20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

IV NEDS LENDS

Kapteinis Faraguts bij krietns jūrnieks, savas fregates pilnīgi cienīgs, ar to it kā kopā saaudzis, tās dvēsele. Par meklējamo nezvēru viņam nebij ne mazāko šaubu, viņš nepieļāva nekāda strīda par šā dzīvnieka eksistenci. Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientie­sīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatānam. Briesmonis eksistēja, un kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā jūru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodas bruņi­nieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzimtās salas postītāju — pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.

Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekš­nieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamos gadījumus sastapt nezvēru, kā viņi vēroja okeāna neaptveramo plašumu. Šad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sar­dzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja no­stāvēt uz vietas. Bet Klusā okeāna aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs.

Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienradzi, nonāvēt to ar harpūnu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vēroja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij apsolījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru, — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.

Arī es nepaliku citiem iepakaļ un katru dienu ilgi lūkojos okeāna gludajā spogulī. Fregate tiešām bij līdzīga senlaiku Argusam. Vienīgi tikai Konsels palika vienaldzīgs, nemaz neinteresējās par jautājumu, kas mums visiem bij prātā, un nepievienojās vispārējai aizrau­tībai.

Es jau pieminēju, ka kapteinis Faraguts bij apgādājis itin visas liela vaļa medībām nepieciešamās ierīces. Lai­kam neviens vaļu medību kuģis nebij iekārtots labāk. Mums te bij visi rīki, sākot ar rokas harpūnu un beidzot ar zobainām bultām un sprāgstošām lodēm. Uz kvātera bij novietots visjaunākās konstrukcijas lielgabals ar biezu stobru un ārkārtīgi mazu caurumu; šā lielgabala modelis vēlāk bij apskatāms 1867. gada pasaules izstādē. Šis pre­cīzais amerikāņu šaujamais rīks četrus kilogramus smagu lodi varēja aizraidīt sešpadsmit kilometrus tālu. Tātad «Ābramam Linkolnam» bij visi nepieciešamie iznīcinā­šanas līdzekļi. Un bez tam viņam līdzi brauca pats Neds Lends, harpūnistu karalis.

Neds Lends, dzimis kanādietis, bij nepārspēts harpūnas metējs. Izveicībā un aukstasinībā, drosmē un viltībā viņš bij sasniedzis augstāko pakāpi; tikai pats veiklākais valis vai viltīgākais kašalots varētu izvairīties no viņa har­pūnas.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk nekā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pre­tim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skaidrais skatiens visai viņa būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.

Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uz­aicinādams šo cilvēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, sa­vienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.

Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends, par spīti savai savrupībai, juta zināmas sim­pātijas pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mā­tes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanādas provincēs. Harpūnista dzimtā pilsēta bij Kvebeka; viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgākie zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.

Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klau­sījos viņa nostāstus par piedzīvojumiem polārajās jūras. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemāk­slotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvēr­tās episkā formā, un man šķita, ka es-klausos kāda jauna Homēra Ziemeļu jūru Iliādu.

Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku tādu, kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un nostiprināties tikai viskļūmīgākajos un grūtākajos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!

Ko domāja Neds Lends par jūras nezvēru? Jāatzīstas, ka viņš ne visai ticēja tam un viens vienīgais starp mums turējās pie sava atsevišķa ieskata. Viņš pat izvairījās runāt par to, par ko es visvairāk gribēju dzirdēt viņa domas.

Trīs nedēļas pēc izbraukšanas — 30. jūlija skaistā va­karā — fregate atradās netālu no Blankas raga, trīs­desmit jūdzes no Patagonijas krasta. Mēs tikko bijām pārbraukuši pāri Mežāža tropam, un nepilnas septiņi simti jūdzes priekšā mums bij Magelāna jūras šaurums. Pēc ne­dēļas «Ābramam Linkolnam» vajadzēja iebraukt Klusā okeāna ūdeņos.

Mēs ar Nedu Lendu sēdējām uz grīduma un, par šo to sarunādamies, lūkojāmies noslēpumainajā jūrā, kuras dzī­les līdz šim vēl palikušas cilvēka acij nepieejamas. Es, protams, sāku runāt par milzeni vienradzi un prātoju par dažādiem apstākļiem, no kuriem bij atkarīgas mūsu ekspe­dīcijas sekmes vai neveiksme. Bet, nomanījis, ka Neds klusē un ļauj man vienam pašam prātot, es mēģināju piekļūt viņam tiešāk.

— Kā ir, Ned? — es jautāju. — Vai tiešām jūs ne­ticat, ka eksistē dzīvnieks, kuru mēs lencam? Vai jūsu šaubām ir kāds nopietns pamats?

Harpūnists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it ka pardomadams aizvēra acis un bei­dzot teica:

— Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.

— Bet jūs, Ned, kā harpūnists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus jūras zīdītājus, visdrī­zāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi lieli vaļveidīgi dzīv­nieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.

— Tieši šajā ziņā jūs maldāties, profesora kungs, — Neds atbildēja. — Nav jau nekāds brīnums, ja vienkāršs cilvēks tic kādām neiespējamām komētām pasaules iz­platījumā vai aizvēsturiskiem dzīvniekiem, kuri itin kā mājo zemes iekšienē, bet astronomi un ģeologi tādas pa­sakas noraida. Gluži tāpat izturas arī vaļu mednieks. Es esmu gūstījis neskaitāmus jūras dzīvniekus, daudzus vajā­jis ar savu harpūnu, daudzus nobeidzis, bet, lai cik stipri viņi bijuši, lai kādiem ieročiem bruņoti, — kuģa dzelzs plāksnes neviens nav varējis pārlauzt.

■— Un tomēr, Ned, stāsta, ka vienradzis taranējis arī kuģus.

— Koka kuģus varbūt, — kanādietis atbildēja, — lai gan arī to man nekad nav nācies pieredzēt. Un, kamēr man negadīsies novērot ko citu, es palikšu pie ieskata, ka vaļi, kašaloti un narvaļi to vienkārši nespēj.

•— Bet klausieties, Ned …

— Nē, profesora kungs, nē! Visu, ko vēlaties, tikai to es nevaru. Varbūt tas ir kāds milzīgs astoņkājis?

— Tas vēl mazāk ticams, Ned. Astoņkājis ir molusks, jau viņa nosaukums pats par sevi apzīmē mīkstmiesi. Arī pieci simti pēdu garš astoņkājis ir un paliek bezmugur­kaulnieks un nevar apdraudēt tādus kuģus kā «Skotija» vai «Ābrams Linkolns». Pilnīgi izdomāti ir visi nostāsti par krakenu un tamlīdzīgu nezvēru briesmu darbiem.

— Tātad, dabzinātnieka kungs, — Neds Lends iebilda ar tikko manāmu ironiju, — jūs tomēr ticat šim neredzēti milzīgajam valim? …

— Jā, Ned. Un vēlreiz uzsveru, ka mana pārliecība dibinās uz loģisku faktu sakarību. Es ticu, ka ir tāds zīdī­tājs, nepieredzēti stiprs, pieder pie mugurkaulniekiem, tāpat kā vaļi, kašaloti un delfīni, un apbruņots ar ārkār­tīgi spēcīgu ragu vai ilkni.

— Hm! — harpūnists noņurdēja un pašūpoja galvu ka cilvēks, kas nevēlas piekrist.

— Lieciet vērā, cienījamais kanādieti, — es turpināju, — ja tāds dzīvnieks vispār ir, ja viņš mājo okeāna dzīlēs, vairāk jūdžu zem ūdens līmeņa, tad tam, dabiski, ir tik stiprs organisms, ar kuru itin nekas nevar mēroties.

— Un kāpēc viņam vajadzīgs tāds organisms?

— Tāpēc, ka nepieciešams ārkārtīgs spēks, lai dzīvotu okeāna dziļumā un izturētu ūdens masu spiedienu.

— Vai tiešām? — Neds ievaicājās, piemiegtām acīm nolūkodamies manī.

— Tiešām. Es jums to ar skaitļiem varu pierādīt.

— Ak, šie skaitļi! — Neds atbildēja. — Ar skaitļiem var pierādīt visu, ko vien vēlas!

— Tirdzniecības lietās, Ned, nevis matemātikā. Pa­klausieties! Iedomāsimies vienu atmosfēru lielu spiedienu trīsdesmit divas pēdas augsta ūdens staba spiediena veidā. Taisnību sakot, stabs var būt arī zemāks, jo runa ir par jū­ras ūdeni, kurš ir blīvāks nekā saldūdens. Tātad, ja jūs, Ned, nonirstat jūrā, ikreiz, kad virs jums ir trīsdesmit divas pēdas dziļš ūdens, jūsu ķermenim jāiztur vienas atmos­fēras spiediens vai tikpat daudz kilogramu svara katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram. Iedomāsimies, ka jūs esat nolaidies trīs simti divdesmit pēdas dziļi, tad spiediens būs desmit atmosfēras; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā — simts atmosfēras, bet trīsdesmit divi tūkstoši pēdu, t. i., ap divarpus jūdžu dziļumā spiediens būs jau tūkstoš atmosfēru liels. Tātad, ja jums izdotos nokļūt šādās okeāna dzīlēs, katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram būtu jāiztur tūkstoš kilogramu liels spiediens. Un vai jūs, mīļais Ned, zināt arī, cik kvadrāt­centimetru vispār ir jūsu ķermeņa virspusei?

— Par to, Aronaksa kungs, man nav ne mazākās jēgas.

— Apmēram septiņpadsmit tūkstoši.

— Vai patiešām tik daudz?

— Jā. Un, tā kā īstenībā atmosfēras spiediens ir maz­liet lielāks nekā kilograms uz kvadrātcentimetru, tad jūsu septiņpadsmit tūkstošiem centimetru tādā gadījumā jā­iztur septiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit astoņi kilogrami liels svars.

— Bet kā tad es nekā no tā nemanu?

— Protams, jūs. nekā nemanāt. Tāpēc, ka gaiss jūsu ķer­menī darbojas pretī ar tādu pašu spēku. Tā rodas pilnīgs līdzsvars starp ārējo un iekšējo spiedienu — tāpēc jūs arī no tā nekā nemanāt. Bet ūdenī tas ir pavisam citādi.

— Jā, es saprotu, — Neds, ar vislielāko uzmanību klau­sījies, atbildēja. -— Ūdens man ir visapkārt, bet manā ķermenī tas neiespiežas.

— Tā tas ir, Ned. Trīsdesmit divu pēdu dziļumā jums būs jāiztur septiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit kilogramu liels svars; trīs simti divdesmit pēdu dziļi — desmit reizes vairāk, proti, simt septiņdesmit pieci tūkstoši seši simti astoņdesmit kilogramu; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā spiediens būs simtreiz lielāks — septiņi simti piecdesmit seši tūkstoši astoņi simti kilogramu. Un, bei­dzot, trīsdesmit divi tūkstoši pēdu dziļumā spiediens būs vēl tūkstoš reizes lielāks — septiņpadsmit miljoni pieci simti sešdesmit astoņi tūkstoši kilogramu. Vārdu sakot, jūs saspiedīs tā, it kā jūs būtu atradies zem hidrauliskās spiedes!

— Nu, velns lai parauj! — Neds iesaucās.

— Tātad, cienījamais harpūnist, ja jau tādā dziļumā dzīvo vairākus simtus metru gari un attiecīga resnuma mugurkaulnieki, kuru ķermeņa virspuse mērojama mil­jonos kvadrātcentimetru, tad viņiem izturamais spiediens aprēķināms miljardos kilogramu. Padomājiet tagad, cik lielam jābūt viņu kaulu sistēmas pretsvaram un vispār to organisma spēkam, lai izturētu tādu spiedienu.

— Nu, tad jau viņiem, tāpat kā bruņu fregatēm, jābūt pagatavotiem no astoņas collas biezām dzelzs plāksnēm, — Neds atbildēja.

— Pareizi, Ned. Bet nu iedomājieties, kādus postījumus spēj veikt tāds radījums, ja viņš ar ātrvilciena straujumu uzbrūk kādam tvaikonim.

— Jā… to patiešām var iedomāties… — kanādietis noņurdēja, nevarēdams atspēkot manus skaitļus, bet vēl arvien nepiekāpdamies.

— Vai es jūs beidzot pārliecināju?

— Jūs, profesora kungs, pārliecinājāt mani par to, ka tādiem dzīvniekiem jābūt ārkārtīgi stipriem — ja viņi vis­pār mājo jūras dziļumos.

— Bet, ja nu viņu tur nav, kā tad jūs, tiepīgais har­pūnist, izskaidrojat notikumu ar «Skotiju»?

•— Tas varētu būt… — viņš stostījās.

— Sakiet, sakiet!

— Tas varētu būt… pilnīgi izdomāts! — kanādietis nobeidza.

Bet tāda atbilde tikai apliecināja vecā vaļu mednieka lielo stūrgalvību. Tajā dienā es viņam vairāk neuzplijos. Par uzbrukumu «Skotijai» nebij ne mazāko šaubu. Ielau- zums taču bij tik reāls, ka to nācās aizlāpīt, es nezinu, kāpēc vēl lai mēģinātu pierādīt, ka tāds tur patiešām ir. Pats no sevis tas tur nevarēja rasties, un, tā kā te nebij vainīga ne zemūdens klints, ne zemūdens mašīna, tad taču Vienīgais cēlonis, bez šaubām, bij kāda dzīvnieka svārpst- veidīgs ilknis.

Uz visu šo secinājumu pamata es biju pārliecināts, ka šis dzīvnieks piederēja mugurkaulniekiem un zīdītājiem, zivsveidīgo vai, beidzot, vaļu dzimtai. Pie kādas dzimtas viņš īsti skaitāms — pie vaļiem, kašalotiem vai delfī­niem, pie kādas ģints un, beidzot, sugas — šī jautājuma noskaidrošana bij jāatstāj vēlākam laikam. Lai šo jautā­jumu izlemtu, nepieciešams uzšķērst šo nepazīstamo ne­zvēru; bet, lai uzšķērstu, tas vispirms jāsagūsta un, lai sagūstītu, jāharpunē, bet tas jau bij Neda Lenda. uzde­vums. Lai viņš varētu veikt šo uzdevumu, dzīvnieks vis­pirms jāierauga, un tas bij kuģa ļaužu pienākums; lai ieraudzītu, viņš bij jāsastop, bet tas nu bij pilnīgi atka­rīgs no gadījuma.