Brīnišķīgā jaunā pasaule

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Mirēju slimnīca Pārkleinā bija sešdesmit stāvu augsts tornis, apšūts ar bāldzeltenām flīzēm. Kad Mežonis izkāpa no taksikoptcra, no jumta rūcot pacēlās spilgti krāsainu aerokatafalku eskorts un aizšāvās pāri parkam uz rietumiem, uz Krematoriju. Galvenais šveicars pie lifta durvīm sniedza viņam informāciju, kuru viņš palūdza, un viņš nobrauca lejup uz 81. nodaļu (uz Ātri progresējošās senilitātes nodaļu, kā paskaidroja šveicars) septiņpadsmitajā stāvā.

Tā bija plaša, spilgti saulaina telpa ar dzelteni krāsotām sienām un divdesmit gultām, kas visas bija aizņemtas. Linda mira kompānijā — kompānijā un ar visām modernajām ērtībām. Gaisā nemitīgi virmoja jautras sintētiskas melodijas. Pie katras gultas kājgaļa iepretim mirējam atradās televi­zors. Televizori gluži kā piloši krāni palika ieslēgti no rīta līdz vakaram. Ik ceturtdaļstundu telpā automātiski mainījās dominējošā smarža. Mēs cenšamies, paskaidroja kopēja, kas bija sagaidījusi Mežoni pie durvīm, mēs cenšamies šeit radīt ļoti patīkamu gaisotni — kaut ko starp pirmās klases viesnīcu un jūtfilmu teātri, ja saprotat, ko gribu sacīt.

— Kur viņa ir? Mežonis vaicāja, laizdams gar ausīm pieklājīgos skaidrojumus.

Kopēja apvainojās. — Jūs nu gan steidzaties, viņa noteica.

— Vai ir cerības? viņš jautāja.

— Jūs domājat — cerības, ka viņa nemirs? (Viņš palocīja galvu.) Nē, protams, ka nav. Ja kādu nosūta uz šejieni, tad nav vairs nekādu… Pārsteigta ieraudzījusi ciešanas viņa bālajā sejā, kopēja pēkšņi apklusa. Kas jums lēcies? viņa jautāja. Pie tādas apmeklētāju uzvedības viņa nebija pie­radusi. (Un apmeklētāju jau nebija daudz: nebija arī nekāda iemesla, kādēļ lai šeit ierastos daudz apmeklētāju.) Jūs taču nebūsiet slims?

Viņš papurināja galvu. Viņa ir mana māte, viņš sacīja tikko sadzirdamā balsī.

Kopēja uzmeta viņam iztrūcinātu, šausmu pilnu skatienu; tad žigli novērsās. No kakla līdz pat deniņiem viņa bija tumši pietvīkusi.

— Aizvediet mani pie viņas! Mežonis teica, pūlēdamies runāt ikdienišķā tonī.

Joprojām nosarkusi, kopēja pavadīja viņu uz nodaļu. Kad viņi gāja garām, viņiem pievērsās joprojām jaunas un gludas sejas (senilitāte progresēja tik strauji, ka tai neatlika laika skart vaigus — tā paguva skart tikai sirdi un sma­dzenes). Viņu gaitai sekoja tukšas, vienaldzīgas acis, kurām bija pienākusi otrā bērnība. Mežonis paskatījās un no­drebēja.

Linda gulēja garās rindas pēdējā gultā pie pašas sienas. Atbalstījusies spilvenos, viņa skatījās Dienvidamerikas Rīmana tenisa čempionāta pusfināla spēles, kuras ritēja samazinātā bezskaņas reprodukcijā uz televizora ekrāna gultas galā. Pa izgaismoto stikla kvadrātu gluži kā zivtiņas akvārijā šurpu turpu bez trokšņa šaudījās mazas figūriņas — mēmi, bet satraukti citas pasaules iemītnieki.

Linda skatījās, vāri smaidot, bez kādas sapratnes. Bālajā, uzblīdušajā sejā vīdēja plānprātīgas laimes izteiksme. Lāgiem plaksti aizvērās, un šķila, ka viņa mirkli iemieg. Tad viņa viegli sarāvās un pamodās atkal — pamodās, lai ieraudzītu tenisa čempionus ērmīgajā akvārijā, lai izdzirdētu, kā ieskaņotās superbalsis dzied "Apskauj mani cieši, kaķīt", lai sajustu vībotņu silto dvesmu, kas plūda no ventilatora virs viņas galvas, — pamodās tajā visā vai, pareizāk sakot, sapnī, kura brīnišķās sastāvdaļas bija šīs sajūtas, ko pārveidoja un izskaistināja soma viņas asinīs, un atkal pasmaidīja aiz­lauzto, bezkrāsaino infantila apmierinājuma smaidu.

— Nu, man jāiet, noteica kopēja. Tūdaļ ieradīsies nākamā bērnu grupa. Un vēl tas trešais numurs. Viņa norādija uz rindas pretējo galu. Var nomirt kuru katru brīdi. Tad nu iekārtojieties ērti! Viņa mundri aizsteidzās.

Mežonis apsēdās pie gultas.

— Linda, viņš nočukstēja, saņēmis viņas roku.

Izdzirdusi savu vārdu, viņa pagrieza galvu. Miglainās acis iemirdzējās, pazinušas viesi. Linda saspieda viņa plaukstu, pasmaidīja, lūpas sakustējās; te pēkšņi viņa nokāra galvu. Viņa bija iemigusi. Mežonis sēdēja, raudzīdamies viņā, — un aiz šīs nogurušās miesas maskas meklēja un atrada jauno, dzīvo seju, kas bija starojusi pār viņa bērnību Malpaisā, at­cerējās (un viņš aizvēra acis) Lindas balsi, Lindas kustības, visus abu kopīgās dzīves notikumus. "Streptokokiem pāri T…" Cik skaisti viņa bija dziedājusi! Un šie bērnišķīgie pantiņi, cik maģiski svešādi un noslēpumaini tie bija!

Vitamīns D un vitamīns A, Eļļa aknā, menca jūriņā.

Mežonis juta, ka aiz plakstiem sariešas karstas asaras, kad viņš atsauca atmiņā šos vārdus un Lindas balsi, kas tos atkārtoja. Un lasīšanas stundas; suns sētā, kaķis kokā; un "Praktiskie norādījumi Embriju noliktavas beta darbiniekiem". Un garie vakari pie uguns vai, vasarā, uz mazās mājiņas jumta, kad Linda stāstīja viņam par Citādo vietu, kas atrodas ārpus Rezervāta robežām: par to brīnumskaisto Citādo vietu, atmiņas par kurn viņš joprojām glabāja neskartas un nemai­nīgas kā atmiņas par debesīm, par labestības un skaistuma paradīzi, ko nebija aptraipījusi saskarsme ar šīs reālās Lon­donas realitāti, ar šiem īstajiem, civilizētajiem vīriešiem un sievietēm.

Spalgas balsis pēkšņi lika viņam atvērt acis; steigšus noslaucījis asaras, viņš atskatījās. Telpā iegruva šķietami nebeidzama identisku, astoņus gadus vecu vīrieškārtas dvīņu straume. Dvīnis pēc dvīņa, dvīnis pēc dvīņa — tie tu­vojās kā murgs. Viņu sejas, viņu atkārtotā seja —jo visam baram tā bija viena vienīga — stingi blenza un šķita sastā­vam tikai no plakanā deguna nāsim un blāvām, izvelbtām acīm. Formastērpi bija haki krāsā. Mute visiem bija vajā. Viņi nāca iekšā spiegdami un tarkšķēdami. Vienā mirklī viņi pieņudzēja visu nodalu kā tārpi. Spietoja starp gultām, rāpās tām pāri, līda apakšā, lūrēja televizoros, rādīja gri­mases pacientiem.

Linda viņus drīzāk izbrīnīja nekā satrauca. Viena grupiņa sapulcējās viņas gultas galā un blenza ar izbiedētu un stulbu ziņkārību kā dzīvnieki, kas pēkšņi sastapušies ar kaut ko nepazīstamu.

— Ei, skatieties, skatieties! Viņi runāja klusās, bailīgās balsīs. Kas viņai kaiš? Kāpēc viņa ir tik resna?

Viņi nekad nebija redzējuši tādu seju — nekad nebija redzējuši seju, kas nebūtu jauna, ar stingru ādu, ķermeni, kas vairs nebūtu slaids un stalts. Visas šīs mirstošās sešdesmitgadnicces izskatījās pēc bērnišķīgām meitenēm. Toties Linda savā četrdesmit četru gadu vecumā izskatījās kā ļengana, senilitātes izkropļota briesmone.

— Vai viņa nav šausmīga? čukstus skanēja piezīmes. Paskaties uz viņas zobiem!

Piepeši starp Džona krēslu un sienu no gultas apakšas izlīda plakandegunis dvīnis un sāka blenzt iemigušās Lin­das sejā.

— Paklau… viņš iesāka; taču sakāmais priekšlaicīgi izbeidzās spiedzienā. Mežonis sagrāba viņu aiz apkakles, pacēla gaisā virs krēsla un, sadevis pa ausīm, gaudojošu pa­grūda prom.

Atskanot viņa brēcieniem, palīgā atsteidzās galvenā kopēja.

— Ko jūs viņam izdarījāt? viņa nikni noprasīja. Es neļaušu jums sist bērnus!

— Tad aizvāciet viņus prom no šīs gultas! Mežoņa balss sašutumā drebēja. Ko šie mazie pretekļi te vispār dara? Tas ir kauns!

— Kauns? Ko jūs iedomājaties? Viņiem pašlaik ir nāves apstrāde. Un. kad es jums saku, viņa kareivīgi brīdināja, — ja jūs vēl traucēsiet viņu apstrādi, es izsaukšu šveicarus, un jūs izsviedis ārā!

Mežonis piecēlās un paspēra pāris soļu uz viņas pusi. Viņa kustības un sejas izteiksme bija tik draudīga, ka kopēja šausmās atkāpās. Ar milzu pūlēm viņš savaldījās un, ne­bildis ne vārda, pagriezās un atkal apsēdās pie gultas.

Atguvusies kopēja nedaudz spalgi un nedroši, tomēr cienīgi noteica: Esmu jūs brīdinājusi. Ņemiet to vērā! Tomēr pārlieku ziņkārīgos dvīņus viņa aizveda prom un iesaistīja spēlē "Rāvējslēdzēja medības", ko telpas pretējā galā vadīja kāda viņas kolēģe.

Tagad skrien un iedzer tasīti kofeīna šķīduma, mīļā! viņa sacīja otrajai kopējai. Likusi lietā savu galvenās kopējas varu, viņa atguva pašpārliecību un sajutās labāk. Nu, bērni! viņa iesaucās.

Linda nemierīgi sakustējās, mirkli atvēra acis, aiz­miglotu skatienu paraudzījās apkārt un iesnaudās atkal. Sēdēdams viņai blakus. Mežonis visiem spēkiem centās at­griezties pirmītējā noskaņā. "Vitamīns D un vitamīns A," viņš pie sevis atkārtoja, it kā tic būtu burvju vārdi, kas spētu atdzivināt mirušo pagātni. Tomēr burvestība nedarbojās. Skaistās atmiņas stūrgalvīgi atteicās ataust; atdzima vienīgi pretīga greizsirdība, netīksme, bēdas. Popē, kam no pār­durtā pleca tek asinis; Linda gul derdzīgā miegā, un mušas spindz ap meskalu, kas izlaistīts uz grīdas pie gultas; un, kad viņš iet garām, puikas izkliedz tos vārdus… Ak, nē, nē! Mežonis aizvēra acis un purināja galvu, dedzīgi noliegdams šīs atmiņas. "Vitamīns D un vitamīns A…" Viņš pūlējās domāt par tām reizēm, kad sēdēja Lindai uz cejiem un Linda, apskā­vusi viņu, dziedāja un dziedāja, šūpodama viņu, ieaijādama miegā. "Vitamīns D un vitamīns A, vitamīns A, vitamīns A …"

Mūzikas automāta superbalsis bija pieaugušas līdz el­sojošam kreščendo; un smaržu cirkulācijas sistēmā vībotņu vietā piepeši un spēcīgi iesmaržojās pačūlija. Linda sakus­tējās, pamodās, mirkli apstulbusi blenza uz pusfinālistiem, tad, pacēlusi galvu, pāris reižu paostīja gaisa jauno smaržu un negaidot pasmaidīja bērnišķā ekstāzē.

— Popē! viņa nomurmināja un aizvēra acis. Ak, man tā patīk, man tā… Viņa nopūtās un atslīga atpakaļ spilvenos.

— Bet Linda! Mežonis lūdzoši ierunājās. Vai tu mani nepazīsti? Viņš bija tik ļoti centies, darījis visu, kas viņa spēkos; kāpēc Linda nelāva viņam aizmirst? Viņš gandrīz nežēlīgi saspieda Lindas ļengano roku, itin kā ar varu mēģi­nātu atsaukt viņu no šī nekrietno baudu sapņa, no šīm zemiskajām, riebīgajām atmiņām, — atpakaļ tagadnē, atpa­kaļ realitātē; pretīgajā tagadnē, drausmīgajā realitātē, —kas tomēr bija cildenas, nozīmīgas, izmisīgi svarīgas, jo tik neno­vēršams bija tas, kas tās padarīja tik baismīgas. Vai tu mani nepazīsti, Linda?

Džons juta, kā viņas plauksta par atbildi viegli sakļaujas. Viņam acīs sariesās asaras. Viņš noliecās un noskūpstī­ja Lindu.

Viņas lūpas sakustējās. Popē! viņa atkal nočukstēja, un Džons jutās tā, it kā viņam sejā būtu iegāzts samazgu spainis.

Viņā pēkšņi uzvilnīja dusmas. Pievilta jau otru reizi, viņa skumju kaislība atrada citu izeju, pārvērtās sāpju pilna niknuma kaislībā.

— Bet es esmu Džons! viņš iekliedzās. Es esmu Džons! Un savā niknajā izmisumā viņš satvēra Lindu aiz pleca un sapurināja.

Lindas plaksti notrīsēja un atvērās; viņa ieraudzīja un pazina viņu — "Džon!" — , taču reālo seju, reālās un ne­žēlīgās rokas pārcēla iedomu pasaulē — starp iekšējiem, privātiem supennūzikas un pačūlijas līdziniekiem, starp pārvērstām atmiņām un divaini transponētām sajūtām, kas veidoja viņas sapņa visumu. Linda pazina viņu kā Džonu, savu dēlu. taču uztvēra viņu kā iebrucēju paradīzei līdzīgajā Malpaisā, kur kopā ar Popē nule bija pavadījusi somas brīv­dienas. Džons dusmojās, jo viņai patika Popē, Džons viņu pu­rināja, jo Popē gulēja šajā gultā, — itin kā tas būtu kas slikts, itin ka visi civilizēti ļaudis nerīkotos tieši tāpat. Ikviens pieder ikvie… Viņas balss pēkšņi pārvērtās gandrīz nedzir­damā bezelpas gārdzoņā; mute pavērās; viņa izmisīgi pūlējās ievilkt plaušās gaisu. Taču šķita, ka viņa ir aizmirsusi, kā elpot. Viņa centās iekliegties — bet neradās ne skaņa; vienīgi šausmas ieplestajās acis atklāja, ko viņa pārcieš. Rokas pacē­lās pie kakla, tad sakampa tukšu gaisu — gaisu, kuru viņa vairs nespēja ieelpot, gaisu, kurš viņai bija beidzis eksistēt.

Mežonis pietrūkās kājās un noliecās pār viņu. Kas ir, Linda? Kas ir? Balss skanēja lūdzoši; šķita, viņš lūdz mieri­nājumu.

Skatiens, ko Linda viņam pievērsa, bija pilns neizsakāmu šausmu — šausmu un, kā viņam likās, pārmetuma. Linda pūlējās piecelties sēdus, taču atkrita spilvenos. Viņas seja bija drausmīgi izķēmota, lūpas zilas.

Mežonis apcirtās un metās skriet.

— Ātri, ātri! viņš kliedza. Ātri!

Galvenā kopēja atskatījās, stāvēdama apļa vidū starp bērniem, kuri medīja rāvējslēdzēju. Pirmā mirkļa pārsteigums gandrīz nekavējoties pārvērtās nosodījumā. Nekliedziet! Padomājiet par mazajiem, viņa teica, saraukusi pieri. Jūs varat izjaukt apstrādi… Ko jūs darāt? Viņš bija ielauzies rotaļnieku aplī. Uzmanīgi! Kāds bērns iebrēcās.

— Ātri, ātri! Mežonis sakampa kopēju aiz piedurknes un rāva sev līdzi. Ātri! Kaut kas ir noticis. Es viņu nogalināju!

Kad viņi nonāca gultu rindas galā, Linda bija mirusi.

Mežonis mirkli stāvēja kā sastindzis un klusēja, tad nokrita ceļos pie gultas, aizsedza seju ar plaukstām un sāka nevaldāmi šņukstēt.

Kopēja stāvēja neizpratnē, skatīdamās te uz vīrieti, kas bija nometies ceļos pie gultas (cik skandalozs skats!), te uz dvīņiem (nabaga bērni!), kas bija mitējušies medīt rāvējslē­dzēju un blenza šurp no telpas viņa gala, ar visām savām acīm un nāsīm blenza uz šokējošo ainu, kas risinājās ap gultu nu­mur divdesmit. Vai uzrunāt šo vīrieti? Mēģināt vest viņu pie prāta un pieklājības? Atgādināt, kur viņš atrodas? Kādu lik­tenīgu ļaunumu viņš var nodarīt šiem nabaga nevainīgajiem bērniem? Ar savu pretīgo raudāšanu viņš taču postīja visu veselīgo nāves apstrādi — it kā nāve būtu kaut kas bries­mīgs, it kā jel viens cilvēks būtu tik ļoti svarīgs! Bērniem varētu rasties ārkārtīgi graujoši priekšstati par šo norisi, viņi varētu satraukties tā, ka reaģētu pilnīgi aplami, pilnīgi antisociāli.

Kopēja spēra soli uz priekšu un pieskārās Mežonim pie pleca. Vai jūs nevarat uzvesties, kā pieklājas? viņa klusi, dusmīgi sacīja. Taču atskatījusies ieraudzīja, ka pusducis dvīņu jau ir pietrūkušies un nāk šurp. Aplis juka. Vēl mirklis, un… Nē. risks bija pārāk liels; visas grupas apstrādes līmenis varētu pazemināties par sešiem vai septiņiem mēnešiem. Kopē­ja steidzās atpaka) pie saviem apdraudētajiem audzēkņiem.

— Nu, kurš grib šokolādes eklēru? viņa skali, mundri noprasīja.

— Es! korī ieaurojās visa Bokanovska grupa. Gulta numur divdesmit bija pilnīgi aizmirsta.

"Ak Dievs, Dievs, Dievs…" Mežonis klusībā atkārtoja. Bēdu un nožēlas haosā, kas valdīja viņa prātā, šis bija vienī­gais skaidrais vārds. Dievs! viņš nočukstēja. Dievs…

Ko viņš tur saka? caur supermūzikas vīteriem pavisam tuvu atskanēja skaidra un spalga balss.

Mežonis spēji salēcās un, pacēlis seju no plaukstām, at­skatījās. Pieci haki krāsas dvīņi, katrs ar pusapgrauztu eklēra stumbeni labajā rokā, identiskās sejas dažādi notrieptas ar izkusušu šokolādi, stāvēja rindā, plakandegunu ģīmjiem blenzdami viņā.

Viņi sastapa Mežoņa skatienu un visi reizē pasmīkņāja. Viens norādīja ar savu eklēra strupuli.

— Vai viņa ir beigta?

Mirkli Mežonis klusēdams raudzījās viņos. Tad klusē­dams piecēlās kājās, klusēdams gausi devās uz durvīm.

— Vai viņa ir beigta? ziņkārīgais dvīnis atkārtoja, tipi­nādams viņam blakus.

Mežonis palūkojās lejup uz dvīni un, joprojām nebilz­dams ne vārda, pagrūda viņu nost. Dvīnis nokrita uz grīdas un nekavējoties sāka brēkt. Mežonis pat neatskatījās.