20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XVIII ČETRI tŪkstoŠi ljĒ pa KLUSĀ OKEĀNA DZELMI

Nākošajā rītā, 18. novembrī, es piecēlos, pilnīgi atpū­ties no iepriekšējās dienas noguruma, un izkāpu uz «Nau­tila» klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs izsauca savu parasto frāzi. Man ienāca prātā, ka viņš vēsta par jūras stāvokli vai ka viņš saka: «Itin nekas nav redzams.»

Jūra patiešām bij gluži klaja, Neviena bura nekur pie apvāršņa nebij redzama. Krespo salas augstienes pa nakti bij nozudušas; jūra uzsūca visas pārējās spektra krāsas, atskaitot zilo, un, to tad visapkārt atplaiksnīdama, laistī­jās brīnišķā, tumši zilā tērpā. Sīkiem vilnīšiem grumbo- tais jūras līmenis atgādināja muarē audumu.

Es biju nogrimis krāšņās okeāna ainavas apbrīnošanā, kad uznāca kapteinis Nēmo. Viņš nelikās mani redzam, bet iesāka savus astronomiskos novērojumus. Darbu pa­beidzis, viņš atmetās ar elkoni pret prožektora ietveri, un viņa skatieni klīda pār okeāna spoguli.

Pa to laiku kādi divdesmit «Nautila» matroži, visi spē­cīgi un slaidi noauguši vīri, sanāca uz kuģa klāja. Tie ņē­mās izvilkt tīklus, kas pa nakti bij izmesti jūrā. Likās, ka šie cilvēki pieder pie dažādām tautībām, lai gan eiropeiska tipa pazīmes bij itin visiem. Es neapšaubāmi sazīmēju starp viņiem īrus, frančus, dažus slāvus un grieķus un kādu Krētas salas iedzimto. Visi šie vīri bij mazrunīgi, apmainīja tikai pāris vārdu tajā nesaprotamajā valodā, kurai es pat celmu nevarēju uzzināt. Tāpēc tos izvaicāt nebij iespējams.

Tīkli bij uzvilkti uz kuģa klāja. Tie atgādināja Normaņ- dijas zvejnieku tīklus — līdzīgi lieliem maisiem, ko pei- doša kārts un apakšējām cilpām izvērta ķēde tur pusat­vērtus. Dzelzs trosēm piestiprināti, šie maisi velkas ku­ģim iepakaļ pa jūras dibenu un sasmeļ visu, kas tur pagadās ceļā. Šodien tur bij bagātīgs krājums visdažādāko zivju sugu. Jūras velni, kurus to komiskās lēkāšanas dēļ sauc arī par klauniem. Melnās ūsainās komersānijas, apaļās, sarkani svītrotās balistas, ārkārtīgi indīgie adat- vēderi, olīvdzeltenie nēģi, makrorinki ar sudrabotām zvī­ņām, trihiāras, kurām tikpat spēcīga elektrība kā lodes zivīm un elektriskajiem zušiem, zvīņainās notopieras ar brūnām šķērssvītrām, iezaļganās mencas, jūras grunduļi utt. Bez tām tur bij arī dažas lielo sugu zivis: bastardmak- reles ar lielām, metru garām galvām, vairākas skaistas skumbriju sugas bonitas ar ziliem un sudrabotiem raibu­miem un trīs lieliski tunči, kuri ar visu nepārspējami ātro skrēju nebij varējuši izvairīties no «Nautila» tīkliem.

Man šķita, ka vienā pašā šajā lomā bij ap tūkstoš mār­ciņu zivju. Zveja bij izdevīga, bet kas tur arī ko brīnī­ties! Šādi tīkli vairāk stundu slīd pa jūras dibenu un uz­ņem savā auklu cietumā visu jūras dzīvnieku pasauli. Uz «Nautila» mums nekad netrūks vislabākās pārtikas krājumu, ko, pateicoties kuģa ātrajai gaitai un tā elek­trisko uguņu pievilkšanas spēkam, pēc patikas varējām at­jaunot.

Šis dažādīgais loms nekavējoties tiks nogādāts pa lūku krātuvēs, no kurām viena noderēja svaigās, otra — kon­servētās pārtikas uzglabāšanai.

Zveja bij nobeigta, gaisa krājumi papildināti; man likās, ka «Nautils» tūliņ dosies atkal tālāk zemūdens ceļojumā, un tāpēc es grasījos iet atpakaļ savā kajītē, bet tad kap­teinis Nēmo pagriezās pret mani un teica bez kāda ievada:

— Paraugieties uz okeānu, profesora kungs, — vai tam nav sava īpatnēja dzīvība? Vai tam nav tāpat savs mai­gums un savs piktums? Vakar vakarā tas aizmiga tāpat kā mēs, bet šorīt atkal pamodies pēc mierīgi pārgulētas nakts,

Ne labrīta, ne labvakara! Gluži tā, it kā šis savādais cilvēks tikai turpinātu jau agrāk iesāktu sarunu.

— Palūkojieties, — viņš turpināja, — kā tas pamazām mostas no saules glāstiem! Viņš atsāk savu dienas dzīvi! Interesanti novērot, kas norisinās tā organismā. Viņam ir savs pulss, savas artērijas, savas lēkmes; es pilnīgi pie­krītu zinātniekam Mori, kas konstatējis okeānā gluži tādu pašu asinsriņķošanu kā dzīvnieku organismā.

Acīm redzot, kapteinis Nēmo negaidīja no manis ne­kādu atbildi, tāpēc arī es nejaucos viņa sarunā ar piezī­mēm: «tā liekas gan», «bez šaubām» vai «jums taisnība». Viņš arī runāja vairāk pats sev un ar lieliem starpbrī­žiem starp atsevišķiem teikumiem. Patiesībā tā bij skaļa domāšana.

— Jā, — viņš turpināja, — okeānam ir visas asinsriņ­ķošanas spējas, ko ierosina temperatūras maiņas, sāļu piemaisījums un mikroorganismi. Temperatūras maiņas rada nevienādu ūdens blīvumu, un no tā savukārt rodas straumes un pretstraumes. Ūdens iztvaikošana, kas polāra­jos apgabalos ir visai niecīga un ekvatoriālajā zonā ļoti liela, nemitīgi rada tropisko un polāro ūdeņu apmaiņu. Un, no otras puses, atkal es ar pārsteigumu esmu novērojis ūdens strāvojumus no apakšas uz augšu un no augšas le­jup — to pilnīgi pamatoti var saukt par okeāna elpošanu. Okeāna ūdeņi, sasiluši silto zonu augšējos slāņos, aizplūst uz aukstajām zonām, kur atdziest un top blīvāki un tātad smagāki, un grimst lejup, piepildīdami okeāna dzelmes. Ekvatoriālajā zonā tie ceļas uz augšu un sasilst, un no jauna plūst uz polārajiem apgabaliem. Polārajos apgabalos jūs redzat šīs parādības sekas un sapratīsiet, kāpēc sa­skaņā ar dabas paredzēto likumu ūdens sasalst tikai virs­pusē.

Kamēr kapteinis Nēmo pabeidza savu teikumu, es nodo­māju pie sevis: «Polārajos apgabalos! Vai tiešām šis pār­drošais cilvēks grasās mūs novest arī tur?»

Tad kapteinis apklusa, vērodams savu tik nemitīgi un pamatīgi izpētīto jūru. Pēc tam viņš atsāka:

—- Sāļu jūras ūdenī ir liels daudzums, profesora kungs, un, ja jūs atdalīsiet visus, kas ūdenī atrodami izšķīdušā veidā, tad dabūsiet četrarpus miljonus kubikljē tilpumu. Ar to visu zemeslodi var pārklāt desmit metru biezā slānī. Un nedomājiet, ka šis sāļu piemaisījums jūrai ir tikai dabas untums! Nē! Sāļi aizkavē ūdeni pārāk spē­cīgi iztvaikot un vējiem aiznest pārāk daudz garaiņu un tādā kārtā aizsargā mērenās joslas no pārliecīga lietus. Sāļiem ir bezgalīgi liela nozīme, lai līdzsvarotu stihiju darbību uz zemeslodes.

Kapteinis Nēmo no jauna apklusa, paspēra dažus soļus pa klāju, atkal pagriezās pret mani.

— Kas attiecas uz infuzorijām, — viņš atsāka, — mil­jardi mikroorganismu — miljoniem ikkatrā ūdens pilienā, astoņi simti tūkstoši šādu organismu sver tikai vienu mili­gramu — arī tam ārkārtīgi liela nozīme. Tās uzsūc sevī jūras sāļus, uzsūc ūdens cietās sastāvdaļas, tās rada poli­pus un koraļļus, no kuriem veidojas kaļķakmens rifi! Un tā ūdens piliens, atbrīvots no minerālvielu piejaukuma, kļuvis vieglāks, paceļas ūdens līmeņa virspusē, bet tur, uzsūcis iztvaiko juma pamestos sāļus, atkal kļūst smags, nogrimst dibenā, piegādādams mikroorganismiem jaunu barību. Tā rodas divatnējā strāvošana augšup un lejup, mūžīgā dzīvības kustība. Šā okeāna, kurš lielākajai daļai cilvēku šķiet nedzīvs, vismazākajā daļiņā norisinās daudz intensīvāka nerimtīga dzīvība nekā uz sauszemes; tas sniedz dzīvību miriādēm dzīvnieku — un arī man!

Šā runādams, kapteinis Nēmo bij pavisam pārvērties, viņa izskats un valoda atstāja uz mani ārkārtīgu iespaidu.

— Vienīgi šeit ir īstā dzīve! — viņš piebilda. — Es ticu jūras pilsētu un zemūdens namu būves projektiem, mums vajadzīgi tādi nami kā «Nautils», kuri katru rītu paceļas virs ūdens ieelpot svaigu gaisu, brīvas pilsētas un neatkarīgas valstis! Un kas zina, ja kādreiz kāds despots…

Kapteinis Nēmo ar enerģisku žestu pārtrauca savu tei­kumu. Un tad, it kā lai aizdzītu pārāk drūmu domu, vēr­sās tieši pie manis.

— Aronaksa kungs, — viņš man vaicāja, — vai jūs arī zināt, cik dziļš ir okeāns?

— Es, kaptein, zinu, mazākais, visu to, ko mums rāda līdzšinējie mērījumi.

— Vai jūs varētu nosaukt dažus skaitļus, lai es vaja­dzības gadījumā tos pārbaudītu?

— Te jums būs daži, — es teicu, — cik tos atminos. Ja nemaldos, Atlantijas okeāna ziemeļu daļas vidējais dziļums ir aprēķināts astoņi tūkstoši divi simti metru, bet

Vidusjūras — divi tūkstoši pieci simti metru. Visievēro­jamākie mērījumi izdarīti Atlantijas okeāna dienvidu daļā uz 35° platuma, dziļums šeit bijis divpadsmit tūkstoši metru, četrpadsmit tūkstoši deviņdesmit viens metrs un piecpadsmit tūkstoši simt četrdesmit deviņi metri. Pēc vispārējā ieskata, ja jūras dibenu nolīdzinātu, tās vidējais dziļums būtu apmēram septiņi kilometri.

— Labi, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Bet es ceru, ka mēs dabūsim redzēt ko citu. Par Klusā okeāna vidējo dziļumu es jums varu teikt tikai to, ka tas nepārsniedz četri tūkstoši metru.

Pēc tam kapteinis Nēmo devās pie lūkas un pazuda trapa spraugā. Es sekoju tam un atgriezos lielajā salonā. Tūliņ arī skrūve atkal sāka strādāt, un laga rādīja, ka mēs braucam divdesmit jūdžu stundā.

Pagāja dienas, pagāja nedēļas, bet es tikai nejauši sastapos ar kapteini Nēmo. Redzēju viņu pa lielākiem starplaikiem. Viņa palīgs kārtīgi atzīmēja uz kartes katru vietu, un pēc tās es noteikti varēju sekot «Nautila» ceļo­juma virzienam.

Konsels un Neds Lends dienas lielāko daļu pavadīja kopā ar mani. Konsels bija atstāstījis savam draugam mūsu gājiena brīnišķīgos piedzīvojumus, un kanādietis ļoti no­žēloja, ka nebij nācis līdzi. Bet es cerēju, ka vēl būs gadījums pastaigāties pa okeāna zemūdens mežiem. Gan­drīz ik dienu uz dažām stundām atvērās iluminatori sa­lona sānos, un mūsu acis nenogura, lūkojoties noslēpu­mainajā zemūdens pasaulē.

«Nautils» arvien vēl ieturēja kursu uz dienvidaustru­miem un pie tam brauca simt un simt piecdesmit metru dziļumā. Bet kādu dienu, nezinu, aiz kādas iedomas, tas ar savām ieslīpajām plātnēm piepeši nonira divi tūkstoši metru lielā dzīlē. Simtgrādu termometrs rādīja 4,25 grādi; tāda temperatūra šķiet dabiska šajā dziļumā itin visos platumos.

26. novembrī trijos no rīta «Nautils» pārbrauca Vēža tropu uz 170° garuma. 27. novembrī tas pabrauca garām Sandviča salām, kur slavenais Kuks 1779. gada 14. feb­ruārī gāja bojā.

Tātad mēs kopš sava ceļojuma sākuma bijām nobrau­kuši jau četri tūkstoši astoņi simti sešdesmit ljē. No rīta, izgājis uz klāja, es vēja pusē divas jūdzes attālu ieraudzīju Havaju, lielāko no arhipelāga septiņām salām. Skaidri varēja saskatīt tās iekopto krastmalas joslu, vairākas kalnu grēdas līdzteku krastam un vulkānus ar Maunakea virsotni, kura paceļas pieci tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Starp citiem šā apvidus paraugiem «Nautila» iz­mestie tīkli šeit izzvejoja arī sevišķi skaisti veidotus pa- vonīna polipus, kas šajā jūras daļā reti sastopami.

«Nautils» arvien vēl turējās dienvidaustrumu virzienā. 1. decembrī tas pārbrauca ekvatoram uz 142° garuma, bet 4. decembrī, braucot bez kādiem sevišķiem starpgadīju­miem, mēs iztālēm redzējām Marķīza salu grupu. Uz 8° 57' platuma un 139° 32' garuma es saskatīju Martina ragu Nukahivā, šīs grupas galvenajā Francijai piederošajā salā. Iztālēm gar apvārsni varēju saskatīt tikai mežiem apau­gušus kalnus, jo kapteinis Nēmo vairījās piebraukt tu­vāk zemei. Šajā apvidū atkal tīklos bij ieķērušās vispie­vilcīgākās zivis: horiferas ar zilām spurām, zeltainām as­tēm un visgaršīgāko gaļu pasaulē, hologimnozas — tikpat kā bez zvīņām, bet ēšanai visai noderīgas, ostovhinas ar kaula žokļiem, dzeltenīgās vēja zivis, kas nebij sliktākas par bonitām, un vēl daudzas citas kuģa pārtikas krājumu cienīgas zivis.

Pabraucis garām šīm skaistajām Francijas protektorāta salām, «Nautils» no 4. līdz 11. decembrim nobrauca vēl ap­mēram divi tūkstoši jūdžu. Šis ceļa gabals ievērojams ar to, ka te mēs sastapām bezgalīgu drūzmu kalmāru, visai interesantus moluskus, radniecīgus tintes zivīm, — tie pieder galvkāju klasei un divžaunu dzimtai. Šos dzīvnie­kus sevišķi pētījuši senatnes dabzinātnieki, agoras runā­tājiem tie sagādājuši bagātīgus metaforu materiālus, bet bagātajiem pilsoņiem atkal sevišķu gardumu — mazākais, tā stāsta Galēna priekštecis — grieķu mediķis Atenejs.

Tas bij naktī no 9. uz 10. decembri, kad «Nautils» sa­tika šo molusku armiju, kura galvenokārt parādās tikai naktī. To bij neskaitāmi miljoni. Patlaban viņi, sekodami siļķēm un sardīnēm, no mērenās joslas devās uz dienvi­diem. Pa biezajiem kuģa kristāla logiem mēs vērojām, kā viņi, peldēdami atpakaļiski, neiedomājami ātri traucās uz priekšu, vajāja zivis un sīkākos moluskus, rija gan ma­zākus, gan lielākus, nemitīgi un neaprakstāmā kārtā ņir- bodami ar saviem pneimatiskām čūskām līdzīgiem desmit taustekļiem virs galvas. Ar visu savu ātrumu «Nautils» vairākas stundas brauca pa šo dzīvnieku baru; tīkli tos sasmēla bezgala daudz; es tur uzgāju visas tās deviņas sugas, kādas Orbiņī atradis Klusajā okeānā.

No visa stāstītā redzams, ka jūra nemitīgi atklāja mums allaž jaunas un brīnišķas ainas. To dažādība bij neiz­smeļama.

Jūra nemitīgi mainīja ārējo veidu, lai ielīksmotu mūsu acis, vilināja mūs jo vairāk iepazīties ar to un tās iemīt­niekiem, bet rosināja arī iespiesties pašos okeāna noslē­pumainajos dziļumos.

11. decembrī es sēdēju lielajā salonā un lasīju. Neds Lends un Konsels pa atvērtajiem iluminatoriem skatījās gaišajos ūdeņos, «Nautils» nekustējās. Piepildījis savus rezervuārus, tas bij iegrimis tūkstoš metru dziļi visma­zāk apdzīvotā okeāna joslā, kur lielas zivis tikai reti atgadās.

Man rokā bija Žana Masē pievilcīgā grāmata «Vēdera kalpi», es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iztraucēja mani.

— Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? — viņš teica pavisam savādā balsī.

— Kas noticis, Konsel?

— Paskatieties pats, profesora kungs.

Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.

Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu, melnu masīvu — nekustīgu, ūdenī iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgajam valim līdzīgais melnums. Pie­peši savāda doma iešāvās man prātā.

— Tas ir kuģis! — es iekliedzos.

— Jā, — kanādietis piemetināja. — Kuģis ar sadragātu takelāžu.

Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši pie kāda kuģa, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pilnīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu aug­stumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelāžu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvēs sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sieviete. «Nautila» spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvēr­stos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām ap­tvēra mātes kaklu, Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamajās konvulsijās, mēģi­nādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pierei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vienmēr likās vadām savu trij- mastnieku okeāna dzīlēs.

Kas par šausmīgu skatu! Mēs stāvējām klusu, lūko­jāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta ka­tastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzī­gas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.

Bet «Nautils» apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl paspēju izlasīt tā pakaļējā daļā: «Florida, San- derland.»