Brīnišķīgā jaunā pasaule

2

Mirkli pavilcinājies pie direktora durvīm, Bernards dziļi ievilka elpu un izslēja plecus, saņemdams dūšu, lai uzklausītu nepatiku un nosodījumu, kas viņu noteikti gaidīja aiz šim durvīm. Viņš pieklauvēja un gāja iekšā.

— Atļauja, kas jums jāparaksta, direktor, viņš iesāka, cik nu vien bezrūpīgi spēdams, un nolika papīru uz rak­stāmgalda.

Direktors uzmeta viņam īgnu skatienu. Taču dokumenta augšmalā bija Pasaules Pārraugu biroja zīmogs, un apakš­malā drošiem, melniem burtiem bija uzšņāpts Mustafas Monda paraksts. Viss bija pilnīgā kārtībā. Direktoram nebija izvēles. Viņš ar zīmuli uzvilka savus iniciāļus — divus mazus, bālus, verdziskus burtiņus pie Mustafas Monda kājām — un jau grasījās atdot papīru bez kādiem vārdiem, piezīmēm vai labsirdīga fordpalīga, taču te viņa skatienu piesaistīja daži vārdi atļaujas tekstā.

Uz Ņūmeksikas rezervātu? viņš noprasīja, un gan balsī, gan sejā, kas pievērsās Bernardam, jautās trauksmains izbrīns.

Viņa pārsteiguma pārsteigts, Bernards palocīja galvu. Iestājās klusums.

Direktors atzvila krēslā un sarauca pieri. Cik sen tas bija? viņš sacīja, drīzāk runādams pats ar sevi, nevis ar Bernardu. Šķiet, pirms divdesmit gadiem. Vai. drīzāk, pirms divdesmit pieciem. Tolaik es biju jūsu vecumā… Viņš nopūtās un pašūpoja galvu.

Bernards jutās ārkārtīgi neērti. Tik solīds, tik skrupulozi korekts cilvēks kā direktors — un pieļauj tik rupju nepieklā­jību! Bernardam gribējās paslēpt seju. skriet ārā no šis telpas. Nejau tāpēc, ka cilvēku runas par tālu pagātni viņam pašam liktos būtiski nepieļaujamas; tas bija viens no hipnopēdiskajiem aizspriedumiem, no kuriem viņš (kā pats iedomājās) bija pilnīgi atbrīvojies. Kautrēties viņam lika apziņa, ka direktors to nosodīja — nosodīja un tomēr bija ļāvies aizliegtajam. Kā­das iekšējas dziņas dēļ? Caur neomulibas migliņu Bernards kāri klausījās.

Man radās tāda pati doma kā jums, direktors stāstīja. Es gribēju paskatīties uz mežoņiem. Saņēmu atļauju doties uz Ņūmeksiku un aizbraucu turp vasaras brīvdienās. Kopā ar savu tābrīža meiteni. Viņa bija beta mīnus, un, manuprāt (viņš aizvēra acis), manuprāt, viņai bija dzelteni mati. Lai nu kā. viņa bija pneimatiska, sevišķi pneimatiska; to es atceros. Tā nu mēs devāmies uz turieni, apskatījām mežoņus, jādelējām ar zirgiem un tamlīdzīgi. Un tad — gandrīz vai pēdējā mana atvaļinājuma dienā — tad… nu, viņa pazuda. Mēs bijām devušies izjādē pa vienu no tiem pretīgajiem kalniem, bija šausmīgi karsts un spiedīgs, un pēc pusdienām mēs likā­mies gulēt. Vismaz es. Viņa laikam aizgāja pastaigāties — viena pati. Lai nu kā, kad pamodos, viņas nebija. Un patlaban sāka plosīties visbriesmīgākais pērkona negaiss, kādu biju piedzīvojis. Lija straumēm, dārdēja pērkons, plaiksnīja zibeņi; zirgi izrāvās un auļoja prom; pūlēdamies tos noķert, es pakritu un savainoju celi, tā ka tikko jaudāju paiet. Tomēr es meklēju, saucu un meklēju. Taču no viņas nebija ne pēdu. Tad es nospriedu, ka viņa viena pati atgriezusies atpūtas namā. Tāpēc es nokāpu ielejā pa to pašu ceļu, pa kuru bijām ieradušies. Ceļgals neciešami sāpēja, un es biju pazaudējis savu somu. Jāiet bija stundām ilgi. Atpūtas namā es nonācu tikai pēc pusnakts. Un tur viņas nebija, tur viņas nebija, direktors atkārtoja. Iestājās klusums. Nu. jā, viņš beidzot atsāka, nākamajā dienā tika sarikota meklēšana. Taču mēs nespējām viņu atrast. Viņa laikam bija iekritusi kādā aizā, vai varbūt viņu bija saplosījis kuguārs. Fords vien zina. Lai nu kā, tas bija šausmīgi. Tolaik tas mani ļoti nomāca. Es pat teiktu — vairāk, nekā vajadzētu. Jo tāds nelaimes gadījums galu galā var notikt, ar katru, un sociālā kopiena saglabājas, kaut arī sastāvšūnas mainītos. Tomēr šis miegā iemācītais mierinājums nešķita īpaši iedarbīgs. Nogrozījis galvu, direk­tors klusu turpināja: Reizēm es pat redzu to sapnī. Sapņoju, ka pamostos no pērkona dārda un ieraugu, ka viņa pazudusi: sapņoju, ka bezgalīgi meklēju viņu tanī koku saaudzē. Viņš iegrima atmiņu pilnā klusumā.

— Tas jums noteikti bija briesmīgs šoks, Bernards gandrīz skaudīgi sacīja.

Izdzirdis viņa balsi, direktors satrūkās un vainīgi aptvēra, kur atrodas; uzmeta acis Bernardam un, novērsis skatienu, tumši pietvīka; atkal paskatījās viņā ar spējām aizdomām un, atguvis cieņu, dusmīgi teica: Neiedomājieties, ka man ar to meiteni bija kaut kādas nepiedienīgas attiecības! Nekā emocionāla, nekā ilgstoša. Viss bija pilnigi veselīgi un nor­māli. Viņš sniedza Bernardam atļauju. Tiešām nezinu, kādēļ garlaikoju jūs ar šī triviālā atgadījuma atstāstu. Pārskaities pats uz sevi par to, ka atklājis apkaunojošu noslēpumu, viņš izgāza savu niknumu pār Bernardu. Viņa skatiens tagad bija klaji ļauns. Mister Marks, un es vēlētos izmantot šo izdevību, viņš turpināja, lai pateiktu, ka it nemaz neesmu apmierināts ar saņemtajiem ziņojumiem par jūsu uzvedību ārpus darbalaika. Varbūt jūs teiksiet, ka tā nav mana darīšana. Tomēr tā ir mana darīšana. Man ir jārūpējas par Centra labo slavu. Maniem darbiniekiem irjābūl ārpus aizdomām. īpaši tiem, kuri pārstāv augstākās kastas. Alfas ir apstradāti tā, lai savā emocionālajā uzvedībā viņiem nebūtu jāpaliek infantilā līmenī. Tāpēc viņiem vēl jo vairāk jācenšas pakļauties noteikumiem. Viņu pienākums ir būt infantiliem — pat pret savu gribu. Tāpēc, mister Marks, es jūs atklāti brīdinu. Direktora balsī ietrīsējās sašutums, tagad jau pilnīgi taisnīgs un nebūt, ne personisks, kas pauda nosodījumu pašas Sabiedrības vārdā. Ja es vēlreiz dzirdēšu, ka jūs esat atkāpies no infantilo uzvedības normu pienācigā standarta, tad lūgšu, lai jūs pārceļ uz Apakšcentru — vis­labāk uz Islandi. Ar laburīlu! Un, pagriezies virpuļkrēslā, viņš paņēma pildspalvu un sāka rakstīt.

"Tā viņam būs mācība," direktors nodomāja. Tomēr viņš maldījās. Jo Bernards atstāja kabinetu lepnā soli un, aizcirtis aiz sevis durvis, triumfējoši izbaudīja domu, ka stāv viens pats, gatavs cīņai pret lietu kārtību; viņu pacilāja paša individuālās nozīmības un svarīguma skurbinošā apziņa. Pat doma par vajāšanu nespēja viņu biedēt, tā bija drīzāk rosinoša nekā nomācoša. Viņš jutās gana stiprs, lai sa­gaidītu un pārvarētu nelaimi, gana stiprs, lai paciestu pat Islandi. Un šī pārliecība vērtās vēl dziļāka, jo pat iesībā viņš ne mirkli neticēja, ka vispār nāksies ciest. Par tamlīdzīgiem pārkāpumiem nevienu nepārcēla. Islande bija tikai drauds. Ārkārtīgi uzmundrinošs un dzīvinošs drauds. Vienatnē so­ļodams pa gaiteni, viņš pat uzsvilpoja.

Savu sarunu ar IAD viņš tovakar aprakstīja kā gaužām varonīgu. To viņš pabeidza ar vārdiem: Un pēc tam es gluži vienkārši pasūtīju viņu uz Pagātnes Bezdibeni un izgāju no kabineta. Un viss. Viņš cerīgi palūkojās uz Helmholcu Vatsonu, gaidīdams pienācīgo līdzjūtību, iedrošinājumu, apbrīnu. Taču neatskaneja ne vārds. Helmholcs sēdēja klusēdams un skatījās grīdā.

Bernards viņam patika; Helmholcs jutās Bernardam pateicīgs par to, ka viņš ir vienīgais paziņa, ar kuru iespē­jams pārrunāt svarīgus jautājumus. Tomēr Bernardam piemita arī tādas iezīmes, ko Helmholcs nevarēja ciest. Piemēram, šī dižošanās. Un derdzīgas pašnožēlas uzplūdi, ar kuriem tā mijās. Un viņa nožēlojamais paradums vicināt dūres pēc kaujas un, pašam turoties nomaļus, izrādīt ārkārtīgu attapību. To visu Helmholcs nevarēja ciest — tieši tāpēc, ka Bernards viņam patika. Ritēja sekundes. Helmholcs turpināja blenzt grīdā. Un Bernards pēkšņi nosarka un novērsās.