raksturī­ga skaņa.

— Vai kaut kas noticis? Helmholcs uzsauca.

Atbildes nebija. Nepatīkamā skaņa divreiz atkārtojās;

iestājās klusums. Tad vannas istabas durvis ar klikšķi atvērās, un parādījās Mežonis, bāls kā krīts.

— Nē, nudien, Helmholcs bažīgi iesaucās. tu tiešām izskaties slims, Džon!

— Vai tu kaut ko nelabu ieēdi? Bernards jautāja.

Mežonis pamāja. Es noriju civilizāciju.

— Ko?

— Tā mani saindēja; es biju piegānīts. Un tad, viņš klusāk piebilda, es noriju pats savu ļaunumu.

— Jā, bet ko tieši?… Tu taču tikko…

Tagad es esmu attīrījies, Mežonis noteica. Iedzēru mazliet sinepju ar siltu ūdeni.

Abi pārsteigti skatījās viņā. Tu gribi sacīt, ka izdarīji to tīšām? Bernards noprasīja.

— Tā mēdz attīrīties indiāņi. Viņš nopūzdamies apsēdās un pārvilka ar plaukstu pār pieri. Es brītiņu atpūtīšos, viņš teica. Esmu diezgan noguris.

— Nu, nav nekāds brīnums, Helmholcs sacīja. Mirkli klusējis, viņš turpināja citā tonī: Mēs atnācām atvadīties. Rīt no rīta mēs dodamies prom.

— Jā, rīt mēs dodamies prom, atkārtoja Bernards, kura sejā Mežonis pamanīja agrāk neredzētu apņēmīgas rezignā­cijas izteiksmi. Un, starp citu, Džon, viņš piebilda, paliecies krēslā uz priekšu un uzlicis roku Mežonim uz ceļgala, es gribu lūgt piedošanu par visu to, kas notika vakar. Viņš nosarka. Kāds kauns, viņš turpināja, kaut arī balss drebēja, nudien, kāds…

Mežonis viņu pārtrauca un, saņēmis viņa roku, sirsnīgi paspieda to.

— Helmholcs pret mani izturējās brīnišķīgi, Bernards pēc īsas pauzes atsāka. Ja nebūtu viņa, es būtu…

— Liecies nu mierā, Helmholcs iebilda.

Iestājās klusums. Par spīti savām skumjām vai pat tieši to dēļ —jo šīs skumjas apliecināja, cik ļoti viņi cits citu mīl, — trīs jaunie vīrieši jutās laimīgi.

— Šorit biju aizgājis pie Pārrauga, Mežonis pēdīgi ierunājās.

— Kādēļ?

— Lai pajautātu, vai drīkstu doties jums līdzi uz salām.

— Un ko viņš teica? Helmholcs dedzīgi jautāja.

Mežonis papurināja galvu. — Viņš neļauj.

— Kāpēc ne?

— Viņš teica, ka gribot turpināt eksperimentu. Bet lai velns mani parauj, Mežonis spējās dusmās piebilda, lai velns mani parauj, ja es ļaušu, lai ar mani turpina eksperi­mentēt! Kaut arī izputētu visi Pārraugi pasaulē! Rīt projām došos arī es.

— Bet uz kurieni? abi vienā balsī iesaucās.

Mežonis paraustīja plecus. Kaut kur. Man vienalga. Ja vien varu palikt vienatnē.

No Gildlordas lidojumu trase veda pa Vejas ieleju uz Godalmingu. tad pār Milfordu un Vitliju uz Haslmīru un tālāk pār Pītersfildu uz Portsmutu. Apmēram paralēli tai pretējā trase veda pār Vorplsdenu, Tonhemu, Patcnhemu, Elstidu un Greišotu. Starp Hogsbeku un Hindhedu bija vietas, kur abas līnijas šķīra ne vairāk par sešiem septiņiem kilomet­riem. Šis atstatums bija par mazu bezrūpīgiem lidotājiem — īpaši naktī un tad, ja viņi bija iedzēruši pusgramu par daudz. Bija notikuši nelaimes gadījumi. Nopietni. Tika nolemts pavirzīt otro trasi par dažiem kilometriem uz rietumiem. Starp Greišotu un Tonhemu četras pamestas aviācijas bākas iezīmēja veco ceļu no Portsmutas uz Londonu. Debesis virs tām bija klusas un pamestas. Tagad helikopteri nerimtīgi dūca un tarkšķēja pār Selbomu, Eiordenu un Famemu.

Par savu vientuļnieka mītni Mežonis bija izraudzījies veco bāku, kas stāvēja pakalna galā starp Patenhemu un Elstidu. Celtne bija no dzelzsbetona un lieliskā stāvoklī — gandrīz pārāk ērta, bija nodomājis Mežonis, pirmo reizi aplūkodams šo vietu; gandrīz pārāk civilizēti grezna. Sirds­apziņu viņš nomierināja, klusībā nosolīdamies, ka izpirks to ar stingrāku pašdisciplīnu, ar sarežģītāku un pilnīgāku šķīstīšanos. Pirmo nakti mītnē viņš tīši palika bez miega. Garās stundas viņš pavadīja, nometies ceļos, skaitīdams lūgšanas te Debesīm, kurām vainīgais Klaudijs bija lūdzis piedošanu, te zūni valodā Avonavilonam, te Jēzum un Pukongam, te pats savam sargājošam putnam — ērglim. Laiku pa laikam viņš izpleta rokas kā piesists krustā un tā turēja tās garas minūtes, ciezdams sāpes, kuras pamazām pieauga, līdz pārvērtās trīsošā un mokošā agonijā; turēja tās kā labprātīgi krustā sists, sakostiem zobiem atkārtodams (kamēr pār seju plūda sviedri): Ak, piedod man! Ak, dari mani tīru! Ak, palīdzi man būt labam! vēl un vēlreiz, līdz gandrīz paģība no sāpēm.

Kad pienāca rīts, viņš juta, ka ir nopelnījis tiesības ap­mesties bākā; jā, kaut arī vairumam logu joprojām bija rūtis, kaut arī skals no platformas bija tik krāšņs. Jo pats iemesls, kādēļ viņš bija izraudzījies bāku, gandrīz acumirklī bija pār­vērties iemeslā meklēt citu vietu. Viņš bija nolēmis dzīvot šeit, jo skats bija tik skaists, jo no šī izdevīgā skatpunkta viņam šķita, ka viņš nolūkojas uz dievišķa radījuma iemiesojumu. Bet kas gan viņš tāds bija, lai ik dienu, ik stundu tiktu lutināts ar skatu uz skaistumu? Kas viņš tāds bija, lai dzīvotu Dieva saskatāmā klātbūtnē? Viņš bija pelnījis dzīvot vienīgi kādā netīrā stallī, kādā aklā zemes alā. Stīvs un sāpju mocīts pēc garās ciešanu nakts, tomēr tieši šī iemesla dēj iekšēji iedrošināts, viņš uzkāpa sava torņa platformā un no­raudzījās uz saullēktā mirdzošo pasauli, kurā bija atguvis tiesības dzīvot. Ziemeļos skatu ierobežoja Hogsbekas garā kaļķakmens grēda, aiz tās tālākās austrumu malas pacēlās septiņu debesskrāpju torņi, kas veidoja Gildfordu. Ieraugot tos, Mežonis saviebās; taču vēlāk, laika gaitā, viņš ar tiem samierinājās; jo naktīs tie jautri mirgoja ģeometriskās zvaigznāju virtenēs vai ari, starmešu gaismas appludināti, ar saviem mirdzošajiem pirkstiem (žestā, kura nozīmi tagad visā Anglijā saprata vienīgi Mežonis) svinīgi rādīja uz debesu neizmērojamiem noslēpumiem.

Ielejā, kas šķīra Ilogsbeku no smilšainā pakalna, kura galā pacēlās bāka, atradās Patenhema, pieticīgs, mazs cie­matiņš ar deviņstāvu namiem, noliktavu torņiem, putnu fermu un mazu D vitamīna rūpnīciņu. Bākas otrā pusē uz dienvi­diem līdz pat ezeriņu virknei pletās garas, viršiem apaugušas nogāzes.

Aiz dīķiem pāri mežu strēlei pacēlās Elstidas četrpadsmitstāvu tornis. Anglijas dūmakainajā gaisā miglainas, Hindheda un Selboma vilināja skatienu zilā, romantiskā tālumā. Bet nejau tikai tālums bija saucis Mežoni uz bāku; tuvais bija tikpat valdzinošs kā tālais. Meži, viršu un dzelteno irbuleņu klajumi, Skotijas egļu puduri, mirdzošie ezeriņi ar nolikušiem bērziem krastos, ar ūdensrozēm un meldru skupsnām — tas viss bija skaists un pārsteidza tādu, kura acis pieradušas pie Amerikas tuksneša vienmuļības. Un vientulība! Pagāja veselas dienas, kurās viņš neredzēja nevienu cilvēku. Bāka bija tikai ceturtdaļstundas lidojuma attālumā no Čering — T torņa; bet Malpaisas pakalni diezin vai bija tuksnesīgāki par šiem Sarejas virsājiem. Cilvēku pūļi, kuri ik dienu atstāja Londonu, atstāja to tikai tādēļ, lai spēlētu elektromagnētisko golfu vai tenisu. Patenhemā nebija golfa laukumu; tuvākie Rīmana korti atradās Gildlorda. Skatu šeit saistīja tikai puķes un ainava. Un, tā kā nebija sevišķa iemesla šeil ierasties, neviens šeit neieradās. Pirmās dienas Mežonis pavadija viens un netraucēts.

Lielākā daļa naudas, ko Džons, tikko ieradies, bija saņēmis personiskiem izdevumiem, bija iztērēta par ne­pieciešamajām mantām. Pirms aizbraukšanas no Londonas viņš bija nopircis četras viskozes vilnas segas, virvi un auklu, naglas, līmi, dažus darbarīkus, sērkociņus (lai gan viņš bija nolēmis ar laiku uzmeistarot krama šķiltavas), dažus katlus un pannas, divus dučus sēklu paciņu un desmit kilogramus kviešu miltu. "Nē, tikai ne sintētisko cieti un miltu aizstājēju no kokvilnas atkritumiem!" viņš bija uzstājis. "Kaut arī tie ir barojošāki." Bet, kad pienāca kārta dziedzeru biskvītiem un vitaminizētam liellopa gaļas aizstā­jējam, viņš nebija jaudājis pretoties pārdevēja pierunāšanai. Tagad, skatīdamies uz šīm skārdenēm, viņš sev rūgti pārmeta vājumu. Sasodītie civilizētie krāmi! Viņš bija apņēmies nekad tos neēst, pat ja ciestu badu. 'Tad viņi dabūs mācību!" viņš atriebīgi domāja. Tomēr mācību dabūja arī pats.

Viņš pārskaitīja naudu, cerēdams, ka ar atlikušo mazu­miņu pietiks, lai aizvadītu ziemu. Nākamajā pavasari viņa dārzi ražos gana pārtikas, lai viņš vairs nebūtu atkarīgs no ārpasaules. Tikmēr vēl atliks medījums. Viņš bija manījis daudz trušu, un ezeriņos dzīvoja ūdensputni. Viņš uzreiz ķērās pie darba, lai darinātu loku un bultas.

Netālu no bākas auga oši un bultu kātiem — vesels puduris skaistu, slaiku lazdu. lesakumam viņš nocirta jaunu osi, izraudzījās sešas pēdas garu stumbra gabalu bez zariem, noplēsa mizu un kārtu pa kārtai tēsa balto koku, kā bija mācījis vecais Mitsima, līdz iztēsa nūju savā augumā, ar stingru, biezāku vidusdaļu, dzīvīgu un lokanu slaikajos galos. Darbs sagādāja viņam dziļu prieku. Pēc dīkajām nedēļām Londonā, kur nebija jādara nekas, jo, ja kaut ko gribēja, vajadzēja tikai nospiest slēdzi vai pagriezt sviru, tagad bija tīrā bauda darīt kaut ko tādu, kas prasīja māku un pacietību.

Viņš jau gandrīz bija izgriezis nūju vajadzīgajā formā, kad iztrūcies aptvēra, ka dzied — dzied!Šķita, ka, nākdams no ārpuses, viņš būtu uzdūries virsū pats sev, pēkšņi pieķēris sevi, pārsteidzis nozieguma vietā. Viņš vainīgi nosarka. Galu galā viņš te nebija ieradies dziedāt un priecāties. Viņš bija ieradies, lai vairītos notašķīties ar civilizācijas netīrumiem; lai attīrītos un kļūtu labs; lai cītīgi labotu savas kļūdas. Viņš ar nelīksmi atskārta, ka, aizrāvies ar loka griešanu, ir aizmir­sis to, ko bija nozvērējies neaizmirst nekad: nabaga Lindu un savu slepkavīgo nežēlību pret viņu, un tos drausmīgos dvīņus, kas gluži kā utis mudžēja ap viņas nāves noslēpumu, ar savu klātbūtni apvainodami ne vien viņa bēdas un nožēlu, bet arī pašus dievus. Viņš bija nozvērējies pieminēt, viņš bija nozvē­rējies neatlaidīgi labot kļūdas. Un te nu viņš līksmi darbojās ap savu loka nūju dziedādams, jānudien, dziedādams…

Viņš iegāja namā, atvēra sinepju kārbu un uzlika uz pavarda vārīties ūdeni.

Gadījās, ka pusstundu vēlāk trīs delta mīnus lauk­strādnieki no kādas Patenhemas Bokanovska grupas brauca uz Elstidu un pakalna galā pārsteigti ieraudzīja jaunu vīrieti, kas, izģērbies līdz pusei kails, stāvēja pie pamestās bākas un šaustīja sevi ar mezglainu virvju pātagu. Viņa mugura bija klāta tumšsarkanām līmeniskām švīkām, un no švīkas uz švīku stiepās sīkas asins urdziņas. Šoferis apturēja kravasmašīnu ceļmalā un kopā ar abiem līdzbraucējiem pavērtu muti blenza uz neparasto izrādi. Viens, divi, trīs — viņi skaitīja sitienus. Pēc astotā jauneklis pārtrauca paššaustīšanos, aizskrēja uz mežmalu un sāka neganti vemt. Beidzis vemt, viņš pacēla pātagu un atsāka sevi šaustīt. Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit…

— Ford! šoferis nočukstēja. Un viņa dvīņi domāja glu­ži tāpat.

— Fordiņ! viņi izdvesa.

Pēc trim dienām gluži kā klijāni, kas metas virsū līķim, ieradās reportieri.

Izkaltēts un norūdīts virs lēnas zaļa koka uguns, loks bija gatavs. Mežonis čakli darināja bultas. Trīsdesmit lazdas nūju bija iztēstas un izžāvētas, tām galā iedzītas rūpīgi no­asinātas naglas. Kādu nakti viņš bija uzbrucis Patenhemas putnu fermai un salasījis gana daudz spalvu, lai pietiktu veselam arsenālam. Viņš patlaban stiprināja spalvas pie bultu kātiem, kad viņu atrada pirmais reportieris. Nedzir­damiem soliem savās pneimatiskajās kurpēs viņš pielavījās Mežonim klāt no aizmugures.

— Labrīt, mister Mežoni! viņš sacīja. Es pārstāvu "Dienas Radio".

Gluži kā čūskas dzēliena iztrūcināts, Mežonis pielēca kājās, izkaisīdams bultas, spalvas, līmes podiņu un otu uz visām pusēm.

— Lūdzu, atvainojiet, reportieris ar patiesu nožēlu teica. Es negribēju… Viņš pieskārās savai platmalei — alumīnija cilindram, kurā glabājās uztvērējs un raidītājs. Atvainojiet, ka neņemu to nost, viņš turpināja, tā ir diezgan smaga. Tātad, kā jau teicu es pārstāvu "Dienas…

— Ko jums vajag? Mežonis noprasīja, drūmi skatīdamies viņā. Reportieris atbildēja ar savu pieglaimigāko smaidu.

— Redziet, mūsu lasītājus, bez šaubām, ārkārtīgi inte­resētu… Viņš piešķieba galvu, smaids kļuva gandrīz koķets. Mister Mežoni, tikai pāris vārdu! Nasku, ierastu kustību virknēs viņš atritināja divus vadus un pievienoja tos portatīvajai baterijai, kas bija piesprādzēta pie jostas; tad viņš pievienoja vadus katru savā pusē alumīnija cilindram; pieskārās atsperei cilindra virspusē — un ārā izšāvās an­tena; pieskārās otrai atsperei pie cilindra malas — un gluži kā rotaļvīriņš, kas izlec no kastītes, ārā izsprāga mikrofons un trīsēdams palika karājamies sešu collu attālumā no viņa deguna; uz ausīm viņš uzlika uztvērējaustiņas; nospieda slēdzi cilindra kreisajā pusē — un tajā atskanēja klusa, lapsenīga dūkoņa; pagrieza slēdzi labajā pusē — un dūkoņu pārtrauca stetoskopiski sēcieni un sprakšķi, žagas un pēkšņi pīkstieni. Hallo! viņš teica mikrofonam. Hallo, hallo… Viņa platmalē piepeši ietarkšķējās zvans. Vai tas esi tu, Edzel? Runā Praimo Melons. Jā, es viņu atradu. Tagad misters Mežonis paņems mikrofonu un pateiks dažus vārdus. Vai ne, mister Mežoni? Viņš atkal pievērsās Mežo­nim ar savu apburošo smaidu. Pastāstiet mūsu lasītājiem, kādēļ jūs šeit ieradāties. Kas lika jums pamest Londonu (gaidi. Edzel!) tik pēkšņi. Un, protams, par to pātagu. (Mežonis sarāvās. Kā viņi zināja par pātagu?) Mēs visi drausmīgi gribam dzirdēt par to pātagu. Un kaut ko arī par Civilizāciju. Jūs jau saprotat, tādā garā. "Ko es domāju par civilizētu meiteni." Tikai dažus vārdus, pavisam nedaudzus…

Mežonis paklausīja pārsteidzoši burtiski. Viņš izrunāja piecus vārdus un ne vairāk — piecus vārdus, tos pašus, ko bija pateicis Bernardam par Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju. Hani! Sons ēso tse — nā! — Tad, sagrābis re­portieri aiz pleca, apgrieza viņu apkārt (jaunais cilvēks, par laimi, bija biezi saģērbies), notēmēja un ar tādu spēku un precizitāti kā bumbošanas čempions raidīja viņam negantu spērienu.

Pēc astoņām minūtēm Londonas ielās pārdeva "Dienas Radio" jauno numuru. "Noslēpumainais mežonis iespēris die­nas radio reportierim pa asteskaulu," vēstīja virsraksti pirmajā lappusē. "Sensācija Sarejā."

"Sensācija pat Dindonā," nodomāja reportieris, pēc atgrie­šanās izlasījis šos vārdus. Un turklāt loti sāpīga sensācija. Viņš piesardzīgi apsēdās, lai ieturētu pusdienas.

Četri citi reportieri, kurus nebūt nenobiedēja tāds drauds kā kolēģa traumētais asteskauls un kuri pārstāvēja Ņujorkas "Laikus", Frankfurtes "Četrdimensiju Plūsmu", "Fordiskās Zinātnes Monitoru" un "Delta Spoguli", tajā pēc­pusdienā ieradās pie bākas un piedzīvoja vēl varmācīgāku uzņemšanu.

Joprojām berzēdams dibenu, "Fordiskās Zinātnes Mo­nitora" reportieris no droša attāluma uzkliedza: Muļķa tumsoņa! Kāpēc tu neiedzer somu?

— Vācieties prom! Mežonis pakratīja dūri.

Reportieris pāris soļu atkāpās, tad pagriezās atkal. Ļau­nums vairs nav reāls, ja iedzer pāris gramu.

— Kohakwa iyathtokyai! Tonis bija draudīgi nicinošs.

Sāpes ir ilūzija.

Ak tā gan? Mežonis noteica un, paķēris resnu lazdas rīksti, devās uz priekšu.

Vīrs no "Fordiskās Zinātnes Monitora" metās uz savu helikopteru.

Pēc tam Mežoni kādu brīdi lika mierā. Atlidoja daži he­likopteri un ziņkārīgi pagrozījās ap torni. Uzplijīgākajam un tuvākajam no tiem viņš iešāva ar bultu. Tā ieurbās kabīnes alumīnija grīdā; atskanēja spalgs brēciens, un lidaparāts uzzibēja gaisā ar vislielāko ātrumu, uz kādu bija spējīgs tā supennotors. Pārējie turpmāk palika godbijīgā attālumā. Nelikdamies zinis par apnicīgo rūkoņu (iztēlē viņš sevi pielīdzināja vienam no Matsaki jaunavas pielūdzējiem, nesa­tricināmam un neatlaidīgam spārnoto kaitēkļu vidū), Mežonis raka zemi savam dārzam. Pēc brītiņa kaitēkļi acīmredzot sāka garlaikoties un aizlidoja; debesis viņam virs galvas veselām stundām bija tukšas un klusas, ja neskaita cīruļus.

Laiks bija smacīgi karsts, gaisā dunēja pērkons. Viņš bija racis visu rītu un tagad atpūtās, izstiepies uz grīdas. Te pēkšņi gluži kā reāla klātbūtne atausa doma par Linainu, kailu un taustāmu, kura saka: "Saldumiņ!" — un: "Apskauj mani!" — kurpēs un zeķēs, iesmaržojusies. Bezkaunīgā netikle! Bet, ak, ak, viņas rokas ap viņa kaklu, viņas krūšu viļņošanās, viņas mute! Mūžība mita mūsu lūpās un acīs. Linaina… Nē. nē. nē, nē! Viņš pietrūkās kājās un tāds pats puskails izskrēja no ēkas. Virsāja malā auga mūžvecs kadiķu puduris. Viņš metās kadiķos un apskāva nevis ilgoto samtaino miesu, bet gan klēpi zaļu adatu. Tās asi dzēla viņam ar tūkstošiem smaiļu. Viņš pūlējās domāt par nabaga Lindu bez elpas, bez atmaņas, par viņas krampjaini sažņaugtajām rokām un šausmu pilnajām acīm. Par nabaga Lindu, kuru bija nozvērējies pieminēt. Tomēr viņu joprojām vajāja Linainas klātbūtne. Linaina. kuru viņš bija solījies aizmirst. Pat caur kadiķu adatu dūrieniem un dzēlieniem Mežoņa kņudošā miesa atcerējās viņu, neizbēgami reālu. "Dār­gais, dārgais!… Un, ja jau tu gribēji mani, tad kāpēc tu ne…"

Pātaga karājās uz naglas pie durvīm, gatava pretoties reportieru apciemojumam. Mežonis kā neprātā aizskrēja uz māju, paķēra pātagu, savicināja gaisā. Mezglainās virves ietriecās viņam miesā.

— Netikle! Netikle! viņš kliedza pie katra sitiena, it kā pātagotu Linainu (un cik kvēli, pats to neapzinādamies, viņš vēlējās, kaut tā būtu!) — balto, silto, smaržīgo, nekrietno Linainu. Netikle! Un tad izmisuma pilnā balsī: Ak, Linda, piedod man! Piedod man. Dievs, es esmu slikts! Es esmu ļauns! Es esmu… Nē, nē, tu netikle, tu netikle!

No rūpīgi uzbūvēta slēpņa mežā trīssimt metru attā­lumā Jūtfilmu korporācijas vispieredzējušākais slavenību fotogrāfs Darvins Bonaparts bija novērojis visu notiekošo. Viņa pacietība un prasme atmaksājās. Trīs dienas viņš bija notupējis mākslīga ozola dobumā, trīs naktis uz vēdera līdis pa viršiem, slēpdams irbuleņu krūmos mikrofonus, ierakdams mīkstajās, pelēkajās smiltīs vadus. Septiņdesmit divas ārkārtīgu neērtību stundas. Taču tagad dižais mirklis bija klāt — pats dižākais, to apsvērt Darvinam Bonapartam pietika vaļas, kamēr viņš ložņāja starp saviem instrumen­tiem, pats dižākais mirklis kopš tiem laikiem, kad viņš bija uzņēmis slaveno, milzu panākumus guvušo stereoskopisko jūtfilmu par gorillu kāzām. "Lieliski," viņš nodomāja, kad Mežonis uzsāka savu satriecošo izrādi. "Lieliski!" Tele­skopiskās kameras bija rūpīgi notēmētas — kā pielīmētas pie kustīgā objektīva; viņš tās noregulēja tā, lai tuvplānā uzņemtu neprātīgo, izķēmoto seju (brīnišķīgi!); uz pus­minūti pārslēdza palēninātā režīmā (būs izcili komisks efekts, viņš nopriecājās); tikmēr ieklausījās sitienos, vaidos, mežonīgajos un nesakarīgajos vārdos, kas ierakstījās skaņu rullītī filmas malā, izmēģināja mazu pastiprinājuma efektu (jā, tā noteikti bija labāk); mirkļa klusumā jūsmīgi izdzirda cīruļa spalgos vīterus; vēlējās, kaut jel Mežonis pagrieztos, lai varētu tuvplānā nofilmēt asinis uz viņa muguras, — un gan­drīz tai pašā brīdī (cik pārsteidzoša veiksme!) šis pakalpīgais zellis pagriezās, un viņš varēja filmēt nevainojamu tuvplānu.

'Tas nu bija grandiozi!" viņš nodomāja, kad viss bija bei­dzies. "Tiešām grandiozi!" Viņš nosusināja seju. Kad studijā būs pievienoti jūtfilmas efekti, tā būs brīnišķīga filma. Gandrīz tikpat laba. Darvins Bonaparts nosprieda, kā "Kašalota mīlas dzīve" — un tas, Forda vārds, jau nozīmēja ļoti daudz!

Pēc divpadsmit dienām jūtfilma "Sarejas Mežonis" bija gatava, to varēja redzēt, dzirdēt un izjust katrā pirmās šķiras jūtfilmu teātri visā Rietumeiropā.

Daivina Bonaparta filmas iespaids bija tūlītējs un milzīgs. Nākamajā dienā pēc filmas pirmizrādes vakara Džona lauku vientulību pēkšņi iztraucēja liels helikopteru bars debesīs.

Viņš dārzā raka zemi — reizē rakņādamies savā prātā, cītīgi apvērsdams domu velēnas. Nāve — un viņš iedūra lāp­stu vienreiz un vēl. un vēl reizi. Un visas mūsu vakardienas ir aplamniekiem gaismojušas ceļu uz nāves pīšļiem. Pār šiem vārdiem nodārdēja pārliecinošs pērkons. Viņš pacēla vēl vienu lāpstu zemes. Kāpēc Linda bija nomirusi? Kāpēc viņai bija ļauts pamazām zaudēt visu cilvēcību un visbeidzot… Viņš nodrebēja. Kvēls skūpsts, dots sprāgonim. Viņš uzlika kāju uz lāpstas un nikni iedzina to cietajā zemē. Kā mušas draiskiem zēniem, tā mēs dieviem; tie nobeidz mūs tik sava prieka pēc. Atkal pērkons; vārdi, kas apliecināja savu patiesīgumu, nez kāpēc bija patiesāki par patiesību pašu. Un tomēr tas pats Glosters bija tos nosaucis par labajiem dieviem. Vēl sacīt, laba atpūta ir miegs, ko pats tu bieži aicini, kaut bargi tu bīsties nāves, kura tikai ir viens vienīgs miegs. Miedz! Varbūt sapni redzēsi. Lāpsta atsitās pret ak­meni: viņš pieliecās, lai to paceltu. Jo nāves miegā kādi var būt sapņi?…

Dūkoņa virs galvas bija pārvērtusies rēkoņā; un pēkšņi viņš palika ēnā, kaut kas bija nostājies starp sauli un viņu. Iztrūcies viņš pacēla skatienu no lāpstas, iznira no domām; pacēla skatienu mulsā apjukumā, prāts joprojām klīda tai citā pasaulē, kas patiesāka par patiesību, joprojām koncen­trējās uz nāves un dievišķības neizmērojamību; viņš pacēla skatienu un turpat virs galvas ieraudzīja lidojošu mašīnu spietu. Tās tuvojās kā siseņi, karājās gaisā, visapkārt viņam nolaidās viršos. Un no gigantisko sienāžu vēderiem izkāpa vīrieši baltos viskozes flaneļa tērpos, sievietes jo laiks bija karsts) acetāta zīda pidžamās vai velveta šortos un bezpiedurkņu krekliņos ar pusaizvilktiem rāvējslēdzējiem — pāris no katra. Pēc dažām minūtēm tur jau bija vairāki duči, lielā aplī stāvēja ap bāku, blenza, smējās, klikšķināja fotoaparātus, meta (kā pērtiķim) zemesriekstus, dzimumhormonu košļāja­mās gumijas paciņas, dziedzeru cepumiņus. Un viņu skaits ar katru mirkli auga, jo pār Hogsbeku tagad plūda nerimtīga satiksmes straume. Gluži kā murgā desmiti pārvērtās par piecdesmit, piecdesmit — par simtiem.

Mežonis atkāpās uz aizsega pusi un drīz stāvēja ar muguru pret bākas sienu gluži kā stūrī iedzīts dzīvnieks, mēmās šausmās skatīdamies šajās sejās kā cilvēks, kas zaudējis prātu.

Šis apstulbums pārvērtās tiešākā realitātes izjūtā, kad viņam pa vaigu trāpīja labi tēmēta košļājamās gumijas paciņa. Spēju sāpju trieciens — un viņš bija atmodies, at­modies un neganti nikns.

— Vācieties prom! viņš iekliedzās.

Pērtiķis bija ierunājies; atskanēja smieklu brāzmas un plaukšķināšana. Vecais labais Mežonis! Urrā, urrā! Un šai jampadracī viņš sadzirdēja saucienus: Pātagu, pātagu, pātagu!

Paklausīdams šim mājienam, viņš pasniedzās aizdurvē, pakampa no naglas mezgloto virvju sauju un pakratīja to pret saviem mocītājiem.

Atskanēja ironiski piekrītoši saucieni.

Viņš draudoši tuvojās. Kāda sieviete iekliedzās bailēs. Rinda sagrīļojās visapdraudētākajā posmā, tad atkal sastinga un stāvēja kā klints. Apziņa, ka viņi ir pārspēks, bija piešķīrusi šiem tūristiem drosmi, kādu Mežonis nebija no viņiem gaidījis. Viņš pārsteigts apstājās un paskatījās apkārt.

— Kāpēc jūs neliekat mani mierā? Dusmās ieskanējās gandrīz vai žēlabaina nots.

Uzēd mandeles ar magnija sāli! noteica vīrietis, ku­ram Mežonis uzbruktu pirmajam, ja ietu tālāk. Vīrietis sniedza viņam paciņu. Zini, tās tiešām ir ļoti gardas, viņš pielabinādamies piebilda ar visai nervozu smaidu. Un magnija sāls palīdzēs tev palikt jaunam.

Mežonis nelikās zinis par šo piedāvājumu. Ko jūs no manis gribat? viņš jautāja, vērsdamies no vienas smīk­ņājošas sejas pie citas. Ko jūs no manis gribat?

Pātagu, juceklīgi atbildēja simt balsu. Uztaisi pātagošanas triku! Parādi mums pātagošanas triku!

Tad kāda grupa rindas galā sāka aurot unisonā, lēnā, smagā ritmā: Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam — pātagu!

Pārējie tūdaļ uztvēra saucienu, un frāze tika papagailīgi atkārtota vēl un vēl. pieaugošā skaļumā, līdz septītajā vai astotajā atkārtojumā vairs netika runāts neviens cits vārds. Mēs — gribam — pātagu!

Visi skandēja vienā balsī; un, šī trokšņa, šīs vien­prātības, šīs ritmiskās saskaņas apreibināti, acīmredzot būtu varējuši turpināt stundām ilgi — gandrīz bezgalīgi. Taču apmēram divdesmit piektajā atkārtojumā norise tika spēji pārtraukta. No Hogsbekas puses bija ieradies vēl viens helikopters, tas karājās gaisā virs pūļa, tad laidās lejup dažus jardus no vietas, kur stāvēja Mežonis, brīvajā joslā starp tūristu rindu un bāku. Gaisa skrūvju rēkoņa bridi pārspēja aurošanas troksni; bet, kad mašīna pieskārās zemei un motori tika izslēgti, tikpat spalgi, uzstājīgi un vienmuļi atskanēja: Mēs — gribam — pātagu; mēs — gribam — pātagu!

Helikoptera durvis atvērās, no tā vispirms izkāpa gaiš­matains, sārtvaidzīgs jauns vīrietis un aiz viņa zaļos velvēta šortos, baltā kreklā un žokejcepurē —jauna sieviete.

Ieraudzījis jauno sievieti. Mežonis sarāvās, atsprāga atpakaļ, nobālēja.

Jaunā sieviete stāvēja un skatījās uz viņu ar nedrošu, lūdzošu, gandrīz pazemīgu smaidu. Pagāja sekunde. Viņas lūpas sakustējās, viņa kaut ko teica; bet balsi pārmāca skaļais, atkārtotais tūristu refrēns.

— Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam — pātagu!

Jaunā sieviete piespieda abas plaukstas pie kreisās krūts, un viņas sejā, maigā kā firziķis, skaistā kā lelles se­jiņa, parādījās dīvaini neiederīga ilgpilnu ciešanu izteiksme.

Zilās acis šķita kļūstam lielākas, spožākas; un pēkšņi pār vaigiem noritēja divas asaras. Viņa nedzirdami ierunājās atkal; tad ar spēju, kaislīgu žestu izstiepa rokas pret Mežoni, paspēra soli uz priekšu.

— Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam…

Un piepeši viņi dabūja, ko gribējuši.

— Netikle! Mežonis metās viņai virsū kā jucis. Sesku mātīte! Kā jucis viņš sita viņai ar pātagu, savītu no tievām virvēm.

Pārbijusies viņa pagriezās un bēga, paklupa un iekrita viršos. Henrij. Henrij! viņa iekliedzās. Bet sārtvaidzīgais pavadonis bija aizmucis drošībā aiz helikoptera.

Ar priecīgas sajūsmas saucienu rinda izjuka; visi kopī­gos rikšos steidzās uz magnētisko pievilkšanas centru. Sāpes bija fascinējošas šausmas.

Nīksti, izvirtība, nīksti! Mežonis neprātīgās dusmās sita atkal.

Viņi alkatīgi drūzmējās apkārt, grūstīdamies un kau­damies kā cūkas pie siles.

— Ak, miesa! Mežonis grieza zobus. Šoreiz pātaga cirtās pret viņa paša pleciem. Nokauj miesu, nokauj!

Sāpju šausmu fascinācijas aizrauti un iekšēji paklausī­dami kopdarbības ieradumam, tieksmei pēc vienprātības un saskaņas, ko viņiem tik neizdzēšami bija iedvesusi apstrāde, viņi sāka atdarināt Mežoņa niknās kustības, sizdami cits citu tā, kā Mežonis sita pats savu dumpīgo miesu vai apaļīgo nekrietnības iemiesojumu, kas locījās viršos viņam pie kājām.

— Nokauj, nokauj, nokauj!… Mežonis nemitējās kliegt.

Te pēkšņi kāds sāka dziedāt: Orģija, porgija, pēc mirkļa visi bija uztvēruši piedziedājumu un dziedādami laidās dejā. Orģija, porgija, viņi virpuļoja pa apli, dauzīdami cits citu sešu astotdaļu taktī. Orģija, porgija…

Pēdējais helikopters aizlidoja tikai pēc pusnakts. Somas apdullināts, bezgalīgā, jutekliskā neprāta izmocīts, Mežonis iemidzis gulēja viršos. Saule jau bija augstu, kad viņš pamodās. Mirkli viņš gulēja, apstulbumā mirkšķinādams acis kā pūce gaismā; tad pēkšņi atcerējās —visu.

— Ak mans Dievs, mans Dievs! Viņš aizsedza acis ar roku.

Helikopteru spiets, kas tovakar dūkdams pārlaidās pār Hogsbeku, bija tumšs mākonis desmit kilometru garumā. Vakamakts saskaņas orģijas apraksts bija nodrukāts visās avīzēs.

Mežoni! kliedza pirmie atbraucēji, kāpdami laukā no helikoptera. Mister Mežoni!

Atbildes nebija.

Bākas durvis stāvēja pusvirus. Viņi atgrūda tās vaļā un iegāja aizslēģotajā pustumsā. Caur velvi telpas tālākajā galā viņi saredzēja kāpnes, kas veda uz augstākajiem stāviem. Pašā velves augšgalā šūpojās divas kājas.

— Mister Mežoni!

Gausi, ļoti gausi, gluži kā divas nesteidzīgas kom­pasa adatas šīs kājas pagriezās pa labi; uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem, austrumiem, dienvidaustrumiem, dien­vidiem, dienviddienvidrietumiem; tad tās apstājās un pēc pāris sekundēm tikpat nesteidzīgi griezās pa kreisi. Uz dienviddienvidrietumiem, dienvidiem, dienvidaustrumiem, austrumiem…